KAUDZĪTES REINIS

IZJURIEŠI

Sestā nodaļa

Kā Vaģis uzgrūž Apzarni un Cīruļvējputeni Kodem uz kakla, un kas caur to grib notikt. Cīruļvējputeņa izvešana skaidienā. Ko junkurs Čička pavēl tiesai. Par bizīteru vēlēšanu. Kādēļ Krūteža spiež Cīruļvējputenim kakla dzīslas un nelaiž to svarīgās darīšanās.

Šiem te tiesas porūzī runājot, nāca patlaban arī zināmais Apzarņa pūlis no Dundura. Viņi nāca, rokas plātīdami un visā spēkā runādami cits par citu, un Apzarnis, kā jau ieņemts, bij pašā vidū. Vaģis, tos ieraudzījis, sacīja uz citiem:
«Pavej, pavej! Ko tad tie nāk viss pūlis tik līksmi kā laulībnieki uz laulāšanu?»
Tūliņ arī tie bij klāt, un Vaģis izgāja tiem pretī.
«Sveiks un vesels, Vaģi!» Apzarnis, jau par lielu gabalu tam sniegdams roku, sacīja.
«Un nu, Vaģi, apskati Apzarni, kāds izskatās Apzarnis!» Uzkreklis pielika, iedams līdzās Apzarnim un savādi spīdošām acīm skatīdamies Vaģim acīs. Tāpat citi visi arī, ar savādu skatīšanos skatīdamies, sastājās apkārt ap Apzarni un Vaģi - tiešām tā, it kā lāci kailām rokām būtu noķēruši Dundura priekšā un pie tāda slavas pilna darba visiem daļa klāt. Bet, līdzko Uzkreklis iesāka runāt, Apzarnis tam neļāva, pagrandīdams pie pleca:
«Kaut tu, Uzkrekli, bijis mierā! Jau nākot tev sacīju, ka es pats pirmais visu izstāstīšu. Nu, Vaģi! Vai tu nemani nekā pie Apzarņa?» viņš jautāja, cepuri noņēmis un galvu papurinādams.
Vaģis jau tūliņ pašā iesākumā bij gan nomanījis, ka tur kam maleniskam vajagot būt, bet viņš nedomāja tur nekā pats uzminēt un tikai savā ierastā dabā teica:
«Kas tad gan noticis ar Apzarni? Vai būs ievēlējuši par pašu magazīnas veci, vai? Bij jau ar nu par daudz pilna magazīna piebērta. Un Uzkreklis laikam par skrīveri?»
«Nav vis tā! Bet nu apskaties! Vai tu neredzi? Vai tu itin nekā neredzi?» Apzarnis runāja un matus purināja reiz uz reizes, ka gredzeni vien spīdēja. Vaģis jau redzēja gan gredzenus Apzarņa matos, bet nelikās tos ne manot. Viņš gribēja labprāt dzirdēt to, ka paši būtu piespiesti stāstīt.
«Nu, skaties, Vaģi, labi!» Uzkreklis iesāka. «Vai tu neredzi, kas tur spīd Apzarņa ma...»
Bet te Apzarnis, savu lielo roku atšūbeniski laizdams, iemeta Uzkreklim par krūtīm kā pa sasalušu cini, ka nobūkšēja vien, rādamies:
«Nudien, Uzkrekli, kaut tu tak nemaisītos kā putriķis pa vidu!»
Tad nolieca galvu pret Vaģi un sacīja tāļāk:
«Redzi nu! Un nu tak redzi, ka gredzeni matos!»
«Un dzelzoņa gurnā...» Uzkreklis atkal vidū.
«Ak tu mīļais Dievs, kas gan tu, Uzkrekli, esi par cilvēku! Nejaucies nu tak pa vidu; es pats visu izstāstīšu,» Apzarnis gaudīgā balsī rājās. Bet Uzkreklis domāja, ka viņam īsti esot tā tiesība pirmam visu izstāstīt. Turpretī Apzarņa sirds atkal nevarēja ļauties, ka cits pirmais to izstāstītu Vaģim, jo tā tak bij viņa gūža, kur dzelzoņa iekšā; tie bij viņa mati, kur gredzeni ierežģīti, - un kur tad vēl pats pirmējais matu plēsiens! Kāds labs tad vairs Apzarnim būtu no tā visa, ja Uzkreklis pirmais izstāstītu? Tādēļ viņš ar tik visai liedza Uzkreklim stāstīt, kā arī negribēja nekad Uzkrekļa iestāstīto pieņemt, bet pats visu iesākt no gala, lai gan lietas par gredzeniem un dzelzoņu bij jau zināmas caur Uzkrekļa iemuldēšanos.
«Nu, Vaģi, bet vai zini, kas šite vēl?» Apzarnis jautri jautāja, svārku stūri atsitis un gūžu taustīdams.
«Tur? Kas tad gan tur ir?» Vaģis runāja smiedamies.
«Nu - atmini!»
«Mini, Vaģi, mini!» Uzkreklis atkal. «Par dzelzi mīkstāka nav, par adatu mazāka arī nav un taisni pašā gurna mīkstumā...»
«Uzkrekli, kad tevi deviņi kumeļi! Es tak tev sacīju!... Nu mini, Vaģi! Dzelzoņa ir gurnā, bet kāda dzelzoņa?...»
«Laikam tad būs kāds lemeša gals. No mazāka tur tāds mīkstums nekā nemanis. Tā ka adatu vien tur iedurt - tas bijis nebijis. Divdesmit piecas adatas tur sadurtu kā skroderpreilenes adatu ķīsenī, ir tad vēl Apzarnis nepakustēsies. To vīru es pazīstu!»
«Bet eka adata vien atkal ir, un viņš mana ar!» Uzkreklis, acis ātri mirkšķinādams, ieklupa.
«Uzkrekli, es tev te... Redz, Vaģi, ka adata vien ir... un manu ar! Vaģi, tu nevari nekā atminēt. Bet nu gan saņemies un atmini, ko vēl es tev sacīšu. Un, Uzkrekli, nudien tak nu savaldies! Es pats it nekā Vaģim nevaru dabūt izstāstīt... tu viens pats vien izmuldi visu. Tad atmini nu, Vaģi, kā tika adata man gūžā un gredzeni matos. Un redzēs, vai būs tik gudrs un atminēs,» Apzarnis runāja, ar savādu ziņkārību Vaģī skatīdamies, bet ticēt jau neticēja, ka atminēs, un viņš pats tad nu varēs izstāstīt to brīnumu, ja vien Uzkreklis atkal neizmuldēs papriekšu.
«Kā tad lai nu cilvēks ir tik gudrs, kā lai atmin tādas brīnuma lietas?» Vaģis, valdīdams smieklus, runāja un skatījās, kā palīdzības meklēdams, cieti Uzkreklim acīs, gribēdams caur to paveicināt, lai jau Ukreklis atkal izmuldētu un Apzarnim būtu lielu lielās nepatikšanas par to.
«Tie jau skaidri tā kā Lūderlūša vēršu pērkamā bērīša gredzeni salikti tavās sprogās!...»
«E-ka neatminēji! Cīruļvējputeņa kažoku adata gūžā, Cīruļvējputeņa gredzeni matos!» Uzkreklis ļoti ātri izgrūda un tāpat acis ātri mirkšķinādams līdz, jo viņš labi zināja, ka atkal no Apzarņa būs brāziens, un tā ar bij:
«Uzkrekli! Velns! Tīrs putraimputrasbiezputra! Nudien ar cimdiem muti aizbāzīšu, ja vēl spīkstēsi vienu pašu spīkstējienu!» Apzarnis jau kliedza visā spēkā, mērīdamies Uzkreklim gāzt par degunu, un tad lēnā balsī tāļāk:
«Nekā, Vaģi, nu ir viss beigts. Uzkreklis viens pats vien visu izmuldēja. Bet tādēļ tu esi gan vēl gudrāks nekā Uzkreklis vai es.»
«Jā, jā, jā! Es briesmīgi gudrs un nevis gudrāks vien.»
«Nu jā! Saki tad - kas notiek, ja dzelzoņu iedur otram?»
«Citi saka - tad sāpot, citi stāsta, ka tad esot jāmirst, un teļiem gan tek asinis, kad iedur; nezin kā tev.»
«Nē, nē, nē! Es prasu - kā tad iet tam otram, ja otrs otram iedur dzelzoņu?»
«Tam otram tas iet tā: ja iedurtās dzelzoņas tas otrs neizvelk, tad tā otram paliek iekšā.»
«Kā tu gan, Vaģi, nesaproti, ko es tev vaicāju! Es prasu: kas tam pašam otram nu tiek, kas otram iedur dzelzoņu?»
«Tam otram pašam tiek rokas ar asinīm, ja otram iedur tādā vietā, kur asinis tūliņ sāk skriet.»
«Nekā! Es prasu: ko tad dara ar to, kur tad to sūta, kas otram iedur ar dzelzoņu?»
«Es jau sacīju: ja rokas tiek ar asinīm, tad nosūta uz kādu dīķi, lai nomazgājas.»
«Tu, Vaģi, nebiji savu laiku bijis tik dums. Es pats no sevis savu lietu jau gluži labi saprotu un zinu; bet tu, gudrāks būdams, tomēr nesaproti... Nu, Uzkrekli, runā nu, kad pirmīt izlikies tik gudrs! Prasi nu Vaģim, lai viņš arī saprot - kas tam otram jādara, kam otrs iedūris ar dzelzoņu, un kas tam otram nu pašam gaidāms, kas tam otram iedūris ar dzelzoņu? Pirmīt gan zināji muldēt niekus... Nu tikai acis vien mirkšķini! Nu mute cieti kā vardei sējas laikā! Nu, nu, klausies, Vaģi, beidzamo reizi, tad vairāk ar nestāstīšu: ar dzelzoņu durt otram briesmīgs grēks, briesmīgs sods un briesmīgas lietas. Cīruļvējputenis Dundurā man iedūra ar dzelzoņu pašā mīkstumā, un šitie gredzeni visi man liecinieki un stāv par liecību manos matos iesieti...»
«Tu melo!! Tu, Izjuras melis! Jūs dzirdat, kā viņš mani blamierē visu priekšā: es esot viņam iedūris ar dzelzoņu gūžā! Pierādi, ka es iedūru! Vaģi, tu pirmais liecinieks!...» atskanēja vārošā stiepienā Cīruļvējputeņa balss aiz ļaužu pulka, kur tas, pirkstu galos pacēlies, runāja, lai Apzarni un Vaģi redzētu tur vidū.
Vaģis, dzirdēdams Cīruļvējputeni, atgriezās pret to un, pie sevis pasmiedamies, nosacīja: «Nudien, nu ir viss maleniešu goda karaspēks te kopā.»
Turpretī Apzarnis palika drusku kā apjucis, negaidot dzirdēdams savu otro kara biedri, bet tad tūliņ atkal saņēmās un sacīja:
«Ak tu bēglis! Vai tu nu ar esi te? Vaģi, neklausi vis Cīruļvējputenim. Viņš no Dundura arī izbēga. Bēglis!»
«Vaģi, tu dzirdi? Vaģi, tu dzirdi? Es esot bēglis! Mani saukt par bēgli!» Cīruļvējputenis švirkstēja atkal, spiezdamies caur pūli pie Vaģa un Apzarņa.
«Es Vaģi papriekšu uzdevu par liecinieku, kad tevis vēl nemaz nebij te klāt, ūzu gurns tu! Divi vis nedrīkst viena uzdot par liecinieku. Vaģi, tu mans liecinieks un nevis viņa. Tu redzi, ka Cīruļvējputenis melo. Tu redzi, cik stāvu tas melo, ka neesot bēglis, ka neesot iedūris man dzelzoņu mīkstumā. Paskaties nu pats, grēka gabals, kur gredzeni stāv par lieciniekiem!»
«Neklausies, Vaģi, viņa! Tu esi mans liecinieks! Viņi man Dundurā nolaupīja visas laulības amata lietas. Paskaties vien, kur Apzarņa matos stāv! Ak jūs domājat, ka es jums to ļaušu? Es jūs nu vazāšu.... Līdz sinātam kājām aiziešu tiesādamies.»
«Laulības amata lietas tev nolaupījuši!» Vaģis izsaucās, gardi smiedamies. «Tad jau tur pie tevis būs Gremoklis vainīgs! Šopavasar viņš «nolaupīja» mūsu taksim arī. Vai tev, Cīruļvējputeni, arī nav izdevies tāpat?»
«Nē, Vaģi, tā vis man nav! Paskaties: neviena gredzena vairs! Kas ir redzējis vai kad man tik tukšas rokas?» Cīruļvējputenis runāja, rokas izstiepdams Vaģim priekšā.
Te Vaģini acumirklī iesitās prātā kas cits. Viņš labi zināja: kad skrīveris Kode dabūja nepatikšanas, ka tad viņš paliek jo īgns un ļaunīgs pret kaut kuru un tai mazākā nepatikšanā tad allaž skrien pāri par robežu. Turklāt zināja arī to, ka Kode īsti Cīruļvējputeņa nevarēja ieredzēt. «Pag, pag!» viņš domāja. «Jāuzgrūž piepēži tie abi Kodem uz kakla; tur būs kumēdija bez maksas!» Tad iesāka savā ierastā lēnā balsi runāt un pavisam tā, kā uz citiem runādams.
«Jā, jā! Es tādu lietu vis neesmu daudz dzirdējis pasaulē notiekam, kā te, dzirdams, nu noticis. Lai Dievs tas Kungs Cebaots stāv mums klāt, kā Trejukungudienas tēvs saka. Te viens sadurstīts ar dzelzoņu, te otram dienas laikā nolaupītas laulības amata lietas! Tās ir tādas Sodomas un Gomoras lietas, briesmīgi bailīgas lietas, ka es nedrīkstu nemaz runāt par to. Viņi abi, tik prātīgi cilvēki, un paskaties - stāv vēl tik mierīgi laukā, tā kā nezin kādā pavasara saulītē sildītos. Ja es tā būtu sadurts, ja man tā būtu nolaupītas laulības amata lietas!...»
Vaģim tā runājot, visi palika ar reizi ļoti klusu klausīdamies, bet par visiem jo klausījās paši Apzarnis ar Cīruļvējputeni. Klausoties viņiem stiepās arvienu kakli garāki un mutes vērās vaļā. Un, kad Vaģis, izsacījis: «Kad man tā būtu...» - un nu ar roku atmetis, kā bailīgu noslēpumu pilns gribēja aiziet, tad šie abi ar reizi kā atmodās un, saķēruši Vaģi pie svārkiem, nelaida to projām.
«Vaģi, ko tad tu darītu, ja būtu tā sadurstīts ar dzelzoņu, Vaģi?» Apzarnis jautāja.
«Vaģi, stāsti man papriekšu! Nestāsti vis viņam; tu esi mans pirmais liecinieks. Stāsti - ko tu darītu, ja laulības amata lietas tev nolaupītu?» tūliņ vārījās arī Cīruļvējputenis.
Tā abiem uzmācoties, Vaģis gribēja itin kā atkratīties no abiem un tomēr noslēpumainīgi aiziet; bet tas viņus padarīja jo trakus, kamēr pēdīgi Vaģis atstājās, sacīja, lai tak viņam mēteļa neraujot nost. «Nu ko es jums sacīšu par to, ko es darītu, ja man tā būtu? Es jau nu te nestāvētu nevienas minūtes uz pēdām.» Tā runādams, viņš apskatījās tā pabailīgi visapkārt. «Kā drīkst tādas kakla darba lietas vilcināt! Tur, ja desmit minūtes ilgāk novilcinās, nekā vajaga, cietumnieka šinelis ar melno ielāpu uz mūžu mugurā. Lai Dievs mums, grēciniekiem, ikkuram stāv klāt! Es būtu jau tūliņ acumirklī iekšā, un, lai tiesai - īsti skrīverim - būtu vai kāds darbs būdams, es līstu virsū, es pieietu gluži klāt pie paša tiesas galda un pašam skrīverim sacītu taisni acīs: skrīver, man kakla darba lietas, es esmu sadurts ar dzelzoņu; man atkal nolaupītas laulības amata lietas; skrīver, ja tu slēpsi tādas lietas, tad tev slikti būs! Un tādās lietās jau mūžam tos, kurš pirmais tiks iekšā pie tiesas, kurš pirmais sāks runāt un izsūdzēt savu briesmīgo lietu, tam būs pirmam taisnība, tas būs sūdzētājs, un to pēdējo tad velns raus.»
Tas bij tāpat, it kā abiem pirkstis būtu piebērtas ūzās. Grūstīdamies un saukdami viens aiz otra, Apzarnis ar Cīruļvējputeni devās cauri ļaužu baram tiesas istabā iekšā. Uzkreklis gan Apzarnim vēl pakaļ nokliedza, ka, tā skriedams, vēl izmetīšot adatu no mīkstuma; bet Apzarnis atsacīja: kas par to esot bēdas, ja vien pirmais tiekot iekšā pie tiesas. Pieskrējuši pie tiesas durvīm, viņi vēl niknāki iesāka spiesties un grūstīties, stiprā balsī saukdami: man vajaga pirmam tikt iekšā - es aplaupīts; man pirmam es sadurts ar dzelzoņu! Tu esi traks, nelaizdams manis pirmā; tu nepilnīgs, mani grūzdams nost!
Vecais kazaks, dzirdēdams tādas bailīgas lietas un tādu neierastu spiešanos tiesas istabā, it kā apjuka un ielaida ar iekšā, kur tie abi nu reizē saklupa un viens par otru devās taisni uz pašu tiesas galdu, kā Vaģis to bij teicis.
Tiesas tēvi, kā zināms, sacēlās pīpēt un atpūsties, kā priekšnieks to sacīja. Kode rakstīja pašlaiku, kā pats teica, izskaidrojumu par zināmās Turpiņu mājas ūtrupi un parādiem un bij gandrīz jau galā, nopietni domādams un spalvu turēdams pie ierakstītās rindiņas, kad abi tam uzbruka, saukdami:
«Skrīver, skrīver, es pirmais, man pirmam, mani pirmo!... Skrīver, ja tu slēpsi tādas kakla darbu lietas, tad tu...» - tā visos kaklos runādami viens par otru un spiezdamies pie tiesas galda gluži klāt.
Bet nu zibināja tai pašā acumirkli arī visas zilas, zaļas zēveles pretī, kā jau Vaģis to itin labi paredzēja. Viņi nedabūja nekatrs ir vēl pēdējo teikumu galīgi izsacīt, kā Vaģis viņiem iestāstīja, ko skrīverim vajagot taisni pasacīt, kad jau skrīveris bij uzslējies no tiesas galda, briesmīgās dusmās kliegdams:
«Kazak, kazak! Kā tu drīksti tādus meža lopus laist te iekšā? Laukā, laukā! Aiz restēm, cietumā... tur lai trup!»
Vecais kazaks ar sabijies ieskrēja un tūliņ abus komandēja pa durvīm laukā. Cīruļvējputenis izskrēja pirmais, tik viegli iedams, ka tikko pirkstu gali metās pie zemes. Bet Apzarnis tomēr sastakņījās un laikam gribēja vēl ko runāt, tomēr nelīdzēja nekā. Kazaks, to pie pleca saņēmis, izgrūda un aizsita durvis cieti.
Kamēr kazaks meklēja cietuma atslēgas, tikmēr Vaģis, piegājis pie Apzarņa, tam pačukstēja, lai neejot vis tik viegli cietumā, bet lai pasakot skrīverim, ka Malienā esot iznākuši jauni likumi un tad bez tiesas nospriešanas nevarot neviena vairs ielikt cietumā; tā vien, ka pašam skrīverim neizejot slikti, ja tā strādāšot. Apzarnis nu arī tā darīja un negāja cietumā.
Kamēr skrīveris šos abus vēl nolamāja līdz pašai dzelmei, nosēzdamies pie tiesas galda, kazaks tad atkal ienāca un stāstīja, ka tie nekatrs neejot cietumā; viņš viens pats nevarot tur nekā izdarīt, un citi arī nepalīdzot, bet tikai smejoties.
