MĀTERU JURIS

SADZĪVES VIĻŅOS

PIRMĀ DAĻA

7. AUGSTI VIESI

Šodien, Klotildes vārda dienā, bija daudz vairāk viesu Uplejas kunga namā nekā svētdienā priekš tam. Bez barona Bušmaņa vēl bija atbraukuši: vecā lielkunga jaunības jeb studiju draugi baroni Šaubergs un Drahenklau, tāpat arī jo attālākie kaimiņi jaunie baroni Flimmers un Lauenšteins, beidzot, baznīcas kungs Graupmanis un dažas dāmas.
Iepazīsimies ar šiem kungiem tuvāki.
Jo cienījams un cienīts starp šiem viesiem bija nešauboties sirmais barons Drahenklaus. Ar garīgām un laicīgām mantām bagātīgi apdāvināts, viņš bija muižnieks vārda pilnā ziņā: taisns, dūšīgs, gudrs, lēnprātīgs un pilns cilvēku mīlestības. Nevis kārta, bet cilvēka īpašības un viņa darbi bija tā mēraukla, ar ko viņš mēroja. Un, kam reiz bija izdevies viņa augstcienību iemantot, tam viņš palika labs un draudzīgs uz visiem laikiem. - Barons Šaubergs bija citāds vīrs. Ne mazāk kā viņa kaimiņš Drahenklaus bagāts būdams, viņš pie tam bija ļoti lepns. Tādēļ viņu tikai reti redzēja Uplejā - tā viņam oda padaudz pēc zemniekiem un pilsoņiem. Barons Flimmers, vēl ļoti jauns muižas īpašnieks, līdzinājās viņam ļoti, tikai šis ar lepnību vēl savienoja augstprātību. Gluži citāda daba bija jaunajam baronam Lauenšteinam. Tiesu zinību kandidāts būdams, viņš piederēja pie mācītās jaunās audzes, un bez apdomāšanās viņu varēja nosaukt par brīvprātīgu. - Ar Graupmaņa kungu mēs iepazīsimies turpmāk.
Felzenbergs vismīļāki šodien būtu atlūdzies no piedalīšanās pie galda un sabiedrīgās dzīves; tie iespaidi, ko viņš šorīt meža dārzā bija piedzīvojis, gan arī vēl stiprāku vīru būtu satricinājuši. Bet vai viņš šodien nebija Ktotildes «nama ministeris»? Vai vecais barons viņu nebij lūdzis, īpaši šodien, neatrauties no kavaliera pienākumiem. - Bez tam viņš arī cerēja svešu cilvēku sabiedrībā cik necik izgaisināt savas sirdsskumjas un savu prātu locīt uz citām lietām. Viņš arī bija pārliecināts, ka Klotilde šodien nespēs savas istabas atstāt, jo viņa taču bija slima, satricināta un noskumusi līdz nāvei, un cik lēti nebūtu bijis iemesls dots uz šādiem tādiem spriedumiem un aizspriedumiem, kad viņš, it kā ar Klotildi norunājis, arī būtu aizbildinājies un nebūtu nācis. Viņam vajadzēja nākt, un viņš arī nāca, kad Ošu Juris viņu aicināja pie galda.
Viņš atrada visus minētos kungus un veco baronu zālē sapulcētus; viņi šim brīžam runāja par šorīt piepeši nomirušo veco Jāni un viņa nu atklātiem noslēpumiem. Netrūka šādu tādu piezīmējumu, tikai barons Bušmanis cieta klusu.
Ienākušo Felzenberģi barons Kronšilds stādīja svešajiem kungiem priekšā. Abi vecie kungi viņu apsveicināja ļoti laipni; arī lepnais barons Šaubergs īstiem pūliņiem un zinību panākumiem neliedza pienākamo godu un atzīšanu. - Barons Flimmers, kad tam Felzenberģi stādīja priekšā, ne vārda nesacīdams, tikai īsi un augstprātīgi palocījās, tāpat kā barons Bušmanis to bija darījis. Acīm redzama necienīšana caur tam bija parādīta vīram, kura grēks pastāvēja iekš tam, ka viņš pirmo dzīvības zīmi bija parādījis zemnieku šūpulī. Felzenbergs, šodien jau tā sirdī slims, patlaban nožēloja, ka viņš taču labāk nav atrāvies no šīs nepelnītās pazemošanas, kad šīs melnās domas it neviļus kļuva izgaisinātas caur jaunā barona Lauenšteina laipnīgo izturēšanos. Šis gudrais jauneklis un cilvēku mīļotājs Felzenberģim kā kādam vecam pazīstamam sirsnīgi spieda roku un sacīja, ka tas jau dzirdējis par viņa teicamiem panākumiem augstskolā un priecājies no sirds nu reiz viņu pašu redzēt. Viņš vēloties ar Felzenberģi jo tuvāki iepazīties, lai labi varētu izrunāties, jo viņš caur tēva nāvi piepeši par lielgruntnieku pacelts, no īstās zemkopības maz zinot un tādēļ gan daudzkārt būšot piespiests Felzenberģa laipnību izlietot un pie viņa padomu meklēt. Tāda valoda no tik cienīta un no saviem zemniekiem mīļota lielgruntnieka puses Felzenberģi pa daļai atkal salīdzināja ar šo sabiedrību. Viņš atzina, ka nevis visa kārta, bet tikai kādi no tās locekļiem viņu bija ievainojuši; un, barona Kronšilda laipnības, Klotildes sirds cīniņu atcerēdamies, viņš pie sevis sāka kaunēties, ka viņš arī tikai acumirkli bija netaisns bijis - bija atbildīgus darījis visus par to, ko tikai viens vai otrs bija nepareizi darījis.
