MĀTERU JURIS

SADZĪVES VIĻŅOS

OTRĀ DAĻA

15. ATRIEBŠANĀS

Pulkstens jau bija divpadsmit naktī, un Felzenberģa jājamais zirgs vēl arvienu nebija atsūtīts.
«Es nesaprotu, kas tur noticis,» Eduards sacīja. «Mana sirds ir nemierīga - labprāt es gribētu steigties uz Upleju - kad tik tur kāda nelaime nav notikusi!»
«Es likšu iejūgt savus zirgus,» Bahs pasteidzās sacīt. «Tad es tev ļoti pateiktos.»
Sulainis izgāja likt iejūgt, bet drīz atkal atnāca un ziņoja, ka nupat kā Vaņka atvests. Kāds puika to bija jāšus pie pavadas atvedis.
«Kādēļ tik vēlu, zēn?» Felzenbergs jautāja.
«Kučieris jau ātrāki nelika jāt, cienīgs jaunskungs,» puika atbildēja, savu cepuri noņemdams.
«Vai Uplejā viss kārtībā?» Felzenbergs atkal jautāja.
«Jā - viss kārtībā.»
«Tad labi. Vai tu man varēsi līdz jāt?»
«Es nezinu, cienīts jaunskungs, tam Vaņkam nu gan neviens cits zirgs nevar līdzi skriet - tas jau iet kā vējš. Un tā es jau arī neprotu jāt kā jūs, cienīts jaunskungs. Es pārjāšu viens pats.»
«Vai tev nebūs bail?»
«Ko es lai baidos - mīļais Dievs jau ir visur,» zēns atbildēja.
«Tad labi - jāj tūdaļ uz mājām, es vēl drusciņ te palikšu. »
Zēns aizjāja.
Felzenberģis, Uplejas dēļ apmierinājies, piepeši apdomājās citādi. Viss, ko viņš ar savu svaini bija runājis, viņu pilnīgi neapmierināja. Tas bija noticis karstā, nemierīgā valodā. Viņš vēl šo to gribēja pārrunāt jo mierīgāki. Baham tas bija ļoti pa prātam, un abi svaiņi iegāja atpakaļ istabā. Vaņku kučieris piesēja turpat dārza pusē pie lievenēm. Visi dienderi aizgāja gulēt. Pulkstens varēja būt pret pusdiviem, kad Felzenbergs atvadījās un aizjāja.
Dziļās domās nogrimis, viņš savam uzticamam zirgam atjāva pilnīgu vaļu. Gandrīz pie S. upes tilta aizrikšojis, Vaņka palika nemierīgs, izcēla galvu un spraukšļoja, it kā kāds ienaidnieks būtu tuvumā. Felzenbergs palika uzmanīgs, klausījās, bet nekā nedzirdēja. Viss bija klusu un nakts tumsībā arī nekā nevarēja redzēt.
«Kas tev ir, Vaņka?» viņš runāja ar savu zirgu un, galvu tam noglaudījis, to mudināja uz tālāk iešanu.
Vaņka nospraukšļojās un tad piepeši ņēmās skriet, it kā no ādas šautos, it kā būtu jāskrien caur briesmīgu uguni.
