JĀNIS PURAPUĶE

Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes
(Iz Baltijas arāju dzīves)

VIII
DARBS UN RAIZES

Saule dedzina karsti. Slaikās egles ap Vilkatīreļiem sēri iešņācas un novaidas, bet uz vecaines nav jūtama ne mazākā vēsmiņa, - klusu kā kapā, karsti kā ceplī. Elkšņi un kārkli, acīm redzot, top zaļāki un zaļāki; strautiņā ir izšāvusies bālgani zaļa zāle. Liekas, ka viņa ne dienām, bet stundām stieptos garumā. Arī pelēkā vilka kūla metas zaļgana. Tikai zaļās egļu zaru būdiņas ir drusku apsarkušas un nobālušas.
Bet šķērsām pāri vecainei stiepjas šaura melnas zemes strēmele. Viņa top dienu no dienas platāka. Strēmeles vienos sānos gausi kustas uz priekšu bērs zirdziņš, vilkdams aiz sevis baltu arklu. Viņš paiet, paiet - saraujas un apstājas. Galva tam dziļi nokaras uz zemi un sāni cilājas kā plēšas. Spalva visa sviedros un savēlusies.
«Nu, bērīt, nu, saņemies!»
Bērītis nekustas. Tikai kreiso ausi viņš bēdīgi paslaista, it kā gribētu sacīt: «Dzirdēt jau dzirdu, bet - nespēju!»
Pēteris atspiež muguru pret arklu, noņem cepuri un slauka baltajā krekla piedurknē sviedrus. Viņa ģīmis ir nodedzis tumši brūns, tāpat arī cīpslainās kājas, virs kurām labi augsti uzritinātas nātnās bikses.
«Iet grūti, iet grūti,» Pēteris nopūšas un noskatās uz izplēsto vagu.
Nelīdzena un gumzaina viņa izskatās. Pinkainās velēnas izjukušās uz visām pusēm. Cita saslējusies uz sāniem, cita nogulusies augšupēdu, bet cita ieņēmusi savu agrāko stāvokli - kā kurā. Izskatās, it kā te cūkas būtu rakņājušās.
«Nu, nekas, gan mēs viņas pieecēsim,» Pēteris nodomā pie sevis un ķeras no jauna pie arkla ragiem.
«Nu, bērīt, nu!»
Bērītis stiepjas uz priekšu, iecērt galvu krūtīs; arkls no jauna sāk lēkāt pa velēnām.
Līze ir novedusi brūnaļu uz strautiņu, un tā nu plūc pilnām mutēm mīksto zāli. Sieviņa ar labpatikšanu nolūkojas gotiņas darbā, tad saņem priekšauta stūrus un sāk salasīt mīkstās lapiņas sivēniem. Diezi, diezi, ar ko sivēntiņus nākamā ziemā baros! Pēteris gan domā iesēt auzas un iestādu kartupeļus, bet vai tie nu jēlā velēnā augs? Taču mēģināt vajaga.
Un melnās zemes strēmele top arvienu platāka, bet līdz ar to aizrit arī laiks. Pienāk maija mēneša pirmās dienas.
«Plēsts nu būs diezgan - cik būs, tik būs!» Pēteris nosaka kādu dienu un sarīko ecēšu.
Saule dedzina vēl arvienu karsti. Tas nāk jaunai zemei par labu. Velēnas sažūst un saraujas, zeme tiek svabadāka ap kūlas saknēm. Tomēr ecēša svaidās, līgojas un lēkā. Nepalīdz pat trīs, četras uz viņas sakrautas velēnas.
Paiet viena diena, otra, treša... vēl arvienu ecēša lēkā. Beigās taču uz plēsuma rodas izkratītas kūlas un nezāļu saknes. Pēteris tās savelk čupiņā un pieliek uguni.
Bālgani, smacinoši dūmi paceļas no čupiņām. Viņi pieplok pie zemes un līzdami stiepjas uz meža pusi, it kā gribētu no kaut kā slēpties, no kaut kā izbēgt. Nu, lienat vien, lienat, jūs, neauglības iznīkšanas zīme!
Sadega šķutņu čupiņas, atstādamas baltu pelnu kopiņas, līdzenāka palika melnā zemes strēmele. Pēteris stāv pie viņas un brīnās. Lūk, tik tālu viņš bij jau ticis!
«Nu, rītā pamēģināšu izkaisīt graudus - varbūt Dievs būs žēlīgs, viņš nodomā pie sevis.
Vakarā debesis samācas, un pa nakti uznāk smalks un silts lietiņš. Viņš līst līdz pat rītam. Daba pamostas kā no sapņa un plaši, plaši atver savas actiņas. Viss tik spirgts, tik pievilcīgi zaļš.
