KAUDZĪTES REINIS

IZJURIEŠI

Piektā nodaļa

Čīkstoņas Krišs pie skrīvera Kodes. Tiesas tēvi, nākdami uz jauno tiesas māju, neviens neiet Dundurā. Kādās goda vietās ieceļ Krūtežu un Trejukungudienu un kādēļ to dara. Turpiņu mājas lietas un ūtrupes izspiešana.

Tad pat, kad tiesas ļaudis iesāka lasīties Dundurā; arī jaunajā tiesas mājā tur lejā viss jau bija sarīkots no vecā kazaka zināmā kārtībā. Pats kazaks, pilnīgi saģērbies savā mundieriņā, ar līdzeni nocirpto ūsu, staigāja, ka pogas vien spīdēja. Viņam nebij gan vairs neko rīkot, bet viņš tomēr vēl staigāja ar to pašu ierasto rīkošanas staigāšanu. Un, ja nepadarīja nekā cita, tad pagrandīja šā un tā krēslu pie tiesas galda, paraustīja sarkano tiesas galda klājumu pie viena vai otra stūra un sarāja savu veceni vienu un otru reizi par itin neko.
Skrīveris Kode rakstīja savā istabā. Tiesas ļaužu nebij vēl neviena, bet patlaban viens arī ienāca. Viņš bij ģērbies baltām ūzām un savādā kažociņā, visapkārt krunkām. No muguras skatoties, kazaks viņa nevarēja pazīt, bet, līdz apgriezās, tad viņš tūliņ pazina. Tas bija Čīkstoņas Krišs.
«Vai skrīvera kungs mājā?» viņš kazakam prasīja.
«Kā tev vajaga no skrīvera?» kazaks stīvi to jautāja ar savu pilnu tiesas sulaiņa prasīšanu. kā jau palaikam.
«Man tāpat vien vajadzēja - vai drusku ko parunāties, vai,» Čīkstoņa stāstīja.
«Tur viņš savā istabā ir. Ej, kad gribi!» kazaks strupi atteica, ūdens nesamos kāšus stāvāk iesliedams kaktā.
Čīkstoņas Krišs nu piegāja pie skrīvera durvīm, izšņauca degunu, atsita ar galvu kuplos, sarkanos matus uz pakausi un uzlika klusi, lēni roku uz durvju klebiķa. Bet drīzi atkal to noņēma nost, paskatījās uz kazaka istabas durvīm, kur kazaks pašlaik iegāja, un iesāka it kā ko svarīgu vēl pārdomāt un sakārtot. Pēc brītiņa uzlika otrreiz roku uz klebiķa un tad, atvēris durvis; tur lēni iegāja.
Skrīverim Kodem bij mugura uz durvju pusi, viņš, atgriezis galvu, paskatījās un, ieraudzījis nācēju, tik vien iesaucās:
«Ak tā, tu esi! Nu, labi gan: man maz vaļas, un es tev teikšu, ka lieta varbūt šodien ies galā. Es to tik tāļu izvedīšu, ka magazīņas parādu dēļ tiesa negaidīs vairs itin nekā un izsauks tūliņ mantai konkursu. Nu, kas ir ar tevi? Vai parādu zīme ir līdz? Dod šurp, es redzēšu!» Kode lika teikumu teikuma galā un izstiepa jau roku saņemt prasīto zīmi.
Bet ienācējs turpretī tikai tā kā grābstījās šur un tur ap sevi, ar savādu stostīšanos stostīdamies:
«Jā... bet es tikai nezinu, kā gluži tā lieta... es skaidri pats vēl nemaz nesaprotu, ko lai darītu... es nezinu, vai tikai...»
«Tu nezini?» Kode ieklupa starpā. «Ko tad tu zināsi? Laikam tad zināsi, kad viss būs beigts. Es tev prasu: vai ir zīme? Parādi man tikai to, un tad vari zināt, ko pats gribi.»
Ienācējs, arvienu no savādas nedrosmes pietvīkdams, nu vilka no ūzu ķēšas kādu ar šņori pārtītu ādas tašiņu, runādams:
«Zīme ir gan man līdz, bet tikai nezinu un nezinu vēl pats, kā jau tev sacīju.» Tad atvīstīja tašiņu un no tās izņēma kādu krietni pasmulētu zīmi, un to trīsošām rokām pasniedza skrīverim, sacīdams:
«Še, skaties! Es domāju, tā pati būs.»
Kode, klusām acis pārlaidis pār zīmi, sacīja, savos zināmos smieklos pasmiedamies:
«Gatavs nelga! Ko tad tu gluži gribi te vēl no tās zīmes? Paša Turpiņa izrakstīta zīme par simts astoņdesmit četriem rubļiem; paša Turpiņa paraksts; to apliecinās visi, kas vien viņa rakstus redzējuši.»
Tā rādījās, ka šis viss, ko Kode runāja par to zīmi, ienācēja savādās bažīšanās nebūt neārstēja, likās, ka tā nebija nekad tā lieta, un viņš to pašu tad arī izteica:
«Nē; zīme ir gan gluži tā pati. Par to jau es arī nemaz nebēdājos, bet es tikai nezinu - man tā kā nav gluži labi ap sirdi, ja būtu jātiesājas...»
«Tāda pati dumība kā visas citas tavas dumības un bailības. Tiesas laikam tevi ēdīs? Parādu zīme jānodod tikai pie tiesas un jālūdz tiesa, lai piedzītu parādu. Jāizsaka, ka parādnieks vairs negalvo, lai tiesa tad uzņem mantas un ūtrupē pārdod, - un tur ir visi tie lielie melu kara laiki. Bāba, vairāk nekas!» Kode runāja, zīmi allaž vēl turēdams tāpat atplestu rokās.
«Jā, skrīver,» ienācējs runāja, «es esmu tādu pabailīgu dabu. Man pie tiesām negribas daudz iet. Kad nu vinnē, tad nu vēl ir, bet, jā neizdodas, ko tad? Nezin vai nebūtu labāk, ja lūkotu tāpat ar labu?...»
«Nevinnēs!... Kur tad vinnēs, kad te nevinnēs? Un, ja ar nevinnē, kas tad tur vairāk? Tikai nevinnē. Vēlreiz tev saku: pie pagasta tiesas te es izvedīšu lietu cauri; un tev vajaga būt vienīgi savas lietas uzdevējam. Un, ja nu viņi ietu uz draudzes tiesu, - bet es nemaz neticu, ka tur kas aizies, - tad ir tur es izvedīšu visu caur Lūderlūša tēvu tāpat kā te. Un ko tad gan vairāk gribi, ko stomies kā ganu puika ar ābeci, kad jāiet pie mācītāja?» Kode runāja ātri vien.
«Bet nezin kas man tur būs īsti jārunā - pie augstākām tiesām... Savas taisnības dēļ gan var, kā saka, zvērēt vai desmit reizes dienā, bet man gan patīk; ja var vien iztikt bez augstākām tiesām. Es domāju: tas nav gan sliktāki,» ienācējs runāja, Kodē stīvi skatīdamies.
«Tur nu diezin kas būs jārunā par tik skaidru zīmi!... Vēlreiz saku: ko tu bīsties kā ganu puika - no tīriem niekiem!»
«Bet nezin kā būtu, ja es liktu, lai viņi zvērē, ja tie gribētu tur ko notiept?» ienācējs jautāja, acis savādi ieplezdams. «Nezin ko tiesas darītu, ja es sacītu pie draudzes tiesas: nu, kad jūs tā sakāt, tad nozvērējiet - tad nozvērējiet, un tad redzēs, kā tad jums būs!»
«Par tādām lietām nav vērtes ne runāt, jo kur vēl gals tam visam!» Kode cieti noteica. «Tev tagad jānāk tikai pie tiesas - šodien pat - un sava lieta jāuzdod. Še, ņem zīmi atpakaļ un izdari, kā to visu tev sacīju!»
Ienācējs tagad, plucinādama savu jērainītes cepurīti, stāvēja turpat, it kā būtu gabaliem izjaukts, un vilcinājoši zīmi saņemdams atpakaļ. Kode to visulabāki noskārta, ka ienācējs ir vēl tagad bez kāda pamata šai lietā un stāv, kā bijis, tādēļ vēl prasīja:
«Nu, ko tu vēl, kā liekas, gribi izgudrot?»
«Es nekā gan nesaku, bet man būtu gan labāk, kad jūs, skrīver, uzņemtos. Es tev atdotu tūliņ tepat zīmi, vis, un pats ietu labāk mājās. Man nudien nav lāgā ap sirdi pašam iet un tiesāties. Pie tās pašas norunātās maksas, ja tu izdarītu to tiesu un man tiktu tā māja, es labāk pieliktu vai divdesmit rubļu vēl klāt. Un, ja gribi, - tūliņ norakstīsim pie tās pašas zīmes...»
Kode klausījās ko klausījās, ka ienācējs tā pussmilkstošā balsī to visu tā stāstīja, un tad pārskaities kliedza:
«Kas, velns, tu par cilvēku esi? Es tev tik daudz reizes izskaidrojis, ka tas nevar tā būt, bet tu muldi to pašu bez gala.» To runādams, Kode apsviedās apkārt pie sava galda un, ar muguru pret ienācēju stāvēdams, vēl izsacīja:
«Man vairs ar tevi nav nekā, ko runāt, ja tu palieci tīšām tāds pats muldētājs, kā esi. Mūsu noruna tad ir beigta, un mājas tu arī nedabūsi nekad ar tādu muldēšanu.»
To dzirdēdams, ienācējs, ar visu savu rokas olekti (svārku piedurkni) uz priekšu un atpakaļ vilkdams, noslaucīja pieri. No muguras stāvot, nevarēja skaidri redzēt, vai viņš tur slaucīja sviedrus vai ko citu, un tad sacīja ar savādi nospiestu balsi:
«Kad nu gluži un nepavisam citādi nevar, tad lai nu arī tā paliek, kā jūs, skrīver, sakāt. Bet tad, skrīver, jums vajaga man visur palīdzēt. Nudien, ja jūs nepalīdzat, tad es arī gan neizdarīšu itin nekā... cik glups es pie tiesām... Vai darīsit, skrīver, tā?»
«Brīnums, kas tu par cilvēku tāds! Es tev to esmu sacījis vai desmit reizes, ka es visu darīšu un izdarīšu. Bet, ja tu pats būsi tāds dumjš, tāds bailīgs bāba, tad ar neizdarīs nekā, to es tev pasludinu jau iepriekš un vairāk nekā cita. Ej nu un nekavē manis vairs; man nav vaļas,» skrīveris norunāja jau drusku laipnākā balsī nekā pirmīt. Ienācējs tad arī apsolījās; ka turēšoties gan, cik vien varēšot, un izvilkās lēnām pa durvīm.
Otrā pusē tas ielocīja savu minēto zīmi ādas tašiņā un m notina tāpat cieti, cieti ar šņori, tad, vēl kādu brīdi nolaistām rokām kā bez dzīvības domādams nostāvējis, viņš izgāja galvu nodūris.