Ne simts soļu viņam nebija skriet līdz tiltam, bet, tur atskrējis, viņš piepeši paklupa un nogāzās gar zemi. Felzenbergs, visai izmanīgs jājējs būdams, kājas gan bija īstā laikā izrāvis no kāpšļiem, bet, līdz ar zirgu krizdams, viņš ar galvu smagi krita uz pašaurā tilta lenteri. Zili un zaļi uguņi viņam nožibēja gar acīm - tad viņš pazaudēja apziņu un palika guļot. Tanī pašā acumirklī no lielceļa abām pusēm izlēca divi vīri, abi ar resnām rungām apbruņoti. Vaņka bija atkal ātri uzlēcies un nostājies pie sava kunga. Pirmo uzbrucēju, kas tam tuvojās, viņš ar saviem zobiem nežēlīgi sakoda, turklāt viņa cepuri noraudams. Otrais dabūja stipru spērienu ar pakaļas kājām un nokrita. Ja Felzenbergs nebūtu bijis paģībis, tad abi razbainieki nekā nebūtu izdarījuši, bet Vaņka viens pats ilgāki vairs nevarēja atturēties. Uzbrucēji bija jo īgni palikuši un gāzās pa otram lāgam virsū savam upurim Felzenberģim. Kamēr viens viņa zirgu bija noķēris pie pavadas un to ar visiem spēkiem noturēja, tamēr otrs pacēla savu resno un smago rungu pār Felzenberģa galvu, bet, iekam tas savu slepkavas darbu spēja padarīt, norībēja šāviens un tanī pašā acumirklī slepkava, tikai vēl iebļaudamies, nogāzās gar zemi. Otrs šāviens norībēja, un zirga turētājs, zvēram līdzīgi iekaucies, aizkliboja projām. Vaņka, vaļām ticis, devās atkal atpakaļ pie sava ģībonī esošā kunga.
No kurienes nāca šie divi šāvieni?
Tie nāca no - Elzas drošās rokas.
Ir viņa bija dabūjusi vēstuli no Itālijas. Klotilde tanī vēlējās šo to zināt un lūdza, lai ar pirmo pastu atbildot. Klotildes grūto ciešanu ievērojot, Elza šo lūgumu ar mīļu prātu gribēja izpildīt; bet pasts no Uplejas gāja projām rītā agri pulksten sešos. Ja vēstuli gribēja ar šo pasta braucienu sūtīt, tad to vajadzēja vēl šovakar jeb šo nakti aiznest un iemest pasta kastītē. Uplejieši jau bij aizbraukuši - priekš viņu aizbraukšanas Elzai nebija vaļas rakstīt un Felzenberģi viņa aiz dažiem iemesliem negribēja apgrūtināt. Tādēļ viņa lūdza kādu meitu, savu apdienētāju, lai šī aiznes viņas vēstuli, ko tā labprāt paklausīja.
Šī meita pārnāca ap pulksten vieniem. Elza vēl bija kājās - miegs viņai nenāca, tādēļ viņa lasīja. Viņa gulēja ērberģī. Lielā nama augšas istabas, kur viņa pastāvīgi mita, patlaban bija pārlabošanā. Vēstules aiznesēja, Elzas istabā vēl uguni redzēdama, tūdaļ steidzās pie savas kundzes.
«Līziņ, - jūs jau atpakaļ? Vai iemetāt pasta kastītē?» Elza laipni prasīja.
«Jā, cienītā jaunkundze, iemetu, bet man bail, ka nenotiek kāda nelaime - es tā steidzos!»
«Kas ir, Līziņ?» Elza iztrūkusies jautāja.
«Redziet, cienītā jaunkundze, kad es biju atnākusi līdz S. upes tiltam, tad es tur sadzirdēju paklusām runājam. Man palika ļoti bail, tādēļ es paslēpos ceļmalas krūmos. Drīz atjāja Uplejas zirgu gans, kas jaunkungam to zirgu atvedis. «Ē, puis - pieturi!» es dzirdēju uzsaucam. Zēns gribēja griezties atpakaļ, bet tā pati balss viņu apmierināja, sacīdama: «Nebīsties nenieka. Tu aizvedi Uplejas muižkunga zirgu, vai nav tā?»
«Tā ir gan,» zēns bailīgi atbildēja.
«Nu, re nu; es gribēju pie jaunkunga darbu dabūt, bet, Uplejā viņa nevarēdams sagaidīt, tagad eimu uz Plieniem. Vai jaunskungs tur vēl ilgi paliks - varbūt līdz rītam?»
«Nē, līdz rītam viņš gan nepaliks, solījās pēc kāda brītiņa jāt.»
