KAUDZĪTES REINIS

IZJURIEŠI

Pirmā nodaļa

Kur ir Izjura. Izjuras muiža. Izjuriešu jaunā tiesas māja. Desukalna Ješka. Paši Izjurieši.

Ei, paklausies, draugs! Vai tu zini, kur Izjura? Vai zini, vai pazīsti izjuriešus? Redz, Izjura ir tur, kur par trīspadsmit verstīm astoņpadsmit krogu, kur, maļot dzirnās un magazīnās labību mērot, tie lielie putekļi; tur, kur draudzes ik vasaras kapsētas svētkos apmin savus kapus, tur, kur krogos svētdienu vakaros «spēlē, danco vis' caur' nakti ar vien' jaunu meitiņ'» un vajadzībā ar tām pašām rokām arī izkaujas; tur, kur baznīckrodzinieki gadiem gavilē jau uz misiones svētkiem, ja viņu baznīcā tos noturēs; tur, kur ļautiņiem pastalu pāris tai pašā cenā kā lūgšanas: par piecumārku gabalā; tur, kur dālderi dārgi un dienas lētas - - - vai nu zini, kur Izjura? Vai nu pazīsti izjuriešus? - Un tomēr vēl nezini! Ko velnu tad tu zini!
Tad klausies nu vēl: Izjura, izjurieši ir taisni tai pusē, kur bērniem matus cērpj tukšā mēnesī, kur pirmos kucenus slīcina un otros kumeļus audzina paši, kur vīžu vietā valkā pastalas, pastalu vietā zābakus un brunču vietā kleitas; kur baznīcā ik svētdienas dzied: «Es savus grēkus sūdzos...» - un to nevienu svētdienu nepietrūkst, ko sūdzēt; kur māņu ticībai un mēnesim vairāk spēka nekā skaidram prātam un saulei, kur - nu, vienā vārdā: Izjura ir taisni Malienā tāpat kā Maliena pasaulē - un vairāk nekā cita.
Tagad, redzi, tad nu esam pie pašas Izjuras, pie pašas Izjuras muižas. Te nu labi izskatīsimies un visupapriekš ņemsim arī mēs vislabāko kumosu, kā ikkatrs saprātīgs malenietis dara, nezinādams, cik ilgi dzīvosi. Un, jo mazāk labuma paliek pasaulē, jo vieglāka nomiršana.
Vispirms tad te nostāsimies pretī pašai Izjuras pilij un tad apgriezīsimies apkārt, tā ka nu mugura būs tur kur bija priekša, un nostāsimies pret Izjuras lopu kūti un tā tāļāk.
Paskat, kas par brīnum skaistu muižu ir tā Izjura! Baltā pils kā gulbis peld starp zaļajo koku galotnēm. Pils ir vietā, kur ļaudis vismazāk staigā. Bet nu apgriezies, tad redzēsi, te ir Izjuras lopu kūtis - atkal tādā vietā, kur ļaudis visvairāk griežas, - pašā lielceļa malā. Tā tas nav te Izjurā vien, bet gandrīz visur Malienā, lai ikkatrs ceļa vīrs un ne vien pašu valsts cilvēki un darbinieki muižu var jau pie laika ar ošanu saost, tad aptaustīt, kur cepure, kurā pusē kājas, un tad tikai ieraudzīt un redzēt pašu muižu ar acīm, ar savām pazemīgām malenieša acīm. Tādēļ arī ikkatrs patiesīgs malenietis, lai viņš tai visusvešākā vietā, tai vistumšākā veļu laikā pašā pusnaktī brauc, - viņš tikai paceļ vien degunu pret vēju, pāra šnācienu ierauj uz iekšu un tūliņ pasaka: «Ei, puiši, drīz būs muiža!» - vai arī: «Nebūs vis vēl tagad muižas.»
Nevar gan beigt noskatīties, kas par brīnum skaistu pili Izjurai! Visi garāmbraucēji, pilī noskatīdamies, tad cits pēc cita to pašu valodu vien ar runā: «Ak velns,» viņi saka, «kas par dzīvi tādā pilī! Sestdienas vakaros labi izsutinājies pirtī - un tad ar lielmātēm pa spilveniem, ar preilenēm pa zālēm; cepešus ēst, vīnus dzert un nekā cita nedarīt!» Ak, cik branga dzīve, cik brangs, cik brangs tur viss! Brangi zirgi, brangi vepri, brangas istabas meitas, brangi paši kungi.
Bet paši izjurieši saka: viņi Izjurā diezgan esot izskatījušies, viņi labāk skatoties citās muižās, un tādēļ viņi paši pretī pilij daudz vis nenostājas.