Freimanis, šodien ļoti glīti un smalki ģērbies, ienāca zālē un, nama tēvam padevīgi tuvodamies, ziņoja, ka galds klāts un lielmāte jau gaida.
Ēdamā istabā iegājis, Felzenbergs ļoti iztrūkās arī Klotildi tur ieraudzīdams. Viņa gan bija bāla, bālāka kā nekad, bet citādi no viņas izturēšanās neviens .nevarēja manīt, ka viņa šorīt tik lielus sirdscīniņus izcietusi, ka viņa līdz ar Eduardu atsacījusies no vislielākās siržu laimes - no pirmās, tīrās mīlestības. - Atsacījusies? Vai viņa tiešām no tās bija atsacījusies? Kas to lai zina! Viņa gan tā domāja, tā gribēja, tā bija pārliecināta, bet, kad viņa pie Eduarda krūts ieraudzīja to pašu sarkano rozi, ko viņa tam šorīt bija piespraudusi, tad viņa taču sajuta slepenu prieku, ka Eduards šo zīmi tura tik mīļu un nav atmetis, nav visu iznīcinājis, kas viņam atgādinātu par šo pirmo, svēto, spēcīgo mīlestību. Tāda ir cilvēka sirds - sirds, ko tāda mīlestība aizgrābusi un savos valgos gūstījusi. Viņa atsakās no laimes, tādēļ ka nežēlīgais liktens un cilvēku aizspriedumi to paģēr, bet viņa, jebšu arī tikai slepeni, negrib un negrib atstāties no savām reiz iegūtām tiesībām, nevar atsvabināties no valgiem, kuros viņa nezinot un taču tik stipri un neatraisāmi iepīta. - Tomēr, Klotildes iekšķīgam cīniņu spēkam par godu jāsaka, ka viņa, jebšu tiešām slima un nespēcīga, gluži aiz tiem pašiem iemesliem, kuru dēļ Eduards nebija varējis atrauties, neaizbildinājās ar vājību un saslimšanu, bet - tikai īsu brīdi iekšķīgo mieru meklējusi - izpildīja, ko no viņas šodien, viņas goda dienā, sagaidīja, un nāca sabiedrībā un pie galda. Kuras katras citas kārtas jaunava to nebūtu darījusi, bet tas jau ir augstāku kārtu audzināšanas un sadzīves uzdevums, ka sirdij allaž jāpadodas ārīgām formām, jebšu tā arī lūztu un ietu bojā. Augstākā sadzīvē sirds un tās cīniņi daudzreiz paliek neievēroti aiz ārīgām būšanām, aiz tā, ko mēs saucam par kārtas godu, bagātību un spīdumu, - un arī Klotilde nevarēja, nedrīkstēja citādi, to paģērēja viņas ģimene, viņas nama tīrais gods, un, citādi darot, viņa arī nekā nebūtu iemantojusi, jo Eduards, viņas ideāls un sirds mērķis, bija atsacījies no viņas, atstājis vientuli viņas sirdi, -  tik vientuli un tukšu!
Pie galda Eduardam nācās sēdēt kopā ar baronu Lauenšteinu un savu svaini Bahu, kuriem pretim bija nosēdušies baroni Bušmanis un Flimmers, un Graupmaņa kungs. Iesākumā viss gāja pastīvi, katrs pāris tērzēja lēnām savā starpā. Baroni Bušmanis un Flimmers, laikam gan ar nodomu, runāja padikti par cilvēka īsto augstību, kas tam caur sadzīves šķiru esot piedzimusi; izglītība jeb ārīga politūra to nevarot vis piešķirt. Augstskolās varot gan tādu ārīgu glaunumu panākt, bet tādēļ cilvēks taču paliekot, kas viņš bijis, un barons Bušmanis nodievojās, ka viņam visā mūžā vēl neesot laimējies pārliecināties, ka šis dabas likums arī tikai vienā vietiņā būtu citāds; bluķis paliekot bluķis, vai to noēvelējot vai atstājot mizā. Graupmaņa kungs gandrīz par daudz dikti smējās par šo gudro valodu, un vecie kungi galda otrā galā jau sāka uzmanīgi palikt uz šo pārjautro pudurīti. - Felzenbergs, kura dēļ šīs runas un šie smiekli notika, pa tam no visa tā nelikās ne zinot un tērzēja ar savu jauno draugu, baronu Lauenšteinu. Kad cepetis bija pasniegts, tad Klotildei, kā tās dienas goda karalienei, uzdzēra augstas laimes. Ne ilgi pēc tam arī Graupmaņa kungs izlūdzās vaļu kādus vārdus runāt. Bija grūti izšķirt, vai viņš labāki prot šaut vai runāt, bet to visi zināja, ka viņš ir labs runātājs, un tādēļ arī visi, it kā uz komandu, palika klusu, kad viņš piecēlās, pilno vīna glāzi rokā turēdams. Ļoti izveicīgi Klotildei un viņas vecākiem laimes vēlējis, viņš valodu nemanot nogrieza uz citu tematu. «Tā diena,» viņš sacīja, «kurā mēs svinam sava mūža laikmetu un atgādinājamies, ka mēs jo tuvāki atnākuši pilnības un mūžības mērķim, - tā diena ir uzlūkojama par garīgu atdzimšanas dienu, jo līdz ar to mums aust mūža jauns brīdis, mēs - uz ceļa jūtīm būdami - atsakāmies no visa, kas nav bijis labs un derīgs, un jo tīrāki un