Līdz ar rīta gaismu Pēteris ir uz kājām. Viņš ieceļ maisu auzu ratos, ieliek turpat sētuvi, iestājas tad zirga vietā ilksīs un velk ratus uz plēsumu.
Brīdi vēlāk jau balti graudi krīt švirkstēdami valganajā zemē.
Vēlāk uz lauku atnāk Līze ar Jurīti. Uzmanīgi viņa lūkojas, kā vīrs staigā mēreniem soļiem pa izvilkto birzi un kā viņa roka vienmērīgi velk slaiku pusloku gaisā un ieķer sētuvē. Baltie graudiņi krīt... krīt nerimstoši valganajā zemē.
«Jā, lai nu Dieviņš audzina, lai, būs taču kāds atspaids pirmam sākumam.»
Apsēja auzas, iestādīja kartupeļus un novēlēja visu Dieva rokās.
«Nu tu varēsi drusku atpūsties?» Līze uzrunā pēc tam Pēteri.
Viņš pasmaida un aplaiž acis visgarām mežmalai.
«Līdz atpūtai vēl, sieviņ, tālu. Kaut zirdziņš nebūtu tā piekausēts, vajadzētu tūdaļ plēst zemi rudziem; jo agrāk, jo labāk. Bet, kamēr zirgs atžirgs, sākšu sagatavot kūtij baļķus. Kūts jāceļ pirmā, siena mums būs diezgan, pa ziemu varēsim izturēt vai sešas govis - kaut spēks tik bijis tās iegādāt. Pļavas, paldies Dievam, mums plašas un labas.»
«Ko nu pie jaunām govīm domāt, ar to pašu maizīti diezin kā būs. Nezin, vai tagadējā krājuma līdz rudenim pietiks.»
«Bet, klau, tu gan varēji aizbraukt tepat līdz Griķēniem un palūgt, lai tev atļauj tur izcept maizi. Malku tev sacirtīšu un iedošu līdzi. Ar biezputru vien mēs tikpat ilgi neiztiksim.»
«Es jau arī tāpat domāju, tik nedrīkstēju tev par to minēt.»
«Līdz šim jau gan vēl nekas, bet cik ilgi tak tā badosimies.»
«Pie tās pašas reizes parunāšu Griķienei, vai nevarēs no viņas dabūt kāpostu stādu. Stāsta, ka kāposti plēsumā labi augot.»
«Mēģināt var, ko tad daudz pie tam zaudēsim. Labi, ka ieminējies, ņemšu dobes vēl šodien dūšīgi pārrakt. Atlikušās velēnas būs krietni jāizpurina un jāsakapā.»
Līze aizbrauc uz Griķēniem. Jurītis brauc tai līdzi, bet Pēteris ķeras pie dobju taisīšanas. Zeme vēl arvienu ir gabalaina, smaga un skāba. Šķipele bieži atduras uz savītušās velēnas un tālāk negrib līst; jāpieliek tai visa spara, lai izdurtu cauri. Tomēr darbs ir daudzmaz vieglāks nekā pie pirmās rakšanas un plēšanas. Paldies Dievam, rokām āda ir jau krietni vien nocietējusi un, berzēdamās gar šķipeles kātu, čirkst, kā kad zoles tiktu grieztas.
Mežā kūko dzeguze. Pa ganību skraida sīļi un žagatas. Viņi lieliski čakst un plātās. Vāverīte strauta malas eglītē sabīstas un noveļas no zara zemē. Tu žēlīgais Dievs, cik tādi putni var būt muļķīgi! Viņi plāta astes un čakst kāpēc? To gan laikam viņi paši nezina. Pilna riebuma un nicināšanas vāverīte dodas taisni pār lauku uz otru mežmalu. Tur vismaz būs klusāk. Zīlīte un kaņepāju putniņi nekad tā netrokšņo. Šmukšķītes kuplā aste nomirdz kūlā kā brūna slotiņa.
Pēteris patlaban ir apstājies, lai noslaucītu sviedrus no pieres. Tie gluži nepieklājīgi lien acīs un kavē darbu. Te viņš pamana vāverīti, kura ir drusku pieplakusi pie zemes un spodrām, bailīgām actiņām lūkojas taisni uz viņu.
Viņš pasmaida.
«Nu, paskat vien, kādi man palīgi nāk! Žēl, ka Jurīša te nav.»
Vāverīte pagroza galviņu, it kā būtu sapratusi Pētera vārdus, un tad mierīgi turpina savu uzņemto ceļu. Šķipele griežas no jauna zemē un velēnas sadrūp no viņas zobiem un sitieniem... Jā, velēnas sadrūp, bet tam līdzi sadrūp arī cilvēcīgais spēks, nogurst nopūlētie locekļi.
