MĀTERU JURIS

SADZĪVES VIĻŅOS

PIRMĀ DAĻA

3. VECĀ LIELKUNGA FAMĪLIJA UN NAMA SAIME

Barons Kronšilds bija īsts goda vīrs un ļaužu tēvs. Netaisnība un valšķība viņam rieba, bet uzticīgus sulaiņus viņš cienīja un saudzēja. Ilgus gadus pilsētā dzīvodams, viņš muižas īsto valdību bija uzticējis citiem, citreizējam muižkungam Ozolam un skrīverim Fihtenbergam. Tādēļ daža laba slepena aģitācija un viltība, kas viņu nereti padarīja par savu nezinošo ieroci, viņam nebija zināma; no ārpuses visi izlikās uzticīgi, paklausīgi un derīgi kalpi. Tagad, jau pie sešdesmit gadiem vecs un aiz lieliem gara darbiem gluži sirms un vājš palicis, viņš bija nodomājis beidzamās dienas pavadīt savā muižā. Tomēr viņš it ātri atzina, ka bez krietna saimnieka un palīga nevarēs iztikt. Kamēr viņš politiskā ziņā stāvēja varbūt pārāk par visiem zemes muižniekiem, tomēr viņam saimniecības sīkākie ievērojumi un tagadējās laucinieku sadzīves būšanas bija palikušas svešas. Viņa laulātā draudzene, dzimusi grāfiene M., bija gudra, žēlprātīga un taisna. Bet muižas saimniecības ziņā viņai gāja tāpat kā baronam; viņa to bija uzticējusi saimniecei un pa daļai arī kādai vecai jumpravai. - Savu vienīgo bērnu Klotildi (citi bija nomiruši) viņa audzināja tiešām teicami. Kā jau senāk minēts, reizē un kopā ar to uzauga viņas famīlijā arī Pliena meita Marija Felzenberg. Vēl kāda trešā jaunekle ņēma dalību pie viņas meitas skološanas, proti, vecā muižkunga Ozola meita Elza, lielmātes krustmeita. Visas trīs bija gandrīz vienā vecumā, un, kad viņas, jau pieaugušas, kopā redzēja, tad nācās grūti izšķirt, kura daiļāka. Klotilde fon Kronšild bija slaika; bagātie brūnie mati pušķoja viņas daiļo galvu. Taisnā līnijā robežotie zīduzači apsargāja divi neizsakami skaistas zilactiņas; kāds miers, kāda iekšķīga laime un tomēr atkal kāds svēts uguns bija šinīs acīs! Kas tanīs bez apsargātas sirds bija ieskatījies, tas noslīka bezdibenā, it kā Heines Indriķa kuģinieks Reinas dziļumos, dzīdamies pēc burvīgās Lorelejas. - Grieķu formas deguns, apaļš smakrs un ienākušām zemenēm līdzīgas puspilnas lūpas padarīja to vēl jo pilnīgāku. Dievišķīgs miers un neizsakāma laipnība mūžam parādījās uz Klotildes vaiga. Gan neviena nebija pilī, kam viņa reiz nebūtu ko laba darījusi, tādēļ lēti protams, ka visi viņu mīlēja.
Viņas otrā draudzene Elza Ozol ar viņu droši varēja mēroties ne vien ārīga skaistuma, bet sevišķi gara ziņā. Drusciņ mazāka nekā Klotilde, viņa bija apaļāka un pilnīgāka un brīnišķīgi savienoja sevī mērenā klimata sejas formas ar dienvidu karstumu un dedzību. Melni, pārbagāti mati kā liels vaiņags aptērpa viņas mazo skaisto galviņu; tumši, biezi uzači apēnoja tumšās acis, kas katrā sirdī ieurba savus dedzīgos starus, kam ar viņu bija jārunā. Likās, ka šie uguņainie stari pat ledu varētu izkausēt. Lepns, taisns deguns un pilnas rožu lūpas viņai deva ķēnišķīgu seju, pat visu drošākais siržu ieguvējs nebūtu drīkstējis viņai citādi tuvoties kā tikai ar dziļu augstcienību un pazemību. - Un tomēr atkal neizsakama vara it kā magnētes spēks katru vilka viņai klāt. Viņas valoda līdzinājās maigām ērģeļu balsīm, viņas laipnība reizā izlīdzināja, iepriecināja un - ievainoja. Viņa vienā pašā brīdī varēja gan mīlēt, gan ienīst līdz nāvei! Ne vien Klotildei un Marijai, bet arī visiem citiem viņa bija un palika neizdibinājams noslēpums. Nekad nevarēja zināt ko viņa īsti grib un domā, jo tanī pašā acumirklī, kad viņas sirds izlikās pilnam atklāta, bija jāatzīst, ka tikai viņa vien valda par katru savu domu un noslēpumu. Nesaprotams spēks Klotildi sēja pie viņas.
