KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

CETURTĀ DAĻA

XII

Ne tikai nemitējās taujājumi un prātojumi par to, kur jaunavas pavadījušas savu slēpšanās laiku, bet pat vēl pieauga aiz dažādiem zīlniecīgiem nostāstiem un paredzējumiem.
To gan ar laiku visi zināja, ka joprojām viņām pašām par to vēl vaicāt un taujāt būtu pavisam veltīgi, jo viņas visas palika nešķiramas pie vieniem un tiem pašiem vārdiem, ka nevar un nevar stāstīt, ka nestāstīs un nestāstīs līdz nezināmam laikam, bet pēc tam tad stāstīs labprāt. Bet ļaužu ziņkārība nebija apmierināma ar to pavisam. Cēlās vien par šo pašu lietu jautājumi vienmēr no jauna, kur tik ļaudīm izdevība sarasties vairākiem kopā, kā pagastnamā, dzirnavās, daktera priekšistabā, traktierī un nedēļas tirgū, kā arī kopmoderniecībās. Tādās vietās tad pastāvīgi atkārtojās šī pati mīkla: kur un kā viņas varējušas patverties un palikt nezināmas. Uz to tad atskanēja gan jau dzirdētie, gan vēl pavisam jauni mēģinājumi atminēt, taču neviens nevarēja tikt atzīts par vispāri pieņemamu, bet visi palika beigās apšaubāmi no citiem.
Vēlākā laikā visstiprāk sāka izplatīties tādas domas, ka viņas, būdamas laikam bezgala lielas gudrenieces, esot paaicinājušas ar bezdrāts telegrāfu sev no ārzemēm gaisa kuģi un aizbraukušas bez bēdas. Kas bija vēl tumšāki spriedēji par šiem, tiem bija ticis iemelsts, ka esot atrasti tādi jaunlaiku vārdi, ar kuriem varot aizcelties pa gaisu, kurp vien patīkot. Tik tas jāpaturot cieti vērā, ka acīm jāstāvot pa visu pārcelšanās laiku stipri aizmirkštām, jo, ja kaut uz mirkli atverot arī vienu pašu aci, tad esot jānokrīt uz reizes zemē un jānositas. Nelīdzot tas nekā, ja gribot paļauties uz acu aizsiešanu, jo esot viena alga, ja acis atverot vien arī apakš aizsējuma, jo jānokrīt tad esot tāpat kā ar vaļējām acīm. Šo briesmu dēļ tad daži no šiem vārdiem atraujoties.
Visnepatīkamākā un nospiestākā sajūtībā bija jādzīvo jaunavām pašām. Pirmā laikā pēc pārnākšanas viņas visas līdz nepanestībai tika tincinātas ar to pašu zināmo vienu jautājumu: kur bijušas jeb kā izglābušās? Šā jautājuma bezgalīgo atkārtojumu pastāvīgi no jauna dzirdot un atteicoties stāstīt, viņas sajutās tik visai apnikušas, ka beidzot sāka pavisam izvairīties no satikšanās tikpat ar pazīstamiem, kā ar nepazīstamiem cilvēkiem, īpaši ar visiem tiem, ar kuriem pēc pārnākšanas vēl neatminējās tikušās, jo to jau viņas no daudz piedzīvojumiem zināja, ka visi mūžīgi to pašu vien jautā un neviens turpmākais arī cita nekā nedarīs.
Bet šo izvairīšanos ļaudis iztulkoja atkal viņām par ļaunu, ka aiz nelabas apziņas nedrīkstot satikties ar godīgiem cilvēkiem un skatīties tiem droši acīs.
Kad vispāri jau bija zināms, ka veltīgi tīkot pēc stāstīšanas, tad taujājumi gan mitējās, bet jaunavām nāca sajūtams, ka ļaudis skatās uz viņām pa daļai ar ziņkārību, pa daļai ar aizdomības bailēm, tālab viņas sāka, cik vien iespējams, turēties tikai pie māju dzīves un atrauties no visas atklātības, kuras tobrīd arī vēl īpaši daudz vis nebija. Bet tad atkal ne bez aizdomām no ļaužu puses, jo tad sāka dzirdēt pārsaukumus, ka nedrīkstot rādīties gaismā.
Bet nu nāca kāds neparedzēts un neiedomāts gadījums, kas saragžīja šo neatminamo ziņkārības mīklu vēl vairāk ar jo neatbildamiem jautājumiem.