Turpretī tas visievērojamākais izjuriešiem pašiem savā muižā paliek, kur skatīties un nebeigt skatīties, tā tagad ir viņu jaunā tiesas māja. Lai gan Izjurai muižas zeme visapkārt kā izlieta darva, melna, milzīgi laba un kartupeļu tīrumi viļņot viļņojas kā Poltavas tabakas lauki, tomēr turpat līdzās muižai un kur visapkārt melnā zeme kā izlieta darva, tur, nezin kur radies, kur ne, - kāds vaivarāju un odzenāju purviņš - taisni lejā pret pašu Dundura krogu. Purviņš bija kādu pūravietu liels, un uz vienu malu tam bija ieapaļš uzkalnītis no baltas, baltas smiltiņas. Šo purviņu cienīgais Izjuras kungs dāvināja par velti izjuriešiem, lai viņi tur uz baltā smiltāja taisītu savu jauno tiesas māju, taisni pretī Dunduram.
Kamēr purviņš stāvēja brīvā ar saviem vaivarājiem, tad izjurieši, kad vien tur apkārt purviņam muižas laukos strādāja vai, Dundura priekšā nostājušies, skatījās tur uz purviņu, - tad viņi allaž brīnīties brīnījās un, to pašu jautājumu jautādami, jautāja: kā gan purviņš te esot varējis iemesties - pie tik lielas, tik skaistas muižas, pie tik labiem tīrumiem, tā kā bez vietas, tā kā trums pie brangas, apaļas gūžas. Viņi visi par muižu tā runāja, tā domāja, it kā muiža būtu tur radīta, bet purviņš, tas - vēlāki un pats tur iemeties. Tomēr, dziļāki padomājot, izjuriešiem te nav vis diezin kas pārmetams. Viņi jau no bērnu dienām, par pasaules radīšanu mācīdamies, tā skaitījuši un skaitījuši, un skaitījuši: «Ēkas, muižas, siev' un bērni,» - bet nevis: «Ēkas, purviņš, siev' un bērni.» Tikai tai ziņā izjurieši gan atzina, ka vaivarāju purviņš neesot vis gan gluži bez nodoma tur: jo kur tad muižas suņi un darbinieki, laukus kopdami, būtu nogājuši... Bet vēl vairāk viņi piekrita tam: ja vaivarāja purviņa nebūtu, kur tad būtu aprakuši visus tos, kas kungu laikos miruši dieva nenoliktā nāvē; jo visus tādus te esot aprakuši, kas bez baznīcas zvana bijuši aprokami. Un tā tad pēdīgi visi piekrita tomēr tam, ka purviņš neesot vis bez savas ziņas te, un tādēļ to nosauca arī par Lietuvēna purviņu, par Modzekļu purviņu. Bet šos nosaukumus purviņam lietoja gan tikai gaišā dienā. Naktīs, īpaši vakaros Lietuvēna purviņam lika visi mieru.
Tomēr galu galā Lietuvēna purviņa vērtību izjurieši īsti atzina tikai tad, kad cienīgais, žēlīgais Izjuras lielskungs purviņu bij izjuriešiem atdāvinājis gluži par velti, lai tur taisītu savu jauno tiesas māju, - tikai tad izjurieši atzina purviņa lielo vērtību, cienību un kādēļ purviņš te īsti bijis iemeties. Nu atkal izjurieši atpleta acis un sacīja: cik briesmīgi labi gan esot, ka vaivarāju purviņš, kā no paša dieva radīts, te esot iemeties labās kunga zemes vidū, tik tuvu pie muižas un pašam Dundura krogam taisni pretī. Ja visa zeme te laba vien būtot bijusi, lai sakot; kur gan tad lielskungs būtot devis zemi priekš jaunās tiesas mājas? Un tas visubriesmīgākais labums esot tas, ka purviņš tik tuvu pie Dundura; tādēļ nu tiekot tiesas māja arī tuvu. Ja Lietuvēna purviņš būtu bijis tāļu no Dundura, tad tiesas māja arī būtu bijusi tikpat tāļu. Ikkurš cilvēks palaikam, vai viņš ejot uz baznīcu vai uz tiesas māju, vai ar uz pašu muižu, allaž papriekšu ejot krogā un tad tikai citur. Lai sakot, ja tiesas māja būtu bijusi tāļu no Dundura, ko tad vējaputeņa, ko tumšā veļu laika dubļos ļaudis un ko arī paši valdinieki un tiesas tēvi būtu izvazājušies no kroga uz tiesas māju un no tiesas mājas uz krogu? Lai apdomājot - cik reizes dažam labam tiesas tēvam vienā pašā dienā vien neesot jānostaigā no Dundura uz tiesas māju, no tiesas mājas uz Dunduru? Ikkurš tak gribot savu tiesas vīru pasaukt uz Dunduru kādu reizīti dienā. Lai dievs pasargot, kāds posts būtu tad bijis! Bet kas tad nu esot bēdas: Dundura priekšā stāvēdams, ar acīm varot tiesas tēviem pamest, lai nākot uz augšu.
Varēja nu gan manīt, ka izjuriešiem pašiem, īstin no pirmā gala, nepatika jauno tiesas māju taisīt Lietuvēna purviņā un nevis gan tādēļ, ka tas būtu sliktā vietā, bet tiem patiesi bija bail no Lietuvēna purviņa.
