MĀTERU JURIS

SADZĪVES VIĻŅOS

PIRMĀ DAĻA

9. PĒRKONA GAISS UN TAISNS SODS

Kad Graupmaņa kungs bija sacījis, ka līdz ar Felzenberģi pār Upleju esot nācis citāds gars, tad viņam bija pilna taisnība, jebšu gan šis gars nebija vis ļauns, bet labs.
Felzenbergs savu vērību vispirms grieza uz ļaužu gara dzīvi un iznīcināja dažu nederīgu jeb skādīgu veclaiku ieradumu un gara mērdēšanas līdzekli. Pēc kādām nedēļām, svētdienas rītā, viņš sapulcēja kungu nama lielajā zālē it visus muižas iedzīvotājus un tos uzrunāja tā:
«Mani draugi un līdzstrādnieki! Jums ir zināms, ka mūsu lielskungs mani iecēlis savā vietā, līdz viņš pārnāks, un ka ģenerālpilnvaris ir teicamais barons Drahenklau, pie kura katrs var žēloties, kas domā, ka es viņam netaisnību jeb pāri darot. Pa tam es savu pilnvaru izlietošu, ka es priekš Dieva un sava kunga varu pastāvēt un atbildēt. Vispirms es prasu, ka mani nosacījumi no it visiem bez pretrunas un kavēšanās tiek izpildīti, jo tikai tā būs iespējams it visur kārtību uzturēt. Es ticu un ceru, ka jūs savam kungam, kas jums tik daudz laba darījis, allaž būsit un paliksit uzticīgi un paklausīgi, - ievērosit viņa labumu, novērsīsit viņa skādi. Tas ir jūsu pienākums, to no jums var prasīt. Bet cilvēkam nebūs vien darīt, ko no viņa var prasīt, viņam būs vairāk darīt, to māca mūsu dārgā ticība, to prasa īsta Dieva bijāšana un cilvēku mīlestība, un es vēlētos no sirds, ka tās jaukās un dārgās saites, kas šejienes sadzīvē jau no gadu simteņiem ir vītas starp dzimtkungu un ļaudīm, nekļūtu vis atraisītas, saraustītas, bet paliktu allaž jo stiprākas, jo spēcīgākas. - No savas puses es gādāšu, ka jums tas nenāk grūti.
1) Neviens nedrīkst pa svētdienām staigāt pa krogiem un tur plītēt un piedalīties pie nekārtīgas dancošanas un citiem kārtīga cilvēka necienīgiem priekiem. Krodzinieki no manim ir jau saņēmuši stingru pavēli, ka viņi nekādas tādas dzīras bez manas atļaušanas nedrīkst izrīkot, un pagasta valdi es esmu uzaicinājis savā apgabalā lūkot, ka šis nosacījums stingri tiek ievērots. Ar to nav sacīts, ka es sabiedrīgai dzīvei būtu pretim. Nemaz nē; bet šinī ziņā jāievēro tiklības likumi un īstas attīstības pamati. Kādēļ tad taisni krogos sanākt? Kādēļ ne citur? Tas ir vecs un ļauns ieradums, kas jāiznīcina. Krodzinieki izrīko tādas sanākšanas, lai tie vairāk naudas ieņemtu; tādēļ viņi nav sodāmi, jo katrs iziet uz peļņu. Bet arī tiem citiem jāievēro savs labums, nav jādara sev par skādi, lai cits dzītu savu peļņu. Bet skāde notiek liela, kad velti savu naudu tērē un pie tam vēl kalpo netiklībai. - Satikties un priecāties var arī mājās, bez liekām izdošanām, bez klajām nekārtībām, kā tas krogos notiek. Tik ka viss jāiegroza lietderīgi un ar laiku to panāks, kad tikai krogu dzīvi atstās.
2) Divkārtīgā pātaru skaitīšana svētdienās ir izrādījusies par Dieva vārdu necienīgu valkāšanu, tādēļ turpmāk tikai vienu reizi turēsim nama Dieva kalpošanu. Kas vairāk vēlas, var iet baznīcā. Svētdienas rītos, pulksten 8, nevis septiņos visiem jāsanāk pie Dieva kalpošanas, pie kuras es katru reizi spēlēšu ērģelītes jeb harmoniumu, kas tagad kādā kaktā velti stāv. Ar paceltu sirdi un prātu katram būs atnākt uz nama Dieva kalpošanu un tā to pabeigt. Tikai tad tā atnesīs labus augļus, šķīstīs sirdi un vedīs Dievam allaž jo tuvāki.
3) Pēc brokasta tas ir, svētdienās, var iet baznīcā vai savus draugus apmeklēt. Ja kāds priekš vakariņām nevar būt mājās, tam iepriekš jāizprasās. Kas neiet baznīcā vai citur, tas jaunā ērberģa lielākā istabā atradīs derīgas grāmatas un ne vien «Latviešu Avīzes», kā līdz šim, bet arī «Baltijas Vēstnesi» un «Mājas Viesi». Kārtību lasīšanas istabā uzlūkos vagaris Bērziņš pēc īpašiem nosacījumiem. Tur nedrīkst troksni darīt, dzert u. t. pr.
4) Svētdienas pēcpusdienā nav aizliegts padancot, manis dēļ, arī «ripas kaut» un citādi godam papriecāties, bet es saku g o d a m. Uz to es likšu to vislielāko svaru. Meža dārzs ir katram vaļā, tak es ceru, ka jūs mums līdzēsiet aizsargāt kociņus, puķes, putnu ligzdas utt. - Sevišķi es vēlētos, ka jūs pēc pusdienas sāktu vingrot un atmestu riebīgo cīkstīšanos un neprātīgo akmeņu celšanu. Vingrošanu es pats vadīšu.
5) Kas grib aplūkot mūsu mīļo kungu istabas, bilžu galeriju, bibliotēkas istabu u.c., - tas to var darīt, bet jāpieteicas pie Ošu Jura, kas visu izrādīs un izstāstīs. Tāpat nav aizliegts augļu dārzā iet, bet jāpieteicas pie mūsu dārznieka Puķes kunga un jāsargājas cieti jeb ko aiztikt.
6) Kas svētdienās grib piebiedroties man, kad es esmu pa laukiem un druvām, tas to var darīt, ar mīļu prātu es izstāstīšu un izskaidrošu dabas noslēpumus un mīļā Dieva lielos un gudros darbus. Viņa jaukā pasaulē var ļoti daudz mācīties un, viņa radības pēdām pakaļ ejot, tuvoties Viņam pašam.
7) Viss tas zīmējas arī uz meitām, kuras līdz šim, kā man liekas, dārgo laiku ir pavadījušas ar niekiem un nepatīkamu greznošanos.
8) Stingri ir aizliegts pa naktīm apkārt vazāties un meitām gulēt uz laidara vai citur ārpus istabas. Kas šo nosacījumu pārkāps, to bez žēlastības atraidīšu no dienesta.
9) Nebūs algu izdot par niekiem, - par jaunmodes drēbēm. Ģērbjaties glīti un patīkami, bet nedariet citiem visu pakaļ, it kā jūs būtu mērkaķi.
10) Dzērāju un trumpotāju uz naudu Uplejas muižā nedrīkst būt. Godīga kāršu paspēlēšana nav liegta, taču to vajadzētu tik reti, cik vien iespējams, lietot - mums ir daudz, daudz labāku darbu un laika kavēkļu.
11) Šad un tad es izrīkošu godīgas viesības un uzlūgšu tad Pētersona kori; bet jums to pirms būs izpelnīties caur tikumīgu, krietnu dzīvi.
12) Turpmāk es mēģināšu dibināt svētdienas skolu, un vadīsim to abi ar mūsu teicamo pagasta skolotāju. Tagad, vasarā, tas nebūs iespējams. Ļoti priecātos, ka jūs vairāk spētu kopt tautas dziesmas. Jūsu starpā ir daži krietni dziedātāji, tie lai ir par vadoņiem.
13) Katrs, kam kas uz sirdi, kas grūtībās un bēdās, mani allaž atradīs gatavu viņam nākt palīgā ar padomu un darbiem, cik tas vien iespējams.
Un nu, mani mīļie, mēs esam izrunājušies. Jūs nu ziniet, ko es gribu, kas jums jādara. Viss tas nāks jums pašiem par labu. Lai Dievs mums visiem palīdz!»
Bezgalīgs «Lai dzīvo augsti jaunais muižkungs!» un «Hurā!» atskanēja zālē.
«Mēs visu to darīsim - mēs paklausīsim visās vietās,» runāja tad vecākais puisis, un:
«Jā - mēs tā darīsim!» apsolījās citi.
Meitas nostājās ap Felzenberģi un gribēja viņam bučot rokas, bet Felzenbergs to neļāva. Viņas tad sirsnīgi pateicās.
Kāds vecītis sirmiem matiem apkampa Felzenberģi un sacīja:
«Nu ir viss labi! To gan nevarēja ne sapņot, ka mums reiz atnāks tādi laiki. Lai mīļais Dievs uztura mūsu kungus un mūsu jauno muižkungu!»
«Kas še notiek? Ko jūs šeit gribat? Buntavnieki! Ārā no tā kunga nama, ārā!» Potivariene, kas nupat kā ieskrēja, pūzdama, elsdama, kvieca pilnā kaklā. Ļaudis bija ienākuši zālē no dārza puses, un ļoti dievbijīgā. saimniece, kukņā būdama, nu tik bija dabūjusi zināt, ka zāle pilna ar muižas ļaudīm.
«Na, marš, ko jūs še vēl gaidāt; buntavnieki jūs, ar visu savu Pelzenberķīti! Kas jums še vēlēja ienākt, ārā!»
Ļaudis stāvēja klusu, ne vārda nesacīdami. Meitas bailīgi slēpās aiz vīriešiem. Felzenbergs stāvēja, rokas uz krūtīm salicis, ne vārda nesacīdams. Kad Potivariene bija izbļaustījusies, tad viņš rāmi, bet stingri sacīja:
«Es visus šos te esmu sapulcējis, un jūs tūdaļ nobeigsiet savas trakās lamāšanās, jeb - es jūs izraidīšu!»
«Tāds pasaules gājējs - tāds puika mani izraidīs, m a n i !» viņa iebļāvās.
«Tagad es jūs izraidu. Uz pēdām eitat ārā no zāles!»
Potivariene palika zila aiz dusmām. Viņa piegāja Felzenberģim klāt un, ar dūri tam rādīdama, bļāva:
«Tu pulksteņu postītājs un putniņu slepkava, un cilvēku izēdējs - tu man liksi iziet?»
Visa sapulce palika nemierīga - puiši jau spiedās starp Felzenberģi un Potivarieni.
Felzenbergs pavēlēja, lai visi atkāpjas un paliek mierīgi, un tad uz pāris puišiem sacīja:
«Paņemiet šo trako bābu un izvediet viņu ārā!»