Pēteris iedur šķipeli ar strauju grūdienu zemē un, klusu ievaidēdamies, ķer pie muguras. Te sāp. Kas tik nu atkal gadījies? Viņš pagorās uz vienu, otru pusi - lai Dievs sarg, kad tik nepiesitas kas ļauns! Nē, - tiešām sāp, un kāda stīva, vārīga ir tapusi visa mugura! - Ah, zināms... viņš jau gandrīz visu dienu nav nekā ēdis. Tā tā nelaime.
Nebūtu slikti kaut ko uzkost, bet ko? - Ko? Varētu izcept kartupeļus, bet, kamēr uzkur uguni, tas aizņem daudz laika.
Drusku padomājis, Pēteris griežas uz būdiņu. Tur stāv uz soliņa viens pie otra trīs spainīši, pārsegti ar baltu drēbi. Vienu no tiem viņš atsedz, paceļ vāciņu, noliecas un dzer. Tas ir piens, tas spirdzina. Nu, lūk tu, ir muguras sāpes arī drusku aprimst. Tagad var atkal iet pie darba.
Un šķipele dur un irdina bez mitēšanās pinkaino zemi. Pārbrauc Līze ar Jurīti. Viņi abi divi ir ļoti jautri.
«Labas dienas no Griķēnu tēva!» Līze sauc jau pa gabalu. «Viņš liek jauno saimnieku sveicināt un piekodina neaizmirst, ka Griķēni ar Zelmeņiem esot radi.»
Pēteris iet nojūgt zirgu.
«Paldies, paldies par labām dienām,» viņš atbild kūtri un pavīpsnā. - «Radu būšana gan laikam būs no Ādama.»
«Tēt, skaties!» Jurītis gavilē, izcēlis lielu, apaļu karašu gaisā.
- «Nuja - un tad tā nu es izbraucu. Ak, cik Griķene bij priecīga un laipna. Nobučoja mani uz pašas mutes, ieveda goda galā, dzirdināja ar šelķenu un lika kalponēm roku pabučot; pati mani par Tīreļu māti vien sauc, tīri kauns sametās, sak, kas tad nu es vēl par saimnieci, dzīvojam kā čigāni zaru būdiņās. Bet viņa tev nezin aiz priekiem un laipnības ko darīt, ko būt. Solījās arī rītā maizi izcept un mums atvest, tad es jau tikai iejaucu, - iedeva pusklaipa līdzi no savas maizes, iebēra kulītē putraimus un pielika tur klāt žāvētu jēra cisku... Pats ar tīrā saulīte. Būšot kādu dienu atlaist puisi palīgā plēsumu plēst, tagad vēl nevarot, pašiem zeme strādājama: sējas laiks. Apsolīja jau arī kāpostu stādus. Tik to vien kaļ, ka mēs esot radi un esot. Es jau arī nekā pretim nesaku, sak, kad jau radi, tad radi, vai tad nu tamdēļ naidu celsim...» Līze čalo un čalo, beidzot noliecas pie vīra un turpina klusāk: «Viņiem jau arī meita aug, būs tikai kādu gadu jaunāka par mūsu Jurīti: teicās augsti izskolot, laidīšot pilsētas skolā, pirkšot klavieres - mantas esot diezgan.»
Pēteris nevar valdīties un sāk pilnā kaklā smieties.
«Nu, kad jau divi sievieši satiekas, tad viņi droši aiz trejdeviņiem kalniem zaķi redz,» viņš saka jautri.
«Ej jel nu ej, kāds tu ar esi! Vai tad nu mēs ko, tik tāpat pārrunājām.»
Sieva jūtas apvainota un sāk iztukšot ratus.
«Protams - tāpat,» Pēteris nosaka un palaiž zirgu zālē.
Paiet kāda nedēļa. Virs apsētā lauka parādās sarkana sarma. Pats sējējs apiet laukam visapkārt, un viņa sirds pukst krūtīs priecīgi. Aug - jēlā plēsumā aug! Kā ļaudis brīnīsies par viņa laimi un veiksmi! Katrs asniņš ir viņa - viņa - viņa!
Tas uzjautrina pagurušos spēkus, tas paceļ cerību uz nākotni. Un, kad, vecaini uzplēšot nākamai rudzu zemei, bērītis apstājas un rokas kā nedzīvas noslīd no arkla ragiem, tad vajaga tikai acis pamest uz sārto strēmeli, lai rastos jauni spēki, jauna vingrība. -
Tikai bērītis liekas nesajēdzam spirgto asniņu nozīmi. Viņš jūt, ka noberztais plecs gaužām sāp, un spēka nav vairs arklu vilkt. Viņš labprāt stāv un groza bēdīgi galvu. Pēterim neatliek nekas cits kā izjūgt viņu un palaist zālē, bet pašam ķerties pie cirvja un tēst baļķus. Būs jāpieved ķieģeļi krāsnij, jāsagādā akmeņi pamatam, jālauž celmi, pienāks siena laiks - viens pats pļāvējs, viens pats kasītājs, - kūts arī jābūvē: ai Dieviņ, ai Dieviņ, kas darba!
