JĀNIS PURAPUĶE

Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes
(Iz Baltijas arāju dzīves)

XIII
DOMAS

Laiks! - niecīgs vārdiņš. Viegli viņu izrunāt, vēl vieglāk aizmirst, un tomēr viņš ir tik varens, lielisks un nepielūdzams. Kā ass zobens viņš karājas pār mums, un veltas būtu pūles no tā izbēgt. Viņš sagrauj klinšu kalnus, pārmij jūras ar sauszemi, satriec varenos un trūdos pārvērš slavenos. Kas viņam pretosies, kas apturēs viņa gaitu? - Tu redzi, kā uzdīgst sēkliņa, kā stiebriņš stiepjas zied un augļi ienākas un taču nevari nosacīt kurā brīdī brīnums noticis. Tu skaiti sekundes, stundas, dienas, nedēļas, gadus un brīnies: kur radušās tev krunkas pierē? Vai baltās spalvas matos nav izgājušā naktī iezagušās? Liekas, vakar tu tās vēl neredzēji, aizvakar arī ne... Brīnums, kur tad sirmums ieradies? Esi dzimis tūkstoš tādā un tādā gadā, mēnesī, dienā un stundā, bet tagad - -? Vai tas varētu būt? Jau tik vecs? Šūpulītis stāv tālu, tālu kā miglā, un kaps - tepat, tikai kādus soļus nost. Tev birst asaras, lūgdamies tu pacel rokas. Nupat vēl tu esi dzīvi sapratis, nupat vēl sajuti spēkus derīgam darbam. «Par vēlu! Par vēlu!» skan nežēlīgā laika atbilde.
Un dažs labs, kas brauc gar Vilkatīreļiem un ierauga starp kuplo koku galotnēm paslēptos māju jumtus, iesaucas izbrīnējies:
«Paskat tik! Cik sen vēl, kā te bija kaila vecaine, apklāta vilka kūlu, lūk, kas nu par laukiem! Kāds varens augļu dārzs pie mājām! Tīrā muiža.»
Bet, ja kāds no tādiem prātotājiem satiek Pēteri, tad neviļus iesaucas:
«Vai tas var būt? - Zelmenis? Agrākais muižas stallmeistars, un tik vecs?»
Pēteris tad pasmaida un gurdeni pakrata sirmo galviņu, kas kā ienākusies vārpa smagi uz zemi liecas:
«Jā, mīļie draugi, kur tie gadi!» Pie tam acis kaunīgi noslīd uz trīcošajām rokām ar līkajiem pirkstiem. Lūk, vai tās neliecina to pašu? - Bet, kad tad viņš ierauga pār lauku nākot slaiku jaunekli ar saulē nodegušu nopietnu ģīmi un mazām, melnām ūsiņām uz virslūpas, tad viņa ģīmis top apzinīga prieka pilns.
«Vai tas jūsu dēls?»
«Jā, tas mans Juris.»
«Nu, palūk, kas no mazā puišeļa par krietnu cilvēku izaudzis!»
«No Jurīša - Juris. Tā jau tas iet pasaulē.» Bet tēva acis pie šādas atbildes ir smaidu pilnas.
Laikam gan arī būs paskolots?
«Gadi vāji, saimniekam grūti laiki - tik jau tā turies, cik tālu gan skolosi? Dieva pateicība, ka spējām Juri izmācīt par muižkungu.»
«Ak tā, par muižkungu? Tad laidīsiet no sevis projām?»
Pēteris pasmejas.
«Projām? Par ko tad projām? Paldies Dievam, Vilkatīreļos darba netrūkst.»
«Nu, nu! Jūs taču neliksiet viņu pie mājas darba?»
«Un kāpēc gan ne?» Pētera acis zobgalīgi piemiedzas. «Vai citu zeme labāka nekā pašu lai iet tie svešam kalpot, kam nav pašiem sava kaktiņa.»
Un viņš piebilst nopūzdamies: «Diemžēl pie mums jau nu tas modē, tikko bērni cik necik pamācījušies, tad pašu mājās strādāt par kaunu. Kas citiem der tu atnes labumu, to mēs stumjam no sevis nest. Svešinieki cenšas pēc zemes, lai tiem būtu nodrošināts darba lauks, kurā izlietot savus spēkus, mēs turam zemi par laiskuma avotu. «Priekš kam tad man puiši, kad pats strādāšu?» mēdz sacīt mūsu saimnieki.»