Šis cilvēks, kas nupat izgāja, kā jau sacīts, bij Čīkstoņas Krišs. Viņš bij agrāk bijis ilgāku laiku par brandvīna laidēju tepat Izjuras muižā un, cietīgi dzīvodams, iekrājis kādu labu daļiņu naudas. Kādus gadus atpakaļ viņš bij atlaists no deģa amata un tad pēc tam dzīvoja, nometies Turpiņu mājā pie savas sievas radinieka; pie toreizējā Turpiņu saimnieka. Turpiņš toreiz tirgojās ar dažādām zemnieku precēm, kā sviestu, olām, cāļiem un arī ar liniem, un bij iedaudzināts par visai turīgu un izveicīgu cilvēku. Tāds viņš bij arī gan bijis un turklāt arī labi uzticams. Čīkstoņa tad, tāpat kā daži citi, bij aizlienējis Turpiņam tādu summu naudas, kā to nupat dzirdējām; kur Kode lasīja no Turpiņa izdotās zīmes. Caur pārdošanām un pirkšanām un īsti caur nevērīgu rēķinu vešanu, kā tas lielāko daļu pie Malienas zemju tirgotājiem, kur tie pērk un pārdod preces lielāko daļu bez kādas cīparu ievešanas grāmatiņā un tikai no tā skatās un sver peļņu, vai nauda vēl ir makā un cik viņas tur ir, - tāpat tas gāja arī ar Turpiņa tirgošanām. Sāka vien maks plānāks mesties un pats mierīgāks tapt visā iešanā un braukšanā pa tirgiem, mājām un pilsētām, kamēr atradās vien, ka bij izplēnējis gluži. Turpiņš, kā jau sacīts, bij gan dažā ziņā labsirdīgs cilvēks, bet arī diezgan paviegls, jo, līdzko bij nopelnījis kādus rubļus, tad tūliņ iedomājās, ka esot ļoti bagāts, varens tirgotājs. Bet, kad nu iesāka iet šķidri, tad nokrita atkal tāpat ar reizi kā krītin un aiz kauna par visu to iesāka stipri žūpot. Cik tāļi Turpiņš žūpošanas sērgā pakristu, ja viņam dzīvības laiks to ilgāk ļautu, to nezin. Bet viņš šai pašā pagājušā vasarā piepēži nomira. Atraitne; nepieauguši bērniņi un diezgan laba summa parādu Turpiņu apraudāja un pavadīja uz kapu.
No pakaļpalicējiem mājai nebij nekādu dzīvotāju un gādātāju, kā protams, un ieceltiem aizbildņiem tad vajadzēja gādāt par visu. Turpiņu tagadējais un tik bēdīgais liktenis tad arī bij skrīveri Kodi un Čīkstoņu savedis tai zīmes lietā, kā to dzirdējām viņu starpā nupat runājot, kur, pēc parādu zīmes ņemot, Čīkstoņam vajadzēja dabūt tik un tik rubļu no Turpiņa mantiniekiem, kā Kode to lasīja un izskaidroja.
Bet lietā patiesībā te bij gan šitāda.
Čīkstoņa bij gan jau atņēmis visu savu parādu no Turpiņa, kamēr vēl tas bij dzīvs, kā Turpiņš pats to bij stāstījis uz miršanas gultas savai saimniecei; bet tikai parādu zīme bij palikusi Čīkstoņas rokā - ar visiem saviem 184 rubļiem un pavisam neaizskarta, kā tas daudzreiz pie maleniešiem notiek. Turpiņš, kā jau dažās citās savās darīšanās, viegli lietas ņemdams; tā arī še nebij minētās parādu zīmes no Čīkstoņas atprasījis un iznīcinājis tūliņ, kad parāds bij nolīdzināts.
Šo visu līdz ar Čīkstoņu zināja arī velns. Tā vienā mierīgā svētdienas dievvārdu laikā, karstai vasaras saulītei spīdot, Čīkstoņā kailu galvu un kreklā, uz sava pieliekamā kambarīša sliekšņa sēdēdams, bij iesācis pārcilāt savas parāda zīmes citu pēc citas, pusbalsī lasīdams: «Es palieku parādā Turpiņu Čīkstoņas Krišam 13 rubļu sudraba, - raksti: trīspadsmit rubļu sudraba. - Es palieku parādā Turpiņu Čīkstoņas Krišam 38 rubļi sudraba, raksti: trīsdesmit astoņi rubļi sudraba. - Es palieku parādā Turpiņu Čīkstoņas Krišam 6 rubļi sudraba, - raksti: seši rubļi sudraba. - Es palieku parādā Turpiņu Čīkstoņas Krišam 19 rubļu sudraba, - raksti: deviņpadsmit rubļu sudraba.» Un tā citu pēc citas ar īpašu garšu un pie lielākām parādu zīmēm pat lūpas aplaizīdams ar savu plato mēles galu, tāpat kā Cīruļvējputenis, kad redzēja kāzās jaunlaulātos mutējoties. Bet, kad lasīja Turpiņa zīmi: «Es palieku 184 rubļi sudraba parādā, - raksti: viens simts astoņdesmit četri rubļi sudraba,» - tad viņš palika, labu brīdi domādams un zīmē skatīdamies kā piesiets. Pēdīgi apgrieza zīmi un noskatījās arī zīmes mugurā jeb tukšajā pusē tāpat un, garu pūtienu nopūzdams, zīmi gribēja atšķirt no citām zīmēm un nolikt otrā pusē uz sliekšņa, sevī runādams: «Ak skāde, ka vēl zīme tik laba, bet man neder gandrīz itin nekā.» Bet šai acumirklī velns, kas visu laiku skatījās pār plecu, saturēja Čīkstoņās roku tā, ka viņš nevarēja neparko zīmes nolikt sevišķi no citām zīmēm, un runādams: «Nekas. Lai vēl stāv. Vai tad viņa man ēst prasa?»
Velns nupat kā bij atskrējis no baznīcas, kur; mācītājam sprediķi iesākot, bij norīkojis savu zināmo kārtību: Trejukungudienu un dažus citus ielabinājis uz snaušanu; puišus un meitas sastādinājis kājās un sagriezis tā, vieni otros skatītos. Un to savu visulabāko materiālu kā Cīruļvējputeni un citus tādus puteņus, pusputeņus un visputeņus no šās dienas baznīcēniem nebij laidis ir pavisam baznīcā, bet tos atstājis kā jau arvienu baznīckrogos, lai tur žūpotu, pīpētu, melotu, lielītos un visādus tukšumus pļāpātu.
Tā, drusciņ vaļas brītiņu pamanīdams, kamēr mācītājs tiks pie laulībnieku saukšanas, kur tad sevišķi būs jāsakārto nezin ko čukstēt, aprunāt un stāstīt cita citai, velns bij te atsteidzies uz Čīkstoņu un, tam pār plecu skatīdamies, smērēja ap lūpām naudas garšu. Un; kad viņš sacīja: «Es palieku parādā, - raksti utt,» -tad gaidīja tikai, kad Čīkstoņa ņems Turpiņa parāda zīmi, lai saturētu tam roku, ka šās zīmes nenoliek uz iznīcināšanu un tai tikai iesāktu par šo zīmi kaut ko domāt. Velnam šoreiz vairāk nekā nevajadzēja kā tikai tā, lai Turpiņa zīme paliek dzīva un lai Čīkstoņa par šo zīmi iesāk domāt.
To visu Čīkstoņa nu arī darīja: minēto zīmi līdz ar citām zīmēm salika rūpīgi ādas tašiņā, notina to cieši ar šņorīti un, ievīstījis vecās skrandās, ielika drēbju lādes dibenā. Tad, iznācis no pieliekamā kambarīša, nosēdās atkal turpat uz slieksnīša un iesāka domāt par zīmi - par Turpiņa parāda zīmi. Tā bij tak viņam pati labākā parādu zīme, jo tai bij visvairāk naudas ierakstīts nekā nevienā citā zīmē. Čīkstoņa nu domāja: nederētu vairs zīme? Par ko gan gluži nederētu?... Tik vērtīgu zīmi, kur simts astoņdesmit četri rubļi ierakstīti, pašam saplēst vai nosviest zemē... par neko? Tavu traku lietu! Pats Turpiņš pagalam, zīme dzīva, kā bijusi!
Bet te Čīkstoņa meta piepēži mieru no domāšanas, sakasīja pāra reizes savus biezos matus un tad aizgāja un nogulās kaņepu pakrēslī svētdienas vidu jeb dievvārdu nosvētīt.
No šā laika Čīkstoņas mīļākais nometeklis bij - domāt un domāt par to pašu Turpiņa zīmi. Kad pārpārim dziļi bij domājis un domājis un tāļāk nekur netika; tad velns viņam iepūta atkal vienu vārdiņu: pārdomāt labi - vai tikai Turpiņš viņam ir vien visu naudu tā atdevis, ka zīme vairs nederētu neko? Par šo nu Čīkstoņa iesāka atkal domāt un domāt: vai viņš varētu būt tiešām drošs, vai patiesi atminēties, ka Turpiņš naudu atdevis? Kādēļ tad zīme bij dzīva tāpat, kādēļ nebij nekas atrakstīts, ja būtu atdots? Viņam galva bij veca un tik ilgi brangūzī ēsta pa brandvīna dūmiem, tā ka grūti bij saņemties, lai šo vai to skaidri atminētos.
Brīžam Čīkstoņa nu iesāka arī gan skaitīt pats sev priekšā, cik Turpiņš viņam atdevis tai reizē, cik atkal tai reizē, lai redzētu, vai sanāktu viņa skaitlis kopā - pret zīmē rakstīto. «Pirmā reizē atdevu 13 rubļu sudraba,» viņš skaitīja. «Par rudziem norēķināja 8 rubļi sudraba, par gatavām kažoka ādām 3 rubļi sudraba un sešdesmit kapeiku -varu atminēt visu skaidri.»
Tā skaitīdams, Čīkstoņa skaitīja un pats sev stāstīja. Viņš jau paņēma ogli un kādu vecu lemesnīcu, kur rakstīt virsū savus galvas skaitļus. Bet te Čīkstoņa atkal palika domīgs un tad, runādams, ka jūkot viss pa galvu, tā ka nevarot atminēties nekā krietni, viņš aizsvieda lemesnīcu un samina ogli kājām, neuzrakstījis neviena paša cīpara.
Taisnībā lieta gan bij tā, ka Čīkstoņa neļāva sevim tāļāk skaitīt; jo, lai viņa galva bij cik izēsta brandvīna dūmiem, bet to gan viņš skaidri sajēdza, ka, līdzko atļaus sev skaitīt visus tos uzdevumus tā, kā Turpiņš viņam atdevis kuru reizi, tad saskaitītu visus 184 rubļus sudraba - pīšļu pīšļiem, tā ka drīzāk pāri paliks nekā pietrūks. Un cik ļoti grūt' tad būtu lietu atpakaļ novest un nobildināt sevi tai nezināšanā, kurā viņš tagad sevi atstāj, lemesnīcu nosviezdams un ogli samīdams, un nemaz neļaudamies atminēt nomaksātos parādus. Tātad Čīkstoņa domāja tikai uz to, vai Turpiņš ir vien viņam atdevis aizdoto naudu, un tā mēģināja visiem spēkiem iestāstīt un ieaudzēt sirdī to, ka nebūs un nebūs atdevis. Ja būtu atdevis, tak būtu atzīmēts, tad būtu parādu zīme atprasīta, bet nu viss vēl tāpat: kā nav atdots, tā nav atdots.
Pēc kāda laika Čīkstoņa nu pats sev bij visu tik tāļu iebildējis, visas atmiņas nāvēdams nāvējis, ka jau stipri ticēja un palika pie tā, ka Turpiņš viņam neesot atdevis itin nekā no tiem 184 rubļiem sudraba un ka parādu zīme esot viņam gluži vajadzīga un derīga. Traks būtu bijis, ja parādu zīmi būtu iznīcinājis. Redz, kā tas ejot ar veca, brangūzī no brandvīna dūmiem izēstu galvu!
Tādus pamazus solīšus sperdams, velns gāja Čikstoņas dvēselei līdz. Ja velns Čīkstoņas dvēselē būtu ātri gribējis iemitoties, viņš nebūtu nekā panācis, jo Čīkstoņa būtu sacījis: nē, tas ir briesmīgs grēks! Par to var vēl tapt ellē iemests. Ja nebūtu elles un grēku, tad tas būtu cita lieta; bet tagad nedrīkstēja tā darīt, jo Čīkstoņa bij Dieva ticīgs cilvēks. Viņš gāja savās noliktās reizēs tik punktīgi pie Dieva galda kā vecais mēness savā vecā mēneša laikā gaisā. Sējās tad baltu kaklautu ap kaklu kā ikkurš cits dievbijīgs izjurietis, neēda tai rītā itin nekā, meta veco, lielo vara grasi «upurē», ka nodimdēja vien. Un pie altāra, saņemdams dievmaizīti, slaucīja savas lielās grēku asaras līdz ar Dāvidu, kad tas bij pieķēries pie Batzebas, un tā projām. Svētdienās viņš arī lasīja: «Žēlīgs Dievs, ak nesodi mani bargā prātā», «Šis tiešām ir tas pēdīgs laiks», «Še kopā, ļaudis, nāciet, jūs, grēcinieki, sāciet - tās mokās skatīties», «Še eita līdz uz elli un skataities, kā velli tos ļaudis vārdzina» un citas tādas pašas stipras pastardienas un grēcinieku dziesmas. Un tās Čīkstoņa lasīja ar tik sagrauztu, kaukdamu grēcinieka balsi, ka pat vecais Krancis tad, pret logu notupies un klausīdamies, gaudoja līdz savas pārkāpšanas.
