KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

TREŠĀ DAĻA

II

Ar bargu augstāku pavēli bij atcelti visi trīs zināmie apsargi un izslēgti no kaut jebkuras labprātības un palīdzības, ko varētu novēlēt valdība, tāpēc ka liegušies dot liecību uz mācītāja pazudināšanu. Viņu vietā iecēla trīs prāva auguma jaunekļus, kuri tad valdīja plecos veco apsargu šautenes. Viņu vārdi bij: Ķimurs, Cers un Svikuls. Steņgiem bij ticis pasludināts, ka viņiem tās pašas lietas dēj drīzumā jāiziet no Ezermuižiņas. Atlaistie apsargi Stērģenieks, Tuluks un Remps lūkoja no jauna stāties pie saviem agrākiem darbiem - Stērģenieks atpakaļ pie grāvju rakšanas un ziemu mežinieku darbos, Tuluks linu kulstīšanā un Remps par zābaku lāpiķi. Tomēr šos darbus viņi darīja tik tad, kad dzīve traktierī palika pavisam veltīga, kad bij sen projām ne vien nedēļas peļņa - ja pavisam spēja to tik ilgi paturēt -, bet izmantoti pārpārim arī visi turīgākie traktiera biedri priekš paģiru lāpīšanas.
Bet, lai šie vecie apsargi - dzērāji un dzeršanai naudas izspiedēji - bij cik apnicīgi būdami, taču apkārtnē viņus ieredzēja un pacieta labāk nekā tagadējos jaunos, nelietīgos palaidņus, kā viņus vispāri mēdza nosaukt. Dzērāji bij viņi arī, un, kamēr vecie centās izdabūt līdzekļus piedzeršanai ar viltībām, tikmēr jaunie ņēma tos nost ar varmācību, cik vien zināja vai domāja kaut kur un kaut kam naudu esam. Gan reibinošie dzērieni atklātības ceļā nebij dabūjami, bet tiem, kas kalpoja valdības aprindās, viņi palika slepen sasniedzami vienmēr, lai arī par dārgāku maksu. Jaunie apsargi nu ieskatīja par lielāko sava amata pienākumu uzmācīgi un netaisni naudu iedabūt no vienmēr vēl domājamiem cik necik turīgākiem cilvēkiem. Pastāvīgi viņi braukāja apkārt ar šķūtnieku zirgiem, raudzīdami, kur ko var izspiest gan ar māņu labumu solījumiem, bet jo vairāk ar draudiem, ka meklējamas tiekot zagtas mantas, kurām pēdas sadzītas šaī vai taī vietā un esot jāmeklē rokā, lai varot vest projām. Kaut gan visiem visas mantas no valdības puses bij sarakstītas viskopīga īpašuma ziņā, tad tomēr ikkurš vēl cerēja tās paturēt, kad nāks tāda valdība, kura atzīs īpašuma tiesības, tāpēc lūkoja ar šiem lietuvēniem izlīgt labprātīgi un deva naudu, cik spēja, lai dabūtu tos sev no kakla nost.
Dažiem, kuri nevarēja vai negribēja nekā viņiem ar labu dot, kur viņi domāja gan iespēju esam, klājās visai grūti zem viņu patvarības. Starp dažiem citiem to dabūja sajust īpaši šuvēja Late Murine, kura bij iedaudzināta par turīgu vai pat par bagātu, bet neielaidusies ar viņiem nekādā došanā. Par to viņi uzstājuši, ka pie viņas esot sadzītas zagtas mantas. Vispirms tie izģērbuši viņu gandrīz pavisam kailu, meklēdami, vai neatradīsies nauda drēbēs pie pašas, bet, nekā nedabūjuši, sāka iztukšot skapi un kumodi, taisīdamies vest visu projām kā noņemtu tautas mantu līdz ar šujmašīnu, ko pati gādājusi ar nezin kādām pelnīšanas grūtībām. Nabaga cilvēks savā izmisumā un asarām plūstot nezināja citur meklēt sev aizstāvības kā pie Tuluka, kurš pašreiz pie otra saimnieka kulstīja linus. Tuluks tūliņ arī atnāca tāds pats, kā pie kulstītavas stāvējis, viss apbiris sīkām pakulu šķiedriņām, bakinas pilnas spaļiem un spilvām.
