KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

CETURTĀ DAĻA

XIII

Steņģenes pastāvīgā lānošana pa pagastnamu nebija vis gan bez sava noteikta nolūka, jo viņa rīkojās meklēties, cik tālu vien iespējams, par savas puses paturēšanu no Ezermuižiņas. Uz to viņai bija vajadzīgs sadabūt dažādu apliecību, kas apstiprinātu viņas tiesības uz šās vietas paturēšanu jeb, kā viņa pati mēdza sacīt, uz pirmo «kaķiegoriju». To apliecību jau gan dabūja drīz, cik ilgi šo vietu valdījis viņas vīrs, bet zināms viņai bija, ka ar to vien nepietiks, tālab viņa centās visā spēkā izdabūt no pagastvaldes arī tādu apliecību, ka viņas dēls ir karā kritis. Bet saprotams, ka pagastvalde nevarēja tādas apliecības dot bez nekādiem pierādījumiem, ka viņš karā kritis un pavisam kara klausībā bijis. Tomēr tiele pēc tādas apliecības turpinājās vai līdz apnikumam, jo kur tad viņš citur varot būt, ja ne karā, un, ja arī kara vairs neesot, tad viņam vajagot būt karā kritušam, ko saprast varot ikkurš viegli. Bet nu taču bija un bija jāpaliek bez tādas apliecības. Tomēr no meklēšanās atrauties viņa ne domāt nedomāja un cerēja diezgan droši, ka zemdaļvirsvaldes kungi būšot ticīgāki par šitiem zemniekiem. Tik vien mazturības apliecību arī gan pagastvalde izdeva.
Ar šādiem vājiem līdzekļiem, bet tomēr ar diezgan stipru cerību Steņģene beidzot devās uz virspilsētu izmēģināt savu laimi svarīgu rakstu vietā tik ar saviem mutes vārdiem, jo vai tad patiesi tur tie augstie kungi tik nepielūdzami un cietsirdīgi būs, ka viņas neievēros?
Nokļuvusi kādu dienu no paša rīta lielā, maz pazīstamā pilsētā, Steņģene nemaz nezināja, kurp ejams un kas darāms. Viņa tik gāja pa dažām ielām vienīgi tā kā iešanas labad, bez nekāda pamatīga nodoma. Pilsēta vispāri nebija vēl nebūt pilnā ziņā pamodusies, jo redzēt dabūja iesākot tik dažus strādniekus ejam uz darbu vietām un staigājam vispāri tik kalpotāju kārtu un slaukām ielas.
Tā iedama, Steņģene kādā ielas stūrī sadūrās gandrīz pieri pie pieres ar Jeti, kura bija gan tādā kā izpūrušā izskatā un puslīdz nekārtīgā apģērbā.
- Redz, kāda laime! - Steņģene iesaucās. - Nu man būs jel ceļa pastāstītāja un pavadītāja. Ak tu Dieviņ!
Bet Jete kā izbiedēta stirna cirtās ātri apkārt un, seju aizsegusi, devās teciņus atpakaļ, kur nākusi. Steņģene lūkoja tuntuļot viņai pakaļ, saukdama:
- Jete, Jete, esi nu cilvēks, atkursti un pagaidi, jel parunājies! Man še nav cita neviena, kas dod kādu padomu.
Bet velti vien, jo Jete drīz nozuda ap otru stūri, un Steņģene ar savu maizes nastiņu padusē palika ielas malā stāvot. Daži cilvēki apstājās un kā brīnodamies noskatījās abās pavisam nevienādās skrējējās.
Pēc tam Steņģene uzsāka atkal staigāt bez noteiktības, kamēr viņu - laikam pie tās pašas rūtainās sedzenes ievēroja kāds ielas krustā stāvētājs apsargs un varbūt tā kā palīdzības ziņā sāka izvaicāt, kas viņai par staigāšanu, vai kas meklējams vai gaidāms. Viņa skaidri atbildēja tā un tā - ka atbraukusi meklēties pie zemdaļvirsvaldes par savas līdzšinējās dzīves vietas paturēšanu, bet pati nekā nezinot, kur zemdaļvirsvalde atrodama. Nezinot ar vēl nemaz, kur varēšot piemesties.