Tā velns, Čīkstoņu soli pēc solīša vadīdams, pēdīgi nu to nosūtīja uz Izjuras skrīveri Kodi, lai nu tur ietu palīgos gudrības ņemties. Viņš bij vairāk reizes gājis, bet nebij vēl nevienam pašam cilvēkam no tā nekā sacījis. Ja sieva bij prasījusi viņu, ir tai nebij stāstījis it nekā no tā visa; sāpot kāds zobs, iešot uz riebēju, lai apriebjot, vai arī kaut kā citādi. Kad pirmo reizi Čīkstoņa gāja padomos uz Kodi, tad velns viņu pavadīja līdz mājas Tīrumkalnam. No tejienes bij visulabākais pārskats par Turpiņu māju pašu, kā arī par viņu tīrumiem, pļavām un skaistajām meža birzēm. Te velns it kā atdievodamies Čīkstoņam lika apstāties un parādīja, lai noskatoties, cik skaisti stāvot viss Turpiņu mājai un cik patīkama pati Turpiņu māja! Vairāk velns arī itin nekā nedarīja, atstādams Čīkstoņu skatoties un pīpi kasot. Pats viņš aizskrēja projām, ka sērs vien un zēvele nosmirdēja...
«Te nu tik branga māja būs jāatstāj parādu dēļ varbūt citam,» Čīkstoņa runāja skatīdamies, un viņam viss tik savādi te iepatikās, ka nevarēja ne noskatīties vien uz Turpiņu māju. «Citam paliks māja, citam paliks māja...» - tā bubinādams, Čīkstoņa lēnām gāja projām, kamēr pēdīgi izsaucās: «Citam! Kam tad citam? Tu žēlīgs Dievs un Tēvs!... Nezin kā tad būtu, kad man paliktu Turpiņi? Manim, jā! Brīnums, kā es nebiju nemaz tā iedomājies līdz šim! Es jau viņu radinieks, un labāk tad lai paliek saviešu rokās nekā svešinieku. Mīļais Dievs Tēvs, stāvi klāt! Nudien tā būs! Cik tas bij labi, ka tur uz Tīrumkalna apstājos un sāku pārskatīt Turpiņus! Kas, vilks, citādi būtu iedomājis tās domas, ja nebūtu apstājies uz Tīruma kalna! Runāšu nudien ar skrīveri par pašu māju arī, redzēs, ko viņš sacīs par to.»
Tātad velns Čīkstoņu caur Turpiņu mājas parādīšanu no Tīrumkalna bij uzlaidis vēl uz otras sliedes, un ar abām zināmām vajadzībām tad to viņš nosūtīja uz skrīveri Kodi lietas tālākā izdarīšanā, kurp Čīkstoņa ar steigšanos vien nu aizgāja, domādams par to pašu Turpiņu māju.
Ar savādām nedrošības tirpām kaulos Čīkstoņa pirmoreiz iegāja pie skrīvera Kodes. No stostīdamās valodas par zināmo zīmi Kode gan neizdabūja it nekādas skaidrības, bet to viņš gan sajēdza, ka Čīkstonam pašam tur lāga apziņas nav, jeb - vārdu sakot - lietas īsto patiesību viņš tūliņ sajēdza, ka - zīmētā nauda gan jau izmaksāta, tikai parādu zīme nav iznīcināta un ka Čīkstoņa to nu šai Turpiņu mājas bēdu liktenī gribētu lietot otrreiz. Tāpat Kode noskārta arī to, ka Čīkstoņā kāvās par to visu divi jo pretīgi gari viens pret otru. Tomēr Kode nelikās no tā ne manīt, bet palīdzēja no tiesas un likuma puses lietu gluži vienaldzīgi izskaidrot. Ja viņam esot vien tāda parādu zīme rokā, kādēļ tad tiesa nespriestu viņam taisnības, ja lieta nāktu pie tiesas? Par Turpiņu mājas lietu Kode neizsacīja pirmoreiz nekādas skaidrības, bet noteica vienīgi, lai nākot otrreiz, un klāt piekodinādams lietas neizpļāpāt pasaulē.
Te Kodem bij sava zināma gudrība; jo tūliņ pirmos acumirkļos tās minētās zīmes lietā, kā arī par māju viņš redzēja, ka te varēs ko neko noraut, un, kā jau palaikam, iekāroja tūliņ priekš sevis un tādēļ ņēma laiku lietas apdomāt, izrunāties par māju ar muižu un tad tikai tāļāk ko darīt. Otrkārt, Kodem bij kāds vecs ienaids ar Turpiņu bijis, un tas pārgāja ir uz Turpiņa pakaļpalicējiem, kā zināmā Kodes dabā tas allaž bij. Tādēļ šie Čīkstoņas pienesumi viņam nu bij divkārt svarīgi tos galā izvest. Vēlāk viņi tad arī lietu savstarpīgi tā izdarīja, ka Čīkstoņa apsolīja Kodem pret pilnīgu drošību visus tos 184 rubļus, kas parādu zīmē bij, atdot, ja Kode izpalīdzētu viņam izdabūt minēto māju un to parāda zīmes naudu. Bet, ja viss tas neizdotos, tad paliktu atkal katrs pie sevis.
No šā visa nu mēs zinām, kādēļ Čīkstoņa gāja zināmā Izjuras veļu laika tiesas dienā pie Kodes, jo šodien šī lieta nāca pirmo reizi tiesas priekšā. Nu mēs saprotam abu valodu, ko tie tad runāja par parāda zīmi, zinām, kādēļ Kode dzinās Čīkstoņu tā stiprināt uz tiesāšanos. Bet Kode nojēdza gluži labi arī Čīkstoņas paša dabu, un tādēļ, Čīkstoņam izejot, tas norunāja pats sevī: «Būtu cits šādās lietās, tad izvestu to gluži, kā vien gribētu; bet maz ticams, ka šis pliena vērsis būs noturams uz kājām. Tomēr lietu var vadīt, lai izdodas, kas tur izdodas. Man pašam tur pametums nekāds nevar būt...»
Čīkstoņa turpretim izgājis nosēdās pie kādas malkas grēdas un tur aizvējā domāja savu domājamo. It sevišķi viņš domāja par elli, ka tur vien nebūtu jāiet. To domu viņš nevarēja un nevarēja izdzīt no sirds, lai meta, cik vien gribēja, laukā, bet tās griezās, necik tāļu nepagājušas, tūliņ atkal atpakaļ. Par visu citu sirds viņam gandrīz nekā vairs nepārmeta - jo velns to bij pamazam iemidzinājis, kā to redzējām, bet elle, elle ar savu elles uguni viņam durtin dūrās līdz pašiem sirds dibeniem. Pēdīgi Čīkstoņa, tā sēdēdams, bij tik tāļu sadomājis, ka izsaucās pats sevī: «Nekā! Iešu uz skrīveri atpakaļ un atsacīšu no visa!» - un tā atspieda jau rokas uz malkas šķilas kā celties augšā. Bet te salika rokas atkal kopā, pirkstus starp pirkstiem žākliski samaukdams; un saverkšķa visu ģīmi tik briesmīgā grēcinieka saverkšķienā it kā uz dīkšanu. Kādu brīdi tā klusām varkšķījies un ar piedurkni acis slaucīdams, lai gan tur nebij nevienas pašas asaras, nu iesāka tādā pašā balsī, it kā lasītu kādu pastardienas dziesmu, sacīdams:
«Ak, tu briesmīgais melnais elles velns un sēra zēveles kungs, dvēseļu kramplauzis! Neviens cilvēks nespēj tevis nolamāt par tik sliktu, kāds tu esi. Tu sarītu gan savās melnajās uguns sēra zēveles žaunās visas dvēseles kā cūka kartupeļus, kad tiktu pie blāķa ja mums nebūtu sava dvēselīšu glābēja...»
Tā runādams un varkšķīdamies, viņš pēc iesāka dīkt vienā laidā, ka nevarēja vairs neko saprast.
Bet kas nu notika? Velns, pamanījis Čīkstoņas šaubīšanos, bij tūliņ ar atšāvies no Tituļba tirgus uz Čīkstoņu pie malkas grēdas, lai gan viņam Tituļbos tagad arī būtu bijis diezgan darba, jo tirgus pašlaik tik vēl nāca kopā. Tur, tirgū, tikai kādi trīs pāri vien vēl ķildojās, kāds līds ar kalačniekiem grūstījās un divi ratiņu dreimaņi lamājās vietas dēļ, un kādi trīs vēršu kupči - tie gan jau pilnīgi rāvās kroga priekšā. Bet tomēr velns steidzās uz Čīkstoņu, atstājot tirgus krodzinieku lejot biezo plančkas ūdeni pie tirgus brandvīna. Nezin vai viena paša Čīkstoņas dēļ velns būtu tā steidzies; bet viņam te bij sava tāļāka paredzēšana. Viņš zināja, ka Turpiņos atraitnei bij trīs bāriņi, un, kad nu Čīkstoņa dabūtu Turpiņu māju, tad, saprotams, atraitnei ar visiem bāriņiem būtu jāiziet no turienes un jāizklīst sevišķi kuram. Te nu velns domāja: kad bāriņi būs nošķirti no mātes, tad tos jo vieglāk varēs novest, neceļos un tā galā dabūt arī šo bērnu jaunās dvēselītes savā rokā. Par pašu Čīkstoņas veco dvēseli velnam nebij vis vairs diezin cik rūpju. Lai gan Čīkstoņa gāja tik pamatīgi savā laikā pie vakariņa, lai gan raudāja tik lielas grēku atgriešanās asaras, bet cik simtiem nebij arī citu visu, kas arī tāpat gāja pie vakariņa savā noliktā laikā, tāpat raudāja grēku atgriešanas asaras un tomēr...
Bet, tikko velns Čīkstoņu bij atkal iedrošinājis neatstāties no iesāktā ceļa, bet, ja kas arī būtu, tad lai paļautos tikai uz savu dvēseles glābēju un grēku piedošanu, jo visi jau esot grēcinieki... Čīkstoņu nomācīdams, tad viņš tūliņ ar aizskrēja atpakaļ uz tirgu, ka sērs un zēveles vien nostiepās. Īsti velnam bij bailes, ka krodzinieks nepiežūrē par daudz plančkas ūdens pie tirgus brandvīna, jo tad tirgū, lai dzertu vai cik, tomēr lāgā neviens nepiežūpotos, un kas tad lai tur būtu, kas darītu visus tirgus grēkus? Tas viss velnam, saprotams, bij lielā svarā.
Kamēr Čīkstoņa gudroja un varkšķījās pie malkas grēdas, kamēr velns viņu atkal uzlaida atpakaļ uz savām iesāktām sliedēm, līdz tas pēdīgi apņēmās visu iesākto lietu vest joprojām, tikmēr bij sanākuši gandrīz jau visi Izjuras tiesneši tiesas istabā un skrīveris Kode bij arī jau sanesis visas protokolu grāmatas, tintes pudelītes, spalvas un vajadzīgos papīrus uz tiesas galda, salikdams tos savā ierastā glītā kārtībā. Bet, pirms kā nosēstos pie tiesas galda, Kode priekšnieku Jukuma tēvu iesauca savā kambarī un tad raudzīja iestāstīt par Turpiņu mājas parādiem un magazīnas labības piedzīšanu, ko draudzes tiesa uzdevusi piedzīt tik briesmīgi cieti - ar cietuma sodu pašam priekšniekam, ja nepiedzīšot: Jukuma vecis tad arī apsolījās šo lietu šodien vest galā, lai arī Turpiņi vai no mājas būtu jāizklapē.