šķīstāki iestājamies jaunajā laikmetā. Un tas nezīmējas tikai uz vienu jeb otru cilvēku, bet arī uz tautām un tautu šķēpelēm jeb zariņiem. Un, kad es, augsti cienījamie kungi un dāmas, šinī dārgā brīdī sevišķi vienas tādas tautu šķēpeles atgādinos, tad tas notiek tādēļ, ka mums ar to kopā jādzīvo un jācīnās. Šī maziņā tautu šķepelīte mums ir visiem mīļa, visiem pazīstama - tā ir latviešu mazā tautiņa. Ir viņa šinī brīdī svin savu garīgo atdzimšanu, ir viņa stāv uz mūža laikmeta ceļa jūtīm, ir viņai jāatmet viss, kas līdz šim nav bijis derīgs un labs. Bet, kas viņai jāatmet, augsti cienītie kungi un kundzes, to man īpaši gan nevajadzēs izskaidrot, to mēs visi zinām un ik dienas sajūtam. Tikai tos lielākos netikumus gribu pieminēt, un tie ir: lepnība, augstprātība, pacelšanās pār savu no Dieva ierādīto un aprobežoto sadzīves stāvokli un kārtu un viss, kas tam rada. Mums jāpriecājas no sirds, ka mūsu ļaudis caur mūsu grūtiem pūliņiem jau tik tālu attīstījušies, jau staigā īstā gaismā, bet, kā mēs viņus esam tik tālu audzinājuši, tā mums arī vēl turpmāk jālūko uz viņu ceļiem, kā tēvam par bērnu, lai tas nenoklīstu no labā ceļa un nepieņemtos jaunos tikumos. Un, diemžēl, kad mēs taisni gribam būt pret mums pašiem, - kad mēs rokas liekam uz sirdi un. sevi pārbaudām, tad mums jāatzīst, ka mēs šo no paša Dieva mums uzticēto svēto amatu neesam pareizi valkājuši, neesam diezgan pretim strādājuši tiem skādīgiem centieniem, kas mūsu jaunekļu sirdis saģiftējuši, bet tos padarījuši par augstprātīgiem ģeķiem, kas, cik ko iemācījušies, jau spiežas augstākās kārtās un nosēžas līdzi tiem, ko Dievs jau caur dzimumu nolicis pāri par strādnieku kārtu. Jūs; kalpi, esiet paklausīgi saviem kungiem - tā mums vajadzētu allaž un vienmēr likt pie sirds katram, kas pārgalvīgi un nekaunīgi grib pārkāpt tās sadzīves robežas, ko viņa dzimums licis un ko pat jo dziļāka mācība un augstskolas, kuras caur mūsu rūpīgo gādāšanu arī mūsu zemnieku bērni var apmeklēt, nespēj un nedrīkst atcelt. Mums jāstājas ar visiem spēkiem pretī tiem pusizglītotiem, kas, jebšu no mums visu labumu un gaismu saņēmuši, tomēr nu grib gudrāki būt par mums - grib nepateicīgi saviem labdariem griezt muguru. - Lai mūs nevis ārīgs glaunums, ārīga apēvelēšana. Mēs zinām, ka īsta krietnība, īsta izglītība tikai tur cerama, kur audzināšana famīlijā jau gadu simteņiem to dēstījusi, kam augstskolās jāuzplaukst un tad dzīvē jāienākas par labiem augļiem. Šos augļus nevar vis sagaidīt no meža ābeles, kas piepeši pārstādīta neparastā zemē, neparastā gaisā. Viņa nesīs allaž parūgtus un tārpainus augļus. Ja man būtu izdevies augsti cienīto sapulci pārliecināt, ka mani vārdi ir smelti iz sadzīves, iz piedzīvojumiem un ka tie tādēļ pareizi, tad es to uzaicinātu savas glāzes līdz ar mani tukšot uz mūsu latviešu tautiņas attīstību tādā prātā un garā.»
Baroni Bušmanis un Flimmers sauca: «Bravo! Bravo! Tas bija vārds no vīra, kas vēl saprot un cieni vēsturisko būvi un nodibinātos sadzīves likumus!» Tie citi nesacīja ne vārda. Klotildei, kā likās, asins straume bija sagāzusies pukstošās sirds kambaros - viņas vaigi līdzinājās krīta baltumam. Felzenbergs trīcēja aiz iekšķīgiem cīniņiem; Bahs, jebšu vācu dzimuma būdams, aiz īgnuma nespēja valdīties un patlaban gribēja uz Graupmaņa kunga valodu atbildēt, kad barons Lauenšteins, viņu pie rokas satvēris, nospieda atpakaļ uz krēsla un tad pats pacēlās un gluži mierīgā balsī izlūdzās atjaušanu priekš maz vārdiem. «Cienītā sapulce!» viņš tad uzsāka. «Man nav nodoma mūsu šīsdienas laipnai goda karalienei sevišķi vēl laimes izsacīt. Es jūtu un esmu pārliecināts, ka katrs no mums savā sirdī viņai nes pretim tās labākās vēlēšanas, ko vien var izsacīt. Es tikai gribēju savam cienītam priekšrunātājam kādu vārdiņu atbildēt un izlūdzos piedošanu, ka tas notiek šinī jautrā sapulcē, kurai jo mazāk nopietns nolūks. Bet man liekas, ka Graupmaņa kunga runas beidzamā daļa tūdaļ uz pēdām būtu pārlabojama, - man liekas, ka mēs to esam parādā ne vien latviešu tautai, bet sevi arī dažam mūsu līdzviesim.