Marija bija jaunava, kas vīra sirdi ātri sagūsta un to uz visu mūžu patura savos valgos. Ne mazāk kā viņas draudzenes ar ārīgu un iekšķīgu jaukumu apdāvināta, viņa kā laipnais lasītājs jau zina - pašā dzīves ziedonī bija iebraukusi laulības ostā, kur siržu aukas un sadzīves viļņi vairs neplosās. Marija Klotildei devās, kā viņa bija, un tādēļ starp abām noslēpumu nekādu nebija. Nekādu? Kas to var zināt! Daudzreiz pašos dziļākos sirds kambarīšos mīt negatavas domas un idejas, skaidri nesajustas un tomēr pamanītas vēlēšanās, kas ar zibeņa ātrumu iešaujas prātā un tāpat atkal nozūd, un neviens no tām nekā nezina; arī pati sirds šo ātro pārvēršanos un jūtu mainīšanos neizprot, neatzīst, līdz beidzot slepenībā gruzdošā uguns pieņemas liesmās un tad spēji ved pie gaišas atzīšanas un tamdēļ pie - jaukā ideāla kapa!
Elzas vecāki bija latvieši. Vecais Ozols, kāda modernieka dēls, bija apmeklējis apriņķa skolu un tad E. muižā par zemkopi izmācījies. Jau kādus divdesmit gadus viņš uzticīgi un taisni vadīja Uplejas muižu un pa to laiku bija ieguvis ne vien barona Kronšilda uzticību, bet arī laužu mīlestību. Viņš palīdzēja, kur un kā varēdams. Tikai ar Fihtenberģi viņš beidzamā laikā nevarēja lāga satikt; tas viņam piepeši sāka spītēt, kur tik vien varēdams. Kādēļ, to viņa vientiesīgais, taisnais prāts nevarēja izdibināt. Gan Elza viņam reiz bija, tā sakot, garām ejot, piezīmējusi, ka skrīveris vairāk nekā vienā vēstulē viņu bildinājis un, kad viņa ne uz vienu neatbildējusi, tad beidzot draudējis viņas tēvu un viņu pašu samaitāt, bet vecais Ozols to turēja par «jaunu laužu jokiem». Janvāra mēnesī barons viņam tad piepeši bija sacījis, ka viņš no muižkunga amata vecuma dēļ varot atstāties. Aizbildināšanās, ka viņš vēl jūtas spirgts un vesels, nekā nelīdzēja. Lielskungs necieta pretimrunāšanu, un visa pārmaiņa notika trīs līdz četrās dienās. Fihtenbergs saņēma visus viņa valdībā stāvošos rēķinumus, un lielais jeb vecākais vagaris uzņēmās saimniecības ārīgo rīkošanu. Līdz Jurģiem Ozols palika savā mājā un algā, pēc tam barons viņu ievietoja kādā malas muižā, kur viņam maza ārīga uzraudzība palika uzticēta. Pārtiku un mazu algu barons viņam piesolīja līdz nāvei. Elza viņu pavadīja un palika pie viņa, viņas satikšanās barona famīlijā caur to nebūt netika traucēta. Kā senāk, tā arī tagad viņa dzīvoja dienām pie sava tēva, dienām atkal Uplejas muižā pie Klotildes un badīja tad famīlijas locekļa tiesības, tā ka viņa jauno pārgrozījumu visai maz sajuta. Jo vairāk, zināms, to juta un cieta vecais Ozols. Viņš nevarēja izbrīnēties un saprast, kādēļ viņu atstādināja uz žēlastības maizi; no iesākuma tas viņam gāja tik tuvu pie sirds, ka viņš palika slims. Tad viņu apmeklēja lielmāte un Klotilde, vienreiz arī pats barons, un to viņš turēja par labu zīmi un apmierinājās.
Viņa mīļotā laulāta draudzene, E. muižkunga meita, jau priekš 4 gadiem - toreiz Elza bija tikai 14 gadus meitene - bija nomirusi, viņa saimniecību no tā laika kopa vecā Grieta, kas jau it no pirmā iesākuma viņa namā kalpoja. Kad Elza bija pie tēva, tad Grieta pēc savas saprašanas izpildīja mātes vietu; barona namā viņa, kā protams, līdz ar Klotildi stāvēja lielmātes ziņā.