Cirvis šņāc gaisā, skaidas šķīst un lec, bet baļķis drūmi noskan. Noskan arī zaļais mežs un brīnās, ka viens cilvēks apņēmies tādus darbus izdarīt. Žagatas un sīļi čakstina joprojām, un viņiem maza bēda, vai še kas tiek darīts vai nekas. -
Auzas aug un aug; jau gandrīz pusotras collas garas, tad metas bālākas, galotnes nodzeltē un nokalst, asni top retāki. Saplok Pētera un Līzes sirds. Drūmi nokārtām galvām jaunie saimnieki staigā gar kartupeļu gabalu un meklē, cik lakstu jau uzdīguši.
«Nav daudz, nav viņu daudz,» Pēteris domā bažīgi.
«Varbūt vairāk arī nebūs,» Līze atsaucas skumīgi.
«Cik nu būs, jāecē tomēr.»
Bet, kad vagas ir noecētas, tad izrādās, ka lakstu labi daudz.
«Varbūt Dievs būs žēlīgs.»
«Varbūt.»
Pēdīgi tiek arī būvkoki gatavi. Nu var stāties pie pašas būves.
Pēteris pārbauda kūts vietu, vēlreiz rūpīgi nomēro ēkas garumu un platumu, vēlreiz iedzen mietiņus un apzīmē šķērssienu: vienā galā būs kūts, otrā - barības pieliekamais. Šinī galā arī varēs paši piemitināties, kamēr uzcels istabu. Tad viņš noliek visos četros stūros pa klucim un aizmet krustu priekšā, lai nu mīļais Dieviņš nāk par palīgu!
Pie pirmā baļķa uzcelšanas gadās arī Līze. Viņa redz, ka vīrs pūlas pacelt baļķa galu, ka viņš ievaidas un streipuļo.
«Vai tas nu viena cilvēka darbs,» viņa sauc aizraudamās un steidzas palīgā.
Bet arī abu spēku ir par maz, lai baļķi dabūtu uz stūra kluča. Tikai velšus, pa slīpo mietu tas viņiem palaimējas. Zināms, iet gausi, ļoti gausi, pirmā dienā tie vairāk nepaspēj kā uzlikt vienu vainagu.
Taču dienu pa dienai vainagu skaits vairojas, ēka paceļas augstāk un augstāk. Bet Pēteris top kaulaināks, vājāks un nespēcīgāks.
«Dieviņ žēlīgais, uzturi spēkus, uzturi spēkus!» viņš lūdzas, katru rītu staipīdams sasāpējušos locekļus.
Pienāk siena laiks.
Jaunajā cirtumā mirdz daudz sarkanu zemeņu. Mellenes arī jau metas zilas un brūklenēm viena puse iesarkusi. Vilkatīreļu pļavā, otrā pusē ceļam, izaugusi bieza, gara zāle. Vietām tā sakritusi veldē un gaida nepacietīgi uz izkapti.
«Siens pļaujams,» Pēteris sūrojas, «kaut kūti pasteigtum līdz sijām.»
Viņš strādā vēl uzcītīgāk, vēl sirsnīgāk. Paldies Dievam, naktis tagad īsas, darīt var daudz.
Baļķi būvei tiek uzvilkti ar striķu palīdzību, papriekš viens gals, tad otrs. Viena vīrieša un sievietes vājiem spēkiem tas gan nav piemērīgs darbs, bet ko lai dara: bez grūtuma nav gaidāms vieglums.
Beidzot būve tiktāl veikusies, ka vajadzīgs tikai uzvilkt vēl vienu baļķi, un tad varēs likt sijas pāri. Vakars gan patlaban pienācis, Līze arī aizgājusi govi slaukt, bet vai tad tādēļ pēdējo baļķi atstās rītdienai? Tikdaudz Pēteris paspēs arī viens.
Viņš sabīda slīpos kokus, pa kuriem baļķis uzvelkams, drusku biežāki kopā, katrā galā baļķim piesien striķi, tad sāk vilkt to augšā. Nu nekas, liekas, ies tīri labi. Koks slīd pamazām uz augšu. Pēteris sēd uz šķērssienas, atpūšas un velk. -
Baļķa gals slīd augstāk un augstāk, - vēl drusku, vēl drusku, un viņš būs augšā. Te striķis it kā samestos. Pēteris pieliek beidzamos spēkus, un tanī pat acumirkli kūleniski nogāžas zemē. Striķis ir pārtrūcis.
Guļ Pēteris uz skaidām un nekust...