Kode nu pats skrēja tūliņ līdz un sakliedza atkal: «Cietumā, tūliņ cietumā! Jeb es jums...»
Bet tie nekustējās neviens ne no vietas. Cīruļvējputenis bij ierāvies aiz ūdens baļļas gar malku, bet Apzarnis stāvēja istabas vidū kā miets, gūžu turēdams, un sacīja:
«Bet citi visi saka, ka bez nosprieduma nevarot Malienā šos laikos neviena vairs ielikt cietumā, un tie visi esot dūmi, kas cietumā ejot ber nosprieduma. Ejiet, skrīvera jaunskungs, labāk vēl papriekšu tiesas istabā atpakaļ un norakstāt mūsu cietumu grāmatā, citādi jums pašiem, skrīvera jaunskungs, var noiet vēl slikti, un tad mūsu vainas nesaki.»
Tas nu Kodem bij, zināms, briesmīgi. Viņš gribēja tūliņ citiem pavēlēt liekamos ar varu iestumt cietumā, un vecais kazaks ar tāpat domāja, atvērto cietuma durvi turēdams, lai varētu tūliņ to grūst cieti un aizslēgt, līdzko šie, būtu iestumti iekšā, tāpat kā to dara, kad barokļu cūkas grūž aizgaldā. Bet tai pašā acumirkli Kode ieraudzīja Vaģi, kur tas, ar savu zināmo smīnēšanu smīnēdams, it mierīgi skatījās savā izdomātā kumēdijā. Kode te atsitās kā lode no cieta mūra, jo acumirklī viņš nu saprata, ka Apzarnim tā bij bijusi tiešām kāda cita gudrība - tā izrunāties un neiet ar labu cietumā. Kode nu vairāk neko nesacīja, bet tikai kazakam uzsauca:
«Kazak, apsargā šos cilvēkus, lai no pēdām nekust. Es jums došu labu spriedumu!» - un tā ieskrēja atpakaļ tiesas istabā, durvis aizsviezdams, ka stenderes vien nolīgojās.
Tūliņ arī viss bars apstāja Apzarni un Cīruļvējputeni, nodievodamies - nezin kāds velns nu tos nejāšot, tādēļ ka pašu Kodi esot tik briesmīgi pārkaitinājuši. Abi ar nu stāvēja un bij palikuši tādi, ka neatminēja ir mātes vārda, un Cīruļvējputenim pat mati bij izkaltuši no bailēm. Bet, tomēr gribēdams kaut ko runāt, Cīruļvējputenis dusmojās tikai par to, ka viņu gribot ar Apzarni, dumu zemnieka bauri, likt vienā cietumā. Bet Apzarnis atkal sacīja, ka viņam tāda tievbikša barona ar nevajagot. Viņš sēdot desmitreiz labāk viens pats nekā ar to skrodera dvēseli kopā.
Vaģis noklausījās visu gluži mierīgi, un, kad cits par citu bij izrunājušies, tad viņš sacīja:
«Ko nu te plankšķat, sanākuši viss kāpostu virums! Kādi jūs vēdzeles galvas esat, tad jūs gan skrīveris sabāztu visus savā zābaku stulmā kā Gremoklis kaķus. Bet pagaidāt vien, ka šitos ieliks, lai turas vien tikai savā vagā.» Un ar to pašu visi tad izklīda un nerunāja ne vārda par to tāļāk.
Turpretī Kode, tiesas istabā ieskrējis, bij briesmīgi pārņemts. Lai nu ar tiem diviem kā būtu bijis, bet zobi viņam griezās īpaši pret Vaģi. Tomēr, nevarēdams šā atkal taisni aizskart, viņš spārdījās, vispāri dusmodamies un pat Jukuma veča nelaizdams vaļā.
«Velns!» viņš kliedza. «Tā iet ar gļēvu valdīšanu. Pēc sanāks visi pasaules jaucēji, vazaņķi, diedeļi un nezin kādi nekādi gudrinieki un sakāps te uz Izjuras tiesas galda. Es prasu, ka, visumazais, tiem abiem diedeļiem vajag nospriest un dabūt trīsdesmit spieķu un nedēļu cietuma katram - sātaniem tādiem!»
Kamēr Kode tā plosījās un tad iegāja savā kambarī, tikmēr tiesas tēvi neizrunāja neviena mēma vārdiņa, un Jukums, pametis tagad tikai ar roku, nāca pie tiesas galda. Te visi, tāpat lēni sanākuši, nosēdās pie tiesas galda un sēdēja kā mēms koris, ne peles spīkstējiena nespīkstēdami, kamēr Kode atnāca un nosēdās. Īpaši Jukums te bij spīlēs. Vienā pusē Kodes dusmīgā plosīšanās, otrā pusē cietuma un spieķu lietas, ko Kode draudoši pieprasīja. Gribēdams izlaipoties, ka abās pusēs kājas paliktu sausas, ka abām pusēm paietu garām tā ka nekam tur nemestos un tos neiekustinātu no jauna, viņš nu visu tik klusu rīkoja un darīja - tiešām kā vājnieku mājā. Tādēļ ar viņš tik mīļi bailīgi prasīja skrīverim:
«Kā tad nu būs? Vai sauksim tad tūliņ iekšā? Vai sauksim Turpiņu parādniekus un pasludināsim tiem?...»
«Sauciet, kā gribat,» Kode īgni atsacīja. «Bet to gan es piesaku; cik īsāki vien var. Klaji pasludināt spriedumu un neļaut nevienam nekā garāk pļāpāt.»
«Jā, jā, jā!» Jukums priecīgi izsaucās ar pārpilnīgāko piekrišanu, lai atlīdzinātu Kodem par to, ka zināmie spieķi un cietums paliek pie malas. «Cik vien īsāki, cik vien īsāki! Kazak, kazak! Pasauc tūliņ visus Turpiņu parādniekus, lai sanāk iekšā!»
Kazaks izgāja, un tūliņ ar visi zināmie parādnieki sanāca. Līdz ar tiem ienāca arī Turpiņu aizstāvji un pati atraitne un nostājās tā pabailīgi citiem iepakaļus.
«Nu, klausāties!» Jukumu vecis izsaucās. «Kad jūs, parādnieki, negaidāt vairs savu parādu pie Turpiņiem, tad tiesa pasludinās savu spriedumu.» Un tā skrīveris ar tūliņ iesāka lasīt:
««Nomirušā Turpiņu saiminieka Dāva Norāja parādnieki nāca pie tiesas un izsacīja visi vienprātīgi, ka negalvojot un negaidot neviens vairs savu parādu pie minētā parādnieka pakaļpalicējiem un lūdzot tiesu, lai viņa parādus tūliņ piedzītu. Bet, kā minētie Dāva Norāja pakaļpalicēji nespēj maksāt esošo parādu, tad tiesa nosprieda izsludināt ūtrupi par visu viņu mantību un to tūliņ pārdot...» Nu jūs visi varat tūliņ iet mājā,» Kode pielika no sevis. «Tiesa darīs visu, kas tur darāms, un jūs tad drīzumā dabūsit savu naudu. Ejiet tūliņ visi laukā!...»
«Bet es jau pirmīt tiesai sacīju, ka negribu vis Turpiņu ūtrupes un gaidu labprāt vēl sava parāda,» Vaģis iesāka, «tādēļ lūdzu tiesu nerakstīt vis, ka visi vienprātīgi...»
«Pēc sprieduma vairs nav itin nekāda runāšana,» Kode ieita ātri vidū, un tūliņ arī priekšnieks tos pašus vārdus izsacīja pakaļ, sūtīdams, lai ejot visi ar Dievu mājā:
Bet tai pašā brīdi Turpiņu atraitne iznāca citiem priekšā. Aaras vēlās viņai no acīm, un, tās noslaucījusi, viņa iesāka runāt:
«Mīļais priekšnieka tēv, vai tad jūs nu tiešām mūs...»
«Es sacīju jau reiz, ka pēc sprieduma nekāda runāšana vairs! Vai neviens vairs negrib tiesai klausīt!» Kode norāva dusmīgi Turpinietei vārdu.
Bet Turpiniete nelikās Kodes vārdu nepavisam dzirdējusi, tikai savāds spīdums acīs tai parādījās, un viņa runāja joprojām: «...Vai tad tiešām jūs, žēlīgā tiesa, mūs liksit tā izpostīt? Vai, Dieviņ, vai, Dieviņ! Kur tad mēs iesim, kur paliksim?...»
«Es tev sacīju: dzen viņus laukā!» Kode, zobus griezdams, runāja uz priekšnieka, kurš tūliņ arī to darīja, ar savādu bargumu sūtīdams visus laukā.
Bet tomēr neviens parādnieks negribēja lāgā iziet, paši nemaz nezinādami, kādēļ tā. Vaģis stāvēja istabas vidū kā miets, tie citi - pagājās, pagājās pa solim uz priekšu, skatījās atpakaļ, palikdami atkal stāvot. Pati Turpiniete nekustējās ne no pēdām, lai liegtu kas liegdams tai runāt, un runāja to pašu iesākto runu, kā sākusi:
«Mēs pirmīt tur otrā pusē norunājām ar parādniekiem. un viņi solījās visi gaidīt; lai saka paši parādnieki - vai tā nebija? Bet, līdzko iznāca no tiesas, tad viņi visi runāja citu valodu: ko tur varot darīt, kad pati tiesa tā gribot un esot sacījusi, ja gaidīšot, tad būšot ar visi viņu parādi beigti. Kādēļ tad tiesai tā vajadzēja sacīt un baidīt parādniekus? Mēs - Dievs augstais mans liecinieks - aizmaksāsim visus parādus, kā jau solījuši, lai tikai pagaida un mūsu neposta laukā. Mūsu parādi jau nav iecēlušies no mājas dzīves, bet no tā, ka manam nomirējam iesāka nelaimīgi iet linu pirkšanā. Mūsu māja nav slikta māja. Ja jau tiesa mums vien uzticētos, tad mēs dabūtu galviniekus... Manai vecākai meitai Mariņai jau sešpadsmit gadu, un, līdzko noies dievgalda mācībā, tad mēs ņemsim iegātni, un būs tūliņ gādnieks. Un, žēlīgais - Dievs, mūsu parādi jau nav nekādi...»
«Velns, kad te ļauj tā pļāpāt; tad tiesai nav vairs nekāda spēka, nedz goda,» Kode izsaucās pusbalsī, dusmīgas acis uzmezdams priekšniekam; un izskrēja tūliņ savā istabā.
Priekšnieks laikam gribēja atkal noteikt pa Kodes prātam, bet netika nemaz vidū, jo Turpiniete runāja iesāktos vārdus:
«... mūsu parādi nav nemaz tik lieli un nesamaksājami, tā kā dažam labam tie, un tādēļ diezin kas būtu te kuram ko iestāstīt, lai bītos?»
«Kā tad nav jūsu parādi lieli!» Krūteža lepni iesāka. «Cik magazīņas parādu vien nav... un cik briesmīgi magazīņas likumi... un tad vēl citi visi parādi. Vai tu pati ar vēl pavisam zini visus savus parādus?»
«Kā tad es nezinu savu parādu!... Kas tad zina? Vai tad tu zini?»
«Redz, ka nezini! Šodien pat skrīveris ielika tiesas grāmatā ar visiem augļiem pāri par divi simti rubļus jūsu parāda Čīkstoņam vienam pašam vien, un kur tad...»
«Ko te pļāpāt tik gari, skaidri kā krogā!» Kode, ātri ieskriedams, norāva Krūtežas dziesmu tik piepēži, ka suts vien novārījās tam pa muti. Bet tai pašā acumirklī arī Turpiniete sasita rokas.
«Kā?! Mums parāds ar Čīkstoņu?... Parāds... tik liels parāds... vairāk nekā divi simti! Un tas viss jau norakstīts tiesas grāmatā arī! Tavus trakus cilvēkus! Jele būtu prasījuši man, vai tā ir vai nē! Neprasīt mums pašiem neviena vārdiņa un tūliņ ierakstīt tiesas grāmatā... tā paslepšus! Jau man laukā citi sacīja, ka Čīkstoņu vienu pašu paturējuši iekšā - tas nebūšot uz labu.»
Tagad no Turpinietes runas bija sajukuši Izjuras tiesā visi kā pārvārīta teļa gaļa. To gan visi, lai cik kuram būtu bijis tā vēja, nomanīja, ka Turpiniete runāja pārdrošāk ar tiesu, nekā to drīkstētu; bet to ar viņi nomanīja, ka ar visu nospriesto ūtrupi - un pavisam ar Čīkstoņas parādu - paši bija gājuši jo greizu ceļu, paši Turpinietei iemeslu devuši tā runāt. Kode, zināms, Turpinieti gan mestu tūliņ un pat mēnešiem cietumā, bet viņš atkal zināja labi, ka tas šoreiz nav nebūt iespējams. Tādēļ viņš lādējās pusbalsī, sodīja un biksnīja tikai Jukuma veci. Krūteža ar Trejukungudienu gribēja gan ko runāt, bet netika lāgā klāt, Turpinietei allaž runājot, un viens par otru tikai mutes vien noplātīja kā slāpdamas zivis. Dobiņš skumji noskatījās šai visā jukā, un Linums sacīja, ka labāki gan būtu bijis, ja ūtrupe vēl nebūtu bijusi nospriesta, un Čīkstoņas parādu lietu būtu vajadzējis izdzēst no tiesas grāmatas. Kalācis, cilvēks, vienīgais sēdēja gluži mierīgs tāpat, kā sēdētu vakarā uz sava piemūriņa, izmīstījies linu. Bet no visiem lielākā sutā stāvēja pats priekšnieka tēvs. Vienā pusē Kode ar savu zobus griezdamo biksnīšanu; tad pati izdarītā lieta viņam koda un koda sirdī, lai gan bija mierinājies, ka varot iet vēl tāļāk uz draudzes tiesu; Turpinietes vaimanāšanas ar savu rūgto patiesības izsacīšanu, un galu galā viņš vēl iedomājās savu mammu mājā; ko tā ar nesacīs par visu tādu izdarījumu... Tas viss tad Jukuma tēvu raustīja uz visām pusēm kā mutuļojošais atvars vērpetē iegrieztu lāsi. Viņš tagad piegāja pie Turpinietes, gribēja to apmierināt un izsūtīt ar labu laukā.
«Turpiņu māt, nevajaga jau nu tūliņ tik visai vaimanāt un nokliegties par šo mūsu spriedumu,» priekšnieks runāja labinādamā skaņā. «Nekliedz nemaz! Ejiet uz draudzes tiesu, un draudzes tiesa varbūt pavisam atcels šo mūsu spriedumu, un tā būs viss atkal labi.»
«Jā, jā, būs jau gan labi!... Nezin kādēļ tad draudzes tiesa tad atcels, ka šie tā nosprieduši un ierakstījuši netaisnus parādus tiesas grāmatā! Un kādēļ tad jums vajadzēja tā spriest, zinādamiem, ka draudzes tiesai būtu jāatceļ? Kas gan jūs tad esat par tiesnešiem, kas par cilvēkiem?»
«Turpiņu māt!» priekšnieks, pirkstu draudoši pakratīdams, runāja. «Tā nerunā tiesas priekšā! Tā vis nedrīkst neviens runāt te - mūsu priekšā! Ja tu nebūtu... kā meitietis... tad mēs, tiesa... to tu labi zini, tad...»
«Meitietis, meitietis! Tad meitietis laikam nedrīkst patiesības izsacīt, kad to apspiež? Meitiešam laikam vis nav sirds? Vai, Dieviņ, vai, Dievņ, kādi gan tie cilvēki nav pasaulē!...»
«Turpiņu Ed, - es tevi varu saukt par Edi - abi turpat kaimiņos kopā augām,» Trejukungudiena iesāka, rokas salicis uz galda. «Nesaki vis, Turpiņu māt, Turpiņu Ed, nekā, bet paklausies labāk, ko Trejukungudienas tēvs tev sacīs. Mēs te, pie šitā Izjuras tiesas galda sēdēdami, esam tā visuzemākā pasaules tiesa. Ja mēs iztiesātu un izspriestu visu tiesu, ko tad lai spriestu tās augstākās tiesas pasaulē. Ed, tev tak ir ticība, un tu zini gluži labi, ka par mums, tiem tiesnešu zemes pikiem, spriež viens un tas visaugstākais tiesnesis. Un, lai mēs būtu nosprieduši vai nezin ko, lai mēs būtu Čīkstoņas tēva parādu ielikuši tiesas grāmatā vai desmit reizes no vietas, bet, ja viņš, tas augstais tiesnesis, neparakstīs tur sava vārda, tad tas būtu, kā mūsu svētais apustulis Pāvils saka, tikpat kā nenieka; tas skanētu kā pārplīsis pieguļnieku pulkstenis. Turpiņu māt un Ed, vai tu nezini, ka bez Dieva ziņas nekrīt ne mats no plikas, kailas galvas, un ne vēl mēs no sevis spētum jums nospriest ūtrupi, spētu tik lielu Čīkstoņas tēva parādu ielikt tiesas grāmatā - mēs, tie grēcinieku grēcinieki? Tici, Ed, ka Trejukungudienas tēvs tev saka, viss būs labi, ja Dievs to gribēs. Savās bēdās ej tikai pie Dieva tā Kunga Cebaota; paļaujies vienīgi uz viņu, un tu redzēsi...»
Kamēr Trejukungudiena tā runāja, Vaģis sacīja pie sevis:
«Nu tad ir nu gan zemes piki, un šitais visulielākais dubļu saķepinājums!»
Bet Turpiniete skatījās ko skatījās savādi izplestām acīm Trejukungudienā un tad krita vidū, sacīdama:
«Trakais, nepilnīgais veci! Mani gan nu zināt sūtīt uz Dievu, bet pašiem Dieva nav, nezināt Dieva! Ierakstījuši netaisnu parādu tiesas grāmatā, laikam Dievs nāks no debesīm to dzēst laukā? Kādēļ nerakstīji pats savā grāmatā tādu netaisnu parādu, kādēļ nenospriedi sev, lai izdzen pliku, kailu no mājas, un tad tu varēji pats paļauties uz Dievu, bet ne citus tā mācīt, neomulīgais cilvēks! Kaila, akla graša mums nav parāda ar Čīkstoņu. Ja mana dvēsele būtu tik tīra no visiem grēkiem kā no Čīkstoņas parādiem, tad es stāvētu debesīs pirmā eņģeļu rindā. Bez drēbes lupatas, svētā altāra priekšā uz sarkanās drēbes stāvēdama, simtu reizēs zvērēšu, ka mēs neesam Čīkstoņam parādā ne plikas deniškas, ne tik, ko acs panes!... Vai, Dieviņ, vai, Dieviņ, tādas netaisnības! Ja par taisniem parādiem jāaiziet no mājas, tad vēl var to ciest, tad vēl var lūgties žēlastību no Dieva vai no cilvēkiem, lai pagaida, lai patur mājā, jo maksāsim, visu maksāsim! Bet kā nu tu lūgsies par netaisnību? Ar kādu sirdi iesi no mājas par tik lielu netaisnību? Vai, Dieviņ, vai! Sirds plīst pušu, sadomājot vien jau to visu!»
Tā vaimanājot, Turpiniete pakrita ceļos un kā ārprātā norāva sev no galvas lakatu, kā arī plecu segu un nometa tos no sevīm. Kuplie, tumšbrūnie mati pārkārās viņai šķipsnu šķipsnām pār pieri un sāpju pilno seju, bet asaras vairs netecēja. Tagad pakritusē sieva sakampa abām rokām krūtis un iesākā atkal vaimanāt:
«Vai, Dieviņ, vai, Dieviņ, kur iesim, kur paliksim bez sava pajumtiņa, bez maizes kumosiņa! Un par netaisnību, par netaisnību! Kur meklē pasaulē taisnības; tur atrod netaisnību, kur meklē žēlastības, tur briesmīga cietsirdība, nežēlība un izmisēšanās. Ak tu pasaule, pasaule, grēku pasaule, kaut tev jau šodien bijis gals! Žēlabas un bēdas spiež krūtis, bet netaisnība dur taisni pašā sirdī... Sirds plīst, sirds plīst pušu, sirds plīst, vai, mana sirds, vai!...» Tā kliedzot, viņa nogāzās piezvilu gar tiesas sēdekļiem un laikam. paģība.