Kamēr Kode te Jukumu rūdīja par Turpiņu parādiem, tikmēr tie palikušie tiesneši Krūteža, Kalācis un Trejukungudiena sarunājās un brīnījās par to, kādēļ skrīveris ziņojis šoreiz nākt tik agri uz tiesas māju, kur neesot gandrīz vēl neviena cilvēka no tiesas ļaudīm. Tur tak būšot kas savs tādam agram un neierastam ziņojumam. Krūteža ar Trejukungudienu izsacījās, ka viņi ar tādu agru steigšanos pat Dunduram pagājuši garām. Un ko tur Dundurā arī būtu darījuši, kad krogs bijis vēl gluži tukšs, bez neviena tiesas cilvēka.
Ne vien tiesnešus bij Kode paziņojis, lai nāktu agri, bet arī tos dažus Turpiņa parādniekus un pērminderus jeb bērnu aizbildņus, un tur viņam bij atkal savs smalks aprēķins. Malienas ļaužu dabā, kā zināms, mūždienu tas, ka viņi pie tādām lielākām lietām, kā Turpiņu lietā tas būtu, ņem tur vispārīgu dalību. Kas var zināt, Kode domāja, ko ļaudis pulkos nesarunā, ko nesagroza, un tā tas varēja izgadīties arī ar Turpiņu parādniekiem, sevišķi ar šaubīgo Čīkstoņu. Tur tad jau priekšlaiku var kādi Čīkstoņu sagrozīt, ka tas atsakās pavisam no savas parāda zīmes, no tiesāšanās jeb arī, vismazākais, ko izmuld tas pliena vērsis. Tādēļ tad arī Kode bij vēlējies, lai viss notiktu, kamēr nav citi tiesas ļaudis sanākuši. Tādēļ tad arī, redzat, Izjuras tiesas vīru nebij neviena paša Dundurā, kad Cīruļvējputenis ar Apzarni plēsās matiem. Tādēļ tad arī tiesas tēvi šodien pirmāk bij sanākuši tiesas mājā nekā Dundurā. Tikai Kalācis, vīrs, gan būdams tas vājākais rīks no visiem Izjuras tiesas tēviem, bij nākdams Dundurā pats par savu naudu iemetis puskorteli, noslaucīdams muti labi cieti svārku stūrī, lai neviens to nedabūtu zināt, jo citi tiesas tēvi, īsti Krūteža, viņu, nabagu, par to zoboja, ka, valdnieks būdams, dzerot par savu naudu.
Tagad nu Jukuma tēvs ar skrīveri iznāca tiesas istabā, un Jukums, saglaudījis pa ieradumam matus, aicināja tiesas vīrus nosēsties pie tiesas galda, sacīdams:
«Nekā! Jāsāk gan, jāiesāk gan... nāciet nu sēdiet; nāciet nu, sēdiet!» - un ar to pats tad apsēdās galda galā. Dobiņš, Linums un Kalācis arī nosēdās ikkatrs savā vietā.
«Krūtežas tēv?» Kode nu rīkoja tālāk. «Sēsties tu šodien vecākā tiesas vīra vietā... Aizbara tēva nebūs. Trjukungudienas tēv, paņem tu ērgli no skapja!» - un, to sacījis, it kā steigdamies izgāja vēl savā kambarī, bet, tūliņ gan atkal iznācis, piesēdās savā vietā.
«Kur tad Aizbara tēvs? Vai viņa nebūs vis šodien, ka man jāsēstas vecākā tiesas vīra vietā?» Krūteža jautāja, it kā godu saprazdams.
«Aizbara tēva nebūs,» Kode atbildēja, «pēc izstāstīšu, kādā darīšanā šodien Aizbara tēvs.»
Bet vai nejēdzat, ka Kode šodien tik labiņš, tik labiņš pret tiesas tēviem - tīri kā vasarā. Vai zināt, kādēļ viņš pasteidzās Krūtežu nosēdināt vecākā tiesas vīra vietā, kādēļ lika Trejukungudienam nest tiesas ērgli un uzlikt to uz galda? Zināms, šī iekārtošana gan piekrita pašam Jukumam, bet mēs jau gan daudzmaz zinām, kas vien Jukuma vecis pret Kodi, ja vien tam vajadzība aizstāties priekšā ar kādu savu darīšanu. Tā arī tas bij šoreiz. Viņš zina gan, kas kuram der un ar ko kuru tiesas vīru var iebāzt savā makstī. Tāda vajadzība Kodem ir arī šodien.
Vai neievērojāt tad arī, ar kādu mūžīgu svara pilnu seju Trejukungudiena nesa tiesas ērgli un nolika uz tiesas galdā? Paskatāties Krūtežā - redzat, kā sēd, kā prot sēdēt vīrs, kas iesēdināts vecākā tiesas vīra vietā! Vai nesēd kā pats Zālamans, kad bij izspriedis gudru tiesu par tām divām sievām un par vienu bērnu? Nu - jūs varat gan iziet visu Malienu un meklēt tādu Krūtežu! Redzat, tās ir zīmes, ka tie vīri Kodem ir ko vērts un būs šodien viņam jo vērtīgi, un to mēs visu noskārtīsim gan pie šās dienas darbiem bez kādas sevišķas stāstīšanas.
Bet nu klusu! Visi jau nosēdušies... Jukuma tēvs jau trešo reizi nokāsējies - viņš tūliņ runās...
«Jūs, tiesas vīri,» Jukums iesāka, «jūs visi gan zināsit, ka Turpiņu mājas gādnieks nomiris un atstājis lielus magazīnas parādus un citus parādus - nudien, kā gružu! Mēs ar skrīveri esam izpūlējušies vai nezin kā, bet nevar nekā izdarīt. Augstākās tiesas jau daudz reizes mums pavēlējušas, lai piedzen, un, ja nepiedzen, tad mums, tiesai, cietums. Un magazīnas parādi briesmīgi. Magazīnas parādu pēc mūsu likumiem neaizstāv neviens likums.»
Te Krūteža jau sen plātīja muti, kā varētu grūst vidū savu vecākā tiesas vīra vietā sēdoša vārdu, bet nevarēja, jo priekšnieks runāja tik vienlaidus, ka tur viņa runai pat ods nevarēja pārskriet pār ceļu. Jau nosēzdamies vecākā tiesas vīra vietā, Krūteža nodomāja: nu vajaga šodien runāt! Ja es šodien, vecākā tiesas vīra vietā sēdēdams, nerunāšu un nezināšu likumu, tad es nederēšu ne velnam! Tad es vakarā nedrīkstēšu Dundurā ir rādīties. Tādēļ viņš arī nu tūliņ grūda vaļā ar visu muti:
«Kas mums, tiesas tēviem, tur ko nezināt! Magazīnas likumā vajaga visiem ap Mārtiņiem labībai būt klētī un to magazīnā nobērt. Aizies kādi tiesas vīri uz Turpiņu klētī, paskatīsies tur un labību nobērs magazīnā, un lieta beigta.»
«Jā, bet kā tad paliek ar citiem parādniekiem, un ko tur tiesa darīs?» Jukuma vecis jautāja kā apjucis.
«Par citiem parādiem?» Krūteža, kā meklēdams kāda likuma dabūt, jautāja Jukumam pakaļ tāpat gari. «Kas mums tur par citiem parādiem, kad tikai magazīnas parādi piedzīti. Magazīnas parādi ir kroņa parādi, un kas tie citi parādi - pašu izjuriešu parādi un vairāk nekā. Vai viņi tad arī nāca pie tiesas prasīt, kad aizdeva Turpiņam? Ak nu gan zina nākt! Kam neprasīja tad, kad Turpiņš bij dzīvs? Bet kas tad nu lai zina visus tādus parādus? Nu var būt nezin cik parādnieku! Tiesa laikam šo dēļ ies Turpiņu palicējus izputināt no mājas? Likums nosaka, ka tiesai bāriņu un atraitnes jāaizstāv un to...»
Te Kode iekrita ātri Krūtežas runā. Viņš bij jau labu laiku kodījis savas lūpas, klausīdamies ar lielāko nepatikšanu vecākā tiesas vīra vietnieka gudrā runā. Citās parādu lietās Krūtežas runa Kodem būtu bijusi īsti pa prātam, jo viņš bij allaž pikts uz visiem parādu devējiem, kas vien nāca pie tiesas, un nelika gandrīz nemaz vērā tādas parādu piedzīšanas, sodīdams visus parādu devējiem tai pašā krāsā, kā Krūteža to izsacīja, ko tas citām reizēm bij ievērojis no paša Kodes. Tagad, vecākā tiesas vīra vietā sēdēdams, Krūteža gribēja parādīt, ka zina to pašu, ko tiesas skrīveris zina, un gribēja arī izrunāt viņam pa prātam, bet nu - pie šiem Turpiņa parādniekiem bij iegadījies Kodem savu ierasto taisnību vērst atkal pavisam otrādi, un tādēļ tad viņš arī neļāva Krūtežam muldēt tāļāk, savas griezīgās acis zibināja, pārlaizdams pār visiem tiesas vīriem un sacīdams cietā balsī:
«Jums, tiesas vīriem, visiem jāzina, ka šie Turpiņu parādi nodoti visi jau sen te pie tiesas. Tiklīdz tiesa te izturēsies gļēvi, nepiedzīdama parādu, - jo Turpiņos, kā dzirdams, izputinās drīz vien visu mantiņu, kas vēl tur būtu, - tad tiesas vīri paši samaksās visu, un tad jūs gan būsit gudri. Es jums kā tiesas skrīveris esmu licis priekšā augstāko tiesu pavēles, un, ja man būs kas jāsaka tur par tādu parādu novilcināšanu; tad es citu nedz sacīšu, nedz arī varu sacīt kā - ka tiesas, ka jūsu, tiesas vīru, nevērības dēļ zuda parādniekiem viņu parādi. Turpiņu parādnieki visi šodien pasūtīti: lietu vajaga nobeigt tā vai tā, lai es zinu, ko atbildēt draudzes tiesai.»
«Nu, kad tā ir visas tās lietas,» Krūteža, drusku kā piekaunējies, sacīja, «tad vajaga tūliņ ar steigšanos piedzīt Turpiņu parādus. Nu vēl rudens, nu vēl ko ņemt, bet ko tad pavasarī? Kurš tiesas vīrs būs tik traks un ies maksāt pagasta parādus no sava maka?»
«Kad es gribētu maksāt, ko lai maksā? Man nav pie dvēseles vairāk kā viens nepilns pimbers naudas,» Linums savā ierastā vientiesībiņā izteicās.
«Kas tad, tiesas tēvi, nu būs?... Ko darīsim? Tās lietas ir bailīgas - nedrīkstam nemaz vairs vilcināt,» priekšnieks atkal runāja.
«Kas tur vairāk - norakstīs konkursu un ūtrupi abus protokolā, aizies, paņems visu, kas kust un nekust, un pārdos... cik dabū - dabū... tad mēs, tiesas vīri, esam brīvi, un vairāk nekā cita,» Krūteža atkal iekrita valodā un, rokām plātīdamies, piegrūda netīši ar elkoni līdzās sēdēdamam Kalācim sānos. Šis bij sēdējis savā ierastā mierā, lūpu atmetis, bet, no grūdiena aizkustināts un domādams, ka Krūteža piedūris, lai viņš arī saka to pašu, tas sarāvās un izsacīja kā pa miegam:
«Es arī palieku pie tā paša, ka jāpaņem viss, kas kust un nekust, un jāpārdod, tad mēs, tiesas vīri, būsim brīvi.»
«Nu, ja tā visi gribat, tad es arī tūliņ norakstīšu,» Kode savā ierastā balsī sacīja un paņēma spalvu uz rakstīšanu.
«Bet ja nu Turpiņiem visu mantu pārdos, vai tad viņi vairs būs dzīvotāji?» Linums runāja tā pabailīgi. «Tad kungs arī māju atņems, un es nezinu, kur tad viņa pati ies ar maziem bērniem, izdzīta rudens laikā. Vajadzētu nogaidīt pavasara...»
