MĀTERU JURIS

SADZĪVES VIĻŅOS

OTRĀ DAĻA

25. TĒVU ZEMEI GRŪTI LAIKI DĒLIEM JĀIET PALĪGĀ

Asiņainais, Krievijas vēsturē neizdzēšamiem burtiem ierakstītais 1877. gads bija atnācis. Turku neģēlība un nekaunība bija sasniegusi augstāko pakāpienu. Krievijas lielais ķeizars Aleksandrs II viņiem piesacīja karu un sauca savus uzticīgos valsts dēlus svētā cīniņā par taisnību un apspiestu tautu brīvību. Krievija uz šo svēto karu bija pareizi sataisījusies. Arī palkavnieks Eduards Felzenbergs piederēja pie tiem vīriem, kam bija uzticēta dārgā tēvijas sagatavošanās uz lielu cīniņu ar mūža ienaidnieku. Viņa vieta tagad bija ģenerālštābā, bet pēc uzsākta kara viņa vadīšanai uzticēja pilnu reģimentu. Cik dūšīgi Krievijas kareivji turējušies un kā iesākumā tomēr kara dievs savu svaru brīžam svēra uz mūsēju, brīžam uz ienaidnieku pusi - tas lasītājiem vēl ir dzīvā atmiņā. - Beidzot krita Karsa, Ardahana utt. Āzijā turku vara jau bija salauzta, bet Eiropas Turcijā viņi vēl ar sekmi atturējās. Sevišķi apcietinātā Pļevna mūsēju tālākai iešanai bija ceļā - tai vispirms bija jākrīt, ja mūsējiem bija visgalīgi uzvarēt un karam nobeigties. Kam vēl nav dzīvā atmiņā tie cīniņi par «Zaļajiem kalniem» zem tā sauktā «baltā ģenerāļa» Skobeļeva izmanīgās un dūšīgās vadīšanas, bet, par visām lietām, tie kautiņi Pļevnā un pie tās 6. jūnijā un 8. un 10. jūlijā, kuros tik daudz krievu sirdīgo kareivju asinis plūda, apspiestām slāvu tautām brīvības koku audzinādamas. Bet Pļevnas aizstāvētājs, turku ģenerālis un maršals Osmanis - pašā, bija izmanīgi apstiprinājies savā cietoksnī un atturējās kā lauva - mūsu kara virsvaldība atzina, ka tam jāpiekļūst ar citādiem līdzekļiem, nekā tie līdz šim bija izlietoti. Uz paša ķeizara pavēli atsauca Sevastopoles dūšīgo aizstāvētāju ģenerāli Todlebenu, un tas, Pļevnas apkārtni pareizi aplūkojis, sastādīja plānu, pēc kura turpmāk jāstrādā. Kara virsvalde zem paša kunga un ķeizara priekšsēdēšanas šo plānu pieņēma un sāka strādāt, kā turkiem droši varētu piekļūt un tos uzvarēt. Pie šī darba mēs atkal sastopamies ar palkavnieku Felzenberģi, kas kā izmanīgs rīkotājs un teicams matemātikas zinātājs bija pazīstams un tādēļ Todlebenam piešķirts. Mūsu stāsta nolūkā nav visus notikumus no šī brīža līdz Pļevnas krišanai sīki aprakstīt, - tas, ko mēs te gribam vēstīt, stāv tikai tuvā sakarā ar Felzenberģa darbiem.
Atnāca 1877. gada 28. novembris, auksts un miglains. Osmanis - pašā bija visu dienu priekš tam un tad cauru nakti rūpīgi sagatavojies uz cauri laušanos caur krievu septiņdesmit verstes garo ieslēgšanas līniju. Krievi to zināja, tak nevarēja paredzēt, kurā vietā būs vislielākā saduršanās. Drīz pēc pulksten septiņiem rītā, dienai austot, pamanīja turkus pie Pļevnas, ārā veļoties. Kā zināms, Osmanim bija 40 000 vīru. Bads tiem bija klāt, cietoksni atturēties vairs nevarēja. Tikai cauri laušanās, ja tā izdevās, turkus varēja glābt. Visstiprākais spēks mūsējiem uzbruka tanī vietā; kur 3. grenadieru divīzijas priekšējā dala 3. bateriju aizstāvēja. Mūsējo spēks te izrādījās par vāju turku bariem atturēties. Jau šie bija ieņēmuši vienu apcietinājumu un lielgabalu pēc otra un apkāvuši gandrīz visus, kas tiem turējās pretī. Tālāk un tālāki viņu pulki vēlās uz priekšu un cerēja jau cauri lauzušies, kad īstā brīdī atsteidzās tas grenadieru pulks, kuru Felzenbergs komandēja. Izcēlās sīva, asiņaina cīnīšanās - uz dzīvību un nāvi. Turki, jau tik tālu tikuši, ne par ko vairs negribēja iet atpakaļ. Krievu pulki, steidzoties nokusuši, pirmā iesākumā nespēja aizdzīt atpakaļ sašutušo turku barus. Jau mūsu līnijas kreisais spārns sāka šķobīties, kritušo rindas palika retākas. Turki, šo brīdi izlietodami un ar joni grūzdamies tālāki, mūsu pulkos uz acumirkli sacēla sajukšanu un šaubīšanos. Šinī bailīgā brīdī palkavnieks Felzenbergs, zobenu augsti pacēlis un savam dūšīgajam pulciņam dodamies pa priekšu, uzsauca: «Kara biedri! No mums pa daļai atkarājas šīs dienas uzvara vai pazaudēšana. Prom dūšīgi pret ienaidnieku, ķeizaram un valstij par slavu!»
