KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

TREŠĀ DAĻA

III

Skumju pilnas nabaga Laķa krusttēvam bij viņa nākamās dienas, palikušam bez iztikas un pat bez pajumta, bet pār visu vēl dziļum dziļās bēdas par sirdsmīļo meitu Maju, tāpat par klusībā mīlējamo «negantēnu» un «draiskuli» Katrēnu. Kas ar viņām notiek? Kur viņas ir, un vai dabūs vairs vienu - otru jelkad redzēt? Gan Plīņos viņa citreizējā istaba bij atkal tukša, un laikam neviens gan neliegtu viņam tur no jauna iemitināties, jo Jetes -rīkotās jaunatnes sapulces līdz ar viņas pašas nozušanu bij mitējušās, bet patvaļīgi viņš negribēja tur atpakaļ iet. Un ko lai tur darītu tukšā telpā, kur vēl pie sienām visādas ākstīgas izrotājumu skrandas sakārstītas, kas viss viņam riebtim riebās? Nebij arī gultas, kur pārgulēt. Tāpēc viņš nezināja nekur citur labāk piemesties kā Ezermuižiņā pie Steņģiem, ierazdamies tur arvienu gan tik vakaros un pārgulēdams klēts augšā sienā. Bet miegs, mīļais maigais miegs; kas arvienu pie viņa turējās kā labs draugs, tagad bij atrāvies un viņu bezmaz pavisam atstājis vienu pašu savās bēdās, jo nāca daža nakts, kas bij jāpavada gandrīz pavisam nomodā, skumstot un domājot par savu aizbildnības un audžu meitu nezināmo likteni. Prātā nāca arī draugs Linums, par kura likteni arī bēdājās. Pa dienām viņš lūkoja gan; kā prātu mierinādams, šur tur pie dažiem draudzīgiem saimniekiem kaut ko darīt, bet saprotams, ka nejutās žirgts. Pat stipri iemīlētā iepīpošana nedeva tik daudz uzjautrinājuma kā agrāk. Un tomēr viņš centās turēties un palikt savā vīrišķības sajūtā, nojauzdams, ka stāv priekšā varbūt vēl lieli apziņas pienākumi, kas pildāmi un vedami kārtībā pirms dzīves vakara dusas. Viņam tā likās, it kā kāds runātu viņa gara ausīs, ka šis tas jau ir bijis, bet ka daudz vairāk vēl nāks un ka vajadzēs joprojām spēka tam visam izcīnīties cauri.
Vēl nebij gan atnākusi tā diena, kad nolikts iet pie jaunā, palīdzīgā drauga Graustiņa, bet prāts nebij mierīgs, tāpēc viņš domāja, ka labāk jāiet vien turp - var būt, ka jau dabūs kaut ko labu dzirdēt par nepieciešamā «palaidnēna» atrašanu, un kas zin vai neizdodas kuģim jau agrāk tikt galā ar iekravas ieņemšanu, un ko tad viņš lai iesāktu, jo viņa dēļ vien tas milzenīgais jūru ceļotājs nekavētos.
Ceļa naudai viņš iedabūjis bij gan cik necik pēdējā darba vietā no savas agrāk nokalpotās aldziņas. Bet bēda jau palika liela, no kā dzīvot pilsētā, ja tur, kā var domājams būt, nāksies uzturēties dažas dienas, jo glabāšanā uzticētai un saņemtai Linuma naudai Laķis negribēja aiztikt citādi kā pat ja tik pēdējā bada nelaimē. Maizi dabūt pašreiz bij vieglāk uz laukiem nekā pilsētā, tālab viņš iegādāja jel pāra dienām sev maizes doniņu līdza; lai arī bez nekādas pavalgas; tad nodomātās dienas agrā rītā staigāja atkal uz piestātni.
