JĀNIS PURAPUĶE

Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes
(Iz Baltijas arāju dzīves)

XXI
APGĀZTA SLAUCENE

Bēres ir aiz muguras, kristības arī. Jaunpiedzimušo nokristīja par Jāni. Mazpamazām dzīve Vilkatīreļos pieņem savu agrāko gaitu, tikai ar to starpību, ka saimniecības vadītāji nākuši citi. Juris ir stājies tēva, Rozālija - mātes vietā.
Turpretī Līze ir gluži pārvērtusies. Viņa ir tapusi īgna, vienaldzīga un mazrunīga. Veselām stundām viņa var nosēdēt kaut kur kaktiņā sakrupusi, acis uz augšu nepaceldama un nepakustēdamās.
Ja Juris kādreiz griežas pie viņas ar lūgumu pamācīt Rozāliju, tad viņa atbild:
«Ko nu es vairs, es te esmu svešiniece, nu jau jūs tie saimnieki. Tad saimniekojat ar!»
«Bet māmuliņ!» Juris atteic skumīgi. «Ne es, ne mana sieva esam saimnieki. Kamēr tu esi dzīva, tikām tev te pieder pirmā vieta.»
«Zinu jau, zinu. - Ak, Pēter, Pēter, kāpēc tu mani atstāji?» Līze raud.
Juris aizgriežas projām un noskumis dodas pie sava darba.
Bet Rozālijai ar saimniecību negrib pavisam veikties: pirmkārt, viņa no tās nekā nezina, otrkārt, darbi tai izliekas par grūtiem, un, treškārt, viņa pie saimniekošanas nav pieradusi. Nespēj izlīdzēt ne laba griba, nedz Grietas labprātība. Arī agro celšanos no rītiem Rozālija nevar aprast.
Līze savā laikā bij bijusi pirmā no rītiem augšā. Viņa bij bijusi klāt pie govju slaukšanas, piena nolikšanas pagrabā, pati savu roku bij ielikusi ganam kulītē brokastis un tad rīkojusi meitas pie citiem māju darbiem, kamēr pati gatavojusi brokastis. Viss bija ritējis gludi un cieši noliktā kārtībā. Lopi nekad nebij tikuši vēlāk laukā izlaisti, saimniekam nekad nebij brokastis aizkavētas.
Tad - šī kārtība sāka šķobīties. No Jura pacelta, trīs rītus Rozālija gan īstā laikā piecēlās, bet nevarēja nākt pie atziņas, kāpēc tas īsti tā vajadzīgs. Laiks no rītiem tik vēss, viņu krata drebuļi - un par ko? Tikai tādēļ, lai viņa pastāvētu klāt, kamēr izslauc lopus un noliek pienu. Kādēļ tad Grieta to pašu nevar izdarīt bez viņas? Un viņa nodod pagraba atslēgu Grietai.
Juris savelk pieri, bet Rozālija uzlūko viņu tik sirsnīgi, tik mīļi noskūpsta, ka viņš tai padodas.
Grieta gan ir krietna kalpone, bet arī krietna sieva un māte. Ja tā nerīkosies taisni saimniekam par skādi, tad pirmā vietā nekad neaizmirsīs sevi, savu vīru un meitu. Viņai taču aug meita! Vai lai viņa dienās to izlaiž tukšu tautās? Nē, viņas meitai vajaga nākt vieglākā dzīvē.
Pirmā laikā rīta saimniecība zem Grietas vadības neko necieš. Labi iedīdītie saimes ļaudis iet katrs savu iemīto teku bez sevišķas mudināšanas, un īstās saimnieces nostbūšanu nemaz nejūt; bet tad nāk niecīgs atgadījums starpā.
Kādu rītu rokas meitai Katei, nākot ar pilnu slauceni piena uz pagrabu, drusku sametas kājas, viņa paklūp un pusslaucenes piena izlīst zemē.
Grieta saskaistas.
«Vai tev acis pakausī, kad neredzi, kur ej?» viņa uzbrēc skarbi. «Iet kā aizmigusi.»
«Un tu gan tā modrīgā?» Kate cērt pretī.
«Par manu modrību tev nav jāzina, to ievēro, kūmiņ!»
