MĀTERU JURIS

SADZĪVES VIĻŅOS

PIRMĀ DAĻA

8. «AR DIEVU!»

«Kur jaunais kučieris aizbrauca?» Felzenbergs. prasīja Jurim, kad šis otrā dienā viņu aicināja uz pusdienu. «No laukiem pārjādams, es viņu redzēju vienu pašu aizbraucam.»
«Vai, cienīts jaunskungs, va ta jūs vēl nebūt neziniet? Jaunkundze Klotilde jau ir slima - vecais sūtīja pēc daktera, gribēju teikt, pēc jūsu svaiņa.»
Felzenberģim no rokām izkrita grāmata, ko tas turēja. Viņš bija ļoti iztrūcies.
«Slima? Kas viņai kait? Vai grūti slima? Vai pavisam gultā?»
«Nē, cienīts jaunskungs; viņa var iet, staigā drusciņ, bet ir ļoti bāla un vāja un labprāt nerunā, ir iegrimusi domās - skatās ilgu laiku uz kādu lietu un nebūt nedzird, ko tai saka. Viņa izskatās tā, it kā būtu grūtu slimību izcietusi un ka galva vēl nebūtu pilnīgi stipra. Man ļoti žēl mūsu mīļās jaunkundzes. Visi ir ļoti noskumuši. Vecais staigā nemierīgs pa savu istabu un ir arī domīgs. Kad viņš no jaunkundzes atnāca - man tur istabā bija darbs -, tad es viņu pamanīju raudam. Lielmātei ir saraudātas acis. Un tā lielākā nelaime ir tā, ka jaunkundze, kad viņai prasa, kas kait, allaž atbild: «Es esmu vesela man tik tāds ģībonis uznāca, gan jau atkal pāries.» Bet nepāriet vis, nu jau ir pusdiena un nebūt nav labāki. Ilgi viņa stāvējusi savā istabā pie loga un skatījusies uz to jauno liepu, kas tur gaņģa malā, tik ilgi, tik stīvi, it kā tur ko ievērojamu redzētu. Un tad viņa izgāja meža dārzā. Zūze teic, ka viņa tad nogājusi un apsēdusies uz to beņķi, kas tur stāv pretim tai vietai, kur vakar jūsu tēva tēvs bija nolikts. Lielmāte aizgājusi viņai pakaļ un atradusi viņu tāpat sēžot un uz zemi skatoties, it kā tur ko meklētu. Un, kad viņa pārnāca pilī, allaž klusu ciezdama, tikai uz mātes un tēva jautājumiem atbildēdama, tik bāla, tik skumīga, it kā viņa būtu notiesāta uz nāvi, - va jūs ziniet, jaunskungs, tad man arī sāka asaras birt. Es domāju, va tik tas barons Bušmanis viņai nav tos sirdēstus padarījis, bet daktera kungs to taču apspriedīs labāki. Lūgtu nu, jaunskungs, nākat pie galda - jums gan būs jāēd vieniem pašiem, vecie neēdīs.»
«Es ar neēdīšu, man sāp galva, - domāju, vakar esmu saaukstējies, - kas saņems dakteri?»
«Es; vecais man jau vakar teica, ka es nu esot Freimaņa vietā un cita sulaiņa nebūt vairs neņems.»
«Tad ir labi. Vai jūs man darīsiet vienu labumu?»
«Vai, jaunskungs, kā nu jūs runājiet - tūkstots labumu, ja tikai to varu.»
«Paldies; kad dakteris atbrauc, tad uzlūdzat viņu pirms augšām pie manim - vai nepiemirsīsiet?»
«Nē, jaunskungs, kā nu tādu svarīgu .pavēli var piemirst. Jums ir galvassāpes, jums vajaga daktera - es saprotu un pareizi izpildīšu.»
Pēc kādas stundas atbrauca dakteris Bahs. Ošis viņu uzlūdza augšām pie Felzenberģa.