«Vai tev, Linum, nemaz ticības nav?» Trejukungudiena iesāka rāties. «Vai nezini vis, kas atraitņu un bāriņu tēvs...»
Bet Kode, iekrizdams Trejukungudienas pavedienā, atkārtoja otrreiz to pašu, vai gribot tā un vai likšot ierakstīt, nelikdamies nemaz dzirdējis pirmējos runātājus.
Lai nu gan priekšnieks Jukums Kodem pirmīt bij apsolījis Turpiņu parādu lietu tūliņ šodien izbeigt un ūtrupi izsludināt, tad tomēr viņam bij tas viss pret zināmo sirdi un pats nezināja, kādēļ. Turklāt, zinādams, ka tas būs pret Kodes prātu, viņš tad pabailīgi iejautājās, kādu papīra gabaliņu rullēdams starp delnām, vai nebūtu bijis tomēr vēl jāapdomājas un vēl ne tik visai ātri jānoraksta mantas izķīlāšana.
To dzirdēdams, Kode nolika spalvu gareniski grāmatas sašuvumā. Tā bij zīme, ka viņam stipras nepatikšanas, un to zināja ne vien pats Jukums, bet arī visi citi tiesas tēvi, un tādēļ labu brīdi tik šņākšana vien bij dzirdama ap visu tiesas- galdu, kā muižas rijās kūlēju atmiegā. Visi jau nu viena šņāciena gan nešņāca, bet, ko gluži kurais šņāca, kas nu to skaidri varēja zināt, bet lāgā tomēr nevienam nebij ap dūšu, tas gan bij tiesa. Pēdīgi, kad neviens nekā nesacīja, Kode, paspītīgā balsī iesākdams, sacīja:
«Tikmēr jūs pārdomāsit un vilcināsit, kamēr ievilcināsit savā nelaimē. Ak tad nu būsit tie žēlsirdīgie? Turpiņus žēlosit, parādniekiem zudīs - un tur būs tad visa žēlsirdība. Tiesai nevajaga vis nekādas žēlastības zināt, bet tikai taisnību. Ja tik žēlīgi esat, žēlojiet ar savu mantu, bet ne ar cita mantu. Aizmaksājiet Turpiņu parādus, savediet labību magazīnā priekš Turpiņiem un tad žēlojiet Turpiņus! Tad vēl saku, ka es neklapatāšos vis ar tām tik bezgalīgām rakstīšanām, kas celsies no tādas gļēvas vilcināšanās.»
«Es palieku pie tā, kā skrīveris saka... tas ir pa likumam, ka parādi jāmaksā, un tiesai tie jāpiedzen; tiesai jānoraksta konkurss un ūtrupe un jāpārdod viss, ja nav ko maksāt. Ko tur gudrot tik daudz, it kā tiesai nebūtu vairs cita darba! Vajag tikai norakstīt «protakulā», kā es pirmīt gribēju, un vairāk nekā cita,» Krūteža runāja atkal savā vecākā tiesas vīra uzdevumā.
«Tā mēs, tiesa, līdz šim neesam nekad darījuši ar citiem parādniekiem,» Dobiņš savā ierastā mierībā iesāka nu runāt. «Citās reizēs mums tādi parādnieki nāk te pirms tiesas priekšā un tiesa tad lūko pierunāt, lai vēl pagaidītu, vai, bet mēs par Turpiņu parādiem gan runājam, bet neesam redzējuši pašu parādnieku neviena vēl nākot tiesas priekšā. Es domāju, mums vajadzētu parādniekus saukt te tiesas priekšā un...»
Te Kode, paņēmis kādus papīrus, tos grūda Dobiņam priekšā, sacīdams:
«Te ir tie parādnieki! Un draudzes tiesas pavēles, izskaties nu, kad neesi redzējis!»
Bet Dobiņš atbīdīja, tur nemaz nepaskatījies, visus papīrus atpakaļ, mierīgi runādams tāļāk:
«Es netiku nemaz vēl visa izrunājis, ko gribēju runāt. Vai tad es saku, ka Turpiņam nav parādu vai arī ka tie nav jāpiedzen? Es tikai gribēju sacīt to, lai mēs tās parādu būšanas pirms izmeklētu, lai izrunātos tiesas priekšā ar parādniekiem, ar Turpina pērminderiem un nevis jau steigtu bez nekā ūtrupi Turpiņiem norakstīt un izsludināt.»
«Vai es kādu reizi esmu sacījis, ka parādnieki nav jāsauc tiesas priekšā? Bez visas jūsu gudrības esmu jau parādniekus un pērminderus pasūtījis pats no sevis, un nu sauciet tos priekšā vai desmit reizes,» Kode runāja dusmu karstumā.
«Jūs jau pirmīt gribējāt tūliņ norakstīt... tādēļ es runāju, un es tam tā nepiekrītu,» Dobiņš atbildēja savā jo patīkamā mierā, un kas pie viņa parādījās jo skaistāks un lielāks, ja viņa pretinieks bij dusmīgs.
«Bet es atkal saku,» Trejukungudienas tēvs nu laida vaļā, galvu purinādams un pār galda malu jo līks, «ja Dievs būs nolicis Turpiņiem visu māju un mantu izūtrupēt, tad tas notiks, lai arī ne parādnieka pirksta neiesauktu te, un, ja Viņš nebūs nolicis, tad lai norakstītu vai desmit protokolos Turpiņiem ūtrupi vai konkursu, lai izsludinātu vai trejdeviņās baznīcās, tomēr nepārdos tad ir ne skabargas no viņu mājas un mantas. Lūk, to es zinu un saku! Un skrīverim te taisnība: tā lieta jānoraksta gruntīgi protokolā. Tiesai viss jānobeidz un jāizdara, gan jau tad Dievs pats redzēs, ko viņš darīs. Un mūsu skrīveris arī zina likumus, kur tie kurais jāliek, labāk nekā mēs visi kopā. Tā arī es pasaku.»
Skrīveris Kode sēdēja tagad, domādams pie sevis, ar cieti sakniebtām lūpām un, kā rādījās, bij arī ko izdomājis. Viņš pieliecās pie priekšnieka un tam čukstēja:
«Kad nu viņi tā grib, tad sauks arī parādniekus papriekšu iekšā un noprasīs, vai viņi gaida vai ne.»
Priekšnieks, acumirklī atspirdzis un ar galvu pamezdams, apstiprināja: «Tā gan, tā gan!» - un tad, pārskatīdamies pār visiem tiesas vīriem, sacīja tālāk: «Kad nu citi tiesas vīri tā grib, tad iesauksim ar parādniekus pirms iekšā un noprasīsim cieti, vai viņi gaidīs vai negaidīs neviens vairs Turpiņu parādu, un tā mums, tiesai, būs prāts ar mieru. Ej, kazak!»
Kazaks tik lēti neienāca.
«Linuma tēv,» priekšnieks teica tāļāk, «paejies un paskaties, kur kazaks palicis!»
Bet tai pašā acumirklī arī vecais kazaks ienāca, ka dzeltainās pogas vien nospīdēja, un Jukums atkal sacīja: «Neej vis, Linuma tēv... ienāk jau!... Klausies, kazak, pasaki tiem Turpiņu parādniekiem, kas šodien pasūtīti, lai viņi visi ienāk!»
Kazaks izgāja, un parādnieki drīz vien ar sanāca - kādi septiņi astoņi gabali.
Parādniekiem ienākat, Kode vēl pieliecās pie Jukuma veča un tam čukstēja:
«Bet vajaga tikai taisni un īsi noprasīt, vai grib vēl kādi gaidīt un uzticēt paši Turpiņu parādus vai ar grib, lai tiesa tos tūliņ piedzen. Nevajaga ielaisties nekādās tālākās pļāpāšanās.»
«Jā gan! Tā gan, tā gan! Jānoprasa, cik vien īsāki var, cik vien īsāki var,» Jukums atsacīja, pārpārim piekrizdams Kodes gudram padomam. Tad, saglaudis matus un noslaucījis muti, iesāka:
«Nu, vai esat sanākuši - visi Turpiņu parādnieki, kas pasūtīti šodien?»
«Bet kādēļ tie pērminderi un tas meitietis ienākuši te līdz? Kas tā par pārgalvību - bez saukšanas nākt iekšā pie tiesas!» Kode iekrita Jukuma runā, ieraudzīdams, ka Turpiņu pērminderi un arī pati Turpiņu saimniece, atraitne, bij ienākuši parādniekiem līdz.
«Kā jūs drīkstējāt te ienākt bez kādas iesaukšanas?» skanēja tūliņ arī Jukuma mēle līdz Kodem. «Ejat laukā, tūliņ laukā!»
«Mēs jau, priekšnieka tēv, gribējām līdza dzirdēt...» pērminderi bailīgi iesāka, bet Jukums neļāva tiem tāļāk izrunāt, sacīdams:
«Nekāda runāšana, nekāda runāšana! Tūliņ ejat laukā!»
Abi pērminderi tūliņ taisījās iziet, bet pati Turpiniete atnāca pie tiesas redeļiem, nostādamās priekšā visiem parādniekiem, un iesāka:
«Priekšnieka tēv, kādēļ jūs mūs dzenat laukā? Mums jau vajaga dzirdēt pašiem arī, ko par mums tiesa nospriež, ko viņai parādnieki saka...»
«Nevajaga ielaisties nekādā pļāpāšanā, vajaga dzīt laukā!» Kode atkal čukstēja priekšniekam, roku aizlicis aiz vaiga, lai neredzētu runājot, un Jukums ar īpašu bargumu tad sūtīja Turpinieti laukā.
«Par ko tad, priekšnieka tēv, mēs nevaram palikt te pie tiesas - līdz ar saviem parādniekiem? Mēs jau nekāda ļaunuma nedarīsim,» Turpiniete runāja, nekustēdamās ne no pēdām.
«Kas tu par tiepīgu cilvēku! Tev vajaga klausīt, kad tev saka,» priekšnieks runāja, paceldamies no sēdekļa.
«Tāds posts ar tiem nelieša meitiešiem palaikam, ja kāds ienāk pie tiesas,» Kode pielika, bet gan vairāk pats sevī. Tomēr Turpiniete to dzirdēja un sacīja:
«Skrīver, kā jums gan vajaga no meitiešiem? Kas citus bez vainas tā nolamā, tas pats tāds ir. Es runāju ar priekšnieka tēvu un iziešu ar, kad man liek iziet,» Turpiniete runāja cietā balsī. «Bet, priekšnieka tēv, vai jūs mūs sauksit pēc pie tiesas? Jums vajaga mūs saukt iekšā un bez mums neko nenodarīt!»
«Gan pati tiesa to zinās un, ja būs vajadzīgs, tad iesauks, ja nebūs vajadzīgs, tad nesauks. Bet nu tūliņ ej laukā un klusi, citādi...»
«Es iziešu, iziešu...» Turpiniete iekrita Jukumam valodā, apgriezās un izgāja.
«Gatavs negals ar tiem meitiešiem pie tiesas! Nedz ar viņiem vari šā, nedz tā,» priekšnieks nosūrojās.
«Es jums gan tā pielaistu! Cietumā iekšā, un - gan tad zinātu, kā jāizturas tiesas priekšā,» Kode grieza zobus, paklusām runādams.
Priekšnieks nelikās tā ne dzirdējis un parādniekus uzrunāja otrreiz, vai esot visi sanākuši.
«Te mēs esam! Ko tad mēs paši zinām, cik mēs esam,» parādnieki cits par citu atrunāja.
«Te jūs esat un nezināt paši, cik jūsu, parādnieku, Turpiņiem! Kā tad lai mēs, tiesa, zinām, kad jūs paši nezināt?» Krūteža izmuldēja atkal tīri saltu. Turklāt Krūteža domājās par savu pienākumu esam tiesas ļaudis arī izrāt, jo kas tā būtu par tiesu, kas izlaistu kādu cilvēku bez izrāšanas.