Šaī pagastā pastāvēja vecu vecais ieradums neturēt vis priekš pagastvaldes pastāvīgas saimnieces jeb meitas, kā to darīja gan kopmantieši savā īsajā varas laikā, bet ņēma kalpotājas pa kārtai no saimniekiem uz trim dienām no kura. Šī kalpošana bija iesaukta par «dienu stāvēšanu». Rinda pienāca Majas saimniekam, kuram viņa saimniecībā nebija vairāk sieviešu kā tik paša sieva saimniece un Maja - dienestniece, tālab gribot negribot Majai iznāca iešanas rinda dienu stāvēt.
Viņa ar savu maigo dabu vispirms sajuta bailes jau par to, vai varēšot izdarīt tur pa prātam, un, otrkārt, nepatiku par to, ka jāiet taisni dažādu ļaužu biezumā, kur miera atkal nebūšot aiz zināmā taujājuma vien, jo pagastnams līdz tam laikam vēl pēc kopmantiešu nozušanas bija visā pagastā lielākā vieta, kur visiem satikties. Bet Maja tomēr aiz sava paklausīgā prāta un pienākuma apziņas ar nevienu vārdu neliedzās iet, kur jāiet. Pagastnama darbos viņa taču iepratās drīz un sajutās labi apmierināta, redzēdama, ka pagastvalde ar viņas kalpošanu pilnā mierā, un no lieku cilvēku sarunām viņa prata veikli izvairīties, staigādama starp viņiem ātri, palikdama vienmēr klusa un pie darbiem vienatnīga.
Otrā Majas kalpošanas dienā ieveda pagastnamā svešu, kaut kur sastaptu jaunu bēgli, pēc valodas vācieti. Vāciski prata gan pagastvaldes priekšnieks, darbvedis un pa daļai viņa palīgs, vismaz tik daudz, cik vajadzētu, lai varētu saprasties, kad viņi runātu paši savā starpā, bet, runājot ar šo svešo cilvēku; nelīdzēja viņu vācu valodas prašana nenieka. To viņi izmanīja gan, ka vāciski viņš runājot, bet pavisam svešādi, citādā izskaņā un pa daļai citādiem vārdiem. Darbveža palīgs, kurš lielā kara beigās īsu laiku bija atradies Vācijā kā gūsteknis, izskaidroja, ka šim cilvēkam vajagot būt ārzemes vācietim, jo tur runājot visi tādu nesaprotamu vācu valodu; viņiem savukārt tikpat nesaprotama esot šejienes vācu valoda.
Kad visas pūles izrādījās par veltīgām tikt abpusēji pie saprašanās, tad pagastvalde nolēma paturēt svešnieku līdz rītdienai apcietinājumā un tad sūtīt tik tālāk. Priekšnieks pazvanīja, un drīz ienāca Maja. Viņš lika atnest svešniekam divi mārciņu maizes. Maja iziedama aplaida skatienu arī gar to istabas pusi, kur sēdēja svešais atvestais. Tas, viņai izejot, nomurmināja pie sevis: «Wunderbare, seelenvolle Augen!» Pa brīdi viņa atgriezās ar maizes apriku uz šķīvja un rādījās šauboties, kur to likta vai priekšniekam priekšā vai dot taisni rokā svešniekam. Bet priekšnieks pamāja ar galvu uz svešnieku, ko Maja saprata par rīkojumu dot tūliņ viņam pašam. Viņš, maizi paņemdams, uzcēlās, pateicās un Majai vēl kaut ko sacīja. Viņa, taisīdamās iziet, tam kaut ko atbildēja, kā likās, skaidri taī pašā valodā, par ko viņš izskatījās iepriecināts. Priekšnieks paaicināja Maju atpakaļ un vaicāja, kas tur ticis runāts. Maja izstāstīja, ka svešnieks lūdzot aizdot nazi, ar ko sagriezt maizi, un līdza dot cietumā kādu nelielu trauku ar ūdeni. -Es viņam atbildēju: ja valde vēlēs, tad došu. - Tad priekšnieks runāja uz Maju sekoši:
-Redzams, ka jūs mākat to, ko mēs visi kopā vis nemākam, lai gan domājamies, ka vācu valodas nepratēji neesam. Bet nu runājat vien tālāk, izvaicājat, kas viņš īsti par cilvēku ir, kādā ziņā še ieradies, un tā tālāk visu citu, ko būs vajadzīgs iztaujāt. Beigās jau gan tad varēsat pasniegt viņam nazi tik ilgi vien, kamēr sagriež maizi, un tad dzeramo ūdeni stopā.
