MĀTERU JURIS

SADZĪVES VIĻŅOS

OTRĀ DAĻA

17. DZĪVĪBA PAR DZĪVĪBU

Plienu zāle šodien atkal bija svētku vīzē pušķota. Uplejas dārznieks un pagasta dailenītes, dabūjuši zināt, ka Felzenbergs šodien celsies, bija atnesuši dārza un lauku puķes, ar ko Plienu zāli un namu izpušķot. Priekšistabā gaidīja pagasta valdes locekļi, vecais Ozols un citi vīri, bet laukā liels pulks ļaužu, kas Felzenberģi gribēja redzēt un apsveicināt.
Uz Ošu Juri viegli atspiedies, Eduards ienāca zālē. Mazais Eduardiņš bija pirmais, kas savu krusttēvu apsveicināja.
«Ontuli, tante Elza nošāva divi lēlus lazbainēkus!» viņš vēstīja un pieglaudījās Felzenberģim, kas rušināja viņa sprogainos matiņus un nobučoja viņa pieri.
Marija nāca savam brālim pretim un, prieka asaras raudādama, to sirsnīgi skūpstīja.
Bahs viņam vēlēja laimes uz ātru pieņemšanos spēkos. Elza sēdēja pašā zāles galā un - raudāja. Viņa bija bāla un ļoti satricināta.
«Un mana glābēja?» Felzenbergs gandrīz drebošā balsī jautāja. «Es to neredzu!»
«Tante Elza sēd kaktā un skaita pātarus,» mazais pļāpis vēstīja, redzēdams, ka Elza paņēmusi avīžu lapu un ar to slēpa savu vaigu.
«Elza!» Felzenbergs mīlīgi sauca un gāja uz to pusi, kur viņa sēdēja.
Elza pacēlās un nāca viņam pretim, savas acis slēpdama kabatas lakatā. Viņa bija ģērbusies tanī pašā smukā svārkā. kas viņai priekš trim nedēļām pa svētkiem bija mugurā. Viņas skaisto, mazo galviņu pušķoja daiļi saliktās kuplo matu bizes. Viņa atkal bija skaista - jo skaistāka tanī varonības spožumā, ko viņa bija iemantojusi caur knapi ticamu sirdību un izmanību un caur savas mīlestības svētām, karstām liesmām. Un pie tam viņa bija tik pazemīga un neapzinājās nedz šī spožuma, nedz sava nesalīdzinājamā skaistuma. Felzenberģim gāja saldas šaušalas caur sirdi un īkstīm, kad viņš Elzi uzlūkoja, kad viņš, tāpat kā priekš trim nedēļām, viņas tuvumā sajuta to mīlīgo smaršu, kas skaistu, sirdstīru sieviešu tuvumā pat to visstiprāko vīru paspēj apreibināt ...
«Ko es tev esmu parādā, Elza?» viņš mīlīgi vaicāja un viegli atņēma viņas lakatu no acīm.
Elza nekā neatbildēja, bet raudāja vēl vairāk. Šīs asaras bija dimanti, kas mirdzēja viņas acīs, uz viņas sakarsētiem, tagad uzplaukstošas rozes krāsai līdzīgiem vaigiem.
«Ko es tev esmu parādā, Elza?» Felzenbergs atkal jautāja.
«Ne nieka!» viņa atbildēja iz mocītās krūts. «Ko es darīju, to es darīju kā katra cilvēka pienākumu. Es jūs biju apbēdinājusi - ievainojusi - tagad mēs esam - līdzīgi!»
«Tikai kā cilvēka pienākums ir uzlūkojams tavs glābšanas darbs? Vairāk tu nekā nejūti priekš manis?» Felzenbergs pārmezdams jautāja.
Elza atkal sāka raudāt un paslēpa rokās savas acis. «Domā uz Klotildi, Eduard,» viņa knapi dzirdoši čukstēja.
«Es zinu, ko es daru, uz kuru pusi sveras manas mīlestības svars, - dzīvība par dzīvību!» Eduards ātri atbildēja.
«Tu nožēlosi, Eduard,» viņa atkal čukstēja un pieslējās pie viņa kamieša.
