MĀTERU JURIS

SADZĪVES VIĻŅOS

OTRĀ DAĻA

24. MŪŽA ZIEDONIS ĪSTAIS ZIED REIZI TIK VIENU - MAN TAS JAU NOZIEDĒJIS

Sadzīves viļņi dažkārt līdzinājas jūras viļņiem. Kā šeitan daždien ūdeņi ir mierīgi un līdzeni kā galds un saules stari tanīs spiežas cauri un sasilda, un iepriecē jūras iedzīvotājus; un tad atkal nāk brīži, kur spēcīgi aizkustināto ūdeņu viņi saceļas namu augstumā, krākdami un šņākdami, laivas un kuģus mētādami apkārt un sadragādami kā mazu spēles lietiņu un visu, kas ceļā, aprīdami un noraudami slapjā, dzijā kapā, - tā arī cilvēka dzīvē laimes dienas nav pastāvīgas, bet piepeši un spēji saceļas sadzīves viņi lielās bangās un mūža ceļinieka laiviņu mētā šurp un turp, uz augšu, uz leju, līdz tā varbūt pie klints akmiņa vai smilšu kāpām sadragājas un nelaimīgais ceļinieks tad, sadauzīts un līdz nāvei piekusis, tikai savu dzīvību izvelk pie malas. Tādu sūru mācību baudījis, tas labprāt vairs nedosies cīniņos ar neaprēķināmiem elementiem, bet meklēs drošāku, rāmāku vietiņu, kur tas no tādām sadzīves un sirds aukām būtu pasargāts.
Arī Eduarda Felzenberģa dzīves laiviņa bija, ja arī ne sadragāta, tad taču stipri vien sadzīves viļņos apkārt mētājusies un viņu pašu gandrīz nāves nagos ievedusi. Viss, kas viņam no šiem cīniņiem palika, bija laba sirdsapziņa un tā šķīstās un spēcīgās mīlestības saite, kas viņu ar Elzu garā savienoja. Klotildes uzticīgā un dziļā mīlestība pacēla viņa sirdi, padarīja viņu, tā sakot, labāku, svētāku; bet aiz tās ņirgāja aizspriedumu spoks, kas radīja ciešanu un uzspieda atsacīšanos no pirmā ideāla. Elzas mīlestība turpretim sirdi aizdedzināja gaišās, spēcīgās liesmās, un, kas viņas rokās, pie viņas šķīstās un uzticīgās krūts reiz bija dusējis, tas viņu vairs nespēja aizmirst, vēl mazāk atstāt. Tikai pilnu dzīvību, mērķa pilnīgu sasniegšanu centās panākt un panāca dievišķīgā mīlestība, kas katrā brīdī gatava aizdot dzīvību par dzīvību, laimi par laimi; citādi viņai būtu bijis jāiznīkst, jāmirst. Un tikai tāda spēcīga, dedzīga mīlestība spēja Eduarda saslimušo sirdi izdziedēt, viņu ,pašu atkal atdot pilnai dzīvei. Tak tādos pat cīniņos viņš vairs negribēja, nevarēja doties atpakaļ, kādus viņš līdz šim bija pārlaidis. Viņa prāts tagad nesās uz darbiem, kur viņš savus spēkus jo sekmīgāki un pilnīgāki varētu izlietot, un tādā vai tai līdzīgā vietā, kā viņam bija Uplejā, tas nevarēja notikt. Tāds darba lauks - to viņš nu sajuta - viņa centīgam garam bija par šauru, tur tas nevarēja parādīties savā pilnīgākā spēkā un spējā. Tādēļ viņš, no Uplejas aizgājis, tūliņ iestājās kara dienestā un ķērās atkal pie dziļām mācībām jeb turpināja savu jau nobeigto studiju. Zinība, ko viņš jau senāk visvairāk mīlēja, bija matemātika, un tikai mazs ārīgs kavēklis viņu toreiz bija grozījis uz ķīmijas studēšanu. Ir tagad viņš varbūt matemātikā paspēja vairāk nekā dažs labs, kas to īpaši studējis, jo šo zinību viņš arī augstskolā kopa ar sevišķu mīlestību.
To ievērojot, arī nebūt nav jābrīnās, ka viņš jau pēc neilga laika iemantoja oficiera činu. Ar to vēl ne lēti neapmierinājies, viņš neapnicis strādāja un pūlējās un drīz izlaida ievērojamu rakstu kara zinībās, kura dēļ augstākā kara valde uz viņu grieza savu īpašu ievērību un viņu pārcēla gvardos. Par štāba oficieri palicis, viņš ieņēma svarīgu vietu kara valdē.
