MĀTERU JURIS

SADZĪVES VIĻŅOS

OTRĀ DAĻA

23. ZEME BEZ KUNGA

Vecā barona Kronšilda karaktera pamats, kā laipnais lasītājs jau būs atzinis, bija taisnības un patiesības mīlestība, un tādēļ viņš arī, Felzenberga tiesības pilnīgi atzīdams, sevi jutās par viņa parādnieku un vēlējās šo parādu tiešām atlīdzināt. Viņa lepnais un taisnais prāts citas domas, citas izlīdzināšanas neatļāva, pat ja viņam visa Upleja būtu jāatdod. Tāds taisnības un goda prāts bija visu Kronšildu neaiztiekamā un jaukākā rota, un šinī ziņā viņi ar veco baronu Drahenklau bija gluži vienādi. Arī jaunais barons Lauenšteins, kā jau zināms, taisnību un patiesību cienīja augstāki nekā visu citu, tādēļ sarunāšanās starp visiem trijiem veda pie gala sprieduma, ka Eduarda prāts vispirms jāloka uz pazīstamā testamenta iznīcināšanu, un tad ar viņu jāsāk sarunāties par to jautājumu, ar kādu atlīdzināšanu viņš būtu mierā. Zināms, ka tas nebija izdarāms, kad nezināja, kur Eduards mīt. Tādēļ Baham bija jāapsolās, Eduarda adresi, tiklīdz kā tas to būs dabūjis, darīt zināmu.
Visai ilgi uz to nebija jāgaida. Viņa pirmā vēstule bija rakstīta no Pēterburgas un pārplūda no mīlestības vārdiem pret Elzu, no pateicības pret Bahu un Mariju. Kronšildu viņš ne ar vārdiņu nebija minējis. Ka Elza nekavējās atbildēt un savu pilno sirdi atklāt Eduardam, ko viņa tik neizsakāmi karsti un dziļi mīlēja, īpaši gan nebūs jāpiemin. Bahs un Marija arī tūdaļ atbildēja un nožēloja spējo šķiršanos, pie kam ziņodami, kas pēc Eduarda aiziešanas Uplejā noticis; arī barona Kronšilda domas par visu šo notikumu Bahs neslēpa. Gandrīz reizā ar šīm vēstulēm Eduards arī dabūja šādu no vecā barona:

«Mans mīļais fon Felzenberģa kungs!

