MĀTERU JURIS

SADZĪVES VIĻŅOS

OTRĀ DAĻA

10. PĒC PĒRKONA

Negaiss bija visai piepeši nācis un izgāzies pār tās partijas galvu, kas Uplejas sadzīves likteni pie slepeniem pavedieniem turēja savās rokās un tik daudz posta., tik daudz nelaimes bija sējusi un citiem uzlikusi. Drošā miegā snauda šīs partijas locekļi; un kas zin, vai taisnais sods viņus vēl tik ātri būtu aizgrābis, ja viņu pašu neaprobežotā nekaunība un augstprātība pārpilno grēku trauku tik spēji nebūtu sadauzījušas, taisnību ar varu piespiedušas uz atriebšanos. Un tomēr, kad atkal ievēro visas tās sapuvušās un tārpainās būšanas, to smirdoši netīro gaisu, to netaisnību un kalpināšanu, tos melus un visu to ļaunumu, iekš kam šīs partijas spēks pastāvēja, uz ko viņa tik nekaunīgi droši palaidās un allaž tāļāki un tāļāki gāja savā daudzkārtīgā un briesmīgā noziedzībā, tad liekas, ka ar tādu spirgtu sadzīves vēju, kā Felzenberģa atnākšana to sacēla, jau pilnīgi būtu pieticis Uplejas slimo sadzīves organismu tīrīt un izvēdināt; ka būtu pieticis minētās partijas drošības namiņa satrenējušos un ķirmjiem izlodātos pamatiņus jau pie pirmās drošākās kustināšanas izārdīt un viņa iemītniekus atsegt viņu pilnā noziedzības kailībā. Un, kad tas priekš Felzenberģa atnākšanas nebija noticis un bez viņa atnākšanas arī tik ātri nebūt nevarēja notikt, tad caur to tikai pierādās, ka Uplejas sadzīves būšanas šinī ziņā nebija labākas nekā simts citās vietās, kur labsirdība un iesnaušanās pārdrošā uzticības un glaimošanas miegā sataisa nekaunībai mīkstu guļu - daudzkārt uz tikumu rēķinumu. - No visa, ko mēs, p. p., zinām par Uplejas teicamo dzimtskungu un viņa famīliju, it lēti var noģist, ka viņš pasauli aplūkoja vairāk no ideāliska stāvokļa, t. i., kā viņai vajadzētu vai kā viņa varētu būt, nekā no reāliska stāvokļa, t. i., kā viņa īsti ir. Un, cik cieti viņš ar visu savu politisko un filozofisko attīstību bija satīts «savu uzticīgo sulaiņu» tīklos, mēs atzīstam no tam, ka viņš uz Priedes denunciāciju pat savu uzticīgo muižkungu Ozolu bez jo plašākas izmeklēšanas atlaida no dienesta un ka viņš pat Felzenberģim cieti piekodināja, lai tas cienījot Priedes lieliskos nopelnus. It kā matemātikā viens vienīgs nepareizs loceklītis, viens vienīgs neīsti izlietāts likumiņš visu aprēķinumu padara par nepareizu un rēķinātāju aizved uz neaprēķināmi greiziem spriedumiem, tā arī praktiskā dzīvē daudzreiz viens vienīgs nepareizs pamata spriedums var aizvest uz tūkstots netaisniem spriedumiem. Tā arī barons Kronšilds gluži nezinādams, negribēdams dienu mūžu izrēķināja nepareizi, Fihtenberģi vienu par visām reizēm pieņemdams par pareizu rēķināšanas faktoru. Fihtenbergs viņam bija tas visuzticīgākais; no tam viņš bija pārliecināts. Bet vecais Ozols viņam tik tuvu nestāvēja, jebšu tas Uplejas saimniecībā bija daudz svarīgāks. - Ar Freimani baronam gāja gandrīz tāpat. - Baronietei v. Kronšild bija Anlīze Potivar tas pats, kas viņas laulātam draugam Priede. Potivariene skaitīja pātarus, apmeloja meitas un citus, uzmetās citiem par tiklības tiesnesi, tādēļ viņa pati slikta nevarēja būt! Lielmāte kā diemžēl simts tūkstoši arī mudīgu pātaru skaitītāju turēja par dievbijīgu; bet, par kādu briesmīgu noziegumu apsegu tāds lieks svēts ģīmis var kļūt izlietāts, to mēs jau esam redzējuši. Daudz citādi lielmātei negāja ar veco Volgeruhu. Viņa zināja, ka tā laba nekā nedara un melo, un postu saceļ, bet viņa nevarēja atsacīties vec un vecam ieradumam, nevarēja šo veco vienzobi aizsūtīt kādā klusā kaktā, kur viņa mazāk varētu skādēt un ļaudis apmelot, it kā tā labiem cilvēkiem no paša likteņa būtu nolemta par vajadzīgu sodu.