Velns zinot, kā daža laba gan tad tur nejādīšot lietuvēni un ka radīšoties modzekļi, ja uztaisīšot jauno tiesas māju uz to kauliem, kas kungu laikos aprakti, jo miruši dieva nenoliktā nāvē un pavadīti bez baznīcas zvana.
Bet izjuriešos bija arī diezgan drošu un gudru vīru, kas sacīja: tas viss nieki! Ja neviens nebīšoties, tad arī nevienam nebūšot bailes. Tātad izjurieši bija ar pēdīgi tik gudri un izturējās cits pret citu arī tā, itin kā tur Lietuvēnu purviņa nemaz nebūtu bijis, kur jaunā tiesas māja uztaisīta. Ja kādam nejauši izskrēja kāda veco baiļu atmiņa par Lietuvēna purviņu, tad citi tūliņ to lietu paķēra un nogrieza pavisam uz citu pusi, stāstīdami un priecādamies: cik baltā zemē esot jaunā tiesas māja uztaisīta, un tad tur būšot arī tīri balta taisnība, tāpat kā tā smilts.
Tomēr no visām Lietuvēna purviņa domām un vecām bailēm izjuriešus atturēja gan it sevišķi tas, ka viņi paši ar savu spēku bija uzcēluši savu jauno tiesas māju. Un bija tos laikus Izjurā un tā visā Malienā gluži, kas jauns, kas nedzirdēts, ka Malienā kāds pagasts paši ar savu spēku spēj uzcelt kādu māju. Jā, Malienā bija gan celtas nezin kādas vai nezin kādas mājas jeb ēkas: gan ar torņiem, gan bez torņiem, gan vecas pilis, gan jaunas pilis, gan veci brangūži, gan jauni brangūži, gan lieli krogi, gan mazi krogi, gan augstas dzirnavas, gan zemas dzirnavas, bet kas sacītu, kas jele pavisam iedomātos, ka tās bija ļautiņu, ar ļautiņu spēku celtas? Lai gan tēvi un tēvu tēvi visi bija strādājuši pie vecām pilīm, lai gan dēli un dēlu dēli strādājuši un strādāja pie jaunām pilīm, pie jauniem brangūžiem, pie gariem krogiem, pie lieliem vēršu staļļiem, lai gan dažam labam te smadzenes šķīdušas akmeņu starpās, lai gan dažam tikuši noēsti kauli, lai gan šim vai tam, šos mūža mūrus ceļot, bija jānoliek savs miesas grausts arī bez baznīcas zvana Lietuvēna purviņos, tomēr tās nebija ļaužu, nebija ar ļaužu spēkiem celtas mājas. Nē, tās bija kungu spēkiem celtas mājas - tās bija kungu ēkas visas, lielas vai mazas, jaunas vai vecas, un ļaudis bija pie tām tikai strādājuši saviem miesas spēkiem.
Bet tagad nu izjurieši bij uzcēluši jauno tiesas māju saviem pašu spēkiem. Kas tas par gabalu! Nu viņi varēja no Dundura priekšas skatīties uz savu jauno tiesas māju - sarkaniem logiem, sarkanām, varen lielām zimzēm, ļoti zaļām durvīm, baltu, baltu skursteni, kārniņu jumtu, un kur nu te varēja vairs kādas lietuvēna vai kādas citas domas rasties, kamēr pašu spēkiem celtā jaunā tiesas māja stāvēja acu priekšā kā brūte pretī savam Dunduram. Tur tad izjurieši nu arī, kad vien tiesas diena vai kāda cita sapulcēšanās bija, stāvēja Dundura priekšā, skatījās un runāja, runāja un skatījās un cits citam stāstīja par savu jauno tiesas māju: kā tur viņi esot strādājuši, kā veduši akmeņus, kā rakuši pamata vietu, kā tīrījuši purviņu no vaivarājiem, kā purviņā augušas lāceņu ogas, kā lāča sūna bijusi līdz ceļu galiem; kā, pamatu rokot, uzrakuši gandrīz vēl gluži siltus vilka s..., zilus kā zilumzāles, utt. Kas stāstīja, tie bija allaž piespiedušies pie zirgu sienamiem slitiem, un, kas klausījās, tie stāvēja apkārt. Tie, kas šoreiz bija piespiedušies pie zirgu sienamiem slitiem un stāstīja, tie atkal tūliņ otrā reizē paši visu to pašu klausījās no tiem, kam paši to bija stāstījuši, par lielo lāča sūnu līdz ceļa galiem utt. Lai gan paši visu to bija redzējuši, bija visu līdz strādājuši, tomēr viņi visu to stāstīja, tā klausījās cits par citu, ka nezin vai no kuras pasaules te būtu kurais atnācis.
Līdz ar to visu izjuriešiem pie jaunās tiesas mājas taisīšanas bija arī savi vēsturīgi notikumi, savi brīnumu gadījumi: cik drošs viens mūrnieks bijis, kas nesis ķieģeļus augšā skursteņam bez roku pielikšanas pie trepēm; kā kārniņu licējs bijis piedzēries un kā novēlies no jumta un nenosities; un kurš pirmais uzracis vilka... pamatu rakdams. Bet par visiem vēsturīgiem vīriem pie jaunā tiesas nama taisīšanas stāvēja visulielākā izskaņā D e s u k a l n a J e š k a, viens no ievērojamākiem Izjuras saimniekiem, jo viņš bija pievedis visulielāko akmeni pie jaunās tiesas mājas.