Vakaram nākot, pilsētā nokļuvis, Laķis pārgulēja kādā mājvietā un uz kuģi gāja tik rītā, iesākoties darba stundām. Saņemts viņš tika tur ar laipnību kā pirmreiz un dabūja dzirdēt, ka kuģim jāpaliek vēl dienas trīs ostā līdz iekravas pabeigšanai, bet par meitenes sataujāšanu vēl zināms netika nekas cits kā vien tik daudz, ka varbūt viss nākšot labā galā. Laķis palika iepriecināts par to pašu īso cerības ziņu, pateicās draudzīgam labvēlim Graustiņam un neturēja par pieklājību tuvāk viņu izprašņāt tādā tik noslēpumainā lietā. Vienīgi tik to viņš vēl lūdza sacīt, kad viņam nākt apvaicāties pēc tuvākām ziņām un varbūt kaut ko dzirdēt, kas viņam arī varētu būt darāms un vērojams. Graustiņš, brītiņu padomājis, vaicāja Laķim, kur viņš piemetoties, vai esot zināma mājotne. Laķis minēja to mājvietu, kur pagājušu nakti gulējis, bet neslēpa arī rocības trūkuma maksāšanas ziņā. Tad Graustiņš uzaicināja viņu palikt un mitināties kuģi, kur daža jūrnieku guļu vieta esot brīva, un tepat iztikšot arī ar pārtiku. Nekāds cits uzaicinājums Laķim tobrīd nevarēja būt vēlējamāks par šo, tāpēc viņš sirsnīgi pateicās par to lielo laipnību un lūdza vēl klāt tik to, ja iespējams, dot viņam kādu darbu arī, kas tāpat labprāt tika apsolīts. Graustiņš iestūma divās papirosu čaulītēs tabaku - sev un Laķim, piebilzdams, ka iztikšot vienkop arī ar šo proviantu, kā jau vispāri ar visu kuģa uzturu.
Laķim, dzirdot visu šo laimes pilno laipnību, likās, it kā kad viņam būtu novēlusies smaga nasta no pleciem. Viņš izlaida tūliņ pāra kuplu dūmu, kas bij pie viņa apmierinātas sajūtas zīme, un dūmu ziņā bez tam viņš jau no vakardienas bij cietis pilnīgu trūcību. Graustiņš paaicināja iekravas uzraugu un lika ierādīt Laķim, arī darbu līdz ar citiem strādniekiem. Laķis samanījās kā atjaunots, sajuta spirgtumu, žurmi un bezrūpību. Lai nu gan galvenā lieta par Katrēna atrašanu vēl palika tumša, bet vai nu tik patiesīgs, labsirdīgs un gādīgs vīrs, par kādu viņš jau pazina Graustiņu, nevēros un nezinās, kas jāpanāk pirms došanās atpakaļ jūrā?
Lai gan Laķim šī bij pirmā reize viņa mūžā piedalīties pie kuģa iekravas darbiem, tad tomēr viņš uz pēdēm spēja tos saprast un mācēt, kā arī pie kuģa ļaudīm celties drīz draudzīgās attiecībās. Tādā ziņā pirmā diena viņam pagāja sevišķi īslaicīgi, iepazīstoties ar kuģa telpām un viņu īpašībām. Daudz viņam šodien nenāca prātā arī sava ierašanās virslieta par meitenes meklēšanu - paļāvībā uz Graustiņa solījuma svaru un drošību. Ar apmierinātu prātu viņš nākamu nakti gulēja puslīdz maigi šaurajā kuģa telpā.
Otrā diena pagāja tāpat darbu steigā, bet gan jau arvienu atkārtojoties Laķa prātā zināmam jautājumam: kas ar Katrēnu? Vai tiek arī taī ziņā kaut kas darīts? Bet nomanīt nevarēja it nekā, ka jel kaut viens vienīgs uz to domātu vai rūpes turētu. Visiem visi prāti rādījās stāvot tik pie drīzas iekravas darbu nobeigšanas. Graustiņam, kā bij redzams, maz atlika laika uz kuģa būt. Viņš bij saistīts pie savu papīru nokārtošanas ostas valdē, konsulātos un citās iestādēs; un, kad ieradās mājā uz kuģa, tad acīmredzot bij visai nevaļīgs un steidzīgs. Viņš mīļi sasveicinājās gan ar Laķi, kad gadījās satikties, - pavaicāja pat, kā esot ar mieru kuģenieku dzīvē, vai nācis miegs neaprastā vietā un vai iztika pa prātam, bet tad arī steidzās drīz vien garām; tā ka Laķim nevarēja ne prātā nākt par apvaicāšanos Katrēna lietā.
