MĀTERU JURIS

SADZĪVES VIĻŅOS

OTRĀ DAĻA

21. «AR DIEVU - UZ VISU MŪŽU!»

Tanī pašā dienā pret vakaru pārjāja Eduards. Kā allaž, tā arī šoreiz viņš piejāja pie kunga nama lievenēm, uzsvieda pavadu uz segliem noglaudīja savu Vaņku, un tad šis bubinādams un trakodams devās projām uz stalli pie auzu siles. Eduards, pa mežu nodarbodamies, valkāja staltu mednieku mundieru un garus zābakus. Šinī mundierā viņš izskatījās ļoti brangi. Ne sapņot viņš nesapņoja, ka divi skaistas acis, pilnas mīlestības, caur logu uz viņu lūkojās, it kā gribēdamas viņu atvilkt pie sevis, un ka viņu daiļā īpašniece līdz ausīm nosarka un čukstēja:
«Eduard, dārgo Eduard, cik daiļš un stalts tu esi!»
Tā bija Klotilde.
Felzenbergs parastā vīzē ātri devās savā istabā. Ir Ošu Juris viņu bija pamanījis un steidzās atslēgt viņa durvis.
«Labvakar, mīļo Juri - tu mani gaidīji?» viņš sirsnīgi sveicināja.
«Jā, cienīgs fon Plehnen, genannt Felzenberg, kungs es jūsu augsto dzimumu ļoti gaidīju!»
Felzenbergs sarāvās.
«Kur tu tādus niekus dabūji zināt?» viņš skarbi jautāja.
Ošu Juris izstāstīja visu, kas noticis.
«Ko ta viņi meklēja?» Eduards šaubīdamies prasīja.
«Meklēja dumpinieku un bezdievības un nekārtības rakstus - meklēja pēc liecībām, kas pierādīšot, ka tu esot tas visu skādīgākais cilvēks un dumpinieku galva.» Tālāk Juris izstāstīja, ko viņš vēl dzirdējis.
Eduards bija apsēdies un ļoti domīgs palicis.
«Baronam fon Drahenklau taču bija zināt, kā pie mums iet un kādus darbus es strādāju, - vai tad viņš lielkungam to nebūt nesacīja,» viņš jautāja, un uz viņa pieri bija draudošas mākoņas redzamas.
«Kā ta nu nesacīja. Runāja vienumēr, ka visas minētās denunciācijas ir viltīgas un nāk no taviem ienaidniekiem, bet mūsu lielskungs tomēr stīvējās, aizbildinādamies, ka vēstules pa daļai nākot no «uzticamas puses», - viņš gribot pārliecināties, vai taču neesot tiesa, ka tu stāvot sakarā ar «zināmu skādīgu sabiedrību un klubu namu»; runāja arī no V-ra.»
«Tā? No «skādīgas sabiedrības» un «klubu nama», kas tikai šīs «uzticamās puses» vājās un ar viltību pildītās galviņās spoko, bet pasaulē, mazākais, mūsu mierīgās guberņās, nebūt nav. Runāja no V.? Vai tad par to nav diezgan runāts un rakstīts? Kad jele liktu vīru mierā, kas rūpējies par savas tautas attīstību un par mūsu kuģniecības uzzelšanu, bet ļauna nekā nav darījis! Kad beigsies šī slepenā, netaisnā apvainošana! - Un kas bija tālāk?»
«Nu, kad pārliecinājās, ka ir gan viltīgas denunciācijas un ka tu tik daudz un teicami esi strādājis, un, kad beidzot izlasīja Elzas vēstules - - -»
«Arī tās!?»
«Jā, un, kad atrada tavus dokumentus un atzina, ka tu esi muižnieks un bagāts vīrs, - tad lielskungs gan nožēloja, ka tevi «kratījis». Tāda vīra viņš vēl neesot piedzīvojis, kas tik taisns, gudrs un čakls, un lika, lai tev teicu, ka viņš tev atlīdzināšot līdz beidzamai artavai it visu, ko tu iz taviem dokumentiem vari prasīt, bet tos viņi paņēma līdz - gribot izskatīties, un mani piesauca par liecinieku, ka paņem piecpadsmit papīrus.»