«O ho - man liekas, ka Upleja pārvērtusies par slimnīcu! Klotilde esot pie miršanas, kā kučieris man teica, un tu, mīļo Eduard, izskaties tā, it kā nupat būtu no kapa izlīdis,» dakteris sacīja, Eduardu apsveicinājis un tūdaļ viņa asins cirkulācijas spēku pēc pulksteņa mērodams. «Ļoti nevienādi; brīžam ātri kā spēcīga straume, brīžam tuvu pie nostāšanās. Vakar vēl vesels - hm. Man liekas, ka te mazāk miesas nekā garīga slimība - kas tevi tā sakarsējis, satricinājis, Eduard?»
«Nekas - esmu vesels!»
Eduards nosēdās uz zofaju, viņa acis bija dziļi iekritušas, viņa krūts strādāja spēcīgi - viņš meklēja atspaidu uz zofajas lēni.
«Tā, atdusies, līdz es uznākšu no Klotildes.» Dakteris gāja, Eduards kā zibens uzlēcās, satvēra viņa roku un drebošā balsī sacīja: «Ne soļa tu neiesi, iekam neesi dzirdējis, kas man tev jāsaka!»
«Tad, lūgtu, pasteidzies - mani sen jau gaida apakšā. Kas tev sakāms?»
«Klotilde ir slima!»
«To es zinu.»
«Viņa ir ļoti slima!»
«No tam es pārliecināšanos.»
«Vai tu pazīsti viņas slimības cēloni?»
«Ir to es cerēju atrast,» dakteris atbildēja.
«Nē - tu viņu neatradīsi - ja - es - tev - visu neizstāstu!»
«Ā - tas ir cita lieta. Vakarējs kurvis, ko?»
«Nē, Klotilde mīl - nelaimīgi - bez cerībām!»
«Tak ne baronu Bušmani?»
«Nē. Ko viņa mīl, cik un kā vien sievietis var mīlēt, tas cieš tāpat kā viņa - ir viņš mīl nelaimīgi - bez cerībām!»
«Gatavs romāns, tas tak nebeigsies ar aizbēgšanu?»
«Esi nopietns, esi žēlsirdīgs!»
«Žēlsirdīgs par tādu nepraktisku mīlestības pāru! Abi mīl, abi ir nelaimīgi, un kādēļ? Viņi grib precēties un neprecas, un šo pāru es lai gan vēl nožēloju! Ha, ha, ha! Va zini, Eduard, neviens gan nevar vairāk mīlēt, nekā mēs mīlamies ar tavu teicamo māsu Mariju, bet re - mēs panācām, ko mēs gribējām - aba tādēļ, ka mēs tik karsti mīlējamies. Ja mēs būtu mīlējušies bez kāzām, es domāju, mēs tad būtu tikpat nelaimīgi kā Klotilde esot. Kādēļ viņa tad neprecas?»
«Tas nevar būt!»
«Kādēļ?»
«Viņas kārta - - un es - - neesmu - muižnieks!» Eduards izspieda iz savas nomocītās krūts un tad it kā ģībonī pakrita atpakaļ.
«Tu - u -? Tu tas esi?»
«Jā!»
«Tā ir cita lieta, tā nu gan ir - nelaime! Bet kā tas tik ātri tā gadījās?»
«Tas nav ātri - slepeni jeb viens no otra nekā nezinādami, mēs jau esam mīlējušies no pirmām jaunības dienām. Tagad nu šis slepenais uguns ir liesmās un šīs liesmas neviens nevar remdēt, slāpēt - neviens, neviens!»
«Kādēļ tu tad nāci atpakaļ no Iekškrievijas?»
«Jūs jau visi tā gribējāt. Es nezināju, ka Klotilde mani mīl, un pats sevi es jau būtu uzvarējis, bet viņa - viņa to nespēj - viņu šī nasta nospiedīs!»
«Aiz mīlestības tik ātri nemēdz mirt. Bet es nevaru liegt, ka šeit ir ļoti apdomīgi jāstrādā. Eduard - mīļo Eduard - tavs un viņas mūžs ir - samaitāts!»
«Tā ir. Esmu atsacījies no viņas, no visa, kas cilvēku dara laimīgu - laimīgu famīlijas dzīvē. Bet v i ņ a viņa cieš neizsakāmi grūtas mokas. Ak Dievs - kā viss tas beigsies! - Ja tas varētu būt, ka tik nevainīga, tik tīra un šķīsta radījuma nāves mokas grēcinieku dvēseles spētu atraisīt no grēku nastas, tad Klotilde šķīstītu neskaitamas dvēseles. Un kā viņa cieš! Tik lieliskam, tik augstsirdīgi, tik lēnprātīgi un padevīgi klusu, tik šķīsti un svēti!»