Trešā dienā Laķa nemiers kļuva pavisam liels ar sevī valdāmiem zināmās bēdu lietas jautājumiem, kad joprojām nebij neviena, kam tos celt priekšā. Vienīgais, ar kuru .viņš šaī attiecībā varētu runāt, būtu bijis tas pats laipnais un labprātīgais Graustiņš, bet tas šodien rādījās uz kuģa pavisam reti un tad atkal jo steidzīgi, jo nevaļīgi projām, un Laķim metās prāts ik brīdi skumīgāks. Iekravas darbi pabeidzās pēc pusdienas, un kuģa ļaudis steidzās kuģī visu apkopt, sakārtot un pašu kuģi mazgāt, kur Laķis priekš sevis cita darba maz vairs atrada, kā ja tik pa daļai ūdens piegādāšanu kuģa mazgātājiem, bet to pašu tad darīja arī ar visu iespēju. No vakariņām viņš maz ko baudīja un apgūlās pavisam smagi nospiestā sajūtībā.
Ceturtā jeb pēdējā rītā kuģim atlikās vairs tik savīkšties uz došanos ceļā. Pie kuģa ļaužu brokastīm Laķis pieklājības dēļ gan piesēdās, bet nekā neēda. Pēc tam viņš staigāja pa kuģa virsu kā apmulsis, domādams pat vai slepen pazust, sajuzdamies pavisam jau kā lieks; bet viņa: prātu šai ziņā pārvarēja taču vēlēšanās jel beidzot vēl Granstiņu redzēt, lai viņš vismaz pats dabūtu atjēgties, ko solījis, bet nepildījis.
Pašā šaī vislielākā Laķa skumju brīdī uznāca kuģa virsū cienīga izskatā sieviete - kuģa saimniece - vezdama pie rokas glīti apģērbtu meiteni - pelēks pilnīga lieluma mētelītis mugurā, puszābaciņi kājās un silts, vilnains lakats ap galvu. Meitene, Laķi ieraudzījusi, skaļi iekliedzās:
- Vei, vei! Vecais krusttēvs, vecais krusttēvs! - un skrēja pie viņa - čir, čir; čir, čir - jauniem; pirmreiz mūžā dabūtiem zābakiem.
Laķis, kā no grūta sapņa atmodies, satvēra viņu savās rokās, savukārt izsaukdamies:
- Manu mīļo bērnu! Cik daudz es tevis dēļ izcietis!
- Nebaries, mīļais, vecais krusttēv! Jete mani piemānīja, sacīdama, ka tu vēlot iet viņai līdza.
- Nebāršos, nebāršos, nabaga bērns! Es laimīgs arī pēc izciestām bēdām, kad tik atdabūju tevi dzīvu un veselu.
Pa to starpu bij lēnām pienākusi arī saimniece, un, Laķis griezās pa daļai pie Katrēna, pa daļai pie viņas šiem vārdiem:
- Bet no kurienes tev nu šis bagātais apģērbs, vai laikam še no saimnieces kundzes?
- Saimnieces kundze mani saģērba.
- Es ģērbu gan, bet viss ir nācis no kapteiņa kunga, - saimniece atbildēja. - Man bij uzdots tikai izgādāšanas pienākums. Es, gādādama pēc kapteiņa kunga prāta, raudzījos uz to, kas derīgs laucinieku dzīvē un īpaši kā šai, ejot lauku skolās. Zābaciņi ir stipri un diezgan lieli arī priekš divējām zeķēm, mētelītis ar kokvilnu un pilnīgā lielumā, lai var valkājams būt uz priekšu arī, ja vēl pa vienu ziemu, kā domājams, nenovalkājas, un lakats biezs, ko ausis glābt ziemu no aukstuma. Apakšējā kārta arī būs izturīga un silta tuvējai ziemai. Lejā ir vēl somiņa ar pāra krekliem, otru pāru zeķu un biezi cimdi. Tur ir arī kapteiņa kunga ieliktā nauda priekš skolas grāmatām.