Lates istaba atradās piekravāta un piemētāta vislielākā nekārtībā dažādām drēbēm, glītiem, bet nebēdibā izritinātiem un saburzītiem veļas gabaliem, skaistiem, bet pa daļai samīdītiem rokdarbu izstrādājumiem, adīkļiem, lakatiem, arī veclaiku apģērbiem un rotām, izbārstīti bij no kastītēm šādi tādi rokdarbu rīciņi un visādas citas sīkas lietiņas: dziju šķipsnas, spolītes un diegu kamoli - viss juku jukām. Kā varēja noprast, tad bij lielā, bezbēdīgā steigā meklēta nauda vai kādi dārgumi.
- Kas jums, Late, še tiek darīts? - Tuluks vaicāja.
Viņa, stipri šņukstēdama, atbildēja:
- Vispirms viņi rāva man bezkaunīgi ar varu visas drēbes no miesas, saplēsdami tās pa daļai pat gabalos, man aizsargājoties, un pat tagad, kā redzat, neesmu varējusi jel cik necik godīgi no jauna apģērbties. Pēc tam izlaupa un izposta visu manu nabadzību un līdza grib noņemt arī manu darbu rīku - šujmašīņu, atstādami mani kailumā un bada varā, sacīdami, ka meklējot zagtu mantu, lai gan visā manā mazās mantības sastāvā neparādīs ne krisliņa, ne diega galiņa, kas nebūtu manis pašas sūri, grūti, bet pilnā ziņā godīgi pelnīts un gādāts. Par šujmašīņa pirkšanu varu atrādīt vēl kvītu lapu, kur viss atzīmēts, cik un kad triju gadu laikā uz daļu nomaksas līguma nemisīgi esmu līdzinājusi, bet nu viņi laupa man to un citu visu nost, atstājot mani nezin kādam briesmu liktenim. Te redzat, kādu mežonību viņi ir darījuši ar manu mantībiņu!
To sacījusi, viņa aizklāja ar priekšdrēbi sev seju un raudāja pilnā balsī.
Kad ienāca atpakaļ raudošā Late kopā ar Tuluku, apsargi bij tā kā drusku apmulsuši un apjukuši starp izmētātām mantām un, kā rādījās, paši vairs nesaprata, ko tālāk darīt.
Tuluks, visu izpostījumu aplūkojis un spaļu pilnās bakinas pabraucījis, griezās pie muļķībā stāvošiem apsargiem, vaicādams:
- Jaunekļi, apsargi! Sakāt - kādu zādzību jūs še meklējat un kādas zīmes jums rāda, ka viņas meklējamas šite?
Uz to Kimurs tā kā nedroši un stostīdamies atbildēja, ka zādzības notiekot arvien un viņu meklēt varot visur.
- Jā, jā - zādzības notiek gan, un pēdas var dzīt uz visām pusēm, bet nevis kaut kurā mājā iebrāzties un bez nekāda cēloņa sabojāt un izpostīt šim vai tam iedzīvi, kā jūs še esat patvarīgi darījuši, rīkodamies bez nekādām zīmēm un pierādījumiem, lei, - Tuluks runāja. - Apsardzībai pie meklēšanas jāturas saudzīgi un pieklājīgi, nevis tā visu aplam izārdīt, kā še redzams. Bet tad nu rādāt, kuras mantas jūs še zīmējat par zagtām, vai visas vai tik dažas, un, ja tā, tad - kuras un kam viņas nozagtas, lei?
- Nevar vis uz reizes zināt, - Svikuls atbildēja.