«Tā, tā,» Felzenbergs ironiski sacīja. «Barons fon Kronšilds, mans audzētājs, savu pārsteigto soli nožēloja, atzīdams, ka man ir muižnieku tiesības. Bet, kamēr viņš mani turēja par latviešu zemnieku kārtas locekli, tamēr viņš nebūt neapdomājās, tikai uz viltīgu denunciantu meliem stutēdamies, bez manas ziņas un atvēlēšanas, gluži patvaļīgi ieklupt manos vēstuļu noslēpumos, kas taču arī pie prasta algādža tiek cienīti un visiem ir svēti! Tātad cilvēks Uplejā tik daudz nesver kā nobālējuši papīrīši, un, ko no hercoga Jēkaba priviliģētam Felzenberģim nemūžam nedrīkstētu darīt, to cilvēkam Felzenberģim dara bez apdomāšanās! Mūsu žēlīgie kungi man laipni piedos, ka es tādā gaisā turpmāk vairs negribu - nevaru dvašot. Mani brīvā gaisā attīstījušies plauši to nepanes. Uplejas cienījamam dzimtskungam būs sajust, ka īstā muižniecība nedzīvo hercoga Jēkaba žēlastības grāmatā, bet brīva vīra krūtī un ka prastiem cilvēkiem ir tāpat savas, no mūsu žēlīgās un taisnās valsts valdības apgalvotās un apdrošinātās tiesības, it kā tiem, kas sevi tura par īpašiem Dieva izredzētiem un citu cilvēku likteņa grozītājiem. Viņam būs sajust, ka pasaulē rodas arī vīri, kas nelokās pēc patvarības un varmācības, - kas to tāpat atraida ar nicināšanu un īgnumu kā visu, kas ir jauns un netaisns. Kad viņš nav zinājis cienīt cilvēku Felzenberģi, tad lai viņš tagad cienī brīvu pilsoni Felzenberģi, hercoga darināto muižnieku Felzenberģi es labprāt atstāju šeit Uplejā! - Juri! Dari man tikai vēl vienu labumu - to beidzamo. Līdzi iepakāt manas lietas. Apstellē uz pulksten divpadsmitiem divi pasta ratus - vienus ar trīs, otrus ar četriem zirgiem. Felzenberģu ģimenes beidzamais loceklis no savas dzimtenes grib aizbraukt, kā īstam muižniekam pienākas. Tak nesaki šeit namā nekā - es nemīlu šķiršanās scēnas, es nemīlu aizbildināšanos, kur tādas nevar būt. Bet no tiem, ko es mīlu un kas mani mīlē, no tiem es gribu atvadīties. Tādēļ aizej pie Bērziņa, Rumbenieka un Puķes un lūdz, lai viņi paši sanāk un arī ataicina visus citus, kas no manim grib atvadīties, šonakt, pulksten divpadsmitos, meža dārzā uz tā kalniņa, kur «vecais Jānis» savu garu izlaida. Tur mēs šķirsimies, laikam gan uz visu mūžu. Tur tā šķiršanās iesākās. Es ceru, ka visi šo manu vēlēšanos zinās cienīt un neņaudēs. Šeit namā no visa tā nekā nebūs zināt. Vai dzirdi, Juri? Vai saproti, ko es vēlos?»
«Es dzirdu un saprotu, ko tu vēlies, mīļo Eduard,» Juris raudādams atbildēja. «Bet vai tu tiešām jau gribi šķirties no mums visiem - no Klo - - -, no Elzas?»
«Kad tu dzirdēji, ka es savu vārdu laužu? Ko es esmu sacījis, tas paliek,» Felzenbergs mierīgi atbildēja.
«Eduard - es nevaru, es nespēju tavu vēlēšanos izpildīt! No tevim šķirties - Eduard - to es nevaru! Kas turpmāk būs ar Upleju - ar mums visiem!» Ošu Juris vaidēja.
«Gļēvuli!» Eduards iesaucās. «Vai tu tik maz esi vīrs? Labi - tu neklausi drauga vēlēšanos - izpildi tad kunga pavēli! Vēl es esmu Uplejas pilnvaris - vēl es savu varu neesmu atdevis barona Kronšilda rokās. Kā Uplejas pilnvaris es tev pavēlu uz pēdām to izpildīt, ko es kā draugs esmu lūdzis! Vai tev, ja tu arī tikai mata platumiņā būsi citādi darījis!»