«Kas tad tu gan tāda esi? Diez, vai tik nebūsi pati saimniece? Kā tad citādi tik droši ap piena spainīšiem laizītos, tīrā kaimiņu kaķe? - Skic!»
Citas sievietes smejas. Nevienai nepatīk, ka Grieta par tām paaugstināta.
Grieta top no dusmām mēma. Viņa plāta rokas un muti, bet nevar ne vārda izrunāt.
«Parau, parau, Grieta no dusmām aizrijusies kā vilks ar kaulu,» Kate zobojas.
Tas taču par daudz! Grieta nosviež piena stopu toveri un dodas taisni uz saimnieku istabu.
Juris ir aizgājis ar puišiem uz pļavu, Rozālija vēl guļ, un Līze auklē priekšistabā bērnu.
«Saimniekmāt, es vairs nevaru izturēt! Kate izlej pienu, un, kad es to norāju, tad ņem mani nogānīt,» Grieta sūdz raudulīgi.
Līze norāda ar roku uz Rozālijas guļamistabas durvīm. Grieta šauj tur iekšā.
«Saimniec, nāciet, savaldiet Kati, aiz viņas nevar nekur glābties!»
Rozālija ir patlaban saldākajā miegā. Grietas rupjās balss iztraucēta, viņa uzšaujas taisni stāvu gultā.
«Kas ir?» viņa prasa izbijusies un trīc pie visām miesām. «Vai deg?»
«Kate izlēja pienu un lamā mani.»
Acumirklī jaunā saimniece nekā neizprot, bet tad viņu sagrābj dusmas.
«Un tu - tu rupjā sieviete! Tu nekaunies mani traukt no gultas laukā, it kā māja degtu? Ārā no istabas, un tā kā otrreiz to vairs neiedrošinies darīt!»
«Nu, tad varat iet pati saimi rīkot,» Grieta atbild spītīgi un aizcērt aiz sevis durvis.
Rozālija satinas deķī un guļ tālāk, bet meitas, sasēdušās pagraba priekšā ap piena toveri, gaida, kas notiks.
Notikt nenotiek nekas. Grieta iznāk no saimnieka gala un aiziet uz savu istabu, kur arī paliek.
Meitas gaida un gaida, galā top nemierīgas. Saule jau uzlēkusi, govis mājās, piens nemērīts. Ko saimnieks teiks, kad dabūs to zināt?
«Pag, pag, jāiet pie vecās saimnieces,» Salminiete gudro, «redzēs, ko tā teiks.»
Un, bailīgi atpakaļ skatīdamās, viņa sauc nedroši, pabāzusi galvu pa durvju šķirbu: «Ko lai darām: piens nemērīts lopi mājā un pagrabs vaļā!»
«Ak jūs, sliņķes tādas, vai laidīsiet lopus tūdaļ laukā! Jau diena klāt, lopi vēl mājās kur tas dzirdēts?» Līze iekliedzas dusmīgi un pazūd Rozālijas guļamā istabā.
«Laidiet lopus laukā!» Salminiete kliedz, izskrējusi laukā. «Vecā rūc, nu ir nelāgā!»
Vecenes vārds iedzen visiem bijību kaulos: dažas steidzas mēru un izkāst pienu, citas triec par kaklu par galvu lopus laukā. Bet lopi pie tam saspiežas un sāk badīties.
«Saimniec, kas tas ir, vai reiz nebūs diezgan gulēts?» Līze uzrunā vedeklu skarbi. «Pusdiena tepat aiz sliekšņa. Meitas prasa, ko ar pienu darīt, vai suņus ar to barot, vai kaķus dzirdināt?»
«Atkal jau! Kas jums te par nākšanu!» Rozālija iekliedzas aizmirsdamās. «Nav jūsu zināšana, cik ilgi es guļu.»
«Nu tad saimniekojiet, saimniekojiet,» Līze atbild sīvi un, aijādama bērniņu, iziet priekšistabā.
Vēlāk, kad Juris pārnāk brokastīs, tad brokastīm vēl nekas nav raudzīts. Citiem rītiem brokastis Grieta gādājusi, šorīt tā nekā nav darījusi.