- Nu tad sakāt vismaz to kādu zādzību jūs īsti meklējat še? - Tuluks uzstāja. Bet, kad nekāda atbilde nenāca, tad viņš runāja tālāk. - Redzat, to arī jūs nevarat pasacīt, bet godīgu cilvēku negodā gāzt un postīt varat! Kā jūs atdosat viņai viņas godu atpakaļ, kad esat tai netaisni uztiepuši zādzību un turklāt vēl, kā rādās, pavisam nenotikušu, bet tik izdomātu zādzību? Jūs esat solījušies vest projām arī viņas šujmašīņu tāpat zagtas mantas nozīmē, lai gan viņa pat ar ilgas daļu izmaksas kvītiem pierāda, ka pirkusi un godīgi aizmaksājusi, bet jūs viņai esat darījuši arī šā patiesīgi iegūtā īpašuma pēc tik smagas sirdssāpes, apvainodami netaisni un pavisam vēl, kā jau teikts, nenotikušā zādzībā, lei. Dzerat tad nu viņas sirdsēdu asaras, kad jūs slāpstat pēc viltīgi apsūdzētu godīgu cilvēku ciešanām!
- Vai tad še vēl nav zināms, ka valdība var ņemt no kaut kura, ko grib? - Cers atsaucās.
- Tas ir gan zināms, - Tuluks atteica, - un zināms ir arī tas, ka valdība, ja viņa kādam ko noņem, tad to neņem vis kā zagtu mantu, bet tik tai ziņā, ka viņa to grib un var darīt. Turpretī jums, kā rādās, nav uz to nekāda rīkojuma, nekādas pilnvaras, un apsardzība no savas galvas vien nedrīkst nekādai mantai aiztikt. Vēl jāsaka tas, ka valdība neļaus arī darba rīkus ņemt nost, jo citādi būtu jāaiziet līdz īlena un adatas noņemšanai. Bez tam valdība, vismaz līdz šim, kā zināms, no mazturīgim un bezmantiešim nav ņēmusi nekā, un pie tādim pieder arī šī godīgā šuvēja, kurai jūs darāt tik rūgtu, pat necilvēcīgu pārestību un, kā rādās, tik tāpēc, ka viņa vai nav gribējusi, vai nav varējusi jums nekā iegrūst priekš reibuma.
- Brīnums, kur nu esi palicis uz reizes tik taisns un godīgs it kā kad nezinātum, ko visi trīs esat darījuši reibuma iegūšanas pēc, - Ķimurs aizrādīja.
- Kad mēs tikām vārdim aizskarti, tad aizskārējus piespiedām izlīgt caur dzeramnaudu, bet nekad un nekur neesam uzmākušies ar varu kā laupītāji, - Tuluks skaidroja. - Dzērāji mēs esam, tas tiesa, bet dzērāji esat jau jūs arī, kādi mēs jūsu gados pavisam nebijām. Un, ja no jums kāds aizsniegs mūsu gadus, tad tas vairs nebūs nekas cits kā reibumā noslīcinājies ļaundaris, kad jau šitos gados parādās pie jums šādas zīmes, lei.
Tulukam tā runājot, Late, skumīgi skatīdamās savās nebēdniecīgi izbārstītās sīkās mantiņās, nebij nekur ieraudzījusi sava kabatas pulksteniņa. Viņa iztrūkusies izsaucās:
- Lūk, mana pulksteniņa vairs nav - vāciņi vien tukši! Viņi būs to nozaguši.
- Paluk štie, kas par nedarbniekiem!
Cers ar Svikuli pagrieza acis uz Ķimuru, un Ķimurs pietvīka.
- Vei, vei, kur viņam karājas no ķešas ārā melnā aukliņa, kas vazīšu vietā piesieta pie pulksteniņa, - Late sacīja, rādīdama uz Ķimura labās puses kabatu.
Ķimurs, jo stipri tvīkdams, iegrūda aukliņas galu kabatā.
Pa to starpu bij ienākuši Lates istabā klusām arī visi trīs aizsargu šķūtnieki, laikam vērot gribēdami, kas te notiek.
- Ko nu vairs grūd tur aukliņu iekšā, labāk velc vien pulksteniņu pats laukā, lai nav jāiet klāt ar spēku! - Tuluks viņam uzsauca.