Man tā izlikās, it kā Graupmaņa kungs būtu sacījis, ka pat arī tie, kas augstskolas kursu pabeiguši, bet nepieder augstākām kārtām, esot uzlūkojami par pusmācītiem, par meža ābeli, kas labus augļus nevarot nest, jebšu to pārstādītu dārzā. Graupmaņa kungs te piemirsis, ka augstskolas nozīmē ne vien tādu pārstādīšanu, bet arī p o t ē š a n u, bez kuras arī dārzā augusi ābele saldus augļus nevar nest. Nevar liegt, ka audzināšana famīlijā ir ļoti svarīga - tā atvieglo pašaudzināšanas pūliņus. Bet, ka tie, kam liktens nav nolēmis izglītotās famīlijās uzaugt, tomēr var un spēj sasniegt augstu attīstības un izglītības stāvokli, to pierāda ne vien daudz profesoru, ģenerāļu un citu vīru, bet sevišķi arī pats cienīts Graupmaņa kungs, kurš - cik man zināms - arī ir no latviešiem cēlies. Cita lieta, zināms, būtu, ja viņš arī uz sevi būtu zīmējis savus minētos vārdus - tad mums būtu jāpietiek ar tiem citiem minētiem piemēriem. - Ka tikai elementārmācību baudījuši jaunekļi daudzreiz augstāki ceļas, kā viņu izglītība atļauj, un sevišķi, ka daži no mūsu zemnieku dēliem, tikko iemācījušies pusmēr pa vāciski runāt, jau kaunas lauku darbus strādāt, - tas ir tiesa; bet tas tā ir, ja ne visā pasaulē, tad taču allaž tur, kur zemnieku kārta un tauta līdz šim ieņēmuši necienīgu stāvokli sadzīvē. Zudīs šis, atzīs jaunā audze mācības īsto mērķi, cienīs vairāk zemnieku kārtu, tad arī šī nomaldīšanās zudīs un beidzot mums būs attīstīta, ar gaišu atzīšanu apdāvināta zemnieku kārta. Kam tā vaina, ka tas jau tagad tā nav, es negribu izšķirt, tomēr es mūsu cienītā nama tēva pagastu labprāt ņemtu par piemēru, ka tas tā gan jau varēja būt. No sava nelaiķa tēva pūliņiem es labprāt nerunāju, bet es domāju, ka arī mans pagasts uplejiešiem var blakus nostāties. Un tomēr nevienā no šiem pagastiem tādu skādīgu centienu nebūt nemana, kā Graupmaņa kungs to mēģināja krāsot.
Uz kurieni mēs tad aizbrauktu, ja mēs visi tā domātu kā mans cienīts priekšrunātājs, to es nespēju aprēķināt. Vismaz tad vajadzētu visas mūsu pagastu skolas atkal aizdarīt un latviešu jaunekļiem aizliegt iet uz augstskolām, bet, kas tās tomēr apmeklējuši, tos vajadzētu izstumt no attīstīto ļaužu sabiedrības! Tā ir tā neapejamā konsekvence no Graupmaņa kunga runas! Bet vai tad mums būtu tā daudzinātā gaisma? Nedomāju vis. Pēc manām domām, mums ar visiem spēkiem jāpiepalīdz, lai latvieši attīstītos, mums viņi jāuzlūko par labiem draugiem un derīgiem valsts locekļiem un, kur kāds no viņiem maldās, tur mums ar mīlestību jāpamāca, bet nevis jānotiesā. Latvieši nav nepateicīgi, īpaši viņi nav nepateicīgi pret saviem kungiem, kas viņiem labu vēlē un dara!»
«To es arī apliecinu,» vecais barons Drahehklau iesaucās, noslaucīja asaru no vaiga un uzcēlies aizgāja pie jaunā barona Lauenšteina un kratīja tam roku. «Tas bija krietni runāts,» viņš sacīja un tad atkal apsēdās. Barons Kronšilds īsi piezīmēja: «Man arī jāpiekrīt sava jaunā drauga Lauenšteina domām,» un Felzenbergs un Bahs šim klusām pateicās, sirsnīgi viņa roku spiezdami. Graupmaņa kungs nesacīja ne vārda - viņš ar savu labo nodomu bija «cauri kritis», jo viņa galda kaimiņu baronu Bušmaņa un Flimmera vaigu šķobīšana un stīvēšanās nebija diezgan svarīgas, ka tās no tiem citiem būtu kļuvušas ievērotas.
Pēc maltītes un kafejas viesi pastaigājās pa jauko dārzu. Felzenbergs, jebšu ļoti nopietns būdams, taču it omulīgi tērzēja ar baroniem Drahenklau un Lauenšteinu.
Otrā pudurī bija baroni Bušmanis un Flimmers, tiem piebiedrojās Graupmaņa kungs, kurpretim barons Kronšilds sarunājās ar savu veco draugu Šauberģi.
«Izjokosim to lempi un lepno uzmācēju,» barons Bušmanis sacīja.
«Ar mīļu prātu, bet kā to lai darām?» viņa draugs v. Flimmers atbildēja.
«Šaut tāds taču neprot, bet nekaunīgs, kā viņš ir, viņš negribēs atrauties un, kā protams, nevarēs trāpīt, un tad gan, es domāju, pa daļai būs pierādīts, ka mūsu draugam Graupmanim ir taisnība.»