«Nu kas tad tā par gudrību!» Juris saka sirdīgi, ieiedams priekšistabā. «Ko tad jūs te visas mājās darāt?»
«Ko darām?» māte atsaucas ļauni. - «Ko lai darām guļam; guļam paši, guļ, lopi, guļ saime. Jā, jā, dēls, putēšana vien rādās.»
«Māt, man liekas, ka tu vēlētos, lai es izputu?»
«Nu kā tad! Nu būs māte vainīga. Nospieduši māti pie malas, putina viņas krājumiņu un saka, ka māte vainīga. Saki, nepateicīgais, ko tad esmu tev noputinājusi?» Līze iesāk vaimanāt.
Juris atmet ar roku un ieiet pie sievas. Rozālija tikko piecēlusies un ģērbjas.
«Kas ar brokastīm?» vīrs jautā strauji, un viņa balsī dzirdams negaiss.
«Kas tad lai ar brokastīm būtu?»
«Gribētu paēst, lai drīzāk tieku atpakaļ pie darba. Darbs negaida, kamēr tu izgulsies.»
«Tā! - Kāpēc tad neturi sev ķēkšu, kas tevi uz minūtēm uzmanītu?»
«Un mana sieva? Ko mana sieva darīs?»
«Sieva darīs to, kas viņai patiksies.»
«Bet to viņa nedarīs vis!» Juris sauc pārskaities. «To viņa nedarīs, es tev saku! Tāda nekārtība kā tagad ilgāk nevar vilkties! Māte saka, ka lopi šorīt neesot laikā ganos izdzīti. Kā tas nākas?»
«Vai es esmu gans, ka tu man prasi?»
Ienāk Grieta. Acis tai sarkanas no asarām.
«Es neesmu vainīga, saimniek!» viņa gaudo tik skaļi, ka visa istaba skan. «Meitas man nepaklausa, ko lai es daru? Biju pie vecās saimnieces žēloties, viņa mani noraidīja pie jaunās! Biju pie madamas, viņa mani izdzina pa durvīm.»
«Izstāsti notikumu pamatīgāk!»
«Es aizgāju šorīt ar meitām govis slaukt. Kate, pieslaukusi pilnu slauceni, izlej pienu zemē. Es ņemos viņu rāt, sak, kā tu tā dari, vai tev acu pierē nav, bet šī sāk mani lamāt un lamā no vienas vietiņas, kamēr citas sievas smejas. Nācu tad pie saimnieces. Bet, kad saimniece izdzina mani laukā, tad pie meitām atpakaļ vairs negāju. Ko tad tur būtu darījusi? Viņas tik būtu mani izsmējušas, un tas būtu bijis viss. Lopi, zināms, palika vēlāk mājās, kamēr vecā saimniece nebij pavēlējusi tos laist laukā.»
«Ej,» Juris pavēl strupi, bet pats nosēstas pie galda un iespiež galvu rokās.
Pēc brītiņa viņš pieceļas un uzliek roku laipni uz Rozālijas pleca.
«Sieviņ,» viņš saka mīļi, «vai tu jau esi aizmirsusi, ko tu man solījies pēc Jānīša piedzimšanas? Tu pati atzini savus trūkumus un solījies laboties. Vai tā nebij?»
«Jā, es solījos,» sieva atbild kaunīgi, «bet laboties tik grūti!»
«Tikai sākumā, sirsniņ! Vēlāk viss nāktos viegli, saņemies drusku un pacieties. Ja tu gribēsi man spītēt, tad mums jāaiziet bojā. Māte vairs gar saimniecību negrib nekā rūpēties, tu arī nekā nedari - jā, kas tad lai notiek? Viens es visa neiespēju, - mums ir jāšļūk uz leju. Bet mēs to nedrīkstam - n e d r ī k s t a m! Neaizmirsti, ko mēs esam Jānīšam parādā, neaizmirsti, ko esmu tēvam uz miršanas gultas solījies. Vai tu domā, ka zvēresta lauzējus Dievs nesodītus atstās? Un māte - -?»
«Esmu ar mieru strādāt, bet vai tad man tādēļ vajaga visgarām būt klāt?»
