KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

TREŠĀ DAĻA

I

Mācītājam bij jāgaida ilgāk par citiem visiem cietumniekiem, kad viņu jel reiz aicinās nopratināt. Daudzi citi, kas bij uz cietumu vēlāk vesti, drīz tika pratināti un tad kaut kurā pusnaktī saprotamā nozīmē puskaili izaicināti, bet pēc tam vairs neredzēti atgriežamies un mājās arī neieradušies neviens, kā tas tika zināms no vēlāk atvedamiem citiem cietumniekiem.
Šausmīgu briesmu pilni bij tie izaicinājumu brīži, kad klusās pusnaktīs sāka skrapšēt atslēgas, iespīdēja laterņu gaisma un tika izsaukti to un to vārdi, kuriem jāiet laukā. Ikkurš gaidīja nāves izbaiļu pilns, vai jau nesauks viņa vārdu arī. Nelaimīgie izsauktie, izmisuma briesmu pilni, zināja skaidri, ka jāiet nāvei pretī, ka jāsper pēdējie dzīvības soļi; neapzinādamies darījuši nekāda nozieguma. Sirdi satricinoša bij viņu šķiršanās no paliekošiem bēdu un nelaimes biedriem, un tiem tāpat lūza sirds gan aiz biedru žēlabām, gan aiz pašu likteņa paredzēšanas, kas var nākt kaut kuru turpmāku nakti, kā jau bij pastāvīgi piedzīvots. Nevienam nenāca maigs miegs nedz priekš, nedz pēc pusnaktīm. Priekš pusnaktīm aiz izsaukšanas bailēm uz nāvi, pēc pusnaktīm aiz bieži piedzīvojamiem šķiršanās uztraukumiem un daudzu savienotu šāvienu dunoņas kaut kur ārpusē. Izaicinātāji nepacietīgi mudināja izsauktos uz iziešanu, un aiz viņiem varēja dabūt redzēt arvien iesākumā vīriešus, vēlāk aizsegtiem ģīmjiem sievietes ar šautenēm plecos. Kuri nepaguva vai nāves apmulsumā neatjēdzās ātri uzģērbties, tos izveda nereti tādās pašās drēbēs, kādās gulējuši, un izsaucēji sameta viņu neuzģērbtās drēbes sev uz rokām kā daždien viņiem pienācīgu mantu.
Visi cietumnieki vienprātīgi sprieda, ka mācītāja neaicināšanai nopratināt par cēloni esot apvainojošu jeb netaisnu liecinieku trūkums, jo nāves spriedumu aizbildenības labad atklātības priekšā soda tiesai bij liegts vismaz bez divu liecinieku apvainojumiem neviena nenotiesāt, lai nesacītu, ka notiesā no aizdomām vien; bet atļauts gan tika visiem līdzekļiem un visādos ceļos meklēt apvainotājus par lieciniekiem, kas arvien bij izdevies diezgan viegli; tikai pret šo mācītāju neņēmās liecināt neviens, lai arī vairākkārt meklēja caur valdības laikrakstu un citādi.
Kad šaī ziņā panākumu pavisam nebij, tad rādījās, ka soda tiesai ticis vēlēts lūkot iepiņķēt mācītāju caur viņa atbildēm un izteikumiem par valdības pretinieku, lai varētu viņu notiesāt par tādu uz prātīgi sastādāma protokola pamata. Tie, kas bij jau pratināti, zināja stāstīt, ka tiesneša lomā esot jauneklis Siders, tirdzniecības skolas audzēknis no augstākām klasēm, un viņam piebiedrojoties palaikam viens vai divi citi jaunekļi, īpaši kā rakstveži. Tiesu turot baznīcā iekš altāra, un nāves spriedumi ejot ar vienaldzīgu veiklumu no rokas, kad tik paveicoties sadabūt vajadzīgos lieciniekus, kas liecina uz pazudināšanu.
Bij daudz vēlāk atnācis un ticis ievietots taī pašā cietuma telpā arī Linums, bet mācītājam vēl joprojām nācās gaidīt, kad sāks viņu pārklaušināt un tiesāt, nedabūjot nekā zināt, kāpēc šāds vilcinājums pastāv. Vispēdīgi pēc dažiem mēnešiem tad arī nāca šis ilgi gaidītais aicinājums un divi vīri ar šautenēm plecos aizvadīja viņu kā īsti bīstamu noziedznieku uz baznīcu pie soda tiesas, iedami viņam abpušām un tāpat arī nostādamies altāra priekšā pie trelīņiem, kur stāvams dievgaldniekiem. Altāra vidū pie skarbā krāsā pārklātā galda sēdēja tiesnesis ar savu, kā likās, rakstvedi. Baznīcā ieejot, mācītājs savu cepuri noņēma, bet tikpat abi apsargi, kā arī tie, kas pie tiesas galda, paturēja viņas nenoņemtas.