«Eduard, mīļo Eduard - piedod man, ka es acumirkli biju vājš,» Juris, Felzenberģi apkampdams, sacīja. «Tu varbūt neapķer, ko mēs visi pazaudējam caur tavu aiziešanu, tādēļ mana vājība. Bet nu es būšu spēcīgs un kā tavs īstais draugs izpildīšu it visu, ko tu esi vēlējies. Piedod man, Eduard!»
«Es tev piedodu! Tak es ceru, ka tu tādu vājību šonakt vairs neparādīsi. Iedams atsauc man veco Ozolu un Balodi.»
«Labi!»
Juris steigšus aizgāja. Felzenbergs nosēdās pie galda. Viņam bija daudz vēstuļu jāraksta. Viņa amata raksti un grāmatas bija pilnīgā kārtībā un līdz beidzamajam brīžam vesti. Īpaši naudas kladē katra izdošana un ieņemšana bija ierakstīta. - Pirms viņš garākā vēstulē atvadījās no Elzas un Bahiem, izskaidrodams, kādēļ viņš Uplejā ilgāki nav varējis palikt. Kurp viņš aizbraukšot, vēl nezinot; vispirms viņš gribot tikt «projām - tālu no šejienes». Bahs lai turot naudu gatavu, varbūt pēc kāda laika viņam tās vajadzēšot. Gan viņam tagad esot kādi tūkstoši rubļu, bet nevarot zināt, vai ar tiem pietiek, jo viņš nodomājis iestāties citā dzīves kārtā, «kur mazāk šaursirdības un viltīgu denunciāciju». Viņam nākoties grūti, neizsakāmi grūti no Elzas šķirties. To viņš mīlējot vairāk nekā savu dzīvību, un, ja sadzīves aizspriedumi tam nebūtu pretim, tad viņš no Elzas nešķirtos, bet ņemtu to līdz un ceļā ar viņu salaulātos. Bet civilizētās pasaules atzīšana to neļaujot. Tādēļ lai viņa paliekot Plienos, līdz viņam būs izdevies laulības kārtas cienīgu vietu sasniegt. Pie tam viņš Elzai sūtīja dažu mīļu piemiņu un labu daļu no savas jaukās bibliotēkas.
Vēl no barona Drahenklau un Lauenšteina, tāpat no skolotāja Pētersona un pagasta augstākajiem amata vīriem caur vēstulēm atvadījies, viņš baronam fon Kronšildam rakstīja tā:

«Augsti cienījamais barona kungs!
Uz Jūsu aicināšanu es Iekškrievijā atstāju teicamu vietu un atnācu Uplejā. Es to darīju ar mīļu prātu. Jūs priekš manis un manas māsas esiet kā tēvs gādājuši - mēs Jūs kā tēvu cienījam. Mēs sevi jūtamies saaudzinātus ar Jūsu augsto famīliju. Tādas saites starp abām famīlijām pastāvējušas jau no gadu simteņiem. - Savā vietā, Jūsu dienestā, es esmu darījis pēc labākās zināšanas un sirdsapziņas, ar visiem saviem vājiem spēkiem. Vairāk es nekā nevarēju darīt. Daža laba iegrozīšana, ko Jūs varbūt laipni ievērosit, liecinās, kādā prātā tā notikusi. Tagad mums nu pēc nenovēršamiem, nepārkāpjamiem likumiem bija jāšķiras. Ne mana sirds, ne jauna apziņa mani dzen projām, bet aizņemtais vīra gods. Pēc visa, kas šodien manās istabās noticis, mans gods prasa, ka es te vairs nevaru palikt. Es neprasu īpašu atzīšanu par saviem pūliņiem, tak es domāju, ka man arī ir tiesības, kurās pat ne to vismazāko sadzīvē nevar, nedrīkst aizskārt. Tas ir noticis ar mani, un līdz ar to ir izrādīts, cik maz cienīšanas es pie Jums baudu. Jūs laipni piedosit, ka es meklēju kungu, kas mani un manas cilvēka tiesības varbūt vairāk cienīs. Es nedusmojos uz Jums - bet kopā palikt es taču ar Jums nevaru. Un Jums gan arī pašiem būtu grūti minēto atgadījienu aizmirst, kamēr es šeitan paliktu.