Kā jau viss izjuriešiem bija labi un gudri izdevies pie jaunās tiesas mājas, tā arī tas, ka abām mājām priekšas bija kopā: Dunduram uz tiesas māju, tiesas mājai uz Dunduru. Nu varēja no Dundura skatīties lejā uz jauno tiesas māju un no tiesas mājas skatīties augšā uz Dunduru; uz savu vecu veco Izjuras rātūzi ar pusotra skursteņa, sašķiebtiem stadula vārtiem un izdauzītām acīm, kas ar zirnājiem un vecām ūzām bija aizbāzītas, lai circeņi un žurkas netiktu tik viegli laukā.
Dundurs, vīrs, jau bija sen, sen pāri otrā pusmūžā, no koka taisīts un pie tā ceļa, kas gāja gar Izjuru no Plenča kroga uz Āžaraga lopmuižu.
Tādās reizēs, kad izjurieši no Dundura priekšas bija diezgan izskatījušies savā jaunajā tiesas mājā, tad viņi griezās gandrīz visi ar reiz' apkārt, lai salīdzinātu savu jauno tiesas māju ar Dunduru, un sacīja tad vienā mutē: redzat nu, kāds vien vairs Dundurs izskatās pret jauno tiesas māju, kamēr tā uztaisīta! Un tad tāļāk: ak, brandaviņš, kas te, Dundur, tevī izliets! Kaut vienam tas bijis, tad varētu gan vai zirgus peldināt tajā! Tas tad būtu gan vīrs!
Kad Desukalna Ješka bija pievedis visulielāko akmeni pie jaunās tiesas mājas un tūliņ no ratiem iegāzis izraktā pamata stūrī, ka zeme vien nolīgojusies, tad tas izgāja kā ar mašīnu caur visu Izjuru, un tūliņ nākošā svētdienā visos banznīckrogos par to vien runāja: «Desukalna Ješka pievedis visulielāko akmeni pie jaunās tiesas mājas un izgāzis tūliņ no ratiem izraktā pamatā, ka visa zeme tūliņ nolīgojusies...» Desukalna Ješkas gudrība un padoms bija arī tas, ka Dunduram un jaunajai tiesas mājai bija sagrieztas priekšas kopā. Desukalna Ješka bija pirmais, kas sacīja: izjuriešiem itin neko nevajagot žēlot pie savas jaunās tiesas mājas celšanas: vajagot vest visulielākos akmeņus, vajagot braukt kaļķos pašā šķīdoņas laikā un vai nezin cik tāļu, vajagot vest sijas pašā sējas laikā un nevajagot bēdāt par nekādu grūtumu, kad jau nu jauno tiesas māju pašu spēkiem gribot celt. Tiesas mājai ar Dunduru vajagot celt abiem priekšas kopā, tas nevarot citādi būt. Krogs būšot vīrs, tiesas māja - sieva. Līdz šim tikai baznīcas bijušas tā ar saviem baznīckrogiem, kur viens tur otrs, kā salaulāti. Bet nu vajagot arī tiesas mājai tāpat ar krogu būt: kur viens, tur otrs. Vai tad tiesas māja esot sliktāka par baznīcu, ka tās necelšot līdzās krogam? Baznīcās taisnību sludinājot, tiesas mājās taisnību izdarot, un krogi galu galā visus uzņemot savā klēpī, lai tu vai cik nodraņķējies būtu. Vai tie nebijuši lieli vīri, kas zinājuši krogus celt tik tuvu pie baznīcām, vai tie nebūšot lieli vīri, kas tiesas mājas celšot tuvu pie krogiem? Bērnu bērni pieminēšot tos.
Visi izjurieši tam tūliņ ar piekrita un sacīja: Desukalna Ješkam taisnība! Viņš jaunajai tiesas mājai pievedis vislielāko akmeni. Mums nevajaga priekš jaunās tiesas mājas itin neko žēlot: mums vajaga braukt pašā šķīdoņā kaļķos, mums vajaga sijas vest pašā sējas laikā - kad vien valdīšana to pavēl; mums jātaisa jaunajai tiesas mājai priekšas kopā ar Dunduru! Desukalna Ješkam taisnība!
Tātad izjurieši bija tie cilvēki, kam nesās prāts stipri vien uz lieliem slavas pilniem darbiem, ja vien piekļuva pie tiem un ja bija, kas viņus tur vadīja. Un Desukalna Ješka atkal bija viens no visupirmākiem visā Izjurā, kam prāts nesās uz vareniem un slavas pilniem darbiem. Tur, izjuriešos, nebija neviens lielāks talks, kur Ješkas nebūtu vidū, vai nu ar savu paša, vai ar savas bērajās vai dūkanā spēku. Viņš bija arī te tas, kas veda visulielākos talcinieku vezumus, var sacīt, par priekšzīmi visiem, kas vien kaut kad talkos brauc. Savu vezumu brangu pietaisījis, viņš tad visus tos bāra un pat izlamāja, kas talkos brauca ar maziem vezumiem. Vai nemaz kauna neesot, viņš sacīja. Vairāk jau apēdīšot talkā un nodzeršot, nekā pavisam vezumā iekrāvuši. Kāpostu bļodai vakarā gan zināšot dibena meklēt un brandviņa glāzi gāzt uz mutes vēl vairāk nekā citi, bet pie vezumu vešanas sabraukuši kā baznīcēni un nekas cits.
