MĀTERU JURIS

SADZĪVES VIĻŅOS

OTRĀ DAĻA

20. PĀRSTEIGŠANĀS

Uplejas dzimtskungi, nevienam negaidot un necerot, pēc tam otrā dienā pārbrauca. Barons Kronšilds ļoti izbrīnījās, redzēdams, ka viņa muiža vēl tanī pašā vietā un ka viss - cik no ārienes varēja redzēt - ir teicamā kārtībā.
Felzenbergs nebija mājās. Vakarā priekš tam viņš bija nojājis uz Plieniem, lai no rīta agri varētu būt mežā, kur liels pulks ļaužu strādāja pie tīrīšanas un grāvju rakšanas. Tikai otrā vakarā viņš solījās būt mājās. No Elzas viņš bija atvadījies vakarā vēlu. Viņa bija ļoti nemierīga, un, kad Eduards šķirdamies viņu skūpstīja, tad viņa to dedzīgi apkampa un, savu skaisto galvu pieslējusi pie viņa vaiga, rūgti raudāja, sacīdama:
«Es nezinu, kas tas ir, bet man ir ap sirdi, it kā mēs beidzamo reizi redzētos, it kā mēs šovakar šķirtos - uz visu mūžu!»
Felzenbergs smējās un viņu apmierināja.
«Tev ir ļoti dzīva fantāzija,» viņš sacīja, «un man tiešām liekas, ka tu maz staigā pa lauku; tavas asinis pie tam vainīgas, ka tava sirds tik bailīga. Apmierinājies, mīļā līgaviņ, - rītu un parītu smiesies par savām veltīgām bailēm.»
«Lai Dievs dotu,» viņa atbildēja, un ilga, sirsnīga skūpstīšanās aizzieģelēja atvadīšanos.
Kad barons Drahenklau atbrauca Uplejā, tad Kronšildi jau bija mājās.
Abi draugi apsveicinājās visai sirsnīgi.
«Kā tu tā piepeši pārbrauci?» Drahenklau jautāja.
«Tūdaļ es tev to izskaidrošu,» Kronšilds atbildēja un paņēma lielu paku vēstuļu no sava rakstāmā galda. «Še, lasi tās!»
Vēstules ātri izlasījis, barons Drahenklau gardi smējās.
«Vai tas ir, kas tevi tik steigšus dzina uz mājām? Ja tas tā ir, tad tu vēl bez bēdām varēji palikt Itālijā. Ir es esmu saņēmis šīm līdzīgas denunciācijas, bet es visām ierādīju vietu papīru kurvī vai kamīnā. Un šīs divi vēstules, uz ko tu liec vislielāko svaru, ir tie prastākie meli, ko vien var izdomāt. Vai tu nezini, ka abi vīri, kas tur parakstījušies, šinī, lietā nebūt nav «uzticama puse», jo tie taču ir Felzenberģa ienaidnieki! Vai tev nebūt vairs nav atmiņā, kas notika īsi priekš tavas aizceļošanas? Felzenbergs ir goda vīrs un tīrs cilvēks. Tādas lietas, kā viņam te pārmet, viņš gan ar vislielāko īgnumu atraidītu. Apmierinājies un slavē Dievu, ka tu tādu muižkungu esi dabūjis. Drīz tu pārliecināsies, ka Uplejas saimniecība ir ļoti teicama un ka starp ļaudīm ir ieviesies ļoti labs gars, kamēr Felzenbergs te ir. Godīgākus, paklausīgākus un mīļākus cilvēkus tu vairs nekur neatradīsi. Tavi ļaudis ir kā pārvērtušies, kamēr Priede un viņa abi biedri te vairs nedzen savus nedarbus.»
«Es tevim labprāt gribu ticēt,» barons Kronšilds atteica, «bet taču es vēlētos pārliecināties, vai minētās denunciācijas arī tanī ziņā ir viltīgas, kas tur no tiem «slepeniem» papīriem un viltīgiem dokumentiem ir rakstīts. Es gribu Felzenberģa papīrus cauri lūkot! Viņš ir jauns cilvēks un drīz var krist skādīgu aģitatoru nagos!»
«Felzenbergs!» barons fon Drahenklau iesaucās. «Ne mūžam tas nevar būt! Un kur tad mums ir tie «aģita tori»? Tie mīt Felzenberģa pretinieku galvās. Vai tas vīrs, ko viņi piemin, ir aģitators? To nevar liegt, ka V. nav bijis diezgan uzmanīgs, it vienkāršu lietu, ka tā pēc tam simtkārt pa avīzēm sludināta, spekulantiem un nesaprašiem atjaudams uzpūst par «tautas jeb politisku» lietu. Bet aģitators viņš nav! To pierāda arī tiesas spriedums, kas viņu no jebkuras vainas atsvabinājis. Kādēļ ļaudis gāzās prom uz Iekškrieviju baru bariem, jebšu V. bija skaidri un gaiši izsludinājis, ka tikai kādām famīlijām ir vieta viņa pirktā muižā? Mūsu neattīstīto ļaužu