Aicinātie bez kavēšanās paņēma Potivarieni katrs pie vienas rokas un to izveda ļaužu ēdamā istabā, jebšu tā lamājās, dauzījās un koda ar zobiem it kā ārprātā.
Bet Felzenbergs ļoti maldījās, cerēdams, ka ar to pietiks: Potivariene, tikko vaļām tapusi, ieskrēja atkal zālē un, gluži kā bez jēgas bļaudama un kaukdama, savu lielo atslēgu bunti nosvieda Felzenberģim pie kājām un kliedza pilnā kaklā:
«Še, pagāns, ņem un rij! Lai nāk, kas grib, par Uplejas saimnieci - es te vairs nepalieku, kur buntavnieki un razbainieki sanākuši.»
«Tā ir ļoti grūta apvainošana un goda aizņemšana, ko attaisnot jums gan nāksies grūti. Paņemiet savas atslēgas un eitat ārā, citādi es jūs atkal likšu izvest!» Felzenbergs rāmā, bet nopietnā balsī sacīja.
«Saviem buntavniekiem tu vari pavēlēt, ne man, tu bauru lupata - atdod manu algu, ne minūtes es te vairs nepalieku - man ir diezgan,» viņa atbildēja un tad izskrēja.
«To es arī domāju, ka viņai jau ir diezgan, ja viņa visu savu laupījumu var līdza ņemt,» Rumbenieks piezīmēja.
«Kas par laupījumu?» Felzenbergs jautāja, atslēgu bunti uzņemdams.
«Potivariene priekš septiņiem gadiem atnāca ar to, kas viņai bija mugurā, - tagad viņai divi skapji, liels šķirsts, liela kumode - visi pilni ar mantu. Ar savu algu viņa tik daudz nevarēja pildīt, un godīgs cilvēks neliks taisīt skapi ar slepenām šūplādēm,» Rumbenieks mierīgi atbildēja.
«Tā ir grūta apvainošana!» Felzenbergs piezīmēja.
«Ļaudis runā gan dažādi,» atskanēja kāda balss iz sapulces.
«Es arī esmu dzirdējis trakas lietas runājam,» Bērziņš sacīja.
«Es domāju, ka es vēl nekad neesmu pa vējam runājis,» Rumbenieks atsaucās. «Reiz tak vajadzētu zināt, kur Uplejā tas zagļu pagrabs ir, jau tanīs septiņos gados te ir vairāk zagts nekā priekš tam septiņdesmit gados. Un, kad nu Potivariene aiziet projām bez izkratīšanas, tad tā neslava paliks uz mums. Un meitas jau arī nav visas stulbas, kas nemanot redzējušas, ko šī tur ieliek.»
«Vai vēl kāds zin, ka tādas runas iet par saimnieci?» Felzenbergs jautāja.
«Tā jau sen runā, bet neviens nav drīkstējis uzdot, jo visiem bija bail no saimnieces, skrīvera un Freimaņa,» atkal kāda balss ir sapulces bija dzirdama.
«Tā. Tad es vēl šodien pārliecināšos, kas te taisnība. Saimniece ir atdevusi savu vietu - es viņu jau arī tā kā tā būtu atcēlis no tās, jo tāds traks cilvēks tādā vietā ilgāki nevar palikt. Zūze - nāciet šurp!»
Zūze atnāca, gandrīz trīcēdama un drebēdama. Viņai bija ļoti bail no Potivarienes.
«Kur jūs līdz šim esiet bijusi?» Felzenbergs jautāja.
«Es - es - vecai jumpravai uzliku liekās bizes.»
Vispārīgi smiekli. Arī Felzenbergs pasmējās.
«Nē, nē, mīļā Zūze - es gribēju zināt, kur un par ko jūs dienējāt, iekams jūs šeit atnācāt?»
«Es biju Jaunā muižā par pavāra meitu.»
«Cik ilgi?»
«Kādus divi gadus, bet tas pavārs bija tāds ērmīgs un nelika mani mierā - -»
Atkal smiekli.
«Labi, Zūze! Es jūs tagad ieceļu par Uplejas saimnieci pēc stundas jums būs visas atslēgas rokā. Vai dzirdiet?»
«Jā, cienīts jaunskungs, kā ta nu nedzirdēs, bet man bail -»
«Man atkal nav bail, tādēļ tas paliks tā, kā esmu sacījis.»
«Bet kad tik es varētu izpildīt.»
«Pavārs jums palīdzēs. Šī lieta tagad beigta,» Felzenbergs nosacīja.
Tanī pašā brīdī iešāvās zālē Fihtenbergs, ko Potivariene bija aicinājusi palīgā «pret buntavniekiem un tā kunga nama apgānītājiem».
«Iekš tā vārda tā likuma,» viņš teica, «es jums visiem pavēlu tūdaļ iziet un katram iet uz savām mājām. Tā ir kriminālnoziedzīga buntavniecība, kas še top uzvesta iekš paša žēlīga lielkunga svētītām rūmēm, un man kā muižas policejas īpašniekam un pagasta aizstāvim, un tamlīdz likuma sargam jāstājas ar visiem spēkiem pretī tādiem sabuntēšanās darbiem un jādara tie zināmi augstai valdīšanai, lai tā man sūta palīgu šurp. Vēl vienreiz es jums pavēlu, eitat visi projām!»
Visi smējās kā kutināti, caur ko Fihtenbergs vēl vairāk iekarsās.
«Tā, tad jūs neklausīsiet?» viņš iekliedzās. «Vagariņ,» viņš uzbļāva Lācim, kas nupat ienāca, «vagariņ, iekš tā likuma vārda un uz muižas policejas pavēli es jums pavēlu šos buntavniekus saņemt cieti un papriekšu tos redelsfīrerus un spicfīrerus, papriekšu to vīru, kas sevi saucas par Uplejas muižkungu, bet ir tikai buntavnieku vadonis. Na, vagariņ, eitat!»
Lācis apdomājās.
«Neklausi uz tādu dumpinieku - ķer viņu rokā, ved viņu ārā, tos citus mēs savaldīsim!» Fihtenbergs bļāva.
Lācis, līdz šim paradis spēcīgā skrīvera kunga pavēlēm akli paklausīt, gāja uz Felzenberģa pusi. Likās, ka viņš tam tiešām ķersies klāt. Ošu Juris, to pamanīdams, stājās viņam ceļā, izskaidrodams, kādu noziedzību pret savu kungu un muižas policejas īpašnieku viņš nupat grib padarīt. Bet Fihtenbergs, negribēdams kaunā palikt un līdz ārprātībai sakarsies, bļāva un kliedza, lai Lācis izpildot viņa pavēli - citādi viņam iešot slikti. Uz tādu vīzi iedraudēts un tā kā tā uz Felzenberģi laba prāta neturēdams, Lācis Juri gribēja atstumt pie malas, kad arī Bērziņš pienāca un viņu pie rokas satvēra. Nu arī Lācis iekarsējās un, rupji uzsaukdams: «Va tu man ķersies klāt?», deva Bērziņam pa krūtīm tā, ka tas - tādu sitienu nesagaidījis - nokrita augšpēdu pie zemes.
«Ar kādu tiesību jūs to darāt?» Felzenbergs jautāja.
«Ar buntavniekiem man nav nekas jārunā - nākat ārā ar labu!» Lācis atteica.
Felzenbergs, gribēdams tālākas nekārtības novērst, uzdeva diviem puišiem, lai tie Lāci izved no zāles.
Bet Lācis, ko Fihtenbergs vēl allaž musināja, pirmam puisim, kas tam ķērās klāt, tik stipri sita pa ģīmi, ka tam pa degunu asinis sāka tecēt.
Tagad Felzenbergs turēja to brīdi klāt esam, kur viņam stiprāki līdzekļi jāizlieto. «Četri puiši - jūs tur, paņemiet vagari un ieliekat viņu cietumā!» viņš pavēlēja.
Ātrāki, nekā Lācis cerēja, tas notika.
Fihtenbergs, to redzēdams, bija ļoti sabijies un slepeni skatījās uz durvīm, bet tur bija daudz ļaužu priekšā. Acumirklī viņš nezināja, ko darīt, bet, allaž vēl palaizdamies uz savu līdz šim baudīto varu, viņš uzsāka no jauna:
«Visus šos varas darbus es ziņošu pilstiesai un lielkungam - es jums visiem rādīšu, ka likumīga vara vēl ir manās rokās - -»
Felzenbergs vairs nevarēja paciest tādas ķēmošanās. Jocīgajam vīrelim tuvāki piegājis, viņš sacīja: «Es jums pavēlu no šejienes uz pēdām aiziet!»
«Ko? Jūs man, jūs?»
«Bērziņ un Jāni, parādiet šim «likumīgam» ērmam durvis!»
Kad tie gribēja šo pavēli izpildīt, tad Fihtenbergs kā kaķis izlēca pa zāles vaļējo logu, sapulcei par lieliem smiekliem.
Un, it kā trakums un aplamība vēl nebūtu diezgan ākstījušies, beidzot arī vecā Volgeruha ienāca un sāka žabelēt kā ārprātā. Jebšu klātesošie caur iepriekšējiem notikumiem bija ļoti nopietni palikuši, tad viņi šo jocīgo pļāpāšanu taču nevarēja panest bez gardiem smiekliem, uz ko Annā Volgeruh izgāja no zāles, cieti nosolīdamās, ka viņa par «tāde vare darbe šī paše stunde šreibēs grāmate tam vece lielkunge».
Pa tam puiši, kas Lāci bija aizveduši, ziņoja, ka tie to ielikuši cietumā. Šinī brīdī atskrēja Birkhāns un, Felzenberģi nesveicinājis, gāzās virsū Rumbeniekam un pūzdams elsdams sacīja:
«Uz to likumu guļu skrīvera kungs jums liek iejūgt jaunajos jaktsratos - viņam tūlīt jāizbrauc, bet ātri, ātri!»
«Kas tas par radījumu?» Felzenbergs jautāja.
«Tas ir skrīvera palīgs Birkhāns, citreiz Teteris,» Puķe piezīmēja.
«Ā, ko viņš grib?»
«Viņš runā no likumu guļas, pēc kuras man esot ātri, ātri jāiejūdz jaktsratos, skrīvera kungs gribot izbraukt,» Rumbenieks ziņoja.
«Bez manas atvēles neviena zirga, nevienu ratu nedrīkst kustināt!»
Birkhāns iesaucās:
«Es protestierēju in optima forma et cetera continenti defunctus pret tādu oponierēšanu un - »
Felzenbergs sāka gardi smieties, un visi smējās līdz.
«Nu jūs, kā man liekas, savu uzdevumu esat izpildījuši, un man būs mīļi, ka jūs nu aiziesiet,» Felzenbergs piezīmēja.
«Tas, pēc manām domām, ir izsviešana no lokāla ar injuriārum realisimo punktum un - -»
Viņš nedabūja nobeigt savus nepareizi sakravātos un izrunātos latīņu vokabeļus, jo Felzenbergs pavēlēja: «Vai nevar kāds šai sagrozītai galvai durvis parādīt?»