Fihtenbergs bija Ventiņu pagasta Kraukļu māju kalpa Pētera Priedes dēls. Priekš kādiem divdesmit gadiem, kad vecais Ozols atnāca par muižkungu, Priede caur sava kunga aizrunāšanu kļuva pieņemts par Uplejas skrīvera norakstītāju, kura vietu tagad Teteris alias Birkhāns izpildīja. Čakls un atjautīgu garu apdāvināts, viņš spēra krietnus soļus, cik tos tādā vietā var spert, uz priekšu, un beidzot, kad priekš četrpadsmit gadiem skrīveris mira, barons viņu iecēla tā vietā. Cik pazemīgs un ložņīgs viņš priekš tam bija, tik augstprātīgs un uzpūties viņš palika pēc tam. No dabas nežēlīgs un tikai uz savu labumu iziedams, viņš, kur vien varēdams, atrāva citiem, kas tiem pēc līguma vai pēc dzimtskungu žēlastības nācās, un kāva, un bendēja pēc iespējas. Ja barons nebūtu bijis ļoti brīvprātīgs un taisns vīrs un ja vecais Pliens ļaudis nebūtu aizstāvējis, tad Upleja drīz būtu bijusi pašu grūtāko vergu laiku ziedos. Bet, cik nežēlīgi un lepni viņš izturējās pret maziem cilvēkiem, tik zemu viņš locījās un ložņāja pret augstmaņiem. Tādēļ šie viņu tuvu un tālu uzteica par barona Kronšilda īsto kalpu un «labo roku». Aiz šā iemesla viņš kļuva labi ieraudzīts baznīckunga un citās jo attīstītās famīlijās. Viņa slava auga ļoti ātri zināmās kārtās viņu turēja par Uplejas spēcīgo valdnieku un aplaimotāju. Pret savu kungu viņš, kā likās, bija uzticīgs līdz nāvei un sargāja tā mantu kā savas acis pierē; mazākais, tā visi domāja, tikai reti domāja citādi, bet runāt to nedrīkstēja. Jo Fihtenbergs dzīvoja ļoti taupīgi, pat ubadzīgi, tā ka barons viņam reizēm pat jaunas virsdrēbes pārveda, lai spožāki izskatītos. Savu sīkstumu viņš mēdza aizbildināt ar to, ka viņam esot jāgādā par savu famīliju, bet pēc patiesības viņš no tās nekā negribēja zināt. Viņa vecākie vēl bija dzīvi un dzīvoja Ventiņos par večiem; viņa māsa turpat bija putnu modere un jaunākais brālis - staļļa puisis. Nevienam viņš nelīdzēja, neviens nedrīkstēja Uplejā rādīties. Gadiem viņš no saviem īsteniekiem nekā nezināja.
Pirmajos gados viņš gāja pilī ēst, bet vēlāk viņš iestāstīja baronam, ka tas viņam ļoti daudz laika kavējot, tādēļ viņš dabūja deputātu un ietaisīja mazu saimniecību. No iesākuma katra saimnieka meita turēja par lielāko godu pie spēcīgā skrīvera kunga būt par saimnieci, bet, kad mīļais Dievs kādas divas bija svētījis ar jauniem dēliem un beidzamā galā pie pagasta tiesas par vainīgiem izrādījās nieku zēni, kam tiesa piesprieda maksāt 8 rub. par gadu, ar ko, zināms, ne jaunās mātes, nedz viņu bērniņi nevarēja iztikt, tad nācās jo grūti patīkamu saimnieci dabūt. Beidzot Lauksargs, nabags un palaidīgs saimnieks, deva savu meitu, no kuras runāja, ka tā esot tā daiļākā visā pagastā. Bet drīzi tā aizgāja uz mājām un ļaudis melsa, ka Fihtenbergs kādas divi nedēļas valkājis zilus uzpampušus vaigus; viņš pats aizbildinājās, ka esot roze, bet muižas dārznieks apliecināja, ka zilas rozes izaudzināt mākslai vēl neesot izdevies. - Trīne Riekstiņ jeb, kā Fihtenbergs to bija pārkrustījis, Tinā Nussbaum, viņa tagadējā saimniece, bija pilsētniece. Daži gribēja zināt, ka viņa reiz bijusi par emmu, bet tas ir gluži viena alga, viņa bija skrīvera kunga saimniece, un tagad tas viņai meklēja vīru, bet diemžēl bez sekmes.
No visām šīm jaukām lietām un no Fihtenberģa vēl jaukākās dabas šis un tas bija arī izpaudies ārpus «tiesas nama», un, kad vēl ievēro, cik jauki nelaiķa Priede, tagadējais Fihtenbergs izskatījās, tad nebūt nav jābrīnās, ka Marija un Elza viņa bildināšanu turēja par likteņa ironiju jeb ļauniem jokiem. Pamazs un patievs no auguma, puspliku galvu - viņš mēdza savu trisceturtdaļmēnesi aizbildināt ar «dziļiem gara darbiem» - mazas actiņas kā divi caurumiņi bija iedurti viņa zemajā pierē, truls, uz augšu liekts deguns, lielas ausis, melni zobi, baku rētaini, pergamenta dzelteni vaigi, plata mute, spics smakrs pie šīm zīmēm pazina Fihtenberga kungu. Un, kad vēl beidzot atminas viņa kaķa kumpruma un runča līšanas, un viņa balamutes pret maziem cilvēkiem, tad tīri jābrīnās, kāpēc Marija un Elza abām rokām nekampa pēc šī ideāla.