Šai acumirkli izrādījās visi, ir pats vecākā tiesas vīra vietnieks, aiztriekti, bet vienīgi Kode palika, kāds bijis. Visā šai laikā viņš likās kaut ko meklējot pa grāmatām, smīnēdams savā spītīgā smīnēšanā. Bet, līdzko Turpiniete pakrita, tā viņš slējās augšā un kliedza stiprā balsī:
«Laukā, laukā ar visu!» - un, atrāvis durvis, sauca kazaku iekšā: «Kazak, kazak, nāc, ņem velc tūliņ laukā, tur - projām uz malkas grēdām! Ņem, tūliņ ņem! Un vai citi visi arī nekustēsies vis laukā!» viņš plosījās, pārņemts no pārrobežīgām dusmām. Tomēr visi stāvēja, sajaukti no visa šā redzamā skata, kā arī no Kodes pārmērīgās plosīšanās. Arī vecais kazaks tā kā vilcinādamies tuvojās. «Kas nepazīst tādas izlikšanās, tādas ģībšanas?» Kode spārdījās joprojām.
«Noģībusi gan, patiesi,» viens viņas aizstāvis sacīja, pieliecies pie noģībušās un turēdams to pie pleca. «Nav vis, tā kā skrīveris te saka: ja gribi, lai nāk ikkurš paskatīties. Par ko nu būtu tā jāizliekas?»
Tai pašā acumirklī Vaģis nostājās starp kazaku un paģībušo, atbīdīdams lēni kazaku, un kazaks arī atkāpās. Vaģa asinis sāka vārīties, dzirdot vēl klāt to bezgodīgo nicināšanu līdzā visam izdarījumam. Bet tomēr viņš bija tas cilvēks, kas tā neizrādīja ārpusē, runādama tāpat ierastā ceļā:
«Pie malkas grēdām var izvilkt citu daudz labāki, bet nevis šo nabaga sievu. Ir te bijuši Izjurā vēl citādi velna cepeši, un Izjura tomēr palikusi savā vietā tāpat, bet paši iznīkuši kā suts gaisā. Pat suns negrib uz viņu kapiem sava tupekļa virsū likt.»
Turpiniete to starpu sāka atmosties. Vaģis un viens viņa aizstāvis palīdzēja tai uzcelties. Viņa apskatījās brīnīdamās apkārt, dziļi nopūtās un, pasniegtos galvas un plecu segu paņēmuši, iesāka ar pieturētāju palīdzību streipuļot uz durvju pusi. Arī citi visi klusiciezdami izgāja līdz.
«Ak tu, izrībējs!» priekšnieks runāja, sizdams ar pirkstu uz galda. «Mums nevajadzēja vis gan tā Čīkstoņas parāda ierakstīt jau tiesas grāmatā. Nebij nekādas steigšanās. Tādēļ vien tas viss notika tā. Pašas ūtrupes dēļ vien nekas vēl...»
«Lai ģībst vien; gribēsies mājā labāki ēst. Būtu ģībusi labāk tad, kad parādus taisīja, un nevis tad, kad tos prasa atpakaļ,» Kode atsacīja, smīnēdams savā smīnēšanā.
Tagad bij brītiņu viss klusu. Tad Kalācis, pa pusei žāvādamies, iesāka:
«Man sāk tā kā ēst gribēties... Būs jau vai maltītes laiks! Mani ēšana tā iemācījusi, ka es bez visa saules pakrēšļa, vai kāda stundiņa, tūliņ zinu, kad maltītes laiks.»
«Nebūtu jau vis nekāda nelaime, ka ietu tūliņ maltītē,» Linums pielika. Citi visi tūliņ arī tad piekrita, norunādami, ka cita darba nekāda vairs neiesākšot; iešot labāk maltītē. Tad varēšot tāļāk strādāt, tad būšot labāka sirds.
Visi tā arī nocēlās no tiesas galda, žorīdamies cits par citu, un Krūteža sacīja: nu esot gan sēdēts pa zirga modei, lai nu ar to darbu kā esot.
Turpiniete līdz ar Vaģi un saviem aizstāvjiem izstreipuļoja caur ļaužu istabām tāpat kailu galvu, sacīdama, ka iešot laukā. Izgājusi viņa atkrita uz kāda malkas bluķa tiesas mājas priekšā, izsaukdamās:
«Vai, vai, kā grūt! Kaut mājā vien varētu nokļūt! Bet vai man vairs māja ir?» -un asaras iesāka tecēt no jauna.
«Redz, kā bij taisnība par Čīkstoņu,» Vaģis sacīja. «Es tūliņ domāju, ka tur būs kas savs.»
«Ja tas tiesa, ka Čīkstoņa tā uzdevis, un ja viņam vairs nevajaga ne graša, kā tu, Ed, saki, tad gan nudien jābrīnās,» pirmais aizstāvis sacīja. «Kas to būtu domājis no Čīkstoņas! No uzskata tāds Dieva cilvēks, tāds baznīcā gājējs vis. Tā jau ar ir, kā veci ļaudis saka: izēdīšot sieku pelnu papriekšu, tad vēl neiemācīšoties cilvēka, pazīt.»
«Vai, vai, cilvēki, kā jūs gan tad pazīstat Čīkstoņu!» Turpiniete runāja sēdēdama, galvu tāpat noliekusi. «Cik viņš gan citāds, nekā izrādās, cik mantas kārīgs cilvēks! Satiekoties un ar svešiniekiem - tad lien vai caur sirdi, bet ej vien un palūko, kāds patiesībā! Kopā dzīvodams, vien tik cilvēku pazīsti.»
«Čīkstoņa vis nav te tas vienīgais, bet tas viss iet gan arī caur cita gudrību. Vai tad neievērojāt, ka skrīveris te bij visas lietas vadītājs un ar to trakāko karstumu kā vēl nekad. Vai neredzējāt, ka viņš vienādi čukstēja ap Jukuma veci, kā grūda vien visus laukā un lai jau nedabūtu neviens neko izrunāt. Bet pavisam kā viņam nepatika tas, ko Krūteža izbļāvoja par Čīkstoņas parādu. Vai neievērojāt, kā viņš tad skrēja, to dzirdot, no sava kambara, kā norāva Krūtežu pusbalsī kā sesks gaili no laktas. Mazs bērns to varēja noskārst. Lai es tur vēl nekā skaidri nezinu, bet gan jau pēc dzirdēs. Ak tu nedienu nedienas, kā mums te Izjurā vēl neiet!»
«Slikti, slikti,» otrais aizstāvis runāja. «Un es nezinu, ko gan lai te iesākam, ko lai izdarām?»
«Tad jūs ar tādi paši mīkstčauļi esat, kā jau daži labi te Izjurā. Laikam negribēs nekā darīt! Vai traki palikuši, vai! Ejiet tūliņ atpakaļ un uzdodiet, ka neesat ar mieru, ka iesit žēloties tāļāk. Lai Dievs sarg, tā lieta jāved tāļāk bez liktas dienas,» Vaģis, cieti runādams, noteica.
«Jāuzdod jau nu gan būs tas nemiers, bet Dievs to zin, Dievs to zin, ko tur izpelnīsim vien, kur visi tā sagriezušies, visi tā pret mums. Un ar pašu tiesu tiesāties... ko tu nomazgāsi taukus ar taukiem?» otrais aizstāvis runāja.
«Lai nu vēl ar tiem citiem būtu vai kā, kaut jele pats Kode nebūtu tai pusē! Un ko tu, nabaga grēcinieks, izdarīsi pret šo Izjuras Bēlu iekš Bābeles?» pirmais aizstāvis pielika arī savu pātagas daļu.
«Skaidri izsitami jūs visi no vietas - līdz ar to teļa dziru tur iekšā! Nevar saprast, kāds devītais sātans vai vienpadsmitais velns jums visiem te Izjurā sajājis to Kodi uz kakla! Nu nedrīkstēs Kodes dēļ vakaros vairs ir no istabas iziet; būs jāved vedin laukā kā mazi bērni. Ejiet tūliņ uz tām pašām pēdām atpakaļ iekšā un uzdodiet, kā sacīju. Ja jūs nevīžosit tāļāk izdarīt, tad tiks gādāts, ka cits to izdara,» Vaģis rājās. Un aizstāvji, cilvēciņi, ar taisījās tūliņ iet, garus pūtienus nopūzdamies.
«Es iešu vien pamazām projām, gan jūs tad panāksit. Man tik nelabi ap sirdi...» Turpiniete teica gaudenā balsī un gribēja pacelties. Bet aizstāvji teica, lai neejot vis viena; viņi būšot drīz atpakaļ un tad iešot reizē.
Tagad Vaģis nosēdās Turpinietei iepretim uz kāda ūdens spaiņa un iesāka runāt:
«Klausies, Turpiniet,» viņš sacīja, «tas nebij labi, ka tu tik visai sakarsējies tur iekšā pie tiesas. Nevajadzēja tik daudz pārcelties, līdz pat ģībšanai. Nevajadzēja arī nemaz tik daudz runāt - tas viss neko nelīdz. Tu esi arvien bijusi prātīga un drošsirdīga sieva.»
«Jā, tagad es ar gan saredzu, ka tā nekur netiek, un man nevajadzēja tā darīt, bet nudien es tad nevarēju vairs valdīties un tad pēc pati ar gan vairs nezināju, ko daru, ko runāju. Tā vis gan nenotiktu, - es varu gan sevi arī valdīties, - kaut tas nepilnīgais Trejukungudienas vecis tā neiemuldējis... paskaties - vai tam jele maz oms? Tikpat kā cilpu apmetuši kaklā man un bērniem, un tad nu sacīt, lai ejot pie Dieva, lai paļaujoties uz Dievu!... Es, dumjš meitietis, varēju saprast, ka tik neprātīgi neviens nevar uz Dievu paļauties. Bet viņš, kā trakais, nekaunas visu ļaužu priekšā man to tā iestāstīt. Un pavisam tādā reizē to man sacīt!...»
«Tā nu, zināms, bij gan, bet tu viņu tur pie tiesas ar nosauci par traku; tā vis nedrīkst runāt tiesas priekšā un nepavisam uz pašiem tiesnešiem ne.»
«Nezin kā es tur vēl neizrunāju vēl kā cita - trakāka, cik man toreiz bij sirds uz viņa. Un, kad nu vēl Krūteža izrunāja tā par to Čīkstoņas parādu, tad man karstums vien iesāka šaudīties pa galvu. Žēlabas un bēdas par savu postu un tā lielā netaisnība par Čīkstoņas parādu - abi ar reizi sadūrās kā pērkoņa padebeši uz galvas. Kurš gan lai to iztur ar mierīgu prātu?»
«Jā gan, jā! Es to pieminēju tik tādēļ, lai tu uz priekšu zinātu izturēties, kad būs jāiet vēl kur tāļāk pie tiesām. Pie draudzes tiesas tur ņem lietas pavisam citādi - tur lai Dievs pasarg par vienu pašu tādu vārdu! To visu, zināms, tu ievērosi gan, bet tas lielākais posts te ir, ka no taviem aizstāvjiem nav ne velna!»
«Tā jau nu gan ir. Viņi tādi lēni cilvēciņi. Citu tādu man rados nebij ko ņemt, un tā šie palika par aizstāvjiem. Dievs to zin, Dievs to zin, ko tur ar gan vairs izdarīs! Visi ļaudis to pašu vien saka: ko jau Kode gribot, tas notiekot. Un tas grib, lai mūs izposta...»
«Es tev sacīšu, ka no savas puses darīšu un palīdzēšu, cik vien spēšu. Tiesātājies gan es lāgā neesmu, bet tur būs jāizgādā kāds cits palīgs. Un tad par liecinieku ar es derēšu varbūt gan, ko te visu redzēju un dzirdēju. Es domāju, tev pie tiesas būtu jāizvēlējas Linums.»
«Būtu jau nu gan labi, ka jūs palīdzētu. Bez cita palīga mēs labāk lai nemaz neiesākam.»
«Es runāšu ar Linumu, un, domāju, viņš neliegsies jums palīdzēt. Un, ja Linums uzņemas, tad par to cilvēku varam būt droši. Viņš darīs, kas vien cilvēku spēkā būs darāms un ar to skaidrāko sirdi. Tad es lūkošu vai nu šodien, vai ar vēlāki izdabūt skaidrākas ziņas par Čīkstoņas parādu un par to, kādēļ Kode tik visai dzenas jūs izpostīt. Bet to gan vēl tev noprasu, - te divi vien esam, - vai tā ir gan tiešām tiesa, un vai tu zini skaidri, ka jums nav vairs it nekāda parāda ar Čīkstoņu? Dieva dēļ, saki to skaidri, un vai tu zināji vien visus sava nomirēja parādus līdz? Citādi es nedrīkstu nemaz Linuma aicināt tev par aizstāvi, nedz ar pats tur ko darīt - ja lietas nav gluži skaidras.»
«Mēs divi, Dievs trešais, tad es saku un neiešu nekad melot: mums nav ar Čīkstoņu ne sarkana graša parāda, un vairāk es nevaru nekā sacīt. Lai es ar saviem bērniem mirstu ceļā vai ceļa malā, bet ar netaisnu maizi gan savu bērnu nepaēdināšu, nedz arī to pati paturēšu zem savas sirds.»
«Diezgan! Es tev ticu. Un neesi ar vis tik gluži izmisusi; var vēl iziet viss par labu. Mēs pūlēsimies, un Linuma vietā ar jau to saku: cik vien būs iespējams. Tas ir viss, ko šoreiz tev varu sacīt.»
Turpiniete vēl nebij beigusi pateikties, asaras noslaucīdama no vaigiem, kad aizstāvji abi iznāca no tiesas mājas.
«Izdarījām - uzdevām nemieru!» viņi abi reizē iesāka stāstīt un tik priecīgi, it kā diezin ko nebūtu jau izdarījuši ar to. «Jukuma tēvs bij brīnum labs ar mums: lai tikai ejot vien uz draudzes tiesu, tas esot gluži labi... gan tur pārcelšot visu spriedumu. Par to neesot nekāda vaina, ka viņi esot sprieduši tā.»
«Ko tur nu klausīties tādā, kam pašam nekā nava,» Vaģis sacīja.
«Nav vis tā, kā saki,» pirmais aizstāvis iesāka. «Viņam pašam ar nepatīk vis tas izdarījums. Kad mēs iegājām, tad paši savā tiesas vīru istabā runājās - varēja dzirdēt. Neesot vis vajadzējis tā izdarīt, kā esot izdarīts ar visu Čīkstoņas parādu vis, - Jukuma tēvs kādas divas reizes tā sacīja. Tik Kode vienīgais smējās, varēja dzirdēt, ka runājot un vaiboties kā bābieši par tādām blēņām...»
«Tai krama dvēselei jau viss blēņas, ko citi jūt un cieš, ka tikai pats vien izdara savu prātu,» Vaģis teica un atvadījies iegāja tiesas mājā, un šie visi trīs tūliņ ar iesāka iet, apgriezdamies ap tiesas mājas stūri.
Aizgājēji iedami, protams, runāja par to pašu savu lietu. «Bet vai jūs zināt,» pirmais aizstāvis sacīja, «es izrunājos ar Uzkrekli par mūsu lietu; viņš savu laiku pa tiesām vien gandrīz noslājis, zina ar visas lietas labāki kā neviens. Ē, viņš saka, ko mēs, tik prasti, pie tiesas iedami, izdarīšot! Gribot laikam kā dievgaldnieki tukšām dvēselēm ko panākt. Viņš tādas lietas zinot labāki kā neviens un tādēļ sakot: augstas trepes vai zemas trepes visur vajagot iesmērēšanas, tad vien rati tekot. Vajadzējis jau te apieties ar tiesas večiem un pavisam ar pašu Kodi; bet, kad nu spriedums esot izdots, tad te vairs nekā. Nu esot visulabāki, ka ar līko padusi aizejot līdz Lūderlūsim. Viņš visās lietās esot tikpat kā paša draudzes lielkunga padēlis, to Uzkreklis sacījās zinot gluži labi. Būtu gan bijis labi, kad draudzes lielkunga ķēķa slieksni ar būtu apminuši; bet tur vajagot jau krietni kā un pazīstamam ar cik necik tur, viņā galā. Bet Lūderlūša tēvam pietikšot, kad izcepšot no labajiem kviešu miltiem kādu nastu kviešu baltmaizes, kādas pudeles tā paša dzeramā, un, ja tad esot kas nekas, vēl ko nastas stūri iebāzt klāt, - varot; ja ne - pietiekot ar to pašu ar.»
«Tev, Mariņas māt, gan tad pašai būs jāiet ar to kukuļu nastu,» otrais aizstāvis sacīja.
«Dieviņ tētīt, kā to lai izdarītu tagad - rudens laikā!» Turpiniete runāja. «Tādai maizei vajaga laba iejava, salda piena vis, un man vairs nav nevienas gotiņas slaucamas. Par kaunu nevar tur iet... nezin kādas maizes tie nav redzējuši.»
«Tik daudz vis nav jābīstas,» pirmais aizbildnis drošināja. «Uzkreklis sacīja: tie sakopšot visu; ja grib, lai pievedot vērsi ar visiem ragiem - visu saņemšot. Manai vecenei vēl ir kāda slaucama; dabūs tur iejavam, cik vajadzēs, nebīsties nemaz; tik atsūti Maružēnu, tad mana vecene iedos, cik vajadzēs.»
«Manam puikam aizvakar bij ieskrējis melnais rubeņtēviņš cilpā. Ja grib, es to no savas puses iebāzīšu vienā nastas stūrī,» otrais aizstāvis sacīja, patīkami smīnēdams.
Drīz viņi ar bij pienākuši ceļa jūtīm klāt un, tur apstājušies, vēl šo to pārrunāja. Pavisam Turpinietei abi aizstāvji jo piekodināja tad labi izrunāties ar Lūderlūša tēvu un visas savas lietas izstāstīt galu no gala, ka tur nekas nepaliekot pāri.
«Un, nudien, Ed, visgudrāk būs: kā sāc stāstīt, tā vajaga tūliņ ar līdza raudāt un vienmēr slaucīt asaras. Nudien, tas palīdz daudz,» otrais aizstāvis Turpinieti vispēdīgi pamācīja. Turpiniete tur neatbildēja nekā, un ar šiem vārdiem viņi izšķīrās.
Pa to starpu Izjuras tiesas tēvi ēda savu dienišķo maltīti. Ēdot viņiem lāgā gandrīz nekas neveicās, un Krūteža sacīja: būtu bijuši Dundurā, viņš būtu spēris labu spurgu iekšā, - bet Trejukungudiena to apmierināja, lai nesakot vis neko, dzeršot vakarā reizē. Tikai Kalācis ēda ar savu pierasto gribu, stāstīdams, ka šorīt esot izmīstījies linu un nu nekas nekaitot, varot ēst gan. Ievērojamais, ēdot pie galda, bij tas, ka viņi gudroja: nezin kur skrīveris Aizbara tēvu esot aizsūtījis, lielām lietām tur vajagot būt, - un tad aprunājās, ka skrīveris solījies pēc viņiem visu izstāstīt.
Tiesas tēvi nebij vēl paēduši, kad kazaks ienāca un ziņoja par Apzarni un Cīruļvējputeni: ko lai viņš izdarot ar tiem? Pašam ar esot jāpaēd maltīte; kas viņus lai sargājot tikmēr?