Rumbenieks, kas Teterim bija jo tuvāki, to paņēma pie rokas un, viņu ārā vezdams, sacīja:
«Nāc, dēls, laukā tev būs jo vieglāki atrast to punktumu, kur tava ģeķība mīt.»
«Tā. Es domāju, nu mēs būsim galā ar visiem. Jūs nu visi variet iet, tik kā Bērziņš, Puķes kungs, Rumbenieks un divi stipri puiši mani varēs pavadīt,» Felzenbergs sacīja.
Sapulce tad izšķīrās, un Felzenbergs ar saviem pieciem pavadoņiem gāja uz Potivarienes istabu, kur tā nobrēkusies patlaban lasīja: «Kad tie ienaidnieki uzmācas tiem Dieva bērniem.» Felzenbergs piesita pie durvīm un uzaicināja Potivarieni, lai tā viņam atļaujot ieiet.
«Atkāpies nost no manim,» viņa atbildēja, domādama, ka Felzenbergs nāk viņu nolūgt, un, lai tas vēl jo ilgāki aiz durvīm lūgtos, tad viņa tās no iekšpuses aizslēdza.
«Es jums pavēlu, tūdaļ atdarīt!»
«Ak, Kungs, savaldi tos bezdievīgos un sūti savus zibiņus uz Tavu kalpu ienaidnieku galvām!» Potivariene pirms lūdza un tad atbildēja:
«Gan es sūdzēšu lielmātei, ka jaunais muižkungs dienas laikā man grib uzbrukt, kā tur tanī stāstā tie viltīgie vecākie tai nevainīgai Zuzanai.»
Felzenberģim bija jāsmejas, un tie citi smējās arī.
«Puiši, ielaužat šīs durvis!»
Abi plecīgie puiši atspiedās pret durvīm ar saviem kamiešiem, un īsā brīdī tās locījās un atslēgas bulta izsprāga ārā no cemmes. Potivariene sāka vaimanāt un bļaut, ka slepkavas un razbainieki esot ielauzušies, un uz viņas kliegšanu saskrēja liels pulks meitu un citu, kurus Felzenbergs aizraidīja projām. Tad viņš iegāja atdarītā istabā, bet Potivariene bļaudama un kaukdama, gāzās viņam virsū un patlaban gribēja izlietot grāmatu par sitamo ieroci, kad uz Felzenberģa pavēli abi puiši viņu cieti noturēja.
«Jūs savu vietu esat atdevusi, tādēļ es nu gribētu saņemt visu, kas jums no lielmātes uzticēts,» Felzenbergs mierīgā balsī sacīja.
«Ak, Kungs, vai Tu neredzi, kas Tavai uzticīgai kalponei notiek? Atpestī viņu no tām rokām to pasaules bērnu,» Potivariene atbildēja un gribēja nomesties ceļos; bet viņas vaktnieki to neatļāva.
«Tādu Dieva vārda nicināšanu un pulgošanu es vēl neesmu piedzīvojis!» Felzenbergs ar īgnumu sacīja. «Atdodiet man savu inventāru!»
«Nolādēts ir tas, kas nievā un vajā tā Kunga kalpus!»
Felzenbergs palika nepacietīgs.
«Bez tām atslēgām, ko viņa zālē nometa, viņai vēl ir citas no vīna pagraba, rokas kambara un citas,» Rumbenieks piezīmēja.
«Atsauciet Zūzi!»
Zūze atnāca.
«Izņemiet citreizējai saimniecei visas atslēgas no viņas kabatas!»
«Man bail - es nedrīkstu!»
«Tu sasodītā, ko tu te gribi? Paga, es tev rādīšu!» Potivariene iekliedzās.
«Jūs paklausīsiet, ko es jums pavēlu, Zūze!» Felzenbergs piezīmēja.
Dārznieks viņai izskaidroja, ka kunga pilnvarim jāpaklausa tāpat kā pašam kungam, un tad Zūze, jebšu gan ļoti nobijusies, piegāja un abas kabatas iztukšoja. Felzenbergs saņēma arī šīs atslēgas.
«Vai jums vēl kas no muižas mantas?» viņš prasīja vēl allaž lādēdamai Potivarienei, kura nekā neatbildēja.
«Viņas kumodē ir vēl daudz lietu,» Ošu Juris izskaidroja.
«Tā. Tad, lūgtu, uzslēdzat savu kumodi,» Felzenbergs sacīja, bet Potivariene nelikās ne dzirdot.
«Bērziņ, atsauciet kalēju ar atslēgu dzelzi!» Felzenbergs tad pavēlēja.
Pēc kādām minūtēm kalējs bija klāt un uz Felzenberģa pavēli atslēdza Potivarienes abas kumodes, vienu kasti un divus skapjus.
Kad tos sāka izkravāt, tad atrada ērmotas lietas: dārga tabaka pakus un cigārus, sudraba lietas u. c.
Juris iesaucās: «Vai, vai, māmiņ, divi istabas meitas, vienu sulaini un jumpravu padzina tādēļ, ka uz tiem krita domas, ka viņi zaguši, un te nu visa tā zagtā manta, tik tuvu pie sprediķu grāmatas un krustā sistā Pestītāja bildes! Un vecais arvienu brīnējās, kur tas tabaks un tie cigāri paliek; un tie te arī ir! Vai, māmiņ - kā tas saskan ar tik svētu ģīmi, kā jūs to valkājat, un ar jūsu mūžīgo pātaru skaitīšanu!»
«Māmiņa» uz šo taisno pārmetumu nekā nespēja atbildēt.
«Vai nav kāds tiesnesis jeb cits pagasta amata vīrs tuvumā?» Felzenbergs jautāja.
Rumbenieks atbildēja: «Pagasta vecākais un tiesas priekšsēdētājs ir atnākuši un gaida uz jums, jaunskungs, viņi grib jūs apsveicināt.»
«Tad viņi jau nāk it kā aicināti. Saucat viņus šurp! Bet kas rakstīs protokolu?»
«Tie abi to var darīt,» Puķe atbildēja, «viens ir gājis līdz ģimnāzijas sekundai, otrs ir apriņķa skolu cauri gājis.»
«Ļoti labi,» Felzenbergs piezīmēja.
Pa tam Anlīze Potivar bija sašļukusi un ģībonim ļoti tuvu. Viņa gandrīz nekā nejēdza, kas notiek. Felzenbergs pavēlēja, lai viņu nosēdina uz krēsla.
Abi amata vīri, kas krūtis šodien pušķojuši amata zīmēm, ienāca un Felzenberģi godbijīgi apsveicināja. Viņiem laipni roku sniegdams, šis sacīja:
«Pateicos ļoti par jūsu laipnību. Diemžēl jūs tūdaļ atrodiet darbu, uz kuru es jūs abus no muižas policejas puses uzaicinu. Te kāda ļoti dievbijīga sieva, kuras istaba, kā redziet, pušķota svētām bildēm un gulta visādām lūgšanas grāmatām, - tā sieva, kas kurā katrā brīdī Dieva svēta vārdu turēja mutē un uzmetās citiem par tiklības sargu, šī «Dieva kalpone», kā viņa sevi saucās, ir pa ilgiem gadiem zagusi kunga mantu, laikam gan kopā ar padzīto Freimani, kurš te savu zagto tabaku uzglabājis, un tad kā žagata savā ligzdā sakrājusi.. Nu viņas mērs ir pilns, un jūs es nu lūdzu sava amata dēļ līdz ar manim uzņemt protokolu par visu, ko mēs te atradīsim, un tad izklaušināt, ja iespējams, vēl šodien, ne vien viņu pašu, bet arī visus lieciniekus. Zagtās lietas jūs laipni ņemsiet tiesas glabāšanā un sūtīsiet līdzi uz augstāku tiesu.»
«Labprāt, mīļais jaunskungs! Dievs zin, vai skrīveris ir mājās?»
«Nē - viņš nupat kā ar pasta zirgiem aizbrauca pie vecā barona Drahenklau,» kalējs paziņoja.
«Tad tev jāraksta protokols,» pagasta vecākais sacīja uz tiesas priekšsēdētāju.
«Kāpēc tad ne,» šis atbildēja, «bet vāciski es nu gan nerakstīšu, jebšu gan arī savu Homēru vēl neesmu piemirsis.»
«Kā tad jūs nākiet uz tādu piezīmējumu?» Felzenbergs jautāja.
«Fihtenberģis jau nekad neraksta latviski, jebšu vecais lielskungs to sen jau ir pavēlējis. Viņš aizbildinās, ka latviski neprotot.»
«Priedes dēls Priede nepratīs latviski!» Felzenbergs ironiski piezīmēja. «Bet par to vēlāk. Tagad, lūgtu, iesim pie darba.»
Līdz visu sarakstīja, pagāja ļoti ilgs laiks. Sarēķināja; ka zagto mantu vērtība sniedzas līdz 600 rubļu. Līdz tam Potivariene ļāva, lai notiek; kas grib, viņa bija it kā apdullusi. Bet, kad vienā skapī uzgāja kādu slepenu vietu un to sāka taisīt vaļā, tad viņa kā zvērs krita virsū tiem, kas tur nodarbojās, un beidzot, tos atgrūdusi, nometās ceļos pie šīs vietas un to apsargāja. Pagasta amata vīri skatījās viens otram acīs, acumirklī viņi nezināja, ko nu darīt. Ne tā Felzenbergs.
«Puiši, uzņemiet atkal savu darbu un saņemiet šo «Dieva kalponi»!»
Acumirklī Potivariene bija apcietināta.
Kad tiesas priekšsēdētājs slepeno vietu attaisīja, tad tas to atkal ātri aiztaisīja un, uz Felzenberģi pagriezies, aizgrābtā balsī sacīja:
«Jaunskungs, mums ir sevišķi kas jārunā!» Potivarierie mēģināja nepamanīta aizšmaukt.
«Turiet viņu, no Dieva žēlīgās puses!» uzsauca tiesas priekšsēdētājs, kas noziedznieces nodomu pamanīja. «Vai nevar kāds aiziet pēc kāju un roku dzelžiem? Jaunskungs, lūgtu sūtiet kādu, lai tos atnes - tik ilgi mēs še gaidīsim.»
Felzenbergs nomanīja, ka kāda briesmīga grēku darba zīmes un liecības Potivarienes skapī paslēptas; pats viņš tās vēl nebija ieraudzījis, tikai tiesas priekšsēdētājs vien tās bija redzējis. Uz Felzenberģa pavēli tiesas sulainis atnesa dzelžus, un pagasta amata vīri tos lika uzlikt Potivarienei uz kājām un rokām. Kad tas bija noticis, tad skapi aizzieģelēja un pielika vakti noziedzniecei un zagtām lietām. Pie skapja īpaši nostādīja Rumbenieku un Puķi - uz tiem varēja droši palaisties.
Tad Felzenbergs ar abiem amata vīriem iegāja vecā lielkunga rakstāmā kambarī. Ošu Juris dabūja stingru pavēli stāvēt priekšistabā un neviena nelaist iekšā, lai tas būtu, kas būdams.