lētticība un vieglprātība pie tam ir vainīgas, zināms gan - arī mūsu pašu nerēķināšana. Kādēļ no Uplejas, no manas un Lauenšteina muižas neviens negāja? Kur ļaudīm labi klājas, no turienes tie neaiziet. Uz Iekškrievijas citām guberņām iet arī nebūt nav grēks - tās taču ir mūsu tēvija tāpat kā Baltijas guberņas. Tomēr tā bez ziņas un apdoma atstāt savu dzimteni un bariem aiziet nav pareizi - tas atriebjas pie pašiem vieglprātīgiem, un, kas tos uzmudina uz tādu aiziešanu, ir tēvijas un ļaužu ienaidnieks. Bet V. to nav darījis, ja mēs gribam taisni būt. To darīja tie, kas V. uzticību nelietīgi valkāja. Vēl reizi es saku: V. gan mīlē savu tautu, bet aģitators viņš nav! Laba viņš gan ir darījis, sevišķi ar visiem spēkiem rūpēdamies par mūsu dārgās tēvijas kuģniecību. - Arī no viņa dibinātās un izdotās «Pēterburgas Avīzes» nav tik ļaunas, kā tās izpaustas. Tiesa, ka daži raksti tanīs varēja būt lēnāki, bet tiesa ir arī, ka mūsu sadzīvē ir tik daudz to graizāmo vājību. Daži, kas šo laikrakstu tik bargi notiesā, darītu daudz labāki, savas vainas atzīdami. Es esmu pārliecināts, ka pēc gadiem rakstīs un uzrādīs mūsu sadzīves vainas vēl brīvāki un asāki, un tad nebūs iespējams publikas balsi apspiest - tad šī balss būs jāievēro. Pavisam mēs rēķinām ar neīstiem skaitļiem un dusmojamies, ka tie sāk atmosties un galvu cilāt uz attīstību, ar ko mums būtu jādzīvo labā draudzībā, - kas mums neievērojami nebūtu vis jāatstāj. Tas ceļš, ko mēs eimam, mūs akurāt aizvedīs uz mērķi, no kā mēs bēgam. Tādēļ ir arī gluži bezprātīgi biedrību, kas nodomājusi sekmēt tautisku pašapziņu un izplatīt gaismu, ar nicināšanu nosaukt par «klubu namu» utt. Jo tie centieni, ko tur sekmē, ir uzlūkojami par tiltu, kas mūs savieno ar to tautu, kuras ceļi iet gluži blakus mūsu ceļiem. Kas šo tiltu grib nopostīt, tas mūs grib padarīt vientuļus un tādēļ - vājus! - Lai mēs pielūkojam, ko mēs darām, bet par visām lietām: lai mēs neejam politisku neattīstītu galviņu pavadā, lai neklausām viņu bailīgu murgu brēkai!»
«Tad jau būs vēl labāki, kad es pats būšu atradis, ka Felzenbergs ir nevainīgs - apmelots un ka visas denunciācijas ir meli,» barons Kronšilds tiepās.
«Bet vai tu nebūt neapdomā, ka tu Felzenberģi ļoti dziļi ievainosi, viņam tādu neuzticību parādīdams, viņam klāt neesot, izmeklēdams viņa papīrus, it kā viņš būtu kāds ļaundaris? Un tomēr viņš tevim tikai labu darījis, strādājis un rīkojis bez apnikšanas, it kā par savu labumu gādādams! Tu nepazīsti Felzenberģi un viņa īsto dabu. Tā ir dimants zelta kausā! » barons Drahenklau atbildēja.
«Pārliecinājies no viņa nevainības, es viņu vēl vairāk cienīšu,» Kronšilds stīvējās.
«Tavs prāts lai notiek - bet savas rokas es mazgāju nevainībā!»
Barons Kronšilds skandināja. Ošu Juris ienāca.
«Vai tev ir jaunā muižkunga istabu atslēga?»
«Jā, cienīgs tēvs.»
«Vai tu zini, kur stāv viņa skapju un citu ieliekamo vietu atslēgas?»
«Felzenberģa kungs visas savas lietas tura neieslēgtas - tikai dzelzs naudas skapis ir aizslēgts.»
«Tad labi. Nāc mums līdz,» barons Kronšilds pavēlēja.
«Jā, jā, cienīgs tēvs,» Juris atbildēja un gāja līdz. Abiem baroniem klātesot, viņš atslēdza Felzenberģa istabas.