- Vai jums nav kādu radu vai vismaz labu pazīstamu še pilsētā? - apsargs vaicāja.
- Ir gan kaut kur brāļa dēls, bet nezinu jau, cilvēks, viņa adreses. Ir arī tālāki radinieki, bet ar tiem jau nav vairs radoties. Pazīstamu gan varētu saskaitīt labi daudz, bet kā lai viņus sameklē? Nupat nejauši vienā ielas stūri sadūros ar Plīņu Jeti, bet viņa uz reizes apsviedās un aizskrēja atpakaļ, seju slēpdama, kā vēja nesta spilva. Gan vēl paskrējos pakaļ un saucu, lai jel pagaida, bet vai nu tā lepnā gaisaviete tevis gaidīs? Bet gluži tik izspilgusi vis vairs neizskatījās kā senāk.
Šos pēdējos Steņģenes vārdus par Plīņu Jeti apsargs sāka uzklausīt ar lielāku vērību un sacīja pie sevis:
- Hm, Plīņu Jete!
Tad griezās atkal ar jautājumu pie Steņģenes:
- Jums viņa pazīstama?
- Kā tad, kā tad! No bērna kājas. Ar viņas māti augām kopā kaimiņos, bijām labas draudzenes, gājām reizē dievgalda mācībā un satikāmies bieži visādos dzīves gadījumos. Ilgu laiku nevarējām necik dienu nodzīvot netikušās. Jā, jā, tie mīļie, tālajie laiki! Viņu izprecēja no Ruduļiem, mani no Gumbām, vai, kas tur tālāk uz Vilkmeža pusi.
Apsargs, brītiņu padomājis un pulkstenā paskatījies, runāja:
- Ir vairāk stundu vēl jāgaida līdz tam laikam, kad sāks darboties še valdības iestādes, bet jums nav, kur palikt, vismaz kur piesēsties, tālab es jūs labprāt aizvestu uz apsardzības kancleju, kur atradīsat pagaidām laipnu pieņemšanu un gādību, tur dabūsat zināt arī brāļa dēla adresi, ja vien viņš še būs, un, kad atnāks laiks, tad tiksat pavadīti uz zemdaļvirsvaldes namu.
Steņģene, zinādama, ka īstās valdības apsargiem var uzticēties ar pilnu drošību, itin labprāt apņēmās iet viņam līdza, iegaumēdama arī to, ka bija apsolīti vēl ievērojami labumi. Viņa gāja, runādama ar apsargu tādā garā, it kā kad viņš zinātu visus viņas dzīves sīkumus un attiecības pret citiem cilvēkiem tikpat labi .kā viņa pati, kur tomēr līdzgājējam no visa tā nebija saprotams it nekas, un rādījās pat, ka viņš no tās stāstīšanas nenieka nevēro. Un, priekš viņa par laimi, gājiens nebija garš. Kanclejas priekšistabā apsargs nosēdināja ceļa biedreni un pats iegāja dziļāk. Pa brīdi viņš iznāca, atvadījās no Steņģenes un aiziedams viņai sacīja:
- Paliekat vien droši še; jums nekaitēs nekas un tiks dota palīdzība atrast to, kas jums vajadzīgs.
Brīdi pasēdējušu, Steņģeni aicināja iekšā. Tur sēdēja daži kungi rakstīdami. Tie ieprasīja viņas pasi un citus rakstus, iz tiem savās grāmatās šo to atzīmēja, atdeva tad visus rakstus atpakaļ un sāka viņu plaši izvaicāt par Plīņu Jeti. Tur nāca atbildams vispirms jau nu gan tas pats, ko viņa stāstīja apsargam par nejaušu satikšanos ar Jeti šaī pilsētā un par viņas māti - Steņģenes draudzeni. Bet pēc tam vēlēja stāstīt mierīgā prātā visu, ko vien zinot par šo sievieti, sākot no viņas bērnības, un visvairāk par pēdējiem gadiem. Viņa tad pavisam nebaidīdamās stāstīja visu, ko zināja vai ko dzirdējusi.