Maja tā kā satrūkusies pietvīka un gribēja stāstīt, ka nevarēšot, jo tik daudz neprotot, cik tur vajadzīgs, bet nelīdzēja nekāda atrunāšanās un bija vien jāklausa.
Svešnieks, labi noprazdams sarunas saturu starp valdi un jaunavu, sāka pats no sevis viņai stāstīt visas savas attiecības - bijis Krievijā kā kara gūsteknis, bet neveselības dēļ palicis citiem gūstekņiem pakaļ un vēlāk neticis izlaists, tālab pārnācis pār robežu bēgļa nozīmē, cerēdams, ka no šejienes cilvēkiem nebūšot ko bīties. Viņš tik vēloties nokļūt atpakaļ dzimtenē, lai arī būdams bez ceļa līdzekļiem. Atrādīja arī savas kara valdes apliecību, ka bijis armijā apakšvirsnieks. Visā šai iztaujas sarunā Maja, visiem par brīnumu, runāja svešnieka izloksnē tekoši gandrīz tāpat kā viņš. Brīnījās par Majas prašanu tikpat pagastvalde, kā citi, kas pa to starpu ziņkārīgi bija saradušies kanclejā. To pulkā bija redzams Roķēnu Alvīnas brālis Janka; un vīriešu vidū spīdēja pa starpām cauri arī zināmā rūtainā sedzene.
Kad Maja bija visu sarunas saturu kārtīgi iztulkojusi un atstāstījusi pagastvaldei, tad viņa izgāja atnest sešniekam nazi maizes griešanai un ūdeni dzeršanai. Virtuvē iegājusi, viņa sasita plaukstas un izsaucās:
- Ko es, nejēdzīgā, esmu izdarījusi!? Kam nu man pavisam bija jāliekas zinot, ka māku ar svešnieku sarunāties? To es darīju gan visvairāk, tik tā kā palīdzēdama tam svešam bēdu cilvēkam tikt pie skaidrības; bet kas nu būs atkal ar mani pašu? Kas nu apklausīsies atkal dažādās aizdomu valodās par mani un manu pagājušo noslēpto dzīvi?
Kamēr Maja bija laukā no kanclejas un aizgāja vēl uz labi attālo avotu pēc svaiga dzeramā ūdens, tikmēr kanclejā notika jau dedzīga gudrošana un spriešana par to brīnumu, kas nupat piedzīvots. Visiem zināms, ka Lūru Maja nav bijusi nevienā skolā vācu valodas mācīties un agrāk nav ne vārda zinājusi, bet nu pēc kāda laika, nezin kur pabijusi, prot ar svešnieku runāt viņa valodā bez bēdas. Tur vajagot būt kādam burvīgam noslēpumam, lai sakot, ko gribot.
Tad īpaši Steņģene pacēla atkal savu balsi, sacīdamas
- Kas tad tagad neiespējams šādos blēžu gudrību laikos, kad jau grib vien tādos ceļos iet? Ar tiem pašiem raganu gaisa vāģiem, kas iet tirkšēdami augstu pār galvām, aizbrauc, kur grib, un samācās, ko vēlas.
Noskanēja pulkā smiekli par raganu gaisa vāģiem, bet Steņģene neapstādamās turpināja:
- Kāda drošība kuram vairs ir pret noburšanu? Vai mani sivēni beidzās gan paši no sevis, bez burvības spēka?
- Tad nu laikam tās godīgās meitas būs bijušas tavu sivēnu nobūrējas? -darbveža palīgs iebilda.
- Uz viņām jau gan es vis nesaku, bet vai pasaule tagad nav pilna dažnedažādu tumsības skolu, un cik man nav skauģu? Par tiem pašiem sivēniem runājot, es, visādus jaunumus paredzēdama, zinu, ko daru. Es no tirgus vai no kāda ciema neviena sivēna citādi projām, kā vien kad lieku Rempam apvārdot pret lēkmēm. Viņam visstiprie vārdi šaī vidū. Bet izgadās, ka burvjiem tie vēl stiprāki, kas ar apburamiem lopiem vai sivēniem nav dzimuši vienā vējā.
- Bet par taviem sivēniem tiek dzirdēts, ka tu pati neziņā viņus nolikusi, rītos iebērdama silītē jau sasutušus kāpostu lapu griezumus jeb grūdumus vai priekš visas dienas, ko sivēni vis nepanesot. Kur tad nu viņi tādā nekopšanā varējuši palikt veseli? - tā kāds vīrietis no pulkas paskaidroja.