«Vajaga! Tu redzi, ka citādi neiet, - vajaga! Tu šorīt nebiji pie lopu izlaišanas, kas viss nav noticis: padarīta skāde, lopi nav ganos dzīti, saceltas ķildas un tā tālāk. Būtu tu pati bijusi klāt, būtu viss gājis pa godam.»
«Taisnību sakot, pie visas nelaimes ir tikai Grieta vainīga,» Rozālija atbild ietiepīgi, «viņa ir par rupju un par lielu.»
«Varbūt ka pie notikuma savu daļu arī Grieta vainīga, bet kā lai nu to tagad izzinām.»
«Es Grietas vairs palīgā neņemšu!»
«Vēl labāk, sirsniņ! Uz tam es esmu ar mieru iztikt šodien bez brokastīm.» Juris noskūpsta sieviņu un aiziet atkal pie darba.
Rozālija dodas saimniecībā. Viņa ieiet pagrabā, paskatās vienā un otrā spainītī, tad aiziet uz kūti, pagrozās un iznāk sētas rūmē. Jā, ko tad lai viņa dara?
Sētas vidū kašņājas pūlītis vistu. «Tās droši šorīt nav vēl ēst dabūjušas,» viņai iekrīt prātā. Žigli viņa atgriežas atpakaļ klētī un piegrābj vāceli miežu.
«Tuk! tuk! tuk!» viņa sasauc vistas un izber miežus sētspriekšā.
Istabā sāk bērns raudāt.
«Nāc jel pabaro bērnu, bērns grib ēst,» Līze sauc viņu uz istabu.
«Nesiet bērnu šurp,» Rozālija atsaucas laipni, - «ārā tagad tik silts.»
Līze atnāk ar bērnu un ieliek Jānīti mātei klēpi.
Rozālija atsēstas klētspriekšā, atpogā vieglo rīta jaku un dod bērnam krūti.
Bet Līze pamana izbērtos miežus un sasit rokas.
«Vai, vai, kas tā nu dara! Tagadējā laikā, kur vistas pašas sev var barību sameklēt, tu nober viņām vēl pūru miežu priekšā. Kur tu, tā saimniekodama, tiksi?»
Jaunai sieviņai sašaujas dusmas vaigos. Ko tad līdz viņai strādāt? Viss, ko vien viņa dara, tas ir aplam? Taču viņa savaldās un cieš uz mātes pārmetumu klusu.
«Un kā tad būs ar mūsu brokastu?» Līze jautā par brītiņu. «Šorīt vēl neesmu ne miltumiņa ēdusi.»
«Man ēst pavisam negribas,» Rozālija atbild sāpīgi, «ja jums gribas, ejiet, taisāt un ēdiet; jums neviens neliedz.»
«Nuja,» Līze uzķer asi, - «saprotu tevi, meit! Tev kauns ar mani pie viena galda ēst, gribi savā maizē nošķirt. - Ak, es nelaimīgā, nelaimīgā! Kur tik lai eju, kur lai savu galvu nolieku!» Vecenīte aiziet uz istabu, skaļi raudādama.
«Tiešām nav izturams,» Rozālija sauc tai pakaļ, «čīkst kā veci rati!»
«Jā, jā, nu tev esmu veci rati un nekur vairs nederu! Kādēļ tad toreiz tā nesacīji, kad pēc mana dēla zvejoji, nekaunīgā!» Līze aizcērt aiz sevis nikni istabas durvis, uzmeklē savu kaktiņu un raud. «Visu mūžu grūti pūlējusies un strādājusi, tagad ne maizes gabaliņa nav, ar ko izsalkumu remdēt. Ak, žēlīgais Dieviņ, ņem mani pie sevis! Padari šim nemieram un mokām reiz galu.»
Pagalmā iebrauc grezns kungs ar staltu, šorās jūgtu zirgu. Ieraudzījis Rozāliju, viņš manīgi izlec no ratiem, noņem cepuri un, dziļi locīdamies, tuvojas jaunai sievai.
«Sveikas, Zelmeņa kundze, sveikas!» viņš sveicina ļoti godbijīgi. «Kāds prieks jūs atkal redzēt!»
Rozālija notvīkst kā uguns. Steidzīgi viņa ķer pie krūtīm un nopūlas aizpogāt jaku, bet Jānītis iesāk raudāt.