No traucēšanas un neaicinātiem klausītājiem nu vairs nebija jābīstas, un tiesas priekšsēdētājs uzsāka:
«Nu jau būs kādi četri gadi atpakaļ, kad jūsu nelaiķa tēvs, mīļo Felzenberģa kungs, vēl bija manā vietā par tiesas priekšsēdētāju. Mēs turējāmies stingri kopā; abiem mums bija gandrīz līdzīgas mācības, daudz pārāk par Priedes jeb Fihtenberģa mācību. Bet tos citus tiesnešus viņš allaž zināja uz savu pusi dabūt - tie bija nemācīti un saņēma no viņa šādu tādu labumu. Tātad dažas lietas gāja pret mūsu pārliecināšanos. Sevišķi pastāvēja īsta spaidīšanas sistēma: kas Priedem nebija pa prātam jeb kas viņu bija aizkaitinājis; to viņš spaidīja, tā sakot, līdz asinīm. Bez tam viņš kunga acīs allaž zināja iepirkties un izrādīties par tādu, kas tikai v i ņ a labumu ievēro. Caur to viņam bija nesalaužams spēks rokā un neviens nedrīkstēja viņam īsti pretim stāties. Tā viņam tad arī paklausīgu liecinieku netrūka, kad kādu vajadzēja pazudināt, un, kur tas nebija iespējams, tur protokols daudzreiz stāvēja pavisam citādi sarakstīts, nekā liecinieki izteica. Mums viņam ļoti bija jāskatās uz nagiem, un daudzreiz izcēlās īsta bāršanās tiesas istabā un liecinieki bija jāizklaušina no jauna. Tad viņš aizbildinājās, ka tā esot sapratis, kā protokolī norakstīts. Tie citi pieci tiesneši no vācu valodas nekā nesaprata un parakstīja, ko viņš tiem lika. Tādēļ viņš allaž zināja tā iegrozīt, ka pie izmeklēšanas, kur viņam bija kāda netīra līdzdalība, mēs ar jūsu tēvu nevarējām klāt būt, un tik lielā pagastā tas jau daudzkārt var notikt. - Daudzreiz mēs bijām izsamisušies un bijām nodomājuši nokratīt šo necienīgo, netaisno jūgu caur cita, īpaši no pagasta vien lonējama skrīvera iecelšanu. Bet priekš pagasta likumu ievešanas to nevarēja, un vēlāk, kad pagastam šī tiesība bija piešķirta, šis nodoms katru reizi atkal izgaisa, kad pagasts sarunājās un atzina, cik daudz laba baronu Kronšildu ģimene jau no seniem laikiem pagastam darījusi un ka vecam lielkungam tas nepatiks un ķersies pie sirds, ka pagasts no viņa pavisam gribēs atraisīties un viņa upurus, ko viņš nes caur skrīvera algošanu, pagasta nama ierādīšanu u. c., tā sakot, labdarim mest acīs. Mums pašiem tad trūka dūšas un padoma, kā te darīt. Lielkungam pierādīt, cik negants Fihtenbergs ir, nebija iespējams. Glums kā zutis un priekš visiem augstākiem klanīdamies un diekodamies, viņš pat arī pie augstākām tiesām ir zinājis draugus un aizstāvjus iegūties, tā ka Uplejas pagasta tiesas protokoļi - nebrīnaties, jaunskungs - par bausli un nemaldības dokumentiem tiek uzlūkoti. - Pie spriedumiem, kur mēs bijām klāt, viņš nekā daudz nepaspēja, bet, kur mēs nebijām, tur allaž notika viņa prāts, un tātad caur to vīreļu plānprātību, kas tur tiesnešu vietā sēdēja, mūsu pagastā miesas sods un cilvēku kulšana vēl bija pilnos ziedos! Daudzreiz vecais lielskungs, tiesas istabā ienācis, mums lika pie sirds, lai jele tiesājot lēnāki, cilvēcīgāki, bet allaž Fihtenbergs un minētie vīreļi viņu apmierināja, ka tas tikai notiekot pie visai lieliem nebēdniekiem. Bet viņa lielākā spēja parādījās pie noziegumu izmeklēšanas, caur ko viņš kādu bija nodomājis samaitāt.
To man vajadzēja sacīt, lai jūs noģistu, ka šis noziegums tiešām gan ir varējis notikt un tik ilgi kļūt paslēpts, kamēr paši ļaundari dzīvo priekos un citiem par tālāku sodu.
Priekš 4 gadiem, kā es jau sāku stāstīt, Uplejas muižā notika vēl nepieredzēts grēka darbs. Kādā vasaras naktī zagļi pa logu bija ielauzušies lielkunga rakstāmā istabā un no tās izzaguši zelta pulksteni, dārgus gredzenus, ko lielskungs tur ik vakara mēdza nolikt, un no uzlauztā naudas skapja kādus 5000 rubļu skaidrā naudā, visvairāk piecdesmit un simt rubļu gabalus, kuru numurus vecais lielskungs par laimi ir piezīmējis. Gandrīz nevarēja šaubīties, ka zagļi ir bijuši svešinieki, jo, vēl citas lietas meklēdami, tie bija izārdījuši un izmētājuši visus papīrus, grāmatas u. c. Loga slēģi uz nesaprotamu vīzi bija attaisīti; tie nebija aizskrūvējami, bet no iekšas aizkrampējami. Zagļiem tad nu vajadzēja pirms loga rūtes izlauzt, tad, ja viņiem skaidri bija zināms, kurā vietā aizliekamais krampis stāv, ar visai plānu un stipru ieroci to attaisīt, kas gan ļoti grūti varēja notikt. Bija gan arī tādas zīmes, bet man, kas es toreiz arī biju līdzi pie aplūkošanas, izlikās, ka šīs zīmes ātrāki cēlušās no apdomīgas un skaidri nomērītas rīvēšanas istabas iekšpusē nekā caur dažiem mēģinājumiem no ārpuses. To pierādīja arī tas, ka visi stikla gabali bija ārpusē un ka uz loga bēģelēm gan bija smiltis, bet ne smiltainas cilvēku pēdas. Mēs ar jūsu tēvu bijām pārliecinājušies, ka zādzība notikusi no iekšpuses un ka zagļi, tikai savas pēdas slēpdami, tos stiķus pie loga darījuši. Bet Fihtenbergs to nebūt neievēroja, īsi atbildēdams: to izdibināt pienākoties augstākai tiesai, mūsu uzdevums tikai esot sarakstīt, ko mēs atraduši, un tad meklēt noziedznieku pēdas! Arī lielskungs, kas tad tik pienāca, kad Fihtenbergs stikla gabalus bija licis uzlasīt un smiltis no loga noslaucīt, neticēja, ka zagļi no iekšpuses var ienākt, jo Freimanis apgalvoja, ka viņš neviena nav manījis ienākam no kukņas durvīm, tāpat arī saimniece apliecināja, kurai to nakti esot bijušas zobu sāpes un viņa lasījusi lūgšanu grāmatā, lai Dievs tās sāpes remdējot.»
«Tā viltniece!» Felzenbergs piezīmēja.
«Arī naudas skapja uzlaušanu,» tiesas priekšsēdētājs stāstīja tālāk, «zīmēja uz tam, ka zagļi visai sveši nevarēja būt, jo tas bija ļoti uzmanīgi uzlauzts ar veciem dzelžu un mašīnas gabaliem, kas otrā istabā stāvējuši. Zagļiem arī vajadzēja zināt, ka šo grūto darbu ir vērts pastrādāt, jo lielskungs tanī skaidru naudu daudz neturēja - tie 5000 nu tik bija iemaksāti par jau ziemā pārdotu labību un otrā dienā tos gribēja sūtīt uz banku.
Bet kas visu to ievēroja!
Nu sākās izmeklēšana. Apskatījās nama apkārtni. Krūmos, netālu no upes, atrada kādus papīra gabaliņus no kunga rakstāmās istabas, vienu sudraba lukturi un tālāk vienu 50 rubļu gabalu. Tik prasti bija liktas tās lamatas, kurās tālākai izmeklēšanai negribošai bija jālien iekšā! Sāka klaušināt, kādi muižas puiši bijuši mājās, kādi ne. Saimniece pasteidzās ziņot, ka vecā Lauksarga meita Grieta nav bijusi mājās - viņa dienu priekš tam, svētdienā, ar savu brūtgānu Kārli Liepu aizgājusi pie sava tēva uz Lauksargiem un tikai otrā rītā kādos pulksten trijos pārnākusi. Grieta bija istabas meita, Kārlis, kāda nabaga kalpiņa dēls, staļļa puisis, stalts un tiešām patīkams jauneklis. Uz šiem tad nu krita tās domas, jo citi visi bija gulējuši savās istabās.
Viņus izklaušināja. Abi neliedzās, ka viņi tikai pulksten trijos no rīta pārnākuši; ap pusnakti viņi izgājuši no Lauksargiem, kur kāda dzīra bijusi. Viņi esot rāmi nākuši, tērzēdami un brīžam apsēzdamies - tā tas laiks pagājis. Beidzamo reizi viņi nosēdušies pie baznīcas durvīm un runājuši: «Kad mēs gan varēsim šo svēto slieksni pārkāpt un doties pie Dieva svētā altāra, kur mūs savienos uz visu mūžu!» «Tēvs mums lāga negrib ļaut precēties, tādēļ ka Kārlim nekā nav,» Grieta izkratīja savu sirdi. Fihtenbergs to visu skaidri piezīmēja protokolā un tad sacīja: «Jūs, sātani, vai jūs vēl zaimosit Dieva namu? Jā, jā - tēvs neļauj precēties - Kārlis ir nabags, tādēļ viņam, zināms, jāzog - jāaplaupa mūsu mīļais kungs, kas nevienam nekā ļauna nav darījis. Bet es jums rādīšu, rakari tādi!» Tā Fihtenbergs mēdīja un draudēja. Es to vēl skaidri atminos, jo es sarunājos ar jūsu tēvu, tas tad abus apsūdzētos lika izvest un apsargāt un tad skrīverim sacīja:
«Tā jūs nedrīkstiet darīt, skrīvera kungs, tas ir gluži pret likumiem! Ja viņi būs vainīgi, tad tas iznāks caur kārtīgu izmeklēšanu, bet iepriekš viņus tā ķēzīt, iepriekš viņus nosaukt par zagļiem un laupītājiem - to es jums un visiem citiem tiesas locekļiem stingri aizliedzu, jo man ir tā atbildība, ka pie izmeklēšanas viss notiktu pēc kārtas un likumiem!»
Es atminos, ka Fihtenberģis tad uzlēca no tiesas galda un dauzījās kā traks, līdz tie citi tiesas vīri viņu apmierināja, kurpretim mēs abi gribējām uzņemt protokolu un skrīveri vēl tanī pašā sēdēšanā atstādīt no amata darba un, zināms, tūdaļ rakstīt apriņķa tiesai. Jo tādas lamāšanas, tādus varas darbus tiesā tak nevarēja ciest, lai tos gan pats skrīveris padarīja. Bet Fihtenberģis drīz apdomājās un, tā sakot, mēteli meta uz otru kamiesi. Viņš nolūdzās, un tātad izmeklēšana atkal uzsākās.