«Nu, jūs, Turpiņu parādnieki, te visi esat tiesas priekšā. sanākuši - vai jūs gribat savu parādu vēl gaidīt un atstāt pie Turpiņiem vai ar nemaz to vairs negaidīt, tad tiesa zinās, ko viņa darīs,» priekšnieks uzrunāja parādniekus.
Parādnieki cits par citu nu piebilda, ka viņi būtu gan vēl gaidījuši, viņiem esot ar gan atraitnes un bāriņu žēl, jo dzirdot, ka tad Turpiņiem esot visa māja un manta pagalam, ja saspiežoties visi parādnieki ar reizi. Atraitne viņiem ar gan lūdzot, lai vēl nespiežoties visi parādnieki ar reizi. Viņa lūkošot atlīdzināt parādus pamazām... lai tad vēl atļaujot kādu gadu. Bet tiesa pati ar gan zināšot labāki nekā viņi. Ja nu varot vien palikt, tad lai ar vēl paliekot.
«Ko tiesa var labāk zināt nekā paši parādnieki?» Krūteža klupa atkal vidū. «Mēs, tiesas vīri, laikam iesim no sava maka maksāt jums parādus?»
«Es ar saku to pašu, ko Krūtežas tēvs,» Trejukungudiena teica. «Ko mēs, tiesa, varam, ko nevaram no sevis! Mēs neesam nekas cits kā taisnības un tiesas rīki Kunga Cebaota rokās un galā tādi paši pelni un putekļi kā jūs, visi tiesas ļaudis.»
«Ko te atļaut tik gari viņiem gudrot un pļāpāt!» Kode atkal čukstēja zināmā priekšnieka ausī. «Noprasi īsi, vai viņi grib gaidīt vai negrib gaidīt, ka var norakstīt protokolā. Ko tur pļāpāt par blēņām tik daudz!»
Priekšnieks pameta savu piekrišanu Kodem tikai ar galvu un tūliņ arī prasīja:
«Nu, parādnieki, izsakāt īsi: vai gaidīsit vēl kādu laiku Turpiņu parādu vai ar negaidīsit nemaz? Izsakāt to skaidri un īsi, kā to var norakstīt protokolā.»
Tagad Dobiņš gribēja runāt kādu vārdu, bet Kodes šaudīgās acis to bij pamanījušas, un viņš labi zināja, ko Dobiņš runās, un, kamēr parādnieki arī stostījās cits par citu, viņš likās vidū, runādams:
«Jums, parādnieki, vajaga zināt, ka tiesa pēdējo reizi jums pieprasa, vai gribat, lai jūsu parādu tūliņ piedzen. Ja jūs to izsacīsit, tad tiesa to norakstīs protokolā un parādu piedzīs - un tas tiesai tad ir jāpiedzen, cik vien vēl tur kas atrodams. Bet, ja jūs gribat vēl gaidīt, tad tiesai tur nav vairs nekāda bēda, vai jūs tur pēc dabūjat viena graša vai ne. Un, ja tagad nepiedzīs jūsu parāda, tad to var droši jums visiem pasacīt, tad dzīsit gan tos parādus viņā saulē. Bet, kas jau bagāts ir, tas var arī atlaist, tas var sažēlot vai visu pasauli.» Pēdējos vārdus Kode izrunāja, smiedams savus zināmos spītīgos smieklus, un tad cieti noprasīja arī pats vēl zināmo noprasījumu parādniekiem.
Viegli noprotams, ka parādnieki pēc tādas skrīvera runas nu izsacījās, ka viņi tad ar nevarot gaidīt, jā, tas esot tā, kā tiesas skrīveris izskaidrojot. Kurš tad gan gribot savu tīšām zaudēt, un vai viņi gan pasauli sažēlošot? Viņi tad ar negaidīšot; lai tiesa tad tūliņ piedzenot viņu parādus, kā pati to zinot.
«Nu redz, tas ir prātīgi no jums! Gaidīt... tad lai raksta vien skurstenī tos parādus. Bet nu es norakstīšu jūsu vēlējumos tūliņ protokolā, un, kas tur būs vēl piedzenams, to tiesa piedzīs,» Kode runāja un iesāka tūliņ rakstīt.
Bet tai pašā brīdī kāds no parādniekiem iznāca visu priekšā. Viņš bij plecīgs vīrs platu, drošu ģīmi un vēl pašos spēka gados. Tas bij Izjuras Gundegu mājas saimnieks Vaģis. Par Vaģi izjurieši sacīja, ka tam esot asa mēle kā dzeltene. Un tā arī bij. Vaģim bij sevišķa spēja ieraudzīt un nosvērt citu maleniskos plānumus un tad tos svilināt saviem vārdiem. Visi tādi Uzkrekļi, Apzarņi, Cīruļvējputeņi, kā arī Krūtežas, Jukuma, Trejukungudienas, Aizbara tēvi Vaģim bij tas mīļākais iejavs. Lai gan viņš vai tos mērcēja visādos ziepju sārmos, tomēr visi atkal pie Vaģa lipa lipin kā mušas uz medus. Viņi sacīja: lai gan Vaģis ar savu mēli tāds ir, bet viņš nedara nevienam nekāda ļauna. Viņš tikai mūs labi izsmīdina. Un kurš var vēl tādus smieklus izdarīt kā Vaģis? Tas arī tiesa, ka Vaģis bij visādi labs un skaidrsirdīgs cilvēks, bet vienīgi Kodem viņš bij visādi nepatīkams un durīgs. Nebij gandrīz neviena reize, ja vien tiem bij kādas kopdarīšanas, kur tiem viņu asugali nesadūrās. Tā arī šoreiz Vaģis, lai gan viņš nezināja itin nekā no tiem iemesliem, kas Kodem bij Turpiņu lietā, tomēr no visas Kodes izturēšanās viņš tūliņ nojēdza, ka Kode ar sevišķu dzīšanos dzenas izpostīt Turpiņu atraitnes un bāriņu perēklīti un viņus kā parādniekus vēl klāt piezobot. Tur vajaga Kodem tad būt kā sevišķa, par ko Vaģis tad nemaz vairs nešaubījās. To visu Vaģis saredzēja tūliņ un gan kā vienīgais no visiem parādniekiem; jo priekšpusē visi, atraitnei ar asarām lūdzot, lai viņai neuzspiestos ar reizi, lai vēl pagaidot, jo cītīšoties visiem atlīdzināt, tad visi arī bij apsolījušies vēl gaidīt; bet nu Kodes vadīšanā apgriezās pavisam otrādi. Tādēļ tad Vaģis panāca priekšā un gribēja runāt, bet nebij vēl iesācis sava pirmā teikuma, kad skrīveris viņam iebruka runā, lai nerunājot vairs neviens par to lietu, tas viss esot galīgi nobeigts.
«Bet žēlīgais skrīvera kungs! Jūs jau vēl nemaz nezinājāt, ka es gribēju to pašu vien runāt, ko jūs, ka Turpiņu bāriņi Jāizdabū iz mājas, cik drīzāk vien var, lai mums, parādniekiem, tiek nauda rokā. Es ar to pašu saku, ko jūs, žēlīgais skrīvera kungs: kas bagāts ir, lai žēlo, bet ne mēs. Mēs, parādnieki, bijām norunājuši visu parādu vēl gaidīt, lai atraitne un bāriņi dzīvotu turpat, bet jūs nu mūs uzgriezāt uz ceļa; cik jūs žēlīgi par mums, žēlīgais skrīvera kungs!...»
Veģim runājot, visi bij acis nolaiduši; jo, lai cik kuram būtu bijis tā vēja, bet to gan visi saprata, ko Vaģis izrunāja un uz ko tas zīmējās. Tomēr neviens, arī pats Kode nesacīja ne mēma vārda. Viņš likās veikli vien rakstot un, nevarēdams vairs ilgāk izturēt, pačukstēja priekšniekam, lai dzenot tūliņ visus laukā; citādi viņš tūliņ noiešot no tiesas galda, ja ļaušot tā visiem jaukties un pļāpāt.
Tūliņ ar Jukuma vecis sūtīja visus laukā, kamēr tiesa norakstot.
«Tik tu, Čīkstoņa, viens pats vien palieci iekšā!» viņš galā nosacīja.
«Bet es vēl gribēju runāt ar pašu mūsu tiesu, priekšnieka tēv!» Vaģis sacīja. Bet priekšnieks ļoti stīvi atsacīja, ka neesot nekāda runāšana - nekāda runāšana... lai ejot tūliņ visi laukā.
Visi tūliņ kustējās aiziet, un Vaģis, visiem iepakaļ aiziedams, izsacījās: «Ka nu mums, parādniekiem, neļauj neļauj te runāt, tad iesim ar Dieva tā Kunga Cebaota vārdā visi laukā un runāsim citā vietā, kur tas gars atļaus...» Pēdējos vārdus Vaģis izrunāja visā tai izskaņā un ģīmja izlocīšanā ļoti līdzīgi Trejukungudienas izrunai, jo Vaģim bij arī tā iespēja gluži līdzīgi kaut kādam citam pakaļ izrunāt un izdarīt.
Čīkstoņa līdz šim bij stāvējis, pie sienas piezvēlies, ar savu jēra cepuri padusē un sarežģītu, sapucētu galvu kā nosvilināts paegļa krūms; bet, dzirdēdams, ka priekšnieks viņa vārdu sauca, Čīkstoņa sāka ģenģerēt uz tiesas redeliņiem, tur nostājās saliktām rokām, it kā sāktu tēvreizi skaitīt.
«Nu, ko tu, Čīkstoņa, te gribi no tiesas?» priekšnieks to jautāja. Bet, kad Čīkstoņa nekā lāgā nevarēja atbildēt un labu laiku tikai ar muti čamstināja, tā savādi acis mirkšķinādams, tad Kode, pacēlis galvu no rakstīšanas, iesāka priekšniekam stāstīt:
«Čīkstoņa man piemeldēja savu parādu, rādīdams paša Turpiņa izdotu un parakstītu skaidru parāda zīmi. Viņš neesot gribējis nekad pirmais uzdot tiesai sava parāda, nedz arī pirmais atprasīt tā un tādēļ palicis pats pēdējais. Bet, kad nu citi parādnieki nemaz vairs negaidot, tad viņš ar uzdodot savu parādu un lūdzot, lai tiesa ņemot parāda zīmi savā zināšanā un to piedzenot.»
«Jā, žēlīgā augstā mūsu Izjuras tiesa, kā mūsu skrīverjaunskungs saka, tas viss tiesa, tas viss tiesa!» Čīkstoņa, uz pēdām uzvests, nu iesāka dzīt savu zināmo zaķi, stostīdamies: «Es jau, žēlīgie, mīļie tiesas tēvi, neesmu pirmais, kas Turpiņiem, saviem radiniekiem, uzkristu ar savu parādu. Ja jau citi gaidītu, tad es arī gaidītu, cik mīļi es tad gaidītu! Bet, kad nu citi parādnieki negaida un Turpiņus grib izķīlāt, tad jau es arī, žēlīgie, mīļie mūsu Izjuras tiesas tēvi, nevaru savu sūri grūti pelnīto sviedru, tā sacīt, sētmalā nosviest. Mīļie mūsu žēlīgās Izjuras tiesas tēvi, es jau vis neesmu tāds cilvēks, kas nesaprot vai nelasa Dieva vārdus, kas neiet savā reizē pie dievgalda, un kad jūs zinātu, cik man gan žēl Turpiņu atraitnes un bāriņu; bet sava dēļ tur cilvēks nekā nevar darīt. Tādēļ es jau arī, kā redzat, pēdīgais nāku pie jums...»
«Tas labi, tas labi, Čīkstoņas tēv,» Trejukungudiena lepnā svētuma zināšanā runāja. «Te var redzēt Dieva tā Kunga Cebaota cilvēku; te var redzēt, kas cienī mūsu Kunga Jēzus Kristus dārgās mācības, žēlodams atraitņus un bāriņus. Ja citi visi tāpat darītu un nāktu uzdot beidzamie savu parādu tā kā Čīkstoņas tēvs, tad nebūtu arī neviena pirmā uzdevēja, un, redz, kas tad būtu mūsu tiesai!... Tad vēl ļaudis ņemas šā un tā runāt par Čīkstoņas tēvu; bet cilvēku mācāmies patiesībā pazīt tikai tad, kad viņš nāk te pie tiesas tiesāties savas naudas vai arī sevis paša dēļ.»