Ilgi vilcinādamies un nosarcis vārīta vēža krāsā, Ķimurs pulksteniņu lēnām izvilka un atdeva, sacīdams, ka gribējis to pasargāt no samīdīšanas. Pēc tam aizsargi cits aiz cita taisījās virzīties laukā tādā izskatā, kad tik nu varētu tikt ārā no ķezas.
- Pag, pag, kungi! - Tuluks viņiem uzsauca, aizstādamies durvis. - Kur tad paliek protokola sastādīšana? Tur jāieraksta arī tas, ka pie viena no apsargiem atradās pārmeklējamai personai nozagtais kabatas pulksteniņš. Pag, kas šim apsargam vārds?
- Ķimurs, - viens no šķūtniekiem atsaucās.
- Kas tu par stāstītāju, ka nedabū pa žaunām! - Ķimurs tam uzkliedza. - Ko jūs te liedat iekšā? Vai nezināt stāvēt pie zirgiem?
Sķūtnieki taisījās iziet, bet Tuluks viņiem pavēloši sacīja:
- Paliekat vien, tas labi, ka te esat. Liecinieki mums vajadzīgi.
Sķūtnieki atkal apstājās.
- Mums nekāda bēda, - Svikuls, uz durvīm virzīdamies, sacīja. - Lai paliek viss, kā bijis, mēs še vairs nekā nedarīsim.
- Jā, bet tagad nu darīsim savu reizi mēs, - Tuluks atteica. - Ak tad jūs domājat palikt bez nekā, kad bezvainīgam cilvēkam esat laupījuši godu, apvainodami netaisni zādzībā, ar draudiem postīdami mantu, un ka pie viena no pašiem apsargim tika atrasts turpat pārmeklēšanas laikā Latei Murinei nozagtais kabatas pulksteniņš. Tur jānāk augstākai valdībai atdot laupīto godu nepatiesi apvainotai sievietei un dot spriedumu par apsargu nelikumīgu rīkošanos un par zādzības noziegumu pašu meklētāju pusē. Jūs, šķūtnieki, liecības ziņā visu šo paturai prātā, ko redzējuši un dzirdējuši.
Tā kā apsargi virzījās vien ciešāk un pat ar spiešanos pie durvīm klāt, tad Tuluks nepūlējās vairs viņus atturēt, bet, tiem izejot, tik vēl sauca pakaļ:
- Izjaukt un sabojāt gan jūs zinājāt kārtīgi turētas, glītas cilvēka mantas, bet aiziedami atstājat kā aizlijušu siena apārdu šķūņa priekšā un nebēdājat nekā par viņa sakopšanu.
Pēc apsargiem izvirzījās no istabas lēnām arī šķūtnieki, par to pašu piedzīvojumu runādami. Viens sacīja:
- Lai tas Tuluks kāds dzērāja plencs būdams, bet kas to bij domājis, ka spēj tāds sievietes aizstāvētājs būt?
Uz to otrs atbildēja:
- Lieli dzērāji reti kad muļķīgi; skaidrā galvā esoši, tikai ne ik reizes dabū viņus tādus redzēt. Nupat nedēļa nāk uz beigām, vecās paģiras izgulētas, jaunas vēl nav sākušās, tālab pašlaik viņa sirds un prāts īstā stāvoklī: palīdzībā, līdzjūtībā un blēžu sapiņkēšanas izveicībā.
- Bet šie jaunie nav bijuši laikam vēl nekad bez paģirām, kamēr šaī amatā, ja tik nu šodien tīklu izvilka tukšu bez loma, - tā trešais piebilda. - Bet kas zina, vai nu jau paliks ar šo vietu vien mierā?
Apsargi, nomaļu aizgājuši un sapīpojuši, sanāca savstarpēji pārmetumos par pašreizējo tukšā palikšanu un cilpā ieķeršanos.
- Klausies, Ķimur! Tev vajadzēs iet vēl gadu un sešas nedēļas ģimnāzijā, tad tik izveidosies glumāks un nenotveramāks, - Svikuls pārsaucīgi uzsāka. - Neapjauš pat melnās aukliņas iegrūst līdz ar pulkstenu kabatā!