Vairāk nekā nevarēja izdabūt no abiem apsūdzētiem, viņi nodievojās un raudādami apliecināja, ka. esot nevainīgi. Ar balsu vairākumu un pēc tam, kad skrīveris to bija licis priekšā, tiesa nosprieda, ka abi apsūdzētie jāieliek cietumā, katrs savrup. Grietu ielika turpat skrīvera tukšajā rokas kambarī, Kārli aizveda uz kādu pagrabu, jo kārtīga cietuma mums toreiz vēl nebija. - Tad izmeklējām abu cietumnieku grabažas un mantību. - Un ko jūs domājiet? Grietas gultas cisās - viņai bija jāguļ vienai pašai tā sauktā guļamā beņķī jeb kastē - atrada vienu jaunu piecdesmit rubļu gabalu un kunga laulības gredzenu, abus kādā no viņas pašas lakata noplēstā drēbes gabaliņā ietītus! Kārļa kastītē, jebšu tā bija aizslēgta, turpretim atrada divus simt un vienu piecdesmit rubļu gabalu.
Nu vairs nešaubījās, ka abi ir vainīgi, un tikai vēl vajadzēja dabūt zināt, kur tā cita manta palikusi. Tūdaļ abus atkal atsauca un izklaušināja, bet bez sekmes. Kad viņiem to naudu rādīja, tad viņi nelikās to pazīt. Viņi to neesot nedz ņēmuši, nedz paglabājuši. Kārlis nevarēja liegt, ka viņa kastīte allaž bijusi aizslēgta, savu atslēgu viņš nu tik nodevis tiesai; bet, kas to naudu tur ielicis un kad un kā tas noticis, to viņš nezinot. Abus atkal aizveda, bet nu atkal ar balsu vairākumu nosprieda, ka abiem jāuzliek dzelži, un tas arī notika.
Kad es tanī vakarā gāju uz mājām, tad pie meža dārza uz mani gaidīja vecais kučieris Rumbenieks. «Vai jūs domājat, ka viņi tiešām vainīgi?» viņš sacīja. «Es nedomāju vis. Gan nezinu, kas vainīgs, bet es manu, no kuras puses nāk tas sods, ka taisni viņiem tagad jācieš. Redziet, šitā Grieta Priedi reiz tā bija sapliķējusi, ka viņš ilgu laiku valkāja «zilu rozi», jo viņa nebija padevusies Priedes kārībām kā tās citas. Priede ir tāds vīrs, kas zin atriebties. Varbūt viņš to būtu piemirsis, bet par nelaimi šai jānāk šurp par istabas meitu. Smuka viņa jau ir, to nevar liegt, un arī man, prātīgam puisim, kādu reizi ir nākušas tādas ērmīgas domas galvā. «Va zini, Rumbeniek,» es pie sevis sacīju, «to tu gandrīz varētu precēt, ka šī tik nāk,» - bet, kamēr es tā prātoju, Kārlis man bija aizsteidzies priekšā, un abi saderinājās. Tas nu Fihtenberģim bija pa prātam, un viņš cerēja savu mērķi sasniegt. Viņš samusināja veco Lauksargu, lai tas Grietai neļauj precēties, jo Kārlis esot pavisam nabags. Un tad viņš atkal Kārlim solīja līdzēt, lai viņš tik savai brūtei nākošu vakaru liekot atnākt, tad viņš visu teikšot. Grieta arī aizgāja, bet nosarkusi un dusmīga viņa atkal izbēga no Fihtenberģa nagiem, jo tas 'viņai bija solījis līdzēt, ka varēs precēties, lai viņa tam tik vienu vienīgu reizi darot pa prātam. Un, kad nu Grieta to nedarīja un tādam ķēmam nepārdeva savu godu, tad Priede ne vien viņu, bet arī Kārli ienīdēja, un nu viņš, kā man liekas, tos grib samaitāt. - Kalnā atkal ir cita būšana. Tur Freimanis vajā Grietu un Potivariene šo ienīd, jo viņa ir ļoti greizsirdīga un katru sievišķi gribētu aizsūtīt uz elli, kas Freimanim patīk. Freimanis atkal Grietai grib atriebties tādēļ, ka tā reiz sūdzējusi lielmātei, ka viņš viņu nebūt neliek mierā. Tā nu jūs redziet,» Rumbenieks beidza stāstīt, «katram no šiem vilkiem ir sava būšana, bet visi viņi dzenas pēc tā paša bezdievīgā mērķa - abus ļautiņus samaitāt.
Ērmotas domas gāja pa manu galvu. Bet ko es tur varēju darīt! Kā viss tas bija pierādāms, un kad arī to pierādītu, ko tas būtu varējis līdzēt, jo abi apvainotie tak izrādījās par vainīgiem - pie viņiem atrada noziedzības zīmes! Ka šīs ar viltu ieliktas viņu grabažās, es nešaubījos, bet kā to pierādīt!
Kad es otrā dienā atnācu, tad tiesas sulainis mani lūdza, lai es ieejot pie Grietas, tā gribot ar mani runāt. Es iegāju, un Grieta raudādama mani lūdza, lai es viņu jele atsvabinot no šīs vietas, mazākais, no skrīvera nagiem. «Izgājušo nakti,» viņa stāstīja, «kad visi jau gulēja, skrīveris ienāca pie manim un teica: «Grieta, tu redzi, nu tu esi pilnīgi manās rokās. Nu tev un tavam Kārlim jāiet uz Sibīriju. Bet es jūs abus vēl varu izglābt, ja tu vairs nestīvēsies man pa prātam darīt, bet tam jānotiek tūdaļ uz pēdām. Ja tu to apsolies, tad es tavus dzelžus atslēgšu. Redzi, atslēga man ir rokā. Vēl tev tad būs jāpaliek cietumā, bet tu dabūsi labi ēst un dzert. Tā mēs dzīvosim it labi. Pēc kāda laika tevi izlaidīs, tu būsi tīrīta no tik liela kauna, gan jau es to lietu izgrozīšu. Un, lai visi redz, ka tu tiešām esi nevainīga, tad es tevi pieņemšu par savu saimnieci un Tinu aizraidīšu. Ja tu esi tā mierā, tad saki jā!»
«Man bija jāraud par tādu nekaunību un bezdievību,» Grieta stāstīja tālāk. «Skrīveris laikam domāja, ka viņš savu nolūku panācis, un jau sāka atslēgt manus dzelžus. Bet tad viņam ienāca cits kas prātā. Viņš ļoti nekaunīgi sāka izturēties. It kā no miega atmodusies, es iekliedzos. Viņš aizķēra manu muti un solīja man to aizbāzt un uz rokām arī uzlikt dzelžus. Tad viņš atkal atjaunoja savus nedarbus. Nu es vairs nevarēju valdīties, es pakampu savu kurpi, kas pie beņķa stāvēja, un mērcu viņam pa galvu un sāku saukt palīgu. Tad viņš izbēga, tikai vēl sacīdams: «Nākošā naktī tu man vairs nepretosies.» Apžēlojaties un atpestījat mani no šī velna!»
Tiesas istabā iegājis, es ieraudzīju, ka skrīverim viens vaigs uzpampis. Viņam esot zobu sāpes. Apvainotie palika pie savas pirmās izteikšanas. Kad tos atveda atpakaļ, tad skrīveris mums devā parakstīt protokolu, kurā bija nolemts: «Izmeklēšanu turpināt.» Bet es jautāju: ko tad mēs te vēl varam turpināt? Šīm domām beidzot piekrita visi tiesneši, un tādēļ nu bija jānolemj, ko nu darīs? Nosprieda, ka aktis un apvainotie jāsūta uz pilstiesu tūlīt otrā dienā. Īpaši es liku priekšā, ka cietuma atslēgas jānodod tiesas sulainim un tam jāpiekodina, lai neviena tanī neielaiž. Priede tikai sakoda zobus. Vēlāk es runāju ar jūsu tēvu par Grietas stāstījumu, bet mēs abi atzinām, ka tas nav pierādāms, jo Priede liegsies un pratīs izlocīties. Tak norunājām, ka Grietai jādod padoms, lai tā to izsaka pie pilstiesas, ja izrādās par vajadzīgu. Bet tas nebija noticis, Grieta pat tādā nelaimē bija diezgan godprātīga. Otrā rītā abus aizsūtīja. Kā jau bija paredzams, augstākās tiesas nevarēja citādi spriest, nekā tā lieta pēc protokola stāvēja. Atrastā nauda bija tā pati, kas lielkungam izzagta, un abus apvainotos ar visu liegšanos notiesāja uz Sibīriju - viņu vainas bija par daudz gaiši pierādītas, ka liegšanās viņus būtu varējusi glābt.
Es neticēju nekad, ka Grieta un Kārlis vainīgi, un cerēju vēl allaž, ka lielais naudas pulks īstos vainīgos reiz vedīs pie gaismas un nodos tiesas rokās. Šodien šīs manas cerības piepildījušās - zagtās lietas un nauda ir Potivarienes skapī!»
Felzenbergs un pagasta vecākais uzlēca stāvus.
«Vai tas var būt?» abi izsaucās.
«Jā, tas ir taisnība, tādēļ es liku dzelžus atnest, tādēļ mēs skapi aizzieģelējām un nolikām tik stingru vakti.»
«Ko nu darīsim?» pagasta vecākais jautāja.
«Šī jautājuma dēļ mēs šeit esam,» tiesas priekšsēdētājs atbildēja. «Ko jūs domājiet, jaunskungs?»
«Vispirms gan būs jāgādā, ka Priede un Freimanis neizsprūk, jo, tiklīdz viņi dabūs zināt, ka šis noslēpums atklāts, tad viņi mēģinās aizbēgt.»
«Gluži tāpat arī es domāju,» tiesas priekšsēdētājs atbildēja. «Priedes mērs ir pilns, tikpat pilns kā viņa naudas šķirsts, un, šo iztukšojis, viņš ar viltotu pasi vēl šodien bēgs pāri par robežām uz prūšiem, tad uz Hamburgu un tālāk.»
«Tagad viņš no visa tā vēl nekā nezina,» Felzenbergs sacīja, «viņš vēl jāj uz saviem lepniem zirgiem un, kā es domāju, veco baronu Drahenklau lūgs, lai tas brauc šurp un mani «savalda».- Bet, te muižā atbraucis, viņš ātri dabūs zināt, ka Potivariene ķēdēs, tad viņš, vispārīgās izbailes izlietodams, steigsies projām uz savām mājām, izrakstīs sevim pasi, paņems naudu un laikam gan ar tiem pašiem pasta zirgiem bēgs projām. Tādēļ jums, mīļo pagasta vecāko, ar kādiem 6 izmanīgiem puišiem tūdaļ jādodas uz skrīvera ērberģi un Fihtenbergs, ja vajadzīgs, ar varu jāsaņem, tiklīdz kā viņš atbrauc jeb jau ir pārbraucis. Bet steidzaties tūliņ, es uz visu jums dodu savu pilnvaru - es jūs uzaicinu kā muižas policeja!»