Pēdējo Trejukungudiena stāstīja ļoti svarīgi, pirkstu papurinādams. Turpretī Čīkstoņa, gumzīgi gūžu kaulos klanīdamies, tur vidū sacīja vienmēr savu: «Jā, jā, jā, Trejukungudienas tēv! Jā, jā, jā, jā! Redz, kāds tev Dieva gars, ka vari pazīt cilvēkus...»
«Kā tad lai te, sēdēdams pie taisnības galda, nepazītu mēs cilvēku, ja Dievs tas Kungs Cebaots mums prātu vien devis?» Trejukungudiena pielika vēl jo lepnāk. «Un vai šitas, ko es pats šodien uzliku uz tiesas galda,» viņš runāja joprojām, rādīdams uz tiesas ērgli, «stāv te par velti uz tiesas galda?...»
«Dod šurp savu parāda zīmi, lai tiesa ar redz un zina!» Kode prasīja un, pašam nemanot, roku izstiepa to saņemt.
«Tūliņ, žēlīgie, augstie, tūliņ,» Čīkstoņa steigdamies runāja, un, lai abas rokas būtu svabadas, viņš gribēja jērainēs cepuri nolikt uz tiesas redeliņiem, bet, kad tā negribēja tur stāvēt, tad viņš to iekoda zobos, un, sevi runādams, ko neviens nevarēja saprast, viņš meklēja zīmes pa ūzu kabatām. Tur zināmo ādas tašiņu izņēmis, šņori attinis, viņš to pasniedza pāri par redeļiem, liekdamies un runādams:
«Še, žēlīgā - ņemiet - tiesa! Paša Turpiņa nomirēja izrakstīta un izdota zīme, žēlīgie tēvi... visa paša rakstīta un izdota... tur nudien es varu vai desmit dievvārdu minēt, ka viņa paša rakstīta, - tur es varu nudien zvērēt, žēlīgie tēvi, ja grib, vai dievmaizīti mutē turēdams... varu zvērēt, ka tā viņa paša rakstīta zīme.»
«Kas gan tik ticīgam cilvēkam, kāds tu esi, Čīkstoņas tēv, vēlēs vēl dievvārdu minēt,» Trejukungudiena izsacījās, skatīdamies Kodē, kur tas pasmulēto Čīkstoņas parādu zīmi taisīja vāļā. Un Čīkstoņa tad vēl runāja:
«Jā, žēlīgie, es to tāpat vien saku, gandrīz tiesa man to pašam vien neticētu...»
Kode, Čīkstoņam vēl runājot, jau iesāka lasīt: «Es, Turpiņu māju saimnieks, Dāvis Norājs, palieku parādā tam Krišam Čīkstoņam simts astoņdesmit četrus rubļus sudraba, - raksti: simts astoņdesmit četrus rubļus sudraba, - un apsolos to aizņemtu naudu Čīkstoņam atdot tad, kad viņš to atprasīs, un to visu apliecinu, parakstīdams savu vārdu. -Nu, redziet, tiesa, kā nāk parādi uz parādiem!» Kode izsacījās, parāda zīmi pacēlis. «Un te vēl tie gudrinieki, kā Vaģis pat, gribēs laikam tiesai iestāstīt, ka tur nav nekādu lielu parādu, un nu būšot sažēlot un vēl gaidīt parādus! Te Čīkstoņas tēva parāds viens pats vien gandrīz tik liels kā visi citi parādi... un kur tad vēl magazīna! Vaģim pašam diezin kāds parāds nav un tādēļ grib citus iegrūst postā. Vai tev, Čīkstoņas tēv, procentes arī vēl nav parādā?»
«Procentes?...» Čīkstoņa stostījās. «Jā, jā, ir jau nu gan tie pagaidi ar nesamaksāti, bet... ko nu pieņemšu daudz no bāriņiem pagaidu, ko! Lai tas mīļais Dievs man maksā tos; lai viņi man savu vien atmaksātu...»
«Redz nu, kur cilvēks, kas pilda līdz galam tā Kunga sava Dieva Cebaota prātu, neņemdams pat pagaidu no bāriņiem un atraitnītēm,» Trejukungudiena priecājās. «Jā, mīļais Čīkstoņas tēv, Dievs tas Kungs Cebaots bagātāks par mums visiem, lai tas maksā bāriņu pagaidus; ko nu mēs paši pieņemsim, ko piemaksāsim!»
«Nē! Kam tad tā atstāt, Čīkstoņas tēv? Es norakstīšu protokolā, ka vairāk gadu procentes arī nemaksātas palikušas. Un, kad būsi skaidri atminējis un apskaitījis savas procentes, tad varēsi uzdot no jauna.»
«Nekā!... Ūtrupis kā ūtrupis Turpiņu mājai... tur nelīdz nekas!...» Jukuma vecis apliecināja. «Kad tā sāk parādi nākt klāt, tad tur vairs nelīdz nekas!»
«Vai tad tur pavisam kas vēl citādi jādomā?» Kode runāja, spalvu iemērcēdams. «Un šis parāds arī tūliņ jāieraksta protokolā pie citiem parādiem.»
«Kā tad, kā tad! Citādi tur nav nekāda spēka,» Jukums runāja, un Krūteža pielika tur no sevis:
«Likt tikai iekšā, citādi ar lāga ūtrupes nebūs.»
«Bet, žēlīgie un augsti žēlīgā tiesa,» Čīkstoņa iesāka, lūgdamies paceldams rokas, «es savu parādu jums nodevis; vai tad man nebūs nu jāiet uz citām, augstākām tiesām vairs? Norakstāt nu, žēlīgie, tā, ka man nav jāiet tāļāk nekur! Es esmu tāds neveselīgs, ka nevaru gandrīz ir ne izrunāt pie augstākām tiesām. Te nu, kur nu vēl paši vien esam, man nav nekas, bet pie augstākām tiesām man būs briesmīgi bailes, to jau tagad nomanu. Visi mani kaimiņi un mājinieki un es pats arī zinu, un Trejukungudienas tēvs zina, ka esmu Dieva ticīgs cilvēks; ne vienu reizi neesmu atrāvies ne no dievgalda, ne...»
Bet te Kode neļāva Čīkstoņam vairs neko tāļāk muldēt, bīdamies, ka neizmuldētu kaut ko nevajadzīgu un kaitīgu, tāpēc to izsūtīja, sacīdams:
«Ej vien tagad laukā un nerunā nekā vairāk! Pēc pienāc pie manis, tad tev atdošu parādu zīmi; tagad viņa man vēl jāieraksta protokolā.»
Pa to starpu Čīkstoņa slaucīja pieri ar savu jēraini, jo bij pārsvīdis ar lielām, rupjām pilēm, un tad iesāka ģenģerot laukā.
Čīkstoņa gan bij no svīdēju cilvēkiem, kā pats to sacīja, bet šoreiz tas bij gan izsvīdis priekš kādām piecām reizēm. Nu, mīļais Dieva tā Kunga Cebaota ticīgais Čīkstoņas tēv, kā Trejukungudienas tēvs tevi saukā un pazīst, - gan svīdīsi vēl dažu labu reizi tādus pašus sviedrus!...
Kad Čīkstoņa bij izģenģerojis, Kode rakstīja, kā iesācis, Jukuma vecis viļāja papīra rullīti starp delnām, Kalācis, cilvēks, mierīgi snauda un Krūteža ar Trejukungudienu sēdēja pilni visādas Izjuras tiesas vīru augstības. Tad Dobiņš iesāka runāt, sacīdams, ka viņš šim Turpiņu parādu izdarījumam nevarot nekādi piekrist. Viss tiekot izdarīts tā kā vienpusīgi vien.
«Tāpat kā Čīkstoņas parādu,» Dobiņš galā teica. «Pieņem tik viegli un noraksta protokolā pavisam bez otras puses līdzzināšanas. Es tam visam nepiekrītu, un mana vārda, skrīver, nerakstāt tur apakš tāda izdarījuma!»
«Varam jau nu runāt šā vai tā; bet sacīsim mēs šitā: nezin kas ir, kas ne... Man liekas, ka mums te šoreiz iet pavisam otrādi ar parādniekiem,» Linums iesāka visā savā vientiesībā. «Parādnieki tiesai ik reizes labāki klausa kā nevienam... labāk gan būtu, kad tiesa parādniekiem sacītu, lai vēl pagaida, tāpat kā citām reizēm tas darīts. Man to bārenīšu un atraitnes vien žēl. Lai gan man pašam nav bērnu, bet varu gan to nojēgt, kā tad bāriņiem un atraitnei klāsies, ja būs jāizklīst no tēva mājas nezin kur kuram kā putniņiem no izpostīta perēklīša.»
«Man bērnu vai cik, bet ne nebēdāju tur nekā,» Trejukungudiena sacīja. «Es paļaujos uz to Kungu savu Dievu Cebaotu, kas darījis debesi, gaisu un jūru ūdenī... Odu, tik mazu radījumu, Viņš uztur un redz un tad neuzturēs un neredzēs mūsu bērnu, kas kādu dividesmit vai trīsdesmit reizes lielāki par odiem...»
Kode bij patlaban nobeidzis zināmās Turpiņu parādu un ūtrupes lietas uzrakstīšanu. Savas šaudīgās acis pārlaidis pār visu tiesas galdu, viņš redzēja, ka priekšnieka vaigu gali iesāka tvīkt un papīra rullītis ātrāk griezties. Tās bij zīmes par priekšnieka nemiera celšanos izdarītā lietā, kas nu aizkustināta caur Dobiņa un Linuma runām, un tādēļ Kode iesāka ar steigšanos vien runāt:
«Kur parādiem drošība, tur tiesa gan parādniekus var lūkot pierunāt, lai vēl gaidītu, bet ko tad lai te runātu no kādas gaidīšanas, kur parādi gan simtiem, bet drošība nav it nekādas. Jau pirmīt sacīju, ka runātāju diezgan, lai žēlotu - lai žēlotu, bet, kad jāžēlo, tad nav neviena. Lai žēlo, lai galvo, ka nezudīs, bet mēs, tā cita tiesa, vis tā nedarīsim. Un vēl jāsaka: ja pagasta tiesa te būtu pārskatījusies, tad pagasta tiesa jau ir tikai tā pirmā, bet nevis tā beidzamā nospriedēja. Lai iet, lai pārsūdz uz draudzes tiesu. Tādēļ es nesaprotu, kādēļ gan būtu te tik daudz jārunā?»
Līdzko Kode pieminēja, ka varot iet uz draudzes tiesu pārsūdzēt, tad Jukuma gars kā dzīvot atdzīvojās:
«Es nebiju nemaz iedomājies par draudzes tiesu, ka tur var iet un žēloties tāļāk,» Jukums priecīgi runāja. «Labi gan, skrīver, ka tu iesacījies to. Sacīsim viņiem, ka te tas ir tikai mūsu spriedums un vairāk nekas; ja nav mierā, lai iet tāļāk. Kas to skaidri zina, varbūt spriedīs ar citādi nekā mēs, un tad būs ar labāk.»
«Tas tiesa! Lai saka, ko tad tās augstākās tiesas darīs, ja mēs, izjurieši, izspriedīsim visu taisnību?» Krūteža, gribēdams allaž ko lielāku izsacīt, izmuldēja ir vēl šo muldējumu.
Galu galā priekšnieks noprasīja, vai esot visi tā ar mieru, kā protokolā norakstīts par parāda piedzīšanu un Turpiņu izķīlāšanu caur tiesu. Krūteža un Trejukungudiena tūliņ ar savu «jā, jā, jā» bij klāt. Linums izteicās, ka viņš viens tur nekā laikam nespēšot, bet Dobiņš palika cieti pie savas nepiekrišanas, kā bijis. Kalācis labu laiku nekā nesacīja. Tad Krūteža paskatījās un redzēja, ka tas atkal snauda; viņš tam iegrūda sānos ar elku, sacīdams:
«Saki: jā!»