«Tā nu gan, tā nu gan, Vilkatīrel! - Ardievu šoreiz!»
«Staigājiet laimīgi!» Un Pēteris noskatās vēl labu brīdi ceļiniekam pakaļ.
Kādu dienu Vilkatīreļu saimnieks ir aicināts uz muižu pie lielkunga. Pirms aizbraukšanas turpu viņš ar saimnieci ilgi, ilgi klētiņā slepeni sarunājas. Juris brīnās: ko gan vecāki no viņa slēpj? Vai kas ļauns gadījies? Bet pagalmā pie ratos iekāpšanas pasniedzot tēvam grožus un pātagu, viņš iemet visu skatu tam vaigā. Vaigs ir svinīgas cienības pilns.
«Ko tad lielskungs no tēva grib?» Juris jautā mātei, kad tēvs jau ir uz lielceļa.
«Ko tad nu grib - tā... par mājām šo to pārrunāt.» Līze atbild nedroši un steidzīgi aizmanās uz lopu kūti.
Jaunekļa sirdī iezogas nemiers. Būs tiešām kaut kas svarīgs, kad jau pat māte nekā negrib izstāstīt. Domīgi nokārtu galvu viņš dodas pie sava darba.
Līdz šim Vilkatīreļu dārzi ir bijuši iežogoti no egles zaru tā sauktās stikaļu sētas, bet tagad tā jau pa daļai sapuvusi un sakritusi, bez tam arī neizskatās diezin cik glīta. Tādēļ Juris pierunājis tēvu celt vecās sētas vietā jaunu no plānām latēm. No sākuma tēvs bij gan tā kā negribīgi grozījis galvu, sūrodamies par tādas sētas dārgumu, bet, kad dēls bij apņēmies sētu pats uzcelt, kā arī izdarīt visus smalkākos darbus, tad vecis bij pielaidies. Tagad nu Juris nodarbojas, lates noēvelēdams un pēc viena mēra līdzīgas sazāģēdams.
Ko gan lielkungs var par māju runāt? - viņš domā, pielikdams parauga lati pie apstrādājamās. - Viņš taču negribēs atkal pacelt nomu? Tēvs tik sīksti dzīvo un tad tikko paspēj nomaksāt tagadējo. Ja nomu paaugstinās, tad jau jāizput. Ir tā reizēm jāieķer agrāko gadu aiztaupījumā. Tiesa, zeme tagad gan ir daudz plašāka un labāk iekopta nekā agrāk bet totiesu arī noma jau augstāka, labības cenas zemākas un strādnieki dārgāki. Liekas, ka Baltijā zemes nomas taisni par tik daudz paceļas, par cik zemes ražojumu cenas nošļūk uz leju. Nabaga tēvs! Savā mūžā viņš vēl nav redzējis nevienas vieglas stundiņas. Nomas paaugstināšana to nokausētu un satriekt, galīgi. Un priekš kā viņš tā viņš cīnās, cieš un mokās? - Priekš viņa, priekš Jura!
Jaunekļa rokas ar tikko pataisītu lati nošļūk kūtri klēpī, un domas aizlido atpakaļ bērnībā. Viņš vēl kā šodien redz tēva laimīgo seju no pirmās dienas Vilkatīreļos, kad viņi visi bij sēdējuši zem klajām debesīm pie ugunskura un vārījuši kartupeļus. «Tā, nu mēs esam mājās!» tēvs tad bij sacījis priecīgi. Bet daudz asiņainu sviedru šīs mājas viņiem ir maksājušas, daudz grūtību un maz prieka. Un taču viņš nekad nav bijis piekusis to pavadīt uz skolu vai sagaidīt no skolas mājās. Čaklā māmuliņa sagādājusi skolas kulīti, bieži ar vienu roku tanī likdama kādu aiztaupītu ābolu vai citu gardumu, ar otru - izslaucīdama asaras no acīm, pie kam lūpas čukstēja: «Uzvedies, dēliņ, labi mācies čakli, lai mums nav kauns jāpiedzīvo!» Bet tēvs ņēma kulīti pār pleciem, jo zirgus nevarēja no darba atraut, un nesa to verstis sešas līdz pagasta skolai. Pagasta skola atradās aiz upes. Vēlu rudeņos un agri pavasaros viņi abi stundām bij saluši upmalē, līdz cēlājam bij iepaticies to pārcelt pāri, vai arī ar nāves briesmām kūlušie: pār nedrošo ledu. Kādu pavasari pārejamā vietā ledus bija sagrūdies un, nespēdams tālāk lauzties, apstājies. Upe bij apklājusies veseliem ledus kalniem. Kā tikt pāri? Skolu nedrīkstēja aizkavēt. Tad tēvs bij paņēmis mazu kārtiņu un devies viltīgajos ledus kalnos iekšā, piekodinādams viņam, Jurim, sekot pāris soļus iepakaļ. Tas bij bijis bailīgs gājiens, kur saspiedušās ledus plēnes grabēdamas sabruka zem kājām un vietām mutuļoja melni ūdens laukumi. Taču viņi bij laimīgi tikuši pāri. Otrā pusē tēvs bij dziļi ievilcis elpu, nolicis maizes kulīti zemē, noslaucījis sviedrus no pieres un sacījis: «Tagad, dēliņ, ej viens pats, kad nesamais piekausē - atpūties, es steigšos atpakaļ, kamēr ledus vēl stāv...»