- Tāds skolas puika jau gan vis sen vairs neesmu, kā tu domā, bet lieta bij tāda, ka pulkstenu paguvu iegrūst kabatā tik tad, kad īpašniece ar Tuluku nāca iekšā, - Ķimurs aizbildinājās. - Labāk būtu bijis iemest viņu tāpat ar visu etviju, tad tā nelaimes aukla nestaipītos līdza un pašai šuvējai nekristu acīs starp nieku sīkumiem etvijas tukšums. Bet lielā steidzībā izdevās citādi. Vaina bij arī tur, ka tai brīdī; kur viņa atguvās uz pulkstena zudumu, jūs abi pacēlāt acis uz mani un viņa jums arī līdza; kur tad nāca ievērībā tas ārpusē palikušais aukliņas gals.
- Es uz tevi paskatījos tik tā, kā modinādams uzmanību, lai zini vērot, ka bailes tuvumā, - Cers pastāstīja, un Svikuls viņam piebalsoja, ka to darījis taī pašā nozīmē.
- Nu, ko par tādu nieka misēkli daudz erroties? - Ķimurs mierināja. - To var diezgan viegli aizbildināt, kā jau es teicu, ar piekopšanas nodomu pagaidām. Kur nu gluži bez tādiem nieka gadījumiem? Misēkļi jau mūsu arodā nāk pašiem slavenākiem izveicniekiem, lai arī cik liela kuram uzmanība.
- Bet mēs ar Bursta Piču iznēsājām Skrimstam gandrīz pusbods kabatās vien, un ne reizes nedabūja pieķert, - Cers stāstīja ar sajūsmu. - No aizdomām, īpaši Piču, gan vēlāk ilgi tiesāja, bet ne velna nepadarīja: Pičs lepni izliedzās un es arī līdza tikpat kā caur viņu vien. Ļoti žēl par tādu ģeniālu puiku, ka viņam aiz dzīves apnikuma bij jānošaujas. Es no viņa daudz tiku mācījies.
- Man tik vienu reizi vēl briesmas ir bijušas tuvumā, bet laimīgi gan izbēgu, - Svikuls stāstīja. - Tas bija pilsētā uz tirgus. Gribēju iztvert kādai sievietei maku ar naudu no kabatas, bet tiku nejauši pagrūstīts no kāda garāmgājēja, un mana roka viņas kabatā sakustējās. Sieviete to bij sajutusi un manu roku satvēra. Ar visu spēku izrāvos un iejuku burzā. Lai gan kliedza pakaļ: «Zaglis, zaglis!» - bet, par laimi, tuvumā neviena policista nebija. Un, ja arī būtu, tad viegli vis manis rokā nedabūtu. Tad citu lielu baiļu līdz šim vis vēl neesmu manījis.
- Nu, tad jums abiem stāv vēl visi baiļu gadījumi priekšā, - Ķimurs smiedamies šo sarunu pabeidza, - jo pavisam bez nekā neviens no mūsu darba biedriem nepaliek.
Abi nenoķertie nosmējās līdza, un Cers sāka jautāt par citu lietu:
- Bet kur šī gudrā sieviete - šuvēja var savu naudu būt noglabājusi? Ka viņa tukša nav, par to varam būt droši, jo vai viņa pūra mantās vien visu peļņu salaistu? Bet kā lai izzinām to noslēpumu? Ka tur skapī un kumodē bij, par to nav ko šaubīties, jo viss tika iztaustīts un izpurināts no vienas vietas.
- Tagad, kur viņa ir tikusi patraucēta, uz to, vismaz drīzumā, nav ko domāt, jo protams, ka nu slēpšanā uzmanīsies jo vairāk, - Svikuls prātoja. - Bet cik ilgi šite lai slāvam? Mums taču jāzina, ko darīt šodien tāļāk. Ap pusdienas laiku un pavisam tukšā braukt atpakaļ uz pavēlniecību būtu kauna lieta, bet kur un ko tāļāk?