It pareizi Jūs piezīmējāt savā man atstātā vēstulē, ka starp Kronšildu un Felzenberģu famīlijām jau no gadu simteņiem ir pastāvējušas neiznīcināmas satikšanās saites, un, uz tām atsaukdamies, es tagad ar Jums pilnā uzticībā gribu parunāt kādu vārdu, cerēdams, ka Jūs ticēsiet, ka manas domas saskan ar to, ko es rakstu.
Ka Jūsu spējā šķiršanās no Uplejas mani un - atļaujat to sevišķi piezīmēt - visu manu namu zināmā mērā satricinājusi, no tam Jūs jau paši būsiet pārliecinājušies, un to Jums gan arī Jūsu teicamā brūte un mans draugs Bahs būs ziņojuši, un viss tas izsaka jo gaišāki, kā es to spētu, cik daudz iemeslu man ir nožēlot savu pārsteigšanos. Cēlonis, kas mani uz to dzina, ir mazāk meklējams manā neuzticībā pret Jums nekā mūsu sadzīves vājībās. Es domāju, mūsu sabiedrība zināmā mērā ir slima un šī slimība ir jo jaunāka un ķeras jo dziļāki sadzīvē tādēļ, ka tā ir slepena kaita, kas jo grūti dziedējama. Es esmu nopietni pārdomājis, kas pie tās vainīgs, kas to uztura un pasniedz barību, un pie tam nācis pie atzīšanas, kas satricina un sirdi pilda ar žēlabām. Tik tālu mēs savos gaišos un kristīgas mīlestības laikos jau esam nākuši, ka to, kas mums visu svētāks, izlieto par apsegu ļaunprātīgai denunciācijai un kaislai atriebšanai! Ka vīri, kam vajadzētu arī dzīvē staigāt visiem par labu priekšzīmi, vīri, no kam to var prasīt, savu uzticības stāvokli izlieto grēcīgiem, noziedzīgiem centieniem, ko kristīga mīlestība vismazāk pielaiž! Un kādēļ viņi to dara? Viņi grib valdīt pār zināmo sirdi, valdīt pār cilvēka prātu, un tādēļ viņiem jāapkaro viss, it viss, kas šai garīgai valdīšanai stāv ceļā, un tas īpaši ir gaisma, prāta attīstība. Tā ir šo liekuļu visu lielākā ienaidniece, tā tos dzen uz tādu noziedzību, uz līdzekļiem, ko nolūks svētī. Šaušalas mūs pārņem, šo jaunmodes jezuītismu ieraugot savā nejaukākā, riebīgākā sejā. Kas tad mums vēl gan ir un būs svēts, ja šis slepenais jezuītisms nekļūs atklāts un iznīcināts? Cilvēku, politiski neattīstītu un kaislīgu partijas cilvēku prāts stāsies Dieva svētā prāta un vārda vietā, un beidzot .mums atnāks laiki, kur atkal kāda vīra vajadzēs, kas samaitāto gaisu lai tīrītu. - Šim skādīgam jezuītismam jāstrādā ar visiem spēkiem pretim, un Dievs lai ir mans liecinieks, ka es no savas puses to darīšu ar visiem spēkiem! Rūpīgi es esmu pārbaudījis visas denunciācijas, kas man pret Jums un citiem piesūtītas un - kā liekas - nāk no vienas un tās pašas puses, allaž no šī jezuītisma kopējiem un viņa biedriem, un esmu atradis, ka visas viņas iziet uz tam, ka manā muižā un pagastā kļūtu apspiesta gaisma un prāta attīstība un ka to vietā atkal iestātos vecā gara kalpināšana, tumsība, nezināšana, lodāšana. Tiesa gan tikai uz tādu vīzi ir panākams minēto jezuītu gala mērķis; bet kādi būs tie augļi? Saviem ļaudīm, kas mani sauc par savu tēvu un uz kuru vārdu es esmu lepns, - tiem es paliktu par apspiedēju un vajātāju; tās mīlestības saites, kas jau no gadu simteņiem vijas starp manu namu un viņiem, kļūtu saraustītas, un to vietā iestātos īgnums, neuzticība un nesatikšana. Ļaužu izglītība, mūsu laiku jaukākais auglis, zustu, un tās vietā iestātos vecā krogu dzīve, plītēšana un netiklība. Dārgās ticības mācības vairs neparādītos ļaužu dzīvē, bet paliktu nedzīvs burts, kā tas jau senāk bijis. Un kādēļ visam tam tā būs būt? Tādēļ, ka pie mums viens vīrs grib kalpināt un valdīt mūs visus, jo es tad būtu tāpat viņa garīgais vergs, un, visu manu pagastu ļaunu padarījis, samaitājis, viņš tad, zināms, atkal būtu tas vienīgais glābējs. Tas ir viņa nodoms un gala mērķis. - Kad jele tikai viena viņa denunciācija būtu pierādījusies par taisnu! Viss ir meli, apmelošana, ļaunprātība. Un kāda nekaunība! Potivariene, šī bezdievīgākā liekule, kas savas noziedzības tik ilgus gadus prata apsegt ar pātariem un Dieva vārda nelietīgu valkāšanu - Potivariene esot bijusi dievbijīga sieva! Zināms, viņa ik svētdienas divi reiz skaitīja pātarus. Neumanis, kas mani pēc īpaša sistēma aplaupījis, esot goda virs! Zināms - mežkunga muižā gāja visiem liekuļiem ļoti labi. Priede, kas tik daudz netaisnības darījis, kas gadiem taisnību ar kājām minis un mani tik lieliskam apzadzis, - Priede esot kārtīgas valdīšanas grožus turējis rokā! Zināms, Priede bija slepenā jezuītisma vislabākais ierocis.
Nē, nē - tas ārīgais jezuītisms, kas Krievijā pēc valsts likumiem ir aizliegts un citās zemēs tik daudz soda atnesis, ir tikai ēna pret mūsu jaunmodes slepeno jezuītismu, ar kuru viņš nevar līdzināties nedz nekaunības, nedz pārdrošības un rupjuma ziņā. Ja mums reiz būs jācieš, tad mēs cietīsim par to vīru grēkiem, kuru ļaunā prāta un valdības kārības vergi mēs esam. Un kad mēs atzīsim vispārīgi, kādu ļaunu sēklu šie vīri sadzīvē izkaisa, sava īstā uzdevuma robežas pārkāpdami un savu degunu bāzdami, kur tiem nav nekādas daļas? Tad mēs to atzīsim, kad no mums būs novērsušās, ar visādiem līdzeklīšiem atbaidītas tās sirdis, kas mums tik uzticīgas bijušas, kas mums pieķērās ar bērnišķīgu mīlestību un uzticību, ciek mēs, kungi, saviem ļaudīm esam tēvi, draugi, garīgi vadoņi!
Tā ir mana pārliecināšanās šinī lietā, un no tās Jūs atzīsiet, ka es no denunciāciju sērgas, gods Dievam, esmu izdziedēts, un tātad tas darbs, ar ko es Jūs tik dziļi esmu ievainojis, arī labus augļus ir nesis. Es ticu, ka Jūs jau tādēļ manu pārsteigšanos piedosiet un neturēsiet jaunu prātu uz mani.
Un nu man jārunā par savas vēstules nolūka otro, priekš mums abiem svarīgāko daļu.
Jūs esiet atsacījušies no savām divkārtīgām tiesībām, ko Baloža atrastie dokumenti Jums piešķir. Cik augsti es arī cienīju tos iemeslus, kuru dēj Jūs to darāt, un to īstā vīra un goda prātu, kas atspīd Jūsu tā sauktā testamentā un Dr. Baha atstāstījumā par viņa sarunāšanos ar Jums, tik dziļi man būtu jānožēlo, ka Jūs arī turpmāk pie šīs savas apņemšanās gribat palikt. To pateicību, ko Jūs man bijāt parādā - manis dēļ es esmu mierā, ka Jums tāds parāds bijis - Jūs jau sen esat atlīdzinājuši caur savās teicamās valdīšanas augļiem, ko Jūs Uplejā atstājuši. Un, ja pat arī tas nebūtu, tad Jūsu pateicības parāds taču nekad nav un nevar būt tik liels kā tā manta, kas Jums pēc tiesas un taisnības no manim nākas tā sniedzas mazākais līdz 150 000 rubļu. Kad es Jums šo savu parādu vai naudā, vai ar zemi atlīdzinu, tad man un manam vienīgam bērnam paliek vēl diezgan, ar ko kārtīgi iztikt. Tādēļ man nebūt nenākas grūti sava sentēva Uldriķa prātu un zvērestību izpildīt. Tas ir mans pienākums, kas man jāizpilda, un es ceru, ka Jūs man šo izpildīšanu nepadarīsiet visai grūtu, palikdami pie savas reiz izteiktās atsacīšanās. Lai Jūs nebūt nešaubītos, tad es jau tūlīt te izsaku, ka es nekad nebūšu mierā, ka Klotilde Jūsu testamentu pieņemtu. Uzspiest viņai to tak nevar, un es ticu, ka ir viņa to nepieņems. Kas tad nu panākts? Lieta paliek tikai raibāka un nokavējas bez jebkura iemesla. Tādēļ es ceru, ka Jūs vairs nekavēsaties ar manim sarakstīties par to jautājumu, ar kādu naudas summu jeb zemes gabalu Jūs būtut mierā.
Sirsnīgi sveicinādams,