- Cienījamā kundze, saimniece! - Laķis, sirdi kustināts, uzsāka. - Man nav tādu vārdu, kādu vajadzētu, kad jāpateicas par tik lielām labdarībām kapteiņa kungam un jums. Bet sacīšu pilnā sirsnībā tos pašus, kurus man nācies dzīvē diezgan bieži atkārtot, - paldies simtām kārtām par jūsu mīļo laipnību un gādību!
- Cik nu tur manu nopelnu! Jo, kas ir, tas ir, kā jau sacīju, no kapteiņa kunga. Bet, Laķa krusttēv, kapteiņa kungs vēlas no jums atvadīties. Viņš ir pašlaik lejā savā kajītē. Ejat turp, es ar krustmeitu Katriņu palikšu tikmēr vēl še. Līdz aizbraukšanai man visai steidzamu darbu vairs nav.
Laķis devās tūliņ pa trepēm lejup un pieklauvēja pie kapteiņa kajītes durvīm. Graustiņš pats steidzās viņam no iekšas atvērt un pēc sarocīšanās ar jautru laipnību aicināt iekšā kā draudzības nozīmē. Iekam vēl Laķis paguva kaut ko sacīt pateicības ziņā, kad jau viņš pats aizbildinājās šādi:
- Atvainojat, ka tik šķiršanās brīdi varēju atdot jums jūsu zudušo krustmeitu, kā jūs viņu laikam saucat. Es negribēju jums viņas rādīt tai ākstīgā apģērbā, kādā viņas nolaupītāji un slēpēji bij pasteigušies jau šo nabaga bērnu ietērpt. Tālab tiku saimniecei sagādāt godīgas un vienkāršas, laucinieku dzīves vajadzībām piemērotas drēbes, lai jums viņš nebūtu jāved mājā kā kāds siltzemju putnēns, izrotāts visādām spilgtām krāsām, apakš kurām vēsākā laikā taču tūliņ jāsalst, un vēja laikā tāds apģērbs, ja to palaistu augšup, aizlidotu pa gaisu kā tās gāzēm pildītās sarkanās un zilās bērnu rotaļu bumbas.
- Ja es nebūtu tik visai vecs un jūs tik jauni, tad es mutētu jums ne vien rokas, bet arī kājas, - Laķis atsaucās ar dziļām pateicības jūtām. - Meitens ne vien spirgts un vesels atdabūts, bet apģērbts vēl pilnā kuplumā un arī apdāvināts. Bet ko par to visu, visu lai es dodu pretī? Man cita labāka nekā nav kā dilum nodilušais nabaga dālders - paldies, un vienīgi to pašu jums spēju dot; bet dodu to tad arī gan no visas sirds, pieminēdams, ka tik laimīgu brīžu man daudz nav bijis manā garā mūžā kā nupat šis, kur man negaidot pietecēja klāt pat gandrīz apraudātais, bet atrastais un arī apģērba ziņā devīgi apgādātais bērns, kur es labu brīdi nevarēju ticēt, vai esmu patiesi nomodā vai tik laimīgā sapnī vien.
- Nu labi, labi! Es esmu pilnam mierā ar to pašu nodeldēto dālderi, jo tas ir no skaidra, nevitota sudraba, - Graustiņš smiedamies atbildēja. - Bet nu nākat piesēstaties uz brītiņu, lai es vēl pastāstu, kā viss tas noticis ar meitenes atdabūšanu. Kā jau zināt, Jetes jaunkundze še vairs nav. Viņa bij tūliņ nozudusi, aizlaizdamās laikam uz ārzemēm, kas zin kādu slēpjamu vajadzību pēc. Bet ticams; ka kādu summu naudas viņa uz atvestās meitenes rēķina būs dabūjusi, jo citādi, kā saprotams, viņa nekur aizbraukt nevarētu. Nu ilgi jau vis nepaliks, gan parādīsies drīz atkal kaut kur ūdens virsū.