Abi kungi pārlūkoja viņa papīrus. Uz rakstāmā galda bija dažādas vēstules, visas teicamā kārtībā. Darīšanu raksti bija vai nolikti vai apslodzīti, vai vākā šūti un aprakstīti; privātvēstules visas bija jaukā, no Elzas dāvinātā mapē. Arī viņas pašas vēstules tur atradās. Barons Kronšilds priecājās par tik jauku un sirdstīru rakstīšanu. Elza tak bija viņa audzēkne! - Ekonomijas grāmatas bija vestas glīti un rūpīgi. Galda šūplādē atrada garu listi par Uplejas nabagiem un bāriņiem, kam Felzenbergs bija nolēmis un pa daļai jau izdalījis tos 500 rubļus, kas bija pielikti viņa algai. Turpat atradās rūpīgi izstrādāta programma priekš dibinājamās svētdienas skolas, pamācīšana vingrošanā un grāmatu krātuves kārtības rullis. Otrā šūplādē bija plaša programma, kādā vīzē Uplejas meži ar sekmi kopjami, cik asu malkas un baļķu par gadu var izdot un kurās vietās var griezt zemes malku. Tad bija vēl dažas citas programmas, p.p., par jaunu ķieģeļu un kaļķu cepļa celšanu, par pļavu pārlabošanu, par lauku derīgāku iegrozīšanu un tā pr. Uz lasāmā galda bija «Rigache Zeit.», visi latviešu laikraksti pa vienam eksemplāram un dažas zemkopības un mežu kopšanas avīzes, un dažādas ziniskas un māksliskas grāmatas, visas teicamā kārtībā. Arī Felzenberģa palielā bibliotēkā atrada tikai derīgas grāmatas. No «aizliegtiem» papīriem, «kur nekas labs nevar būt», neatrada ne jausmas.
«Tiešām, te ir ko priecāties,» barons Kronšilds sacīja. «Tik darbīga un vispārīgi attīstīta vīra es otra vēl neesmu redzējis! Man jākaunas, ka es šo sekmīgo un lietderīgo darbošanos salīdzinu ar saviem darbiem. Kad tā strādā, tad ir gan vērts, ka cilvēks studē. Un pie tam Felzenbergs ir tik labdarīgs! 500 rubļu viņš atdod nabagiem un bāriņiem. Ir gan vīrs, ko var apkampt. Nu es atzīstu pats, ka tev ir taisnība, mīļais draugs, un ka visas denunciācijas ir gluži viltīgas. To es no tiem vīriem taču nebūtu domājis. Kā viņus nu vairs var cienīt! Kādu jaunu priekšzīmi viņi dod citiem, kur viņiem taču vajadzētu labu priekšzīmi dot! Kā saskan viņu jaukie vārdi ar tādiem darbiem? Lai Dievs ir žēlīgs!»
Barons Drahenklau priecājās, ka viņa draugam zvīņi bija nokrituši no acīm. Abi kungi jau gribēja iet, kad Ošu Juris, kas aiz dusmām par tādu izkratīšanu gandrīz raudāja, ironiskā balsī sacīja:
«Cienīgs tēvs, Felzenberģa kungs tur arī mēdz paglabāt savus papīrus, varbūt jums tos vajaga!» Viņš rādīja uz kādu tikko pamanāmu un aizslēgtu šūplādi grāmatu skapī.
«Tā jau aizslēgta,» barons atbildēja.
«Te ir tā atslēga,» Juris rādīja uz kādu plaukta stūri. Viņš zināja, ka Felzenbergs šinī šūplādē uzglabā visus papīrus, kas uz viņa paša būšanām zīmējas, un šīs bija tik tīras un skaidras, ka pat saules gaismā brūces pie tām nevarēja atrast.
Šūplādē bija Felzenberģa diploms, abas zelta medaļas, viņa skolas cenzūras, dažas vēstules no nelaiķa tēva un mātes, īsi uzzīmējumi, ko «vecais Jānis» bija stāstījis, un daži citi raksti. Šūplādes pašā galā bija lasītājiem jau pazīstamais dokumentu paciņš.
Barons Kronšilds to paņēma un lasīja uzrakstu:
«Uhrkunden so sich bezwecken auff dem Ursprung Derer von Plehnen genannt Felzenberg.»
«Kas tas?» viņš iesaucās. «Derer von Plehnen genannt Felzenberg! Vai tad Felzenberģi muižnieki? Vai šie būs tie papīri, kas esot atrasti jeb viltīgi taisīti?» Viņš atdarīja paciņu.
«Von Gottes Gnaden Wir Jacob in Lifland, zu Curland und Semgallen Hercog - -» - «Ulricus von Krohnschildt» - «Micus von Plehnen genannt Felzenberg» «Ulricus von Kroltnschildt leiblichen Sohn gerettet -» - «das Indigenat zu ertheilen» - «als haben Wir - - - gedachten Micus von Plehnen genannt Felzenberg nebst Familien und Nachkommenschaft von der Leibeigenschaft und ertheilen ihm und allen seinen Nachkommen das Indigenat -» - «Obersecretarius Bartholdi Meyer -» - «Ritterbuch» - «dotiret habe zu ewigem Bezitz unter dem Nahmen «Plehne Bezitzlichkeit» - «anerkannt und rechtsamst bestātiget sein. -Ekau - 1649.
Jacob, Hercog zu Curland.»