- Varētu gan braukt uz Ezermuižiņu un sagrandīt Steņģus ar izlikšanas draudiem, kas viņiem jau zināms par liecības nedošanu pēc vajadzības, - Cers ieminējās; uz ko Ķimurs atbildēja sekoši:
- Tur arī nekas neiznāks jau nu tāpēc vien, ka viņi naudas ziņā tukšinieki, jo pati visu izlaiž tiesādamās. Un par izlikšanu runājot, jāsataisās uz lielu pretošanās škandālu no Steņģenes, ka vismaz tagad, ziemai nākot viņi laukā sviežami nevar būt. Viņai kā augšpēdu atgāzta; dzelzs ecēšai nesen pat lielais Stērģenieks nav iespējis tikt tuvumā, kad gribējuši aizdzīt lopus uz Bungžu muižu priekš kopsaimniecības. Paša vecā, bailīgā un pieļāvīgā Steņģa dēļ jau gan varētu darīt, ko gribētu. Tur labāk jānogaida un jānovēro, kad viņi dabūs kādu ienākumu, pārdodami varbūt bulli. Pēc tam jau gan pie drīzuma varētu mēģināt. Bet man liekas, ka jābrauc atkal pie turīgākiem mantiešiem tās pašas noslēptās labības ziņā, jo uz tās ir likts nāves sods, ja pie kāda ko atrod. Tur tādos gadījumos vismaz sievas neļaus vis savus večus apšaut, bet maksās, ko spēs, par atlaišanu, kā pa daļai jau piedzīvots. Es domāju, ka šoreiz jābrauc pie Virgu Joniņa, Antuļu Paura un Bolēnu Viļņa. Vismaz pie kāda no tiem trim vajaga atrasties noslēptai labībai. Viņi kā lielākie mantieši jel visi šaī ziņā tukši nebūs.
- Tie, kā dzird, visi trīs esot izauguši no citreizējiem bezmantiešu puikām caur sava darba uzcītību un taupību, ar ko lielās citi mantieši un viņu aizstāvji, - Cers pastāstīja. - Visi varot aizsniegt tādu pašu stāvokli ar godīgu prātu un čaklumu pie darba.
- Kaut viņi pie joda aizgājuši ar savām darba slavas tenkām! - Ķimurs dusmīgi sauca pretī. - Man nav nekas tik riebīgs kā tas posta darbs, līdzīgs pat vai rūgtai nāvei!
- Man ar! - Man ar!-Svikuls ar Ceru atsaucās.
- Es labāk tūliņ nošaujos, ja man jāstājas pie kaut kāda dārba, - tā Kimurs vēl.
- Es tāpat!
- Es tāpat!
- Un tad vēl šitādus atkritējus - mantraušus stādīt bezmantiešiem par paraugiem, kas pavisam nav pielaižams. Tie ir lielākie kopmantas pretinieki, zvanīdami vienumēr strādājat, taupāt, tad būs visiem diezgan! Kurš šolaik vairs tāds nelga būs, kas liksies valdzināties no verdzības laika atliekām, no darba lāsta?
- Neviens!
- Neviens!
- Jā, neviens! Tas viss tukšas blēņas! - Ķimurs pabeidza un vaicāja biedriem:
- Vai garie dzelzs iesmi ir kādam līdza, ar ko gubeņos pa salmiem durstīt?
- Manam šķūtniekam ir gan ratos divi jau tādam nolūkam paņemti, - Svikuls atsaucās.
- Nu tad labi! Pag, kā mums pa kārtai labāk iznāk braukšana? Laikam vispirms uz Antuļiem, tad uz Bolēniēm un beigās uz Virgām, - Ķimurs izsprieda un uzsauca: - Nu, iesim uz braukšanu!
Lēnām ejot, Cers ieminējās:
- Bet kā būs ar draņķa Tuluku? Vai viņu tā lai atlaižam pret mums darīties, kā iegrib?