«Bet kas tagad jādara? Kur ir tas praktiskais ceļš, kas jāuzņem, lai šās ciešanas jele varētu mazināt, ja arī ne iznīcināt?»
«Tamdēļ es ar tevi gribu runāt. Es esmu apņēmies aizceļot - atpakaļ uz Iekškrieviju.»
«Ko tas līdzēs? Tu pa maz pazīsti sievieša sirdi, tu pa maz esi psihologs, dvēseles dzīves pratējs. Vai tu tiešām domā, ka tāda jaunava jele kad var aizmirst to, ko viņa. tik spēcīgi, tik kārsti mīlējusi, kad viņai ik dienas; ik stundas, ik minūtes stādās priekš acīm tās vietas, kur viņš staigājis, darbojies un arī mīlējis un cietis - tā vieta, kur viens otram atklāja savu pilno sirdi jeb kur tā negribēdama izrādīja savu mīlestību? Katra tāda vietiņa, kur viņš savu kāju spēris, katrs nieciņš, kas viņa tuvumā jeb rokā bijis, atgādina viņu, sauc viņu atmiņā, un, tikko remdējusies, sirds rēta atkal un atkal no jauna tiek uzplēsta, un iz tās izverd dzīvības spēks - līdz tad it visas cerības zudušas un to vietā iestājas vājība, nāvīga vājība un gara tumšums, beidzot nāve. Ja Klotildei būtu citāda daba, ja visa viņas dvēseles dzīve dibinātos uz mazāk smalkām jūsmām, uz mazāk ideāliskiem, šinī dzīvē tikai reti sasniedzamiem mērķiem, tad viņas mīlestības slimība pēc kāda laika zustu, kad tu aizietu, un viņa atkal būtu atdota dzīvei, varētu pēc gadiem atkal citu vīru mīlēt, ja arī ne vairs tik karsti, tik ideāliski un padevīgi. Bet Klotilde nav radījums, kas to paspēj, pēc manām domām, viņa dziedējama tikai caur aizstādīšanu tālu projām no tās vietas, kur viņas mīlestība un ciešana iesākās, caur ko vien var cerēt uz iekšķīgu pārvēršanos un beidzot uz sirds izveseļošanos un mieru. Klotildei jāceļo uz Itāliju!»
«Jā, jā - redzēšanās un - šķiršanās, tas jau ir cilvēku liktens, un tā tam allaž būs būt - uz visu mūžu! Ar Dievu, dārgā, mīļā, šķīstā - ar Dievu - uz visu mūžu!»
Kad Eduards no saviem moku sapņiem atmodās, tad dakteris sen jau bija aizgājis.

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

«Ļoti laipni no jums, ka jūs tūdaļ nācāt,» barons Kronšilds dakteri apsveicināja. «Mana sieva jūs gaida apaļajā istabā.»
Dakteris iegāja tur.
«Klotilde ir slima, daktera kungs,» lielmāte sacīja, kad Bahs ar viņu bija sasveicinājies. «Bet, iekam jūs viņu apskatāties, man jums kas jāsaka. Vakar barons Bušmanis viņu bildinājis un saņēmis atraidīšanu, es nezinu, aiz kādiem iemesliem. Viņa gan teic, ka viņa v. Bušmaņa kungu nevar mīlēt, bet man liekas, ka gan tikai viņa drusciņ pavaļīgā dzīve atbaidījusi Klotildi, kas no tās tak ko būs dabūjusi zināt; jo beidzamā laikā, no aizgājušās svētdienas, kad barons Bušmanis te bija, viņa man izrādījās it kā pārvērsta. Es ticu, ka viņai nenācās viegli viņu atraidīt, un nu viņa laikam atzīst, kādu upuri viņa nesusi savai nevainībai un sirds šķīstai. Tā gan būs tā slimība. Jūs, kam mēs visu uzticam, gan no viņas vairāk izdabūsit zināt nekā mēs, tādēļ izdibinājiet visu un tad sakiet mums, kas darāms. Jūs ziniet, kā mēs savu vienīgo bērnu mīlam un netaupītu nekāda upura, ja viņas laime un sirdsmiers to paģēr. - Mēs ar ilgošanos gaidīsim uz jums.»