«Paldies, zēn, par to ziņu; es tev reiz nopirkšu veģi,» tas pats vīrs atbildēja, un puika tad aizjāja uz Upleju. Man ienāca prātā, ka šis vīrs nekā laba nenes savā galvā; viņš arī nevarēja viens būt, jo pēc tam es atkal dzirdēju runājam. Pa tiltu vairs nedrīkstēdama iet, es nogāju no lielceļa un steidzos projām uz to vietu, kur tā laipa, āre, tas taks, kas nāk tiešām uz Plieniem. Darat, ko jūs nu redzat, cienītā jaunkundze, bet man bail, ka nenotiek kāda nelaime.»
Ar savu aso prātu Elza ātri apķēra, ka Felzenberģim draud briesmas. Viņa zināja, ka tam ir ne vien draugu, bet arī daudz ienaidnieku. Bet ko tagad darīt?
«Vai jaunskungs jau aizjājis?» viņa ātri jautāja.
«Es nezinu - es nenācu pa lielceļu.»
«Tad steidzaties un paprasat kučierim vai sulainim tie zinās!»
To sacījusi, Elza žigli apvilka savu vieglo vasaras mēteli, bet aizmirsa cepuri jeb lakatu paņemt. Viņa ļoti steidzās. «Kurp lai iemu, ko lai daru? Dievs, esi man žēlīgs!» viņa sacīja izsamisusies.
Piepeši viņa ieraudzīja Baha revolveri, ar ko viņa aizvakar bija mērķī šāvusi. Viņa šāva ļoti droši - Bahs viņu bija iemācījis šaut. Ne acumirkli vairs nešaubīdamās, viņa pakampa revolveri, iebāza to svārku kabatā un devās ārā. Līziņa velti bija meklējusi kučieri un sulaini - tie bija pie dārznieka un svinēja vēl Eduardiņa dzimšanas dienu.
«Vai kur nemanījāt Felzenberģa kunga zirgu?» Elza steigšus prasīja.
«Nē - nekur!»
«Tad viņš ir aizjājis - Dievs, esi viņam žēlīgs! » viņa izsaucās. «Es steigšos projām uz tiltu - jūs meklējat ļaudis, lai tie man steidzas pakaļ, bet nemodinat cienmāti, tā par daudz izbīsies; arī kungu nevajaga modināt.»
Šo pavēli devusi, viņa it kā vēja spārniem caur dārzu devās projām uz augšām minēto taku, pa kuru daudz ātrāki varēja aizkļūt uz tiltu. Neizsakāmas bailes viņu bija pārņēmušas - garā viņa jau redzēja Felzenberģa asiņaino līķi, viņa bālo vaigu. - - Viņa skrēja bez rimšanās, viņa nejuta nedz piekušanu, nedz arī, ka viņas kājas pa daļai jau bija asiņainas, viņas drēbes noplosītas pa krūmiem un stumburiem. Savu mēteli viņa nosvieda, lai vieglāki varētu skriet. Tikai viena vienīga vēlēšanās piepildīja viņas sirdi, deva viņai necerētu spēku - tā vēlēšanās, ka viņa īstā laikā aizsteigtos un vēl varētu glābt to vīru, ko viņa mīlēja tik karsti, tik uzticīgi - vairāk nekā savu dzīvību!
Drusciņ vēlāk nekā Elza devās uz ceļu, aizjāja Felzenbergs. Tomēr Līziņai neizdevās viņu sastapt - ļaudis meklēdama un celdama, viņa nebūt nebija pamanījusi, ka Vaņka vēl ir nama otrā pusē. Felzenbergs aizjājot gan dzirdēja mazu troksni šurp un turp, bet domāja, ka tas ceļas no svētku beigām. Kad ļaudis bija sacelti, tad Felzenbergs jau bija projām. Sulainis tūdaļ iegāja pie Baha. bildinādams, ka esot jābrauc pie kāda grūti saslimuša. Otrā istabā, kur Marija nevarēja dzirdēt, viņš savam kungam ātri izstāstīja, ko Līziņa piedzīvojusi. Jau pēc kādām minūtēm Bahs ar dažiem vīriem jāšus bija ceļā uz tiltu, kur viņi, kā jau zinām, taču par vēlu atnāca.