Juris pieklauvēja pie durvīm.
«Kas tur ir?»
«Barons Drahenklau,» Juris atbildēja.
«Labi! Lūdziet viņu šurp un jūs eitat pagasta vecākam līdz, tāpat Bērziņš un vēl kādi četri līdz pieci, un piepildat visu, ko pagasta vecākais saka, bet ātri, ātri!»
Abi aizgāja ļoti ātri.
Vecais barons Drahenklau ienāca. Uz viņā pieri bija mākoņas. savilkušās. Apsveicinājies viņš sacīja:
«Man žēl, ka jau tik ātri manis te vajaga. Te jau notiekot briesmīgas lietas?»
Felzenberģis viņam īsiem vārdiem visu pateica.
«Paldies augstam Dievam, ka tas man vēl licis piedzīvot, ka šī noziedzība nāk pie gaismas! Nekad es neticēju, ka Grieta un Kārlis vainīgi, - man par to lietu bija savādas domas, un tās nu ir, apstiprinātas. No sirds es jums pateicos par jūsu vīrišķīgo izturēšanos un izmanību. Šim čūsku dzimumam reiz vajadzēja izšķīst, galvu samīt. Bet man liekas, ka Fihtenberga kungs tur arī ir klāt un nu meklēs drošību tāļumā, - ko jūs domājiet, mani kungi?»
«Fihtenberģis savam sodam neizbēgs, pagasta vecākais nupat aizgāja viņu saņemt.»
«Ļoti prātīgi un pareizi! Jūs tiešām variet pie augstākām tiesām sēdēt - bet vai ta pagasta vecākais viens to paspēs?»
«Viņam ir seši līdz astoņi krietni vīri palīgā.»
«Ļoti gudri, ļoti apdomīgi! Iesim nu pie grūtā darba. Es esmu īstā laikā atnācis, un Fihtenberģis pats savu un savu draugu tiesnesi atvedis. Kāds likteņa mēdījums! Dievs, Dievs, Tavs spēks ir neizmērojams. Un tie nabadziņi tur Sibīrijā! Kaut viņi jele vēl būtu dzīvi un veseli!»
Visi trīs nu iegāja Potivarienes istabā, kur tā, dzelžos ieslēgta, sēdēja uz krēsla. Sirmo baronu Drahenklau ieraudzījusi, viņa švarkšķināja savas ķēdes un tad, acis uz augšu pacēlusi, sacīja:
«Tas Kungs sūta savu izredzēto, lai tas Viņa kalponi atpestī no tām bezdievīgo ķēdēm.»
«Un tu tiešām nekaunies te vēl Dieva vārdu zaimot?» barons atbildēja un tad ar īgnumu novērsās no šīs raganas. Viņš izbrīnījās, zagto lietu lielo kopu ieraudzīdams, un tad piezīmēja:
«Cik nevainīgu asaru šīs bezkaunīgās zādzības dēļ nav ritējušas, cik nevainīgu cilvēku cietuši. Un mana mīļākā drauga pagasta ļaudis caur tādu negantību ir padarīti par zagļiem! Lai Dievs apžēlojas!»
Nu noņēma zieģeļus no skapja, kuru Rumbenieks un Puķe apsargāja. Attaisīja skapja noslēpumus. Pats vecais barons, visiem redzot, izņēma: paku papīra naudas, kādā izplēstā. grāmatas, lapā ietītu, tad lielkunga zelta pulksteni ar ķēdi, viņa dārgos gredzenus, vēl dažas vērtslietas, kas lielmātei un jaunkundzei šad un tad nozudušas, un beidzot lielu paku fotogrāfiju no jauniem oficieriem un dažiem zemākas činas karavīriem. - Naudas pakā bija tikai kādi 2000 rubļu, gandrīz visi 50 rubļu gabalos.
«Kur tā cita nauda?» barons skarbi uzprasīja Potivarienei.
«Neieved mani iekš tās kārdināšanas un atpestī mani no visa tā ļauna,» Potivariene skaitīja.
«Kur tā cita nauda, es tev prasu?»
«Teic to Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti -»
«Prom uz cietumu ar šo sātanu!» barons aiz dusmām iekliedzās.
Puiši šo pavēli gribēja izpildīt, bet Felzenbergs tos atturēja un tad uz baronu sacīja:
«Mums tik viens cietums vien ir, un tanī es liku ielikt lielo vagari.»
«Ko tas lops nodarījis?» Felzenbergs izstāstīja, kas noticis.
«Un šis Fihtenbergs man meloja, ka jūs viņu esiet pie durvīm likuši saņemt tādēļ vien, ka viņš arī gribējis iet uz to «buntavnieku sapulci! »»
«Tas nav tiesa, cienīgs tēvs - tas ir melots! Lācis pa divi lāgiem atgrūda un sita tiem, kas viņu gribēja savaldīt un izvest, un mēs viņu tur būtum drupās samaluši, ja jaunskungs tikai nebūtu licis mierā palikt,» viens no abiem Potivarienes vaktniekiem iesaucās.
«Uz pilstiesu projām ar to, kas kunga vietniekam pašā pilī tā drīkst pretoties. Rītu agri prom uz pilstiesu - vai dzirdiet, Felzenberģa kungs?»
Felzenbergs gribēja Lāci aizbildināt.
«Nieki,» ģenerālpilnvaris, reiz sadusmojies, iesaucās. «Visu var piedot, bet tādu nekaunību, tādu apgānīšanu priekš visu muižas ļaužu acīm - to nevar un nebūs piedot - viņam būs sēdēt cietumā un no dienesta viņš ir atlaists! Rītu prom ar viņu uz pilstiesu!»
«Cienīgs tēvs, viņu jau rītu vēl te vajadzēs,» Rumbenieks godbijīgi bildināja.
«Kādēļ, mans bērns?»
Rumbenieks kasīja aiz ausīm.
«Runā, mans bērns,» barons viņu iedrošināja.
«Kad vecam muižkungam bija jāaiziet, tad tur notika nepatiesība un Lācis to padarīja kopā ar skrīveri.»
«Tā, tā. Atkal jau tāda izēšana no vietas caur blēdību. Bet, paldies Dievam, nu mums viņi ir rokās. Lai Lācis paliek cietumā. Kur Grieta toreiz sēdēja?»
«Fihtenberģa rokas kambarī - dzelžos ieslēgta!» tiesas priekšsēdētājs atbildēja.
«Tur tagad būs ielikt īsto vainīgo, tāpat ķēdēs, un stingri apvaktēt. Felzenberģa kungs, jūs būsiet tik laipni un par to gādāsiet.»
«Labi!»
Kamēr vēl ar zagto lietu uzņemšanu nodarbojās, pagasta vecākais ievadīja Fihtenberģi, bālu un līķim līdzīgu. Viņš bija ceļa drēbēs, ar ceļa somu ap kaklu. Divi puiši viņu turēja pie rokām, trešais gāja no pakaļas un ceturtais pa priekšu.
«Redziet, cienīgs žēlīgs lielskungs, kas te notiek ar mūsu mīļotā kunga uzticīgāko, sulaini un kalpu, kas viņam tik ilgus gadus kalpojis ar miesu un dvēseli un uzticīgi līdz nāvei. Apžēlojaties par māni un liekat mani laist vaļām, jo man jābrauc pie mīļotās mātes, kas ir uz miršanu. Vēl es viņu gribētu dzīvu redzēt un tad viņas mīļās acis aizspiest.»
«Va re, kāds mīlīgs jūs piepeši esiet palikuši pret savu māti, kas pa daļai no manas žēlastības dzīvo, jums līdz šim nedrīkstēja ne priekš acīm rādīties un tagad vēl spirgti vesela, jo šorīt pat es viņai atkaļ liku dot - maizes gabalu, lai viņai nav jāmirst badā! Man liekas, jums ir cits mērķis. Kur un kā tu saņēmi lepno skrīvera kungu, pagasta vecākais?»
Šis atbildēja:
«Kad muižas policeja man savu pilnvaru bija devusi Fihtenberģa kungu saņemt, tad es ar astoņiem vīriem tūdaļ steidzos projām uz tiesas ērberģi, kur stāvēja pasta zirgi. Seši no maniem pavadoņiem zem Ošu Jura un Bērziņa vadīšanas lēnām un klusām izstādījās namam visapkārt, lai Fihtenberģa kungs mums neizbēgtu. Turpretim es ar šiem divi puišiem it klusām nostājos priekšnamā pie tām durvīm, kur viņam bija jāiznāk. Iekšā es negribēju iet, jo viņam, kā pasta puisis laiku uzdeva, bija diezgan bijis vaļas visu padarīt, kas nodomāts, un, otrām kārtām, es cerēju, ka būs daudz labāki darīts, viņu saņemt ar visiem pierādījumiem, ar visām noziedzības liecībām. Abiem puišiem es biju piesacījis rāmi un klusi izturēties un skrīvera kungu, tiklīdz kā tas iznāk, tūdaļ noķert pie rokām un viņam neļaut ne kustēties, nedz ko izvilkt no savām kabatām jeb ko saplēst. - Tā mēs gaidījām kādas 15 minūtes. Tad dzirdējām iekšā runājam.»
«Kad tu pārbrauksi?» Tina Nussbaum jautāja.
«Šovakar - es braucu pie mežkunga,» Fihtenberģa kungs atbildēja.
«Nu ja, steidzies, es domāju, rītu tu būsi tēvs!»
«Tad Fihtenberģa kungs iznāca, ļoti steigšus, tā ka viņš mūs nemaz nepamanīja. Kad viņš savas durvis aiztaisīja un patlaban steidzās no priekšnama ārā, tad es uzsaucu: «Stāviet!» - un tanī pašā brīdī katrs puisis bija noķēris vienu viņa roku. Tomēr viņam izdevās labo roku atkal vaļām dabūt un ar zibeņa ātrumu izraut revolveri no labās virssvārku kabatas. Bet uz visu to jau biju sataisījies, jo tanī brīdī, kad viņš šo ieroci izrāva, viņa roka nokrita pie sāniem un revolveris pie zemes, jo es viņam tik ātri un tik spēcīgi spēru virsū uz rokas dilbi, ka viņš iekungstējās un savu satriekto roku vairs nevarēja lietot. Es viņam situ ar dūri, ne ar kādu ieroci. - Še ir viņa pilnīgi pielādētais revolveris. Sava amata pēc es izsaku, ka viņš nekā nav varējis izmest un ka viņam no cita kabatā nekas nav ielikts.»