Lai nu Jete, kur Jete, bet tūliņ bij jāsteidzas izpētīt, kur meitene un kas ar viņu. Bet to izzināt, kā ikkatram saprotams, nevar nākties viegli. Kur un kā lai sāk meklēt? Gan jau domas bij uz to pašu Rubensona namu, bet kā lai tiek tur iekšā un ar kādiem pierādījumiem? Par bērna noslēpšanas vai izbēdzināšanas iespējamību atklātas meklēšanas priekšā jau katrā ziņā būtu bijis gādāts. Gāja gan tur mani pārzināmie un uzticamie kuģa puiši iepirkties viņu veikalā, bet bez īstenā panākuma tai zināmā lietā. Tik to pašu arī viņi nomanījuši, ko jūs, ka jutin sajūtami bijuši aizdomīgi pētošie tirgotavas personāla skatieni, no kuriem noprotams, ka viņu namā atrodas vienmēr kaut kas slēpjams. Pēc tam meklētāji, kuriem šis meklēšanas noslēpums bij uzticēts, sāka domāt par iekļūšanu Ritbensona dzīvokli un dabūt sarunāties vismaz ar kādu no kalpotāju sievietēm, no kurām varbūt aplinku kaut ko izmanītu. Viens no viņiem, citreizējais slepenpolicists, bij atvedis no ārzemēm dažas ļoti spīdulīgas greznuma lietiņas. Tas nu nodomāja pārģērbties un samaskoties par dārgakmeņu pārdevēju persieti. Viņam tas nenācās grūti, jo no tiem agrākiem laikiem bij atlikušies un tāpat pilsētā glabājami dažādi lietderīgi apģērbi un rīki. Ar virtuvnieci viņš bij gan dabūjis sarunāties un lūdzis, lai pieteicot augsti- cienījamai mājas kundzei lepnas rotu lietas, vestas taisni no Persijas, uz ko ticis atbildēts, ka kundze pati taisoties drīz braukt uz ārzemēm, tāpēc še no tādām mantām nekā nepirkšot. Tūļīgi un nesteidzīgi ārā iet vīkšoties, viņam taču bij izdevies pa kādas drusku atvērtas durvs spraugu ieraudzīt melnīgsnēju pusmūža sievieti ziņkārīgi raugāmies, lai dabūtu vismaz jel paraudzīties, kāds izskatās tas bagātais dimantu nēsātājs - persietis. Man pašlaik trūka kādām dienām iekravas, tālab arī vairākiem, kas taī ziņā spējīgi, labprātīgi un uzticami starp maniem kuģa ļaudīm, iznāca brīvs laiks uzlūkot aizejošu dzelzceļu vilcienu publiku tikpat galvenā pilsētas piestātnē, kā priekšpilsētu piestātnēs. Un patiesi - pēc pāra dienu pavērošanas bij vienam no viņiem izdevies kādā nomaļu stacijā īsi pirms nakts vilciena aiziešanas pamanīt ierodamies uz aizbraukšanu zināma izskata sievieti ar savādi apģērbtu meiteni. Uzlūkotājs sācis tūliņ tuvoties apvaicāšanās nolūkā, bet sieviete drīz burzā nozudusi, atstādama liktenim meiteni, kura no atbildēm tūliņ bijusi pazīstama par nobēdzināto un meklējamo.
Pašlaik atskanēja augšā pirmais aizbraukšanas zvans, un Graustiņš, sarunu pabeigdams, piebilda tik vēl šo:
- Beigas no visa šā stāsta jums jau noprotamas un zināmas. Bet nu, vecais draugs, man jāsteidzas apskatīties, vai viss uz kuģa vajadzīgā aizbraukšanas kārtībā, un vispēdīgi atvadīsimies un šķirsimies kuģa virsū. Nu še jums triju dienu alga jel ceļa naudas ziņā un pāra pīpītēm tabakas, jo še uz kuģa uguns drošības labad pīpošana maz ļaujama un jūs taī ziņā esat izcietuši daudz bada. - To teicis, viņš paņēma no galda papīra vīkstoliņu ar naudu un otru daudz lielāku ar tabaku, ko pasniedza vienkop Laķim. Un, kamēr šis vēl taisījās uz piemērotu pateicību, tikmēr augstsirdīgais labdaris bij jau no kajītes ārā un nozudis.
