JĀNIS PURAPUĶE

Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes
(Iz Baltijas arāju dzīves)

VII
VILKATĪREĻOS

Sausa, pelēka vecaine. Pa labai rokai lēzens strautiņš, noaudzis baltajiem elkšņiem un kārkliem. Bet viņi vēl ir kaili, pumpuri vēl nav pārsprāguši; no elkšņiem nokarājas melni zvārgulīši, kamēr kārklos mirdz balti, spalvaini un izspūruši pūpoli.
Pēteris kā brīnodamies paskatās uz viņiem, tad pakrata galvu.
Šogad vēlā sēja labāk izdosies, lapas vēlu plaukst.
Līze paskatās uz pelēko vecaini, uz baltajiem koku celmiem, uz zaļajām, slaikajām eglēm visapkārt, un viņas acis pildās asarām.
Vecaines vidū ir uzceltas no egles zariem divas būdas. Viņām blakus sakrautas dažādas mantiņas un saimniecības rīki. Viens vezums mantu stāv vēl neizkrauts, un vājais zirdziņš ilksīs, noliecies pie zemes, plūc to pašu nobālušo kūlu.
Pēteris stāv un skatās uz pūpoliem. Vārna ķērkdama pārlaižas pār egļu stūri, un mežs dobji nošalc. Tad šie nu ir tie Vilkatīreļi, šī ir viņu jaunā māja!
«Būs darba, būs!»
Gurdeniem soļiem jaunais saimnieks tuvojas neizkrautajam vezumam. Vēlreiz viņš apskatās visapkārt, it kā ko meklētu, tad nokrīt ceļos, noņem cepuri un nodur galvu. Lūpas tikko manāmi kustas, vējš purina brūnās matu cirtas... Āmen! Roka dievbijīgi aizmet krustu priekšā.
«Nu, sieviņ, un tagad pie darba!» viņš saka piecēlies, un viņa balss skan mīlīgi, jautri.
Līze ietin Jurīti lakatā, nosēdina būdas priekšā, tad steidzas vīram palīgā.
Vezums tiek izkrauts. Pēteris nojūdz zirgu, piesien pie ratiem un pavelk no maisa kušķi siena. «Nu, bērīt, saņemies - mums nebūs viegli,» viņš saka sirsnīgi un noglauda zirgam kaklu.
Pa tam Līze kādā muldiņā pārcilā maizes klaipus un ievelk būdā.
Netālu ir sakrauti jaunajām ēkām baļķi. Daļu no tiem Pēteris jau paguvis ziemā aptēst, un tur ir laba tiesa skaidu. Tās nu tagad jaunais saimnieks salasa, atnes būdiņām un uzkur uguni. Spirgti izšaujas liesmas klajumā. un patīkams siltums ieplūst visapkārt. Tad Pēteris paņem spaiņus un aizsteidzas uz strautiņu. Par brītiņu viņš jau ir ar pilniem nesieniem ūdens klāt.
Līze ir sameklējusi katliņu, ielej tanī ūdeni un ieber no maisa kartupeļus. Katrā pusē ugunskuram tiek iedzītas divas staklītes; pēdējās ieliek mazu kārtiņu, izbāztu caur katliņa stīpu. Uguns jautri sprēgā un pieglaužas katliņam.
«Tā, nu mēs esam mājās!» Pēteris saka, paņēmis Jurīti klēpī un nosēdies pie ugunskura.
Bērns smejas un sit plaukstiņas.
Līze paceļ savu sērīgo ģīmi uz puisēnu un pasmaida.
«Kas mūsu mājām par plašu jumtu, paskaties tik uz augšu!» tēvs turpina uzsākto sarunu.
«Tās jau ir debesis!» mazais iesaucas skaļi un uzskata tēvu lielām acīm.
«Bet gan tu redzēsi, kas par jauku dzīvi zem šā lielā jumta.»
«Un tātad nu mēs še būsim vieni paši?» Līze jautā.