Jete esot mazturīgu vecāku vienīgais bērns; no mātes rūpīgi audzināta un godīgos ceļos vadīta. Pirmā galā skolas darbos bijusi spirgta, vērīga un sekmīga, kamēr māte dzīvojusi. Bet, mātei agri nomirstot, palikusi ne vien bezbēdīga savā vaļā, bet ieklīdusi slinkuma, melu un dažādu citu netikumu varā. Tēvs lūkojis gan nodot viņu šur tur par ganu, bet nepastāvējusi nevienā vietā ilgi - visur vainas. Pēc pāra gadiem tēvs pārnācis dzīvot šurp uz pilsētu līdz ar meiteni, un te viņa sākusi iet strauji uz aplamību pusi. Gan vēl tēvs pūlējies sūtīt viņu še dažās skolās, bet arī tur viss velti - dažā netikusi paturēta, citā nepalikusi pati, un tā nekur, nekur labi. Tēvs, kas jau lauku dzīvē bijis pazīstams dzērājs, šaī ziņā še pilsētā, kā ticis dzirdēts, nogrimis pavisam dziļi un nogājis neglābjams galējā postā un arī agrā nāvē. Jete, tad jau pusaudzes gados, palikusi pilnīgi par sevi un tikusi pārvarēta savvaļībā no lielas brīvības gara. Neesot zināms, no kā viņa īsti dzīvojusi, bet apģērbā tikusi redzēta arvien cēla. Šad un tad nākusi pa laiciņam arī uz dzimtenes pusi ciemoties pie radiem vai pazīstamiem un stāstījusi, ka kalpojot pie bagātiem kungiem. It īpaši viņa mīlējusi tikt ieaicināta uz dažām kāzu godībām un bijusi ļoti jautra dejotāja. Dažām vieglprātīgām jaunavām viņa sareibinājusi tik tālu prātus, ka tās arī aizgājušas tikt caur viņu pie tādas pašas laimes. Pēdējo reizi viņa pirms pāra gadiem ieradusies dzimtenē, būdama ļoti izspilgusi, un centusies dabūt viena pati pirmo «kaķiegoriju» uz Plīņu māju. Izdzirduši «kaķiegorijas» vārdu, visi ierēdņi pasmējās vai vismaz pasmīnēja, un stāstītāja turpināja netraucēti. Bet vecais Laķis, kā divu bāra meitu aizbildnis, to nepielaidis, turpretī bijis gan ar mieru, lai dalītu. Bet Jete uz to neielaidusies. Bet pēc tam uznācis briesmīgais kopmantiešu laiks un, kā zināms, zemes dalīšanas darbi nostājušies. Tomēr Jete, kā gandrīz vispāri visi, ticējusi, ka dalīšana apturēta tik uz laiku un atkal atjaunošoties. Tad pat viņa tikusi kopmantiešu pavēlniecībā par skrīverīšu pie pavēlnieka Augura Antona, ar kuru, kā dzirdams bijis, brūtējusies tāpat kā ar brīvbufetes rīkotāju Gustu Nurci. No turienes viņa uz reizes nozudusi, aizviļinādama ar sevi jaunāko no tām Plīņu mājas līdzmantniecēm, vecā Laķa aizbildnības meitām, šurp uz virspilsētu. Un taī pašā laikā, kamēr vecais Laķis steidzies dzīt bēglei pēdas līdz ar aizmānīto meiteni, tikmēr nozudusi arī vecākā māsa. Tad ticis bieži dzirdēts izsakām ļaužu domas, ka viņa laikam esot glābta no Jetes ļaunumiem, jo Jete centusies, lai nepaliekot nekatras Plīņu mājas līdzmantnieces kā vien viņa pati. Jaunāko Laķis ar grūtībām gan atdabūjis, un vecākā pārnākusi tik vēl nesen, bezmaz pēc gada laika, bet vēl nestāstot un nestāstot, kur bijusi līdz ar trim citām, kas pašas, glābdamās no nāves, piedzirdījušas tā laika kopmantiešu apsargus un izbēgušas. No sava izbēgšanas laika skaitot, Jete, kā nozudusi, tā slapstoties līdz šim. Ticis dzirdēts, ka kalpojusi kopmantiešu briesmu tiesām par viņu tiesājamo godīgo cilvēku šāvēju un tagad laikam aiz to pašu grēku soda bailēm nedrīkstot rādīties un bēguļojot kā mazs bērns; bet cik ilgi gan tā spēšot slapstīties? Šorīt pie viņas varējis novērot arī jau to, ka senā rotu greznuma vis vairs nebijis. Veco Laķi jau arī viņa esot gribējusi dabūt pie malas, iesūdzēdama turpat pie briesmu tiesas uz nogalināšanu, lai meitenēm nepaliekot aizstāvja. Bet viņš gan būšot bijis vai vienīgais, kurš ticis vaļā bez izpirkšanās un laikam īpaši tāpēc, ka bijis iesūdzēts tik savlabuma pēc un visu ievērojamo, garo mūžu dzīvojis cienīgi, bez nekādas vainas un kalpojis kara klausībā ilgi ar godu, palikdams vienmēr par īstenu bezmantieti.