Šo iemeslu dēļ tad arī Ješku it īpaši lūdzin lūdza no talka talkā pa visu Izjuru. Tur nebija arī neviens tirgus, kur Ješka nebūtu gājis braukties ar citiem, kur sev vai citu riteņiem nebūtu izbraucis spieķus. Ja Ješka citu riteņiem izbrauca spieķus, tad viņš sacīja: «Vai tu redzēji! Iešot braukties ar Ješku!» Bet, kad pašam Ješkam kāds cits tādās reizēs izbrauca viņa paša riteņiem spieķus, tad viņš atkal mēdza teikt: «Eku nu bēda, ka spieķi izbraukti! Kur tad ratniekam būs darbs, ja visi gribēs ratus tā veselus nobraukt līdz mūža galam? Ē, velnu! Ješka pasaulē ir tas cilvēks, kas visiem dod darbu!» Un tā Ješka, kā jau liels vīrs, vai viņam notika šā vai tā, allaž uz labo pusi krita, kā žīdu slakteriem viņu kaujamās govis. Nebija arī Izjurā vai apkārtnes kaimiņos neviena stiprinieka, ar ko Ješka nebūtu vilcies pirkstiem - un reiz turpat Dundurā kādam bija nomaucis pirkstam visu ādu. Īpaši jaunā puisī vēl būdams, Desukalna Ješka bija arī pirmais bijis - vilkties ar zirgu apaušiem, jo toreiz Malienā pieguļnieki īsti šai ziņā spēkojās. Zirgu apaušus samaucās pār vienu roku un kaklā, sasēja pavadas kopā un tad rāpus gāja pār noru viens uz vienu un otrs uz otru pusi, un nestiprāko stiprākais tad vilka atpakaļ kā ecēšu, ka zālei saknes vien braukšēja.
Reiz Ješka, ar tāpat pieguļā būdams, bija salielījies ar odanadziešiem - jo viņa mājas bija pie Odanaga robežām -, ka novilkšot ar apaušiem trīs odanadziešus viens pats. Sasējuši apaušus un pārmetuši pār robežas upīti, un vilkties viena puse otru upītē. Vai tu traks! Velēnas vien jukušas pa upītes malām, un nudien Ješka savilcis arī visus trīs odanadziešus upītē.
Bet, kā jau tas gandrīz visur pasaulē, ka lielie un slavas pilnie darbi paši savus lielos slavas pilnos darītājus daudzreiz nobeidz, tā tas notika arī ar Desukalna Ješku. Toreiz pie slaveniem darbiem, līdz ar apaušiem un pirkstiem vilkties, ar braukšanos un laušanos, Izjurā pieskaitīja arī kapu rakšanu: cik ātri to kurais izraka jeb bija izracis, un tad šī kapa izrakšana bija bērēs viens no pirmākiem runāšanas iemesliem, līdz ar to: kāda kapam zeme, vai viegla smiltiņa, kur varēšot labi viegli gulēt, vai ciets māls, kur pastardienā būšot krietni jākārpījas, kamēr mālam tikšot cauri, kad bazūnu skaņa kapus plēsīšot pušu.