Mācītājam, tiesnesi uzlūkojot, nāca tūliņ prātā, ka viņš šo jaunekli esot redzējis, bet nevarēja atcerēties, kad un kur. Viņam šķita, ka tiesnesis arī tāpat apzinājās un atminējās redzējis viņu tur un tur, bet laikam nevēlējās tikt pazīts, tāpēc, acu nemaz no galda nepaceldams, kur skatījās laikam kādos rakstos, viņš sacīja:
- Apsargi, jūs varat iet atsēsties.
Tad atkal pa labu brīdi un acu arī uz mācītāju nepaceldams, vaicāja:
- Cietumniek, kā jūs sauc?
Te mācītājs atbildēja, nosaukdams savu vārdu un uzvārdu.
- Kāda dzīves kārta?
- Mācītājs.
- Kur?
Mācītājs atbildēdams nosauca savu draudzi.
- Kādēļ jūs apcietināti?
- Nezinu.
- Kādēļ nezināt?
- Neviens to man nav sacījis. Bet tas jāzin drīzāk jums nekā man.
- Jums tad vajaga būt valdības pretiniekam.
- Neesmu nekad un nekur valdībai pretojies.
- Bet vai jūs tad esat draudzīgs valdībai?
- Man nav tiesības ar draudzību valdībai tuvoties.
- Vai jūs atzīstat, ka valdība ir laba, vai nē?
- Es nedrīkstu par valdību nekā neatzīt.
- Bet vai jūs esat ar viņu pilnā mierā?
- Man nav brīv nemierā būt.
- Un, kad būtu brīv, vai tad gan jūs nemierā būtu?
- To jūs sakāt, ne es.
- Vai jūs valdību aizstāvat?
- Cietumniekam nav iespējams nekā aizstāvēt.
- Jel citu cietumnieku priekšā.
- Neviens cietumnieks nevar valdībai nekādas kaites darīt, tāpēc arī cietumnieku priekšā nav nekā, ko aizstāvēt.
- Bet ar vārdiem var valdību aizskart.
- Man, kas pats esmu cietumnieks, nav tiesības citiem cietumniekiem nedz vēlēt, nedz liegt, kas runājams, kas nē.
- Bet jūs esat daudz mācījuši par cilvēku pienākumiem; vai tad šaī stāvoklī jums pienākuma apziņas vis nav?
- Nebrīvībā esot, brīvam pienākumam kalpot nevar, un uzspiests pienākums pavēl tik klusam būt un ciest. Ir liela starpība starp brīvu un uzspiestu pienākumu.
- Kāpēc jums vairs brīvības nav, un kur viņa palika?
- Tas jums jāzina labāk nekā man.
- Bet vai tas ir darīts labi vai nē, ka brīvības jums nav?
- Priekš manis labi nav; bet jādomā, ka labi priekš tiem, kas to darījuši, jo citādi viņiem nebūtu vajadzīgs to darīt.
- Bet vai jūs nezināt, ka valdībai ir tiesība un vara ņemt jums pat dzīvību?
- Vai viņai ir uz to tiesība, tas man nav zināms, bet, ka viņai uz to vara, tur neatliek ko šaubīties, jo vara pār cita dzīvību ir pat kaut kuram atsevišķam cilvēkam, kad tik rokās nāves ieroči, ne vēl bezgala lielam pulkam. Un, ja valdībai vajadzīga mana kailā dzīvība, tad viņa to var ņemt kaut kuru brīdi.
Šis tincinājums vilkās krietni ilgi, jo tiesnesis, kā rādījās, sameklēja savus jautājumus no aprakstītas loksnes, kas viņam bij dota laikam jau sagatavota rokā, un mācītājs deva savas atbildes, labi apdomādamies, pēc tam kad iesākumā bij pieminējis, lai viņa atbildes tiekot ierakstītas taisni tiem pašiem vārdiem, kā izsacītas, jo tādas vien viņš atzīšot par savām.
Pa visu šo pratinājuma laiku ģērbkambarī bij dzirdama spirgta jautrība: smiekli, trokšņaina jāre vīriešu un sieviešu pulkā, harmoniku un glāžu skaņa, pat daži dziesmu paņēmieni. Brīžam drusku pavērās vaļā ģērbkambara durvs, no kurienes varēja redzēt mācītāju stāvam altāra priekšā. Tur tad caur tabakas dūmiem drūzmējās klāt ņirdzīgi, ziņkārības pilni ģīmji cits aiz cita.