«Pēc labākās pārliecināšanās es izpildīšu savu pienākumu,» dakteris atbildēja un tad iegāja Klotildes lasāmā istabā.
Klotilde, pilnīgi apģērbusies, stāvēja pie loga un skatījās uz meža dārzu. Viņa atgriezās uz durvju pusi tikai tad, kad dakteris viņu sveicināja, un nāca tam pretim, sniedza viņam roku un jautāja:
«Ko dara Marija un mazais Eduards?»
«Pateicos - abi veseli. Bet kā jums klājas? Jūs esiet bāla un gluži piekususi. Lūgtu, apsēžaties!»
Klotilde paklausīja un tad atbildēja:
«Jā, vai ziniet, daktera kungs, īsti lāga man nav vis, bet varbūt es vakar esmu saaukstējusies - tas jau atkal pāries. Varbūt jūs man parakstīsiet kādu mikstūru pret saaukstēšanos?»
Bahs apraudzīja viņas rokas pulksteņus un atrada, ka tie gāja nevienādi un ļoti vāji. Vēl šo to jautājis, viņš sacīja:
«Es atronu, ka slimības simptomi (zīmes) vairāk aizrāda uz dvēseles dzīves līdzsvara trūkumu nekā uz miesas ciešanu. Vismazāki es atrodu saaukstēšanās vainu.»
«Es nevaru liegt - -»
«Lūgtu, neatraujaties, man jūs variet uzticēties!»
«Jā, es nevaru liegt, ka es savu sirds mieru esmu zaudējusi, ka es vairs neesmu tas jautrais un priecīgais bērns, kāds es biju vēl priekš īsa laika. Man ir bijuši daži iekšķīgi cīniņi jāpanes, bet vai tad tas būtu tik svarīgs, ka es nu jau tiešām būtu slima?»
«Nu redziet, tas ir, kā ir. Ja es jums lai skaidri atbildu uz šo jautājumu, tad man nu gan pirms vajadzētu zināt, kādi šie cīniņi bijuši. Es dzirdu no jūsu mātes, ka jūs vakar baronu Bušmani atraidījuši?»
«Jā! »
«Vai tas jums varbūt padarīja kādus iekšķīgus cīniņus?»
«Nē - barons Bušmanis man ir tikpat vienaldzīgs kā kurš katrs svešs cilvēks.»
«To es ticu. Bet vai jums cits kāds cēlonis zināms jeb vai jūs varētu citu kādu cēloni uzdot, bez kā varbūt kļūtu aizņemts kāds sirds noslēpums, ko cits nevar zināt jeb ko jūs labprāt negribētu citam izpaust?»
Klotilde apdomājās.
«Vai tad ir vajadzīgs, tik dziļi redzēt manā sirds dzīvē, lai man varētu zāles parakstīt, kas lai strādā pret manas tā sauktās slimības simptomiem. Ja tāda bikts ko varētu līdzēt, tad jau katoļu priesteri būtu tie labākie dakteri!»
Dakteris Bahs atzina, ka Klotilde savu noslēpumu viņam negribēja uzticēt, un tādēļ viņai vairāk nemācās virsū. Viņš gāja tiešām uz savu mērķi.
«Manā nodomā, cienītā jaunkundze, tas nebūt nebija, jūs bez vajadzības apgrūtināt. Bet jūs esiet slima, mans uzdevums ir jums līdzēt, tādēļ man taču vajadzēja pārliecināties, kāds cēlonis šai nenoliedzamai slimībai.»
«Nu tad pieņemiet, ka šis cēlonis ir meklējams manos sirds cīniņos, ko es nevienam negribu izsacīt, jo līdzēt man taču tā kā tā neviens nevar.»
«Es negribu pieņemt, ka šie cīniņi zīmējas uz reliģijas jautājumiem?»
«To pieņemdami, jūs būtu uz neīsta ceļā.»
«Tad man pietiek ar to, ko es zinu. Es domāju, jums. darīs ļoti labi dzīves vietas pārmainīšana, p. p., kad jūs ceļotu uz Itāliju vai Šveici.»