Un tā kā šinī ziņā, tā arī dažā citā nemanot tikums kļuva nievāts, netikums pacelts.
Puišiem pierēķināja par grēku, ka tie ripas kāva un, labāka prieka nepazīdami, krogos plītēja un dancoja; bet Priedem neviens par grēku nepierēķināja, kad tas vārtījās nešķīstības dubļos un pēc īpašas sistēmas vajāja nevainību, un laupīja pagasta meitu godu. Jā, pie visa tā viņš vēl stāvēja ļoti augstā cieņā!
Pašā kungu namā neviens nerunāja, kad Freimanis ar viltīgām kārtīm citiem nolaupīja naudu, bet, kad kādai meitai notika tā nelaime, kad kāds puisis to godam bildināja un Freimanim tā arī patika, tad to ar negodu izdzina no muižas - Potivariene visu zināja notaisīt par netiklu, par «liderīgu».
Ko palīdzēja visas brīvības, viss tas labums, ko dzimtskungs savam pagastam tik daudzkārt parādīja, kad šis smaka zem tik necienīga jūga, kā pagasta tiesas priekšsēdētājs to tik skaidri prata atklāt!
Barons mīlēja savus ļaudis, vēlēja tiem visu labu, bet atļāva saviem algādžiem tos garīgi apspiest un viņus atkal un atkal iemīt atpakaļ sadzīves dubļos.
Vai tas bija cits kas nekā necienīgs jūgs un apspiešana, kad Priede uz savu galvu uzdrīkstējās laist pavēli, ka dziedātājiem un mūzikas korim bez viņa atjaušanas neesot brīv sanākt; ka viņš šo koru teicamo vadoni Pētersonu pēc patikšanas varēja tramdīt un viņam visādus šķēršļus likt?
Tikai drusciņ mazāk mīlestības un taisnības no kunga puses - un Uplejas pagasts būtu bijis viens no sliktākiem tanī apgabalā!
Bet, ja pagasts šo necienīgo jūgu būtu nokratījis, kā tas to jau daudzreiz vēlējās; ja tās patriarhāliskās saites tad būtu satrūkušas, kas caur gadu simteņiem bija vītas starp kungu un ļaudīm, - kas tad tās gan būtu sarāvis? Vai pagasts? Nē - viņš tikai būtu darījis, ko viņam spieda darīt. Priede un biedri pie tam būtu bijuši vainīgi, bet ārīgi, zināms, pagasta vadoņiem tā vaina būtu kļuvusi uzkrauta.
Bet uzņemsim atkal sava stāsta pavedienu.
Stiprs pērkons un vareni zibeņi bija tīrījuši Uplejas sadzīves gaisu. Likās, it kā pati taisnības dieve būtu nokāpusi no debešiem un reiz bargu tiesu turējusi par veciem, bezdievīgiem grēciniekiem. Ļaudis dvašoja vieglāki, visa muiža, viss pagasts jutās atsvabināti no grūta lietuvēna, no riebīgiem zvēriem cilvēku sejā. Jauna dzīvība radās un līdz ar to - drošākas cerības uz nākotni.