- To jau saka gan viņļaužu Ede, Augura mātes dienestniece. Bet ko tad, cilvēks, lai es daru aiz tik lielas nevaļas, kad daudz dienām vienīgi rītos dabūju ieķert putna kumosa prātā kādu kripatiņu maizes, kā tas vērojams īpaši pavasara nedēļās, lai neaizdzied tas pats blēža putns cīrulis, uz kura dziesmu pavisam nevar paļauties, ka jau pavasars klāt, vai neaizkūko dzeguze, neaizrūc rubenis vai neaizkurc dzērves, un dabūju tik vakarā pārnākt? Vai tad man izdodas tūliņ viss, kā gribu? Dažu rakstu jāgaida pat dienām ilgi.
Steņģeni pārtrauca Roķēnu Alvīnas brālis Janka, iesākdams stāstīt:
- Nav vis Majas jaunkundze viena pati vien tāda zinātāja, bet viņas visas četras ir tādas pašas noslēptas gudrenieces. Vilmas jaunkundze ar manu māsu Alvīnu, kad viņas abas pirms nozušanas bija kopā, centās runāt vāciski, lai es nesaprastu, kas viņām runājams, bet es pa vārdam tāpat zinu, tālab nevarēja vis droši no manis noslēpties. Bet nu pēc pārnākšanas viņas satikdamās runā vai franciski, vai angliski, kad es esmu klāt. Skolās iedamas, viņas bija gan mācījušās no grāmatām franciski un angliski, bet runāt vis neprata, tik lasīt un rakstus saprast gan. Bet nu, kad ir abas kopā un es arī klāt, tad runā droši un lepni citu, man svešu, valodu, kas cita nevar būt kā franču vai angļu. Viņsvētdien pēc pusdienas es aizeju uz Ruķīšiem paraudzīt, ko dara Īda. Tur ieraugu viņai priekšā vācu ziņģu grāmatiņu. Es saku: kam tev vācu ziņģu grāmatiņas vajaga? Tu jau vāciski nemāki. Viņa noķer grāmatiņu no galda un kaut kur nogrūž, sacīdama: «Kas tev bēdas, lai es māku vai nemāku.» Daži nosmējās par Jankas vientiesīgo stāstu.
Pašlaik ienāca Maja, nesdama galda nazi un krūzē ūdeni, ko kopā pasniedza svešniekam. Viņš, atkal pieklājīgi pateikdamies, nolika krūzi sev līdzās uz sola un ar nazi sāka griezt maizi šķēlēs. Beidzis griezt, viņš nazi atdeva, tāpat ļoti laipni Majai pateicās un lūdza, lai pavaicājot, kur pagastvalde ierādīšot viņam vietu uzturēties līdz rītam, jo še kanclejā taču palikt nevarēšot. Pagastvalde, kuras ziņā vēl vismaz pagaidām atradās rīkošanās pienākums ar sūtāmiem cietumniekiem, apspriedās, ko darīt, kad Maja šo jautājumu tai sacīja, un nolēma cietumā nelikt tāpēc, ka svešais neesot še cietumnieka veidā iesūtīts, bet saņemts, gandrīz labprāt še viņam ierodoties, tālab vienojās ierādīt viņam kādu tukšu istabu, kur Majai vēlēja viņu ievest. Kamēr Maja bija kanclejā iekšā, tikmēr visa spriedelēšana par viņu un viņas biedrenēm aprima, bet viņai bija kā jutin sajūtams, ka visu ,acis viņu mēro un vēro ar dažādiem aizdomības mērogiem. Viņai sametās grūt' tos skatienus ilgāk uz sevi ciest. Svešniekam viņa sacīja, kas nolemts, un uzaicināja viņu iet līdza uz rādāmo istabu. Viņš saņēma maizes šķēles ar ūdens krūzi un gāja Majai pakaļ. Ierādīta tika neliela istaba ar stipriem loga slēģiem no ārpuses.
Neilgi pēc tam Maja pieteica pagastvaldei, ka pusdienas ēdiens salikts, pēc kam kancleju slēdza un sagāja pusdienā. Majai vēl tika vēlēts ienest bļodiņu azaida svešniekam arī, ko viņš saņēma ar vislielākām pateicībām, pavadīdams Maju vēl ar maigi sirsnīgu skatienu.