Es atstāju no Jums, Uplejai un viņas iedzīvotājiem visu labu vēlēdams. Ja Jūs, cienīts barona kungs, manus iestādījumus atzītu par dērīgiem un tos uzturētu, tad es šinī apziņā atrastu savu pūliņu pilnīgu atlīdzināšanu. Es atstāju dažus projektus par Uplejas saimniecības un sadzīves labošanu. Izlietojat tos, ja patīk. Tie ir labi apdomāti. Ekonomijas grāmatas ir pilnā kārtībā. Tās es līdz ar naudu, 6720 rub. 59 kap., esmu nodevis Ozola kungam, kas laikam gan paliks manā vietā. Es to īpaši vēlētos. Viņš ir īsts goda vīra un Jūsu uzticības vērts. Bez tam es Jūsu labpatikšanai vēl ievēlētu: Ošu Juri, viņa brūti Mildu, Rumbenieku un Zūzi, Bērziņu, Pētersili, Puķi, visus tagadējos mežsargus un beidzot Teteri alias Birkhān. No šī zēna reiz iznāks krietns vīrs. - Arī visi citi uplejieši ir teicami, saticīgi, godīgi un paklausīgi ļaudis. - Uz tagadējiem pagasta orgāniem Jūs droši varat palaisties. Tie ir teicami, krietni vīri. Īpaši Balodis, jaunais skrīveris, ir centīgs un taisns jauneklis.
Mana vēlēšanās būtu, ka Jūs nekad nepaklausītu šādām tādām denunciācijām. Ļaudis ir daudz labāki, nekā no viņiem izpausts, - un labiem cilvēkiem ienaidnieku nekad netrūkst - daudzreiz viņiem to ir vairāk kā draugu.
Beidzot es izsaku vēl kādu lūgumu. Tos dokumentus un manu un manas māsas testamentu, ko Jūs ar cienīto baronu fon Drahenklau no mana skapja paņēmuši cauri lūkot, es lūgtu iezieģelēt un nodot virspilstiesai. Man uz turieni šinī brīdī neiekrita braukt, tādēļ tas vēl nav noticis. Ja Jums nepatiktu to darīt, tad Dr. Bahs manu vēlēšanos labprāt izpildīs. Kuvēru var aizzieģelēt ar pagasta tiesas un valdes zieģeļiem. - Sakiet cienītai Klotildes jaunkundzei, ka es viņu līdz nāvei cienīšu un paturēšu mīļā piemiņā. Es ticu un ceru, ka viņa izpildīs, ko es savā testamentā esmu nosacījis. Es viņai sūtu sirsnīgas labdienas.

Ar Dievu!

Jūsu
Eduards Felzenbergs.

Uplejā, 18. novembrī 1869.»

Šo beidzamo vēstuli aiztaisījis, Eduards paskatījās savā priekšistabā. Tur gaidīja Balodis, Ozols, Bērziņš, Puķe, Pētersile, Rumbenieks un Teteris. Ošu Juris viņiem jau bija pateicis, ka Eduarda apņemšanās ir nelaužama, tādēļ arī neviens no šiem neuzdrīkstējās ko vaicāt, bet ņēma pacietīgi pretim, ko liktens jeb šoreiz Felzenbergs nolēmis. Viņi bija ļoti noskumuši un bēdīgi.
«Jūs jau ziniet, ka es šonakt no jums šķiršos?» viņš jautāja.
«Jā, cienīts jaunskungs!»
«Tas man ļoti patīk, ka jūs visi esiet atnākuši, man ar jums visiem šis un tas jāparunā. Vai ļaudis būs dārzā?»
«Visi!»
«Vai nav veltīgs troksnis sacelts - vai šeit namā neko nezin?»
«Visi raud un - cieš klusu!»
«Tā ir pareizi - tik kā raudāt nevajadzētu. Ko tas palīdz! - Ozola tev, nākat - saņemat grāmatas un naudu - viss ir kārtībā, bet, ja gribat, tad skaitat un rēķinat.»
«Ko tu, mans mīļais dēls, esi skaitījis un rēķinājis, to es pat mirdams parakstu!»