Jura acis pildās asarām. Mīļais, mīļais tēvs! - Un tad jaunekļa gara acīm attēlojas pagasta skola, baltā ēka ar sarkano dakstiņu jumtu. Daudz viņš tur piedzīvojis laimīgu un rūgtu brītiņu! - Pirmdiena. Skolas pagalms pilns zirgu. Vecāki steidzīgi tekalē šurpu turpu, un viņiem pa kaļ velkas jaunie skolnieki, sabāzusi rokas svārku kabatās cepuru širmjus sacēluši pret debesīm un mutes drusku iepletuši... Skolotāja istabā daudz viesu, lielu un mazu. Tur ir tēvi un dēli, mātes un meitas, bet skolotājam pilnas rokas darba. Citiem vajaga kādas grāmatas, cits slimības dēļ nokavējis dažas dienas, cits lūdz, lai tam jaunajai burtnīcai uzraksta vārdu. Tā tas turpinās steidzīgi vien, līdz neatskan klases zvaniņa skaudras skaņas. Kā tad mazie cilvēciņi buru burām, pār kaklu, pār galvu steidzas klasē! Spiegšana... troksnis... Viņš, Juris, nostājas skolnieku pirmajā rindā. Kāds no lielākajiem tam iegrūž sānos un uzsauc:
«Ej, tu, - saimnieka dēls! Vai negribi prīzi?»
Jurītis pagriežas atpakaļ, bet slaiks puika tur tam diezin ko zem deguna.
«Mierā!»
Uzbrucējs smejas.
Jurītis savelk svārkus pār galvu, bet piecas sešas dūres nožvakst tam uz muguras.
«Kas mani sita?»
«Viņš! Viņš! Viņš!...»
«Es sūdzēšu skolas kungam.»
Troksnis drusku aprimst. Jurītis stāv atkal mierīgi.
Te piepeši viņš sajūt pakausī ļoti sāpīgi plēsienu. Kāda roka nokust. Un nu arī viņš paceļ savu dūrīti... Raudāšana...
Ienāk skolotājs. Sūdzības birst no visiem kaktiem.
«Ā, Zelmenis arī?» skolotājs jautā it kā šaubīdamies.
«Jā, jā, viņš iesita Klūdziņam!» vairāk balsis apliecina.
«Klūdziņš plēsa man aiz matiem.»
«Es neesmu plēsis.»
«Kas redzēja?»
Klusums.
«Zelmenis iemācīsies divdesmit sakāmus vārdus no galvas.»
Ai, cik netaisns un bargs bij licies viņam labā skolotāja spriedums! - Sodīts! Sodīts! - kā viņam bij džinkstējis visu nedēļu ausīs, un sestdienā, ieraugot otrā upes malā tēvu, viņš bija gauži, gauži raudājis.
«Jurci, par ko tu tā raudi?» Griķēnu Rozālija, kas arī gaidīja pārcēlāju, bij viņam tad jautājusi.
Ai, šī Rozālija! Viņa bij gribējusi to mierināt un iesākusi pati līdzi raudāt. Cik smieklīgi!
Tagad nu viņš nav sen, sen Rozālijas redzējis, kamēr no iesvētīšanas dienas. Pagasta skolā visu laiku viņi bij ļoti draudzīgi satikuši, bet šķīrušies naidā.