«Ej paprasi skrīverim, viņš labāk zinās, kas te jādara ar viņiem,» priekšnieks runāja.
«Es jau biju pie skrīvera.»
«Un ko tad viņš sacīja?»
«Ko tad viņš sacīja! Viņš sacīja gan papriekšu, lai triecot tos diedelniekus vai ratā - pavisam prom; bet, kad es nācu laukā, tad atkal vēlēja, lai nākot un prasot jums.»
«Nu, ja skrīveris ir vien tā sacījis, - ņem viņus labi sabar no mūsu puses, un lai viņi tad iet, kurp grib.»
«Bet viņi neiet prom!»
«Par ko tad neiet?»
«Kas viņus zin, par ko tie neiet. Viņi abi runā par nezin kādām briesmu lietām, un, ja tiesa nesaukšot viņus tūliņ pie tiesas, tad nezin kāda nelaime nevarot notikt, un tad pašai tiesai vien varot notikt viss sliktums.»
«Tad ņem un iestādi abus kaktā, aizgriez kādu beņķi priekšā un pasaki, lai nekust ne no pēdām; lai stāv tur, kamēr pats paēd. Pēc maltītes tad sauksim vai pašus pirmos iekšā.»
Kazaks apgriezās un izgāja.
Pēc brīža, kad nosēdās visi atkal pie tiesas galda, priekšnieks savā pabailīgā skaņā skrīverim prasīja: ko darīšot vai nesaukšot Apzarni un Cīruļvējputeni pirmos iekšā? Kazaks žēlojies, nevarot viņus nekur likt. Lai saucot, ko gribot, skrīveris atbildēja, un tūliņ ar priekšnieks, iesaucis kazaku, pavēlēja, lai laižot Cīruļvējputeni un Apzarni iekšā.
«Apzarnis - Cīruļvējputenis - iekšā - marš!» kazaks komandēja, un tie abi ar tūliņ ienāca. Cīruļvējputenis pirmais ienāca un kādas četras reizes klanījās, bet Apzarnis atslaucīja tikai muti ar svārku stūri, lai varētu labi runāt.
«Klausāties abi!» priekšnieks iesāka. «Jūs esat gan ko nopelnījuši... Vai jūs paši to atzīstat un zināt?»
«Zinām gan, priekšnieka tēv, zinām un atzīstam ar,» Cīruļvējputenis iesāka, atkal jo smalki klanīdamies; bet Apzarnis stāvēja tāpat.
«Jūs zināt... Vai nu jūs zināt: jūs esat pelnījuši... es nemaz nevaru izsacīt, ko jūs esat pelnījuši. Bet, ja jūs otrreiz tā darīsit, tad sargāties... tad tiesa palūkos to lietu citādi. Tagad tiesa jums to piedod. Vai dzirdat ar?»
«Tāpat kā Dievs tas Kungs Cebaots piedod mums, nabagiem grēciniekiem; visus mūsu grēkus, kas tikai atzīstas, ka viņi grēcinieki...» Trejukungudiena runāja it kā nopūzdamies:
«Tikai atzīties vajaga, ka esi grēkojis, tad visi grēki dzēsti Viņa priekšā. Un tāpat mēs tad arī darām ar jums, kad jūs atzīstaties mūsu priekšā, un piedodam.»
«Citādi nudien jums bij āda pušu kā ar zāģi!» Krūteža nobeidza.
«Un stāstāt - kā jums vajaga te no tiesas? Īsi un aši!» priekšnieks teica.
«Mēs gribējām, cienīgs žēlīgs priekšnieka tēv...»
«Es gribu, priekšnieka tēv...» viņi iesāka, viens par otru pasteigdamies.
«Es aplaupīts, cienīgs priekšnieka tēv; laulības amata lietas man nolaupītas...»
«Es sadurstīts - skaidri ar dzelzoņu sadurstīts - jāsaka: līdz pašam kaulam sadurstīts...»
«Kuš! Es jums saku!» priekšnieks bārās. «Runājiet viens vien ar reizi!»
«Es runāšu viens pats, žēlīgs...»
«Es runāšu, es runāšu viens pats...» grūda atkal abi ar reizi.
«Es jums saku: nedrīkst te pie tiesas abi runāt ar reizi! Tikai sūdzētājs drīkst runāt.»
«Es sūdzētājs; es sūdzu Apzarni...»
«Es sūdzētājs! Neklausāt vis viņa, viņš nezina itin nekā! Iesauciet, ja gribat, Uzkrekli!» - gāja atkal reizē, tāpat; bet Cīruļvējputenis gan arvienu papriekšu.
«Augsti žēlīgā tiesa, man ir taisnība sūdzēt papriekšu! Lai izmeklē Apzarni, tad redzēs, vai tur nebūs mani laulības gredzeni, - lai izmeklē!...»
«Tas nav tiesa! Man taisnība pirmajam sūdzēt! Es vairs nevaru izturēt... man gurns sāk jau degt kā ugunī! Līdz šim vēl nebij, nebij nekas, bet nupat vien sāk...»
«Sūtāt Cīruļvējputeni laukā, lai paliek Apzarnis viens pats iekšā,» skrīveris sacīja.
«Tad es nerunāšu ar nekā... lai runā, kā grib, Apzarnis papriekšu,» Cīruļvējputenis teica, negribēdams nekādi iziet un Apzarni atstāt vienu iekšā. Un Apzarnis ar tūliņ iesāka teikt:
«Es; priekšniektēv un tiesas tēvi, nemaz nemelošu... es nudien nemelošu nevienas pašas druskas. Nu, šitā tur bij, es izstāstīšu visu...»
«Neklausāt vis; viņš melos gan!» Cīruļvējputenis iesāka atkal, bet priekšnieks viņu cieti aprāja.
«Kāds tu gan cilvēks esi, Cīruļvējputeni! Es tak dievvārdu nominēju, ka nemelošu, un tad tu vēl netici!»
«Nezin cik dievārdu neesi nominējis pie teļādu pirkšanas un melo tāpat.»
«Cīruļvējputeni, tevi izsūtīšu tūliņ laukā, ja vēl muldēsi!» priekšnieks teica.
«Tev, Cīruļvējputeni, brīv runāt tikai tad, kur Apzarnis melo; bet; ja tu citādi runāsi vidū vēl vienu vārdu, tad sargies - to tev tiesa piesaka!» Krūteža izrunāja.
«Paldies, cienīgā, žēlīgā tiesa, paldies par tādu atļāvumu!»
«Nemuldiet nu nekā cita pa vidu! Apzarni, stāsti!» priekšnieks sacīja.
«Nuja, tā tas bij, priekšniektēv,» Apzarnis iesāka un arvien taustīja savu; gūžu. «Es jau, priekšniektēv, šodien nemaz nenācu uz tiesu. Visi tiesas tēvi zina, kā es nemaz netiesājos. Ja visi tik vien tiesātos kā es, tad jums, tiesas tēvi, sacīt jums, nebūtu dažu labu tiesas dienu no Dundura nemaz lejā jānāk. Šorīt saku mājā: tāpat krietna darba nav, - nodomāju: iešu uz ādmini; tur pavasarī iedevu kādas trīs sprādzeņu teļādas; zoļu tāpat lāgā pārdot nevar, sak, jāliek, lai ādminis izmin melnās ādiņās. Un kāda tā pasaule nav: Mārtiņi pagājuši, un - nekā... teļādiņas nav vēl gatavas. Nodomāju: iešu labi virsū ko viņš, pagāns, tik ilgi kavē!
Ejot sastapāmies ar Uzkrekli pie Melnās dūkstes. Atnākam līdz Dunduram un ieejam Dundurā ar...»
«Ka Dundurā ieiet - par to nekas,» Krūteža taisnoja lietu. «Tur mēs, tiesa, nespriedīsim itin nekā... par to, ka bijāt Dundurā.»
«Nuja! Tur pīpojam, padzīvojamies tik mierīgi un labi un nedarām itin nekā...»
«Nav vis tiesa! Viņš melo: esot dzēruši arī abi kopā ar Uzkrekli...»
«Cīruļvējputeni, klausies tu!» Trejukungudiena iekrita savu reizi. «Esot dzēruši ar... Kas par to, ka dzēruši! Mēs paši, tiesas tēvi, ar dzeram... un sēdam te, pie tiesas galda. Sargies tu!»
«Nuja! Un iznākam no Dundura,» Apzarnis turpināja, «un apstājamies uz tām pašām vecajām trepēm. Te uz reizes Cīruļvējputenis nāk iekšā, un es nebiju gandrīz vēl krietni pabildinājis, tā uzreiz, garām iedams, šis man... davaj tik ar elku vēderā iekšā. Un nudien taisni pret pašu nabu te ielika kā ar cirvja kātu, tā ka es tūliņ salīgojos... un tosiens man izskrēja... pa muti.»
«Viņš melo! Viņš atkal melo!»
«Es meloju! Paklausāties nu! Tavu cilvēku!...»
«Kuš tu, Cīruļvējputeni!» priekšnieks rāja to.
«Es jau tev sacīju, Cīruļvējputeni,» Krūteža pamācīja atkal to. «Tu drīksti tikai tad runāt, kur skaidri redzams, ka Apzarnis melo un melo.»
«Nuja! Un - tā iegrūdis ar elku man vēderā - pats uz reizes ieskrien krogā, ka stenderes vien nolīgojas. Ieejam mēs ar, un es - nemaz pa tiesu! - ieprasos šim: skroder, sak, tev nudien jāpērk puskortelis par tādu grūdienu. Kas tev Dieviņ! Šis tikai ar īksti man degunā iekšā. Man ar tad sacēlās sirds... Vanagi tev, sak, kas tu tāds par grāpi esi? Jau iegrūdis vēderā, un nu baksta degunu laukā, un es tāpat pretī tad. Sākām lamāties... nudien, kas tiesa, tiesa, ko tur vairs liegt, ko būt, mīļie tiesas tēvi... un tikmēr, tikmēr - kamēr šis vien ar adatu, ar dzelzoņu man mīkstumā iekšā kā bez prā...»
«Melis! Melis! Viņš melo! Lai pierāda, lai pierāda, ka es iedūris viņam ar dzelzoņu! Tiesa dzird, ka viņš manu godu laupa!...»
«Vai tu būsi mierā vai ne? Vēlreiz saku!» priekšnieks sarāja Cīruļvējputeni. «Apzarni, stāsti nu un beidz!»
«Nuja! Un, līdzko šis man iedur, tā es... vilks tev, ka tu tāds pagāns esi... nolieku pīpi uz stoikas un, paņēmis šo pie vienas rokas, iemetu par tupekli kādas trīs četras reizes. Un nu šis tikai man matos iekšā un plēš, ka virkšķ vien. Tā bij visas tās lietas. Nei tur ko sacīt, nei tur ko būt. Ja grib, lai prasa, - viss krogs to redzēja.»
«Cīruļvējputeni, Cīruļvējputeni, vai tevim nemaz kristības ūdens nav liets uz tavas grēcīgās pieres? Tā vīram ķerties matos un durt dzelzoņu gurnā! Ja nu vēl būtu ar citu - ārmaliešu ļaudīm, bet ne paši izjurieši... plēsties matiem Dundurā! Vai nemaz kauna un goda vairs nav?» Trejukungudiena rājās, bet Cīruļvējputenis taisījās tikai uz liegšanos.
Skrīveris tagad sacīja priekšniekam, lai prasot tūliņ Cīruļvējputenim, ko tik ilgi te muldēt, un priekšnieks tūliņ ar prasīja:
«Nu, Cīruļvējputeni, ko tu saki te par to, ko Apzarnis sūdz?»
«Es tur nezinu nekā! Viņš melo kā melis visui lai pierāda!»
«Es meloju! Vai tu traks neesi, Cīruļvējputeni! Pats tik stāvu melodams - mani vēl sauc par meli! Vai tad tev dvēseles nemaz sirdī nav, vai?»
«Pag, esiet mierā!» priekšnieks sacīja. «Vai tu Dundurā biji, Cīruļvējputeni?»
«Es biju gan. Vai tad Dundurā nedrīkst iet? Es lūdzu tiesai, lai pieņem manu sūdzību ar, tāpat kā Apzarnim atļāva. Es citādi tur nekā neatbildēšu...»
«Ak tu neatbildēsi?» skrīveris iekrita starpā. «Vai tu zini, kur tu stāvi? Saki - vai tu dūri dzelzoņu Apzarnim gurnā?»
«Es tur nezinu nekā. Lai pierāda Apzarnis to!»
«Vai tu lamāji Apzarni, un vai tu plēsi tam matus? Nekāda stomīšanās - atbildi!»
«Es lūdzu vēlreiz tiesu, lai pieņem manu liecību, - es nevaru agrāk tur nekā atbildēt. Es vēl vairāk aplaupīts - es pirmīt jau to tiesai sacīju.»
«Vai atbildēsi vai ne, ko tev prasa?» skrīveris prasīja, uzlēkdams no krēsla.
«Kad man tiesa tā prasa, tad es saku: es nezinu tur itin nekā. Lai Apzarnis pierāda.»
«Lai es pierādu! Mīļā, baltā taisnības tiesa, nāciet skatīties! Nāciet skatīties vai visi! Te ir liecinieki: te ir dzelzoņa gurnā - te ir gredzeni matos!»
«Dzelzoņa vēl gurnā?... Un tu nevelc ārā!» tiesneši, kādi trīs, izsaucās ar reizē un piecēlās gandrīz visi iet un skatīties. Apzarnis, pagriezies pret sienu un atvilcis miesas apģērbu, rādija: «Nu, redzat - vai nav?» Un tiešām tā ar bij. Adata bij pašā labā mīkstumā iemieta kā kālī līdz pašai acij, un apkārt jau bij mazs apdārzs apsarcis kā mēnesim uz draņķa laiku.
«Vai tu traks neesi, Apzarni! Velc tūliņ laukā!» Krūteža kliedza. «Citādi ierūsēs, un tad velns raus visu tevi pašu līdz ar gurnu.»
«Nē, mīļā tiesa, es neraušu pats neparko ar savu roku!»
«Nepilnīgais, par ko tad tu nerausi?» tiesneši vaicāja.
«Lai stāv par liecību, kamēr iztiesā, - tā Dundurā visi sacīja. Un Vaģis nupat vēl sacīja, lai sargoties pats raut iedurto dzelzoņu ar savu roku; ja gribot, lai tiesa raujot to laukā. Tiesai ar savu roku tā esot jāizrauj.»
«Ņem, Krūtežas tēv, izrauj!» priekšnieks sacīja: «Tev stiprāka sirds.»
«Dod šurp!» Krūteža sacīja un izrāva to. «Kas tur nieks! Nudien, pati kažokadata... zobaine... paskaties!»
«Un gredzeni ar vēl matos. Izņemiet, mīļā tiesa; tos ar!» Apzarnis, noliecis galvu, rādīja tos arī.
Krūteža ņēma un iesāka tos režģīt, bet, kad lāgā nevarēja izrežģīt, tad uz paša Apzarņa padomu, ka diezgan vēl matu paliekot, lai izraujot vien kādu vīkšķi līdz, izrāva ar un salika visas mantas uz tiesas galda.
«Cīruļvējputeni, saki - vai tā ir tava adata, kuru izvilka no Apzarņa gurna?» priekšnieks jautāja. «Nāc paskaties!»
«Es no tā nekā nezinu... es nemaz tur neeju skatīties. Apzarnis pats iedūris sev, lai varētu manu godu laupīt.»
«Es tev saku: sargies no tādām runām! Nu, vai tie gredzeni ar nav tavi?»
«Tās ir manas laulības amata lietas; es jau pirmīt tiesai to sacīju. Tās man Dundurā nolaupīja ar varu. Un es lūdzu, lai tiesa pieņem šo manu aplaupīšanu, un vairāk nekā.»
«Tad stāsti tu, Apzarni, - kā tie gredzeni tika tavos matos? No jums te cilvēks nevar itin nekā saprast,» priekšnieks teica.
«Nuja! Es izstāstīšu un nemelošu it nemaz,» Apzarnis sacīja, muti atslaucīdams atkal ar svārku stūri. «Cīruļvējputenis tikmēr plēsa manus matus, kamēr gredzeni līdz ar pirkstiem tā bij ierežģījušies matos, ka tos nevarēja dabūt laukā ar labu. Es gribēju gan, lai izrauj ar visiem matiem, tāpat kā nupat Krūtežas tēvam, ja nevar atrežģīt. Bet te viens iekliedzās: Apzarni, nedod gredzenu laukā... lai tie stāv tur par liecību, kamēr iztiesā. Es tūliņ ar saturēju Cīruļvējputeņa roku; un citi sanāca un izvilka pirkstus iz gredzeniem,- un tā palika gredzeni matos par lieciniekiem. Vai nu vēl melosi, vai nu vēl liegsies?»
«Nu, Cīruļvējputent, vai dzirdēji visu, ko Apzarnis stāstīja par tevi?»
Cīruļvējputenis gribēja atkal grūst vidū savu zināmo: es nekā nezinu, - bet priekšnieks to aprāja, runādams tāļāk:
«Es tev simtu reizes esmu sacījis: sargies tu maisīties vidū! Tiesa nu tevi pamāca, tiesa tev saka: nemelo un neliedzies! Ja tu melosi un liegsies - to es tev saku! -slikti būs. Tev nu vajaga izsacīt taisnību: vai dūri Apzarnim ar dzelzoņu un vai plēsi matus? Skaties: te tavi gredzeni un adata liecinieki!»
«Es tur nekā nezinu! Es jau sacīju, ka laulības gredzenus man Dundurā nolaupīja ar varu, un par to adatu es nekā nezinu.»
«Tā ir gan tava kažoku šujamā adata, Cīruļvējputeni. Neliedzies vis!» Krūteža iesāka brīnum mīkstā balsī runāt. «Ja tu izstāstīsi taisnību, tad tiesa tur ar nekā nedarīs. Kas tur nu tas nieka dūriens tik lielā mīkstumā Apzarnim bij; viņš jau to pārcietīs. Izsaki vien taisnību, tad dzīvosim vakarā visi kopā kā brāļi pa Dunduru vis. Tu esi bijis daudzreiz mūsu Izjuras lielākais skroderis, esi mums, tiesas tēviem, vis, svārkus šuvis... nudien, tas mums ar par kaunu, ka liedzies.»
«Es nezinu no tādām lietām it nekā. Žīdam arī pilnas nastas tādu adatu; vai tad man vien tādas adatas?»
«Klausies tu, Cīruļvējputeni,» Trejukungudiena iesāka atkal savā smaguma pilnā balsi, «tu esi vēl nelaulājies cilvēks un nezini vēl itin nekā pasaulē. Es tev saku Dieva tā Kunga Cebaota vārdā, kas sirdis un īkšķus pārbauda, es tev saku: lai mēs kādi grēku gabali kurais te būtu samesti, bet, ka mēs sēdam te pie sarkanā galda, tad tas Cebaota Dievs dod mums spēku, ka mēs, tiesas tēvi, redzam gan, kurš te pie tiesas galda melo un liedzas un kurš runā taisnību kā degdama svece. Tu, krustdēls, - es tevi varu saukt arī par krustdēlu, tu biji šoreiz tas cilvēks, kas meloji un liedzies te pie tiesas, un Apzarnis - tas cilvēks, kas runāja šoreiz gandrīz visu taisnību par sevi un par tevi, - to mēs redzējām. Atzīsties nu: no kuras vietas esi iesācis melot un grēkot. Atzīsties tik vien, ka esi grēkojis, un vairāk itin nekā, tad Dievs Kungs Cebaots piedos tūliņ uz tām grēcīgām pēdām visu un nebūs nemaz piedošanas: ir ne tik ilgi jāgaida, kamēr iesi pie svētā vakariņa. Un mēs, tiesa, tevis tad ar ,vairs nesodīsim, kad jau Dievs būs piedevis. Āmen!»