Tā sakot, bez elsas barons Kronšilds šo dokumentu bija izlasījis, tikai tās svarīgākās vietas dikti izsacīdams. Viņš apsēdās.
«Vai tev no šī dokumenta bija kas zināms?» viņš jautāja.
«Nē,» barons Drahenklau atbildēja un arī apsēdās.
«Bet šis manifests ir oriģināls - nav vis viltīgs jeb pakaļtaisīts - re, te ir hercoga Jēkaba paša paraksts, es to labi pazīstu - man ir daudz darīšanu bijis ar viņa parakstītiem dokumentiem - un re, te viņa zieģelis, nešauboties īsts un labi uzturējies. - Tātad Felzenbergs ir muižnieks - tas ir lēti pierādāms - Uplejas baznīcas grāmatas to izrādīs, ja arī citu pierādīšanu trūktu, es zinu, tās sniedzas, mazākais, līdz hercoga Jēkaba laikiem. Bet kas tā par «Plehne Bezitzlichkeit»? Vai tā ir tagadējie Plieni? Bet tas nevar būt - toreiz tik mazu zemes gabalu nemēdza dāvināt. Un kā tas nācis atpakaļ pie Uplejas! Ha, ha, ha,» barons smējās, «vai zini, ļoti lēti var gadīties, ka man gribot negribot Felzenberģim jāatdod pus Uplejas!»
«Nu, nu, tik traki jau nebūs,» barons Drahenklau mierināja savu draugu un tad runāja tālāk: «Pēc manām domām, mums visi šie papīri ar apdomu jālūko cauri, lai zinām, kas ir, kas nē.»
«Tev taisnība, ņemsim tos līdz. Juri, nāc šurp!» Kronšilds sauca.
Juris atnāca.
«Tu esi par otru liecinieku, ka es šeit no fon Felzenberģa kunga skapja cauri lūkošanas dēļ esmu paņēmis - paga, cik papīru? Piecpadsmit,» viņš izskaitīja. «Saki fon Felzenberģa kungam, ka es darīšu tā, kā no goda vīra var prasīt, un lai es arī nabags paliktu - kas viņam nāksies, es viņam visu atdošu, līdz beidzamai artavai!»
To sacījis, barons Kronšilds pacēlās un lepni aizgāja, visus papīrus cieti rokā turēdams, ka neviens neizkrīt.
«Na, ja Uplejā dienas laikā nespoko, tad es negribu Juris būt,» Ošis sacīja, aizslēdza Felzenberģa durvis un aizgāja.
Abi draugi steidzās uz Kronšilda rakstāmo istabu. Juris un visi citi dienderi saņēma pavēli, ka lai viņus netraucētu. Barons Kronšilds aizslēdza durvis un tad kopā ar Drahenklau sāka lasīt vienu papīri pēc otra. Ulriķa fon Kronšilda dāvināšanas dokumentu izlasījuši, viņi apstājās.
«Es nebūtu citādi darījis,» Uplejas dzimtskungs sacīja. «Plienu Mikus bija izpelnījies muižnieka kārtu un zemi. Šis zemes gabals ir ļoti liels, te apzīmētās robežu vietas man ir ļoti labi pazīstamas - tās vēl visas pastāv. Bet kā šī zeme nākusi atpakaļ pie Uplejas?»
«Te būs,» fon Drahenklau iesaucās, «kontrakts ar Pēteri fon Felzenberģi no 1722. gada; laikam tas izšķirs.» Viņš to lasīja priekšā.
«Tā, tā,» Kronšilds runāja. «Par 5000 dālderu šī zeme aizķīlāta, bet, ja daudz, tikai uz divdesmit pieciem gadiem. Arī ilgs laiks. 1747. gadā Felzenberģim savu zemi vajadzēja dabūt atpakaļ. Kādēļ tas nenotika?»