Pie pusdienas galda pagastvalde līdz ar darbvedi un viņa palīgu sarunājās savukārt par tām pašām zināmām jaunavām un par visu kas sakarā ar viņu neatminamo noslēpšanās jautājumu. Pagastvaldes priekšnieks uzsāka pirmais sarunu šādiem pārdomātiem vārdiem:
- Lai nu gan nāk smiekli par Steņģenes raganu gaisa vāģiem, par visiem viņas sivēnu vārdošanas un burvību ticības stāstiem, bet brīnums taču ir un paliek par šo Lūra Maju un par citām viņas labvēlīgām draudzenēm, kas iemantotas viņai jau dievgalda mācības laikā, jo tas, ko stāstīja vientiesīgais savādnieks Roķēnu Janka par tām trim citām, tas arī nebūs vis bez sava pamata, lai gan smieklīgi izklausās. Rādās skaidri, ka viņas visas ir dabūjušas krietnas mācības, sevišķi citās valodās, zināms, skaitot pēc laika ilguma, cik ilgi kuras atradušās noslēpumā. Šī Lūra Maja ir bijusi projām visilgāk, bezmaz visu gadu, tālab arī viņas panākums samērā lielāks par citām, jo viņa līdz viņas nozušanas laikam nav mācējusi it nekā no vācu valodas, bet tagad runā droši ne vien vēl kā iekšzemniece, bet īpaši kā ārzemniece. Tās divas, kas agrāk beigušas ģimnāziju, tās, pēc Jankas piedzīvojumiem, māk nu franciski vai angliski, vai arī šajās abās valodās ne vien lasīt un lasīto saprast kā gan agrāk, bet iemācījušās arī runāt, ko priekš tam nav pratušas. Un pat Jankas cerenei, Ruķīšu Īdai, vācu ziņģu grāmatiņa priekšā. Ko no visa šā lai domājam? Kur viņas to visu varēja smelties citur kā tik kādā lielākā pilsētā un vēl īpaši tik kādā Vācijas pilsētā, ņemot vērā šās Majas ārzemniecisko izloksni? Un kur tas viss varēja jau tā gatavs būt priekšā, ka slēpšanās laiks nav bijis jāpavada veltīgi, bet ar sevišķi lieliem panākumiem? Un, vēl tālāk domājot, - viņas visas būs bijušas vienviet tāpēc, ka reizē pārnākušas. Šām trim būs bijusi zināma Majas slēpšanās vieta, un beidzot viņām visām iznācis kopā ne vien drošs patvērums, bet arī ievērojama un brīnum lietderīga skola. Un, vispēdīgi, vēl tas, ka nestāsta un nedrīkst stāstīt, lai gan briesmas viņām caur to vairs nekādas celties nevar. Tā vienmēr brīnums brīnuma galā, un jāsāk pat vai Steņģenes ticībai piebiedroties par burvībām un raganu gaisa vāģiem.- Savus pēdējos vārdus valdes priekšnieks pabeidza ar smiekliem.
Pēc tam turpināja sarunu darbvedis:
- Viņu liegšanās stāstīt ir vislielākā ziņkārības barotāja un visādu pasaku audzinātāja. Apnīk klausīties, ko kurš nestāsta šepat vien, kad izdodas dzirdēt ļaužu stāstus, īpaši priekšistabā. Daži domājas zinot, ka viņas slepenībā turējušas barodamas mājas pūķi, kurš tad bijis viņu aiznesējs pa gaisu. Citiem turpretī esot zināms, ka viņas dzīvojušas šepat apburtas - neredzamas un par to parakstījušās pēc nāves piederēt velnam. Vēl kādi spriež, ka būšot kaut kur dzīvojušas vaļēji, bet tik pieņēmušas citādus izskatus, un kas vēl visiem spriedumiem zina galu. Cits nejēdzīgāks par citu.
Viņš pasmējās un tad vēl sacīja:
- Lai pagaida vien, cik un kas nebūs dzirdams jauns atkal no šās dienas gadījumiem un stāstiem! Ko tur atkal neiztaisīs! Stāstīs, ka viņas nu māk visas pasaules valodas un bijušas skolā pie paša velna. Mazumā tās pasakas neies, bet platīsies arvien tālāk, pieaugot vienmēr jauniem nostāstiem. Tur nevalda vairs ierasta ziņkārība vien, bet īpaši jau niknas dusmas, ka nedabū šo noslēpumu zināt. Ka viņu slēpšanās lieta ir neizprotama, tas tiesa, bet šo neizprotamību ļaudis grib izskaidrot, domādami tā - jo brīnumīgāki būs meli, jo gaišāka būs patiesība. Bet to arī var ticēt, ka tām meitām ir savi svarīgi nestāstīšanas cēloņi.