Bet Cīruļvējputenis tikpat kā nemaz neklausījās Trejukungudienas tēva tik sirds pilnos vārdos. Viņš turpreti vēl jo vairāk salucīja lūpas spītīgai smīnēšanai, sevī runādams: «Šie mani te mācīs! Laikam domā, ka es esmu vairs prasts cilvēks, tāds pats kā Apzarnis, kas izstāstīs visu, kā strazds bērnus. Šis puika jau pazīst citādi pasauli; ir dzīvojis, dzēris un dziedājis ar citādiem vīriem, nekā jūs, tie klampāni, esat.» Un viņš bij vēl tik lepns, ka Trejukungudienas tēva svētītiem vārdiem nekā neatbildēja.
Skrīveris neļāva vairs tāļāk neko runāt un tagad noprasīja īsi:
«Apzarni, vai tev ir kādi liecinieki, kas to visu redzēja? Ja ne, tad ejiet abi tūliņ laukā.»
«Man liecinieki! Viss krogs to redzēja, ko nupat stāstīju.»
«Tie nav nekādi liecinieki; es tos nepieņemu. Viņi visi krogā bij, kas man atņēma manas zeltītās laulības amata lietas,» Cīruļvējputenis iesāka atkal švirkstēt.
«Vai vienreiz neturēsi vis žaunas cieti!» skrīveris uzkliedza. Un tad Apzarnim sacīja: «Tev tiek prasīts: uzdodi lieciniekus ar skaidru vārdu un nemuldi nekā no visa kroga.»
«Tad lai paliek Uzkreklis un Gremoklis - tie vistuvāk stāvēja toreiz.»
«Es Uzkrekļa ar nepieņemu. Viņi abi Dundurā kopā dzēruši; tāds neder vis par liecinieku,» Cīruļvējputenis iegrūdās atkal vidū.
«Cīruļvējputeni, lai ko dari - Dundura tu neaizskar. Ja tā būtu ar lieciniekiem pasaulē, tad mēs, tiesas tēvi, ar nedrīkstētu dzert no saviem pagasta tiesas ļaudīm. Tad ne...» Krūteža tulkoja Cīruļvējputenim, bet nedabūja vairs izrunāt līdz galam. Jau skrīveris bij kazaku iesaucis un pavēlējis Ciruļvējputeni izgrūst pa durvīm un apsargāt. Tagad izsūtīja arī Apzarni, kur tie abi, otrā pusē sastapušies, iesāka tūliņ ar tā paklusām lamāties, kā laiku kavēdami.
Tūliņ ar iesauca Uzkrekli.
Uzkreklis ienāca un ļoti apzinīgi nostājās. Jau tā kā tā Uzkreklim bij savas lielu lielās tiesas apziņas, ko tas tāpat kā visu citu allaž noslēpumaini līdz nēsāja. Cik viņš nebij tiesājies, cikiem nebij iestāstījis, kā jārunā, kā jāizturas pie tiesas; cikiem nebij pasludinājis, kā izies kuram pie tiesas, kā spriedīs utt. Viss tas jau pacēla Uzkrekli, kur vien viņš tikai kāju spēra tiesas istabā. Bet nu Apzarņa un Cīruļvējputeņa lietā arī Uzkrekli sauc iekšā tādā brīnumu lērumu pilnā lietā, kur cilvēki strādājuši ar dzelzoņām un pašā Dundurā - dienas laikā; kur visa Izjura un nezin kas vēl nerunās par tām nedzirdētām lietām un sacīs: Uzkreklis viens pats vien izliecinājis, un, kā Uzkreklis izliecinājis, tā tiesa spriedusi. Kādēļ lai tad Uzkreklis nenostātos tik apzinīgi tiesas priekšā? Kādēļ tad lai nu Uzkreklis tā visa neiestāstītu savam Uzkreklim? To zinādams, viņš tad arī nupat otrā pusē jau daudziem bij stāstījis: gan jau redzēsit, ka tiesa bez manis tāpat neiztiks, ka mani sauks iekšā.
«Klausies nu tu, Uzkrekli!» priekšnieks iesāka. «Tu nu esi iesaukts pie tiesas. Klausies nu: vai tu zini, tev būs jānodod liecība. Vai tu ar zini, kas lieciniekam tad jādara? Kas lieciniekam jāzina?»
«Tā nu es nezināšu! Kā nu es nezināšu tā! Lai Dievs pasarg!» Uzkreklis iesaucās, nevarēdams ne nogaidīt.
«Pagaidi tu, lai tiesa pati tev visu izstāsta. Tev, vai tu zini, nevajaga runāt ne pa vienam, ne pa otram, tev vajaga runāt tikai taisnību un itin nekā cita. Sargies tu melot par vienu pašu mata daļiņu, tad tu pārdosi savu dvēseli tūliņ velnam par nenieku; jo netaisns liecinieks esot desmit reizes ļaunāks nekā paši netaisnības darītāji. Vai zini ar baušļus? Vai zini, kurš bauslis lieciniekam vajadzīgs pie tiesas?»
«Baušļus? Es!» Uzkreklis iesaucās, acis ieplētis.
«Laikam nezini vis gan lāgā,» Trejukungudiena zinātnīgi noteica.
«Nu - par mani vis nebīstaties, tiesas tēvi! Kā es netiku savu laiku baušļu dēļ redzējis!... Ka zināt zināju, tur nebīstaties it neviens pats. Es jau tak esmu laulāts cilvēks, un no tā vien var zināt, ka es zinu baušļus. Ja es baušļu un tēvareizes nezinātu, vai tad mani būtu kas salaulājis? Un, ja nu ar būtu drusku piemirsušies, tad toties cik simtu reizes neesmu bijis pie tiesas un zinu tāpat visu. Ko nu par to!»
«Ik reizes vis nevar vēl no salaulāšanas vien zināt, vai baušļus māk vai ne,» Trejukungudiena teica. «Par pērminderi būdams, esmu redzējis tādu lietu diezgan. Viendien tepat mūsu otrējo saimnieku Jancis bij div` reizes izstaigājies pātaros un baušļu dēļ atdzīts atpakaļ: brūte māk, - pats nezina vārda. Atnācis stāsta man: tādas nelaimes, kāda šim esot. Ārpusē zinot tik labi, kā ejot iekšā, tā te kakla galā stājoties pātari kā apvārdoti un par Ādama kumosu vien nedabūjot pāri, lai darot, ko vien gribot. Es ņemu - pamācu, sak, nu nezini baušļu un tad laikam tāpat tukšā ej, kā izšauta bise - kur nu tevi pieņems. Sak, ņem un nokauj vai to pašu kāzu sivēnu un aiznes kādu dāņu. Tā ar bij izdarījis, un nu izdevies ar; bijis labs kā pats pavasaris. Tikai pasacījis, lai brūte nu mācot. Nu jā! Sak, kādēļ tad nu neizdosies! Tādēļ tad...»
Bet te priekšnieks iekrita vidū un sacīja:
«Un tad saki labi taisni un patiesi: ko tu redzēji tur kalnā, bundurā? Kas tur bij Apzarnim ar Cīruļvējputeni?»
«Jā, priekšniektēv, es redzēju un zinu visu gal' no gala labāk kā neviens. Es stāvēju tuvāki kā neviens tur klāt. Un es pats ar biju pirmais, kas to dzelzoņu tur Apzarņa gurna mīkstumā uzgāja. Nezin kad vēl pats Apzarnis uzietu. Es zinu visu - kā pieci pirksti. Es jau saku: pats Dievs mūs tur šorīt saveda kopā ar Apzarni. Es jau, tiesas tēvi, šorīt nemaz nedomāju nākt uz tiesu. Un vai šorīt iznākdams domāju, ka man būs jānāk tik lielās lietās - te pie tiesas par liecinieku? Šorīt uzcēlies domāju: ko tik īsā dienā gan daudz padarīsi mājā? Sak, neesi vēl darba pirkstos saņēmis, jau vakars klāt. Nodomāju, sak, iešu kur satikties ar cilvēkiem, tāpat šis tas jāpārrunā, sak, mājās dzīvodams, viens pats gudrs netiksi. Vecene vēl iesakās kā palaikam: tur nu vazāšoties atkal kā Dieva nepieņemams... nevienas dieniņas nepaliekot mājā... kaut ar ķipīti būtu apstīpojis, neesot vairs veprēnam ar ko aiznest. Es atkal pretī: sak, ko nu tu, meitietis, zini no dēliešu iešanām, ko no viņu darīšanām; sak, viens pats ķipītis aptrūcis - tūliņ jau ies to stīpot; kad aptrūks vairāk, tad ņems visus uz reizi, sak, tā pati vien stīpošana būs. Ekur, es saku, jāiet un jāpadabū kāposti vis; māsasdēls viendien apsolīja; iemetīšu pāra desmit galviņas, lai tiek tak, ko ieskābēt, cik nu iebūviešam vajaga. Nelaim' zin', bijām dienas pārmijuši un iestādījuši savus kāpostus tārpu dienā, un tā pašu kāpostiņiem sakrita kāpes ap pašu septiņgulētāju dienu nezin cik tūkstošu miljoniem un noēda tās divas dobītes zarnu zarnām. Jau es vecenei sacīju: nudien būs tārpu diena... sak, nestādīsim kāpostus šodien! Šī atkal pretī: runājot kā nepilna; pati vienumēr dzīvojusi mājā un nu nezināšot dienu. Uzstāties ar lāgā nevarēju, trīs dienas nebiju mājā bijis, sak, kas vilks nu zin, kāda diena gluži ir, - lūk, es jau tiesājos un meklējos vēl par to pašu savas sievas mantu, - jūs jau gan zināt, tiesas tēvi. Redz, tiesas tēvi, kā tas ar neiet pasaulē: trīspadsmit gadu esmu sastaigājis - un ka būtu dabūjis ko degunā iešņaukt! Es jau pats ar saku: par sliktu nu gluži nav tā sievas manta, bet, ja tā tā jāpelnī, tad gan labāk, vai viņa ir vai nav. Bet manas pašas vecenes vaina ar gan tur ir klāt. Šī saka: viņa jau toreiz visu līdz atvedusi, kāda jau nu gan tā meitieša mantībiņa esot. Viņai vairs nekā nevajagot no brāļa, es tikai diedelējot par velti. Es atkal saku pretī: ko nu tu, meitietis, zini. Kad tēvs nomirst, tad bērniem tūliņ manta otrreiz jāizdala, un vīrs savas sievas mantas ņēmājs, sak, tas ir visos likumu likumos. Sak, tēvs tev nomiris, un divi vien esat ar brāli, tēva manta jāizdala otrreiz gluži pušu, un vīrs sievas mantas saņēmājs, tur vairāk nekā - to es zinu tikpat kā pieci pirksti. Bet jūs jau zināt, tiesas tēvi, manu dabu, ka es mierā nepalikšu, kamēr nebūšu tur gala dabūjis. Un tā nu eju - eju šorīt un iedams iesāku domāt - tīri kā par laimi, jo citādi es ar Apzarni nemaz nebūtu saticies, un kur tad jums būtu liecinieks?... Iesāku domāt, sak, ko nu es, liels cilvēks, tur iešu kāpostu dēļ pa ciemiem dauzīties, lai iet un nes pati vecene. Sak, lai nes pati vai četras reizes, ko tad nu diezin mājā daudz dara. Un līkums ar ir tur, gar māsasdēlu ejot. Nodomāju, sak, iešu tad labāk tepat gar Klajnieku silu uz Melno dūksti; slapāks gan tur ir, bet kas bēdas! Sak, vēl aizvakar čabatas ar degutu sasmērēju, cik vien tur līda, braukdams uz draudzes tiesu. Tā eju, eju un tieku pie tā purva stūrīša, kur viengad Desukalna Ješka - jūs jau gan vēl atminat bij nositis traku suni, - nu ir cilvēks zem zemēm, - kā bij zvēlis ar labu metamo uz krustiem, tā izstiepies vien tūliņ, - un, tā iedams, skatos un redzu, sak, kas tur kūkuro ap pašu Melno dūksti - tur, purviņa malā? Tā iesitās tūliņ pirmā galā prātā, sak, nudien būs kāds modzeklis, sak, cik viņu te nav ap Melno dūksti! Apstājos, skatos un tipinu pēdiņu pie pēdiņas, sak, redzēs, kas te gluži būs par vajostiem... Bailīgs gan neesmu, bet kas gluži var zināt, kas tur var būt, sak, labāk ar apdomu. Tipinu, tipinu labu gabaliņu vēl tāpat. Tā uz reizes dzirdu... iekāsējas - ā, sak, nav vis modzeklis: balsi laiž vaļā cilvēks ir. Sāku iet atkal pilniem soļiem, nāku tuvāki... redzu; Apzarnis - lasa dzērvenes un met mutē pa vienai. Sak, ka tevi velns, ko tu tupuļo kā puika, kā cilvēkus biedēdams!... Lielam cilvēkam, sak, jāēd dzērvenes. Šis saka, laikam pīpes padibenes esot ierāvis vairāk, sākuši žagi raut un mesties slikti ap sirdi, gribējis kādu skābu dzērveni iemest mutē. Salabrītojāmies. Es šim prasu, sak kur tu: iesi? šis saka; iešot uz to pusi - uz ādmini. Esot jau pavasari iedevis trīs sprādzeņu teļādas, un kāda gan tā pasaule esot: nieka teļādiņu nevarot pagatavot, rudens esot klāt. Es šim saku: es ar iešu uz to pusi. Šis saka: labi, tad iešot reizē. Es saku: labi, labi, iesim ar reizē. Nezin par ko tur - par šo, par to runādami, tāpat lēniņām. ejam, sak, kur nu jāskrien, gan jau to pasauli saķers, un tā atnākam te kalnā līdz Dunduram. Šis, Apzarnis, saka: vai iešot Dundurā? Es saku pretī: kā grib! Šis saka: tad iešot. Es saku: tad iesim ar! Un tā ieejam Dundurā. Tā nu ieejam Dundurā, izpīpējamies, izrunājamies, izesam un vairāk itin nekā. Viss tik labi, tik saticīgi, kā pašā Jāņu sestdienā. Šis, Apzarnis, vēl izpērk korteli tā paša sūrā par abiem. Es saku: lai ar nu pērk, lai pērk, es pirkšu otrreiz, sak, man nav iegadījies lāgā sīkas naudas. Šis saka, kas nu par to esot, gan jau nu izpirkšot. Izdzeram, izesam to godīgi, glīši un nekā. Citi saka, jānāk būšot te uz leju, sak, iziesim mēs ar tad laukā...»
«Izejat laukā... nu, kas tur bij? Stāsti nu tak drīzāk!» priekšnieks piemetināja.
«Nekā, priekšnieka tēv! Man tā daba: ko ņemt, to ņemt visu līdz dibenam; citādi nē! Ja man neļauj tā darīt, kā es gribu, tad es labāk nemaz. Mana vecene vēl dažbrīd pārmet, ka man nekas neveicoties; darbs turpat rokās papriekšu diltin sadilstot nekā padarot. Es atkal pasaku: ko nu tu, meitiet, zini! Ja nevar darba pamatīgi padarīt, tad es viņa labāk nemaz neņemu rokā. Es viņai pasaku, sak, labāk pāri pastalu taisi divas dienas, kad tik labi, nekā divus pārus vienā dienā, bet slikti. Tā ir mana daba, priekšniektēv! Nuja, un tā bij: izejam laukā, nostājamies uz trepēm un skatāmies, ka citi nav vis vēl aizgājuši uz leju. Te kroga priekšā piebraucis Gremoklis, un tur visi sastājušies apkārt kā dārzs, skatās melnā zirga ādā, un Gremoklis saka: tā esot Trejukungudienas tēva melnās ķēves āda. Mēs ar Apzarni, turpat uz trepēm stāvēdami, ar skatāmies un runājam: tā nu Trejukungudienas tēva melnā ķēve ar nobeigusi savus ceļus. Sak, visi stiprie izzūd vien cits pakaļ cita no Izjuras. Sak, Trejukungudienas tēvs pats varbūt sēd te lejā un nezina vis, ka ķēvītes āda jau pie Dundura.»
«Tad Gremoklis jau aizveda!» Trejukungudiena izsaucās. «Iedevu šorīt, lai nokopj. Diezgan bij kalpojusi, diezgan maizes saarusi kungiem vai pašiem strādniekiem. Citi sacīja man, lai pārdodot, izskats esot labs un dabūšot labas naudas. Es sacīju: tā nu gan nedarīšu; tik ilgi kalpojusi, un tur nu es došu zirgu mietnieku sitieniem, lai dauza lopiņu pa visiem Malienas tirgiem. Lai Dievs pasarg tik nežēlīgam būt arī pret savu paša lopiņu!
Nuja! Uz trepēm tāpat tur skatāmies un esam, tā redzam: Cīruļvējputenis nāk taisni uz mums, brizdams pa pašiem lielajiem dubļiem, ka blankšķ vien. Es vēl iesakos uz Apzarņa, sak, nez kas tam nu par tādu prieku brist pa dubļiem kā pa iejavu muldu. Te redzam: rokā šim cimdi dzeltainiem vaļņiem, un pienācis tos sāk pleitēt ap zirgu slitu. Nezin kā tur Apzarnis šo pabildināja, un tā uz reizes šis klāt ar tūliņ uz trepēm un, garām iedams, paslepeni iegrūž ar elku briesmīgi stipri Apzarnim pašā vēderā. Šim tosiens vien izskrien; rītā kā, sak, cilvēks labi ietaisījies priekš visas dienas un, atsizdamies no grūdiena, vēl mani līdz salīgoja, ka gribēju uzkrist gandrīz uz pudeļu gabaliem. Bet pats, pagāns, ieskrēja tūliņ krogā, ka durvju ķieģelis vien nokauca. Tā Apzarnis saka: iesim iekšā un prasīsim laba, stipra brandvīna par tādu grūdienu vēderā. Es saku: iesim, iesim, bet vai viņš, pagāns, pirks vien? Tādiem daudzreiz, sak, nav ir ne plika graša pie dvēseles, lai lielās, vai diezin kas nebūtu bijuši. Tā ieejam un iegājuši redzam: šis stāv pie stoikas, žņaudzīdams savus cimdus. Tā Apzarnis saka uz šā: skroder, labu, stipru brandvīnu par tādu grūdienu vēderā! Nudien, būsi vai nabu atsitis no aknām; citādi plīsīšot ūzas. Bet šis tikai šņāc vien. Apzarnis bildina vēl otrreiz: skroder, vai nedzirdi vis? Ja tāds būsi, tad aizpelšu meitām, un nedabūsi nemaz sievas. Tā uz reizes šis tikai Apzarnim ar iksti nāsīs: šitā dabūšot, teļādu midzenis tāds! Apzarnis vēl nu nekā daudz, bet pajokojas vēl tāpat. Vārds pa vārdam, vārds pa vārdam, un nu tikai ar lamāšanos: Cīruļvējputenis papriekšu - Apzarnis pakaļ, Cīruļvējputenis papriekšu - Apzarnis pakaļ, kamēr uz reizes šis tikai čukss! - ar dzelzoņu Apzarnim gurna mīkstumā. Nesacīja Apzarnis ar vēl tad diezin vis ko par to. Viņš nolika tikai pīpi uz stoikas, saņēma skroderim pie vienas rokas un tad, laizdams sev apkārt, tāpat kā pavasarī kumeļus dancina - pa virves galam - un tad ar otras rokas plaukstu iemeta pa dibenu reizes trīs četras, ka putekļi vien skrēja gaisā. Es vēl iesmējos, sak, vai visi Izjuras putekļi sagājuši Cīruļvējputeņa ūzās. Jūs, tiesas tēvi; nezināt, viņam, pagānam, tāda daba: rudeņos kur šuj, tur kuļamos rītos pa rijām iet ar meitām jārēties. Un tad iet kā nelabais pa klājiena virsu ar tām pašām ūzām, un kā tad nu nepieputēs! Un vai jūs, tiesas tēvi, domājat, ka tur diezin kas tika ar mīkstu plaukstu? Citi vēl sacīja: tas puteklis daudz lielāks nekā tas sitiens.»