«Pateicos par šo uzticību. Bērziņ, vai ziniet, kas rītu darāms?»
«Nē, cienīts muižkungs!»
«Liekat kult, rakt grāvjus un sataisīt lietas. Es domāju, malks vēl ir diezgan. Gādājiet tagad un allaž, ka viss iet kārtībā - ka ēdamo neizšķērž, ka lopus pareizi kopj un ka ziemas darbi nenovelkas. Uzturat to garu starp puišiem un citiem, kas tagad Uplejā valda, uzturat manus iestādījumus un cienījat un mīlat savu lielkungu, - esiet viņam uzticīgi - viņš nav jūsu kungs, bet jūsu tēvs! Vai dzirdat?»
«Jā, cienīts muižkungs - es to izpildīšu, cik ilgi Dievs man līdzēs!»
«Rumbeniek,» Felzenbergs sacīja, «jūs paliekat garīgais vadons pie Uplejas ļaudīm. Jūsu prāts un sirds ir īstā vietā - karojat par visu, kas labs, un izravējat visu, kas ļauns!»
«Jūsu priekšzīme mums visiem allaž stāvēs priekš gara acīm,» Rumbenieks atbildēja, asaras slaucīdams.
«Pētersile un Teteri - abiem jums ir krietna, laba sirds - paliekat tādi, tak atmetat visu lieku greznību un mīlat savu tēva valodu - tīru un nesamaitātu. Piedodat man, ja es pret jums esmu bijis bargs, es gribu tikai jūsu labumu.»
«Ich schon werde Vatersprache immers lieben,» Pētersile atbildēja.
Felzenbergs pasmējās. Teteris nesacīja nekā, bet rūgti raudāja.
«Baloža kungs,» Felzenbergs sauca un meta Balodim ar roku. Tas pienāca klāt.
«Jums liktens un pagasta vēlēšanās uzticējuši grūtu, atbildības pilnu amatu. To jūs līdz šim esat godam un teicami valkājuši. Gribēdams jums par to īpaši pateikties, es arī vēlētos vēl kādus vārdus sacīt. Nepiekūstat savos teicamos centienos un nebīstaties no skauģiem un taisnības ienaidniekiem. Tikai mazu brītiņu tie ko paspēj, tad uzvar taisnība un patiesība. Esat visam pagastam par spīdošu priekšzīmi un uzturat Uplejā kārtību un mieru, sekmējat visus labus centienus. Ja es pēc gadiem varbūt Upleju atkal redzēšu, tad es priecāšos, ka jums būs izdevies labus augļus panākt caur nopietniem pūliņiem. Lai ļaužu vājības un nezināšana jūs nesakarsē. Paciešaties - ar laiku viss labosies. Sveicinat sirsnīgi savus amata biedrus!»
Balodis Felzenberģim sniedza roku. Viņš bija ļoti aizgrābts, tādēļ nekā nespēja atbildēt.
«Tagad man jāsakravā savas grabažas,» Felzenbergs runāja. «Tas jums padarīs garu laiku, tādēļ uz saredzēšanos - pulksten divpadsmitos dārzā!»
«Ja jūs atvēliet, tad mēs paliekam. Mēs jums līdzēsim. Katra sekunde mums ir dārga, ko mēs ar jums kopā vēl varam pavadīt.»
«Es priecājos - paliekat!»
Ar Ošu Jura palīdzību pulksten vienpadsmitos viss bija gatavs. Vēl kādu brītiņu vispārīgi sarunājies, Eduards mudināja uz iešanu. Lietas aiznesa nešus, lai pasta rati netraucē kungus. Zirgi gaidīja aiz meža dārza uz lielceļa. Visi bija aizgājuši, tikai Juris vēl bija palicis.