«Kamdēļ tad atraujiet mazajam barību?» kungs pārmet laipni. «Manis dēļ jums nav ko rauties, es bērnus mīļoju.»
«Ringfelda kungs!...» Rozālija stomās.
«Jā, atbraucu reizi apskatīties, kā jums klājas. Jūs jau vairs nemaz nedabū redzēt,» Ringfelds pētī jauno sievu nekaunīgiem skatiem.
Rozālija ir daudz skaistāka tapusi. Viņas ģīmja vaibsti ir vairāk nodibinājušies, miesas formas tapušas pilnīgākas, vairāk piebriedušas, vairāk noapaļojušās. Ar vārdu sakot, viņa tagad ir daudz pievilcīgāka nekā savos meitenes gados.
«Cik jūs skaisti!» Ringfelds saka kaisli, un viņa acis uzliesmo. «Ko es gan nedotu par vienu valceri ar jums!»
Rozālijai top neomulīgi ap sirdi, bet glaimi tai tomēr patīk. -
«Jūs gan meklējat manu vīru?» viņa jautā sajukusi.
«Jūsu vīru, - jā; bet ar jums esmu daudz tūkstoš reizes vairāk mierā.» Ringfelds noliecas pie Jānīša. «Kāds skaists puisēns!» Viņš pakutina mazo zem zoda, un neviļus viņa pirksti pieduras pie jaunās sievas trīcošām krūtīm.
«Ringfelda kungs - es domāju - es domāju, jūs manu vīru satiksat laukā - -»
«Ļoti labi, bet es pēc viņa nemaz neilgojos. Vai atceraties mūsu šķiršanos?»
Ringfelds uzspiež savu roku karsti un kaislīgi uz Rozālijas kailā elkoņa.
«Ceru, ka man vairs nebūs gods jūs redzēt.»
«Toreiz es arī tā domāju, bet taču ir noticis citādi. Es jūs nevaru aizmirst. Kundze - -» viņš čukst, līdz nesamaņai uzbudināts, «vienu vakaru, vienu balli atļaujiet man ar jums kopā būt! - Kādēļ es jūs neapprecēju? - - Jūs dzīvotu pie manis kā eņģelis paradīzē. Un jūs tiešām esat vairāk pelnījusi nekā šo vienkāršo zemnieku dzīvi, šos nepiemērīgos apstākļus...»
«Atkāpjaties! Ejiet!» Rozālija čukst, piespiezdama bērnu ciešāki pie sevis. «Neaizmirstiet, ka še bez manis dzīvo arī citi cilvēki.»
«Bet kad es neeju?»
«Tad kliegšu.»
«Labi; tagad iešu, bet jūs vēlreiz ar mani satiksaties. Vai jā?»
«Ak, ejiet, ejiet, no Dieva puses, ejiet!» -
«Vai jā - -?»
«Jūs esat nelietis! Vai tad laulības svētums jums nav nekas?»
«Laulības svētums? - Nokratāt viņu, ja jūs no tā baidāties.»
«Jūs esat ļaunāks par pašu velnu.»
«Ne es, bet jūsu daiļums un mana mīlestība.»
Šinī acumirklī pārnāk no lauka Salminiete. Viņa tuvojas taisni Rozālijai.
«Saimniec,» viņa uzsāk, «saimnieks mani sūtīja jums palīdzēt.»
Ringfelds atvadās.
«Ļoti nožēloju, ka nesastapu Zelmeņa kungu, bet sveicini to no manis un pasakāt, ka drīzumā vēlreiz piebraukšu,» viņš saka dikti, bet slepeni spiež roku uz sirds.
Rozālija elpo ātri. Viņai sametas bailes un kauns. Tā pat neiedrošinās pacelt acis uz vienkāršo kalpa sievu.
«Saimniec, ko lai daru?» Salminiete jautā.
«Tu prasi, kā kad pirmo reizi še būtu.»
«Vai cūkas ir ēdušas?»
Rozālija apjūk. Par cūkām viņai nemaz nav nācis prātā.
«Nu pabaro vien,» viņa saka izvairīdamās, «neko jau nekaitēs. Še klēts atslēga.»