«Nu, un tad?» priekšnieks jautāja. «Vai būs drīz beigts?»
«Kur nu vēl beigts! Nebūs vis vēl beigts. Es nevaru citādi nekā līdz dibenam stāstīt. Tā Apzarnim pleitējot, nezin kā šis, pagāns, bij atsities atpakaļ un ieķēries Apzarnim matos kā ērce un nu tikai velk. Šis nesaka nekā, bet saliecies iet tikai pakaļ kā Bērtuļa tirgus āzis. Neviens nesaka ne mēma vārdiņa, bet tikai skatās, sak, redzēs, kas tur nu gluži būs. Es kā tādas lietas labi pazīstu, tik ilgi tiesādamies... Nezin cik naida un ķildu vien neesmu izšķīris, cik sirdīšanās un bāršanās nedzirdējis tur tiesas otrā pusē. Es jau saku: mums - tur, tiesas ļaužu istabās, ir visa īstā iztiesāšanās. Ko jūs, tiesas tēvi, te iekšpusē nieku dzirdat, nudien, tas gluži nieks. Pie draudzes tiesām tā nu īsti nedrīkst, bīstas no kunga, bet kas tad mums te - pie pašu tiesām? - paši tiesātāji - paši tiesājamie. Un tad otrā pusē noturam desmitreiz lielāku tiesu nekā jūs te iekšā. Tā es, redzēdams to, uz reizes sāku kliegt un saukt jūsu vai visā rīklē. Paklausījušies citi - sāk kliegt tāpat līdz, un tā nu kliedzam savā rīklē kurš: tiesas tēvi! tiesas tēvi! Bet tiesas tēvu krogā neviena - ja grib, lai Apzarnim norauj vai visu galvu. Nu tikai atjēdzamies, ka jūsu, tiesas tēvu, nav bijis neviena paša šodien te, Dundurā, un nu sākam brīnīties visi, sak, tiesas diena ir, ļaužu pilns krogs, bet pašu tiesas tēvu neviena krogā!...»
«Nebīsties vis, Uzkrekli, par mums! Tā vis nav nekad noticis un nenotiktu ar. Tur nav vis nekas; tur mums šodien... bet dabūsi gan vakarā Dundurā to zināt,» Krūteža runāja žorīdamies, jo viņš ikreizes žorījās, kad vien pieminēja Dunduru.
«Nuja! Plēsājies ar laikam nobijās no tā, ka neviena tiesas tēva krogā, un Cīruļvējputenis iesāka atlaist matus svabadāki, bet - še tev! - rokas nedabū vien nost, tāpat kā tas kliņģeru zaglis Ūziņu tirgū pie kliņģeru lādes ar zagļa vārdiem... nostāvējis visu pusdienu, ka ne kust no pēdām. Bet šim, pagānam, atkal skaistie gredzeni bij ierežģījušies matos; tikmēr tur bij burzījies pa iekšu, ka nekādi dabūt nost. Jau Apzarnis gribēja, lai raujot ar visiem matiem laukā, te viens nu tik gudrs iekliedzās no pulka: Apzarni, neesi lops un nedodi gredzenus laukā, lai tie stāv tur par liecību, kamēr iztiesā. Tā tikai šis satur ar Cīruļvējputeņa roku kā lūškās un kliedz mūsus palīgā, lai nākot un izmaucot pirkstus no gredzeniem. Mēs tikai ar pulku virsū un izmaucām ar. Šis, pagāns, atkal ar kliegšanu un spārdīšanos kā ērzelis. Kā reiz vilka ar kāju atpakaļ, tā man pašos cirkšļos: zilas un zaļas zēveles vien apšķīda ap acīm, - un pats tikai tādā savādā balsī kliedz kā kaujams. Kamēr ar sūkstos ar saviem cirkšļiem, citi jau bij abus izjūdījuši un Cīruļvējputeni pavisam atšķīruši no Apzarņa. Bet tikai uz reizes Cīruļvējputenis palecas un - virkšķ! - lielo gredzenu izrauj ar visiem matiem. Nu tu izgaiss! Mēs tikai atkal visi virsū, atņemam gredzenu un nu to iesienam ar visiem matiem turpat, kur izrauts, un nelaižam šā vairs ne tuvumā. Tad nospriedām nu pašu vest te uz leju, bet, pagāns, bij izbēdzis... Mēs nebēdājām par to neko, sak, gan dabūs tā putna rokā, kad vajadzēs.»
«Un tā ir visa tava liecība?» skrīveris vaicāja.
«Nuja! Izstāstīju, cik smalkāki vien varēju.»
«Un ar to dzelzoņu?» skrīveris jautāja; bet Uzkreklis iekrita tūliņ ar starpā:
«Ka tevi, vilki, vārnas, žagatas!... Gribēju aizmirst pašu labāko neizstāstījis. Tā nu tur stāvam - stāvam visi pie stoikas un sirdāmies par to pašu gredzena izraušanu un par dzelzoņu vairs neviens, ne pat Apzarnis, ne citi. Es stāvu Apzarnim vistuvāk, sak, abi paši te sanācām krogā, un tur tad es biju uzgājis to dzelzoņu... pats nezinu, kā. Šis, Apzarnis, tikai uz reizes iekliedzas: kas, velns, te dzeļ gūžas mīkstumā! Nudien, vai lapsenes pielīdušas, vai, ūzās! Es atkal saku: kur vairs tik vēlā rudenī lapsenes līdīs ūzās! Sak, lūko, kas tur būs! Šis, tikai pagriezies pret gaismu, lūko - adata, kā iemieta tā... Nu redz, vai es nesacīju, ka nebūs lapsenes! - es saku. Tā uz reizes tikai es pats, kā jau tādas lietas labi zinu, tik ilgi tiesādamies, - es pirmais iesāku sacīt: lai stāv dzelzoņa, kur iemieta; nevajaga ne pirksta tur pielikt. Sak, tas jau tikai visā Malienā tā ir: ja kāds vai nokāries vai citādi nomiris Dieva nenoliktā nāvē, tad nedrīkst neviens pats tur pirkstu pielikt, kamēr valdība nenāk tur. Sak, trakāka liecinieka tur vairs nevajaga, kāds te nu Cīruļvējputenim... Ar dzelzoņu iet pie otra miesas, sak, tur trīs mūži ar nopūsi cietumā.»
«Saki tu skaidri tik to: vai tu redzēji, ka Cīruļvējputenis tiešām iedūra Apzarnim ar to dzelzoņu?» skrīveris jautāja papiktā balsī. «Un nemuldi nekā tā apkārt.»
«Vai es redzēju? Kā? Nudien, kādas redzēšanas citas tur vairs vajaga? Visi jau zina, ka Cīruļvējputenis iedūris to dzelzoņu. Viss krogs tūliņ sacīja: nu tu, Cīruļvējputeni, redzēsi savu velnu! Un, kas jau plēsa matus, tas dūra arī dzelzoņu. Rakstāt vien visu droši tiesas grāmatā iekšā... nekāda bēda! Vai es tādu lietu nezinu, tik ilgi tiesādamies?»
Ar to pašu skrīveris izsūtīja Uzkrekli laukā īsi un strupi.
Tiesas tēvi iesāka cits par citu apspriest, ka Cīruļvējputenis esot gan tas dzelzoņas dūrējs, tur neesot neko runāt. Ja viņi šo lietu gribot vien laist uz augstākām tiesām, tad Cīruļvējputenis esot pazudis cilvēks. Lai nu viņš kāds šķēru čirkstinātājs esot, kas tur nu esot bēdas, pašu pagastā varot iztikt. Ja nu aizdzenot tāļāk - visur daudzināšot: atkal viens izjurietis cieti!... Un kā tas tad izklausīšoties, kad tāds iznēsāšot Izjuras kaunu pasaulē? Esot jāiesauc iekšā un labi jāsabiedē, lai atzīstoties un izsakot. Ja vajadzīgs... tepat jāuzskaita pāra reizes un jālaiž, lai iet mājā.
Tūliņ ar Cīruļvējputeni iesauca. Varēja redzēt, ka viņš bij nodibinājies - liegties, lai tur kāds gals. Un tā viņš liedzās ar, teikdams tikai to pašu zināmo: es nekā nezinu, - turklāt savādu spītīgu smīnēšanu smīnēdams.
Cīruļvējputeni izsūtīja atkal laukā, neko tur nepanākuši, un tas izgāja ar, tāpat smīnēdams savu smīnēšanu.
Gandrīz visus Izjuras tiesas tēvus bija aizskārusi ļoti jeb, kā paši sacīja, aizdevusi tiem dusmas šī Cīruļvējputeņa izturēšanās, kur tie skaidri redzēja, ka tas melo un liedzas. Turklāt tiem vēl bij dusmas par to, ka nevarēja paši ar savu spēku šī pagāna notvert viņa blēdībās un melos. Tādēļ ar, Cīruļvējputenim izejot, viņi pie sevis noņēmās: nū pagaidi, putns, kad tu tāds esi, gan tad mēs strādāsim ar tevi citādi!
«Ko nu lai darām ar to pagānu, ka neizsaka?» priekšnieks tagad jautāja savus tiesas tēvus. «Būs jau tikpat jāpielaiž par dibenu kāds biedēklis izkacinājot, ja tāpat vēl liegsies.»
«Es ar domāju, ka vajadzēs pāra reizes iepērt,» Krūteža tūliņ pakaļ noteica sava vecākā tiesas vīra vietā. «Un, kad izsacīs, tad izpirks Dundurā rudzīti miera līkopās un Apzarnim par sāpēm. Gan es viņus tad savedīšu mierā.»
«Tas Kungs Cebaots ar tāpat dara, kā mēs esam darījuši ar Cīŗuļvējputeni. Viņš ar, pirms pamāca mūs, savus bērnus, ar labu un labinādams pārpārim velk pie sevis. Bet, kad nu vairs gluži nevar noliekties un noskatīties, tad sāk cilāt savas Dieva rīkstes: krusu, pērkoni, mēri, bula laikus, saules aptumšošanu un vecu mēnesi. Jā, tad cilvēki gan tiek tik mīksti, lai tin vai ap pirkstu; tad gan mēs zinām, kas Dievs debesīs, kas velns ellē. Tā es ar savā grēcīgā prātā saku, ka Cīruļvējputenim pienācis savs laiks, kad viņam jāsaņem savas rīkstes nu no mums, Izjuras tiesnešiem. Cīruļvējputenis jāmīkstina, Cīruļvējputenis jāper - citādi tur Dieva bērns nebūs. Redz, to es saku!»
Tas bij no Trejukungudienas tēva.
«Kad jāper, tad jāper ar! Ko tur vairāk! Vai tad nu žagaru nav, vai... Mazāk ar jau tagad cilā rīkstes, par to ar tā iet,» Kalācis gudroja.
Un, kad nu Linums un Dobiņš ar tikpat kā piekrita tam visam, tad gandrīz lieta bij kā notikusi. Tikai ērmoti bij tas, ka te, Cīruļvējputeņa lietā, īsti viņa pēršanas dēļ skrīveris nemaz nepiedalījās, un kas no tā cilvēka īsti šoreiz bij gaidāms? Bet viņš tikai domāja un domāja pats sevi, kā to gluži labi varēja redzēt. Ko viņš īsti domāja, kas to zin, un pavisam no tik noslēpumaina cilvēka, kāds Kode, tas nav izmanāms. Dažreiz nākošais laiks gan atklāj nedomājot arī tādas noslēpumainas pašdomāšanas, ja tās vien atminamies un salīdzinājam ar gadījumiem. Atminēsimies vien tad arī šoreiz to no Kodes, varbūt tiksim drīz vien arī uz šo viņa domu pēdām. Un tātad, Kodem nepiedaloties Cīruļvējputeņa pēršanas lietā, tas viss tomēr bij kā bez gala, un tādēļ priekšnieks, pagriezies pret skrīveri, tam prasīja:
«Nezin kā tad nu gluži būtu ar to Cīruļvējputeņa pēršanu?»
Kode tā kā drusku patrūkās no savām domām un tad tūliņ iesaucās:
«Kādēļ tad nevar pērt! Var ņemt vai trīs reizes vēl šodien priekšā. Pelnījis viņš to jau sen un nu ir vienreiz rokā.»
Vai tu mēms palicis! Nu Cīruļvējputeņa smalkā āda tikpat kā zārdā! Ja liegsies vien vēl tāpat, tad karsēs gan pakaļu.
Cīruļvējputeni iesauca, un priekšnieks, nu vēl to pamācījis, noprasīja cieti, sacīdams:
«Te nu mums ir daudz un visādas liecības rokā, ka tu esi gan plēsis Apzarnim matus un dūris to dzelzoņu. Saki nu Dieva Kunga dēļ - vai runāsi taisnību, vai izsacīsi patiesību? Ja runāsi taisnību un izsacīsi patiesību, tad vēl ir laiks, tad mēs zināsim gan, ko darīsim. Bet, ja tu melosi un liegsies kā līdz šim, nu... tad zini gan!»
Pēdējos vārdus priekšnieks izsacīja jo svarīgi, ar podalaižkas pirkstu sizdams uz galda.
«Ja esi gudrs, Cīruļvējputeni, tad saki vien taisnību. Nudien, es jau tev pirmīt sacīju, ka tur tad nieks vien tev būs - ja izsacīsi taisnību. Es iešu vidū - jūs tad samierināšu kā avenus, un tad tu redzēsi, kāda būs dzīve vakarā pa Dunduru,» Krūteža labināja Cīruļvējputeni.
«Nekāda gara runāšana, nekāda labināšana vairs!» priekšnieks noteica cieti. «Un nu izsaki īsi un aši to, ko tev prasīju!»
«Es nekā nezinu. Ko tad es citu sacīšu, nekā pirmīt jau sacīju? Tad man laikam būs jāmelo!» Cīruļvējputenis teica, bet tomēr agrākā spītībiņa bij jau nokususi no viņa lūpiņām kā siena laika salna.
«Ak tā tu saki! Tad tev būšot jāmelo!... Nu, tu grēcinieku grēcinieks,» priekšnieks pēdējos vārdus izteica, atkal sizdams uz galda ar podalaižkas pirkstu. «Tad tu vai tu dzirdi? -tad tu par liegšanos dabūsi... bet cik liksim tad gluži uzskaitīt?» priekšnieks čukstēja atkal skrīverim, un šis tāpat čukstoši atbildēja, ka pirmoreiz varot sadot divdesmit.
«Vai nebūs vien diezgan ar piecpadsmit jau?» priekšnieks lūgdamā balsī lūkoja atkaulēt ko no Kodes. Un, kad Krūteža, arī vēl savu galvu piedūris, runāja par piecpadsmit vien, tad palika ar tāpat, un priekšnieks tad ar tūliņ, galvu pacēlis, sacīja:
«Tad tu dabūsi, Cīruļvējputeni, piecpadsmit. Tev tiks uzskaitīti piecpadsmit. Tos tu dabūsi par liegšanos un meliem. Kazak! Ņem - izved Cīruļvējputeni skaidienā! Krūtežas tēv, tu iesi pastāvēsies tur klāt un izskaitīsi sitienus!» priekšnieks, iesaucis kazaku, izrīkoja darbus.
Kazaks tūliņ pieņēma Ciruļvējputeni ar abām rokām pie pleciem, to apsvieda apkārt, kā viņš ik reizes mēdza to darīt, ja vēlēja vest kādu skaidienā, un tad, runādams: «Marš! Prom skaidienā!» - Cīruļvējputeni iesāka vadīt laukā. Gan šis atsviedās vēl atpakaļ un saraustītā balsī sāka runāt: «Es nemierā! Es pie augstākām tiesām, nemierā, un tad nedrīkst vis mana goda tā nogānīt pa skaidienu!... Es citāds cilvēks nekā citi cilvēki! Manis nedrīkst vis tā pērt kā citus cilvēkus. Man studenti draugi. Es pie birģeļiem, es pie birģeļiem!» -bet tas viss nelīdzēja itin neko, un to izvadīja laukā.
Bet sakāt - kā tas bija ar to skaidienu? Vecais kazaks tūliņ to saprata, ka tā ir pēršana; ja priekšnieks sacīja, lai izvedot Cīruļvējputeni skaidienā. Un kādēļ tad priekšnieks nesacīja taisni vārdā: ņem izved Cīruļvējputeni; viņš tev būs jānoper jeb jānokuļ? Redziet, ar to visu bij tā: izjurieši, tāpat kā visi citi malenieši, stipri smalkjūtīgi cilvēki. Viņi visām tādām vistām un lietām, kas vien nekrīt labā pusē, iet apkārt ar lielu līkumu. Tā viņi arī pēršanas jeb kulšanas nesauca nekad krietni- savā dzimtvārdā, lai gan ar to bij radin apraduši jau no seniem laikiem. Ja kādu pēra tikai tā pāmēreni un nopelnītā vajadzībā, ka nupat Cīruļvējputeni pērs, tad runāja un sacīja «uzskaitīt»,«pielaist pie poda dibena», «izvest skaidienā», «aizsētā»u. v. c. Turpretī, ja kādu magi nokūla un, sacīt, arī nevainīgi, gluži par kādu nieku, tad sacīja atkal «tam noēda kaulus», «to noēda līdz kauliem», «to nokapāja līdz asinīm». Izvest skaidienā - to izjurieši atvasināja, saprotams, no tās vietas vārda, kurā pēra pie viņu jaunās tiesas mājas, un šo nosaukumu pieņēma no tā laika, kur pēršana no muižas ziediņiem pārgāja pagasta tiesas un draudžu tiesas izsaimošanā; jo līdz tam laikam sacīja «pie muižas zediņiem», bet tagad - «skaidienā izvest». Tiesu kazaki, saprotama lieta, visā Malienā bij īstie pēršanas vietu izmeklētāji, un tā arī Izjuras vecais kazaks bij izmeklējis zināmo skaidienu. Viņš jau ziemās ik reizes iekārtoja malku tā izkraut, ka tur vidū palika kāds sevišķs tukšums: tik garš, ka var labi izstiepties, tik plats, ka var labi atvēzēties sist. Viņš tad ik reizes ka malkas krāvējiem iestāstīt savu vajadzību: aizvējas vajagot; nezin kāds varot iegadīties laiks kuro reizi, lai nesalstot rokas. Šo zināmo skaidienu izjurieši drīz vien ieradās tāpat ievērot kā agrākos kungu zediņus. Viņi vis negāja nu vairs muižas zediņus apbrīnot: «Ak, vieta, kā gan tu neesi redzējusi! Ak, cilvēciņi, cikiem kauli te nav noēsti!» - bet nu gāja paši savā skaidienā brīnīties, gan šī vieta neesot redzējusi, lai gan vēl gluži mazumu bij redzējusi. Tāpat tos laikos neviens izjurietis, sakot, neviens visā Malienā nedomāja, ka citur kur būtu labāka pēršana nekā zem klajas debess. Tas ir īsti labi - klajā laukā pērt, viņi sacīja. Tad cilvēku vaimanas uzies drīzāk pie Dieva, ja kādu netaisni noēd; bet, ja kādam uzskaita patiesi, tad citi to labāk redz un dzird par biedināšanu.
Gandrīz reizē ar kazaku un Cīruļvējputeni iznāca arī Krūteža - izdarīt savu uzdevumu. Tos laikos tas bija viens no visulielākiem tiesas tēvu uzdevumiem - stāvēt klāt pie pēršanas un skaitīt sitienus, un tādēļ ar Krūteža iznāca tik varīgi kā Bābeles torņa būvētājs, krūti izsvēlis. Ļaužu pulkā atkal bij tāds klusums, it kā Krūteža taisītos nupat laulībniekus sasaukt. Un, ja viens otram čukstēja: «Cīruļvējputeni vedīs skaidienā... Krūtežas tēvs stāvēs klāt...» - tad to ar čukstēja tik klusu, ka neviens nevarēja to sadzirdēt savām dzīvām ausīm.