«Tā rādās, citi atteikušies un, kā man lielkungs teica, neesot piedabūjami šurpu atnākt. Vainīgais gan būs vagaris.»
«Kas cits kā vagars. Viņš ļaudis samulsinājis.»
«Pirmais, kas še zemi saņēmis, esot bijis viņa radinieks Anckalniņš, mūsu pēcnācējs muižā.»
«Viss vagara izgudrojums. Viņš pierunāja Anckalniņu, lai tas zemi saņemtu citiem par sadrošināšanu. Ar to tas gribēja izpatikt lielkungam.»
«Un vēlāk viņam sagādāt stallmeistera vietu muižā. Bet man viņš nekad neminēja, ka Anckalniņš gribētu manu vietu. Kad tam prasīju pēc tā vārda, kas man gribētu 50 rubļus maksāt par atkāpšanos, tas arvien izvairījās. Tikai tad viņš to sauca Anckalniņa vārdu, kad jau biju saņēmis naudu. Bet es par to uz viņu nedusmojos.»
Līze nopūšas.
«Varbūt ka Anckalniņš un arī vagaris kādreiz vēl nožēlos savu atteikšanos no Plikās pļavas zemes,» Pēteris piezīmē pēc brītiņa.
«Varbūt; bet man tā vien liekas, it kā kad mēs būtum atnākuši uz kādu tālu, svešu pusi.»
«Tas tik tādēļ, ka mežs mums neļauj redzēt citas mājas; darbs tik iziet no meža tad esam atkal starp ļaudīm.» - -
«Stāsta, ka tiem, kas aizgājuši uz svešu pusi, savas zemes kārodami, reti kādam labi klājoties. Tie vai nu pavisam nonīkstot, vai arī atnākot atpakaļ par nabadziņiem.»
Pēteris brītiņu domā.
«Taisnība; bet mēs neesam svešā pusē. Mums paliek tā pati mūsu tēvu tēvu baznīca, tā pati skola, tā pati kapsēta, tā pati draudze un tas pats pagasts kā līdz šim. Mums tikai iesākums ar viņiem vienāds. Ja mums slikti klāsies, gan atradīsim pie viena vai otra palīdzību; kur tu tādu ņemsi svešā pusē? Un ja jau pavisam nevarēsim dzīvot, iesim atkal pie kāda saimnieka par kalpiem.»
«Grūta dzīve pie saimnieka.»
«Grūta, zināms, grūta, bet kur tad ir vieglāka? Par stallmeisteru un moderi gan visi nevarēs tikt. Ir arī saimnieku kalpu starpā daudz tādu, kas dzīvo tikpat labi kā stallmeisters ar moderi.»
«Kā tad mums gāja Eglīšos?»
«Ja nelaime uzbrūk, tad jau tā visgarām var klāties.»
Līze pakrata galvu... Sarunas apklus. Ūdens katliņā vārīdamies burbuļo... Mežs stāv visapkārt drūms un bargs kā cietumnieku uzraugs. Beidzot kartupeļi ir izvārījušies. Katliņš tiek noņemts no uguns un ar kāda spaiņa dibena piepalīdzību ūdens noliets. Līze atnes māla bļodiņā sildītu pienu. Mazā iebūvnieku ģimene sāk ieturēt pusdienu.
Laiks līdz vakaram aiziet ar mantu norūmēšanu un apsegšanu. Vienā no būdiņām, kurai vajaga izpildīt klēts vietu, Līzei un Jurīšam tiek ierīkota guļu vieta. Pēteris grib pagaidām pārgulēt laukā, ratos, lai tādi arī izpildītu jaunās nometnes sarga vietu. Jaunpirktā gotiņa un cūkas vēl atrodas muižā, tās pārvedīs rītā pēc pusdienas.
Šaura, cieta un vēsa izliekas Līzei pirmā nakts guļa savās mājās, bet Pēteris guļ mierīgi un labi. Reti kad viņš vēl ir juties tik spirgts kā otrā rītā, nometis kažoku pie malas.