Bet pie visiem saviem lieliem un grūtiem darbiem, ko viņa jaukais amats un tālākā mācīšanās prasīja, viņš nepiemirsa vis savu sirsnīgo un teicamo līgaviņu, bet kopa un audzināja allaž jo jaukāku un spēcīgāku savu un Elzas mīlestību. Cik jauki viņi sarakstījās, cik sirsnīgi un pilna mīlestības Elza atbildēja, to jau pierādīs tikai šīs divi vēstules.
«Par visu vairāk mīļotā Elza!» Eduards raksta, atkal jo augstākā vietā iestājies. «Man ir ap sirdi, it kā es visu pasauli vēlētos apkampt un spiest pie savas ātri pukstošās sirds. Un tomēr šī sirds tikai Tev pieder, tikai Tev dzīvo. Tu priecāsies, dabūdama zināt, ka es nupat kā esmu iecelts tanī vietā, kura līdz šim bija mans tuvākais mērķis, ko sasniegt es kaisti vēlējos. Ne manis dēļ, ne ārīga goda dēļ, bet Tevis pēc. Es zinu, cik lepna Tu esi uz katru sekmīgu soli, ko es speru uz priekšu. Un uz tam Tev pilnīgs iemesls. Ja Tevis un Tavas neaprobežotās mīlestības man nebūtu, tad mana sirds būtu tumša un tukša kā nakti pasaules ēkas neizmērojamais tukšums. Tikai tā apziņa, ka Tu esi mana, ka Tava mīlestība pieder man, dod man spēku un skubina mani allaž jo tālāki un tālāki censties, līdz es ar mīļā Dieva palīgu būšu sasniedzis to mērķi, kas ir augstāks nekā tā kārta, ko hercoga Jēkaba manifests piešķīris manai famīlijai. Šis mērķis nav vairs tālu, dārgā, karsti mīļotā Elza, un tad, tad es savu līgaviņu pārvedīšu savās mājās un nekāds spēks mani vairs neizraus no Tavām mīļām rokām.
Es nespēju apķert, kāds prieks, kāda neizsakāma līksmība mūs tad apkamps, jo ar Tevim pastāvīgi kopā dzīvot, Tevi apkampt un turēt savās rokās, tavās skaistās, uzticīgās acīs skatīties bez mitēšanās, bez gala - Elza, dārgā Elza! tas nozīmē paradīzes priekus šeit virs zemes, un tas sasilda un paceļ sirdi un ved prātu allaž tuvāki mūsu avotam, iz kura mēs esam cēlušies - Dievam!»
Elzas atbilde neparāda mazāku mīlestību.
«Eduard,» viņa raksta. «Man trūkst vārdu aprakstīt, ko es jūtu, kā es Tevi mīlu, cik laimīga es esmu. Un, ja tikai Klotildes skumīgā seja manā laimes biķerī neiekaisītu parūgtas zāles, tad es droši varētu sacīt, ka tā mīlestība, kas mūsu sirdis savieno, atdara un uztura to avotu, iz kura izverd nebeidzamā, neapķeramā dievišķīgā laime, no kuras ir sacīts, ka cilvēku ausis to nav dzirdējušas, acis nav redzējušas, kas vēl nevienam nav nākusi prātā. Ja kas mūs paceļ pāri par visu radību un pieved mīļam Dievam jo tuvāki, tad tas patiešām ir tāda mīlestība kā mūsu. Tikai iekš tās ir pilna dzīve, tikai iekš tās cilvēks ir «Dieva bērns».
Bet, Eduard, bez Tevis man tāda mīlestība nebūt nav domājama, un man ir tā ap sirdi, it kā Tu būtu no debesīm sūtīts, lai tā pieņemtu miesu un parādītos savos visskaistākos ziedos. No tam vien Tu jau pratīsi, ka Tavi nopelni, Tava augstā vieta, ko Tu caur uzticību un grūtiem pūliņiem nupat esi panācis, manu mīlestību pret Tevi nebūt nevar vairot, tādēļ ka es Tevi mīlēju tik vien Tevis dēļ, nevis Tavas goda kārtas dēļ. Un, ja Tu būtu rokpelnis un es karaliene, - ir tad es Tevi mazāk nemīlētu - nevarētu mazāk mīlēt! Tomēr es no sirds priecājos par Tavu pūliņu augļiem, priecājos vairāk nekā Tu pats. Vai tad es nezinu, ka Tava mīlestība īpaši Tevi dzen allaž jo tālāki uz augšu?