Turpretī vecais kazaks nostādīja Cīruļvējpūteni vienā kaktā, komandēdams: «Marš! Viens, divi - stāvi!» tad paņēma cietuma atslēgas, atslēdza cietumu un no turienes iznesa slaiku, slaiku rīkšu buntīti, tikpat līdzeni salīdzinātu kā nocirptā ūsa, tikpat glīti nodarinātu, nosietu kā viņa glītais mundieris. Zināms, viņš gan glabāja pagrabā, lai nesakalst, tikai tiesas dienu rītos tās uznesdams augšā, cietumā; jo pavisam cits izskats bij rīkstēm, kad tās iznesa no cietuma.
Cietumu aizslēdzis un rīkšu buntīti pasities padusē, vecais kazaks Cīruļvējputeni aizkomandēja uz skaidienu, iedams savos zināmos karavīra soļos līdz. Dievs zin... vecajam kazakam bij un bij savs citāds bijājams svars nekā citiem, tā ka pat lepnais Cīruļvējputenis gāja līdz kā nocirpts avens.
Ļaužu pūlis devās tūliņ klupdams krizdams pakaļ cits par citu, bet allaž gan tā, ka vecajam kazakam nemestos ir ne tuvumā, nedz arī drīkstēja kāds tad iepriekšu aizskriet - lai tad Dievs tādu glābtu no vecā kazaka draudiem un kliedzieniem. Kad vecais kazaks iet uz skaidienu, - izjurieši vispāri teica, - tad viņš ir nudien vēl kādas piecas reizes sirdīgāks nekā citos kādos brīžos.
Pie skaidienas tikuši, ļaudis nu galvu galvām spiedās un kāpa cits par citu gan uz malkas grēdām, gan uz malkas bluķiem, lai tikai redzētu, kā Cīruļvējputeni pērs; jo, kā jau visā Malienā, tā arī te izjurieši bij tie cilvēki, kas vismīļāki skatījās, kur citus per, kur kādi kavās, kur laulībniekus veda baznīcā, kur cits naudu skaitīja, kur jaunās meitas veda iesvētīt pie altāra, tad miroņos, izraktos kapos un bēgļos sasietām rokām. Visās tādās reizēs tad viņi skatījās gandrīz visi ieplestām mutēm, no kā varēja noskārst, ka viņi skatās tiešām ar visu sirdi mīļie, labie izjurieši un tā līdz visi malenieši.
Skaidienā nonākuši, vecais kazaks, nostādījis Ciruļvējputeni un pieslējis rikšu buntīti, iesāka kārtot vietu, malkas gabalus likdams citu pie cita kā tilta grodus. To padarījis, viņš atraisīja rīkšu buntīti, izņēma vienu labāko, lokanāko rīkstīti un, tās citas salīdzinājis tāpat jo glīti, pieslēja kādā kaktiņā. Visu to viņš darīja, nerunādams neviena mēma vārdiņa, neskatīdamies nevienā, itin tā, ka viņš vien vienīgais ar savu rikšu buntīti būtu bijis. Visi citi ar stāvēja tik klusu - tik klusu kā odi stimbenā ap Jaunu gadu. Tik Cīruļvējputenis metās arvienu pelēkāks un savādām acīm skatījās sarindotā malkas gabalu guļas vietā.
Kazaks patlaban rīksti kā mēģinādams palocīja rokās un izsveibināja pa gaisu, ka svelpa vien, un tad, to nolaidis gar sāniem, komandēja:
«Stāvi! Viens, divi, trīs - svārkus nost!»
Tāļāk Cīruļvējputenis vairs nevarēja stiept - te bij gan nu āmen! Viņam vārījās gan pa iekšu viss kā pupu putra; viņš liktos gan nopērties un tad pēc gan redzētu, ka viņi, tie tiesneši, visi noskrietu tad no saviem amatiem, ka spaļi vien noputētu, tādēļ ka viņu, tik smalku cilvēku, tik prasti likuši pērt, un ka viņš par to sūdzētu augstākās tiesās utt. Bet - par velnu! -Cīruļvējputenis bij draugs ar studentiem un ģimnāzistiem un zināja, ka tiem būtu liels kauns, ja viņu pērtu un nopērtu turpat, kur visus citus prastus per. Tā Cīruļvējputenim vārījās pa iekšu, tā viņš galā aizbildinājās sevim atkal pēriena nesaņemšanu, ka savu draugu dēļ vien to nedrīkstot saņemt, un tad sacīja, kazakam komandējot «viens, divi, trīs», ka viņš iešot ar atpakaļ uz tiesu un izsacīšot, ja jau tiesa tā gribot un gribot.
«Un pirmīt nevarēja izsacīt pie tiesas? Tu cilvēkus te maldināt!» vecais kazaks dusmīgi sacīja, tāpat vēl stāvēdams savā komandas garā, kuram nepatika tāpat kā ikkatram, kam neizdotos savs iesāktais darbs.
«Marš! Svārkus nost! Varēsi visu izsacīt pie tiesas tāpat ar, kad būsi nopērts. Mutes vis jau tev neaizsitīs.»
Arī viss ļaužu pūlis piekrita pilnīgi vecajam kazakam, ka varēšot vēl labāk izsacīt tad, kad nopēršot. Vajagot tikai nopačāt. Vai viņi esot nākuši te par velti un kāpuši uz grēdām vis skatīties? Un viens pats nu visus tā izkaunēt!
Bet Krūteža neļāva tā un, Cīruļvējputenim sizdams par plecu, sacīja:
«Nu tu esi gudrs! Vai tev nesacīju jau pirmīt, ka tā būs labāk! Redzēsi, kā nu dzīvosim vakarā pa Dunduru, un ne te, skaidienā, likt sev ādu plēst.»
«Nu - ja es nebūtu tik smalks cilvēks un ar visiem studentiem un lieliem cilvēkiem tāds draugs, kam pēršana par prastu un par kaunu, - nu tad jūs redzētu gan savu pastaro... ja es ļautos nopērties,» Cīruļvējputenis teica pārskaities un gribēja lepni atstāt skaidienu, bet kazaks to apturēja: «Marš! Stāvi!» Un, kad savu rīkšu buntīti bij kārtībā salicis, tad aizveda Cīruļvējputeni tai pašā kārtībā, kā atnākuši, un to palaida tiesas ļaužu istabā.
Krūteža atkal tūliņ lepni iegāja tiesas istabā, kur visi citi sēdēja tāpat pie galda. Viņa pirmais vārds bij:
«Redz, ka ar Cīruļvējputeni iztiksim galā bez pēršanas... Izsacīs visu!» - un tad, durvis pavēris, pats Cīruļvējputeni iesauca.
Priekšnieks Cīruļvējputenim nu prasīja atkal visu to pašu, ko agrāk, un viņš nu izsacīja, ka esot gan laikam rokas ieķērušās Apzarņa matos, atgainoties, kad šis viņu sitis. Un par to adatu viņš neatminot neko krietnu sacīt: ja esot dūris - tad esot dūris, ja neesot dūris - tad neesot dūris, cita viņš nezinot ko sacīt. Apzarnis viņu lamājis par ielāpu zagli, un viņš bijis tik briesmīgi pārskaities par to: kā prasts cilvēks viņu drīkstot lamāt.
«Nu, redz, abi grūstījušies, abi plēsušies, abi lamājušies, un nieks vien tur galā ir,» Krūteža jautri runāja. «Nav jau Apzarnis ar diezin kāds labais. Es viņu pazīstu gan!»
«Un nu es lūdzu tiesu par savām laulības...» Cīruļvējputenis iesāka, bet netika nekur. Tiesas istabas durvis sparīgi atvērās, un ienāca melnā mētelī ģērbies plecīgs tēviņš visai atstumošu izskatu. Garās, melnās ūsas kārās tāļu pār lūpām, un strupais deguns bij stipri liekts uz augšu, tā ka trijstūrainie nāsu caurumi bij redzami gluži pilnīgi. Tiesneši, kā no vienas lingas sviesti, visi bij ar reizi augšā, un priekšnieks tūliņ izsūtīja, acīm mirkšķinādams, Cīruļvējputeni laukā. Bet no visiem vairāk bij pārvērties skrīveris Kode. Ieraudzījis ienācēju durvīs, viņš pirmais uzlēca no sēdekļa, un, acumirkli salocījis ģīmi tai jēlākā sunišķības padevībā un smīnēšanā, viņš, uz pirkstu galiem iedams, gāja pretī un, reiz' pēc reizes klanīdamies, izsaucās:
«Labdien, cienīgs junkurs, muižas valdnieks! Labdien, labdien!» - un tad, pacēlis savu krēslu, lūdza, tāpat savu zināmo suņa smīnēšanu smīnēdams, lai cienīgais junkurs, muižas valdnieks, atsēstos.
Ienācējs nesacīja neviena paša vārda vēl līdz šim. Viņš nosēdās svarīgi krēslā, uzlika cepuri un savu zaraino spieķi šķērsu uz galda, tad izpūta garu vēsmas pūtienu, izšķirstīja garās ūsas un iesāka šņaukt tabaku no lielas dozes. To visu viņš darīja ar tādu vienaldzību pret esošiem tiesas tēviem, it kā to neviena nebūtu tur bijis.
Krūteža izgāja Cīruļvējputenim pakaļ otrā pusē.
Kamēr garūsainais šņauc savu tabaku un knīpā tik vienaldzīgi pa savas dozes vāku, paklausīsimies tikmēr kādu īsu vārdu par viņu pašu.
Kā jau no skrīvera klanīšanās dzirdējām, viņš bij tagadējais Izjuras muižas junkurs, kas savas dzīves dēļ arī pat maziem bērniem zināms visā Izjurā. Īstais vārds viņam bij Č i č k a, bet izjurieši to saukāja par D ž i n d ž a l u. Vecais Izjuras lielskungs nesen bij atdevis muižas pārvaldību savam dēlam, jaunam lielkungam, un pats aizgājis dzīvot Satakās, tuvākā Malienas apriņķa pilsētiņā. Jaunais lielskungs, kā jau jaunais, ienāca ar tad ar visu savu jaunumu visā muižas dzīvē un tā līdz ieveda arī šo jauno junkuru Čičku. Par savu jauno lielkungu izjurieši sacīja: nav tēvs, nav vecais lielskungs! Dievs to zin, Dievs to zin! Bet par muižas kungu teica vēl vairāk, daudz vairāk ko: ja Džindžala dzīvotu vecos Izjuras Krakūža laikos, tad tās būtu gan trīsreiz citādāks vēl nekā Krakūzis. Kaut nu pats melnais jel būtu rāvis šo savu melno! -viņi izsaucās. -Raudi vien, raudi, nāks Džindžala ar savām garām ūsām! Ja neklausīsi - atdošu Džindžalam, lai ved sev līdz tur uz muižu! -biedināja mātes savus bērnus. Turklāt izjuriešiem biedinājošs bij vēl tas, ka tie sacīja neviens nezinot, no kuras pasaules, no kādas elles Džindžala esot cēlies. Tad vēl jāsaka, ka Čička jeb Džindžala, runādams šejienes jeb Malienas valodu, to tā izrunāja, kā gandrīz neviens nebij dzirdējis tās runājot. Citi Malienas kungi un lielikungi arī gan nāvēja Malienas valodu, tā ka pat maleniešu zirgi nesaprata tās, lai gan arī tie diezin kādu velnu nebij dzirdējuši un redzējuši pa muižu laukiem; bet tomēr tā, kā Džindžala mocīja Malienas valodu, tas nebij gan dzirdēts.
Vēlreiz piebāzis nāsis ar tabaku un atzvēlies krēslā, Čička iesāka savā zināmā izloksnē:
«Manem muižem junkuram bijum nākošam uzdevušam tam tēsam, ka vinem būs bijušam nemušam un nostrapejušam - stipram nostrapejušam tam Vilenum majum saimnekam Janam un tam vinam puikam Piteram. Tam tēsam būs bijušam vinam abam nestrapējušam ar tam cietam zalam kokam spekam. Tam saimnekam un puikam bijam likušam ekost tam lielam bijušam muižam sunam, ka tam kungam un manam bijum izgājušam uz tam jaktam un tam saimnekam pašam bijum lamajušam tam mūsam sunam puisam Martinam. Par tam visam bus bijušam dabujušam tam abam to zalam cetam kokam spekam.»
«Cik sitienu, cienīgais, žēlīgais junkurs, valdnieks būs dabūt ikkatram?» skrīveris iedrošinājās, allaž tāpat klanīdamies, vaicāt.
«Ā! Cik spekam vinam bus bijušam dabujušam? Divdesmit sitenam vinam bus bijušam dabujušam!» Čička atsacīja, kā drusku brīnīdamies, un tad iesāka atkal tabaku bāzt nāsīs.
Kamēr Čička savu «bijušam» runāja, tikmēr visu laiku te ap Izjuras galdu bij redzama tā smalkākā Malienas dabas ģīmju bilde. Gandrīz pie ikkatra vārda, ko Čička jeb Džindžala runāja, skrīveris, kā īpašas mašīnas spiests, tad ik reizes klanījās un savu «jā, jā, jā, cienīgs, žēlīgs junkurs, muižas valdnieks» pielika. Otrais, kas pēc skrīvera Kodes klanījās un jājāja tāpat savus «jā, jā, jā», tas bij priekšnieks, un tā tas gāja līdz Kalācim, ja pat līdz Linumam - ar visu klanīšanos un jājānāšanu.
Te gāja tāpat kā izjuriešiem savos kapsētu svētkos ar dziedāšanu: kamēr tie, kas tuvāk ap mācītāju, jau sen paņēmienu beiguši, tikmēr atstatākie tikko sākuši un velk. vieni paši nu to tāļu, tāļu projām. Tāpat tas te bij ar visu klanuļošanos. Kamēr skrīveris, paņēmiena uzņēmājs, klanījās jau ceturto reiz, tur Kalācis tikko vēl otrreiz iedomāja klanīties jeb, taisnāki sacīt, gumzīties visos savos locītavu kaulos. Kamēr skrīverim un priekšniekam smīnēšana bij pārlējusies jau no vienas auss līdz otrai ausij, tikmēr Trejukungudienam žokļu kauli tikko plētās stūraināki, kā gāzi pildāmais balons; Kalācim mute vērās arvienu platāki vaļā, un Linumam atkal acis plētās jo platas, - īsti, kad vīri dzirdēja runājam par tiem «zalem cetem spekem». Vienīgi Dobiņš palika, kas bijis, un no skatījās ar savu zināmo mieru, īpaši Kodes briesmīgā liekuļlišķībā.
Tagad Čička piecēlās, uzlikās cepuri un, uz galda gulošā spieķa galu saņēmis rokā, runāja gandrīz kliedzošā balsī:
«To visum bus bijušam dzirdējušam tam tēsam, ko tam muižam tam junkuram būs bijušam pavelejušam!» - un, to sacīdams, vilka ar spieķi smagu sitienu par tiesas galdu, tā ka vīle vien palika sarkanajam tiesas galda apklājumam. «Tam tēsam irum palaidušam visum tam laužum un nedevušam tam spekam par tam muguram un pakalam!»
«Cienīgais, žēlīgais junkura valdnieks,» priekšnieks, iesāka, «mēs jau viņus sukājam gan, sukājam, bet...»
«Jūs vinam sukajušam, sukajušam,» Čička iekrita vidū, «jus vinam tam laužam sukajušam tik! Kas velnam satanam tur bijušam no tam sukašanam! Tam tēsam būs bijušam vinam sist, sist, sist - bus bijušam ar tam stipram zalam spekam! Pert bus bijušam vinam!» Pēdējos vārdus viņš izsacīja, zobus griezdams kā sprāgdama aita, un tad vēl apdraudējis tiesu, ja tā neizpildīšot šās viņa pavēles «par tam saimnekam un vinam puikam, tad būšot bijušam gan redzējušam, kas tam bijušam visam tēsam notikušam», - un tad sāka iet laukā. Skrīveris ar tūliņ kā gultas kuceniņš aiztecēja atvērt durvis un tad: «Ar Dievu, ar Dievu, cienīgais, žēlīgais junkurs, muižas valdnieks!» -viņš to pavadīja.
Skrīveris Kode, zināms, nu acumirklī pārvērtās savā īstā veidā, bet ap tiesas galdu stāvēja visa bilde vēl tāpat kā saslieta labu laiciņu. Trejukungudiena ar Kalāci pat vēl gumzījās joprojām ar savu klanīšanos, lai gan arvienu lēnāk palikdamu, tāpat kā dzirnavu klabēšana pamazām noraustās, kad ūdens nogriezts no lielā ūdens riteņa, un tā pamazām noklabinājas. Un Kalācis, cilvēks, savu ieplesto muti pieņēma tikai tad, kad priekšnieks uzsita ar savu podalaižkas pirkstu uz galda un izsaucās:
«E, ka viņi ar nesarga savu suņu no muižas suņiem! Kunga suņu pēdās, sacīt, zemnieka sunis nedrīkst iemīt, ne vēl rīdīt. Kas nu būs? -noēdis kaulus! Tiesai ar iznāk tīri lieki darbi, un diezin kuram nu patīkami...»
«Tīri jāsmejas!» skrīveris izsaucās, jau apsēdies, lai tūliņ ierakstītu Čičkas doto un izpildāmo pavēli. «Kas mums tur bēdas! Muižas valdība pavēlējusi, un tiesai jāizpilda tikai. It kā pirmoreiz būtu ieraudzījuši to.»
«Es nu, zināms, skaidri nezinu, kā tās lietas gluži ir, bet piekritin piekrist es tam visam nevaru neparko un nekad. Kā lai mēs visu tā pieņemam klaji no muižas junkura stāstīšanas vien un nedz prasījuši, nedz dzirdējuši ne viena paša vārda no pašiem apsūdzētiem? Un lai tad ņemam tos un tikai sodām!» Dobiņš izteicās savā lēndabīgā prātā.
«Jā, jā!» skrīveris izsaucās, durošās acis uzmezdams Dobiņam. «Kas visā Malienā nemūžam ne dzirdēts, nedz bijis, to nu mēs, izjurieši, izgudrosim un ievedīsim pasaulē. Neesot tiesa dzirdējusi neviena paša vārda no tiem, ko muižas valdīšana pavēlējusi nosodīt! Laikam gribētu gan, lai tiesa sauktu tos ar tad te? Gribētu gan laikam, lai muižas junkurs, muižas valdība stātos līdzās Malienas muļķa zemniekam te - aiz tiesas redeļiem un tad tiesa lai tos izklaušinātu tāpat kā nupat Cīruļvējputeni ar Apzarni? Nedzirdēta gudrība!»
«Vai nu dzirdēta vai nedzirdēta gudrība!» Dobiņš mierīgi izsaucās. «Kādēļ tad tiesas vajadzētu pavisam, ja tā dara, - to sen esmu pārdomājis. Tad jau daudz labāk tāpat, kā tas bij vecos laikos, kur muižu valdības pašas arī izdarīja visu nosodīšanu, un ne vēl mums, zemniekiem, pašiem, mums, zemnieku tiesām, uzlikt savu pašu nosodīšanu. Lūk, tā es nesaprotu, kādēļ tas tā ir. Kādēļ muižas valdība pati patur visu apsūdzēto izmeklēšanu un tiesai atdod tikai nosodīšanu, ļaužu vaimanas un lāstus? Vai tas viss nav daudz sliktāk nekā agrāk?»
«Kad Dobiņš izdos tādus savus likumus Malienā, tad varēs zemnieki paši tiesāt muižu valdības, muižu junkurus līdz ar saviem muļķa zemniekiem; bet tagad jāklausa mums vēl savām muižu valdīšanām,» Kode zobojās, galvas nemaz nepaceldams no sava rakstīšanas darba.
«Jā, mums, tiesām, jāpaklausa saviem kungiem, saviem muižas junkuriem, - tur nelīdz itin nekā. Mēs visi viņu klausītāji, lai speram soli kur sperdami, vai mājās, vai kungu laukos, vai te pie sava tiesas galda,» priekšnieks sacīja.