Iestājies bij klusums, jo rādījās, ka tiesnesim iepriekš sarakstītā un laikam iesniegtā jautājumu rinda bij izieta cauri un viņš atradās neomulīgā stāvokli, nesaprazdams, ko darīt tālāk.
Tad mācītājs pa brīdim pārtrauca klusumu, iesākdams runāt:
- Lūdzu tiesnesi uzklausīt manus vārdus. Es tiku no cietuma aicināts un šurp vests ar to ziņu, ka jāiet pie tiesas. Bet še man jājūtas stāvot it kā kādas eksaminācijas komisijas priekšā, kur ar sīkiem jautājumiem tiek gribēts izpētīt manus uzskatus attiecībā uz valdību. Tos tādus jautājumus es esmu gan kā kāds skolnieks atbildējis, bet nu lūdzu un gaidu, kad tiesa rādīs man manus pārkāpumus, kādēļ esmu apcietināts un tieku turēts par lielu noziedznieku.
Tiesnesis, šo prasību dzirdējis, kā rādījās, nomanāmi apmulsa un labu brīdi nespēja nekā atbildēt. Viņa pirksti bez vajadzības un kā neapjauzdami šķirstīja uz galda esošos papīrus, bet domas galvā tik jucin juka. Un, kad, par postu, mācītājs pacietīgā prātā, bet neatlaidīgi atbildes gaidīja, tad viņš beidzot tā kā pusnedroši sacīja:
- Jūs neļāvāt turēt baznīcā tautas sapulci.
- Man neviena baznīca nepieder, kur varētu ko jaut vai liegt, - nāca atbilde:
- Taču tā pati, kurā jūs sludināt to, ko paši saucat par dievvārdiem.
- Jūs arī tagad strādājat šaī baznīcā, spriezdami par daudz cilvēku dzīvībām, bet vai jums tāpēc baznīca jau pieder?
- Tagad visas baznīcas pieder tautai.
- Tautai viņas ir piederējušas vienmēr. Bet man paliek neizprotams, kādēļ tad ir vajadzējis griezties pēc atļaujas un pavisam vēl pie manis, jo drīz pēc tam baznīcā sapulce ir noturēta patvaļīgi, kas liecina, ka atļauja uz to nav atzīta nemaz par vajadzīgu. Un tad nu tāpēc, ka man nav bijis baznīcas, ko atļaut laicīgām sapulcēm, un beidzot vēl, ka nekāda atļauja priekš baznīcas lietošanas šādā ziņā nav turēta par vajadzīgu, jo valdības spēks ir rīkojies ar baznīcu pēc savas patikas, patvarīgi atņemdams slēdzējam atslēgas un ne vien saaicinādams sapulci, bet rīkodams iekšā arī bezmantiešu brīvbufeti no saimnieku dodamiem līdzekļiem, kā man, pat cietumā būdamam, ticis zināms, - tad nu tāpēc es esmu turams cietumā un turklāt ļoti ilgi un, kā rādās, būšu tiesājams visai lielu un smagu noziegumu nozīmē - protams, ne vieglāk kā uz nāvi. Tad šādiem vajadzēs būt tiem svarīgiem mana domājamā nāves sprieduma cēloņiem!
Pie šiem vārdiem tiesnesis apmulsa un apjuka pavisam; nesaprazdams nekā, ko atbildēt. Viņš ilgāku brīdi stostījās, gribēdams kaut ko aizbildinošu sacīt, bet vienmēr rādījās, ka nevar atķert vielas tādai atbildei, kādas vajadzētu, līdz vispēdīgi, kad sajutās kā spiestin piespiests taču ko teikt, izsacīja sekošo:
- Vasaras svētkos jūs atteicāties nest tautas... nē, nē - sapulces karogu.
Dzirdot šos karoga nenešanas atgādinājuma vārdus, mācītājam kā vērties atvērās atmiņā, ka šis tiesnesis ir taisni tas pats jauneklis, kas vasaras svētkos baznīcā pēc dievvārdiem viņu tautas vārdā uzaicināja iet un nest ļaužu bara priekšā karogu.
- Tā, tā! Tad arī mana atteikšanās no karoga nešanas kritīs svarā uz manis nonāvēšanu.
Atkal klusuma brīdis. Tik tiesnesis, it kā gribēdams savu vārdu nozīmi mazināt, izsacīja vienīgi šos vārdus:
- Vai nu!