Drahenklau lasīja citu papīri.
«Ah - tas lēti protams,» Kronšilds piezīmēja. «Kristofors fon Felzenbergs kļuva uzaudzināts pie kāda zemnieka, bez skolām, bez nekā. Uzaudzis tas iestāja sava tēva Pētera pēdās, t. i., Plienu mājās. Šis Pēteris, liekas, būs kritis nabadzībā caur savu labsirdību pret Opperšteinu, kas viņu laikam piekrāpis jeb nav spējis tos 5000 dālderu atmaksāt. Toreiz tā bija liela nauda. Kristofors jeb Kristaps, kā zemnieki to sauca, tad nu bija zemnieks Plienos. Kā liekas, šos dokumentus viņš tikai vēlāk dabūjis un varbūt vairs nav varējis izlietot. Viņu varēja pārsteigt ātra nāve. Viņa mājas laikam valdīja kāds cits, kas varbūt maksāja nomu, lai Kristoforu varētu uzaudzināt.
Kam šī noma maksāta, kas to lai zin, bet tik daudz var atzīt, ka Kristofors, mazākais, no iesākuma sevi nav uzlūkojis par Plienu īpašnieku; bet tikai par nomnieku; pieņemams, ka viņš savu nomu nemaksājis vis naudā, bet atlīdzināja caur to, ka viņš Uplejā bija par uzraugu. Tāda maldīšanās viņos «nepapīru» laikos ļoti viegli varēja notikt. Kristofora dēlam tad gan ne prātā nenāca Plienus paģērēt par velti, tikai, zemnieks būdams, viņš maksāja nomu kā visi citi saimnieki. - Bet nu - kas tagad būs?»
«Pēc manām domām, Eduards Felzenbergs jeb fon Plehnen genannt Felzenberg ir ne vien šī vārda un muižnieka kārtas, bet arī visas te minētās zemes mantinieks,» barons Drahenklau atbildēja un mierīgi braucīja savu sirmo, garo bārzdu. «Par to tak nav jāšaubās,» barons Kronšilds ierūcās, «bet cik atlīdzināšanas Felzenberģim nākas par tiem augļiem, kas viņam, mazākais, par beidzamajiem desmit gadiem jādabon? Tas ir jautājums.»
«Paga, cik to augļu ienes minētais zemes gabals?» barons Drahenklau jautāja.
Kronšilds apskatījās savās ekonomijas grāmatās. Pēc kāda brīža viņš sacīja:
«Iznāk liela summa - lielāka, nekā es domāju! Redzi, piecpadsmit mājas, sudmalas un divi krogi kopā ienes par gadu -» viņš saskaitīja - «3360 rubļu. Ja ienākšanas no meža nebūt nerēķina, tad par 10 gadiem allaž ienāk 33 600 rubļu - prāva summa!»
«Bet vai tad Felzenbergs tik daudz paģērēs?»
«Es tak no viņa neizlūgšos dāvanas, un pēc taisnības man tik daudz jāmaksā!» Kronšilds ātri atteica.
«Bet kā tas ir ar to muižnieka kārtu un ar visu šo tiesību pierādīšanu!» barons Drahenklau jautāja. Tanī brīdī klaudzināja pie durvīm. Kronšilds tās atdarīja. Ošu Juris pieteica baronu Lauenšteinu.
«Lūdzu, barona kungs, šurp!»
«Jā, jā, cienīgs tēvs.»
Lauenšteins bija braucis Felzenberģi apmeklēt, bet, dabūjis dzirdēt, ka Kronšildi nupat kā pārbraukuši, viņš, zināms, tūdaļ pieteicās, ar Felzenberģi cerēdams vēlāk sastapties.
«Jūs nākat pašā laikā,» barons Kronšilds, savu mīļo viesi sirsnīgi apsveicinājis, uz to sacīja.