«Lai ar mani dara, ko vien grib, es tur nepiekrītu un nepiekritīšu ar nekad, ka mums Vilēnu saimnieks ar dēlu jāņem un tūliņ jānosoda tā, kā junkurs uzdevis. Lai nu gan es likumu tik skaidri nezinu, bet neticu ar, ka Malienā būtu tiesām tā pavēlēts to visu darīt. Tad jau var kaut kuro cilvēku ņemt un nosodīt, lai vainīgs vai nevainīgs. Es tam nepiekritu!» Dobiņš atteica un uzcēlies izgāja.
«Man ar no tā briesmīgi bailes, ja kādu cilvēku nopērtu bez vainas un gluži veltīgi,» Linums teica. «Nudien, tas nav neparko labi! Es tikai iedomājos pats par sevi: kā būtu man pašam ap sirdi, ja mani ar tiesa ņemtu tikai nopērtu un vairāk nekā cita. Lai gan es ar neesmu nekāds smalkais - kad tā visai būtu kauns no pēriena -, bet es taisni saku: man ar tāda nopēršana neparko nepatiktu; jo ikkatram sitienam, ko dod par ādu, ir un ir sava sāpe, lai ar vai tā visuvairāk pērtā zemnieka mugura bijusi. Un man tā vien liekas, ka netaisnie sitieni sāp daudz, daudz vairāk nekā tie pelnītie sitieni. Un būtu laikam gan ar krietni vien dusmas tad uz saviem pašiem tiesas vīriem.»
«Te nu ir sava gudrība kuram; ko lai nu izdarām te?» priekšnieks teica, un kur pašam ar nebij vis diezin cik labi ap sirdi šai lietā, lai gan cīnījās arī šoreiz Kodem piekrist.
«Runā tā, kā pirmoreiz sēdētu te pie tiesas galda,» skrīveris sacīja. «Te viss izdarīts tāpat kā citas reizes. Junkura pavēle un uzdevums norakstīti. Iesauks tikai vainīgos, pavēli izpildīs un paziņos tad muižas valdībai, ka izdarīts. Tas viss. Nenāciet jūs, ja gribat, neviens te, ja jau no tiem kūlieniem tik slikta sirds paliek; es izdarīšu viens pats ar kazaku, un lieta beigta.»
Priekšnieks neatbildēja te vairs neko.
«Gudrojiet, cik vien kurais gribat,» Trejukungudiena iesāka pēc brītiņa, kā jau palaikam un, saliecies pār tiesas galda malu, galvu purinādams, ko viņš allaž tā mēdza darīt, ja vien bij kādas svarīgas lietas tam izrunājamas: «Gudrojiet, cik jūs kurais gribat, bet es palieku mūžam tā Kunga Cebaota iestādījumos un nemaldīšos, tajos staigādams, nekad. Ikkatrs lai paklausīgs pasaulīgām valdīšanām, kam tā vara! Tā mums Jaunā testamenta Bībele pavēl. Un visas valdīšanas, kur vien tās ir, vai te, Izjuras muižā, vai Odanagos, vai Ūziņos un tā visā Malienā, tur tās visas iestādītas - vai nezināt vis? - no tā paša. Kas valdīšanām turas pretī, tas turas pretī Dieva likumiem. Tā Bībele pavēl, un to es pasaku. Un, ja mēs, Izjuras tiesa, turēsimies pretī muižas valdīšanas junkura pavēlēm un to neklausīsim, tad mēs paši sev sodību tikai sakrāsimies un vairāk nekā cita. Un tad es vēl pasaku to: kurus tiesas soda vai per, tos neper neviena par velti un bez vainas.»
«Neper neviena par velti un bez vainas?!» Linums izsaucās, acis visai izplētis. «Nudien, Trejukungudienas tēv, tā gan es neticu! Nezin cik reizes gan nav tas bijis tā, un daudz cilvēku, kas tāpat saka kā es. Ekur vecās tiesas laikā - atmini gluži labi, pats biji ar par spriedēju, - un kur kalna riju rijniekam novārīja muguru sešdesmit kokiem; nu saki - vai tam netika kauli noēsti par velti? Vēl asiņaino kreklu cilvēks nēsāja ap draudzes tiesu...»
«Un ko tad gan dabūja pie draudzes tiesas ar visu savu kreklu?» skrīveris teica. «Nosprieda vēl trīs dienas cietuma klāt par muižas valdības un tiesas veltu apsūdzību.»
«Jā, bet, lai sprieda, ko vien gribēja, - rijnieks bij un bij nevainīgs. Visi zinām, ka citi kādi ļauni skauģi riebēji bij viņa guļamam maisam izkratījuši salmus, piebēruši tur labību un iekasuši pelavās, un pats Čička to uzgājis tur. Un vai paši tie palaidņi pēc neizstāstīja tā? Tikai neizsacīja, ar kura padomu viņi izdarījuši to; bet cits viss bijis tā.»
«Bet es palieku, kā sacīju, ka tiesas neper un nesoda neviena par velti un bez vainas. Ja kalna riju rijnieks toreiz nebij bijis vainīgs, tad viņš agrāk to bij nopelnījies, un tas Kungs Cebaots tikai cietās ar viņu. Redz, mēs pirmīt ar cietāmies ko cietāmies ar Cīruļvējputeni, bet, kad gluži nevarējām noliekties, tad pavēlējām to izvest skaidienā. Tāpat tas Kungs Cebaots to darīja ar mūsu kalna riju rijnieku: kad viņš vadzi bij piekrājies, tad to atsūtīja ar muižas valdības pavēli uz mums, lai nu tiesa nosodītu to, ko agrāk bij piegrēkojies. Atminies vien savā dzīvības laikā, cik tas Kungs Cebaots nav cieties, ko cieties ar mums; bet, kad tad gluži nav varējis noliekties, tad sūtījis savas lielās pasaules rīkstes - karus, mērus, krusas, bula laikus, saules aptumšošanos un vecu mēnesi. Lūk, to tikai es pasaku!»
«Es gan, Trejukungudienas tēv, nevaru tev neko daudz pretī sacīt, dievvārdu nezinādams, pats no sevis, bet nesaprotu ar gan, kā tās lietas ir ar tām pēršanām un sodīšanām par tiesu veciem grēkiem. Nudien, man tā vien liekas, ka mūs, maleniešus, vien tā per un sloksnē citu pēc cita un vai par visas pasaules grēkiem. Laime, ka mums vēl tik biezas tās ādas kā kamanu kriji, citādi tad es nezinu, kas tad notiktu ar kuro! Kas dzirdējis kādu Malienas kungu un junkuru peram? Vai tad tiem nemaz nav ne vecu grēku, Trejukungudienas tēv?» Linums runāja.
Trejukungudiena pašlaik gribēja ko atbildēt, bet te iebruka Krūteža ar savu Apzarni un Cīruļvējputeni. Jau par slieksni kāpdams, Krūteža izsaucās:
«Ar Apzarni un Cīruļvējputeni lieta galā! Kad Krūtežas tēvs nesavārdos, kas tad savārdos! Nāciet abi iekšā! Nāciet nostājaties te, lai abus salaulāju, tad pēc Dundurā dzersim kāzas... Griežaties šitā!» - un, tā runādams, Krūteža, kā jau palaikam tādās reizēs darīja, saņēma ar savām stiprām, lielām rokām vienam uz viena pakauša, otram uz otra pakauša un pats ar izplestām rokām kā pestītājs vidū.
«Nu, Cīruļvējputeni, tev jāatzīstas un jāatgriežas no grēkiem...»
«Jā, bet lai Apzarnis...»
«Pagaidi!... Nerunā vidū!» Krūteža neļāva tam tāļāk izteikties un saspieda saviem dzelzu pirkstiem tam kakla dzīslas. «Tev jāatzīstas, ka esi vainīgs pie Apzarņa matu plēšanas un dzelzoņas gurnā. Vai atzīsties? Ko?»
«Lai Apzarnis atņem savu ielāpu zagli papriekšu, kur mani nogānīja visa kroga priekšā...»
«Pagaid' - es tev saku. Ielāpu zaglis nāks pēc. Gan es pats zināšu laiku, kad Apzarnim izprasīt to. Saki tikai to, ko es tev saku!» Krūteža teica cietā balsī un saspieda skrodera kakla dzīslas jo cieti un to sāka kratīt, it kā gribēdams tam izpurināt vārdus. To Krūteža darīja gan ik reizes tā, ja kas pretojās, bet Cīruļvējputenim vien gāja jo grūtāk ar savu izliesējušo kakliņu, un tādēļ, nevarēdams ilgāk izturēt, viņš, atliekdams galviņu atpakaļ, kā bezdelīdzēns kumosa gaidīdams, saspiestā balsiņā izsacīja:
«Nu tad atzīstos...»
«Nē, jāizsaka skaidri tā, kā es tev to sacīju. Nu, saki man pakaļ: es atzīstos, ka esmu vainīgs Apzarņa matu plēšanā un gurna dzelzonā.»
«Es atzīstos, ka esmu vainīgs Apzarņa matu plēšanā un gurna dzelzoņā,» Cīruļvējputenis izrunāja gandrīz gārgdamā balsī, jo nevarēja vairs izciest dzīslu spiešanas.
Tūliņ ar kakla dzīslas palika svabadākas no Krūtežas pirkstiem.
Nu nāca Apzarņa reize, bet tā kaklam diezin ko nevarēja vis izdarīt pat Krūtežas pirksti.
«Nu, Apzarni, kad Cīruļvējputenis atzīstas, tad tev jāpiedod. Saki pakaļ, kā es sacīšu: «Es piedodu Cīruļvējputenim savu matu plēšanu un dzelzoņu gurnā.»» Apzarnis ar tūliņ izteica pakaļ.
«Un kur tad vēl ielāpu zag...»
«Vai nedzirdi vis pagaidīt,» Krūteža neļāva Cīruļvēja putenim izrunāt un saspieda kakla dzīslas atkal no jauna. «Vai es pats nezinu tava ielāpu zagļa?»
«Apzarni, tev jāatņem savs ielāpu zaglis, kā Cīruļvējputenis atņēma savu matu plēšanu un gūžas dzelzoņu... Saki man pak...»
«Nekā! Tā vis nav!» Apzarnis iekrita vidū. «Ielāpu zaglis nāk pret manu veco sievu, kuru viņš ar man kāra tāpat plecos visa kroga priekšā, visā Dundurā. Un lai saka, ja grib, visa tiesa: vai tas nav daudz briesmīgāk vēl nekā ielāpu zaglis?»
«Tad, Cīruļvējputeni, atņem savu veco sievu, kuru Apzarnim Dundurā kāri plecos, un saki man pakaļ: es atņemu savu veco sievu!»
«Es atņemu ar tad.»
«Nē, nē! Saki pilnīgi! Apzarnis ar sacīs tāpat pilnīgi,» Krūteža pavēlēja un saspieda Cīruļvējputenim atkal kakla dzīslas kā stangām.
«Es atņemu savu veco sievu...» Cīruļvējputenis aizspiestā balsī izsacīja.
«Es atņemu savu ielāpu zagli,» Apzarnis sacīja.
«Un nu laid kaklu vaļā...» Cīruļvējputenis čukstēja, Krūtežu pamazām atspiezdams ar elku. «Es nudien vairs nevaru izturēt.»
«Pagaidi vēl tu! Nav vis vēl galā. Apsoli: es izpirkšu Dundurā stopu rudzīša miera līkopās, - un saki: jā, jā!»
«Jā, jā!»
«Un jānomutējas!» Krūteža teica un spieda abu galvas kopā, bet Cīruļvējputenis gāja atspēries.
«Lai stiepj Apzarnis pirmais lūpas; es nupat pirmais atņēmu veco sievu.»
«Stiep, Apzarni, pirmais savas lūpas,» Krūteža teica, un Apzarnis izstiepa ar.
«Nē, nē! Trīs reizes, trīs reizes jānomutējas! Kas tur no vienas reizes vien,» Krūteža teica un vilka abu galvas kopā, kad Cīruļvējputenis ar vienu vien mutējumos jau gribēja tikt vaļā.
«Redz, nu ir labi!» Krūteža teica pēc mutējumos, vēlreiz abiem saspiezdams kaklus un tos papurinādams. «Nu esat pilnīgi abi salaulāti.»
«Jā, tas ir tiesa! Nu ir labi!» Trejukungudiena sacīja. «Vai nu nepriecājas par jums abiem visa lielā un mazā eņģeļu draudze... daudz vairāk nekā par tiem visiem citiem izjuriešiem tur otrā pusē, kuriem nevajadzēja vis nekādas atgriešanās un nomutēšanās tā kā jums.»
«To jau es sen sacīju. Un kas tā būs par izdzīvi Dundurā pēc!» Krūteža teica un nogāja ar tādiem pasaulliela izdarītāja soļiem nosēsties savā vecākā tiesas vīra vietā.
Priekšnieks pielika vēl savu daļu mācības abiem un sacīja, lai nu paldies Krūtežas tēvam, un tad izsūtīja abus. Cīruļvējputenis izgāja, kaklu spaidīdams, kur vēl tagad Krūtežas dzelžaino pirkstu iespiedumi bij redzami kā baltas pogas.
Tagad bij jau tuvu, tuvu vakara krēsla, kur Apzarņa un Cīruļvējputeņa lietas izbeidza, un Krūteža ar Trejukungudienu priecājās, ka nu esot visas šās dienas svarīgās tiesas lietas galā un cik laimīgi un prātīgi viss esot izgājis. Turklāt Krūteža domāja, ka nebūtu vajadzējis šodien vairs nekādu tiesas darbu iesākt. Šorīt esot tik agri - gandrīz tikpat kā priekš pusdienas - iesākts un tā nostrādāts no vietas. Neesot jau cilvēks vienai dienai vien. Skrīveris esot solījies pirmīt stāstīt, kur Aizbara tēvs esot aizgājis kādās lielās pagasta lietās, un, kamēr to izstāstīšot un pārrunāšot, lai tad labāk iesākot vien tūliņ to stāstīt.
Gandrīz visi tam ar tūliņ piekrita, ka šodien vairs tāpat ne vilka neizdarīšot; esot Dundurā jāsatiekas un jāaprunājas ar pagasta cilvēkiem vis... šorīt neviens tiesas tēvs neesot dabūjis vārda pārmīt ar tiem, un tādēļ labāk, lai skrīveris iesākot tūliņ stāstīt par Aizbara tēvu, kādās lielās pagasta lietās viņš esot šodien aizgājis.
«Tad iesim tur - otrā istabā, tur vaļīgāka nosēšanās,» skrīveris teica.
Tūliņ ar tur visi sagāja, un skrīveris iesāka savādā, mīksnējā balsī stāstīt.
Kalācis noslaucīja muti ar svārku stūri, lai varētu labi klausīties.
«Izjuras tiesas vīri bijuši ik reizes tie pirmākie, kas zinājuši visu izdarīt prātīgi,» skrīveris iesāka. «Izjuras tiesas tēvi ar zinu, ka drīz vien mums būs jāievēl jauns draudžu tiesas bizīteris. Lai tad nu aprunājas un apspriež, ka atkal labu ievēl Krūteža saspieda augstsirdīgi lūpas par zīmi, ka Izjuras tiesas tēvi ir gan kaut ko vērtes.»
«Es domāju,» skrīveris turpināja tālāk, «mums jāievēlē tas pats vecais bizīteris, mūsu Lūderlūša tēvs. Nudien, viņš krietns visās darīšanās, tā ka labāka mēs nedabūsim vairs itin nekur. Draudzes kungs ar viņu tur par labāko bizīteri no visiem saviem bizīteriem. Kad jūs zinātu vien, cik viņš jūs, Izjuras tiesas tēvus, kā lielākā pagasta tiesnešus, aizstāv pie draudzes kunga, tad to nevar nemaz izstāstīt. Kur tad draudzes tiesa nevar mūs ķert, ja grib vien, bet, kad tāds aizstāvētājs, kas tad bēdas!»
«Skaidra lieta, ka var ķert, ja grib vien,» priekšnieks piekrita. «Es ar palieku pie tā paša vecā. Labāka mēs nedabūsim, nudien!»
«Un es jau neesmu ne sapni iedomājies kādu citu nekā to pašu savu Lūderlūša tēvu,» Krūteža lielījās un domāja pats sevī: «Zi - ka būs dzeršana,» - jo ar šo vārdu «zi - ka būs» Krūteža nozīmēja allaž kaut ko lielu. Ja pagājībā, tad sacīja: zi - ka būs; ja nākamībā, tad: zi ka būs. «Un tad cik mīlīgi viņš satiek ar visiem cilvēkiem, vienumēr kā pavasara saulīte,» Krūteža slavēja tāļāk. «Cik daudzreiz neesmu pie draudzes tiesas tur Aitienas krodziņā noklausījies, ka Lūderlūša tēvs tur satiekas ar cilvēkiem. Lai tur runā, kas vien grib, viņš nesacīs nevienam, ka tam nav taisnības un ka tā neiedrošinās, lai iet vien droši pie tiesas, nav bēda, ka nevinnēs.»
«Jā, bet tad jums vajaga ar turēties visiem kopā, ka ievēlam to, ko esam norunājuši,» Kode sacīja.
«Kādēļ gan lai mēs neturētos kopā!» Trejukungudiena sacīja. «Paši pagājušā reizē ievēlējuši cilvēku, paši nu ņems un sviedīs atkal nost. Cilvēks iecelts. un nozvērējis Dieva sava Kunga zvērastību, lai piedzīvo, ja grib, sirmus matus ar vienu pašu zvērastību.»
«Bet to jums, tiesas tēvi, vēl saku, ka jums vajag ar darīt, ko vien varat,» Kode teica. «Kur vien satiekat citu mazāko pagastiņu tiesas vīrus, tur grieziet un pierunājiet visus tos savā pusē, lai vēlē Lūderlūša tēvu un nevienu citu. Nedomājiet, ka tur nebūs arī visādu jaucēju vidū! Dzirdams, ka dažs labs tepat no izjuriešiem gribot tikt ar varu tai bizītera amatā. Īpaši tev, Krūtežas tēv, izveicas tā valoda tādās vietās. Ja Lūderlūša tēvu ievēlēsit par bizīteri, es jums saku, viņš vēlēšanas dienā izdos jums tādas vēlēšanas kāzas, ka lai galvas mazgā ar visādiem dzērieniem. Lūderlūsis to var; bet, ja ievēlēs tos citus plikadīdas, nepasniegs ir ne sausas glāzītes jums.»
«Tas tiesa gan, kā skrīveris saka,» priekšnieks apliecināja. «Tur pagājušā ievēlēšanā ieceltais Lūderlūša tēvs deva tādas amata kāzas, ka dažs labs ir vēl otrā dienā saules nesaredzēja.»
«Nu jā! Tādēļ es ar, par šām visām lietām pārdomājis, sarunājos un aizsūtīju Aizbara tēvu uz Tituļba tirgu, lai tur satiekas ar mūsu citu pagastu tiesas vīriem; lai izmana, ko viņi domā; lai izpērk tiem pa korteļam un sagriež, cik vien var, tos savā pusē, lai visi vēlē Lūderlūša tēvu un vairāk nekā cita. Un jūs, Izjuras tiesas tēvi, turaties gan, ka nepaliekat kaunā. Varat tagad pat visi sagaidīt Aizbara tēvu tur, Dundurā; mēs tā norunājām, ka viņš, no tirgus braukdams, tur būs un tad jums izstāstīs, kā gājis, kā izdevies tirgū.»
Visi tad ar apsolījās turēties kopā un vēlēt to pašu Lūderlūša tēvu par bizīteri. Tikai Dobiņš nesacīja neviena vārda. Tāļāk tad visi ar norunāja - beigt visas šās dienas darīšanas... atpūtīšoties, nopīpēšoties un iešot prom uz Dunduru - sagaidīt Aizbara tēvu no Tituļba tirgus.