Steņģenes stāstīšana negāja gan tādā kārtā, kā vajadzēja būt, bet ierēdņi paši zināja sarakstīt, kā prasīja skaidrība, un tad beidzot lasīja viņai priekšā, un viņa atzina, ka viss pareizi. Vēl viņai nāca jautājums, vai viņa zinot šaī pilsētā kādus Jetes radus vai pazīstamus, pie kuriem viņa varot uzturēties, uz ko Steņģene atbildēja, ka nezinot. Tad viņu uzaicināja sacīt sava brāļa dēla vārdu un uzvārdu, lai varot dabūt zināt viņa dzīves vietu, kur šai piemesties līdz prombraukšanai, un tad atlaida atkal atsēsties priekšistabā, kur viņa varot, ja gribot, ieturēt brokastis. Bet, kad sākšoties vispārējās valdības iestāžu darba stundas, tad viņa tikšot pavadīta, kur vajadzīgs.
Lēnām, ar pateicību laukā virzīdamās, Steņģene, durvs rokturi saņēmusi, dzirdēja ierēdņus savā starpā sarunājamies. Viena balss sacīja:
- Grūt' tai gudriniecei tikt uz pēdām. - Otra balss atbildēja:
- Vismaz tas tagad rādās droši zināms, ka šaī pašā pilsētā viņa atrodas un ka paskaidrota ir arī viņas jau diezgan tumšā pagātne.
Ar saviem pirmā brīža panākumiem virspilsētā Steņģene jutās pilnīgi apmierināta. Viņai sāka augt cerība uz visu ceļa nolūku piepildīšanos, īpaši taī ziņā, ka še kungi visi tik laipni un labprātīgi palīdzēt ar padomiem un aizrādījumiem, kur klāt cerams piedzīvot art brāļa dēla atrašanās prieku. Vislabākā sajūtībā viņa atdarīja savu ceļa maizes aizsainīti un paēda brokastis vēl ar labāku garšu nekā mājā, netraucēdamās nenieka par to, ka arī daži citi cilvēki nāca un gāja. Gaidīt nācās gan vēl krietni ilgi, bet šis laiks neizlikās viņai pavisam garš, kavējoties visu labu panākumu cerībās, lai Jete bēg kurp bēgdama.
Pienāca beidzot iestāžu darba laika sākums, un Steņģenei piestājās pavadītājs uz viņas vajadzīgo gaitu. Tas pieveda viņu pie kāda liela nama un parādīja kāpt otrā stāvā, kur dabūšot zināt, ko vēloties. Viņa gāja un iekļuva kādā lielā istabā, kas bija pilna rakstītājiem, īpaši jaunkundzēm. Tur kāds vīrs nāca viņai pretī un vaicāja pēc viņas vajadzības. Viņa atbildēja, ka meklējot zemdaļvirsvaldi, lai varot iesniegt lūgumrakstu par savas līdzšinējās dzīves vietas paturēšanu. Tas aizrādīja kāpt vēl vienu stāvu augstāk un tad griezties uz kreiso pusi trešās durvis pa labo roku. Viņa kāpa atkal un turēja cieti prātā, kas sacīts griezties uz kreiso pusi un tad trešās durvis pa labo roku. Tur arī bija daudz rakstītāju, un vienu no tiem viņa pazina tūliņ skaidri par Ķimuru, lai gan viņš kā slēpdamies lūkoja nogriezties sāņus; bet taču zināmā rēta palika nenoslēpta. Viņa tikko neiekliedzās, ka, raug, še blēdis, zaglis, laupītājs un nezin kas vēl bez tam iecelts par darītāju, bet ātri apķērās, ka jādara zināms turpat apsardzības kanclejā, tādēļ noklusēja.