Ātri viņš apaun kājas, paņem cirvi un noiet mežmalā. Te viņš nocērt slaiku kārtiņu, atmēra ar izplestām rokām divas asis un pagatavo mēru. To padarījis, viņš sacērt vēl labu tiesu mietiņu un atgriežas ar tiem uz būdiņām.
Līze arī jau piecēlusies un iznāk būdiņas priekšā.
«Vai puika guļ?» Pēteris vaicā paklusu.
«Vēl guļ cieti un saldi.»
«Tad tu man varēsi drusku palīdzēt. Ņem šos mietiņus, iesim apzīmēt jauno māju vietu.»
Līze paņem mietiņus un seko viņam.
Kādus soļus no būdiņas ir lēzens uzkalnītis. Viņš stāv taisni vecainei pār pašu vidu. Te Pēteris apstājas un nomet cirvi zemē.
«Cik te jauki!» viņš saka priecīgi. «Mums mājas iznāks taisni laukiem pa vidu.»
«Labi būs,» Līze atsaucas ne bez savas daļas lepnības.
«Un ēkas taisīsim tā kā Eglīšos, vai ne? - Te būtu istaba, pretim klēts, pa labai rokai kūtis un pa kreisai rija.»
Līze domā.
«Eglīšiem rija par tuvu un no kūtīm tek virca uz istabu.»
«Celsim mēs rijas tālāk, bet istabu taisīsim visaugstākā vietā, par piemēru - te: tad kūtis nāks vairāk uz strautiņa pusi un slapjums ap viņām nesakrāsies, jo tas nosūksies pa nolaidenumu. Bet nolejā ierīkosim sakņu dārzu, jo zeme tur labi mēslosies, un piegāzne ir pret dienvidiem.»
«Un ābeļu dārzu? To taisīsim pie istabas, tā kā pagasta vecākajam?»
«Nē, ābeļu dārzu laidīsim vienā šņorē ar sakņu dārzu, gar istabas galu. Tad istabas priekšpuse uz ceļu būs brīva.»
«Un māju ceļš?»
«Māju ceļš no lielā ceļa iegriezīsies gar otru istabas galu un gar riju.»
«Bet lopus taču nedzīs gar istabu?»
«Gar istabu ne. Ganības mums ir uz strauta pusi, tātad ganu ceļam jāiet gar kūti un klēts galu.»
«Kā tad no mājām redzēs lopus pārdzenam?»
«Starpu starp kūtīm un klēti atstāsim platāku un gatvi taisīsim taisnu.»
«Ja nu tā... manis dēļ.»
Pēteris sāk mērot un iedzīt mietiņus. Tiek apzīmētas ēku vietas, dārzi, ceļi un spraugas.
Saulīte patlaban izlien no koku galotnēm, kad pēdējais mietiņš tiek iedzīts zemē. Pēteris nomet cirvi un noslauka sviedrus no pieres.
«Tagad ej palūko, ko puika dara,» viņš saka uz sievu, «man tevis vairs nav vajadzīgs. Es atmērīšu zemi plēsumam.»
«Kur tad mērīsi?» «Tepat ap mājām - vecainē, pie celmaites vēl šovasar netiksim. 10 pūravietas plēsumam, domāju, šai vasarai pietiks. Bēris jau mums ar nav diezin kāds stiprais plēsējs. Ir tad nevar zināt, kā vēl ar tām pašām veiksies.»
Līze atgriežas uz būdiņu kā no jauna piedzimusi. Viņa redz, ka mājas nav vis tukšs sapnis, bet kaila patiesība, kura sāk piepildīties. Lai nu arī būs grūti jāstrādā un daudz kas jācieš, bet par to arī būs mājas pēc sava prāta; būs savs sakņu un ābeļu dārzs kā visiem lieliem saimniekiem. Tagad viņai no jauna rodas cienība, uzticība un pajaušanās uz vīru: viņš taču ir gudrs cilvēks.