Augšup kāpdams, Laķis sajuta sev gar vaigiem strāvojam slapjumu, tālab viņš apstājās uz trepju pakāpieniem noslaucīties, lai augšā nebūtu jārādās jūtelības pārņemtam, kas nesaskanētu ar veca kareivja stiprumu.
Kuģa virsū pa to starpu bij sapulcējies vai viss no tā brīža kalpojumiem brīvais kuģa personāls uz atvadībām no Katrēna un viņas vecā krusttēva. Vairāki bij pasnieguši un citi sniedza vēl viņai dažādas dāvaniņas, kā spožas cibiņas ar saldumiem un citiem gardumiem, matu ķemmi ar spogulīti, galvas lakatiņu, priekšautiņu, adāmās un šujamās adatas spilgtās dozītēs, mazs, rokdarbu groziņš ar šķērītēm un citiem darba rīciņiem un diegu spolītēm, rakstāmas lietas un, vispēdīgi, skaists, bilžains kabatas lakatiņš, ko pasniedza kuģa saimniece. Rādījās, ka šaī īsā laikā meitene bij kļuvusi viskopīgi par kuģinieku mīluli, lai gan kapteins joku labad bij vēlējis agrāk viņas Laķim nerādīt un pat nelikties ne zinot, ka viņa pavisam atrodas uz kuģa. Visas šās tik skaistās dāvanas stāvēja sarindotas uz kāda sola, un, Laķim uznākot atpakaļ kuģa virsū, Katrēns iesaucās:
- Vei, vei, vecais krusttēv, kas man mantu!
- Tas laikam «gudri gan», bet vai mācēji arī pateikties?
- Mācēju gan.
Otram zvanam atskanot, arī kapteins uznāca kuģa virsū, nesdams līdza zināmo skolnieču somiņu, ko uzkāra Katrēnam pret krūtīm, un smiedamies dabūja par to rokai mutes. Saimniece uznesa lielāku iegādātu groziņu, kur jau iekšā bij drānu rullis, laikam arī no kapteiņa, ar uzrakstu: «Priekš Majas». Šaī groziņā saimniece sakravāja glīti visas dāvanas un pasniedza vecam krusttēvam nest.
Nu iesākās jautra atvadīšanās. Sevišķi sirsnīga viņa bij Laķim ar kapteini. Laķis, dziļi kustināts, aizbildinājās, ka nespējot vis tā pateikties, kā būtot vajadzējis, jo trūkstot nozīmīgāku vārdu, tāpēc sakot tik vēl to pašu vienkāršo: tūkstošreiz paldies par visu, uz ko nāca atbilde, ka nevajagot pat tā paša arī, jo zināma esot pat vēl veca radu saknē un ka cerēts tiekot kādreiz uz satikšanos Plīņu mājā, kad nākšot atpakaļ kārtīgi laiki un zemju dalīšana.
Abi laimīgie nokāpēji nu nogāja no kuģa pēdējie pa laipām, kuras norāva spēcīgi ostas strādnieki, atskanot trešam zvanam. Kapteins parādījās uz komandas tilta, un drīz ūdens sāka lieliski mutuļot kuģa pakaļgalā. Sakustējās lieljūru milzenis un virzījās uz ostas izeju. Lakatiņu plivināšana turpinājās tikpat no kuba, kā no krastmalas, kur bij salasījies liels pulks pavadītāju. Kuģim aizgriežoties aiz pussalas un no redzes izzūdot, vecais krusttēvs sacīja Katrēnam:
- Redzi, tur aizbrauc tavi miesas un dvēseles glābēji. To piemini ar pateicību visu mūžu!
- Nuka!