«Ko es lai daru,» Graupmaņa kungs atņurdēja, «ka man tik maz to piekritēju un ka taisni tie man vēl pretojas, kuru labumā es to runu turēju; bet, ka man taisnība, to jau drīz piedzīvosim. Man ir ziņas par šo Felzenberģi, kas nekā laba nejauj cerēt, un jau tagad, kamēr viņš tikai nedēju šeitan, visa Upleja griežas apkārt, - tanī valda savāds gars. Bet kas man tur dajas, savu pienākumu esmu darījis, lai cieš skādi, kas neļaujas acis atdarīt!»
«Atkal pareizi runāts,» Bušmanis piezīmēja, «bet es domāju, ka drīz arī man te būs daļa kādu vārdiņu līdzi runāt, tad jau gan redzēsim, cik ilgi šis tā leposies.»
«No jūsu mutes Dieva ausī,» Graupmaņa kungs paceltām acīm atbildēja. «Es ilgojos uz to dienu, kad man būs tas gods jūsu spēcīgo roku savienot ar mūsu mīļā kunga teicamā vienīgā bērna roku. Lai mīļais debesu tēvs jūsu savienošanos sekmē un svētī visai mūsu draudzei par labu!»
«Par precēšanos varētu runāt lietus laikā - kas būs ar šaušanu, es priecājos uz to gaudiumu, kad tas lempis izblamēsies,» barons Flimmers nemierīgs krita starpā.
«Varam sākt. Jūs jau arī piedalīsaties, Graupmaņa kungs?»
«Tas tak pats par sevi saprotams.»
«Labi. Aizej tu, va zi, un uzaicini arī tos citus un liec Freimanim atnest manas pistoles. Kastīte būs ratos.»
Barons Flimmers aizgāja, un drīz kādā dārza stūrī visi kungi bija nostājušies netāļu no mērķa. Uz barona Kronšilda pavēli arī viņa pistoles bija atnestas.
Sāka šaudīt mērķī. Bušmaņa kungs uzsāka un uz 15 soļiem iešāva lodi mērķa riņķa .ārpusē, trīs colas no līnijas.
«Labi šauts,» Graupmanis pasteidzās uzslavēt.
«Ā nē - es gribu labāki trāpīt.» Viņš šāva vēl divi reizes un trāpīja vienreiz drusciņ labāki, otro reizi sliktāki.
«E - man šodien roka nav droša,» viņš sapīcis sacīja un tad uzaicināja v. Flimmera kungu.
Šis kādu pēdu iešāva augstāki par mērķi, otrreiz atkal pusotras pēdas zemāki, un trešo reizi lode aizsvelpa projām, mērķi neaiztikusi.
«Vadzi,» viņš iesaucās, «es tavas pistoles lāga nepazīstu, ar savām es šauju daudz labāki.»
Nu nāca Graupmaņa kungs. «Tas jau viņus izvinnēs,» barons Drahenklau piezīmēja, «tas ir krietns medinieks priekš tā kunga kā citreiz Nimrods.»
Barons Kronšilds pasmējās.
Graupmaņa kungs visas trīs reizes iešāva mērķī.
«Va es tev nesacīju?» barons Drahenklau piezīmēja nama tēvam.
«Kam vēl tīk?» barons Bušmanis jautāja. Vecie kungi atteicās no šiem priekiem, tāpat barons Lauenšteins, kurš nesen bija izsiminājis labo roku, tā ka pistoli ar to vēl droši nevarēja noturēt. Dakteris aizbildinājās, ka viņš, receptes rakstot, šaušanu piemirsis.
Tanī pašā brīdī atskrēja sulainis Ošis alias Ešis un Felzenberģi lūdza drusciņ aiziet, tur kāds vīrs uz viņu gaidot. Aiz kokiem aizgājuši, abi uz Jura lūgumu apstājās.
«Esiet uzmanīgi, jaunskungs, Freimanis jums neielādēs riktīgi - to es noklausījos it neviļus!»
«Pateicos - esi mierīgs, mīļo Juri!» Felzenbergs atbildēja un tad devās atpakaļ.
Kamēr viņš bija aizgājis, bija nospriests, ka nu viņam arī esot jāpierāda, vai studentu izveicību vēl neesot aizmirsis.
Felzenbergs aizbildinājās.
«Va re, va re,» barons Bušmanis čukstēja ausīs savam biedrim. «Viņam bail - viņš tiešām izgāzīsies. Bet paga,» viņš apmierināja savu smejošos biedri un tad uz Felzenberģi teica:
«Jums varbūt netīk uz tādu prastu mērķi šaut - esiet Vācijā laikam paraduši jo smalkāku. Va ziniet, ķīmijas kadidāta kungs, es pakāršu savu zelta puksteni pie zara un atļauju jums uz to šaut sešas reizes uz pieciem soļiem. Ar to jūs tak būsat mierā?»
Graupmaņa kungs un barons Flimmers pilnā kaklā smējās un nožēloja pulveri, ko velti izskaudīšot. Felzenbergs atbildēja:
«Tādam mērķim nekas nekait, bet pieci soļi būs pa tuvu, es bīstos, ka pulksteņa glāzes gabaliņi mums neiesprāgst acīs, tādēļ ņemšu divdesmit soļu tālumu.»
Lieli smiekli.
«O ho,» Bušmanis sacīja, «tad jau mums vēl jāiet skolā pie tik laba mednieka. Bet, kā jums tīk - mans pulkstens ir drošs tā un tā.»