Tā Ješkam bija nomirusi sievasmāte pašā siena laikā, un kurš nu sievasmātei mīļāk kapu raks, nekā meitas vīrs? Ješka nu arī sestdienas rītā, nopļāvies sienu līdz brokasta laikam, gājis kapa rakt viens pats, kur toreiz bijis izjuriešiem ieradums, ka allaž divi gājuši kapu rakt. Ejot gar sievasmātes māju, kā pats Ješka bērēs pēc stāstīja, neņēmis nekā vairāk līdz kā vienu kukulīti bīdelētas bēru skābrauga maizes, divus pārus plāceņu, stopu brandviņa un ganu puiku priekš zemju norakšanas no kapa malām, lai izsviestās zemes nebirtu kapā atpakaļ. Uz kapsētu ejot, Ješka bija domājis, ka nu vajagot lūkot kapu izrakt tik ātri, kā neviens neesot to vēl izracis, un priecājās vien jau par to, ka bērinieki brīnīšoties, kad viņš to stāstīšot bērēs, cik ātri izracis sievasmātei kapu. Un tā ar bija. Ar vienu pašu rāvienu, kā pats sacīja, viņš izmeta kapu tā, it kā tas būtu pelavām piebērts un nevis no cietā, smilšainā māla sastāvošs. Tik vienreiz, ar krekla piedurkni sviedrus slaucīdams no pieres, viņš aizsteidzās uz kādu avotiņu nodzerties un tūliņ steigšus vien atkal atpakaļ kapā iekšā, kamēr darbs bija galā. Bet Ješka domāja, liktenis nolēma. Uz bērēm Ješka aizgāja gan, bet nezin kas viņam bija, kas ne, ka nebija itin nekādas jautrības, ne prieka, negribējās pat nekā stāstīt ir par ātro kapa izrakšanu nevienam itin neko. Un, ja nebūtu sievas mātes bēres bijušas, nudien, jā nudien, viņš nebūtu tad vis neparko nācis, jo, ja godībās cilvēks nevarot ēst un dzert tik, cik griboties, tad viņš labāki mājās linus mīstot, savu mājas putru strēbdams, nekā skatoties, kā citi tur ēdot un dzerot. Arī citi bērinieki drīz vien bija nomanījuši šo neierasto Ješkas gurdumu. Uz kapsētu braucot, Ješkam, kā jau meitas vīram, vajadzēja bērinieku rindā visupirmajam braukt, sievasmāti aizvedot uz kapsētu, un it īpaši no Ješkas tas bija gaidāms bez jebkādas sacīšanas. Bet šoreiz nekā: viņš brauca rindai gandrīz no visas pakaļienas un tā sarāvies un domīgs ratos sēdēdams, it kā ceptu kāļu būtu pārēdies. Arī no kapsētas atbraucot, viņš negāja ne ar vienu braukties, nedz pēc tam kādu izaicināja ar pirkstiem vilkties, kā tas visiem bija parasta lieta. Citi Ješkam to visu atgādināja: kā viņš tik savāds izliekoties, tā kā būtu diezin kāda nelaime vai bēdas notikušas. Sievasmātes bērēs vajagot dzīvot tik priecīgi, cik vien varot. Nu esot sievasmāte noguldīta mierā; un nu negribot bērēs dzīvot priecīgi? Kuram tad nebūšot jāmirst! Kad meitu vīri izturoties savas sievasmātes bērēs tik nokārtām galvām, ko gan lai citi tad nedarītu? Bet Ješka te tikai sagrozīja plecus un sacīja: nevarot ne velna saprast, bet tik to varot manīt, ka dūšas neesot ne uz ko.
No bērēm mājās pārnācis, Ješka ielikās tūliņ gultā un no pirmā gala žēlojās gan tikai par to, ka sievasmātes bērēs nodzīvojis kā pa purvu un neredzējis nekāda labā, bet drīz vien sāka žēloties arī par kādām sāpēm un kauties ar dažādiem murgiem.
Tos laikos Izjurā un tā līdz visā Malienā vājību neviens nezināja, nedz prasīja, kas kura bija par vājību un kā tās katru nosauca, nedz ar visā Malienā kāds ārsts priekš maleniešiem bija domājams. Visi, kas vaidēja, - tie vaidēja nekādā citā vājībā kā tikai pašu vājībā un tā mira ar klaji paši vien no sevis, bez ārstiem, bet kādām zālēm. Visas viņu zāles bija pieaugušiem: pīpes sodrēji, drīvendriķis-velna sūds, turku pipari, kumelītes un bērniem cērmju zāles. Kašķa zāles - tās nāca vēl vēlāki. Vājību viņiem ar bija tikai: karstuma guļa, delonis, norags (vēdera graizes), drudzis un vēl kāds pāris nenosauktu vājību. Bet visu tādu vājību, kādas dakteri tagad stāsta, - tādu viņi nezināja. Toreiz arī vājības bija visas no dieva, tikai tas velna drudzis nu tāds bija. Bet nezin no kādām ellēm tagad nav atnestas šās vai tās vājības.
Tā arī Ješka, nabags, nomira, ka neviens nezināja viņa vājības saukt vārdā, bet tik runāja, ka Desukalna Ješkam, sievasmātei kapu rokot, laikam piesitusies kāda lēkme, un tad ar to pašu arī miris.
Tad pēc deviņu dienu grūtas vaidēšanas Ješka jau gulēja šķirstā un trīs nedēļas pēc sievasmātes bērēm jau līdzās kapsētā. Un Ješkas māsasvīram bija pilna taisnība, kad, Ješku apbērējot, viņš, pēdīgais Ješkas kapa kalniņu, ar lāpstas muguru nopliķēdams, sacīja: «Nu, guli nu vesels! Neiesi vairs ar apaušiem vilkties, nebrauksi citam riteņu laukā! Nu varēsi tur debesīs vilkties ar pirkstiem, varēsi tur braukt talkos un vest visulielākos vezumus, kas tevim vairs bēdas par izjuriešu talkiem, lai ved, kādu vezumu kurais grib.» Un citi visi līdz tāpat norunāja: kas nu vairs to došot Ješkam! Esot gan bijis vīrs; kur nu izjurieši tādu vairs ņemšot.