«Redziet - šeitan ir savādi, nešauboties īsti dokumenti, kas zīmējas uz mūsu Felzenberģi. Esiet tik labi, izlasat tos un tad sakat mums savas domas. Jūs esat jaunāku laiku jurists - es esmu no vecajiem. Pa tam tiesu zinība ir ļoti attīstījusies.»
Lauenšteins labprāt paklausīja, un abi vecie kungi bija atkāpušies otrā istabā. Visus dokumentus ar apdomu izlasījis, viņš ataicināja vecos kungus un sacīja:
«Pēc manām domām, visi šie dokumenti ir īsti - nav vis pakaļtaisīti. Iz tiem ir viegli pierādāms, ka Eduards Felzenbergs, šī vārda un šīs ģimenes beidzamais un vienīgais vīriešu kārtas loceklis, ir ne vien muižnieks, bet arī «Plehne Bezitzlichkeit» mantinieks. Gan te ir piezīmēts, ka hercoga Jēkaba pavēle, lai Mikus fon Plehnen genannt Felzenberg un viņa famīliju ar visiem pēcnākamiem ieraksta muižnieku grāmatā, nav kļuvusi izpildīta, bet tāda izpildīšana ir tikai ārīgas formas nokavēšana, kas minēto manifestu nekādā vīzē nevar atspēkot, nedz padarīt par nederīgu. Hercogs Jēkabs bija firsts un valdnieks «no Dieva žēlastības», un viņa varā stāvēja pilnīgi piešķirt muižnieku kārtu. Šī piešķiršana pati caur sevi padarīja par muižnieku, vai kāda korporācija ar to bija mierā vai ne. Tikai pašam ķēniņam bija vara hercoga nosacījumus apgāzt, bet šinī lietā tāda apgāšana, kā diezgan gaiši redzams, gan nebūs notikusi.
Kurzemes vēsture no hercogu laikiem ir ļoti bagāta ar gadījumiem, kur muižnieku korporācija pretojas hercoga pavēlēm; bet tāda pretošanās tikai tad notika ar sekmi, kad ķēniņš to atzina un hercoga nosacījumus atcēla, kas visai reti atgadījās. - Tās zemes dēļ var procesēties, taču Felzenberģim beidzot paliktu virsroka, jo tik svēta zvērastība, kā Uldriķis fon Kronšilds to izsacījis un tad vēlāki atjaunojis minētā dāvināšanas dokumentā, ne caur kādu spēku nav apgāžama. Pierādāms arī ir, ka viņa pēcnākamie to gandrīz simt gadus cienījuši un piepildījuši. Tikai 1722. gadā tās nosacījumi caur brīvprātīgu līgumu, bet tikai uz 25 gadiem, pa daļai tiek pārgrozīti. Pēc šī laika, t. i., 1747. gadā, viņa atkal pilnīgi nāk spēkā, un, kad tas tomēr nav noticis, tad jāpieņem nezināšana un maldīšanās no abām pusēm. Bet caur to īpašuma tiesības nenovecojas jeb neizdziest. Tādēļ Felzenberģim gan būtu jādabon atlīdzināšana, mazākais, par desmit gadu augļiem, ko Uplejas dzimtkungi nepareizi jeb bez kādas tiesības baudījuši, un, kā pats par sevi saprotams, visa tā zeme, kas dokumentos apzīmēta.
Bet visa šī lieta jau ir izšķirta. Vai jūs, cienījamie kungi, šo dokumentu arī esiet lasījuši?» Lauenšteins jautāja, kādu ļoti jaunu papīri rokā turēdams.
«Nē - to mēs pavisam neesam ievērojuši. Kas tas ir?» Kronšilds jautāja.
«Tad atļaujiet, ka es jums to lasu priekšā,» Lauenšteins lasīja:

«T e s t a m e n t s
Visiem, kam te daļas, bet sevišķi visiem maniem mantiniekiem un pēcnākamiem, ja Dievs man tādus piešķirtu, lai nāktu pazīstams un zināms, ka šis ir mans prāts un mana beidzamā vēlēšanās.

Art.1.

Pēc šādiem dokumentiem: (te bija apzīmēti it visi lasītājiem jau pazīstamie dokumenti) - es kā fon Plehnen, sauktu Felzenberģu, ģimenes beidzamais loceklis un vienīgais vīriešu kārtas mantinieks baudu muižnieku kārtas tiesības un bez tam vēl to tiesību no Uplejas cienījamā dzimtskunga, mana un manas māsas tēvišķīgā audzinātāja, barona Leonarda fon Kronšilda prasīt atpakaļ to minētos dokumentos jo tuvāki aprakstīto zemes gabalu zem tā vārda «Plehne Bezitzlichkeit», līdz ar augļiem, kas man pienākas, mazākais, par desmit beidzamajiem gadiem, un ko Uplejas dzimtskungi - es esmu pārliecināts, nezinādami - bez taisnības baudījuši.

Art.2.

Atzīdams, ka nekādas šūpulī iemantotas personiskas privilēģijas cilvēku nespēj padarīt par īstu jeb prāta muižnieku un ka šis goda vārds katram pašam jāizpelnās caur saviem darbiem, caur visu savu dzīvi, - es priekš sevis un saviem pēcnākamiem caur šo atsakos no tām personiskām tiesībām, ko minētie dokumenti man un viņiem piešķir. Uz šo atsacīšanos mani paskubina tā vēlēšanās, lai manas īstās kārtas dēļ neceltos veltīgs troksnis, caur ko varbūt dažas pārvēršanās varētu gadīties. Es esmu pārliecināts, ka mani pēcnākamie šo manu prātu un vēlēšanos cienīs un darīs pēc manas priekšzīmes.

Art.3.

Vairāk nekā 300 gados Uplejas dzimtskungi, Kronšildu baroni, manai ģimenei ir tikai labu darījuši, sevišķi tagadējs dzimtskungs Leonards un viņa laulātā draudzene ir ne vien pret maniem vecākiem teicami darījuši, bet arī tēvišķi gādājuši par manu un manas mīļotās māsas Marijas kārtīgu audzināšanu un skološanu. Visvairāk mums viņiem jāpatencina tas godīgais stāvoklis sadzīvē, ko mēs tagad ieņemam. Mūsu pateicīgā sirds mūs dzen kādu daļu no tiem upuriem, ko viņi priekš mums nesuši, atlīdzināt, jebšu tie pilnīgi nav atlīdzināmi ne ar visas pasaules zeltu. Tādēļ mēs savā dzīves laikā svēti atsakāmies no visām savām tiesībām, kas zīmējas uz zemes gabalu «Plehne Bezitzlichkeit», un no visiem augļiem, kas mums par to pienāktos. Bet, kad mēs mirstam, tad par visu šo tiesību vienīgo mantinieci caur šo mēs ieceļam Leonarda fon Kronšilda kunga vienīgo meitu Klotildi fon Kronšild, kura mums allaž bijusi mīļa draudzene un māsa. Ja viņa mirtu bez pēcnākamiem, tad šīs no viņas iemantotās tiesības pāriet uz viņas citiem īstiem mantiniekiem.

Art.4.

Par šī sava beidzamā prāta un svētās apsolīšanas izpildītājiem mēs lūdzam un ieceļam:
1) baronu Teodoru fon Lauenšteinu;
2) advokātu Kārli Riekstiņu un
3) dakteri Voldemāru Bahu, tagadējo Plienu māju īpašnieku.

Art. 5.