Vecais barons Drahenklau bez kavēšanās bija laidis ziņu Uplejas lielkungam par visu, kas noticis, un nebija diezgan spējis uzteikt Felzenberģa taisnu prātu, drošu dūšu un izmanību, kā arī citu iedzīvotāju uzticību pie noziegumu atklāšanas.
Ērmīgu iespaidu šīs ziņas padarīja uz veco baronu un viņa famīliju. Nu abi vecie it kā no miega atmodās, kurpretim Klotilde šīs ziņas uzņēma it kā kādu jau sen gaidītu vēsti. Arī tas, kas no Felzenberģa bija ziņots un ko viņai bez aizturēšanas stāstīja, viņu nebūt nepārsteidza. Felzenbergs, viņas ideāls, jebšu gan nesasniedzams ideāls, citādi nebūt nevarēja darīt; tas bija pats par sevi saprotams, it kā viņa arī nekad nebija šaubījusies, ka atsegtie noziedznieki ir ļauni cilvēki.
Arī vecās Volgeruhas izturēšanos barons Drahenklau nebija piemirsis ziņot.
Pēc kādām nedēļām no Itālijas atnāca šāda pavēle no vecā lielkunga.
«1) Manim nozagtās lietas un nauda, kā protams, jāņem atpakaļ, turpretim tā cita pie Fihtenberģa atrastā nauda - jāapķīlā. Kad viņš to nevar pierādīt par godīgi iemantotu, tad tā ir zagta, - un krīt mana pagasta nabagiem par labu.
2) Pagasts lai vēlē skrīveri pēc savas patikšanas, algu viņam maksā muiža kā līdz šim, ja pagasta vietnieku pulks caur īpašu spriedumu to pieņem; bet pagasta skrīveris nevar reizā būt arī muižas amatā.
3) Priedes vietā par ekonomijas grāmatu vedēju un tamlīdz par Felzenberģa kunga palīgu divu dienu laikā no tā brīža, kad šī vēstule manā muižā aiziet, jāieceļ vecais Ozols, ar savu senāko algu un visām savām citreizējām tiesībām, cik tās uz viņa dzīvi zīmējas.
4) Annu Volgeruh tanī ad 3 minētā laikā ar visu savu mantību aizvest uz malas muižu Raupeni, kur viņai pie moderes ēšana un īpaša istabiņa ierādāma.
5) Zūze tiek apstiprināta par saimnieci, Bērziņš - par vecāko vagari un jaunais kučieris - par jaunāko vagari.
6) Felzenberģa kunga alga tiek paaugstināta uz 1500 rubļiem, visi viņa nosacījumi, ko tas sapulcētiem muižas ļaudīm izsludinājis, no manim pilnīgi tiek apstiprināti, es tos atrodu par ļoti derīgiem.
7) Pagasta amata vīriem un visiem, kas muižas valdei pie minēto noziedznieku saņemšanas nākuši palīgā, es izsaku savu īpašo atzīšanu un pateicību.
8) Bez kavēšanās, kur un kā vajadzīgs, jārūpējas, ka Grieta un Kārlis kā gluži nevainīgi pārnāktu atpakaļ. Tad viņiem jāatdod Lauksargu mājas - tas vecais neris nekam neder. Ja vajadzīgs, tad abiem jādod palīdzība, es domāju, tas vecais žūpa ir parādos. - Grietas kāzas lai notiek uz manu rēķinumu.
Barons v. Kronšilds, Uplejas dzimtskungs.
N e a p e l ē, 5./17. jūlijā 1869.»