Pār jaunekļa vaigiem pārlaižas viegls sārtums ar kaunīgiem smaidiem. Lūk, kādu vakaru viņi divi vien stāv klasē pie Eiropas kartes. Viņš, Juris, rāda viņai Krievijas ezerus, jo viņa ir drusku pakūtra un mācīties tai arī diez kā nepatīkas, tādēļ tad jāizpalīdz; bet viņa ir aplikusi savu roku tam ap kaklu un piespiedusi galviņu pie viņa pleca. Piepeši viņa nopūšas un saka:
«Vai zin', Jurīt, man nāk miegs.»
Šinī acumirklī atskan no klases otrā gala skaļi smiekli, un vesels bars zēnu apstātos no visām pusēm.
«Urrā! - Jaunais pāris! - Kad dzersiet kāzas?» kliedz viens caur otru.
Šis gadījums tos bij sanaidojis un izšķīris. Katrs bija devies uz savu pusi: viņš uz muižkungu skolu, viņa uz pilsētas meiteņu skolu. Bet iesvētīšanas mācībā viņi bija no jauna satikušies. Viņa jau tagad bija izdaudzināta un lepna skaistule. Vecā draudzība no pagasta skolas bija pavisam aizmirsta. Tikai tad, kad iesvētīšanas dienā baznīcā pie altāra viņiem bija iegadījies stāvēt blakām un mācītājs abiem bij uzlicis rokas, tad... jā, kā savādi, saldi tam bija tad ap sirdi bijis? - Vai tikai tad?
Juris ieķer kabatā un izvelk no piezīmju grāmatiņas kādu saburzītu papīru un lasa:

«Mīļais dēliņ!

Ar šo vēstuli mēs Tev nosūtām uz Ziemsvētkiem 20 rubļus naudas. Apejies, lūdzams, ar šo naudiņu labi prātīgi, jo tā nav zemē pacelta. Tagad, diemžēl, grasi ir daudz grūtāk nopelnīt nekā iztērēt. Mēs jau gan zinām kādi skolnieki mēdz tērēt, īpaši nākamie muižkungi. Bet, ja tev tiešām uzmācas kāra naudu izšķērdēt, tad lūdzams nepērc jel alu un šņabi, bet iegādājies nākamai vasarai rutku un burkānu sēklas. Rutki mums šogad panīkuši un burkānu sēklas. Rutki mums šogad panīkuši un burkāni pagrabā izkurtējuši. Es, māte, un tēvs ļoti ilgojamies Tevi redzēt, un Griķēnu Rozālija arīdzan. Pēdējā liek Tev paziņot, ka ja Tu drīzumā netaisīšot eksāmenu un nenākšot mājās, tad viņa no bēdām nebūšot vairs rakstīt nevienas vēstule! Tu jau gan, dēliņ, labi zini, kāda viņa auša ir. Pa gaisu vien iet!
Un nu dzīvo vesels un mācies labi čakli. Neraksti pēc ie h - es to vēl nesenīt dabūju zināt - un neskaties uz skuķiem.
To raksta Tava tēva un mātes uzdevumā
Griķēnu Rozālija.»

Griķēnos
13.dec.18...

Vēstule jau simtām riežu lasīta, un tomēr jauneklis to lasa atkal un atkal no jauna, it kā tur būtu diezin kādas gudrības iekšā.
«Juri! Nāc, dēls, launagā!» piepeši atskan mātes balss.
Jauneklis satrūkstas un ātri paslēpj vēstuli.
«Vai tad ir jau laiks?» viņš prasa sajucis.
«Jau gandrīz pāri. - Kā tad veicas ar darbu? Būsi drīz gatavs?»
«Nu - tā, tā...»
Un, nosēzdamies istabā pie galda, uz kura kūp cepti kāposti ar cūkas gaļu, Juris sajūt sirdsapziņas pārmetumus. Viņam liekas, ka tas būtu izdarījis lielu noziegumu, nosapņodams veselu cēlienu, par mazsvarīgām lietām. Tīrie ērmi, kas viss cilvēkam dažreiz neiešaujas galvā! Kas tad viņam par daļu gar Rozāliju? - - Vēstule - nuja, to viņš uzglabā tāpēc, ka viņa tik jocīga.
«Ņem jel gaļu klāt, ko tā kāpostus vien ēd?» māte skubina. «Lūk, te smuks liesumiņš!»