No šā stāva viņu raidīja kāpt atpakaļ pašā lejā un iet pa koridoru līdz viņa otram galam, un tur pēdējā labās puses istabā iet iekšā. Viņa nu kāpa uz leju, labi paturēdama prātā aizrādīto istabu un to sev pastāvīgi atkārtodama: nokāpt pašā lejā un tad pa koridoru līdz pašam galam, tur tad pēdējā labās puses istabā. Tā aizrādīto istabu vērodama, viņa to atrada gan. Bet tur dabūja dzirdēt, ka tas kungs, kas šādus lūgumus pieņemot, nākot tik divreiz par nedēļu un rītu viņš būšot pēc pusdienas no pulksten trim līdz četriem še. Viņa atkal lika cieti aiz auss, kas nupat dzirdēts, un nodomāja iet tūliņ atpakaļ uz apsardzības kancleju un izstāstīt tur visu, ko zināja par Ķimuru, kas viņš un kur viņš tagad.
Paturējusi labi prātā ceļu uz apsardzības kanclejas namu, viņa to arī, bez kavēkļiem atrada, gāja iekšā, tika arī labprātīgi pieņemta un sāka strauji stāstīt:
- Kas to būtu iedomājis, ka tādam blēdim, zaglim un laupītājam var izdoties iekļūt cienīgā valdības vietā un darbā? Es ieeju, sāku skatīties - pilna liela istaba atkal rakstītājiem tāpat kā pirmā, jaunkundzēm brilles vien laistās, rakstot brūtgāniem vēstules. (Es netiku rakstījusi nevienam nekā, sak, ja jau būsi pa prātam - paņems tāpat bez rakstīšanas, ja nebūsi, nelīdzēs arī vēstules nekā.) Skatos un ieraugu - nudien, Ķimurs pašā vidū! Mani ieraudzījis, viņš uzceļas un pagriežas sāņus, it kā kaut ko meklēdams, bet lieta bija tik tāda, ka gribēja noslēpties, lai es viņa nepazīstu. Bet ko nu, trakais, noslēpsies, ka rēta vaigā paliek redzama taisni uz manu pusi? Es jau gribēju saukt vārdā, bet apķēros vēl pie laika, ka labāk jānāk un jāpastāsta še jums, jo citādi viņš var atkal pasteigties izbēgt tāpat kā no mūsu pavēlniecības, kad atnākuši bija gūstītāji pat jau no pašu kopmantiešu puses. Bet, mīļie kungi, tik nestāstat, ka es biju viņa uzrādītāja, jo vaļā jau viņš tāpat ar blēdību tiks, kad nevarēs pierādīt, un tad man atkal negals klāt. Ja jau mani sauc par liecinieci, tad tur nevar nekā darīt - jāklausa un jāliecina patiesība.
Attālāk sēdošie ierēdņi sāka klusām savā starpā sarunāties. Viens sacīja:
- Tad jau viņš tas pats meklējamais Dunga ir, kā var noprast.
- Tas jau tiesa, ka viņš citur saucies par Ķimuru, - otrs atbildēja un tad, pret Steņģeni pagriezies, sacīja viņai dikti:
- Nu tad stāstāt, ko viņš pie jums ir darījis, tas Ķimurs.