Jebšu ģenerālpilnvaris barons Drahenklau citādu atbildi no sava vecā drauga gan nebija sagaidījis, tad tā viņam dažā labā ziņā taču darīja īstu prieku; tādēļ viņš, to izlasījis, tūdaļ lika aizjūgt un brauca pie Felzenberģa un it kā jauns virsnieks uzvarēto karogu tam spulgainām acīm rādīja barona Kronšilda vēstuli. Felzenbergs mazāk priecājās par pieliktiem 500 rubļiem nekā par to, ka viņa kungs te izrādījās pilnīgi par to, par ko viņš to turēja. Arī uz muižas ļaudīm tas darīja ļoti labu iespaidu. Nu tik tie pilnīgi ticēja, ka vecais lielskungs tiešām labu vien grib, blēžus bez žēlastības soda un tiem atkal labu dara, kam netaisnība notikusi. - Tā arī Zūzei nu tik nozuda beidzamās bailes no Potivarienes - tik dziļi tās bija iesakņojušās.
Pavārs, visu to dabūjis zināt, noņēma savu balto cepuri, nosvieda to sev priekšā zemē un tad, abas rokas padusēs ielicis, sacīja:
«Ich habt aber immer gesagt, der Felsenberg is firer Kerl.»
Ļoti grūti nācās, līdz vecai Volgeruhai varēja iestāstīt, ka tiešām tāda pavēle nākusi, ka viņai jāiet uz malas muižiņu.
«Jūs tāde vece kungs man tik tais tāde aprils, bet tagad jau april nav un precet es vairs negrib,» viņa, nejauki ņirgādama, atbildēja baronam Drahenklauam. - Drīz, zināms, izrādījās, kā tiešām aprīļa nav.
Vecais Ozols, gluži jauns tapis, ierūmējās atkal savā vecā mājasvietā, kur Priede pa tam bija mitis.
Dienu pēc tam Birkhāns ienāca kukņā un noprasīja: «Pavār, vai jūs neziniet, vai barona kungs mani nav licis iecelt par pagasta skrīveri? Kas tad cits to vietu varēs izpildīt.»
«Ak du solcher Teter,» Pētersile iespurcās, «ich dir schon werde geben Schreiber!» To sacījis, pavārs pakampa pavārnīcu, iesmēla tanī ūdeni un uzlēja Teterim to uz galvu.
Nopurinājies šis devās augšām pie Felzenberģa un sacīja tā:
«Augsti cienīts kungs un Uplejas glābējs! Araberu sakāms vārds saka: kāda kunga maizi ēdi, tādu dziesmu dziedi. Es līdz šim ēdu Fihtenberģa maizi, un, ko mēs abi ņēmām rokā, tas vairs necēlās. Bet Fihtenbergs man lāga nepatika, un es varētu daudz ko no viņa stāstīt, ja jums patiktos. No jums viņš arī daudz ļauna runājis, es jums visu izstāstīšu. Mēs divi iztiksim ļoti labi, cienīts Felzenberģa kungs. Jo, pēc manām domām, neviens tik labi neizdarīs tanī skrīvera vietā kā es. Un tās lones dēļ redziet, man jau tik daudz nevajaga, es jau katru reizi varu pakvitēt, ka es visu esmu saņēmis. Es domāju, šī lieta varētu iet. Ko jūs domājiet, cienīts Felzenberģa kungs?»
«To jūs tūdaļ dabūsit zināt,» Felzenbergs atbildēja un paskandināja.
«Laikam jūs mani liksiet izsviest?»
«Jā!»
«Kādēļ tad tā, cienīts muižkungs? Mani jau diezgan moca un sviež ārā! - Jūs taču esiet tik mīlīgs un labs kungs, un es jums it nekā ļauna neesmu darījis.»
Pa tam ienāca Ošu Juris un jautāja, ko jaunskungs gribot?
«Tagad vairs nekā - mīļo Juri - man ar Tetera kungu vēl jāizrunājas,» Felzenbergs atbildēja.