Mācītājs, brītiņu padomājis, turpināja:
- Toreiz es tam jauneklim, kurš no bara pie manis baznīcā bij sūtīts par karoga nešanas uzaicinātāju, - tam es izskaidroju, kāpēc nevaru uzņemties karoga nešanu; un, kad nu tas pats jauneklis, kas toreiz bij pats arī karoga nesējai par palīgu, ir tagad še tiesnesis, kas iecelts spriest par citu cilvēku dzīvību, kuriem tā ņemama un, protams, ka taī pašā ziņā spriedīs arī par manu dzīvību, tad šaī gadījumā neturu par vajadzīgu še tos cēloņus skaidrot tam pašam cilvēkam otrreiz. Bet šobrīd piebilstu tik to, ka toreiz es sajutos vēl esot brīvcilvēka tiesībās, kuram nevar pret prātu un gribu uzspiest darīt šo vai to. Līdz tām dienām tika vēl bieži dzirdēts no gaidāmās jaunās valdības puses solām personas neaizskaramību, plašu runas un rakstu brīvību un daudz citu augstu labumu, kas viss tagad man jau baudāms.
Šos vārdus dzirdot, tiesneša sejs sāka strāvot sārtumā un bālumā, jo viņš bij droši ticējis, ka paliks nepazīts un taī ziņā nepieminēts, bet atbildēt uz to nevarēja nekā.
- Jādomā, ka šie vēl nebūs vienīgie mani nāves noziegumi, lai arī tiem abiem pieminētiem ir uz to pilnīgi liela nozīme. Bet taču, jo vairāk tādu būs, jo nāves sprieduma: došana iznāks vieglāka un vairāk aizbildinājama, tāpēc tad lūdzu sacīt vēl kādu svarīgu noziegumu.
Uz to tiesnesis drusku tā kā garlaicīgi atbildēja:
- No valdības puses ir gan dzirdams nemiers par jaunatnes mulsināšanu tā sauktā dievgalda mācībā ar tiem dievvārdiem un Dievu.
- Ticu gan, ticu gan! Un šis tad arī var būt pats svarīgākais no maniem noziegumiem, kas droši vien viens pats spēj vilkt sev līdza nāves spriedumu, īpaši jau tālab, ka tur jādzird pats neieredzētākais no visiem vārdiem Dievs. Tad nu jāatzīst, ka par šiem trim noziegumiem lielāki vairs nav pat domājami un tie ikkurš par sevi ir spēcīgi atnest nāves spriedumu. Pirmais - ka man nebij baznīcas, ko atvēlēt laicīgām sapulcēm, un ka mans atvēlējums nebij nemaz vajadzīgs, otrkārt - ka es negāju ļaužu bara priekšā par karoga nesēju, un treškārt - ka esmu mācījis kristīgas dievbijības tikumību un neredzamas dievības esamību.
Tiesnesim pietrūka atkal vārdu, un mācītājs no savas puses sajutās sacījis visu, kas bijis sakāms, tāpēc sāka gaidīt beigu pēc kādu divu stundu stāvēšanas, jo manīja, ka galva reibst un locekļi dreb pēc ilgum ilgas atradināšanās no spēcīgas kustības un pie badveidīga uztura. Rādījās, ka tiesnesim arī nākušas bij jau tās pašas domas, jo viņš vaicāja cietumniekam, vai viņam vēl esot kas sakāms, bet, kad mācītājs atbildēja ar «nē», tad sacīja - ja viņš gribot uz goda vārda aiziet pats līdz cietumam un tur atkal iemitināties, tad nelikšot iet sargiem līdza, uz ko mācītājs atbildēja, ka neatrodot par iespējamu goda vārdu tur ieķīlāt, kur nevaldot likumi, bet tik ikkatra cilvēka sevišķa iegriba, tādēļ lai darot pēc sava ieskata un iekārtojuma. Tad tiesnesis aicināja apsargus aizvest cietumnieku atpakaļ un atdot cietumā.
- Bet vai man netiks zināms darīts šā izklaušinājuma protokols? - mācītājs vaicāja.
- Protokols nav vēl norakstīts tīrā veidā, bet atrodas tik iepriekšējos piezīmējumos.
- Bet vai un kad es dabūšu viņu dzirdēt vai pats redzēt?
- Protokols netiek nedz lasīts priekšā, nedz rādīts, - tiesnesis atraidoši atteica.