Aplūkosim vēl divi rozes, kas mūsu ceļmalā zied.
Vispirms muižas saimnieci. Kad viņa atnāca Uplejā, tad bija ļoti tieva un pazina zaldātu dzīvi caur caurīm, jo viņa bija feldvebeļa Potivara laulātā sieva, bet tas viņu bija atstājis, kā ļaudis parunāja, tādēļ, ka viņa bijusi par daudz žēlprātīga, pirms pret leitnantiem, tad arī pret zemākiem Marsa dēliem. Kā it visiem Uplejā, tā arī Anlīzei Potivarienei, dzimušai Ļippai, bija jāuzdien no paša gala. Par putnu moderi bijusi un Fihtenberģa protekciju iemantojusi, viņa kļuva pārcelta uz kukņu par pavāra meitu. Te pāris gadus kalpojušai, kur tā par ļoti derīgu sievu izrādījās, viņai piepeši atvērās ceļš uz augstāku vietu. Vecā saimniece nomira, un Anlīzi Potivar pacēla tās vietā. Ja taisnība tam sakāmam vārdam «jauna māsiņa, veca svētule», tad tas pie Anlīzes pilnīgi izrādījās. Dabas pēc Fihtenberģim gluži līdzīga viņa visai saimei nu uzmetās par tiklības uzlūku. Līdz šim tikai svētrītos saime skaitīja pātarus, tagad saimniece izdabūja no lielmātes ka arī svētvakaros tas jādara. Katru reizi tad viņa raudāja krokodiļa asaras un pie dziedāšanas bļāva līdzi, muti pāršķiebusi. Bankava sprediķu un vecā dziesmu grāmata stāvēja dienām uz viņas gultas pagalva, naktīm blakus uz krēsla. Krustā sistā Pestītāja bilde karājās pie gultas, dažas citas svētas bildes - pie visām istabas sienām. Viņa gandrīz citādi nerunāja kā dziesmu pantiņos, un, kad kāds viņai nebija darījis pa prātam, tad tas dabūja mazākais kādus divi dučus Bībeles vārdu baudīt. Reizēm viņa ar savām meitām arī uz savu roku kauca un smilkstēja dziesmu meldiņus. Bet viss tas viņu nekavēja šad un tad vakaros apmeklēt Fihtenberģi, un, kā Freimanis viņu naktīm sargāja no nelabā nagiem, tas bija visiem zināms noslēpums, kas caur to nāca pilnīgi gaismā, ka Freimanis reiz meklēja savus viksētos zābakus un Juris Ošis tos atrada saimnieces pagultē. Ātrumā Freimanis bija izpļāpājis: «Es jau viņus tur nenoliku,» - un ar to pietika. Pēc šī atgadījiena saimniece skaitīja vēl vairāk pātaru, raudāja un kauca, bet ko tas viss līdzēja: ko ļaudis zināja, to viņi zināja. - Tanī laikā, kad mūsu stāsts iesākās Anlīze bija ļoti apaļa un tauka. Saime smējās, ka tas nākot no lielas gavēšanas.
Viņas tuvākā un mīļākā draudzene bija «vecā jumprava», kāds sešdesmit gadu vecs famīlijas inventārs, vārdā Annā Emilie Roza Leonīde Katarinā Elizabete Franciskā Kudmilā Gottliebe Volgeruh. Viņas nopelns bija tas, ka viņa lielmāti, dzim. grāfieni M., bija auklējusi tagad viņa ar savu vienīgo zobu ēda žēlastības maizi un nodarbojās ar kaķiem, sunīšiem un ar spijonēšanu. Vēl priekš kādiem gadiem viņa šinī ziņā spēlēja ievērojamu lomu; tagad tas nu gan tā vairs nebija, jo arī lielmāte bija atzinusi, ka vecums un bezzobība no meliem nepasargā, bet vēl viņa diezgan nelaimes padarīja, melodama un ienaida uguni kurdama. Annā Volgeruh bija kāda kurpnieka meita; no bērnu dienām muižā dzīvojusi, viņa, līdzīgi Freimanim, tikai sevi un muižniekus atzina par pilnīgiem cilvēkiem - citi bija mašīnas, kas viņu dēļ pasaulē laisti.