Šis testaments ir rakstīts divos eksemplāros, no kuriem viens ir paglabājams virspilstiesā, otrs nodots Dr. V. Baham.
Mēs ceram un esam pārliecināti, ka mūsu mīļotā draudzene un audzēkņu māsa Klotilde fon Kronšild šo mūsu vēlēšanos un beidzamo prātu cienīs un piepildīs. Dievs lai sekmē viņas dzīves ceļus un lai ir mums visiem žēlīgs! Uplejā, 1. oktobrī 1869.

Eduards fon Plehnen, saukts Felzenbergs, Marija Bah, dzimusi fon Plehnen, saukta Felzenberg.
Dr. Voldemārs Bahs, savas laulātās draudzenes Marijas asistents.

(Zieģeļi).

Liecinieki: pagasta vecākais Krišjānis Akmins - Aizkrastos. Uplejas pag. tiesas priekšsēdētājs Kārlis Bērziņš - Dīkanos. Uplejas pagasta skrīveris Miķelis Balodis.»
Dziļš klusums bija rakstāmā istabā, kad barons Lauenšteins šo testamentu bija izlasījis. Barons Kronšilds apsēdās un savu vaigu paslēpa rokās. Barons Drahenklau sacīja:
«Te lai no Felzenberģa mācās, kas ir īsts muižnieks.» Lauenšteins domīgs apsēdās uz zofaju. Beidzot fon Kronšilds uzņēma valodu:
«Tāda cilvēka es vēl neesmu pieredzējis! Kurā katrā brīdī es viņu kā savu mīļāko dēlu spiestu pie savas krūts un mirdams es viņa rokās atstātu visu, kas man ir mīļš un dārgs!»
«Tu nepazīsti Felzenberģi,» barons Drahenklau atkal piezīmēja. «Tu nepazīsti ne viņa īsto dabu, nedz viņa apbrīnojamo gara spēku. Nekāda vara viņu nepiespiedīs pazemoties, tikai caur savu spēku viņš visu grib panākt tikai t o viņš pieņem, ko viņš pats ir nopelnījis. Kas notika ar tiem 500 rubļiem, ko tu viņam bez līguma piešķīri? Nabagiem viņš tos izdalījis. Kas notiek ar to lielo mantu, kas viņam no tevis nākas? To viņš atdod Klotildei, savai audzēkņu māsai, kā viņš pareizi saka. Un ko viņš dara ar hercoga Jēkaba privilēģiju? Viņš to kā nenopelnītu atmet nost un saka: «Es pats sevi gribu darīt par īstu muižnieku; sava prāta pēc es jau esmu īsts muižnieks - kam man vajaga to papīra lupatu.» Vēl es neesmu piedzīvojis, ka viņš arī tikai burtu ņemtu atpakaļ no saviem izsacītiem vārdiem, - un tu domā, ka viņš jel kad ņems atpakaļ, ko viņš rakstījis? Tu alojies! Viņš ies savu ceļu. Un es bīstos, ka viņš ies ļoti ātri!»
«Kādēļ?» Kronšilds ātri jautāja.
«Vai tu domā, ka viņa augstā un lepnā sirds sevi nejutīsies pazemotu, dziļi ievainotu, kad viņš atradīs, kāda neuzticība viņam parādīta? Un vai tas paliks klusu vai ļaudis to nedabūs zināt, ka muižkunga papīri «kratīti», - vai tu domā, ka viņš tādu pazemošanu pacietīs? Es nedomāju vis. Kādēļ tu man nepaklausīji?» barons Drahenklau sāpīgi izsaucās.
«Es runāšu ar Felzenberģi un viņam visu izstāstīšu.»
«Mēģini!» fon Drahenklau atbildēja.
Pēc maltītes kungi un dāmas bija zālē, Klotilde bija ļoti atveseļojusies un, kā likās, it jautra. Kad sulaiņi bija atkāpušies, tad runāja atkal par minētiem dokumentiem. Te nu Klotilde dabūja zināt, kas Eduards īsteni ir un ka viņš to iecēlis par savu vienīgo mantinieci. Arī to viņa dabūja dzirdēt, kas Felzenberģa istabās atrasts «aizliegtu papīru» vietā nabagu liste.
Klotilde drīz aizbildinājās ar piekušanu caur garo ceļu. Viņa iegāja savā kambarī. Ko viņa tur darīja un domāja - to mēs nezinām. Taču mēs ar viņu šovakar vēl satiksimies.