- Un kam tad šis garais izklaušinājums pavisam bij vajadzīgs? Nāves spriedumu jau varēja norakstīt no galvas vien, bez nekādām klaušinājuma grūtībām, - mācītājs piemetināja.
- Tā nemēdz darīt, - bij tiesneša atbilde.
- Nu, ja tāda izklaušinājuma iznākums ir tikai ārēja nemēgšanas jeb formas lieta vien, tad to var viegli pēc patikas arī mēgt, uz kuru pusi grib, un, protams, visvieglāk uz nāvi, - tā vēl mācītājs.
- Nu, kad jūs īsti vēlaties, tad varēsat arī protokola saturu ar laiku dzirdēt, - tā tiesnesis apsolīja.
- Bet kad un kā es to dabūšu zināt?
- Tiksat pavēstīti.
Saruna ar to pabeidzās, un mācītājs starp apsargiem staigāja atpakaļ uz savu zināmo moku vietu.
Drīz pēc viņa aiziešanas ienāca baznīcā divi vīri no šā paša mācītāja draudzes un pieteicās pie tiesneša, ka gribot liecināt par savu mācītāju.
- Kā jūs gribat liecināt - uz jaunu vai uz labu? - atskanēja skarbs jautājums no tiesneša, kurš ar mācītāju bij runājis mazliet pazemīgi, bet pienākušo liecinieku priekšā pacēlās tūliņ augstu lepnumā.
- Liecināsim, kā taisnība prasa, - viens no lieciniekiem atbildēja. - Par to cilvēku neviens nevar cita nekā liecināt kā vien labu.
- Kaut jūs tādi aizgājuši vai uz viņu pasauli ar jūsu taisnības un laba liecināšanu! -tiesnesis bargi atsaucās. - No šādiem muļķīgiem taisnības liecinātājiem nevar ne atgainīties. Neviens jūs nejēdzat saprast, ka nav vajadzīgs daudzināt taisnību, bet jāzina tik liecināt pēc vajadzības, un še vajadzība prasa liecību uz ļaunu. Turpretī jūs visi kā maucin apmaukti ar klerikālisma maisu, ka taisnību vien klaigājat vesela gara rinda cits pēc cita, bet vajadzības nejaudājat apjaust neviens. Kur un kā tad jūs dabūjāt zināt, ka še par to cilvēku liecības pavisam vajadzīgas?
- To mēs, tiesas kungs, lasījām valdības avīzē, ka liecības tiek cietīgi meklētas, - otrs liecinieks atbildēja.
- Jā, bet vai tad jums pavisam acu nebij jel redzēt to, kas tur skaidri redzams, ka vajadzīgas ir un meklētas tiek apvainojošas, nevis aizbildinošas liecības?
- Redzējām jau gan to arī un tādēļ it īpaši steidzāmies nākt, lai netaisnībai netiek virsroka.
- Atkal jūs ar tiem pašiem saviem taisnības murgiem vien! - tiesnesis uzsauca pretī. - Cik tāļu lai šolaik ar tādu vecu taisnības iedaudzinājumu tiek? Citi laiki agrāko laiku vietā, skaidra vajadzība tādas sarūsējušas taisnības nozīmē - tas ir viss!
- Kā, vai tad astotais bauslis pavisam dzēšams? - pirmais liecinieks ievaicājās. - Agrākās tiesas to vien kodināja, ka jādod taisnas liecības, un tāpat vēlēja arī visas mācības, bet nu otrādi. Ko lai tur saprotam?
- Ejat baušļu skaitīt aizkrāsnē pie kādas vecenes. Viņa iedos varbūt savu gabaliņu katram maizes, ja būsat nomazgājušies un matus sasukājuši; citas vērtības tādām veclaiku grabažām vairs nav.
Pēc šiem lepniem tiesneša vārdiem runāja vēl otrs liecinieks sekoši:
- Dzirdēts tika, ka tagadējās tiesas spriedīšot vairāk pēc taisnības nekā agrākās, un tālab gribējām palīdzēt, lai taisnība paliek spēkā, sak, vajadzēs taisnības pašiem arī, kā jau bezmantiešiem, uz zemes dabūšanu, kad sāks dalīt muižas, lai nu gan šobrīd tā dalīšanas lieta ir apturēta, bet reiz jau viņa tāpat nāks, un tad...
- Jā, jā! Gaidāt vien, kad dos zemi šitādiem muļķiem, par kuriem kauns visiem krietniem bezmantiešiem! Eita un sakāt citiem tādiem pašiem baušļu bailīgiem gļēvuļiem, lai jel sargājas mums joprojām mākties virsū ar šādām nejēdzīgām taisnības bailēm.