Viņa ielien būdiņā un pārliecas pār puisēnu. Silti kažokos ietīts, viņš guļ kā eņģelītis. Vēsais rīta gaiss ir padarījis tā vaidziņus mīlīgi spirgtus, un mātes sirds par to pukst priecīgi.
Tikpat klusu, kā nākusi, viņa atkal izlien laukā un dodas pēc skaidām. Drīz uguns jautri sprēgā un ūdens vārās tējai. Kaut būtu gotiņa še bijusi, varētu uz to pašu atnākšanu kaut vai kafiju uzvārīt.
Galu galā iesākums nemaz tik bēdīgs neizrādās.
Pēc brokastīm Pēteris aizbrauc uz muižu pēc lopiem. Bet Līze, šo to nokārtojusi un nolikusi vajadzīgos traukus pa rokai, paņem šķipeli un iziet atzīmētajā sakņu dārzā. Kādēļ tad lai viņa neuzraktu pāra dobes saknēm? Varēja jau būt, ka kaut kas arī paaug, vismaz kāds burkāns putrai. Un, kamēr Jurītis, skaļi klaigādams, dīžojas apkārt, viņa sper dūšīgi kāju uz šķipeles asmina. Bet ai, cieta un sīksta ir zeme! Šķipeles kātu vajaga dūšīgi vien ļodzīt, līdz dzelzs asmins nogrimst pelēkajā velēnā. Tad arī šķipeli ar zemi izcelt uz augšu, kā to viņa ir darījusi iestrādātos dārzos, tomēr neizdodas, kāts draud nolūzt. Katra velēna ir sevišķi jāizdur, tad tik to var apmest.
Brītiņu strādājusi, čaklā sieviņa apstājas. Rokas sūrst, un sviedri plūst aumaļām. Viņa paskatās uz savu darbu, un maz, maz ir no tā kas redzams. Bet visgarām tāda cieta zeme vien, visgarām tāda vien! Drusku atņēmusi elpu, viņa rok no jauna, rok un rok...
Sirsnīgi strādājot, laiks patek ātri. Tu pacel galvu un paskaties: padarīts ir maz bet ko darīt ir vēl daudz, tomēr tev gribētos visu padarīt... laiks aizrit vēja spārniem.
Pēc pusdienas atbrauc Pēteris ar lopiem. Līze viņu nemaz nepamana. Nogurusi un nomocījusies viņa turpina vēl arvienu uzsākto darbu. Jurītis ir aizkūlies līdz būvkokiem un uz skaidām piesaulītē aizmidzis.
«Tprru!»
Līze saraujas, šķipele tai izšļūk no rokām.
«Sieviņ, sieviņ, kam tu tā mokies?» Pēteris pārmet laipni. «Ko tu ar šķipeli te izdarīsi?»
Pār Līzes vaigiem birst asaras.
«Vai tad tu viens visu padarīsi?» viņa šņukst.
«Gan Dievs palīdzēs; nāc, saņem lopiņus.»
Divi sivēni un gotiņa tiek ievietoti vēl tukšajā būdiņā. Pie tam ar viņiem apietas it kā ar augstiem un dārgiem viesiem.
«Mana brūnīte, mana mīļā gotiņa!» Līze mīlinājas, apķērusies govij ap kaklu un piespiedusi savu galvu pie viņas galvas.
Pēteris izceļ no ratiem režģi siena un tāpat visu noliek brūnītei priekšā.
«Un jūs, palaidņi,» Līze griežas pie sivēntiņiem, «mēģiniet tik vien aizgaldiņu jaukt, tad redzēsiet, ka dabūsiet pērienu. - Skat, kas viņiem par slaikiem purniņiem!»
«Ieber tiem drusku kartupeļus, nabadziņi būs izsalkuši,» Pēteris paskubina un apzinīgiem soļiem iet zirgu nojūgt.