«Lielība jau naudas nemaksā, to es esmu piedzīvojis pie daža laba jauna iesācēja, bet vēlāk tie kundziņi allaž aizbildinājās šā un tā,» Graupmanis piezīmēja.
«Viņš grib izlocīties, baronu Bušmani iebaidīdams,» v. Flimmers ņurdēja.
Arī vecie kungi piezīmēja savā starpā, ka Felzenbergs par daudz uzņēmies.
«Ar kādu pistoli jūs šausit?» - Freimanis ar pusskābu ģīmi Felzenberģim prasīja.
«Ar mūsu kunga pistoli,» šis atbildēja un tad, pavisam uz citu pusi atgriezdamies, mierīgi tērzēja ar savu svaini un baronu Lauenšteinu.
«Ir jau pielādēta,» Freimanis bildināja.
«Ā - pateicos, bet vai pistole nav ierūsējusi?»
«Nē, es vēl aizvakar abas tīrīju,» Freimanis atteica un pistoli sniedza Felzenberģim. Šis sacīja:
«Tā - tad jau ļoti labi, lūgtu, vai jūs nevarētu pirms izšaut - es labprāt gribētu redzēt, kā viņa šauj.»
Freimanis sarāvās, bet palika atkal mierīgs, kad barons Bušmanis tā runāja:
«Tas taču nav vajadzīgs - šeitan šauj kungi, ne sulaiņi.»
«Kas par to - cienījamie kungi to taču neņems jaunā?» Felzenbergs, uz veco kungu pundurīti paskatījies, atteica.
«Va re, va, re, kā viņš lokās - nabadziņš,» - barons Flimmers priecājās.
Freimanis negribēja un negribēja šaut. Barons Kronšilds pienāca tuvāki un prasīja: «Vai pistole kārtībā un pareizi lādēta?»
«Jā, cienīgs tēvs, to es varu apgalvot.»
«Nu tad šauj!» barons pavēlēja.
Freimanis palika bāls, aizmiga savas acis un, roku pacēlis šāva uz mērķi, bet tanī pašā acumirklī viņš novēlās gar zemi, pistole viņam bija izkritusi no rokas, kuru viņš, sāpes ciezdams, ar kreiso saķēra. Šāviens līdzinājās ātrāki maza lielgabala nekā pistoles šāvienam.
Visi palika klusu.
«Ko tu esi darījis?» vecais lielskungs, no dusmām aizgrābts, uzsauca stenošam Freimanim.
«Apžēlojaties, cienīgs tēvs, es drusciņ esmu pārskatījies - es - - es - »
«Celies augšām!» barons Kronšilds viņam uzsauca un tad pavēlēja:
«No šī brīža tu mans sulainis vairs neesi, un vēl šo vakaru tev jāatstāj mana muiža. Vai dzirdi?»
«Apžēlojaties, cienīgs - - »
«Ne vārda vairs - uz Sibīriju tev vajadzētu iet, ja es tavu sasodīto darbu gribētu tiesāt pēc nopelna!» barons dusmu pilns atsacīja.
Freimanis aizvilkās. Šorīt vēl «visa pagasta» deputācijas locīdamies loceklis - tagad padzīts!
«Va re, kā viņš zināja izlocīties - nu jau gan būs beigts ar to šaušanu, un kur nu mūsu gaudiums!» v. Flimmera kungs žēlojās.
«To vien ne,» Bušmanis atbildēja un tad uz Felzenberģi sacīja: «Skāde, ka nu jums pašiem būs jālādē!»
«Kas par to, es jau protu lādēt, un pulvera mērs te ir klāt.» To sacījis, Felzenbergs ielādēja otro pistoli, un Graupmaņa kungs bija tik laipns, tālumu nomērot. «Tie nu gan bija ļoti gari divdesmit soļi,» vecais barons Drahenklau piezīmēja. «Man liekas, ka būs kādi trīsdesmit un tas ir par tālu priekš tik maza mērķa. Paga, es nomērīšu.»
Bija gan kādi septiņi līdz astoņi soļi par tālu, bet Graupmaņa kungam bija garas kājas, un tātad tāda pārskatīšanās jau gan varēja notikt.
Barons Bušmanis nu vīra augstumā piekāra savu dārgo zelta pulksteni, bet tā, ka nevis plakanā puse, bet tikai kante stāvēja Felzenberģim pretī.
«Es nezinu, kā bija nolīgts,» šis, uz īsto vietu nostājies, sacīja, «bet es taču domāju, ka tur tas mērķis arī stāv pretī ar dēles plakano pusi un nevis ar kanti.»
Baroni Šaubergs un Drahenklau reizā ierūcās; ka tā varot mērķi nolikt, uz ko barons Bušmanis atbildēja: «Pardon!» un tad savu pulksteni nostādīja kārtīgi.
Felzenbergs tikai īsu brītiņu mērķēja - šāviens norībēja, no pulksteņa vairs nebija ne zīmes, tikai ķēde vēl karājās!
«Bravo, bravo!» atskanēja no visām pusēm, tikai Felzenberģa pretinieki pārsteigti viens otru uzlūkoja, ne vārda nesacīdami.
«Es domāju, ka ar to gan pietiks,» Felzenbergs auksti piezīmēja un tad pistoli nolika.
«Das war wohl ein reiner Zufall» (tas gan tikai tā neviļus atgadījies), Graupmaņa kungs iesaucās un paģērēja, lai Felzenbergs vēl šauj.