Elza gandrīz reizā ar Felzenberģi atskrēja pie briesmu vietas: Viņa dzirdēja it tuvu jājam; viņa dzirdēja, ka Vaņka spraušļoja; viņa dzirdēja, ka Eduards ar to sarunājās un tad to uzmudināja uz skriešanu. Viņa gribēja saukt, lai Eduards nejāj, bet bailes žņaudza viņai kaklu viņa nevarēja ne runāt, ne saukt - Eduards nezinot gāja briesmās! «Dievs, stāvi viņam klāt,» viņa lūdza savā prātā un steidzās projām uz tiltu, kur viņa atskrēja akurāt tanī brīdī, kad viens no slepkavām no Vaņka dabūja spērienu. Revolveri no kabatas ātri izņēmusi, viņa meklēja mērķi. Bija tik tumšs, ka ne uz pārs soļiem nevarēja redzēt. Te viņai nāca palīgā tā razbainieka lāsti, kas taisījās Felzenberģi nonāvēt.
«Nu tu mežsargus vairs neizraidīsi no vietas - elles zaņķi,» viņš, velnam līdzīgs, ņurdēja, un pret tikko manāmo nakts gaismu Elza pamanīja, ka viņš noliecās pie kāda guloša cilvēka, it kā meklēdams, uz kuru vietu sekmīgāki varētu sist. Tanī acumirklī, kad viņš atkal pacēlās, Elza šāva, un, kā zināms, viņa bija labi trāpījusi. Šāviena uguns apgaismoja briesmu vietu un parādīja viņai otro slepkavu. Bet acis viņai bija apžibējušas, tādēļ viņa šo mērķi tā vairs nevarēja noņemt; tak garām šāvusi viņa ir tam nebija.
Vairāk uzbrucēju nepamanīdama, viņa nometās ceļos pie Felzenberģa, kas vēl arvienu gulēja bez samaņas. Karstas asaras plūda iz viņas acīm, kad viņa Eduarda galvu paņēma savās rokās un dedzīgi skūpstīja viņa bālo pieri.
«Eduard, sirdsmīļo Eduard,» viņa iekliedzās, un likās, ka šīs skaļas nāk iz mirstošas sirds, «atmosties, nemirsti, neej uz viņu pasauli, - Eduard, tava Elza ir pie tevim nemirsti, atmosties!»
Eduards nedzirdēja un nejuta nekā:
Šāvienu dzirdējuši, Bahs ar saviem pavadoņiem steidzās, ko vien zirgi varēja skriet. Bahs, ar savu mudīgo jājamo zirgu jādams, vispirmais atsteidzās. Viņš bija klāt īstā brīdī, jo ievainotais slepkava bija atvilcies atpakaļ un, no Elzas balss noprazdams, ka tikai sievietis viņu sašāvis, viņš patlaban gribēja nonāvēt savu pretinieci, savā apskurbšanā nebūt nemanīdams, ka kāds jājējs joņiem bija piesteidzies. Vēl zirgam mugurā sēdēdams, Bahs atdarīja savu līdz paņemto kabatas vējlukturīti, un spožā uguns gaisma apstulboja slepkavas acis, tā ka tas iztrūcies atkāpās atpakaļ.
Felzenberģi par nonāvētu turēdams, Bahs dusmu un riebuma pilns gāzās virsū slepkavam un ar vienu sitienu to nogāza gar zemi. Tanī pašā brīdī atskrēja tie citi un tūdaļ to apcietināja. Pie otrā razbainieka tas vairs nebija vajadzīgs - Elzas lode, kā vēlāk izrādījās, bija trāpījusi viņa nejauko sirdi.