Eduards sirsnīgi apkampa Elzu un pirmo reizi skūpstīja viņas šķīstās rožu lūpas. Viņā pacēla savas skaistās acis, kurās vēl asaras mirdzēja, un uzlūkoja Felzenberģi ar neizsakāmu, dziju mīlestību.
«Tava uz visu mūžu, Eduard,» viņa sacīja un spieda viņa bālo roku. «Es tevi aizvedīšu uz zofaju - tu esi piekusis.»
Eduards ļāvās sevi aizvesties un apsēdās. Bahs un Marija aizgāja pie jaunā pāra un tam sirsnīgi vēlēja laimes. Vecais Ozols pa tam bija ienācis un, prieka asaras raudādams, svētīja savu vienīgo bērnu un Felzenberģi. Atdusējies šis Elzu paņēma pie rokas un ar Ošu Jura piepalīdzību izgāja priekšistabā un tad uz lievenēm. Neizsakāms prieks parādījās uz visu atnākušo sejām, kad tie Felzenberģi ieraudzīja dzīvu un jau tik tālu atspirgušu. Bet, kad viņš, jebšu gan drusciņ vājā balsī, sacīja:
«Redziet, te ir manas dzīvības glābēja un līgaviņa,» tad gavilēšana negribēja ne rimties. Pilnas trīs nedēļas visā pagastā un apgabalā tikai Elzas slava un Felzenberģa brīnišķīgā izglābšana bija ļaužu mutē - neviens nešaubījās, ka no abiem iznāks laimīgs pāris, un nu tas pa daļai jau bija piepildījies.
Felzenbergs bija piekusis un drīz atkāpās savā kambarī, Elza viņu vairs neatstāja un pakavēja viņam laiku, līdz viņš iemiga. Tad viņa skūpstīja viņa pieri un lēnām aizgāja. Ir viņai kāroja pēc miera. Viņa aizgāja savā istabā, iepriekš Ošu Jurim lūgusi, lai tas Felzenberģim paliek pie rokas.
Eduards tagad ātri atveseļojās un nāca pie pilna spēka. Klotildes dēļ viņš ar Elzi skaidri un gaiši izrunājās. Elza beidzot pilnīgi pārliecinājās, ka no viņu savienošanās ar Klotildi nevarēja ne domāt. Ir viņa pazina fon Kronšilda domas par ļaužu kārtām. Tāpat kā Eduards, tā arī viņa Klotildi paturēja mīļā atmiņā, runāja bieži no tās un nožēloja viņas sūro, nenovēršamo likteni. - Vēl kādu nedēju Felzenbergs palika Plienos un pa to laiku pie Elzas atrada allaž jo vairāk teicamu, dižanas sirds īpašību. Viņš ne vien nenožēloja, ka ar Elzi saderinājies, bet jutās sevi tik mierīgu, tik laimīgu kā vēl nekad visā savā mūžā. Šad un tad šo laimi gan traucēja dzīvā atmiņa uz Klotildi, bet tā apziņa, ka viņš, vienkārt, ar to nekad nevarēja kļūt savienots un, otrukārt, savu svētāko pienākumus darījis, Elzai neslēpdams savu pretmīlestību, viņš atkal apmierinājās. Pie tam Elza viņu allaž uzturēja jautru un priecīgu, - neizsīkstošs bija viņas gara dāvanu, viņas laika kavēšanas līdzekļu avots, un, kad Felzenbergs viņu apkampa un uzlūkoja, tad zuda visas raizes, visi sirdēsti, - tad viņš ticēja, ka skaista un ar teicamām gara un sirds īpašībām apdāvināta sieva vīram sataisa, tā sakot, debess priekus zemes virsū. Grūti viņam bija no Elzas šķirties uz pāris dienām, kad Rumbenieks un Ošu Juris nākošā svētdienā ar karieti un četriem šķimeļiem viņam atbrauca pakaļ. Uplejā viņu saņēma ar vislielāko godu un prieku. Goda vārti bija taisīti, un neskaitāms ļaužu pulks viņu apsveicināja.