«Vai tad graudus dos? Es domāju, ka būtu jāsaplūc dārzā zāles.»
«Ieber šoreiz graudus. Tad varēsi likt pusdienu vārīt.»
«Labi, labi.»
Salminiete čakli ietek klētī, aiznes cūkām graudus un žigli ir atkal atpakaļ.
«Bet saimniec,» viņa stāsta noslēpumīgi, «no Grietas piesargāties gan, viņa ir nelāga sieviete. Vecā saimniece to pārāk izlutinājusi, un, ja jūs tai ilgāk būtu vaļu atļāvuši, viņa būtu jūs pēdīgi apzagusi.»
«Tu paliksi Grietas vietā. Pie lauku darbiem tev nebūs jāiet, tu rīkosies tikai pa mājām.»
Tāds apsolījums Salminietei ir ļoti pa prātam, un viņa dod Rozālijai padomus, kas un kā jādara, un ņemas strādāt patiesi no visas sirds.
Bet par nelaimi jau otrā rītā pie govju slaukšanas izceļas jaunas ķildas. Salminiete, gribēdama saimniecei izpatikt, ir pierunājusi to uz govju slaukšanu necelties, jo rīta darbus viņa būšot izvest viena pati galā, tāpēc arī Rozālija ir palikusi guļot.
Turpretī pati Salminiete ir piecēlusies vēl agrāk nekā Līzes laikā un sacēlusi arī meitas un ganu. Par to nu visi varen saskaitušies un piepūtušies. Sevišķi nikna ir Grieta. Vajaga tikai mazākā iemesla, lai iesāktos dumpis. Tādu sagādā atkal Kate.
«Nu, šorīta saimniece jau arī gan ilgu mūžu nevadīs,» Kate saka, noliekusies govi slaukt. «Pusnaktī ļaudis ceļ.»
«To jau augstprātības velns dara,» Grieta iemet starpā. «Saimniece savā muļķībā liek tai lopus izvadīt, lai pati varētu čučāt spilvenos, bet šī tev, Dieviņ žēlīgais, ar degunu vai zvaigznes ārda zemē.»
Salminiete cieš klusu un nesaka ne vārda.
Pēdīgi govis ir izslauktas.
«Grieta, atnes ūdeni no akas, ar ko spainīšus izskalot.»
Grieta saslienas.
«Kas? Tu man pavēlēsi? Sak', kas tu tāda esi? - Vai zini, ka manim tikai ar vīru jāparunā, lai tevi uz vietas no mājas padzītu?»
«Ko tad bēdāt, tad jau tev ir liela vara,» Salminiete smejas.
«Vai nedzirdēji, ko nomirējs saimnieks uz manu vīru sacīja? «Esi manam dēlam par sargu un padoma devēju!» viņš teica. Tātad ne Juris, ne viņa sieva, bet mans Antons ir te pavēlnieks.»
«Kā tad - sunim pie astes!» Salminiete lēni nosaka.
Tas iet pie sirds.
«Kā tu tā iedrošinies sacīt, tu, nekauņa?» Grieta kliedz un grūž savīstītu deri Salminietei zem deguna.
Tādu negodu, zināms, saimnieces vietniece arī nevar paciest un tādēļ krauj ar slauceni pretiniecei pretī. Uz rāvienu izceļas plūkšanās. Grieta pie tam tīšā prātā apgāž piena toveri un izlej visu pienu.
Izplūkušās pretinieces atstāj visu un aizskrien uz pļavu pie saimnieka sūdzēt. Citi sievieši izklīst kur kurais. Tikai gans paliek atpakaļ.
Juris pārnāk mājās un nopūšas. Govis gan ir iz dzītas, bet cūkas ir iznākušas no kūts un sagājušas sakņu dārzā. Piena pagrabs līdz galam vaļā. Tanī rīkojas mājas sargs Rakstiņš ar peļu ķēniņu Urkšķi. Abi paguvuši labi daudz spainīšu apgāzt, un abiem diviem ir bārzdas pilnas krējuma.
Juris paceļ acis pret debesīm un čukst: «Tēvs, piedod man, jo tu redzi, ka es nekā neiespēju.»