No visa tā Elza nekā nemanīja. Viņas spēki, to augstāko kāpienu sasnieguši un tad atslīgdami atpakaļ, viņu tagad pavisam bija atstājuši. Eduarda galvu vēl arvienu turēdama savās rokās un karsti raudādama, viņa it kā ārprātā tikai sauca: «Nemirsti, atmosties, Eduard, sirdsmīļo Eduard!»
Tiešām nezināja, ko vairāk nožēlot, vai - kā likās nonāvēto Felzenberģi vai to uzticīgo dvēseli, kas bija atsteigusies viņu glābt un tagad vaimanāja pie viņa nedzīvām miesām.
Lēnām viņu atvilcis no Felzenberģa un nodevis sulaiņa ziņā, Bahs vispirms aplūkoja savu nelaimīgo svaini. Viņa vaigs bija bāls, acis aizdarītas - tikai lēnām viņš vēl dvašoja. Mati un drēbes bija asiņaini. Kad Vaņka savu kungu ieraudzīja tādā būšanā, tad tas atsteidzās šurp, sāka žēlīgi zviegt un, viņa galvu apošņājis, taisījās viņa miesas kašņāt ar kājām, it kā to gribēdams uzmodināt. Viņa priekškāju ceļi bija asiņaini, laikam no briesmīgā kritiena. Tikai ar lieliem pūliņiem viņu varēja apmierināt un atturēt atpakaļ, lai daktera glābšanas darbu nenokavētu: Caur smago kritienu uz tilta lenteri Felzenberģa galva bija satriekta un vienā vietā pušu. Tak ievainojums nebija nāvīgs. Ģībonis bija cēlies no organisma, īpaši smadzeņu vispārīgās satricināšanas. Viņu nonesa ceļmalā un nolika uz izklātām drēbēm. Cepurēs atnesa ūdeni no upes, un Bahs notīrīja ievainojumu un matus un apslapināja paģībušā pieri un krūti. Felzenbergs atdarīja acis, ieraudzīja savu svaini un sacīja vāji:
«Ak tā - tu te esi - es domāju, ka - - -»
Viņš atkal apklusa un aizmiga. Vajadzēja linu lakata, ar ko ievainojumu sasiet, bet, it kā par nelaimi, steigdamies visi bija pakampuši drēbes, kurās kabatas lakata nebija. Elza, izdzirdusi, kas trūkst, iesaucās, ka viņai esot. Bet velti - viņas lakats bija Felzenberģim. Tak viņa ilgi neapdomājās. Tumsā atkāpusies, viņa ātri atdarīja savu krūts segu un noplēsa prāvu gabalu no sava smalkā linu miesas auta.
«Ko jūs esiet darījusi, Elza?» dakteris pārsteigts jautāja. «Vainas sasienamais tas ir ļoti labs, bet jūs saaukstēsities - es redzu, jūs esit bez mēteļa!»
«Glābjat tikai viņu,» Elza ātri atteica un tad jautāja: «Vai viņš nāvīgi ievainots?»
«Nē - es nedomāju vis, bet man liekas, ka Eduardam būs jāizcieš grūta karsoņa slimība - viņa smadzenes ir ļoti satricinātas!»
«Paldies žēlīgam Dievam, ka ievainojums nav nāvīgs,» viņa izsaucās un tad, pie Eduarda galvas ceļos nometusies, it kā ar viņu runāja:
«Es tevi kopšu, Eduard. Es klausīšos uz katru tavu dvašošanu un vēlēšanos - es tev būšu otra māsa!»