Klotilde satrūkās.
«Vai tam vajaga būt, vai man tiešām jāšķiras no dārgās dzimtenes, no visām mīļām vietiņām, no - - -»
Viņa tālāk nevarēja runāt, viņas balss aizrāvās, viņa raudāja.
«Es zinu, cik grūti jums nākas no visiem šiem dārgumiem šķirties, mīļā jaunkundze, bet šinī šķiršanā vien es ieraugu līdzekli un ceļu, ka jūs atkal atdabūtu iekšķīgo līdzsvaru, sirds mieru!» dakteris lēnā, līdzcietīgā balsī atbildēja, Klotildes bālo rociņu lēni spiezdams.
Viņa raudāja - raudāja karstas asaras.
«Kad tas citādi nevar būt, tad es padodos jūsu spriedumam un savu mīļo vecāku gribai - es iešu!» Klotilde pēc brīža atbildēja. «Kad mums jāaizbrauc?»
«Cik ātri iespējams - rītu, parītu!»
«Jūs esiet nežēlīgs, daktera kungs, tik ātri - tik ātri un - - un uz visu mūžu!» viņa lēnām, it kā pie sevis gaudoja.
«Neraudiet, mīļā Klotilde, jūs jau atkal pārbrauksit būsit atkal laimīga - Dieva rokā stāv viss!»
«Laimīga - es esmu atsacījusies no visas laimes - no visas!»
«Apmierinājaties!»
«Es būšu mierīga un panesīšu ar pacietību, ko liktens man uzlicis.»
«Un ar cerību!»
«Nē, daktera kungs, man vairs nav ko cerēt! Es padodos Dieva gribai, bet laime man šinī pasaulē vairs nezied!»
Pēc brītiņa viņa jautāja:
«Es tak varu līdz ņemt lietas, kas man mīļas?»
«Visu, kas jums atgādina uz jūsu sirds cīniņiem, jūs nevariet līdz ņemt!»
«Cik nežēlīgi - arī to ne! Kādēļ tu mani esi atstājis, mīļais Dievs!»- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Pie Klotildes vecākiem iegājis, dakteris Bahs izskaidroja, ka Klotilde tiešām slima un ka šī slimība dibinājas uz gara jeb dvēseles cīniņiem.
Viņam neesot bijis iespējams no Klotildes izzināt, kas tas īsti par cēloni ir, bet caur sarunu ar viņu viņš pārliecinājies, ka tikai dzīves vietas un klimata pārmainīšana atļauj cerību uz pilnīgu atveseļošanos. Šeitan tā neesot cerējama.
Viņš liekot priekšā, lai barona kunga famīlija ceļojot uz Itāliju un, cik ātri vien iespējams, varbūt jau pēc pāris dienām, lai viņa vēl vairāk neiesakņojas. - Svešatnē, tālu nost no šejienes iespaidiem, Klotilde varbūt jo vairāk atklāšot savu sirdi, un tad būšot iespējams gādāt, ka viņa pilnīgi izveseļojas un tiek atdota atpakaļ sadzīves jautrumam un priekam.
Klotildes vecāki, allaž vēl ticēdami, ka vakarējs «kurvis» pie visa vainīgs, šim padomam pilnīgi piekrita, un, dzirdējuši, ka arī viņu meita tam nepretojas, viņi nosprieda jau parītu aizbraukt. Tādēļ jau tūlīt šinī pēcpusdienā aizsūtīja ziņu baronam Drahenklau, lai tas atbrauc, jo viņam bij rokā vecā lielkunga vēl neatsauktā ģenerālpilnvara, kuru viņš nu it labi varēs izlietot.