Kad mēs būsim savienoti uz nešķiršanos, jā, Eduard, kas to augsto, svēto laimi var apķert! Es nē. Mana sirds man saka, ka tā jau tagad bauda tos visaugstākos priekus, kas cilvēkiem zemes virsū var būt piešķirti, un tādēļ es bīstos, ka šī laime lielāka vairs nevar būt - man ir tā ap sirdi, it kā mums laimīgākiem šeit nebūs būt - tas ietu pāri par robežām, ko Dievs ir nolicis! Piedod, dārgo Eduard, ka es atkal jau esmu tik bailīga, tik šaubīga. Bet ko es lai daru!
Tak, lai liktens nolēmis ko gribēdams, šķirti mēs nebūsim, nevaram būt nekad, jo mūsu mīlestība nāk no paša Dieva un tādēļ nav iznīcīga. Ja Viņa svētais prāts būtu, ka es ātrāki šķirtos no šīs zemes, tad mans gars lidināsies ap Tevi un skūpstīs Tavu mīļo vaigu, lai Tu būtu kur būdams. Un es priecāšos un būšu līksma, redzēdama Tevi laimīgu. Bet, ja man būtu jādzer tas rūgtais biķeris, ja Tu ātrāki šķirtos no manim, tad zini, ka Tava mīlestība mani pavadīs līdz kapam un viņpus tā mūs atkal savienos! - Eduard! Vienu lūgumu es Tev lieku priekšā. Ja es mirtu, tad savienojies ar to, ko Tu pirms esi mīlējis, ar Klotildi. Tikai viņa ir cienīga ieņemt manu vietu, un tavā skaistā sirdī mums abām būs telpas - manam garam un viņas sirdij. - Nerājies uz mani, ka es tā «sapņoju», kā Tu atkal teiksi. Jo mēs visi tak esam mirstami cilvēki, un, kad Tu savu testamentu jau esi iestādījis, kādēļ Tavai Elzai, Tavai uzticīgai Elzai arī nebūs testamenta iestādīt. Jā, Eduard, uzlūko šo manu lūgumu kā manu testamentu, kā manu beidzamo prātu un vēlēšanos, t. i., ja es mirtu!
Te es Tev sūtu savu fotogrāfiju un matu sprogu. No Tevim es sagaidu to pašu. Kā Tu redzi, es tev esmu tanī pašā ģērbā, ko es valkāju tanī dienā, kad Tu nāvei biji tik tuvu, un tad atkal tanī dienā, kad Tu pacēlies uz jaunu dzīvību, - kad Dievs mūs savienoja siržu derībā. Arī citādi es tāpat esmu rotājusies - es zinu, ka es Tev tā vislabāki patīku. Bahs saka, mana nobilde esot man ļoti līdzīga, jebšu Tavs krustdēls gan spriež, ka «tante Elza nav tik smuka kā šī smukā bilde». Laikam šis spriedums nāk no tam, ka es Eduardiņam šodien neļāvu līdzi iet uz mežu ogās. - Marija ir neizsakot priecīga par savu mundro meitiņu, ko viņa grib likt krustīt pēc mana vārda. Tā tad man arī būs krustmeita, kā Tev jau ir krustdēls. Un man liekas, ka tas ir ļoti vajadzīgs, jo bez manas aizstāvēšanas Tavs krustdēls manu nākošo krustmeitu sen jau būtu ielicis kaktā, tādēļ ka viņa esot nerātna un par daudz brēcot.
Labprāt es ar Tevim vēl tērzētu - tas man taču ir tas visumīļākais darbs -, ja Klotilde nupat nebūtu atbraukusi. Viņa Tevi sirsnīgi sveicina un vēlas Tavu fotogrāfiju. Viņa kārojot redzēt, kā «viņas ideāls» izskatās kara dieva ģērbā. Mēs brauksim apkārt pa mājām, gribēdamas pārliecināties, vai pagasta nabagi un sērdienīši visi pareizi apkopti. Un ko Tu domā! Balodis, ko ļaudis iesaukuši par «mazo Felzenbezģi», mums brauks līdz, jeb īstāki: pavadīs mūs jāšus ar Tavu Vaņku, kam Uplejā nospriesta «žēlastības maize», tādēļ ka viņš man palīdzējis citreizīgo spēcīgo un apbrīnojamo Uplejas pilnvari izglābt no nāves briesmām. Vai tu nebīsties, ka es varu iemīlēties Baloža kungā? - Nebīsties vis - viņam jau ir līgaviņa, Tava vecā drauga, apriņķa tiesas sekretāra meita, ļoti skaista un apdāvināta jaunava.
Dzīvo nu vesels, sirds mīļākais, un nerāj, bet iepriecini drīz ar mīļu vēstuli