- Bet vai nebūtu viņām pavēlams neslēpt un izstāstīt, ko sabiedrība vēlas zināt? Tad būtu ar reizi tūlīt miers, - pagastvaldes priekšnieka palīgs vaicāja.
- To varētu prasīt uz likuma pamata varbūt tik kādā noziedzības apvainojumā, bet tādu jau nav bijis; tāpēc sabiedrībai nav nekādas tiesības spiest viņas, lai stāsta, - darbvedis izskaidroja. - Otrkārt - kā tad dabūs zināt, vai taisnību stāsta vai nē? Jo cik cilvēku nebija, kas glābās pa mežiem, pa siena šķūņiem un dažādās klusākās vietās, kas nomaļu no lielu virzienu ceļiem un biežāk apdzīvotām vietām? Bet lai sabiedrība gaida vien mierīgi un pacietīgi. Kad jau viņas varēs, tad, kā solās, stāstīs; jo jāzina, ka parādā viņas nav nevienam ar savu stāstīšanu.
Pēc paēšanas Maja nokopa galdu, mazgāja un slaucīja virtuvē traukus, visu kārtīgi nokopa un domu pilna nostājās pie loga. Viņas sirdī viļņoja dažādas pretišķīgas jūtas - gan jau pazīstamas, smagas un nospaidīgas, gan pavisam svešas, maigas, saldas, nezin kādēļ mīļas - un pat nezin kas viņas tādas. Smagi viņu spieda tās pašas zināmās jūtas, ka daudz kas skatās uz viņu kā uz kādu jaunos ceļos nogājušu, dziļi grimušu radījumu, kur pienāks klāt vēl šās dienas atklājums, ka viņa māk tādu vācu valodu, kāda še visiem sveša, par ko būs jādzird atkal nezin cik un kādas atbaidošas aizdomas par kopošanos ar burvībām. Uz otru pusi viņai bija mīļi ap sirdi, iedomājot svešnieka laipnību un viņa sirsnīgos skatienus, ar kādiem līdz šim neviens cits nebija viņas uzlūkojis. Tur jaucās kopā tāds kā nepazīstams prieks ar sērīgām skumjām, kas gandrīz vilināja laukā asaras no acīm, bet patiesībā atkal nezin kādēļ. Viņa nebūtu liedzīga pat parunāties vēl ar svešnieku, bet baidījās uz to domāt. Zināja viņa gan, ka pieklātos ieiet un iznest azaida bļodiņu arī nomazgāšanai un apslaucīšanai, bet negāja aiz bailēm, it kā kad viņa meklētu tīšām izdevības ar viņu satikties.
Vakariņas valdei nodevusi un pareizi apkopusies, Maja cerēja iemigt, bet miegs nenāca aiz vienām un otrām domām. Uz rīta pusi gan iemiga, bet šis īsais miegs nebija vis maigs, turpretī murgu pilns un traucēklīgs.
Rītā, kad svešnieks bija vedams projām, viņš atvadīdamies sniedza roku Majai un sacīja:
- Es jūs vairs nekad neredzēšu, bet nekad arī neaizmirsīšu.
Vienu mirkli viņš paturēja Majas roku savā rokā un tūliņ arī atlaida, kad vien viņa drusku to pavilka atpakaļ.
Virtuvē iegājusi, Maja kā nejauši paskatījās pa logu svešniekam pakaļ. Tur viņai nemanot noritēja divas skaidras, skaistas pērlītes pār vaidziņiem. Par to viņa pati tūliņ satrūkās un runāja pie sevis:
«Ak Dievs, ko tas nozīmē? Tām jūtām vajaga būt grēcīgām, jo man viņas gluži svešas. Nezin kā būtu, kad es par tām stāstītu vecam krusttēvam, un ko viņš sacītu? Bet... bet labāk nestāstīšu. Viņu jau tik daudz skumdina Katrīna ar savām nejēdzīgām aplamībām, un tad viņam varbūt jāsāk bēdāties par mani arī. Bet šī tad lai ir tomēr vienīgā lieta, kura viņam paliek no manis nezināma, lai nav jel par mani arī jānoskumst.»