Nesakot ne vārdiņa, Felzenbergs pistoli atkal no jauna pielādēja un tad jautāja: «Kāds zelta mērķis nu būs?»
Ar īsta mednieka izveicību Graupmaņa kungs bija ieraudzījis mazu zīlīti, kas, šaušanu neprazdama ievērot, pa koku zariem lēkāja un nupat gar smuidro bērzu devās uz augšu.
«Āre, kur dzīvs mērķis,» viņš sacīja.
«Dievs zin, ko lopu aizstāvēšanas biedrība sacītu, kad tā to dabūtu zināt, bet - es savas rokas mazgāju nevainībā!» To sacījis, Felzenbergs pacēla pistoli un, brīdi nogaidījis, kur zīlīte apstājas un nodarbojas kņubinādama, šāva vaļām. Bez galvas un kakla tā nokrita zemē.
«Tas taču vēl nav piedzīvots,» iesaucās gandrīz visi reizā - arī Graupmaņa kungs nevarēja liegt, ka viņš visās savās mednieku gaitās tāda šāvēja vēl nav redzējis.
«Vai nu būs diezgan?» Felzenbergs auksti jautāja.
«Diezgan, diezgan,» barons Kronšilds atbildēja, «citādi jūs te nošausit visus zelta pulksteņus un putniņus.»
Gardi smiekli visās malās, tikai baroni Bušmanis un Flimmers, lūpās sakniebuši, stāvēja. Viņiem ne sapņos nebija prātā nācis, ka cerētais «gaudiums» tā nobeigsies.
«Va zi, ar to nedrīkst šauties,» v. Flimmers čukstēja.
«Velns lai viņu rauj,» Bušmanis atrūcās, «skāde par manu dārgo pulksteni!»

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

Netālu no šāvējiem liels ļaužu pulks bija savācies un visu redzējis, kas notiek; tādēļ arī jau īsā brīdī visa muiža, pa daļai arī pagasts, zināja, ka jaunais muižkungs sašāvis barona Bušmaņa pulkstenu, ka Freimanis iekritis sava paša bedrē un no lielkunga aizdzīts projām. Arī «kalnā» jeb kungu namā šīs ziņas drīz bija izpaudušās, to redzēja no tam, ka Potivariene bija nobrēkusies un vienumēr sacīja: «Ak, Kungs, pasargi mūs no tādiem laikiem, kur Tavi kalpi tiek aizdzīti un tāds pasaules gājējs labiem kungiem sašauj tos pulksteņus.»
Zūze iečukstēja Jurim, ka saimniece savā kambarī bijusi uz ceļiem, bet viņa nezinot, vai lūgdama, vai Freimaņa kurpes no gultas apakšas izvilkdama, jo vienu pāru tā viņam esot aiznesusi.
Fihtenberģis arī bija atnācis «kalnā un apgalvoja Freimanim, ka viņš tam gan jau atkal izgādāšot veco vietu un Felzenberģim viņš tādu nekaunību nepiedošot.
«Ko mēs ar skrīvera kungu ņemam rokā, to mēs izpucējam kā vecu flinti,» Birkhāns labināja veco Volgeruhu, kas bija izgāzusies ļaužu ēdamā istabā un lamāja uz «tā Plēne baure puisels, kas tik lēls nelaims padar ēkš visa ta muižs.»
Pa tam Freimanis savu mazumiņu bija sakravājis un lielākas lietas uzticējis Potivarienei, kas vēl arvienu elsoja un brīžam izsaucās: «Redzi, Tava kalpone raud un viņas patvērums iet prom! Nāc, ak nāc, Tu glābējs, un atpesti mūs no tā ļauna!»
Tomēr viss palika, kā vecais lielskungs reiz bija nosacījis, un Freimanis, Ošu Juri vēlreiz krietni izsunījis un piķierim gar ausi devis, aizvilkās projām, no Potivarienes pavadīts līdz kukņas durvīm. Tur tie abi sabučojās, tā stāstīja nama puisis.
Barons Bušmanis bija ļoti nolaidies, kurpretim Felzenberģis bija izrādījies par īstu varoni.
«Bet paga, tēviņ,» Bušmanis pie sevis domāja, «es tev jau parādīšu. Jau šovakar tu sajutīsi savu nākošo kungu!» To sacījis, viņš devās uz pili un, gaņģī Zūzi saticis; jautāja:
«Mīļo čubiņ, vai tu nezini, kur freilene tagad mīt?»
Zūze tā nezināja un aizgāja. Pa tam nāca Volgeruha. Baronu ieraudzījusi, viņa sāka lamāt uz Felzenberģi, bet Bušmanis viņai ātri izskaidroja, ka viņam neesot vaļas viņš tūdaļ gribot runāt ar Klotildi.
«Gott sei Dank, ka jūs ta lēts vēnreizen ved uz tie gale, es vēle karstige laims uz ta jaunie pāre!»
«Kur ir Klotildes jaunkundze?»
«Klodildhen spēlē klaviers ar tie Marihen, tas Bahs seve - es vine sauks uz tie apale istabs.»
«Labi!»
Klotilde, no barona Bušmaņa apņemšanās nekā nezinādama, ienāca un brīnījās ļoti, tādu negaidītu viesu tur ieraudzīdama. Uz zofaju nosēdusies, viņa uzaicināja baronu, lai tas galda otrā pusē nosēstos uz krēslu.