«Jā! Es saku - jā!» Kalācis ar tūliņ izgrūda.
«Tā lieta nu nobeigta,» priekšnieks sacīja, paceldamies no galda. «Nu tad varēsim iepīpēt un atpūsties.» Tad vēl noprasīja Kodem, vai visus saukšot ar reizi iekšā. Visi piecēlās un tūliņ iesāka pīpju pelnus izdauzīt ap galdu stūriem un logiem, un Krūteža sacīja, ka neesot bijis pie tiesas galda tik ilgi nosēdējis bez pīpēšanas un piecelšanās - gandrīz ne savu laiku. Redzi, kādi grūtumi esot jānes vecākiem tiesas vīriem, un, ja būtu bijis par pašu priekšnieku, nezin cik ilgi tad nebūtu vajadzējis sēdēt, citi Krūtežam to lika priekšā.
Kamēr mūsu Izjuras tiesas tēvi nobeidza iesākto lietu un Trejukungudienas tēvs Čīkstoņas tēvam izdeva to spožāko Dieva cilvēka liecību, tikmēr Turpiņu parādnieki bij jau izstāstījuši pašai Turpinietei, kas tur iekšā esot izdevies, un šī iesāka tūliņ raudāt, sacīdama: kādi cilvēki gan viņi esot!... Pirmīt apsolījušies visi gaidīt un ar reizi neuzspiesties, bet tur iekšā izdarot pavisam citādi. Kur nu viņa iešot, kur palikšot ar bērniņiem! Un tad, iespiedusies kādā kaktiņā, raudāja joprojām.
«Tad jūs ar neesat labāki ziepjumārciņas nekā tie - tur iekšā!» Vaģis izsaucās, stāvēdams vidū starp citiem parādniekiem. «Te, ārpusē, paši pirmie bij runātāji un tik karsti, tik karsti: ir jāgaida, gaidīsim, nepostīsim atraitnes un bāriņus, gan izmaksās pamazām, - bet tur visi kā apkārtgājēju aitas...»
«Jā, bet ko gan mēs varējām tur darīt, kad pati tiesa tā saka? Tu pats jau arī labi dzirdēji visu,» parādnieki runāja cits caur citu.
«Tiesa! Kas tiesa? Kode - tas jūs viens saņēma aiz ausīm un aizveda, kur gribēja.»
«Tā jau bij tā lieta, Vaģi, ka pats Kode tā gribēja un nosacīja,» kāds parādnieks runāja. «Ja pati tiesa vai arī Jukuma vecis vien tā sacītu, ka tur mums nav nekāda gaidīšana, ka mūsu parādi tikpat kā beigti, kas tur daudz būtu ko bēdāt? Ņemtu tos pārrunāt un pielūgtu, un, ja ar citādi ne, tad aizietu pāra reizes līdz Dunduram. Varam jau nu sacīt šā vai tā, bet ko tu darīsi tam, kam groži rokā!»
«Nu jā, kur jau kuram jums galvu pievelk, tur lāpstājat ar tūliņ iekšā, lai kāda plančka.»
«Tā vis ik reizes nav, kā tu, Vaģi, saki,» otrs parādnieks teica. «Es sacīšu: ja mums Izjurā nebūtu tāda skrīvera, tad mums nebūtu tādas tiesas.»
«Bet es atkal sacīšu tā: ja mums, izjuriešiem, nebūtu tādas tiesas, tad mums nebūtu tāda skrīvera,» Vaģis atteica.
«Var jau nu sacīt tā ar; bet vai tu pats, Vaģi, neesi ielāgojis, ka pats Jukuma vecis knābi pie šā vien grūž, lai tur vai kas sakāms, un, ko tad tur no šā ieknābājis, to vienīgi tad ar izčivina. Man mūsu priekšnieka sēdēšana pie galda tā vien izskatās kā vistas dzeršana: pieņem, pieņem ūdeni mutē no plančkas, tad atgāž galvu, lai satek kaklā. Tāpat mūsu Jukuma vecis arī - pieņem, pieņem gudrības no Kodes, tad atceļ galvu un to izstāsta. Un saki nu pats, ko tur mēs gan varam darīt?... Graša no parādiem nedabūsim un nedabūtum, ja Kode tā gribētu un mēs viņam darītu pretī.»
«Un ne vien nekā nedabūtum, bet tad viņš mums lūkotu kaitēt un atriebties citur ar vēl,» pirmais parādnieks runāja.
«Zināms, kad jūs tādi esat, tad zvīnā ar citu pēc cita kā raudas.»
«Zvīnā! Ko tad zvīnā, ko nezvīnā,» pirmais parādnieks sacīja Vaģim pakaļ. «Tu nu, Vaģi, un varbūt vēl kādi daži var ko izdarīt un aizstāties pretī, bet ko tad mēs - šādi tādi cilvēciņi būdami? Mūsu Kalniešu Gusts nebij vis gluži nieka cilvēks, bet kas notika? Ar kalpošanām un šķūtīm vien izēda kā ēdin. Visi varbūt vēl nezināt... nekā ļauna nedomādams, runājot reiz bij iesacījies vienam Kodes parādniekam, ka nedrīkstot vis tik lielus pagaidus - desmit rubļu no simta ņemt. Ja parādnieki te esot vien gudri un uzstājoties, tad pašas aizdotās naudas aizdevēji nemaz nedabūjot atpakaļ, tādēļ ka ņēmis tik pretlikumīgus augļus. Parādnieks iesacījies to pašam Kodem. Šis tūliņ sācis kasīties - kas tev to stāstījis, kas tev to stāstījis? -un pēdīgi viņš arī izteicis, ka mūsu Gusts tā sacījis. Tūliņ ar uz tām pašām pēdām Kode pasacījis: «Pagaidi tik! Gan tu ieraudzīsi nu savas pretlikumīgās procentes vai pagaidus! Ak tu - manus parādniekus vilināt un mācīt, lai nemaksātu man parāda!» Mēs, kā turpat dzīvojam, visu redzējām un brīnīties brīnījāmies, kas tas ir, ka Kalniešu Gustam šķūtis pēc šķūtīm un pašas tās trakākās: kur vien jāskrien ar bruģu kungiem un zemes tiesas kungiem, tur ik reizes mūsu Gusts viens vidū ar saviem zirgiem. Un tad Kode vēl darījis arī tā, ka pasūtījis citus šķūtes zirgus no tiem sliktākiem Izjuras zirgiem, kuri skriedami tikai savus striķus varējuši panest. Gustam, sacīt, paldies Dievam, bij zirgi, un tie vien tad bijuši tie vilcēji. Jaunā, sirmā ķēve - kas tā bij par lopiņu!... Kā bij likuši pie četru zirgu ķibitkas, un šī, jauns lops un tramīga no sitiena, tā ka jau pusceļā vēlušās sarkanas putas pār slejiem... Atveda gan vēl mājā savām kājām... Sakūkoja pāra nedēļu tur pļavā un ar to pašu ar iegāja bedrē. Jā nudien, nebij gads pagājis, kad abus zirgus cilvēks iegrūda bedrē klaji šķūšu dēļ vien, un tā cilvēks palika uz vietas, sacīt, bez zirga spalvas.»
«Brīnums! Kādēļ negāja žēloties?» Vaģis teica, «Vai tad citu valdību vairs nemaz nav, vai?»
«Žēloties! Bijis ir žēloties, bet nekā nelīdzēja ir žēlošanās. Jukuma vecis atsacījis tik to, ka skrīvera rokā stāvot visas tās darīšanas... tas zinot gan, ko sūtot, un viņš nevarot tur nekā darīt. Reiz bij saņēmis dūšu un atsacījis ar gan pašam Kodem acīs, ka viņu vienu vien tik netaisni daudz sūtot, viņš nebraukšot un nebraukšot, un nebraucis arī. Bet ko dabūjis? Divpadsmit rubļu aizmaksāja par nebraukumu un piecpadsmit sitienu neklausīšanas dēļ. Ej nu - meklējies žēlastības, un kas nu to tev vairs atņems! Un tā tas te, Izjurā, bijis daudz citās lietās. Kas drīkst, kas var visu izrunāt? Sacīt, bīstamies no velna! Bet es sacīšu: no velna cilvēka, sacīt, iekš kura velns, jābīstas desmitreizes vairāk. Bet Dieva Kunga dēļ lai paliek, kur runāts; citādi tas pats lietuvēns var jāt arī mūs. Es saku: labāk sakod mēli zobos nekā runā par tādām grēcinieku lietām, - jo kas viņam ko padarījis, kas padarīs!»
«Kas viņam ko padarīs?» Vaģis jautāja pats sevi. «Nu - es gribu redzēt, vai gluži tik nekustinājams ir! Bet Turpiņu lietā es jums gan jau iepriekš saku: nav vis Turpiņi vēl izdzīti no mājas, nedz arī mēs, parādnieki, tādēļ pametuši savu parādu, kā mums tur iekšā sludināja un kā jūs jau tik visai bīstaties. Bet es gribēju vēl tik to zināt, kādēļ tas Čīkstoņa tur bij līdz ar mums un kādēļ viņu vienu vien tur paturēja? Vai jūs neviens nezināt?»
«Kas to zin!» pirmais parādnieks atbildēja. «Bet es dzirdēju tik to tai pašā reizē, ka skrīveris priekšniekam pēc tavas ierunas čukstēja, lai dzenot visus laukā, - tad pat viņš sacīja: tikai Čīkstoņa lai viens pats paliekot iekšā. Es vairāk cita nekā tur nezinu sacīt.»
«Ā, Kode to gribēja tā!» Vaģis sacīja. «Es domāju, ka pats Jukuma vecis vien to sacīja no sevis. Tur laikam grib izrakt kādu slieku, ko maukt atkal savai makšķerei, varbūt ir šai lietā. Turpiniete! Kur ir Turpiniete? Panācies šurp!»
Tūliņ arī Turpiniete pienāca, acis slaucīdama. «Čīkstoņa jau laikam dzīvo turpat jūsu mājās,» Vaģis prasīja.
«Dzīvo gan.»
«Vai tu nezini, kādēļ viņu paturēja tur tiesā vienu pašu iekšā?»
«Nē, cilvēks, es nezinu. Pēdējā laikā viņš arvienu staigā pa lauku... kas tad viņam ko prasa, kur viņš nāk, tur iekšā.»
«Cik jūs esat parādā viņam?» Vaģis jautāju joprojām.
«Mēs parādā Čīkstoņam! Kā? Kas tevim to stāstīja, ka mēs Čīkstoņam ar vēl ko parādā?» Turpiniete brīnīdamās jautāja, un pabālie vaigu gali sāka viņai tvīkt.
«Man nav gan neviens stāstījis, bet es tāpat vien prasu, domādams, ka par velti tas nebūs nācis un paturēts tur iekšā. Ja citas lietas dēļ būtu, tad jau neietu ar mums reizē tur iekšā.»
«Kādēļ viņš šodien te nācis uz tiesas māju un paturēts tur iekšā - tā, cilvēks, es nezinu, bet to gan skaidri zinu, ka parādā gan mēs neesam Čīkstoņam ne akla graša. Mums bij gan labi liels parāds no Čīkstoņas - laikam nepilni divi simti - un jau tad aizņemts, kad mans nomirējs vīrs sāka stiprāk linus pirkt. Bet jau gandrīz priekš kādiem diviem gadiem, kad manam nomirējam bij tie lielie pametumi, linus pārdodot, tad jau Čīkstoņa nevarēja vairs ne gulu, ne stāvu un kapeiciņu pie kapeiciņas atņēma visu parādu. Nē, cilvēks, nē! Lai mums ar ko ir parādi, bet ar Čīkstoņu gan nav neviena parāda. Lai nu mums cik slikti sāka iet, lai mans vīrs no tām pašām bēdām iesāka ir dzert, bet netaisns gan viņš nebij, nedz ar ko netaisni ņemtu vai noliegtu.»