Jūsu padevīgais draugs

Leonards Kronšilds.

U p l e j ā, 5. decembrī 1869. »

Pēc kādas nedēļas barons Kronšilds lasīja šādu vēstuli no Felzenberģa:
«Augsti cienīts barona kungs!
Es ļoti priecājos par Jūsu laipnās vēstules pirmo daļu. Tā saietas pilnīgi ar manām domām. Turpretī man jānožēlo, ka es Jūsu vēlēšanos mana testamenta dēļ nevaru vis piepildīt. Kā es reiz esmu nolēmis un darījis šinī lietā, tā viss paliek. Citādi es nevaru. Arī man nevar uzspiest mantu saņemt, ko es negribu. Mana vēlēšanās un lūgšana ir tā, ka Jūs un cienītā Klotildes jaunkundze cienītu manas svētākās jūtas, manu nepārgrozāmo prātu, un, cerēdams, ka tas notiks, es esmu un palieku

Jūsu pateicīgais
E d u a r d s F e l z e n b e r g s.

P ē t e r b u r g ā, 12. decembrī 1869.»

Vecais goda vīrs, šo vēstuli izlasījis, bija gluži bez padoma. Ko te nu būs darīt? Jāaprunājas atkal ar Drahenklau un Lauenšteinu. Abus jau otrā dienā ataicināja. Barons Drahenklau, Felzenberga vēstuli izlasījis, savā parastā vīzē ātri un dzedri izsaucās:
«Tas tak vairāk nekas nav kā stūrgalvība! Žēl, ka tik pilnīgiem cilvēkiem kā Felzenbergs arī savas vājības. Ko tagad nu ar viņa mantu un testamentu lai dara? Pēc manām domām, šis jāsaplēš un Felzenberģa manta uz viņa paša vārdu jānoliek uz augļiem - basta!»
«Tik īsa tā procedūra šinī lietā nevar būt,» Lauenšteins, gardi pasmiedamies, atbildēja. «Vispirms, Felzenberģa testamentu nedrīkst vis iznīcināt - tas pēc likumiem nav atļauts. Otrkārt, viņa prāts, kā redzams, ir nelaužams un viņš paliks pie sava nolēmuma. Tātad rastos zeme bez kunga, ja barons fon Kronšilds «Plehne Bezitzlichkeit» atšķirtu no savas zemes. Mans padoms būtu, ka šo lietu tagad atliktu pie malas un ka Kronšilda barona kungs savu parādu raudzītu izlīdzināt savā testamentā, kurā tas pēc Felzenberģa priekšzīmes varētu ielikt kādu nosacījumu, kas atkal Felzenberģiem jācienī. Citāda gala es šinī savādā strīdā neparedzu.»
Šo padomu beidzot pieņēma.