- Viņš, būdams tur par apsargu kopā ar Svikuli un Ceru, vispirms braukāja pa pagastu, cilvēkus taisni aplaupīdams un apzagdams it kā ar zagtu mantu meklēšanas iemeslu un draudēdams sūtīt ikkatru uz briesmu tiesu, kas nekā nespēja vai negribēja maksāt. Un, ko meklējot atrada par dārgāko, viegli līdzņemamo vai noslēpjamo, to nolaupīja jeb nozaga īpaši viņš pats. Tā starp citu viņi darījušies pie šuvējas Lates Murines Gumašku ciemā, postīdami visu viņas mantu īstenībā ar naudas atrašanas nodomu. Izglābis viņu tik vēl viens no agrākiem apsargiem, Tuluks, piespiezdams Ķimuru atdot Latei viņas pulksteniņu, ko jau bijis noslēpis savā kabatā. Tiesa, ka Tuluks pats arī ir dzērājs un dzeramnaudas izvilcējs līdz ar diviem viņa biedriem, Stērģenieku un Rempi, bet svarīgās lietās taču vēl apzinās un dara kā cilvēks. Tāpat Ķimurs līdz ar abiem saviem biedriem drusku vēlāk, kad šaī ceļā laupīšana vairs lāgā neizdevās, braukāja pa pagastu, ar briesmu tiesas draudiem citādā ceļā naudu izspiezdams. Labība bija tad jau visiem pārpārim noņemta un atstāti tik kādi niecīgi mazumiņi, gandrīz tik tā kā redzēšanai, bet ne tā ka iztikšanai. Viņi nu sāka meklēt, vai kur neatradīs drusku noslēptas labības. Un, kur atrada, tur slēpējiem pasludināja tūlīt nāves sodu, no kura taču varēja izpirkties ar lielu maksu, dodot naudā vai kādās vērtības lietās. Par šādos ceļos izspiestām naudām viņi zināja gādāt «monopolu» lai vai cik dārgs, kad tik varēja atrast, tālab nāca ik vakarus mājā piedzēruši. Pēc tam Ķimurs, kurš ieskatīja un rādīja sevi par priekšnieku abiem saviem biedriem, Svikulim un Ceram, sāka braukāt pa pagastu viens pats uz savu roku un laupīt labākās istablietas priekš sevis un reizes divas lūkoja tās sadabūt manā Ezermuižiņas dzīvoklīti, lai to varētu ierādīt par savu un mani ar manu muļķa veci izspiest laukā. (Ierēdņi pie šiem vārdiem pasmējās.) Bet tas viņam vis neizdevās, un jāļauj bija salaupītās mantas ņemt atpakaļ tiem, kam viņas piederēja.
Ar laiku Ķimuram parādījās pie sāniem revolnīca un bijis esot zobens arī. Bet tika dzirdēts, ka viņš šo lietu dabūšanas labad noslepkavojis kādu agrāku laiku apsargu un tad viņas nolaupījis. Kas vēl zina citus visus viņa noziegumus, ko viņš darījis, dzīvodams nezin kur un kā, bet, ka tiem vajaga lieliem būt, to liecina jau zināmā rēta vien kreisā vaigā, kas cēlusies kādā laupīšanu un slepkavību kautiņā. Izbēdzis viņš kreklā, basām kājām un bez cepures, bet drēbju kārtu salaupījis pēc tam. Tāds viņš ir.
- Bet kur viņa abi palīgi, Svikuls ar Ceru, kā jūs viņus saucat.
- Svikuli nošāva paši kopmantieši kā atkritēju līdz ar vairākiem citiem, kurus turējuši par saviem ienaidniekiem un ielenkuši kādā atsevišķā mežmalas mājā, tik Cers paguvis izbēgt. Jādomā, ka viņš kaut kur slapstās, bīdamies rādīties.
- Bet nu sakāt vēl, vai jūs to sievieti, ko saucāt par Plīņu Jeti, dabūjāt kādreiz kur redzēt arī pa kopmantiešu varas laiku?
- Jā, redzēju gan reiz šepat, kad ierados pēc īstenām zīmogmarkām, sak, tāpat jau viņu uz priekšu vajadzēs, bet nezināju, kur var dabūt. Te uz reizes redzu, jā, iet pa ielas otru pusi Jete līdz ar divām citām tādām pašām šautenes visām plecos, puisiešu cepures galvās, bet ģīmji gan vaļā. Es iesaucos, ka labi gan, Jete, kad tevi satieku, un steidzos iet ielai pāri pie viņas, bet kas nu tev viņa atkurtīs? Pagrieza tik ģīmi uz otru pusi, un visas trīs projām pa to plato ielu, kas iet uz lieliem cietumiem ārpusē. Saucu gan vēl pakaļ, bet neatkurta un neatkurta tāpat kā šorīt, lai gan saprata, ka es viņu skaidri pazīstu.