«Dārgā, pielūgtā jaunkundze,» viņš, ilgi neapdomādamies, uzsāka. «Es domāju, ka jums jau ilgi būs pazīstams, ar kādu neizmērojamu augstcienību un karstu mīlestību es uz jums lūkoju - ka visa mana domāšana, visi mani centieni vienojas uz vienu vienīgu mērķi - uz jums, dārgā Klotilde!»
Klotilde auksti pasmējās. «Nožēloju, barona kungs, ka es to nekad neesmu pamanījusi, nedz ievērojusi,» viņa asi atbildēja.
«Tad, karsti pielūgtā Klotilde, es jums tagad to saku un ceru, ka jūs šīs jūtas zināsit cienīt un pieņemsit manu uzticīgo roku un visu, kas man pieder. Dari mani laimīgu, sirdsmīļā Klotilde, dari ir sevi laimīgu - neapkrāp ilgāki savu mīļoto sirdi - es zinu un jūtu, ka tā jau sen pukst priekš manim - tavi mīļie bālie vaigi, tavi - - -» Viņš bija ceļos nometies un gribēja apkampt Klotildes kājas, kad tā, it kā no odzes durta, piepeši uzšāvās stāvus un, kādus soļus atkāpdamās un rokas krustām salikusi uz krūts, auksti un mierīgi atbildēja:
«Barona kungs! Es nezinu, kas jums devis tiesību mani apvainot. Es pieņemu, ka jūs reiz atkal esiet nodomājuši kumēdiņus izrādīt, pie kuriem es, zināms, nevaru piedalīties. Dzirdiet tad: viss, ko es pret jums jūtu, ir dziļa necienīšana un nicināšana! Ar to, es domāju, pietiks jūs vienu par visām reizēm atraidīt!»
Kad zibens Bušmani būtu trāpījis, tad tas nebūtu vairāk varējis būt apskurbis un satriekts nekā caur šiem vārdiem. Nekad viņš nebija šaubījies, visa pasaule bija ticējusi, ka Klotilde uz viņa bildināšanu gaidīt gaida, un nu viņš no viņas pašas mutes dzirdēja tādu spriedumu - spriedumu, kas sagrāva visas viņa cerības un lepnos mērķus, kas viņu padarīja par nievātu vīru. Viņš tanī acumirklī nespēja apķert, ka tas arī jele pasaulē varēja notikt. Viņš - tā atraidīts, tā nicināts, viņš - slavenais barons Bušmanis, «zalonu lauva»! Gluži satriekts viņš vēl tupēja uz ceļiem, kad Klotilde sen jau bija aizgājusi.
Pa tam vecā Volgeruha, pilnīgi pārliecināta, ka šovakar svinēs saderināšanu, Zūzi sūtīja pēc saimnieces, gribēdama tai jau iepriekš ziņot, lai tā no pagraba liek uznest šampaņeri u. c. Kad Zūze savu uzdevumu izpildīja, tad Potivariene patlaban bija sataisījusies uz vakara pātariem un šķirstīja pa veco Bankavu. Ātri iziedama, viņa to bija paņēmusi līdza un steidzās uz Volgeruhas istabu, bet šī, savu pirmo nodomu gluži aizmirsusi, bija jau atkal citur aizsteigusies, priecīgo ziņu izpaust. Potivariene, savas bezzobīgās draudzenes ligzdu tukšu atrazdama, devās pa otro istabu rindu uz zāli. Viņa ienāca «apaļajā istabā» tanī brīdī, kad Klotilde bij no tās izgājusi un barons Bušmanis tur vēl tupēja uz ceļiem. Domādama, ka viņš Dievu lūdz, viņa iesaucās:
«Slavēts esi Tu, kas Tu visā izraēlī jele vienu uzticīgu dvēseli esi atstājis!»
«Barona kungs, lūgtu pie tējas,» Ošu Juris, durvis pataisījis, tanī pašā brīdī bildināja un, arī Potivarieni ceļos nometušos ieraudzījis, piezīmēja:
«Vai, mamiņ, puiši jau gaida uz pātariem!»
Barons nu atmodās, pacēlās un atsēdās uz krēsla, bet Potivariene, vēl allaž nezinādama, ko viss tas nozīmē, iesaucās:
«Netraucē tu mūs!»
Sacīja un aizgāja. - -
Visi jau sēdēja ap tējas galdu, bet barons Bušmanis vēl nebija atnācis.
«Vai tu barona kungu aicināji pie galda?» lielskungs jautāja.
«Jā, cienīgs tēvs - viņš ir apaļajā istabā,» Juris atbildēja.
Barons Kronšilds, no visa, kas pa tam noticis, vēl nekā nezinādams, pacēlās un gāja uz apaļo istabu, un, tur iegājis, sacīja:
«Lūgtu, barona kungs, mēs uz jums jau gaidām!»
«Liec iejūgt!» Bušmanis, nebūt nepamanīdams, kas ar viņu runāja, rupji uzsauca.
Nama tēvs aizgāja un, pie galda nosēzdamies, uz Juri sacīja:
«Aizej un liec iejūgt barona Bušmaņa zirgus.»
«Jā, cienīgs tēvs!»

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

Vēl tanī pašā vakarā visa muiža zināja, ka barons Bušmanis no Klotildes dabūjis «briesmīgu kurvi».
«Tātad nu, šodien divi gabali aizbrauca uz neatnākšanu,» Rumbenieks piezīmēja un tad, smēķi taisīdams un kuplus dūmus laizdams, sacīja: «Pīķis ir trumpā, velc vaļā, Bērziņ!»