Juris atkal izgāja, un Felzenbergs uzsāka:
«No jūsu vientiesīgās jautāšanas es atzīstu, ka jūs tiešām neapzināties tā ļaunuma, kas jūsu priekšlikumā. Vienkārt, godprātīgs cilvēks sevi tā neuzslavē, otrkārt, godīgs cilvēks nekad neuzaicinās uz tādu blēdību, kā jūs to darījuši. Es domāju, ka tāda izturēšanās pilnīgi attaisno izsviešanu pa durvīm. Bet, kā jau minēju, es atzīstu, ka jūs to bez īpašas izskaidrošanas nebūtu sapratuši un varbūt vēl domātu, ka jums liela netaisnība notiek. Tādēļ es savu pirmo nodomu neizpildīju un nu gribētu dzirdēt, kā jūs sevi cerējiet attaisnoties?»
Teteris sašļuka, acumirklī viņam nekā nebija, ko atbildēt, bet, atzīdams, ka viņam taču kas jāsaka, viņš visai nedroši uzsāka:
«Redziet, cienīgs Felzenberģa kungs, kad cilvēks slīkst, tad tas ķeras arī pie pucnaža; un es tiešām vairs nezinu, ko darīt, kad es vietas nedabonu, t. i., kad mani neieceļ par Uplejās skrīveri, jo citur jau mani neņems. Prastu darbu strādāt es tak nevaru - -»
«Kādēļ ne?»
«Nu, es taču esmu bijis par skrīvera palīgu un esmu mācīts cilvēks, un ļaudis mani sauc par jaunkungu, kā es nu lai ar viņiem atkal kopā strādāju? Man taču ir kauns, un no darba es arī esmu atradinājies.»
«Tātad, pēc jūsu domām;, tāda skrīvera palīga vieta cilvēku padara gluži nelaimīgu.»
«To es nesaku, bet, kad cilvēks ko mācījies, tad viņš taču dodas uz augšu, ne atpakaļ,» Teteris atbildēja.
«Bet kā tad, kad tas neizdodas, kā, par piemēram, jums tagad?»
«Tad - - tad - - jā, es nezinu, ko tad!»
«Es domāju, ka tad jāstrādā, ko spēj, lai savu maizi godam nopelnītu,» Felzenbergs piezīmēja. «Jūsu mācība, par piemēru, nav tik dziļa un pamatīga, ka tā jums atdarītu ceļu uz kādu patstāvīgu vietu - jūs protiet norakstīt, rēķināt, nepilnīgi vāciski - tas ir viss! Bet ar šo mazumiņu īsti derīgs skrīveris nenāk cauri, tam jāzin vairāk, un, par visām lietām: tam jābūt prātīgākam, nekā jūs esiet. Priede jūs ir samaitājis, jo viņš pats bija samaitāts cilvēks; nu jums jāuzsāk gluži no jauna dzīvot un nevis par skrīvera palīgu. Ir es domāju, ka pie mūsu tagadējām būšanām jums nāktos grūti arī tikai prasta strādnieka vietu dabūt. Bet tas arī nebūt nav vajadzīgs, mums netrūkst tādu vietu, kur jūs savu mazumiņu mācības pareizi variet izlietāt. Kā, par piemēram, būtu, kad jūs iestātos mācībā pie Puķes kunga? Vēlāk, ja jūs čakli un pareizi izturēsities, es jums palīdzēšu tikt Rīgā pie jo lielākiem dārzniekiem. Puķes kungs ir mācīts un saprātīgs vīrs, viņš jūs labprāt pamācīs un - audzinās!»
Teteris apdomājās. Viņa galvā palika skaidrāki un skaidrāki - viņš atzina ne vien, ka Felzenberģim pilnīga taisnība, bet arī savu bēdīgo stāvokli. Viņa acīs parādījās asaras, kad viņš sacīja:
«Jums taisnība, cienīgs kungs, man jāpaliek par dārznieku. Es jums no sirds dibena pateicos!»
«Es priecātos, ka no jums reiz izvirstu krietns vīrs.»
«To es apsolos un jums būšu mūžam pateicīgs.»