Steņģene ar to tika atlaista un, nakti pārlaidusi brāļa dēla un viņa sievas dzīvokli, kuru atrada pēc apsardzības kanclejā dabūtās adreses, gāja otrā dienā pēc pusdienas uz zināmo namu celt tur priekšā savu lūgumu, kā vakar viņai norādīts. Jau ejot viņa bija ieraudzīta un pazīta pa trešā stāva logiem no tās istabas, kur vakar domājās redzējusi esam Ķimuru. Tur kādas no rakstītājām, uz ielu skatīdamās, bija ieraudzījušas viņu nākam, un viena iesaucās:
- Nudien, nāk atkal tā pati vakarējā vecā vecene ar to rūtaino sedzeni! Nu atkal būs jāklausās par «kaķiegorijām» un sūdzībām.
Saskrēja pie logiem citas rakstītājas arī pārliecināties, vai tas tiesa, un apliecināja, ka pirmai viņas pazinējai pilna taisnība. Tad tas vīrietis, kuru Steņģene bija domājusi pazīstot par Ķimuru, piesteidzās pie durvs un to pieslēdza, sacīdams:
- Te viņai nekāda nākšana.
Bet šās bailes, ka nācēja var iet atkal augšā, kur bijusi vakar, izrādījās par veltīgām, jo Steņģene bija paturējusi prātā itin labi, ka viņai jāiet apakšējā stāvā pa koridoru līdz otram galam. Viņu nu gāja bez nekāda misēkļa turp un atrada priekšā jau garu rindu dažāda izskata gaidītāju, protams, varbūt visi lūgumrakstiem rokās vai vēl kabatās, bet ikkatram arī kaut kas sakāms vārdiem līdza uz labākas izdošanās cerību.
Tur nu bija dzirdamas dažādas sarunas, bet sevišķi tik attiecībā uz tiem pašiem zemes dabūšanas vai viņas paturēšanas jautājumiem. Iesākot sarunājās tik pazīstami savā starpā cits aiz cita, bet, tā kā stāvēt nācās ilgi, tad vēlāk, kad bija izmainījušies savu vajadzību stāstiem un pietrūka sarunu vielas, tad sāka sarunāties arī svešnieki, drīz iepazīdamies. Steņģenei stāvams bija bezmaz rindas beigu galā, jo tik kādi divi vai trīs pienāca vēlāk klāt. Priekšā viņai stāvēja kāds pusmūža vīrs, un tas, atpakaļ pagriezies, sāka apvaicāties par viņas vajadzību pie zemdaļvirsvaldes. Viņa tam Labprāt pastāstīja, ka tā un tā gribot lūgt par savas līdzšinīgās vietas paturēšanu, pēc kuras, kā varot nomanīt, ceļoties ļoti daudz tīkotāju, tālab viņa pie laika domājot iesniegt lūgumrakstu.
- Jā, bet priekš tādas lietas izvešanas jūs rādāties jau pārāk veca, - svešais, Steņģeni tuvāk aplūkodams, piebilda.
- Vai tad veciem netiek vairs jauts meklēties pēc savām vajadzībām? - Steņģene jautāja izbrīnodamās.
- Tas gan vis nē, bet viņi paši saka veciem iesniedzējiem, ka tie nevarēšot sagaidīt atbilžu aiz bezgala liela iesniedzamo lūgumu skaita. Jo cik viņiem iznākot laika par nedēļu ar tiem darboties, un turklāt viņi ņemami tik pēc iesniegšanas kārtas? Tādu iesniegto lūgumu blāķi nedabūjot ne tuvumā tik daudz paplakties, cik jaunu nākot pastāvīgi klāt. Tādēļ tad var notikt, ka jums arī jādzird tas pats aplinkus atraidījums, ko citi vecie jau dzirdējuši, ja vien lūguma saņēmējam ienāk prātā jums to sacīt.
- Ak Kungs un Dievs! Kā tad nu vecie lai tiekam pie savas taisnības, pie savām tiesībām? Es domāju, ka še ies viss vieglāk nekā mājā pie pagastvaldes, bet, ja tā ir, kā no jums dzirdu, tad vēl ne tik, - Steņģene sašutumā izsaucās.