«Gan jau, gan,» jauneklis atbild izvairīdamies. «Pusdienā labi paēdu, tagad nemaz negribas.»
Līze apmierinās.
Ātri paēdis, Juris steidzas pie darba un nu strādā ar divkārtīgu uzcītību, lai nokavēto panāktu. Pārbrauks tēvs, brīnīsies, ka tik maz padarīts.
Bet tēvs pārbrauc mājās labā novakarē. Saulīte jau patlaban taisās nogrimt slaiko egļu galotnēs, un koki met pārdabīgi garas, spocīgas ēnas.
Juris pasteidzas tēvam pretī un saņem zirgu.
«Vai trāpījāt lielkungu mājās?» viņš jautā.
«Mājās, mājās, kā nu ne. Noliec zirgu un nāc uz istabu, man tev kas sakāms.»
Jauneklis uzskata tēvu pussatrūcies.
«Kas sakāms?» viņš atkārto gari.
«Jā, kaut kas no lielkunga.»
Pētera acis mirdz jautri, un ģīmja vaibsti ir cienības pilni. Rāmi viņš izkāpj no ratiem.
Līze stāv istabas durvīs un ar manāmu nepacietību sagaida vīru.
«Nu, kā tad izdevās?» viņa vaicā, kad Pēteris aizvēris aiz sevis istabas durvis.
Jautātais tūdaļ neatbild. Papriekšu viņš noņem cepuri no sirmās galvas, izsit uz delnas no tās putekļus un, atglaudījis matus no pieres, klusu nosēstas pie galda.
Līze brītiņu skatās viņā gaidīdama, tad jautā:
«Vai neaptrūka naudas?»
Pēteris paceļ galvu, uzskata sievu spodrām, laimīgām acīm un pasmejas.
«Par ko tad lai naudas trūktu?» viņš saka.
«Sak, varbūt nāk vēl kādas liekas nomaksa klāt,» Līze atbild tā kā sakaunējusies.
Pēc brītiņa ienāk Juris. Viņš tuvojas logam, atspiež muguru pret stenderi un pagriežas pret tēvu.
«Kā veicās šodien ar darbiem?» pēdējais uzsāk drusku trīcošā balsī.
«Varbūt rītā pabeigšu lates sazāģēt.»
«Sētas vajaga, vajaga... jauns saimnieks, jauna sēta.» Juris sabīstas.
«Jauns saimnieks?» viņš iesaucas, un dvaša tam kaklā aizraujas.
«Šodien Vilkatīreļi pārgājuši jauna saimnieka īpašumi.»
«Tēt - -!»
«Jaunais saimnieks tos iepircis par dzimtu.»
«Mūsu mājas?»
Juris pavisam nobālis, un virslūpa raustās un kā m raudāšanu. - Bez pajumtes! - iešaujas viņam prātā. Kur paliks nespēcīgie vecāki, kas labāko mūža daļu še pūlējušies, savus spēkus iztērējuši un visu darījuši, kas vien še redzams?
«Tā būtu briesmīga netaisnība!» viņš runā ar mokām, «briesmīga netaisnība! Jūs esat padarījuši kūlaino vecaini par auglīgu druvu, sacēluši ēkas, sastādījuši kokus, un - jūs varētu izmest laukā?»- -
Pēteris parausta plecus.
«Lielkunga vaļa. Mūsu darbs - viņa zeme. Mēs nevaram tam aizliegt pārdot zemi, kam patīk...»
«Bet likums, vai likums pielaiž tādu netaisnību?»
«Diemžēl, likums nespēj piebērt manas kabatas ar naudu. Vai lielkungs vainīgs, ka es nespēju Vilkatīreļus nopirkt?»
«Vismaz viņš varēja atļaut jums še savu mūžu pavadīt. Pēc jūsu nāves vēl būtu laika diezgan mājas pārdot,» Juris saka, tikko asaras savaldīdams.
Pēteris uzskata dēlu un pasmaida.
«Varbūt ka jaunais saimnieks mūs no šejienes ārā nedzīs,» viņš runā lēni.
«Jā arī, vai lai jūs būtu te citiem par kalpu un kāju pameslu, kur paši visu mūžu valdījuši?»
«Kad nespēks kaulos - nav daudz ko lepoties. Bet šo palasi, ko īsti lielkungs uz šīs zīmes ir uzrakstījis.»