«Tu esi gudri un prātīgi darījis, mans bērns,» vecais barons sacīja. «Tagad tu, tiesas priekšsēdētājs, izmeklē šī varoņa kabatas un somu, bet jūs, bērni, turiet viņu tik cieti, ka viņš nevar ne kustēties!» (Vecais barons visus pagasta bērnus, arī amata vīrus, pēc veca ieraduma sauca par «tu», un neviens viņam to neņēma ļaunā, jo viņam uz to bija jaukas tiesības - viņš bija savu ļaužu tēvs vārda jaukākā ziņā, un, ilgus gadus Uplejas ģenerālpilnvaris būdams, viņš te tādas pat tiesības bija iemantojis.)
Fihtenberģa kabatās atrada:
1) 26 758 rubļu, papīros un skaidrā naudā, starp tiem gandrīz 3000 rbļ., kas baronam bija nozagti.
2) Vienu vēstuli no Freimaņa, kurā tas - no vietas izdzīts - lūdz, lai dodot kādus 1000 rubļu «no tās naudas, ko viņi visi trīs ar saimnieci tik laimīgi atraduši».
3) Dažas zīmes, kas pierādīja, ka Fihtenberģa kungs labību par augstākām cenām pārdevis un mazāk uzdevis kungam, tā ka viņš uz tādu vīzi ik gada vairāk nekā 1000 rubļu mantoja; šīs liecības pierādījās caur rēķinu grāmatiņu, ko viņš par visām savām ieņemšanām bija vedis.
4) Dažas vēstules, iz kurām bija redzams, ka viņš stāv svešu cilvēku dienestā, kas viņu māca, kā viņam būs darīt pret pagasta ļaudīm sadzīves ziņā. Par to viņam vēstulēs piesolīja «spēcīgu aizstāvēšanu visās vietās».
5) Viena nupat ātrumā izrakstīta un ar pagasta zieģeli un pagasta vecākā parakstu apliecināta pase uz «Eduarda Felzenberģa» vārdu, kas īsās darīšanās ceļojot līdz Karalaučiem.
6) Viena pase uz «Christian Eichenhorst» vārdu un
7) viena pase uz «Frau Helena Felzenberg» vārdu, beidzot.
8) minēto revolveri un ļoti spicu un asu dunci.
Kā redzams, Fihtenbergs bija ļoti apdomīgi apgādājies. Baroris fon Drahenklau pavēlēja kāju un roku dzelžus atnest.
«Te jau ir, es jau domāju, ka tā būs,» tiesas sulainis kas Fihtenberģim gaišāki skatījās kārtīs nekā dažs cits, piezīmēja.
Uz barona pavēli viņš savu citreizējo bargo kungu ieķēdēja.
«Tā, nu mūsu putniņi visi ir drošībā,» barons sacīja, bet kļuva kavēts no tālākas runāšanas, jo Anna Volgeruh patlaban bija ienākusi, vaimanāja par «tā vare darbe un netaisnībe, kas te notēk tā kunge uzticīge kalpe caur tā Plēne dēle», un uzaicināja veco baronu, lai tas tādas briesmas taču nepielaižot, jo no kungu puses viņa vien esot mājā, bet viņa nekā nevarot izdarīt utt.
«Ko tu te gribi, vecā? Marš, projām!» vecais barons uzsauca.
«Apžēlojets, vece kunge, jūs tak jir kavalīrs, kā nu tā var uzbļaut vēce dāme!» Volgeruha brīnījās.
«Es tev rādīšu kavalieri - uz tavu melno dvēseli arī nāk kāds ducis!» To sacījis, barons Drahenklau uz kavaliera modi veco Volgeruhu paņēma pie rokas un izveda ārā pa durvīm, un tai pieteica:
«Paliec teitan, līdz es tev atļaušu ienākt, citādi es tevi tūdaļ likšu aizvest uz kādām mājām, tur tev būs īsti kavalieri.»
Volgeruha paklausīja, cik grūti tas tai arī nācās, bet vecais dūšīgais barons ar savu postu vēl ilgi nebija galā, jo tanī pašā brīdī iebruka Birkhāns, kas nupat kā bija dabūjis dzirdēt, kā viņa kungam un meisteram klājas, un, cenzdamies viņa acīs jo vairāk labpatikšanas iemantot, «Uplejas jaunais advokāts», kā daži viņu jokoja un ko viņš ņēma par pilnu patiesību, nostājās un sacīja:
«Pēc likumu guļas es protestierēju par šo kvalificierētu injuriu injuriarum in verbis continenti et cetera domini defunctae, kas te notiek Uplejas muižas augsti cienītam un no visām tiesām atzītam un taisnam un no manim neaprobežoti - -»
«Kas tas ir par trako nama kandidātu?» barons jautāja.
«Tas ir Fihtenberģa palīgs Birkhāns,» pagasta vecākais pasmiedamies atbildēja.
«Ha, ha,» barons sacīja, «man liekas, tas tā kā tā jau ienācies priekš trako nama.» Tad viņš aizgāja pie Birkhāna un sacīja:
«Jaunskungs, es domāju, jums garš laiks, eitat izrunājaties ar zosīm! Rumbeniek, gādā, ka šis puika tūdaļ tiek izvests ārā!»
«Jā, jā, cienīgs tēvs.»
Kučieris izpildīja saņemto pavēli.
«Na, nu mēs taču vairs nekļūsim traucēti?»
«Nu is schon alle,» pavārs Pētersile iesaucās.
Barons patlaban arī to gribēja kur nekur aizsūtīt, bet Felzenbergs pasteidzās viņu mierināt, klusu sacīdams: «Tas ir ļoti labs, pat teicams cilvēks, bet viņa nelaime ir; ka viņš grib vāciski runāt un nemāk.»
«Ak tā - tikai puskoka lēcējs? Nu, tas vēl izmācīsies savu tēva valodu cienīt.»
Tanī brīdī Bērziņš un kādi divi puiši ieveda Freimani. «Kur šo putnu saķēra?» barons jautāja.
«Kad Fihtenberģi saņēma,» pagasta vecākais izskaidroja, «tad es, visu to lietu pazīdams, Bērziņam iedevu savu amata zīmi par leģitimāciju un aizsūtīju viņu līdz ar divi stingriem puišiem uz Maču mājām, kur Freimanis mīt, lai to tūdaļ saņem. Laika negribēdami nokavēt, viņi uz manu rēķinumu paņēma pasta zirgus, kas uz skrīvera kungu gaidīja!»
«Uz skrīvera kungu? Saki labāk, uz to lielāko noziedznieku. Tas cilvēks ne mūžam vairs nebūs skrīvera kungs» - tūdaļ tu sasauc pagasta vietniekus, mans bērns, lai tie izvēl citu; bet prātīgi, mans bērns, ne tik karsti, ņemiet saprātīgu vīru, goda vīru, va dzirdi, ko?»
«Es saprotu, cienīgs tēvs.»
«Tad labi. Kad jūs viņu būsit izvēlējuši, tad es gan nepretošos, un mans mīļais draugs, jūsu lielskungs, arī ne. Jūsu skrīveris dabūs to algu no muižas kā līdz šim. Bet, kad jūs paši atkal pieņemiet tādu Fihtenberģi jeb Birkhānu, tad tā jūsu pašu vaina un jums pašiem jācieš, nevis man un muižai. Tādēļ esiet apdomīgi, mīļie bērni.»
«Pateicos pagasta vārdā, cienīgs tēvs.»
«Bet paga, bērns, es tev vēl nemaz neesmu pateicību izsacījis par to apdomīgo un rūpīgo darbu, šo putniņu saķerot. Tas bija labi, ļoti labi. Nu mums visi trīs ir krātiņā - tik nezinu, kur tos ieliksim.»
«Fihtenberģa kungs jau varētu turpat pārtikt, kur Kārlis cieta nevainīgs,» kāds puisis piezīmēja.
«Pareizi, mans bērns, - briesmīgais noziedznieks Priede alias Fihtenbergs gulēs tanī pagrabā, bet tāpat ķēdēs ieslēgts, kā viņš tagad ir un kā nevainīgais Kārlis tur mita. Un stipru vakti lai pieliek klāt, Felzenberģa kungs, lūgtu!»
«Labi, barona kungs!»
«Nu, Herr Oberjäger und Kammerdiner, viņi laikam ar tevi pa daudz rupji darīja? Ko?»
«Jā, cienīgs lielskungs, tā jau bija gan. Tā jau iet kunga uzticīgiem kalpiem.»
«O, mīļais draugs, daudzi tā ir lielījušies ar savu uzticību, un taču viņiem nav labāki gājis. Bet kas tas par tabaku, kas saimnieces šķirstā, un kas tie par 1000 rubļiem, ko tu no skrīvera kunga gribi?»
Freimanis apdomājās.
«Na, vai runāsi? Tiesas sulain - atnes kāju un roku dzelžus!»
«Te jau vēl ir viens pārs, cienīgs tēvs.»
«Jupis lai zin, kā tu visu jau iepriekš apgādā! Man. liekas, tu pa daudz zini?»
«Nē, cienīgs tēvs, tikai tik daudz, ka droši dzelžus var atnest, kad tādus putnus saķer.»
«Apžēlojaties, cienīgs tēvs, neliekat man dzelžus uz kājām, es visu izteikšu!» Freimanis gaudoja.
«Tas ir kas cits. Tad nāc mums līdz. Felzenberg un jūs, mani bērni, nākat, iesim atkal tur, tādas lietas ir protokolā jāuzņem!»
Tiesas sulainis ieveda Freimani, un tas, vairs nekā necerēdams, sāka stāstīt:
«Mēs, tas ir, Priede, es un saimniece, to gan padarījām. Tikai Priede zināja, ka barona skapī tik daudz naudas un kad to vedīs projām. Ar velna viltību viņš tad bija zinājis veco Lauksargu piedabūt, lai tas savas kristības notura pa svētdienu vēlāk, jo tad vēl tā nauda nebija pārvesta. Viņš arī bija solījis aizbraukt, bet neaizbrauca uz tām kristībām. To zināja droši, ka Grieta un Kārlis ies, un uz to tad būvēja visas cerības. Uz Fihtenberģa uzmudināšanu mēs tad norunājām tanī naktī pulksten vienos to darbu izdarīt. Vecais iet gulēt pusdivpadsmitos. No grēka mums bail nebija, mēs jau iepriekš tam bijām zaguši visi trīs, gadu no gada, bet allaž laimīgi, katrs uz savu roku, bet taču mēs viens otra darbus zinājām un, kad vienam būtu gājis slikti, tad arī tie divi nebūtu bijuši droši. Tādēļ mēs sargājām viens otru un sargājāmies viens no otra. Visvairāk mums bija bail no Potivarienes, ka tā neizpļāpā kā jau tāds sievišķs. Bet Priede atrada padomu; viņš bija izgudrojis, ka mums abiem viņai jātaisās par brūtgāniem un jāsāk viņai tik tuvu stāvēt, cik vien iespējams. Tā arī notika. Potivariene bija ļoti dievbijīga, tādēļ viņa bija tik droša, un mēs, viņas draugi, arī. Tā pātaru skaitīšana viņai bija otra daba. Daudzreiz man tiešām īgnums uznāca pret tādu raganu, bet allaž viņa prata mani pierunāt, līdz es nu esmu aiznācis uz samaitāšanas malu. Lai Dievs man ir žēlīgs! - Naudas kārība nebija tas vienīgais cēlons, kādēļ mēs to zādzību izdarījām. Mēs ar Priedi gribējām arī Grietu dabūt uz savu pusi, bet tas mums neizdevās, kurpretim Potivariene viņu atkal ienīdēja, domādama, ka viņa ar mums abiem stāvat draudzībā jeb ar savu daiļumu viņai varot skādēt. Bez tam Priede vēl bija dusmīgs uz Kārli, jo tas bija tikumīgs un tīrs un tādā garā arī savu karsti mīļoto brūti gribēja uzturēt, kas viņam - cik man zināms - arī pilnīgi izdevies, jo es ticu, ka Grieta vēl šodien ir zinājusi pasargāt savu godu, jebšu viņai tik daudz bija to kārdināšanu, tik daudz bija jācieš.