- Noteicējs un īstenības pasacītājs gan es neesmu, bet tik stāstu, cik zinu jeb ko esmu dzirdējis. Jums turpretī vēlēt novēlu labu laimi uz drīzu izdošanos, - svešais piemetināja laikam tik tā kā mierināšanas nozīmē.
Pašlaik iznāca kanclejas apkalpotājs, pašprātīga un iedomīga izskata vecītis. Ejošu cēli garām stāvētāju rindai, viņu kāds no priekšējiem stāvētājiem uzbilda, vai gaidāmais kungs vēl neesot atnācis un vai drīz būšot. Viņš uz to lepni pār plecu atcirta:
- Vai jūs, laucinieku ļaudis, iebildējaties, ka pilsētas kungiem jādanco priekš jums, kā jūs spēlēsat? Vai viņiem tik vien šeptu kā še, kur no jums pašiem nedabū nekādas cālungas? Viņi ir ieštimmēti visādās komitejās, kur ikkatrā ņem pilnu gāžu, lai cik vaļas vienā otrā parādīt acis, bet cik tad še? Tik tas, kas no kroņa, un kurš par tādu nieku ies jūsu dēļ ķimerēties? Tad šodien viņiem vēl tur konstrukcija, kur koruma nedrīkst trūkt.
- Laikam gan «obstrukcija», nevis «konstrukcija» un «kvorums», nevis «korums». Ja jūs neprotat izrunāt «kvorums», tad sakāt labāk savā valodā «vairums», tad tas pats iznāks, - kāds jauns cilvēks no rindas paskaidroja.
- Tad tu nu, laucinieku piena puika, būsi ceļams man par skolmeisteri, kas esmu no pašas jaunības dienējis pie vecā barona fiksi un anštendīgi par dīneri un nu atkal pie šitiem kungiem tāpat bez fēlera, ko? Jūs dzīvojat tur bez nekādas pinteljences. Saejat savos pagastnamos kā buki, matu vien nevarat saglaudīt, ne vēl drīkstat kādu vārdu dikti runāt. Bet palūkojat, kā šite iet, kur reta reize, kad kāds neizšimpējas. Un, kad vēl ejams gājienos, tad vajaga manīt, kā svina pipkas žvingst ap ausīm.
- Lai nu pipkas kur pipkas! Mums jau būs jānāk pie jums mācīties viņas žvingzdināt. Bet sakāt vismaz labāk to - vai mēs šodien šite pavisam ko sagaidīsim, jo pieņemšanas laiks jau pāri? - nāca atkal vaicājums no kāda stāvētāja, kurš pašreiz skatījās pulkstenā.
- Kad termiņš pagalam, tad zināms, ka nekā vairs nebūs, un gaidīšana tad iet pa dārumu. Viņiem šodien gāžama valdīšana, tādēļ tik ilgi dūrē. - To atteicis, viņš aizgāja projām pa koriodru, un gaidītāju rinda izjuka gan ar smiekliem par «valdīšanas gāšanu», gan ar dusmām par neizdevību.
- Deviņas desmitdaļas laika viņiem paiet ar «valdīšanu gāšanu» un citām ķildām, bet priekš derīga darba atliek labi ja viena desmitdaļa, - kāds no aizgājējiem piezīmēja.
- Ak krusts, tāda posta! Ko lai nu daru ar savu lūgumu? Nu šonedēļ tā kunga vairs neredzēs, - Steņģene nopūtās. - Un līdz jaunnedēļai gaidīt nevaru. Pirmdien tiesas termins.
- Ja jums še pilsētā kāds radinieks vai labs paziņa, tad atstājat lūgumu viņa rokā, jo ir jau viena alga, kas to iesniedz, un paša sniedzēja runāšana paliek neievērota, un tālab viņa nekā nelīdz, ja arī runātu. - To padomu viņai deva tas pats vīrs, ar ko bija runājusi pirmīt.
- Ir gan še man brāļa dēls, bet tas ap šām stundām atrodas vēl fabrikas darbā.
- Ja viņam ir varbūt kādi brīvāki cilvēki no savējiem, tad iedodat vienam no tiem.
- Sieva viņam ir gan, kas fabrikā neiet.
- Nu tad dodat tai pašai.
- Cits ceļš arī gan laikam atrodams nebūs. Nu tad ar Dievu! Un paldies par padomu.