Patlaban dakteris bija beidzis savu apkopšanas darbu, kad arī viņa Marija atbrauca. Tūlīt pēc savas atsteigšanās Bahs savu kučieri un vienu puisi sūtīja pēc ratiem, ar ko ievainoto varētu pārvest. Marija jau iepriekš, vispārīgu un nemierīgu kustēšanos un ļaužu aiziešanu pamanījusi, bija uzcēlusies un ātri apģērbusies. Viņa sajuta, ka kāda nelaime notikusi, bet neviens nezināja sacīt, kas noticis. Kad kučieris pārnāca pēc ratiem, tad viņa uz visu vīzi gribēja dabūt zināt, kas ir. No iesākuma gan izlocīdamies, kučieris beidzot pārliecinājās, ka bēdīgo notikumu taču nevarēs paslēpt. Skonīgiem vārdiem viņš savai cienmātei vēstīja, ka jaunskungs uz tilta kritis un sasities. Marija nejauki iekliedzās - viņas sakarsētā fantāzija paredzēja lielāku nelaimi. Nekāds spēks viņu vairs nevarēja atturēt atpakaļ - viņa brauca līdz. Pie nelaimes vietas atbraukusi, viņa ieraudzīja savu brāli, kas līķim līdzīgs bez samaņas gulēja, un nokrita pie tā gar zemi. Bahs viņu saķēra un, cik spēdams, apmierināja. Elza viņai pamazām izstāstīja, kādās briesmās Eduards bijis.
«Un tu viņu esi izglābusi, mīļā Elza, - simtkārtīgu pateicību es tev izsaku!» Marija raudādama teica un apkampa savu dūšīgo draudzeni.
«Bet kādā būšanā tu esi, mīļā Elza? Ar pliku galvu vaļējiem matiem - noplēstām drēbēm - asiņainām rokām un saplosītām kurpēm! Apžēlojies! Un tu trīci tev ir auksti - še, ņem manu lielo lakatu, ietinies tanī, man taču ir mētelis.»
Elza paklausīja - viņa tiešām drebēja no aukstuma un pārlaistām briesmām. Kamēr slepkavas aplūkoja, Elza savai draudzenei izstāstīja visu, galu no gala. Marija nevarēja diezgan apbrīnot viņas sirdību un izmanību, bet atzina arī, cik karsti un uzticīgi viņa mīl Eduardu. Šinī brīdī viņa nespēja aprēķināt, kas no tik dedzīgas, knapi piedzīvotās mīlestības var izcelties, bet par sava brāļa mūža draudzeni viņa Elzu labprāt būtu redzējusi.
Viens no slepkavām, kā jau minēts, savu garu sen bija izlaidis. Otrais turpretim bija gurnos ievainots. To Bahs lika aizvest uz Plieniem, apkopa un lika apvaktēt. Līķis palika pagasta vecākā ziņā, kas pa tam bija atsaukts. To apvaktēja turpat ceļmalā, līdz pilstiesa izbrauca. Slepkavas bija no viena lentera staba šķērsām pār tiltu līdz otram stabam pārvilkuši un piesējuši grožu: Vaņka to, ar joni skriedams, gan bija pārrāvis, bet pie tam arī kritis. Nodomātās slepkavības cēlonis bija prasta atriebšanās. Vainīgie bija divi no atlaistiem mežsargiem, kas par muižas kalpiem negribēja iet, nedz arī citur godīgi strādāt, kamēr tie citi palika par godīgiem strādniekiem. Tie bija vecā Neumaņa nevēklības augļi. Ievainotais slepkava neliedzās, bet izteica it visu; bez tam arī bija tik daudz liecinieku; arī Elzai bija jābrauc uz virspilstiesu. Skaidri un gaiši viņa izteica savus piedzīvojumus. Kā saprotams, viņu ne vien izsacīja par nevainīgu, bet arī uzslavēja un apbrīnoja viņas dūšību un - mīlestību. Pie dzīvības atlikušo slepkavu notiesāja uz grūtiem cietuma darbiem. Līdz pat beigām viņš liedzās, ka viņam bez nošautā kādi līdzzinātāji, jebšu ļaudis stipri vien runāja, ka nodomātā slepkavība esot izperināta pavisam no citas puses un ka abi uzbrucēji derēti tikai par izdarītājiem.