Tavu mūžam Tev uzticīgo
Elzu

P l i e n o s, 1. augustā 1873.»

Šī vēstule Felzenberģi pa daļai iepriecināja, pa daļai ļoti apbēdināja. Kādēļ Elza vienumēr mocījās ar tik sērīgām, tumšām domām? Labprāt viņš tūdaļ būtu atbildējis un tās izgaisinājis, ja tanī pašā brīdī atnākusi pavēle viņu nebūtu aizraidījusi kādā citā vietā uz pārlūkošanu jeb inspekciju. - Tikai pēc kādas nedēļas viņš pārbrauca un savā kortelī atrada ziņas, kas viņu ļoti satricināja. Bahs rakstīja, ka Elza grūti saslimusi ar plaušu karsoni (Lungenentzündung). Ar Klotildi apmeklējot nabagus un bārenīšus, viņa bija sakarsējusies un aukstu ūdeni baudījusi. Atpakaļ braucot, viņai palicis ļoti auksti, un jau otrā rītā izrādījies, ka viņas plaušas iekarsušās. Bahs izsacīja cerības, ka varēšot līdzēt, tak esot «jāsataisās uz visu». Šie vārdi Eduardam spēji iedūrās sirdī. Viņam likās, ka visa viņa laimes ēka piepeši sagrūst, ka visa zeme trīc apakš viņa kājām. Tūdaļ viņš laida telegrammu, lai atbild, kā ar Elzi stāv, bet bija jau par vēlu, jo, tikko zaldāts bija aizgājis uz telegrāfa staciju, ienāca pasta virs un atnesa vēstuli - ar melnu zieģeli. Felzenbergs garā paredzēja, ko tā nes.
«Elzas vairs nav!» viņš sāpīgi iesaucās un noslīga uz zofaju. Tikai kad zaldāts ienāca, kvitanci atnesdams, viņš atmodās no pusģīboņa un uzlauza vēstuli. Skonīgiem vārdiem Bahs tanī ziņoja, ka Elzas jaukā dvēsele ir Dieva priekšā. Viņas beidzamie vārdi bijuši:
«Eduard, tava Elza aiziet, bet viņas gars būs pie tevim - - Eduard - - es tevi mīlēju, cik vien var mīlēt, un mīlēšu tevi vēl viņpus kapa - ar Dievu, Eduard piepildi manu testamentu - - -»
Tad viņa izlaidusi savu garu.

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -