JĀNIS PURAPUĶE

Spieķis un divi suņi

I

«Latiņ, Latiņ, tu mani nogalināsi!»
«Diezi? No kuras puses tad nāves vēji pūš?»
«Nu redz, kāda tu esi!»
«Ērmots puisis! Kā tad lai es zinu, kur tev sāp?»
«Kur man sāp? Man sāp visur, kad tu ar govju puisi lakstojies.»
«Tiešām? Par ko tad tu mani neprecē?»
Asnītis nokāra galvu. Gludi noskūtais, labsirdīgais ģīmis tapa drūms, zilās acis apsitās valganas, un sīkais augums it kā saruka.
«Dievs vien zin,» viņš sacīja klusi, «kā ilgojos pēc tā brīža, kad tu manim piederētu pavisam un uz visiem laikiem, bet tu pati zini - Valdekas aitnieka palīgs tak nevar precēties.»
«Gluži pareizi,» meita atsaucās saīgusi, «aitnieka palīgs Asnītis nevar precēties, bet govju meita Late grib precēties; vai tu dzirdi, Juri? Es negribu vairs meitās dzīvot! Ja tu manis neprecēsi, tad iešu pie govju puiša Ingas.»
«Un tad es Ingam sadragāšu visus locekļus.»
Meita lūkojās puisi lielām acīm, tad sāka skaļi smieties.
«Tu? Tu Ingam visus locekļus sadragāsi? Ha, ha, ha! Tiešām nedzirdēti brīnumi: tu Ingam visus locekļus sadragāsi?... Sienāzītis vērsi sadragāšot?...»
«Latiņ, tev nemaz nav manis žēl.»
«Un tev, - vai tev manīs ir vairāk žēl?»
«Es jau priekš tevis darītu visu.»
«Tikai precēt negribi?»
«Kā tu tā vari runāt!»
«Kas tad tevi pie muižas aitām piesējis? Salīgsti kur nebūt par puisi, un precēsimies!»
Puisis purināja galvu.
«Es esmu mācījies aitiņas audzināt un kopt viņas man ir mīļas...»
«Nu tad mīlē savas aitas, es mīlēšu Ingu.
«Latiņ, Latiņ, kāda gan tev būs pie Ingas dzīve? Grūts darbs, vāja pārtika un... tu pati zini, ka Inga ir dzērājs.»
Piepēži meita apskāvās puisim ap kaklu, un asaras sāka straumēm plūst.
«Juri, mīļais Juri,» viņa elsoja tik dikti, ka pat cūka, kas bija laidara dubļos izstiepusies, pacēla uzmanīgi galvu, «es jau viņu negribu, bet ko tad lai daru, kad Anna mani ēd dzīvu kopā? No tās svētdienas, kamēr viņu pirmo reizi ar Caunīti uzsauca, viņa nedod man ne dien, ne nakti miera. Kur tik pagriežos, visur viņa skandina pakaļ: «Lūk, ka nesmukā Anna dabūja vīru, bet smukā Late tā ir paliks vecmeitās.» Juri! Es to nevaru un negribu ciest... Kāzas viņiem noliktas pēc piecām nedēļām, šinī laikā es gribu apprecēties... Annai papriekšu. Un kāpēc gan tad mēs nevaram precēties? Dzīvosim kā līdz šim: tu par aitnieka palīgu, es par govju meitu.»
«Lielskungs nebūs ar mieru, viņš mūs abus atlaidīs no vietas.»
«Lai laiž, kas par to? Tagad darba nekur netrūkst.»
«Tu tā domā, bet rokpeļņiem ir sūra maizīte. Turpretī kas tad nekaiš aitnieka sievai? Tā dzīvo kā lielmāte, un muižas ļaudis sveicina viņu. Kāpēc tu negribi paciesties? Var būt, ka man laimējas dabūt aitnieka vietu kādā citā muižā. Lai Anna precas, kas tev ar viņu! Bet, kad viņa tevi neliks mierā, tad es kādu vārdu ar viņu runāšu.»
«Tas neko nelīdzēs, viņa tevi izlamās un piespļaus beigās acis. Viņa ir velna sieviete.»
«Tad žēlošos muižkungam.»
«Vai tu domā, ka viņa no tā bīstas? Vēl aizvakar viņa tikko muižkungam ar salauztu grābekļa sieksti bārdu neizskrāpēja. Gribot negribot kungam bija jālaižas bēgt. Kamēr viņa ir uzsaukta, viņa ir pilnīgi traka un nebīstas neviena.»
«Tad piesargies no viņas.»
«Kā lai piesargos? Mums abām vienā istabā jādzīvo un jāguļ, abām viens darbs jāstrādā... kā tur lai piesargās?»
«Hm!...»
«Jā, Juri, dari, kā zini, bet man jāprecas. Ja tu nu īsti nevari un negribi, spiest tevis neviens nespiež, - es precēšu Ingu. Mēs jau esam pārrunājuši, viņš ir ar mieru tūdaļ.»
Asnītis nobāla.
«Jūs jau pārrunājuši?... Latiņ, Latiņ!...» Puisis ieķērās abām rokām pakausī. Meita bij nodūrusi galvu un rušināja ar kājas pirkstu smiltis.
«Nu labi,» Asnītis sacīja pēc brīža stingri, «pagaidi līdz rītvakaram, runāšu ar lielkungu, kas zin, viņš paļaus... ja ne - tad, kā dievs gribēs. Un tagad man jāiet... drīz būs jādzen aitas ganos.»
Meita nekā neatbildēja. Caur pieri viņa noskatījās puišam pakaļ, kurš nevienādiem, uztrauktiem soļiem nogriezās gar muižas klētīm. Tad viņa lēni soļoja uz govju kūts pusi.
«Nu kas tad bij, vai neizdevās vis Asnīti pierunāt? Lūk, tāds muļķītis, kam pat prāta nav vairāk kā viņa aitām, taču negrib piekosties. Tā nav laba zīme: labāk met visas precēšanās domas pie malas, meitiņ, tur tikpat nekas neiznāks.»
Late Zodiņš atdūrās kā mietā. Laidara durvīs stāvēja viņas pretiniece, otrā govju meita Anna Tupelīte, un ļauni ņirgājās. Pēdējā bij gara, sausa un kaulaina meita ar uz āru izspiestiem vaigu kauliem, melnūksnēju ādas krāsu un šaurām, brūnām acīm.
«Tfi tu!» Late nospļāvās. «Tad ta nobijos ka nobijos, domāju, ka velns laidara durvis. Tfi tu! Kad tik nu drudzis nepiemestos.»
«Drudzis - zināms, tas tev piemetīsies droši vien.» Anna kliedza pilnā balsī, «bet tas būs tas pats vecmeitas drudzis, kurš jau tevi tagad krata un no kura tu visu mūžu neatraisīsies: tā jā, smukā Latiņ! Lūk, velnus tagad izprecēs, bet eņģeļus pat plānprātiņi neņem.»
Late brītiņu stāvēja kā zibeņa ķerta. Acis tai bija pilnas asaru, lūpas drebēja un raustījās, bet ne viņa varēja parunāt, ne pakustēties. Varēja redzēt, ka viņa cīnījās it kā ar lietuvēnu vai tamlīdzīgu varu. Tad viņas veselīgās miesas strauji notrīcēja, sakustējās un atdabūja dzīvību.
Viņa sasita dūri uz dūres, un tās vārdi bija visā muižā dzirdami:
«Sods, dieva sods piemeklē Caunīti par viņa nelāgo dzīvi,» viņa kliedza, «bet dievs var arī vēl par viņu apžēloties un pēdējā acumirklī to izpestīt. Nelielies, negavilē tu, nešķīstais radījums! Laikāk neticēšu tavai apprecēšanai, pirms nebūsi salaulāta. Bet par mani tu nebēdā, ragana! Es būšu papriekšu sieva nekā tu.»
Anna atstāja laidara durvis un devās taisni Latei pretī. Viņa grūda tai knipi zem deguna un ķērca: «Dieva sods, dieva sods? Pērkons tevi saspārdīs, velns kaulus iznēsās, tu - tu spindzele! Skaties vien, šī būšot papriekšu sieva nekā es? Jānospļaujas! Kas zin, esi bez laulības sieva? Brīnumi nebūtu, ko gan citādi ar Ingu un muļķīti aitu ganu pa kaktu kaktiem čudurējies!
Uz laidara virsu veda tilts, pa kuru sadzina rudeņos salmus lopu pakaisām. Gar tilta abām pusēm bija ietaisītas margas, lai strādājot kāds nenoveltos zemē. Tagad uz tilta parādījās drukns puisis sarkaniem vaigiem un resniem locekļiem. Viņš laikam bija kūtsvirsū gulējis dienvidu, jo pie krekla piedurknēm un tāpat vien uz pleciem uzmestiem svārkiem bija pielipuši salmi. Puisis atspiedās ar elkoņiem pret margām un sāka noklausīties abās strīdniecēs.
«Būtu skāde, ja viņas neplūktos,» viņš norūca pie sevis.
«Neslaisti savus netīros un nolādētos kaulus tik tuvu pie manas miesas, atkāpies, nešķistā!» Late piepēži iesaucās un vilka roku pa gaisu, it kā mušas atgaiņātu. «Man? Man tu, pasaules ķēms, gribi pārmest netiklu dzīvi? Man, kas šodien vai rītā var nostāties dieva priekšā tik tīra kā vistīrākais sniegs? Par velti tu klabini savu čūskas muti, man no tās nekas nepielips; bet tu - tu - kā tad bij, kad tu Pundurēnos biji par ganu meitu un žīdu skroderis, garais Icigs, gāja tev palīgos? Vai to jau esi piemirsusi? Vai jau esi aizmirsusi Spīgaiņu Andžu? Kā bij ar to priekšautu ābolu? Buh, uz tavas miesas nav adatas dūriena šķistas vietiņas!»
«Še tev! Še tev! Melkule, nekauņa!» Anna šņāca un tik veicīgi iesita pretiniecei pa degunu, ka asinis izšāvās ar strūklu gaisā.
Late saķēra abām rokām ģīmi.
«Nu, tas nu nav nekas,» Inga rūca vienaldzīgi un rāpās pa tiltu zemē.
Pa tam iekarsusē Anna turpināja dauzīt savu ienaidnieci, kuru asinis kavēja pretoties. Bet piepēži uzbrucēja sajuta padusēs it kā dzelzu stīpas sažņaudzamies un nākamā acumirkli ķepurojās gaisā.
«Lūk, lūk, kas par salmu kūli,» Inga smējās un purināja vecmeitu gluži tā, kā reizēm jautri šuneļi mēdz purināt atrastas lupatas.
Pārsteigums bija tik pilnīgs, ka Anna neatlaidās pat kliegt vai lamāties.
Taisni šinī acumirklī muižas kungs ar darbiniekiem gāja uz lauku.
Pamanījuši savādo skatu, viņi apstājās palūkoties, kas īsti notiek.
Bet meita, ieraudzījusi nelūgtos skatītājus, sāka ar tādu sparu kārpīties no puiša rokām vaļā, ka apģērba josta neizturēja un pārtrūka...
«Tfi tu, pagāns!» Inga nospļāvās un acumirklī palaida gūstekni.
Muižas kungs ar strādniekiem sita plaukstas un garšīgi smējās! Tas bija par daudz. Anna pārsvieda nošļukušo apģērba gabalu pār galvu un nozuda lopu kūti. Kaulainās kājas vien nozibēja. Inga griezās, lai dotos pie sava darba, bet Late viņu atturēja.
«Inga,» viņa elsoja un slaucīja asinis no deguna, «tagad esmu tava uz mūžīgiem laikiem. Ņem un dari ar mani, ko zini.»
«Muļķības,» Inga atbildēja rāmi, «nebij jau nekas liels!»
«Inga... Inga... vai tu mani precēsi?»
«Atkal jau ar šo trako jautājumu! Varbūt ar tevi ir nelāgā, kad tik karsti pēc laulības kāro?»
«Mīļais Inga! Es tevim zvēru pie svētā dieva debesis, ka esmu tik tīra kā asara. Bet - es gribu Annai papriekšu apprecēties.»
«Tās lupatas dēļ? Man ne prātā nenāk. Katrā ziņā šogad no precēšanās neiznāks nekas. Ne es esmu par to domājis, ne uz to taisījies. Ja nākamā gadā padosies dabūt tādu vietu, kur precēts cilvēks var dzīvot, - nu, manis dēļ... bet tagad liec mani ar tādām būšanām mierā.»
«Inga, mīļais Inga...»
«Tur nelīdz nekāds mīļais Inga. Ej labāk nomazgājies, jo tu jau izskaties pēc slaktera.»
«Tad vismaz izjauc Annu ar Caunīti. Caunīte ir tavs draugs, un varbūt tu to vari. Inga, tu to darīsi, vai ne?»
Puisis nosmējās.
«Nu, Caunīšam ir savs aprēķins,» viņš sacīja noslēpumaini, «kauli maksā naudu. Taču kas var zināt, kāds gals būs.»
«Esi, esi tik labs un dari, ko vari. Es tev noadīšu ziemai cimdus un šalli.»

Valdekas lielskungs, barons fon Bistrēms, stāvēja savas pils priekšā uz trepēm un dauzīja ar jājamo pātagu zābaku stilbus. Liels, pelēks suns stāvēja pie trepēm apakšā un, mēli izkāris, lūkojās uz augšu, uz savu kungu.
«Nu, kā bij, Sidor, vai šodien vēl būs lietus?» barons uzrunāja kustoni.
Sidors vēdināja asti.
«Vai tas lai nozīmētu jā, Sidor?»
«Vau, vau, vau!»
Lielskungs smējās.
«Tātad tu patiesi domā, ka būs lietus?» viņš runāja jautri un pagrieza acis uz debesīm, pie kurām sakrājās melni mākoņi. «Tas nebūtu priekš mums labi; aizlītu izkaltētais siens, un bez tam aizkavētu mūs nojāt līdz jaunajam mežam.»
Labajā trepju pusē parādījās kučiers ar sedlotu zirgu, kreisajā - Asnītis, brīnum sašļucis un nolaidies.
Sidors apsveicināja zirgu ar skaļu riešanu, bet, pagriezies uz otru pusi, paošņāja drusku gaisā, nosēdās un tad neuzticīgām acīm nolūkojās nācējā.
Pēdējais apstājās pie trepēm, noņēma cepuri un zemu palocījās.
«Nu, ko Asnītis sacīs?» lielskungs to uzrunāja laipni.
Asnītis palūkojās bailīgi uz kučieri, tad uz suni.
Barons nokāpa pa trepēm un saņēma zirgu. «Tu vari iet, Miķel,» viņš pavēlēja ziņkārīgajam kučierim, tad pagriezās pret Asnīti, kurš pa tam bij pasteidzies roku pabučot. «Nu, Asnīt? No Sidora tev nav ko bīties, tas nav pļāpa.»
Sidors to apliecināja ar skaļu riešanu.
«Es... es... lielskungs, gribētu... gribētu...» puisis žņaudzīja cepuri rokās.
«Ko tad tu gribētu, Asnīti?»
«Es gribētu... precēties,» Asnītis izspieda ar mokām un nosarka līdz pašiem ausu galiņiem.
«Tu gribētu precēties?» lielskungs brīnījās, bet viņa balss skanēja jautri. «Tas jau ļoti prātīgi no tevis, - viņš atstās savu tēvu un māti un pieķersies sievai. Vai ne tā, Asnīt?»
«Tak jau tā,» Asnītis atbildēja gluži sajucis un nokaunējies.
Lielskungs piemiedza blēdīgi acis.
«Un kura tad ir tava izredzētā, ja tas nav vēl noslēpums?»
«Late... govju meita Zodiņu Late...»
«Nekas, dūšīga sieviete, Asnīt! Man šķiet, ka tev viņu kaitināt nebūs vis ievēlams.» Pie tam barons noraudzījās zobgalīgi puiša sīkajā augumā.
Asnītis smaidīja.
«Viņa ir lēna, lielskungs,» viņš atbildēja nedroši.
«Lai dievs dod, Asnīt, lai dievs dod! Dzīve ir mīkla, pilna dažādu pārsteigumu un noslēpumu. Un ko tad es tev tur varu līdzēt?»
«Lūgtu jūsu atļauju.»
Lielkunga vaigs tapa ar reizi nopietns.
«Pret tavu precību man jau nav nekas pretī, Asnīt,» viņš runāja laipni, «tā tava darīšana - precies dieva vārdā! - bet, ka no tavas algas divi nevar dzīvot, to tu pats zināsi.»
«Alga nu gan priekš diviem...»
«Par mazu, par mazu, Asnīt! Tur nav ko gudrot. Un tavai vietai to palielināt - es arī nevaru; darbs to neienes.»
«Late jau varētu palikt par govju meitu kā līdz šim.»
Barons purināja galvu un cēla kāju sedlu kāpsli.
«Tas neiet, ne uz kādu vīzi ne!» viņš atbildēja stingri. «Laulāti ļaudis nedrīkst dzīvot šķirti. Jau kopā dzīvojot, velns tik viegli iespraužas starpā, ne tad nu vēl starp šķirtiem. Tu vēl esi jauns diezgan, Late arī, - paciešaties gadiņu, kamēr rodas derīga vieta. Jūsu mīlestībai tas nekaitēs.»
Barons jau bija zirgam mugurā. Zirgs sāka mīņāties un Sidors riet.
«Es jau būtu ar mieru,» Asnītis steidzās izskaidrot, «bet Late - viņa negrib gaidīt.»
«Kas? Viņa negrib tevis gaidīt?»
«Tā ir, lielskungs!»
«Na, tad man tevis, Asnīt, žēl; bet muļķis tu būtu, ja tu uz viņu vēl tad domātu.» Barons atlaida drusku pavadu, un zirgs devās slaidos rikšos ar krūts iecirstu galvu uz vārtu pusi, Sidors aizdrāzās pa priekšu.
Asnītis nolūkojās brītiņu lielkungam pakaļ, tad uzlika cepuri galvā.
«Muļķis es būtot, ja tad vēl uz viņu domātot, jā, kā tad - muļķis, muļķis! Viņa manis nemīlē, viņa mīlē Ingu, Ingu, zināms... Tikai nezinu, kas mani pie viņas tā pievelk: sarkanie vaigi, garās bizes, vai brūnās acis?... Muļķis es būtot... zināms, zināms; simtu reiz muļķis, ne vienreiz vien; bet vai tad es būtu pirmais? Miljoniem tādu priekš manis bijuši, miljoniem tādu pēc manis būs... Nu, redzēs gan, ko Late uz to sacīs. Ja viņa patiesi mani atstums - nu, kā dievs grib! Tad zināšu, kādi ir sievieši. Man tad viņi lai vairs netuvojas.»
Puisis pacēla ņipri galvu un sita ar dūri gaisā.
«Tūdaļ došos pie viņas, - gribu skaidrību. Tik ilgām aitas var paganīt pats aitnieks. Viņš gan dusmosies, bet kas tad par to? Vai man nav tagad pasaulē viss viena alga?... Kādēļ gan cilvēki nav tik uzticami un labi kā niecīgie kustonīši? Vai pie aitām tādas blēdības var notikt?» Pār Asnīša ģīmi pārlaidās smaids. «Mīļās mīļās aitiņas!... Kā viņas allaž brēkdamas steidzas man pretī, kad izdzird manu balsi, manus soļus!»
Late patlaban grūda no kūtsvirsus salmus pakaisām, kad puisis aiztika viņas plecu. Meita stipri satrūkās.
«Hu, kā tu mani nobiedēji!» viņa iesaucās, dziļi nopūzdamās.
«Tu biji nogrimusi domās un manis nemaz nepamanīji,» Asnītis sacīja it kā pārmezdams.
«Nu, ko tad tu tā velcies kā nāve!» meita atcirta dusmīgi.
«Latiņ, vai tad tev nemaz negribas zināt, ko lielskungs man teica?» puisis runāja mīļi un lūkoja meitai pieglausties.
«Paliec rāms!» Late uzkliedza sabozusies. «Es neesmu ziņkārīga.»
«Bet Latiņ!...»
«Bet Latiņ! Bet Latiņ! Kas es tev par Latiņu? Vai tad es tev šodien jau neteicu, ko es domāju? Ko tu vēl gribi?»
«Tā taču nebija tava galīgā atbilde?»
«Zināms, ne; galīgo atbildi deva Anna, mani tevis dēļ līdz asinīm sadauzīdama. Gaidi vien, kad tu nāksi man palīgā!»
«Vai es to zināju?»
«Tu nekā nezini... Nebūtu Ingus mani paglābis, diezin vai pūce nebūtu acis izrāvusi.»
«Ingus un atkal Ingus!»
Meita iespieda rokas sānos.
«Nu kas tad bij? Vai tu man vari par viņu ko vairāk dot?» viņa prasīja ļauni.
«Lielskungs saka, lai mēs vēl kādu gadu gaidot,» puisis atbildēja sēri.
«Tu taču viņam teici, ka es negribu gaidīt?»
«Teicu... zināms, bet...»
«Nu?»
«Redzi, Latiņ, tā lieta ir tāda pavisam savāda... Saki, - vai tad tu manis patiesi ne druskas nemīlē?»
Late smējās.
«Vai daudz tev no manas atbildes tiks?» viņa noprasīja zobgalīgi.
«Tiks - netiks, vismaz zināšu...»
«Nu ko tad tu zināsi? Ko tad?»
«Kā būt, kā nebūt.»
«Kā būt, kā nebūt? Labi, sacīsim, ka es saņemtos tevi drusku mīlēt, kas tad būtu?»
Late pašķieba galvu un lūkojās kārdinoši puišam acīs.
«Kas tad būtu?... Latiņ, tad tev nebūtu grūti manis kādu gadiņu pagaidīt.»
«Vai patiešām?...»
«Tā lielskungs arī domā.»
«Var būt, ka jums abiem ar lielkungu taisnība, bet kas man gar to par daļu?»
«Tev nava nekāda daļa? Nujā, tad tas arī gan būs taisnība, ko lielskungs vēl teica; tas ir, ka es būtot muļķis, ja uz tevi domātot.»
«Kas? Ko viņš teica?»
Late gluži pietvīkusi pievirzījās puišam tuvāki.
«Ka es būtot muļķis, ja tevi precētot.»
Meitas acis zvēroja.
«Un, ka tu esi muļķis pa dzimšanai, to viņš tev neteica?» viņa jautāja aizelsusies.
«Latiņ!»
«Nelatiņo, es negribu, ka tu mani tā sauc. Starp mums no šās dienas viss beigts. Tu priekš manis neesi nekāds vīrs. Pie tās atzīšanas mani Anna veda, un es viņai par to vēl pateikšos. Bez tam esmu Ingam solījusies un, ja citādi neies, gaidīšu uz viņu pat divi vai trīs gadi.»
«Tātad tu līdz šim mani esi tikai vilinājusi un mānījusi?»
«Domā, kā gribi, - man vienalga.»
«Lielkungam taisnība, es būtu muļķis, patiesi liels muļķis... paldies dievam, ka vēl tā!»
«Un tagad taisies, ka tieci pie savām aitām! Man par kaunu ar tādiem runāties.»
«Lai dievs dotu, ka tevi lielāks kauns nepiemeklētu.»
«Ne tava bēda būs!»
Asnītis taisījās uz projām iešanu, bet vēlreiz atgriezās un uzmeta meitai garu, žēlu skatu.
«Tad nu uz visiem laikiem būtum šķirti?» viņš jautāja klusi.
«Uz visiem laikiem!» Late noteica cieti. Puisis savilka cepures širmi dziļāki uz acīm un lēniem soļiem devās projām. Meita turpināja mierīgi savu uzsākto darbu.
Aitas bij Zaļajā pļavā pie upītes. Aitnieks stāvēja pļavmalā un nepacietīgi lūkojās uz muižas pusi.
«Ko, jods, Asnītis ar lielkungu tik ilgi runājas,» viņš sirdījās, «vēl nenāk un nenāk! Bet mežsargs mani jau sen gaidīs krodziņā; kad tik nogaidījies neaiziet projām... Diez kas gan manam palīgam varētu būt par runāšanu ar pašu lielkungu? Ir tam kas uz sirds, - lai saka man, ko varēs - izdarīšu, bet ne pats uz savu roku pie lielkunga!... Kad tik nesāk sūdzēt vien... Na, tad gan puisis laba gala neņems...
Asnīša atnākšana to daudzmaz apmierināja, bet, kad viņš pamanīja puiša bēdīgo izskatu, tad apmierinājās pavisam.
«Kas tad nu, vai mušu noriji?» aitnieks uzrunāja puisi, izbrīnījies par viņa nošļukumu.
«Vēl vairāk,» Asnītis atbildēja vaļsirdīgi, «man brūte atteica.»
Aitnieks skaļi iesmējās.
«Tik vien?» viņš runāja jautri. «Un par to tu esi tik nolaidies? Muļķi! Priecāties tev vajag, ka esi sprucis no nelaimes vaļā.»
«Nelaime?» Asnītis stiepa gari. «Un jūs to saucat par nelaimi? Kas tad vēl laimīgāki dzīvo nekā jūs ar savu sieviņu?»
«Tā jau ļaudis domā, un es arī to, kad vajadzīgs, apliecinu, bet tev tik varu, Juri, sacīt: precēties ir labi, taču neprecēties ir vēl labāki. To aizbāz sev aiz auss. Un nu gani aitas, man jāsteidzas darīšanās. Kādu citu reizi parunāsim par šo būšanu tālāk.»
Aitnieks, aizgāja. Jauneklis palika viens. Kas to šorīt būtu domājis, ka lieta tā nobeigsies! Mīļais dieviņ! Stiprini sirdi, bet tas sāp kā sāp... Jau vesels gads, ka viņš ar Lati cerējās, mīlējās, un nekad viņa nebij to atstūmusi, allaž bijusi mīlīga, pat bučojusi, un nu - ar reizi!... Vai tas bij godīgi, vai tas bij cilvēcīgi? Nepatīk tev, saki no sākuma, nekārdini un nevilini cilvēkus!... Inga - jā, tas nu tas labais; kad tik vēlāk nenožēlotu. Redzēs gan, kāda dzīve ir dzērāja sievai, kas zin, piedzīvos vēl to brīdi, kad nebūs maizītes, ko ēst... Bet, kad tad viņa grieztos pēc palīdzības pie viņa, pie Asnīša, ko tad gan viņš darītu? Vai lai pateiktu tai viņas pašas vārdus: «Mēs esam šķirti uz visiem laikiem?» Nē, nē! To viņš gan neteiktu. Viņš tai dotu maizi, naudu un kas tai vajadzīgs. Tā, zināms, viņš darītu, un tad tik vēl Late nojaustu, ko viņa zaudējusi. Viņa izlietu bagātīgi asaras par vēlu!
Kāds piebadīja pie Asnīša kājas. Viņš satrūkās. Balts jērs ar saitiņu ap kaklu stāvēja gana priekšā un uzlūkoja to lielām acīm.
«Ak tā, mana Mariņa atnākusi?» Asnītis iesaucās gandrīz priecīgi, nometās ceļos un piespieda jēra galvu pie sava vaiga. «Mana Mariņa, mana mīļā Mariņa?» viņš čukstēja aizgrābts.
Bet Mariņa tapa drīz nemierīga. Viņa bija saodusi sava drauga kabatā priekš viņas iebāzto maizes gabalu un sāka ar purniņu kabatu purināt.
«Kāda tu šodien nerātna!» Asnītis to norāja, bet tūdaļ arī bāza roku pēc garduma.
Nedēļu vēlāki barons Bistrēms lika aicināt Asnīti pie sevis. Puisis ieradās lielkunga darba istabā gluži nobijies. Lielkungs smaidīja labvēlīgi.
«Nu, Asnīt,» viņš to uzrunāja laipni, «kā veicas ar precēšanos?»
«Nelāgi, lielskungs! Late man atteica.»
«Tiešām? Tikai tādēļ, ka tai gads vēl jāgaida?»
«Viņa laikam manis nemīlē,» puisis atbildēja pusbēdīgi, puskaunīgi.
«Hm, tad jau viņa pati nezin, ko tā grib.»
«Viņa sev izraudzījusies citu, govju puisi Ingu.»
«Aa, tad otru! Tā tava laime. Un ko tad nu domā iesākt?»
«Ar lielkunga atļauju dzīvošu kā līdz šim.»
Barons smaidīja.
«No tam neiznāks nekas,» viņš runāja rāmi, «man, par nožēlošanu, - tu man tīri labi patīci - tev būs taču mana muiža jāatstāj.»
Asnītis strauji nodrebēja, un viņa acis bailīgi pacēlās uz lielkungu.
«Lielkungs!... Žēlīgais!...» viņš stostījās.
Barons, paraustīja piecus.
«Tavā vietā jau sarunāts cits, vismaz pagaidām, tas pats Ingus...»
Asnīšam bij pilnas acis asaru.
«Ko tad esmu noziedzies?» viņš gaudās žēli.
«Izņemot tavas precības domas, cita grēka pie tevis nezinu.»
«Un tomēr...»
«Tomēr tevi atlaižu; jā, Asnīt, tas man jādara, jo to tu esi bagātīgā mērā pelnījis.»
Puišam ritēja pār vaigiem asara pakaļ asarai, bet barons vēl arvienu smaidīja.
«Nu, vai tad tev šejienes tik ļoti žēl?» pēdējais jautāja pēc brītiņa. «Jeb tev grūti no brūtes šķirties?»
«Man viņas vairs nav.»
«Un kas var tomēr zināt? Kad Late dabūs dzirdēt, ka Asnītis tiek pieņemts lielajā Virgas muižā par patstāvīgu šēferi (aitnieku), kuram pat lielāka alga nekā Valdekas šēferam, un ka viņš var uz pēdām precēties, - kas zin, kādi prāti tad var viņai apmesties.»
«Es... Virgas muižā par šēferi?» puisis burtoja pagalam sajucis.
«Tā ir,» lielskungs turpināja labvēlīgi.
«Turienes barons Bellendorfs raksta man, ka viņš savā muižā gribot ievest aitkopību, un lūdz mani sūtīt viņam priekš tam noderīgu cilvēku. Es viņam ieteicu tevi. Šodien pienāca galīgā atbilde un algas noteikumi. Tu topi pieņemts.»
Asnītis dziļā pateicībā skūpstīja kungam roku. «Nu, nu,» barons vairījās, «ne tik strauji. Vēl nav viss, ir vēl kāds smags noteikums.»
«Esmu ar visu mierā.»
«Nepārsteidzies, noteikums ir ļoti kutelīgs, viņš sniedzas sirdslietās.»
«Man vienalga.»
«Nu, nu, bet kad tas būtu, ka tu runā stāvošo vietu tikai tad dabū, ja neprecē Lati?»
Lielskungs uzlūkoja puisi pētoši.
Asnīša galva nokārās uz krūtīm, un viņa ģīmis nebij vairs redzams. Klusu klusu skanēja atbilde:
«Es viņu neprecēšu.»
«Nu, tad sarīkojies, ka jaunnedēļ pirmdien vari doties uz jauno vietu. Muižas zirgi tevi aizvedis. Vai tev vēl būtu kas, ko pieminēt?»
«Nekas, žēlīgais lielskungs!» Asnītis noliecās skūpstīt lielkungam roku.
Kā puisis bij no lielkunga nokūlies līdz aitu gana mājai, to viņš pats lāgā nezināja. Viņš bij kā apreibis. Tam bij ap sirdi reizē priecīgi un bēdīgi. Tikai saraustītos teikumos viņš paspēja izstāstīt aitniekam savu laimi. Pēdējais uzņēma jauno ziņu nelabvēlīgi.
«To jau mūsu lielskungs prot,» aitnieks rūca pikti, «savus uzticīgākos kalpus viņš arvienu aizmirst. Vai gan viņa pienākums nebij papriekš aprunāties ar mani, ko es domāju? Bet nē, viņš tikai dara savu projām. Vai viņa izraudzītais cilvēks to darbu var darīt, par to viņam maza bēda.»
Aitnieks nospļāvās. Viņa sieva nesacīja nekā. Klusi tā izšļuka no istabas un aizmetās pie govju meitām, kuras patlaban mazgāja kādā toverī pie kūtīm rokas.
«Vai esat dzirdējušas jauno vēsti?» aitniece sauca par gabalu.
Anna uzslējās stāvu un turēja slapjās rokas kā sastingušas virs tovera.
«Asnītis aiziet uz lielo Virgas muižu,» aitniece turpināja, pienākusi meitām tuvāki.
Tagad arī Late uzslējās stāvu.
«Asnītis uz Virgu?» Anna iejautājās. «Ko tad tur?»
«Lielskungs viņam izgādājis brīnum labu vietu par aitnieku, daudz labāku kā manam vīram.» Aitniece ņēmās jauno vēsti sīkāki izstāstīt.
«Pašam savs dzīvoklis ar trim istabām, pagrabs, klēts, varens deputāts un 100 rubļu naudā. Dzīve kā ķēniņam.»
Late bija nosarkusi un slaucīja priekšautā rokas, lai Anna nepamanītu viņu drebēšanu. Turpretī pēdējā ņēmās iztaujāt aitnieci.
«Un kāpēc tad tavs vīrs labo vietu nepieņēma?» viņa prasīja, neuzticīgi smaidīdama.
«Vai tad mūsu lielskungs nezināms?» aitniece atbildēja aizvainota. «Pie viņa taisnību velti meklēt. Mans vīrs tik ilgi jau kā kalpo, kaut vai reizīti būtu tā iedomājies, parādījis sirdi - nekā. Un tagad bez mana vīra ziņas viņš atdod labāku vietu Asnīšam, piena puikam, kuru mans vīrs izmācījis.»
«Tā jau nu gan, tā jau nu gan,» Anna iemetināja, «un tagad tavam vīram būs pašam aitas jāgana, nevarēs krogā sēdēt?»
«Nu, manu vīru bez palīga atstāt, to lielskungs vis neuzdrošināsies, cik auša viņš arī nebūtu. Zina gan, ar ko tam darīšanas. Tagad par palīgu ielikts Inga, jau šodien no pusdienas iet ganos: Asnīšam esot jāsataisoties uz jauno vietu.»
«Inga!» Anna sasita rokas un sāka smieties. «Tavu joku!» viņa paskatījās uz Lati. «Tad ta nu mūsu meita ir pārrēķinājusies. Būtu tai palaimējies Asnīti pievākt, varētu tad precēties, pēc trīs nedēļām būtu Virgas cienmāte, bet kur Late ar Ingu, viņš gādās par saviem kur tad nu, dieviņ, tagad liksies! Cerēja uz Ingu, tas nu vairs nevar precēties. Nē, tas tiesa, tas tiesa, nabaga Latiņai no dzimšanas būs nolemts tupēt vecmeitās. Tu žēlīgais, nemaz nebūtu domājusi, ka Asnītis tāds gudrs puika. Tīrā nelaime, ka pasteidzos ar Caunīti.»
«Vai tas tiesa, Late, ko Anna tur plukšķ?» aitniece iejautājās rīdītājas balsī.
Bet Late mudīgi aizmetās projām.
Anna ar aitnieci nosmējās tai pakaļ.
«Tā jau iet, kad nepalaimējas,» aitniece nobeidza valodu un soļoja tad uz vagarienes istabu.
Asnītis sēdēja istabā uz savas gultiņas un pārdomāja negaidīto laimi. Bij viņam tā gadījies kā aklam cāļam grauds. Un tomēr - tomēr viņš knāba šinī graudā ar grūtu sirdi. Kā citādi lielkunga laipnība to būtu pārsteigusi, ja Latiņa ietu viņam līdz uz Virgu! Kā slaveni viņi tur uzdzīvotu! Bet nē, nē - sievieši ir viltīgi, viņš negribēja par tiem domāt. Lai priecājas Late ar Ingu, viņš gādās par saviem kustonīšiem... tie ir daudz uzticamāki un pateicīgāki.
Puisis pacēla miklās acis uz augšu un it kā ilgodamies izstiepa rokas uz priekšu. Istabā bija klusu... Aitnieks bija aizgājis jauno palīgu pārraudzīt, tuvumā nebij nevienas dzīvas dvēselītes. Lielskungs Asnīšam bij atvēlējis brīvdienas priekš sataisīšanās uz jauno vietu... bet kas gan puisim bija ko taisīties? Viņam jau vairāk nekā nebij kā gultiņa un balts koka šķirstiņš ar drēbēm. Tādēļ viņš varēja kaut vai tūdaļ braukt projām. Ja nu apmeklētu radus un no tiem atvadītos? Bet kur tad bija viņa radi? Tēvs, māte miruši, brāļu, māsu nav, bet citi cilvēki, kas zin, visi viņa radi. Līdz šim tie gar aitnieka palīgu nebij likušies ne zināt, ja daudz, tad augstos svētkos viens otrs pie baznīcas bija spiedis tam roku un iejautājies: «Nu, Juri, kā tad sviežas?» Var būt, ka arī tagad tie nebūs daudz laipnāki. Lai labāk paliek, ko viņš ies pa pagastu dauzīties. Sāks vēl domāt, ka viņš grib ar savu jauno vietu lielīties. Kas viņam daļas gar radiem, kuri par viņu nerūpējas. Tās pāris brīvdienas viņš pavadīs, sirsnīgi atpūzdamies.
Kāds grabinājās gar istabas durvīm. Varēja dzirdēt, ka krampis nācējam bija neparasts. Kas tas gan tāds būs? Vai aitniekam kāds viesis? Pilns ziņkārības Asnītis pagrieza galvu uz durvju pusi.
Durvis nedroši atvērās, un viņās parādījās Late.
Meiča bija vareni uzposusies un ieeļļojusies, bet ģīmis bija it kā asinīm pārliets.
Asnītis nobāla un lūkojās viņā plati ieplestām acīm.
«Nu tad labdien, Virgas kungi, vai viesus ar gaidījāt?» Late sveicināja stomīgi un nedroši apstājās istabas vidū.
Viņa gaidīja atbildi, bet tā nenāca. Puisis sēdēja gultiņā sakniebtām lūpām.
Piepēži meiča sakustējās, paskrējās uz priekšu un apskāvās Asnīšam ap kaklu.
«Piedod, piedod, mīļais!» viņa šņukstināja, skūpstīdama puiša acis, vaigus un lūpas. «Netici tam, ko es tev uz kūtsvirsus sacīju... tas bij tikai joki. Tu man arvien esi bijis mīļš, es tevi mīlēju arī tagad.»
Asnītis ievaidējās kā lielās sāpēs, tad atstūma skaisto skūpstītāju pie malas.
«Piedod, piedod, mīļais!» meita lūdzās, atslīgusi gultiņā un paslēpusi asaraino ģīmi rokās.
Asnītis paņēma no gultiņas galvgaļa cepuri, uzbāza to uz acīm un klusiem soļiem atstāja istabu, ne pušplēsta vārdiņa neizmetis.