Tā nomira Ješka, viens no sava laika slavenākiem izjuriešiem, nomira un nepiedzīvoja ir ne jaunās tiesas mājas nobeigšanas, lai gan pats pievedis visulielāko akmeni jaunajai tiesas mājai, lai gan tik gudri bija izgudrojis, ka jaunajai tiesas mājai vajaga likt priekšu kopā. Un tīri kā par zīmi viņš esot nomiris it līdz tanī brīdī, kad jaunajai tiesas mājai beiguši skursteni mūrēt. To zināja visā Izjurā un brīnījās, ka tas noticis tīri kā par godu Ješkam.
Bet nav nebūt jādomā, ka Izjurā nebūtu dažu citu lielu vīru arī tāpat. Tad - bez visiem saviem lieliem vīriem - izjurieši arī paši bija ļoti lieli visādu lietu zinātāji, smalki, iznesīgi un paši par sevi gudri ļaudis. Viņi dzinās par visām lietām iztikt paši vien ar sevi. Un tā dažā ziņā diezgan stipra īpašība. Lai gan tas izaudzē vienpusīgus ļaudis, tomēr tās puses, kuras tiem ir, - tās tiem ar totiesu jo stipras. Izjuriešiem, sakot, viņu paziņas vārds bija - (paši «pašiem» mēs paši, mums pašiem). Visus citus viņi sauca par malas ļaudīm, tas būtu tikpat kā par maleniešiem, bet sevis tā nekad neatzinās, lai gan bija tāpat malenieši kā jau visi citi. Ja kāds izjurietis gribēja no ārdraudzes precēties, kas gan ļoti reti notika, tad viņi sacīja: tur nu ies un ņems no maleniešiem sievu, tā kā pašiem cilvēku nebūtu! Tādas no ārdraudzēm izprecētas tad izjurieši ar it. sevišķu vērību ievēroja, un, ja gadījās, ka bija kaut kas par tādu jaunievesto ko runāt, ja tāda gadījās, kā saka, glupa, tad cits par citu atņemdamie atjaunoja šo izjuriešu pašbauslību: e, e! Kam gāja uz maleniešiem! Kam neņēma no pašiem! Tā viņam vajadzēja!
Ja kāds sev uzšuva jaunus svārkus, citādus nekā pašiem izjuriešiem, iegādājās citādas kamanas vai ratus, tādus kā ārvalstniekiem, tad arī še tas pats «paši» bija visu dzirdams: kur nu tāds iešot, izģērbies kā malas cilvēks Kas nu par lielību esot, ka pašu drēbju negribot valkāt! Pašu rati, pašu kamanas laikam slikti! Nezin, kur nu braukšot kā malenietis te pa izjuriešiem?
Arī visās zināšanās izjurieši nebija vis nieki; viņi zināja pat to, kā nemaz, nemaz nebija un kur itin nekā nebija ko zināt. Viņiem nebija veco pils mūru pašiem, bet viņi zināja tomēr, ka veco piļu pagrabos ir naudas lādes; zināja, ka uz tām guļot melni suņi virsū. Viņi zināja arī, kā varot to naudu izņemt: vajagot asiņu tecināt no trejdeviņiem sarkaniem gaiļiem pa pilītei vien, un tad ar tādām asinīm varot gan izņemt tādu naudu. Bet tomēr izjurieši negāja vis tādas naudas izņemt no veciem pils pagrabiem. Viņi sacīja, ka esot dvēseles žēl; jo dvēsele varot tur pazust, un tā neesot vis atpērkama ne ar visu pasaules gaiļu asinīm.
Izjurieši zināja arī visu to, ka esot burvji, raganas, vārdotāji, pūšļotāji, zīlnieki; zināja arī skaidri, ko tie kurais spējot, ko varot padarīt. Bet še sacīja atkal tikai to, ka pašiem viņiem gan neesot neviena burvja, nedz raganas, tie visi esot ārvalstīs.