«Hurā!» atskanēja pulkā, un zaldāti, no jauna kārtībā nostājušies, ar jaunu dūšu gāzās turkiem virsū, kuri pa tam jau bija nocietinājušies krievu ieņemtās skanstīs. Nāvīgi šāvieni saņēma krievus, bet, par laimi, turki, atstatumu neievērodami, šāva par augstu, tā ka lielākais ložu bars aizsvilpoja pāri par mūsējo galvām. Šie vairs nešāva, bet, pīķus ienaidniekiem pretī turēdami, devās tiem virsū, līdz beidzot vīrs ar vīru cīnījās, ja šis teikums še vietā, jo turku bari, pa daļai skanstīs slēpušies, skaita pēc bija daudz lielāki nekā krievu.
«Par ķeizaru un valsti!» - atkal atskanēja komandanta dedzīgie vārdi, un Krievijas dēli kā lauvas gāzās virsū izbiedētiem turkiem. Tie, kas ārpus skanstīm mūsējiem uzbruka, no drošiem pīķu dūrieniem un zobenu cirtieniem krita «kā mušas», un drīz krievi bija izkāvušies cauri līdz pašām skanstīm, kurām tie nu no priekšas un no sāniem uzbruka. Cīnīšanās bija asiņaina un nāvīga, bet krievu ieroči šoreiz acīm redzot bija laimīgāki, jo priekšpusē turki jau bija pa daļai nonāvēti, pa daļai sagūstīti, bet sānu pusē, kur Felzenbergs pats bija klāt, tiem vēl bija virsroka - te vēl bija labs gabals darba, līdz tos pilnīgi atsita atpakaļ. Savu «Allah il allah!» saukdami, tie kā aizkaitināti zvēri mūsējiem uzbruka, bet velti, jo šie padošanās nepazina un pēc sava dūšīgā vadoņa priekšzīmes cīnījās uz dzīvību un nāvi, nelaida neviena turka cauri, bet nonāvēja visus, kas stājās ceļā. Turku līķi bija sakrājušies vaļņa augstumā, viņu līnija sāka šķobīties, un viņi taisījās uz bēgšanu, kurpretim no krievu puses atskanēja priecīgs un dedzīgs «hurā», kas pasludināja uzvaru, bet cīniņu karstumā un uzvaras priekos tikai Felzenberģa tuvākie kara biedri pamanīja, ka viņš pats vēl briesmās. Kā jau allaž, tā arī šinī asiņainā kautiņā ienaidnieki visvairāk tīkoja pēc savu pretinieku vadoņa nāves, un tātad arī kāds bars turku īpaši Felzenberģi bija ievērojis un caur izmanīgu apiešanu to līdz ar mazu pulciņu atšķīris no savējiem. To atzinis, Felzenberģis ātri savāķa savus kara biedrus, un nu iesākās varbūt tikai reti pieredzēta sīva uzbrukšana no vienas un dūšīga dzīvības aizstāvēšana no otras puses. Kamēr atkal uzvarētās skanstīs un visā krievu līnijā atskanēja uzvarēšanas gaviles un turki, izbiedēti un izmisuši, gan allaž vēl šaudīdami, devās atpakaļ uz Plevnas pusi, tamēr šinī vietā drūzmīgi pie ausīm sitās zobenu sitieni, ieroču saduršanās, ievainoto lāsti un vaimanas. Krievi, kā allaž, tā arī te saviem ieročiem darīja godu; Felzenbergs tiem rādīja labu priekšzīmi. Ar savu revolveri kādus piecus ienaidniekus nomaitājis, viņš tagad izlietoja savu zobenu, brīžam atgaiņādamies no ienaidnieku uzmākšanās, brīžam tos nāvīgi sakaudams. Ka viņam vaigā un kreisajā plecā jau bija dziļi ievainojumi, ka viņa zobens bija sarkans no ienaidnieku asinīm un ka viņš pats bija tā notraipīts, ka viņu tikko varēja pazīt, to viņš ne juta, ne ievēroja. Dūšīgi kaudamies un lielāku gubu no turku līķiem sev priekšā redzēdams, un savus kara biedrus uz nepadošanos uzskubinādams, viņš padarīja, kas no cilvēka knapi ticams; turki, jebšu lielā pārskaitā, kļuva atsisti atpakaļ. Ir krievu dūšīgajā pulciņā nāves izkapte nepalika bez spēka, ir tanī daži bija krituši, bet kas šis mazumiņš bija pret to pulku līķu un ievainoto, ko turku pusē atrada! Un, kad vēlāk nodaļas virskomandants savā ķeizariskai augstībai lielfirstam Nikolajam Nikolajevičam iesniegtā raportā rakstīja: «Palkavnieks Felzenbergs ir pastrādājis brīnumus, un katrs viņa zaldāts ir varonis,» tad tas bija pilna taisnība un liecināja, ka krievu kara vadoņi ar lietpratēja acīm zin cienīt īstu dūšu un varonību.