«Juri,» Felzenbergs sacīja, «še, ņem šīs vēstules - tās tu rītā apgādāsi. Šo rozi un kabatas lakatiņu atdod Klotildei - tās pieder viņai. Saki, ka es viņai tās sūtu kā mūžīgas draudzības ķīlas un ka es viņu līdz nāvei paturēšu dārgā, mīļā piemiņā. Tev pašam es par piemiņu atstāju visas savas lietas, ko es līdz nevaru ņemt, un šīs grāmatas. Tās tev lieti derēs. Tavai Mildiņai es atstāju visas savas bildes un šos laikrakstus. Lai viņa mani patura labā piemiņā! Dr. Baham tu aizsūti šos ziniskos instrumentus. Bet Klotildi lūdz, lai viņa savus jaukos mēbeļus ņem atkal savā kambarī, - un atdod viņai šo zelta spalvu - tā ir tā vienīgā piemiņa, ko es viņai no savas puses atstāju. - Tagad iesim. Ar Dievu, - jūs mīļās vietiņas, kur es tik daudz laba, tik daudz mīlestības un tik daudz rūgtumu esmu baudījis!»
To sacījis, Felzenbergs gāja ārā. Juris nevarēja un nevarēja savaldīt savas asaras, jebšu Eduards bija izsacījis cerības, ka viņš tādas vājības šonakt vairs neparādīšot.

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

Klotilde šovakar bija ļoti nemierīga: miegs viņai nebūt nenāca, tādēļ viņa palika kājās. Īsi priekš pulksten divpadsmitiem viņa skandināja. Viņa mita kungu nama spārnā uz dārza pusi - viņas vecākie pavisam otrā spārnā. Tie jau sen bija aizgājuši gulēt, abi svešie baroni bija aizbraukuši pulksten desmitos. Viņa pamanīja pastāvīgu staigāšanu uz meža dārzu, it kā liels pulks ļaužu turp dotos projām. Viņa gribēja zināt, kas tur ir. Viņas sirdi sažņaudza neizprotamas bailes un sirdēsti. Viņa skandināja atkal. Tad ienāca Milda, Ošu Jura brūte, pilnīgi apģērbusies, pat cepuri galvā, ko tā bija piemirsusi noņemt. Milda šimbrīžam apkalpoja Klotildi, līdz jumprava pārbrauks.
«Kur tu iesi, Mildiņ?» Klotilde it kā iz apspiestas sirds jautāja.
Milda raudāja un nekā neatbildēja.
«Kur tu gribi iet?» Klotilde atkal prasīja.
«Viņš jau brauc projām - atstāj mūs visus kā bāriņus - kā tur nav jāraud.»
«Kas brauc projām?» Klotilde jautāja, un viņas sirds drebēja.
«Viņš - jaunais muižkungs brauc projām - pulksten divpadsmitos, un mēs visi viņu pavadīsim, meža dārzā būs šķiršanās.»
Klotilde palika bāla kā linu drēbe. Ar mokām viņa negāja līdz zofajam un apsēdās.
«Paldies, Mildiņ, nu tu vari iet,» viņa lēnā balsī sacīja - un nogrima puslīdzīgā ģībonī.
Piepeši viņa ķēra pēc pulksteņa. Tas bija piecdesmit minūtes uz divpadsmitiem.
«Tikai vēl desmit minūtes - man jāsteidzas,» viņa kā ārprātā runāja un tad, nepilnīgi apģērbusies, devās uz zāli. Lieveņu durvis dārza pusē bija aizslēgtas. Viņa devās uz otrām lieveņu durvīm. Arī tās bija cieti. Neizsakāmas, neaprakstāmas bailes sažņaudza viņas sirdi. «Eduard - neej projām - neatstāj savu uzticīgo Klotildi gaidi uz mani - Eduard - Eduard!» viņa bez samaņas vaimanāja. «Ak Dievs - ko es lai daru - es esmu ieslēgta, un viņš aizies - viens pats - bez manis! Eduard, neej, gaidi - es nāku - Eduard!»
Šaušalīgi šī iz mocītas sirds nākusi saukšana un vaimanāšana atskanēja Uplejas kungu nama lielajās telpās. Ja visi muižas ļaudis nebūtu bijuši meža dārzā un ja Klotildes vecākie nebūtu saldā miegā gulējuši pavisam otrā nama spārnā, tad šīs vaimanāšanas būtu kļuvušas sadzirdētas, bet tagad - tagad tās neviens nedzirdēja un neviens neredzēja, ka Klotilde, bāla kā līķis, ar spīdošām acīm un vaļējiem matiem - tikai pa daļai apģērbusies, tumsā maldījās apkārt pa istabām un beidzot, no bailēm nokususi un nogurusi, pie ļaužu istabas durvīm nokrita un paģība. Briesmīgi sapņi un murgi viņu mocīja. Pēc kāda brīža viņa atmodās un tumši atminējās, ka Eduards šonakt grib aizbraukt. Viņa uzrāvās un meklēja atkal iziešanas vietu. Viņa atrada durvis uz ļaužu istabu tās bija vaļām. Sev pretim viņa redzēja mēneša gaismu tur vajadzēja būt lauka durvīm. Viņa gāja uz tām un atrada tās vaļām. Tādā vīzē svabadībā kļuvusi, viņa nu kā ārprātā steidzās uz meža dārzu un atnāca tur tanī brīdī, kad Eduards patlaban šķīrās.

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

Pulkstens bija divpadsmit naktī. Uplejas meža dārzs pildījās ar Uplejas iedzīvotājiem, vīriem un sievām, puišiem un meitām, zēniem un bērniem - visi vēlreiz gribēja redzēt sava mīļotā muižkunga un labdara vaigu, vēl dzirdēt kādu vārdiņu no viņa mīļās mutes. Tas pakalns, kur «vecais Jānis» bija miris, mudžēja un kustēja no ļaudīm - mēness apspīdēja šo briesmīgo, kluso sapulci.
«Viņš nāk!» kāds puisis ziņoja, kas bija nostājies uz vakti.
Eduards atnāca un sveicināja sapulcējušos. Dobja un asaraina bija viņu atbilde. Viņš nostājās pašā vidū, kalniņa galā. Mēneša bālie stari apgaismoja viņa nopietno, vīrišķo vaigu. Šinī brīdī viņš izrādījās kā kāds pārdabīgs jeb dievišķīgs cilvēks.
«Mani mīļie!» viņš uzrunāja sapulci. «Pēc nenovēršamā likteņa lēmuma man no jums jāšķiras - šinī pašā brīdī. Bet, iekam es no jums eimu, mana sirds mani dzen ar jums kādu vārdiņu - to beidzamo - runāt! Tikai īsu brīdi es biju starp jums, un tomēr šis brīdis ir tik bagāts piedzīvojumu, ko es gan visā savā mūžā nepiemirsīšu. Jums tie jau ir pazīstami. Es nešķiros prieka pilns, bet šķiršanās sāpes saldina tā apziņa, ka mēs, kopā dzīvodami, kopā ciezdami un priecādamies, dažu labu soli esam spēruši uz priekšu, labu darbu godam pastrādājuši, bet sevišķi tā apzina, ka taisnība un patiesība allaž uzvarēja un paturēja virsroku. Un ir tā netaisnība, kuras dēļ man no jums jāšķiras, ir tā kļūs uzvarēta, bet, lai šī uzvarēšana nestu pilnus augļus, lai arvienu jo vairāk nodibinātos atzīšana, ka dažs labs vēl ir savas lētticības un ļaunu ļaužu iečukstēšanas vergs un ka katra cilvēka tiesību necienīšana atriebjas, - tādēļ aba man jāiet, cik dziji tas man arī ķeras pie sirds un jūs apbēdina. - Kamēr es ar jums kopā dzīvoju, jūs un viss pagasts esiet parādījuši neiznīcināmu kārtības mīlestību un cenšanos uz labiem tikumiem, uz krietnību. Šī mīlestība un cenšanās lai valda arī turpmāk pār jums, un, tādā garā joprojām pastāvēdami, jūs parādīsiet, ka jūs mani tiešām mīlat un cienījat manus iestādījumus. Un, ja liktens nolemtu, ka man reiz atkal būs novēlēts būt jūsu vidū, tad es no sirds priecāšos, redzēdams šo iestādījumu augļus. Esiet un paliekat uzticīgi sev pašiem un savam kungam, par kuru žēloties jums nav iemesla. Viņš ir kungu labākais, un, kad viņš varbūt ne ikreizes jums var izdarīt pa prātam; tad nepiemirstat, ka viņš arī tikai ir cilvēks un ikkatram cilvēkam ir savas vājības. Esiet paklausīgi, čakli un saticīgi. Milējaties viens otru kā brāļi savā starpā un paciešaties ar saviem vājākiem tuvākiem; paceļat tos, kas paklūp, un sniedzat roku tiem, kam palīga vajaga. Tā uz kristīgas ticības īstiem pamatiem nostājušies un valšķību, lišķēšanu un visus netikumus ienīdēdami, jūs panāksiet sirds mieru un sava iekšķīgā cilvēka šķīstīšanu un spēcināšanu. Viss paiet, bet tikumi un laba sirdsapziņa pastāv un dod spēku uzvarēt sadzīves viļņu cīniņos. Un, ka jums tas izdotos, ka jūs allaž būtu un paliktu labi cilvēki un iegūtos sirds mieru un prieku, - to es jums no visas sirds vēlu šinī svētā stundiņā! Dzīvojat veseli! Es jums paturēšu labu un mīļu piemiņu savā sirdī. Piedodat man, ja es jebkur būtu pārsteidzies, kādam varbūt nezinādams darījis netaisnību; bet visiem, kas mani būtu apbēdinājuši, es no sirds piedodu, it kā mūsu Tēvs debesīs mums piedod. Ar Dievu, mani mīļie - ar Dievu!»