Barons Drahenklau arī jau tanī pašā vakarā atbrauca un, jebšu no sirds nožēlodams, ka Klotildes saslimšana devusi iemeslu uz aizceļošanu, viņš ar mīļu prātu uzņēmās izpildīt sava mīļākā drauga vēlēšanos un priecājās no sirds, ka Felzenbergs, tik mācīts un saprātīgs vīrs, viņam būs par palīdzētāju un amata draugu. Abi vecie baroni norunāja, ka Felzenbergs ieceļams par pilnvari vārda tuvākā jeb sīkākā ziņā un ka viņam tikai jo svarīgās ārīgās darīšanās jāsaņem vajadzīgā instrukcija no ģenerālpilnvaras. Tādēļ viņam uzticama muižas policija un valde, meža un visas muižas rēķinumu un grāmatu pārtulkošana, ļaužu un amata vīru pieņemšana un atlaišana, ar vārdu sakot: viņš iestājas kunga vietā un visiem viņam ir jāklausa, it kā pašam muižas īpašniekam. - Fihtenbergs, Poitivariene un Lācis, ne mazāk Anna Volgeruh uz savu vīzi gan mēģināja pierādīt, ka Upleja caur to apkritīšot jeb nogrimšot, bet barons īsi viņiem pavēlēja Felzenberģi uzlūkot par savu priekšnieku un kunga vietnieku.
Visa muiža atkal bij iztrūkusies, bet arī priecīgi pārsteigta šo notikumu un nosacījumu dēļ, un kā īsi priekš jaunā muižkunga atnākšanas, tā arī tagad atkal bija konferences, iešana un skriešana, runāšana un čukstēšana pret un par Felzenberģi bez gala, jebšu viss tas it nekā nevarēja pārgrozīt no tam, kas no vecā lielkunga visgalīgi bija nosacīts.
Tātad Felzenberģim bija pilnas rokas darba ar rēķinumu un inventāra saņemšanu, jo līdz šim viņš visu tikai bija apskatījies, gribēdams jo tuvāki iepazīties ar visām Uplejas būšanām. Šinīs pāris dienās viņš nebūt nerādījās kunga famīlijā, viņš aizbildinājās ar steidzamiem darbiem un lūdza, lai viņam ēdienu nes augšām, kās arī notika.
Tā steidzot un čumot, bija atnākusi tā diena, kas bija nolikta aizceļošanai. Tikai īsi priekš aizbraukšanas pa stafeti bija jāpiesūta caur telegrāfu paģērētā ārzemes pase no gubernatora - tagad viss bija gatavs, un abi kučieri jau sāka savus zirgus iejūgt. Bija norunāts, ka Felzenbergs kopā ar veco baronu Drahenklau ceļotājus pavadīs līdz muižas robežām. Dārznieks Puķe bija izmeklējis skaistākās rozes un citus ziedus, ko kungiem, īpaši Klotildei, līdz dot. - Liels pulks ļaužu, jebšu darba diena bija, sanāca no mīļotiem kungiem atvadīties. Potivariene gaudoja un ar priekšautu slaucīja savas sarkani saraudātās acis. - Volgeruha nodarbojās iekšā, lielmāti un Klotildi ar šādām tādām muļķībām nomocot. Ošu Juris strādāja naigi, un pavārs Pētersile bija apgādājis teicamu ceļa elpu.
Kariete un pusrati piebrauca - viss bija gatavs. Nama durvis atdarījās, un uz lievenēm pirms iznāca barons Kronšilds, lepni un pilns godības un nopietnības, kā jau allaž. Pēc viņa iznāca Klotilde, bāla un ar nopietnu seju kā jaunava, kas notiesāta uz nāvi. Viņa bija mierīga un sveicināja visapkārt. Sāpīgs smaids parādījās uz viņas mīļās sejas. Pēc viņas iznāca lielmāte, laipna un mīlīga, jebšu šodien ļoti noskumusi.
Barons sapulcējušos īsiem vārdiem uzrunāja, lika tiem pie sirds, lai paliek uzticīgi un paklausīgi, kā allaž. Godbijīgi visi noņēma cepures un bučoja viņa rokas un svārkus. Daži raudāja.
Kad Klotilde pa trepēm nonāca zemē, tad sievas, meitas un bērni viņu apkaisīja ar puķu ziediem, bučoja viņai rokas un drēbes un slaucīja asaras. - Klotilde neraudāja. Viņa skatījās nopietnām acīm uz visu, kas notika, it kā viņa to nebūt nesaprastu.
Viņa vairs nevarēja raudāt.
«Ar Dievu!» viņa lēnā balsī sacīja, un «Ar Dievu!» atskanēja sāpīgi viņas sirdī. Pie viņas nedrošiem soļiem varēja nomanīt, ka viņai trūkst pabalsta - Felzenbergs piesteidzās klāt un aizveda viņu pie ratiem, un līdzēja viņai iekāpt.