- Ja nu viņš būtu no mantiešiem, tad jau viņa izņemšanā no apgrozības būtu valdības acīs gan īstens goda darbs, par kuru varētu sagaidīt atzinību, - Ķimurs atbildēja. - Bet šādu neceļā no šķiras noklīdušu bezmantieti ņemt iz apgrozības nebūtu īstens slavas darbs. Vienīgais, ko varētu darīt, - iemest pa vienai pļaukai uz katras bakiņas, lai zina vērot šķiras pienākumus. Tas ir viss.
Kamēr šķūtnieki rijas priekšā rīkoja zirgus uz braukšanu pēc paauzošanas un padzirdīšanas, tikmēr apsargiem atlika vēl laiks sarunām.
- Ienākums mums paredzams vēl vienā ziņā, - Ķimurs skaidroja biedriem. - Iebūvieši, amatnieki, rokpeļņi un visi citi tādi sīki bezmantieši līdz šim meklējās paši ieīrēties pie saimniekiem gan par maksu, gan par kalpošanu, kamēr tiem piederēja mājas pašiem, bet nu, kur mājas atrodas tautas īpašumā, nav tādiem īrniekiem jālokās vairs saimnieku priekšā, bet vēl valdība liks ierādīt ikkatram dzīvokli kaut kurā mājā līdzšinējo saimnieku dzīvokļos un arī pēc sava ieskata kaut kurās istabās. Saprotams, ka neviens negribēs atdot tādiem līdzdzīvotājiem labāko un prāvāko telpu, tālab centīsies līgt labprātības ceļā ar tādu dzīvelnieku ielicējiem, un ielikšana jau piederēs vienīgi apsargiem. Tikai pavēlniecībā ši lieta tūliņ jānokārto, lai neviens saimnieks nedomā iemītniekus patvaļīgi nedz pieņemt, nedz atstādināt un iemītnieki lai neiet paši neviens sev vietu meklēt.
- Tas brangi!
- Tas smalki! Tad zaļosim vēl kuplāk, - abi biedri atsaucās pilnā priekā.
- Tad nedzīvosim vis sausiem kakliem nevienu dienu, kā gan šodien rādās, - Ķimurs apstiprināja.
- Bet, kad nu pašlaik ir runa par dzīvokļiem, tad arī mums pašiem vispirms par tiem jāgādā priekš sevis, jo mums nevienam nav ne tik, cik čigāniem vasaras būdās, - Cers turpināja, - Es domāju šito - Steņģi jau Ezermuižiņā palicēji vairs nebūs. Zināmās nepaklausības dēļ par liecības nedošanu pēc vajadzības viņus izliks, ja ne tagad rudeni, tad droši vien nākamu pavasari. Tur nu mums visiem trim jālūko dabūt šo vietu priekš sevis. Istabu tur diezgan, un dažas vēl viegli var pielaist klāt. Vieta jauka un dzīve patīkama ezera malā. Jādomā droši, ka mūsu uzticīgie kalpojumi valdības acīs neievēroti nepaliks un šo vietiņu mums labprāt novēlēs. Lai nu gan tagad tiek daudzināts, ka viss piederēšot visiem jeb tautai, bet valdības vīriem paliks labākās vietas pašiem vien, kā jau tagad to var novērot, tālab mums, kas piederam arī pie tās pašas kārtas, neliegs jel vienas vietiņas par visiem.
Ķimuram, to dzirdot, viņa patuklais ģīmis savilkās grumbains, un viņš tā kā pa pusei ar īgnumu atbildēja atraidīgā balsī:
- Kāda nu trim vienā nieka vietiņā dzīve kā kazarmā? Gaidāt uz muižu zemju dalīšanu, jo ar laiku jau valsts kalpotājiem varbūt pa gabalam dos. Bet uz Steņģu vietu nevirzāties, uz to jau es esmu pieteicies priekš sevis. - Tad savam šķūtniekam izsauca: - Griez šurp, un laižat visi uz Antuļiem!
- Tad šitādam vien jāiznāk tam bezgala slavētam kopmantas labumam; ka ikkurš, kam iespējams, ķers labāko tik priekš, sevis vēl vairāk nekā līdz šim! - Svikuļa šķūtnieks; projām braucot, nomurmināja, jo bij sadzirdējis apsargu sarunas beigas.