Turki patlaban sāka vilkties atpakaļ, kad arī Felzenbergs jau sevi jutās nespēcīgu tālākā cīnīšanā. Pa daudz asiņu viņam bija notecējušas - viņa spēki gāja mazumā, uzmācās gurdenums un ģībonis, pret kuru ilgi nespēja atturēties. Bet tomēr viņš turējās uz kājām un vājā balsī oficierus un zaldātus skubināja uz tālāku cīnīšanos, līdz ienaidnieks pavisam būs sakauts un uzvarēts. Pa tam arī citi krievi, savus kara biedrus pamanījuši briesmās, piesteidzās klāt - īstā brīdī, jo, kamēr šie vēl cīnījās un turkus dzina atpakaļ, tamēr kādi četri ienaidnieki uzbruka nespēcīgajam Felzenberģim, kas savu zobenu tikko vēl spēja vicināt.
«Sasodīti turki! Dārzniek - steidzaties - va redziet, mūsu muižkungs ir briesmās!» - kāds tuvu pie Felzenberga latviešu valodā iesaucās, un drīz pēc tam viens unteroficiers un viens oficiers piesteidzās viņam klāt tanī brīdī, kad divi turki, Felzenberģim no muguras uzbrukdami, pacēla savus līkos zobenus pār viņa galvu. Divi asiņaini zobeni krievu pusē pažibēja gaisos, un abi uzbrucēji vārtījās savās asinīs.
«Pēc likumu guļas arī tev būs mirt!» unteroficiers Teteris sacīja un nocirta arī to turku gar zemi, kas palkavniekam Felzenberģim patlaban no sāniem uzbruka, kamēr leitnants Puķe ceturto ņēma uz savu rēķinumu. Pa tam Felzenbergs bija atspiedies uz savu zobinu - piekusis un iztvīcis līdz nāvei, tuvu pakrišanai. Teteris steidzās viņam palīgā, bet, pamanījis, ka kāds grūti ievainots turku oficiers savu revolveri paceļ pret Felzenberģi, viņš tam izmanīgi un īstā brīdī padarīja galu. Kad viņš atnāca pie palkavnieka, tad šis bija pakritis.
«Vai mēs esam pilnīgi uzvarējuši?» Felzeribergs pusaizdarītām acīm un mirstošā balsī jautāja.
«Ńėóųąžńü. Pēc likumu guļas turki in continenti et fini ir sakauti un Pļevnas lauva Osmanis - pašā licis izlikt padošanās zīmi! Ko mēs ar savu palkavnieku ņemam priekšā, tas vairs neceļas.»
«Slava un gods Tev - augstais Dievs, - ka Krievija uzvarējusi - nu es varu mierīgi aizbraukt - esmu izcīnījies - - ņem manu dvēseli savās rokās!» Felzenbergs, lēni runādams, atbildēja un aizdarīja acis.
Ir leitnants Puķe bija piesteidzies un paņēma mirstošā palkavnieka galvu savās rokās. Teteris bija nometies ceļos un apklāja savas asarainās acis, savu asiņaino vaigu.
«Viņš mirst - tas visulabākais cilvēks!» - jaunais unteroficiers vaidēja.
«Uz manas - - krūts - - ir - - matu - - spro - - ga un - - vēstule - - - tos pār - - sū - tat Klotildei. Es - - eimu, - - Elza - - ar Dievu - Klotilde!»