«Paldies, Eduard - ar Dievu! Cik labs un mīļš tu esi ar Dievu!» viņa, tikko dzirdot, vairāk čukstēja nekā runāja.
Eduards atgriezās un - raudāja; viņam nāvīgi dūrās sirdī Klotildes neizsakāmās mokas un mierīgā padošanās liktenim.
Kad arī lielmāte bija atvadījusies no visiem, tad Rumbenieks uzklačoja un sāka braukt. Viņš veda abas dāmas karietē, jaunais kučieris savos pusratos baronus un Felzenberģi.
Pie robežām pagasta ļaudis bija sapulcējušies, citi jāšus, citi kājup. Ziņa, ka kungi aizbrauks, vēja spārniem bija izplatījusies. - Pagasta amata vīri, savas amata zīmes pie krūts piesprauduši, bija nostājušies pēc kārtas. Viņi saviem mīļiem kungiem vēlēja laimīgu ceļošanu. Pētersona teicamais dziesmu koris arī bija atnācis. Pētersons valkāja kunga dāvināto pulkstenu, un jaunavas bija balti ģērbušās. Ko tur šķiroties dziedāja, tas bija tik sēri, tik sēri! Felzenbergs atvadījās no lielkunga, kas pa tam ar saviem uzticīgiem ļaudīm sarunājās; tad viņš piegāja pie karietes. Lielmāte runāja ar daiļām jaunavām, kas raudāja un pasniedza viņai puķes. Eduards bija piegājis tanī pusē, kur Klotilde sēdēja. Viņa jau bija gaidījusi uz viņu.
«Nu mums jāšķiras, Eduard,» viņa sēri čukstēja, «es domāju - uz visu mūžu! Tagad vēl runāsim kādu vārdiņu, - beidzamo reizi. Es tevi mīlu un mīlēšu - uz visu mūžu, Eduard. Tikai tu dzīvo un dzīvosi manā sirdī. Es zinu, mēs paliksim šķirti - liktens mūs šķir. Bet es tevi mīlēšu - līdz kapam! Un citu vīru es nemīlēšu un, ko es nemīlu, to es neprecēšu. Esi laimīgs! Mīli tu citu, ja tu vari - neievēro manis - mēs jau tā kā tā nevaram, nedrīkstam savienoties. Bet sirdī es tev palikšu uzticīga. - Še, ņem šo rozi, Eduard, kā beidzamo piemiņu. Un nu ar Dievu - ar Dievu! Skūpsti manu roku - sirdī es skūpstu tevi! Ar Dievu, Eduard, ar Dievu!»
Tikai Eduardam šie lēnā; rāmā balsī runātie vārdi bija dzirdami, un tikai Eduards caur tiem dziļi bija aizgrābts un satricināts. Viņš skūpstīja Klotildes mīļo, bālo roku, un uz tās palika asaru piles, ko Klotilde noskūpstīja. Tad viņa, piekususi un, it kā nāves biķeri iztukšojusi, atlaidās atpakaļ uz karietes ķiseniem.- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Vēl no lielmātes atvadījies, Eduards aizgāja atkal uz Klotildes pusi, no kuras arī vecais barons iekāpa karietē.
Nu brauca projām. Vēl reizi Klotilde skatījās ārā pa karietes logu, sacīja uz Eduardu «Ar Dievu - ar Dievu!» un tad vīcināja savu kabatas lakatu. Tas nokrita zemē Eduards to uzņēma un skūpstīja - skūpstīja un noslaucīja savas asaras, kamēr Drahenklau izrunājās ar pagasta ļaudīm.
Likteņa konsekvences jeb darbošanās augļi bija darījuši savu pienākumu, sadzīves aizspriedumi bija nāvīgi ievainojuši divi skaistas, tīras sirdis, bija nomaitājuši divu dzīvību jaukākos ziedus!
«Tas ir cilvēku liktens, - tas ir likums, kas it visur valda - it visur!» Eduards, vēl ilgi skatīdamies uz aizbraucējiem, filozofēja un tad pie sevis sacīja:
«Ar Dievu, mīļākā, skaistākā un labākā - ar Dievu uz visu mūžu!»