Kad viss tas bija aprunāts, tad Priede izgudroja ielaušanos, īpaši - kā pie skapja varēs pietikt, jo viņš to skaidri pazina. Pulksteri vienos es viņu ielaidu. Saimniece vēl bija kājās un lasīja sprediķu grāmatā. Nu aiztaisīja visas durvis - tās uz kungu guļamo kambaru pusi es no iekšpuses jau agrāk biju aizslēdzis. Visi trīs mēs reizē iegājām. Priede tūdaļ devās pie skapja un to it ātri uzlauza - Potivariene viņam stāvēja klāt, lai viņš viens pats visu to naudu nepaņem. Ja es nemaldos, tad viņa arī palīdzēja - es domāju, viņa rādīja mazu, paslēpjamu lukturīti. Vienreiz Priede viņai gandrīz sāka sist, jo viņa skaitīja Bībeles peršas, lūdza Dievu, lai tas nākot palīgā, un Priede bijās, ka kāds nedzird. Pa tam es apstrādāju logu, kā jūs jau ziniet. Kad viss bija gatavs, tad Priede vēl izkaisīja papīrus un paņēma šo to līdz. Otrā istabā mēs dalījāmies. Bija norunāts uz trijām daļām, bet Priede mūs piekrāpa, kā vēlāk pārliecinājāmies, jo viņš mums, 50 rubļu gabalus dodams, pats bija paturējis mazāku, bet svarīgāku kopu.»
«Tas nav tiesa, ka viņš jūs divus piekrāpis,» barons sacīja, «jo tie gredzeni vien ir vērti kādus desmit tūkstošus rubļu.»
«To mēs nezinājām - mēs viņus turējām, ja daudz, tad kādus trīs līdz četri simti rubļu vērtus; taisnība ir, ka Priede mūs gribēja piekrāpt, jo, kad dalīšana jau bija beigta, tad viņš piepeši atminējās, ka īstās pēdas jāslēpj un izmeklēšana jāved uz Grietu un Kārli. Saimniece apņēmās piecdesmit rubļus ielikt Grietas cisās un vēl divi gredzenus, bet viņa tik vienu ielikusi; ko es solīju, to es godīgi izpildīju un, ar kādu mūķīzeri Kārļa kastīti atslēdzis, tur ieliku savu daļu. Priede turpretim solīja pieci simti rubļu pa dārzu izkaisīt, bet tikai piecdesmit ir izkaisījis. To citu visu jūs jau ziniet. - Potivariene, kuras naudu Priede ietina kādā papīrī, lai tā neizkaisās, man iečukstēja ausīs: «Freimani, precēsimies, tādēļ dod arī savu naudu manā ziņā.» Man bija drusciņ bail par visu to būšanu; labas vietas, kur zagto naudu noglabāt, man arī nebija, tādēļ es paklausīju, zinādams, ka viņai ir paslēpta vieta skapī. Precēties ar viņu man arī patika - viņa bija bagāta un vēl pilnīgs sievišķis.»
Vēlāk es atzinu, ka biju piekrāpts, jo Potivariene man nekā nedeva, allaž viņa izlocījās: «Kad mēs būsim apprecējušies, tad tu dabūsi visu, kas man ir.» Un tā viņa mani vilka. Kad biju padzīts, tad viņa gan bļāva un skaitīja pātarus, bet naudas nedeva. Tādēļ es savās bēdās rakstīju Priedem. Bet tas man neatbildēja. - To tabaku es esmu zadzis un paglabājis pie saimnieces, jo man bija bail tādas lietas pie sevim turēt, kurpretim pie pātaru skaitītājas tās izlikās būt drošas. - Tas viss, ko es ziņu - no šīs lietas; kad par citām prasīs, tad es vēl atbildēšu.»
«Tagad pietiek,» barons sacīja, kamēr pagasta tiesas priekšsēdētājs visu sarakstīja protokolā. «Vai tu zini, kas ar Priedi un tavu mīļāko noticis?»
«Nē, cienīgs tēvs.»
«Nāc!»
Komisija aizveda Freimani pirms pie Priedes, kas kaunēdamies slēpa savas acis. Freimanis savam vecam darbā biedrim gribēja sniegt roku, bet izbijās, viņa dzelžus ieraudzīdams. Potivariene Freimani sāka lamāt par nodevēju, kas, zināms, sacēla vispārīgu īgnumu.
Pa tam jau bija gandrīz vakars atnācis. Gūstītos aizveda uz cietumu, kā jau bija nosacīts.
Freimanim dzelžus neuzlika; viņš bija jēra dūša un visu izteicis. Tikai stipru vakti viņam pielika kādā pagraba istabā. Abi tiesas vīri pa nakti palika muižā, no rīta agri viņiem bija pilnas rokas darba. Pilnu tiesu sasauca, par kārtīgu protokolu rakstītāju ataicināja kaimiņu skrīveri.
Jau trešā dienā visi trīs grēcinieki zem ļoti stipras un daudzkārtīgas vakts aizbrauca projām uz pilstiesu; tikai Lācis vēl palika mājās - cietumā. Bet, kad viņu sāka izklaušināt par to blēdību, ko viņš kopā ar Priedi padarījis pret veco Ozolu, tad viņš arī vairs neliedzās, bet izteica, ka tā ir gan noticis.
Lieta te bija tā: klēšu atslēgas bija gan Ulpinskim rokās, bet viņš ņēma un izdeva labību pēc muižkunga cedelēm. Kad to pūru skaitu, kas pēc šīm cedelēm izdoti, novilka no tā skaita, kas - atkal pēc muižkunga zīmēm ir ieņemts, tad izrādījās, cik klētīs vēl vajaga atlikt jeb būt. Par šo atlikumu meiris vien atbildēja un, kā protams, par to vien arī varēja atbildēt. Šis atlikums arī allaž bija pareizs, kā piezīmējumi no Priedes rokas Ulpinska grāmatā pierādīja.
Kļūda bija citur. Pēc pastāvošā ieraduma meiris ik sestdienas uzdeva Priedem savas ieņemšanas un izdošanas un tamlīdz arī visas cedeles jeb pierādīšanas zīmes, kuras pie grāmatām uzglabāja. Tiklīdz kā tas bij noticis, tad meirim vairs nekādas pierādīšanas nebija rokā - tās bija skrīvera ziņā, tāpat kā meira liktens! Bet Priedem trūka iemesla Ulpinski samaitāt; ar Ozolu tas, kā jau zinām, bija citādi. Tādēļ Priede nesacīja vis, ka klētīs mazāk atrasts, nekā vajaga būt, jo tad Ulpinskis būtu kritis postā, bet viņš uz Ozola rēķinumu izrakstīja viltīgu zīmi, pēc kuras esot daudz vairāk labības ieņemts, nekā tiešām bija ieņemts, un tad atkal viltīgu zīmi, pēc kuras šis vairums esot pārdots tirgotājam T., kurpretim šis pēc līguma un rēķinuma daudz mazāk pircis un maksājis. Tātad Ozols šo daļu bija priekš sevis pārdevis, saprotams, citam tirgotājam! Kuram, to jau nevarēja zināt, un, kas šo labību vedis, to arī nevarēja zināt, un ko tad zemnieķelis zin, kas tas par tirgotāju - kur muižkungs liek, tur viņš brauc. Lācis pie visas šīs blēdības piedalījās caur to, ka viņš «pēc saviem toreizējiem piezīmējumiem» - jo viņš bijis klāt pie iemērīšanas, meiris toreiz bijis slims - apliecināja, ka «ir gan tik daudz aizvests uz pilsētu, cik muižkungs tanī cedelē ierakstījis» (t. i., cik tanī no Priedes fabricētā viltīgā cedelē stāvēja). Tātad lielkungam toreiz bija šādas liecības pret Ozolu:
1) viņa paša zīmes,
2) Priedes «taisnā» grāmatu vešana,
3) Lāča apliecināšana «pēc uzzīmējumiem», ko tas lielkungam arī uzrādīja.
Vecais barons toreiz tikai vēl šaubījās, vai ar tirgotāju nav notikusi .kāda jukšana, bet, kad šis uz pieprasīšanu atbildējā viņa kārtīgi vestās un revidētās grāmatas pilnīgi saskanot ar Fihtenberga uzdošanu, tad vecā Ozola liktens bija nospriests - viņš bija «pārskatījies», kā vecais barons lēnprātīgi sacīja, un tāda pārskatīšanās prasīja gan atlaišanu no amata, bet ne pazudināšanu, jo vecajam vīram taču arī bija savi nopelni!
Ja barons Kronšilds tūlīt toreiz to lietu sīki būtu izmeklējis, tad pēc rijkuru burtskokiem un meira ieņemšanas piezīmējumiem būtu atrasts, ka pa tik daudz pūru mazāk labības izkults, cik Ozols esot zadzis, un ka arī tik daudz vezumu nemaz nav aizsūtīti, cik vajadzēja, lai tik daudz labības varētu aizvest. Ir tagad vēl bija iespējams visu to nodibināt, jebšu šis darbs Felzenberģim veselu nakti paņēma. Beidzot arī Ulpinskis atrada piezīmējumu savā dienas grāmatā, pēc kura muižkunga cedele skanējusi akurāt uz tik daudz pūru labības, cik minētais tirgotājs tiešām pircis.
Ir Miķeli Lāci aizsūtīja uz pilstiesu. Ozols nokrita it kā no mākoņiem, kad viņam darīja zināmu, kādēļ viņš no vietas atlaists un nu izrādījies par gluži nevainīgu. Viņš raudāja karstas pateicības asaras, Felzenberģi apkampdams un par sava goda glābēju nosaukdams.
«Bet vecā lielkunga lēnprātība un labā sirds tiešām ir neizmērojama,» viņš aizgrābts sacīja. «Viņš mani atzīst un tura par zagli, jā, par prastu labības zagli, un tomēr viņš man vēl dod žēlastības maizi - uzņem manu bērnu savā namā!»
(Pirmās daļas beigums.)