Pēteris izvelk no kabatas rūpīgi salocītu un lakatiņā ietītu papīra lapiņu. Dēls saņem to trīcošiem pirkstiem atloka un lasa:

«A p l i e c i n ā š a n a.

Caur šo apliecinu, ka esmu pārdevis to Vilkatīreļu māju tam pie Lāstekas pagasta piederīgam zemniekam Jurre Pētera dēlam Zelmen par to pirkšanas summu no divpadsmit tūkstošu rubļiem un esmu saņēmis uz tam viena tūkstošu un divi simts rubļus. Pārējais parāds tam Jurre Zelmeņam jānodeldē šādā kārtā:
l) 6000 rubļu kredītbiedrībai 30 gados;
2) 4800 rubļu muižai 10 gados, maksā 6 proc. par nenomaksātu kapitālu, un pats kapitāls.
Tā noticis lāstekas muižā
tai 15. septembrī 18... E. Baron von der Luken.»
Brītiņu jauneklis stāv kā apmulsis, tad piesteidzas pie tēva, saķer viņa roku un apber to skūpstiem un asarām.
«Lai Dievs tev palīdz un tevi svētī, dēls!» tēvs saka kustināts.
Tagad pienāk arī māte klāt un uzliek dēlam savu kaulaino roku uz galvas.
«Esi taupīgs un uzcītīgs, dēliņ!» viņa saka šņaukstēdama. «Māja ir laba, lai arī grūti iet - dzīvot var.»
«Nē, nē,» Juris iesaucas enerģiski, «jūs paliksiet še saimnieki un valdnieki kā līdz šim, bet es strādāšu un palīdzēšu jums, cik vien manos spēkos stāvēs.»
«Ko nu, dēls, mēs vairs! - Manas kājas jau ir gurdenas, rokas nespēcīgas un acis redz vāji. Manas dienas ir skaitītas. Tik vienu lietu, dēls, es tev liktu pie sirds: turi mīļus mūsu Vilkatīreļus un rūpējies, ka vari tos nodot savam mantiniekam nesamazinātus un nenolaistus. Tagad viņi pilnīgi mūsu, bet tādēļ tev nebūs domāt, ka nu varam slinkot un par kungiem dzīvot. Ik gadus mājas nomaksa sniegsies pie 950 rubļiem. Tā ir liela nauda, un vajaga ļoti apdomīgi saimniekot, lai to iedzītu. Zināms, ar katru gadu nomaksas drusku mazināsies, bet, ja tu kādu gadu paliktu parādā, tad tev tos grūti uz kājām noturēties. Tad var ātri vien pienākt ūtrupe, kā tas jau pie daudziem noticis. Bet to lai Dievs žēlīgi nogriež.»
Juris vēlreiz noskūpsta tēvam un mātei roku, tad atstāj istabu un izsteidzas ārā. neizprotams žēlums tam sažņaudz kaklu, un viņš nevar valdīt asaras. No saules redzama vēl tikai maza, maza maliņa, un garās koku ēnas ir saplūdušas vieno blāķī. Bērzu nodzeltējušās lapas krīt, lēni virpuļodamas, zemē, un apses lapas ir sārtas kā jaunas meičas vaidziņi.
Juris pārlaiž acis pār plašajiem, rugājiem apklātiem laukiem un atņem dziļi elpu. Tas nu viss piederētu viņam - Jurim! Lūk, baltais elksnis, kurā viņš, ganos iedams, bija atradis pelēkā strazda perēkli, lūk, lielā egle, ap kuru auga visgardākās zemenes, un tur - tur meža kaktā, aiz treknajām pļavām, ir kuplas lazdas. Viss tas nu pieder viņam. Caur kādu brīnumu tas noticis? - Caur vecāku nespēcīgām rokām! Mīļie, mīļie vecāki!...
Atkal jauneklis jūt, ka smacinošs žēlums saspiežas kaklā un acis pieplūst asarām. Priekš sevis vecāki nekā nav paturējuši - itin nekā, nedz kapa vietiņas, un tomēr viņi visu mūžu grūti pūlējušies, gādājuši un rūpējusies. Tik tiešām, kā viens Dievs dzīvo debesīs, viņš to atmaksās ar devīgu roku saviem vecākiem! Kā viņi priekš tā pūlējušie, tā viņš tagad pūlēsies priekš tiem, lai tie varētu vieglumā un mierā pavadīt savas pēdējās stundiņas.