Bet par visām lietām izjurieši ļoti gādāja par savām dvēselēm īsti tajos laikos, kad jaunā tiesas māja vēl nebija uztaisīta, kad tiesāja ļaudis vēl vecā kungu brūzī un vainīgos pēra turpat laukā pie kunga zediņiem. Tie ar gan vēl bija tie laiki, kur ikkatrs īsts malenietis bijās darīt ļaunu un kaut ko sliktu, jo tas esot grēks: tad dvēsele pazudīšot, tad viņā pasaulē ellē būšot jācieš nebeidzamas mokas mūžīgi mūžam, bez gala. To visu viņi zināja un tādēļ bijās grēkot un nevis tā kā tagadējos pārgudrības laikos, kur liela daļa bīstas tikai pasaules soda, ka valdība, ka likumi soda ļaundarus, bet par pašu dvēseli nebēdā gandrīz it nekā. Izjurieši, par dvēseli gādādami, tad arī neatrāvās nekad no dievgalda iešanas. Tādās reizēs ģērbās vispazemīgākos apģērbos: sievieši melniem brunčiem, baltām villainēm, baltiem lakatiņiem ap galvu; vīrieši pelēkos svārkos, arī ar baltiem kakla lakatiem. Tur neredzēja tad nekādu citu krāsu nekā melnas, baltas un pelēkas, nekādus raibumus, nekādas sarkanas, nedz zilas nedz zaļas vai dzeltainas krāsas. Visās savās mājas un miesas bēdās, ja lopi neizdevās, ja pavasarī barības apcirknī nebija vairs nekādu graudiņu. ja ļauni ļaudis to aizskāra vai nu ar rokām, vai ar mēli un tā visās savās būšanās - tad izjurieši negriezās nekur citur kā pie mācītāja, lai nolūgtu dievu par tiem baznīcā. Sevišķi gavēņa laikā, tad viņi gandrīz visi cits pēc cita lika mācītājam dievu lūgt; jo tās lūgšanas esot daudz stiprākas, to viņi skaidri zināja. Dažreiz tad Izjuras baznīcā bija tik daudz lūgumu sakrājies, ka mācītājs nevīžoja visus lūgumus izlūgt un tad nolūdza ar reizi vienā pašā lūgumā - par visiem tam Kungam zināmiem un nezināmiem, kā viņš tad mēdza tos visus lūdzējus nosaukt. Lai vai kā gādāja naudu, bet lūgumiem viņi glabāt glabāja, lai mācītājam būtot ko aizmaksāt. Visus savus lūgumus izjurieši lika lūgt, saprotams, pašu baznīcā pašu mācītājam. Viņi zināja arī to gluži labi, ka pašu baznīca tā laimīgākā, jo, kā stāstīja, tad uz Izjuras baznīcas laimes daudz kuģinieku braucot jūrā un visi braucot laimīgi. Kuģinieki Izjuras jeb Annas baznīcai, kā viņi to baznīcu saucot, novēlot tad visi daudz naudas, tā ka, ja Izjuras baznīca visu to naudu būtu dabūjusi, ko kuģinieki tai novēlot par viņas laimi, tad baznīcas sienas būtu izliktas visas ar tīru zeltu, ka tur it pat ne blusas kājas nebūtu varējis uzlikt, kur zelta nebūtu bijis. Bet tas viss tiekot noslēpts. Tikai trīs baznīcas vien visā Malienā esot, kas tik laimīgas kā Izjuras jeb Annas baznīca: viena Madaliņas baznīca un viena Māras baznīca. Ļoti retos un lielos gadījumos, vai nu tad, kad kāds bija jānosaucina, kur zagļi bija jāsatur, lai nestu mantas atpakaļ, un ja lopi neapgājās - tikai tādos gadījumos izjurieši griezās arī uz citām laimīgām baznīcām ar saviem lūgumiem un nosaucinājumiem, bet citādi allaž tikai pašu baznīcā un nekur citur.
Saprotama lieta, ka izjurieši, tā gādādami par savām dvēselēm, velnu - melno kungu - ļoti ienīdēja (bet gan vēl vairāk no tā bijās) un, kur vien varēja, tur to vajāja un nīdēja pavisam laukā. Viņi zināja, ka velns vien vainīgs pin visiem viņu grēkiem un ļaunumiem, un tādēļ slavēja dievu, ka tas radījis lāču vadātājus un lāčus, kuri tad spēja velnu izdzīt vai nu no kūtīm, staļļiem, kungu rijām, vai no citurienes.
Izjurieši, šie labie, mīļie izjurieši, cik viņi bija gudri arī visā savā dienišķā dzīvē; nudien, tie gudrākie visā Malienā. Ja viens kur gāja un otrs tam prasīja: «Kur tu iesi?» - tad tas otrs allaž atbildēja tik gudri kā neviens cits: «Uz to pusi!» - «Kur tu biji?» - atbildēja: «Tai pusē!» - Ja šis ēda aitas aknas un viņš prasīja: «Ko, tur ēd?» -tad šis atbildēja: «Aitas aknas.» Un, ja nu viņš prasīja: «Dod man ar!» - tad šis atbildēja: «Ko tur nu dos - kauls vien jau ir.» - Ja cienīgs lielskungs deva kādreiz apsējībās vai apkūlās dzeršanu, tad, ja vien bija tik daudz, ko dzert, ka redzams bija, vai tikai nepaliks pāri vien, tad izjuriešu lielākā bēda bij - kā to noveikt. Viņi tad sacīja: «Vajaga dzert, jāizdzer, ka lai rītā galvas jāstīpo spaiņu stīpām! Nu ir par velti, un tad nedzers!»
Bet visupēdīgi vēl tas bija: ja kāds izjurietis savas izjurieša un kādas nekādas nebūšanas sāka iznēsāt pasaulē, tad viņi sacīja: kam vajaga pašu sliktumu nēsāt pasaulē! Kāds labs tur gan pašiem no tā tiek? Ja par pašiem nav nekāda laba, ko runāt, tad labāk sakod mēli zobos nekā ko sliktu runā. Kurš prātīgs cilvēks gan runā sliktu par sevi pašu? Nevajaga un nevajaga tad arī neko sliktu runāt par pašiem.
Tādi vareni, tādi gudri bija izjurieši. Lai dievs svētī mīļos izjuriešus! Lai izjurieši aug uz akmens!