To sacījis, Felzenbergs, no visiem sapulcētiem apraudāts, ātri aizgāja un drīz pazuda tumšajā dārzā. Tanī pašā brīdī, kad viņš teica «ar Dievu!», netālu no sapulcēšanās vietas visi dzirdēja saucienu, kas likās nākt no mirstošas, līdz nāvei ievainotas sirds un tādēļ gāja caur sirdīm un īkstīm.
«Eduard - neej - pagaidi, Eduard!» atskanēja šaušalīgi no bālās meža gaismas burvīgi apgaismotā dārza. «Eduard - tava Klotilde tevi sauc, Eduard!» - ļaudis vēlreiz dzirdēja saucam, tad viss palika klusu, tik ka pasta puisis uz tuvā lielceļa pūta tauri un divēju aizjūgu pulksteņu skaņas vēstīja, ka tas, ko te tik žēli sauc, jau ir ceļā uz tālieni.
Iztrūkušies sapulcētie devās uz to vietu, no kurienes saukšana bija nākusi. Tas, ko viņi te ieraudzīja, dziji aizgrāba. Klotilde, tikai pa daļai apģērbusies, vaļējiem matiem, asiņainiem pirkstiem un saplosītām drēbēm bija pakritusi gar zemi un gulēja bez dzīvības zīmes, bāla un ar sāpīgi pārvērstu vaigu. Pirmais bija Rumbenieks, kas tūdaļ apķēra, kas te darāms. Ošu Juri, Bērziņu, Zūzi un Mildiņu sasaucis, viņš visiem citiem lika bez kavēšanās un klusām doties uz mājām, izskaidrodams, ka cienījamā jaunkundze laikam gribējusi atvadīties no Felzenberģa un steigdamās pakritusi un paģībusi. Vispirms abas sievietes Klotildi pienākami apsedza ar saviem lakatiem, un tad vīrieši viņu aiznesa uz pili, viņas kambarī. Kamēr Zūze un Milda viņu noģērba un ielika gultā, tamēr Rumbenieks tūdaļ steidzās pēc Baha. Vecos kungus neļāva modināt. Jau pēc stipras stundas Bahs bija klāt. Klotilde acis vēl nebija atdarījusi, jebšu Zūze, - cik saprazdama, dažādus atdzīvināšanas līdzekļus bija izlietojusi. Dakteris drīz pārliecinājās, ka Klotildes ģībonis gan nav nāvīgs, bet ka viņas nervu satricināšana radīs nervu drudzi jeb karsoni, kas diezgan bailīga slimība, īpaši pie tik smalka un vārīga organisma. Rumbenieks viņam pēc iespēšanas skaidri bija izsacījis, ko tas no Felzenberģa aiziešanas un Klotildes pakrišanas zināja. Bahs no tam bija tūdaļ atzinis, ka viņa teorija par Klotildes nelaimīgās mīlestības dziedēšanu nav bijusi pareiza un ka tādas, viņam līdz šim vēl nepazīstamas mīlestības spēks nebūt nav aprēķināms. Vajadzīgās zāles viņš bija līdz paņēmis. Klotilde arī gan atmodās, bet tikai, lai daktera kungs kļūtu pārliecināts, ka viņas gars jau bija apmācies nervu drudža mākoņos.