JĀNIS PURAPUĶE

Ķibele aiz ķibeles

KAINS

                                                                                                                        Cilvēka sirds ir spītīga un
                                                                                                                        gļēva - kas to var izmanīt!

                                                                                                                                            Jeremijas gr. 17, 9

I

«Māt, māt, klausies jel!»
«Nu? Ko tad atkal?»
«Māt, kur tad mūsu tēvs?»
«Kad tevi nelabais!...»
Grīniete nosvieda mazgājamo katliņu pie malas, tā ka tas skaņi nodārdēja, sakampa pie ugunskura nomesto malkas šķelksni, notvēra puiku pie rokas, grieza to riņķī, sita un bārās:
«Še tev tēvs! Še tev tēvs! Neprasi, neprasi - paliksi drīz vecs!»
Viņa sita un grieza tik ilgi puiku riņķī, kamēr tas gluži apreibis novēlās uz kukņas plāna un palika guļot. Pēc tam viņa uzņēma pasākto darbu un berza katliņu tāļāk.
Par brītiņu puika uzcēlās un gluži sarāvies izvilkās laukā. Ārā spīdēja silta saulīte. Pie malkas strēķa bij nogulusies liela, balta cūka un sildījās.
«Tā ir mūsu cūka,» Grīns nodomāja un uzkāpa uz malkas strēķa.
Gabaliņu tāļāki četras raibas vistas kasījās virs mēslu čupas, un melns runcis, soļus divus notupies no viņām, vienaldzīgi nolūkojās putnu netīrajā darbā.
Grīns nostājās virs malkas strēķa taisni cūkai pretī. Novērojis labi, kur cūka guļ, viņš noliecās pie resna bluķa un sāka to lēnām bīdīt no strēķa zemē.
Bluķis bij smags, un viņam bija diezgan pūles to virzīt uz priekšu. Taču pamazām darbs veicās. Pēdīgi bluķa lielā puse karājās gaisā un sāka svērties uz, zemi. Ar ātru ķērienu puika pacēla otro galu uz augšu, un bluķis dārdēdams nogāzās zemē. Cūka nejauki iekviecās un, šļūkdama pakaļkājas gar zemi, vilkās uz kūti.
Grīns nokāpa no strēķa, paņēma sprunguli un iesvieda vistu barā. Vistas pacēlās uz augšu un izšķīda uz visām pusēm. Runcis sasita asti ritenī un divos trijos slaikos lēcienos uzšāvās gar kūts paksi uz jumta.
Tagad sēta bij tukša, nebij vairs nevienas dzīvas dvašas tuvumā.
Apmierināts Grīns nosēdās tur, kur agrāk cūka bij gulējusi, sarāva kājas pie vēdera, atspieda muguru pret malkas strēķi, aizvēra acis un snauda.
Pēc stundām divām Grīniete gāja ar spaini uz kūti. Viņa nesa cūkai ēst. Puika pavēra drusku acu plakstiņus un glūnēja mātei pakaļ. Piepeši no kūts priekšas atskanēja neganta lādēšanās:
«Kad viņu nelaime norautu! Kad viņam rokas nokalstu un pirksti krampjos saliektos! Ak, tos bezdievīgos cilvēkus, tos vilkus, tos negantniekus! Dzīvu cūku ēd kopā...» Lādēšana pārgāja skaļā raudāšanā. «Ko nu tik es iesākšu, ko nu darīšu? Ko nu ziem' ēdīšu? Tik man visas mantas bij, nu ir viss pagalam. Cūciņ, cūciņa mana! Krusts pārlauzts, jā, kā tad, krusts pārlauzts. Un cits to neviens nav darījis kā vecā ragana Ķīseliene...»
Kādās pūņa durvīs parādījās resna sieviete.
«Ko tu te vāries? Ko tu gribi no Ķīselienes, tu, strimala?» viņa uzbrēca un iesprieda rokas sānos.
«Nāc nu, nāc paskaties, vilku māte, savu labo darbu! Cūku nobendējusi, kaut jel labāk nokāvusi un tad ēdusi! Bet pagaid' tik, ka tas tā pāries: likšu lūgt Šēnbergas baznīcā Dievu, un saraus tevim tavus locekļus, ka tu ne kustēt nevarēsi!»
«Grīniet, Grīniet, vai tev jau trakuma sērga piesitusies? Kā tu, pagale, drīksti tādus grēka vārdus savā netīrajā mutē ieņemt? Kas man gar tavu draņķa lopu par daļu? Vai tu jel kādreiz redzi vai zini, kur tava cūka iet? Cik reizes viņa nav manos kartupeļos bijusi, g reizes dārzus izrakņājusi - vai es viņai pirkstiņu piedūrusi? Bet tu - tu pati esi kā cūka: guli un sapņo par brūtgāniem, lops lai dara, ko grib. Tfu! Tāda cūka viena, tāda otra!»
«Vai tev mani brūtgāni kaklā jānēsā?»
«Kas man ar taviem brūtgāniem par dalu, es, paldies Dievam, esmu godīgi savu mūžu pavadījusi! Man neviens ne tik daudz kā melns aiz naga nevar ļauna pakaļ sacīt, bet ko tad tev? Lūk, tur pie malkas strēķa gul tavs goda liecenieks! Izlaidies kā sivēns saulītē. Tad būtu jel labāk gādājusi par to un godīgi audzinājusi, nevis mūžu dienu ar ļaudīm apkārt plosījusies.»
Ķīseliene ļauni nospļāvās un lēni iekāpa atpakaļ pūnī.
Grīniete nometa spanni cūkai priekšā un devās taisni uz puiku.
Puika it labi redzēja māti tuvojamies, bet ne plakstiņa neparaustīja.
«Ak tu, diedelnieks, tu te pa zemi vārties, drēbes noderglī!» Grīniete kliedza skaļās dusmās un iekrita ar abām rokām puisēnam matos. «Tu vien esi pie visas nelaimes vainīgs, par mūžīgu krustu un sodu manim uzlikts! Nebūtu tevis, i ļaudis liktu mieru, i apprecējusies būtu... Kaut tu izputētu!...»
Puika pat neaizkunkstējās. Ticis no mātes rokām svabads, viņš aizlīda aiz pagraba, nosēdās un glaudīja savus izplūkātos matus. Tas viņam nebij nekas jauns, tādas lietas atgadījās katru dienu.
Gar pagrabu nāca pats saimnieks. Bričku tēvs, ar arklu plecos un māzera pīpi zobos. Viņš paskatījās uz puiku, izņēma pīpi no mutes un nospļāvās.
«Tāds liels zēns - valstās kā bluķis sētmalē. Ja nav cita darba, būtu kaut grāmatu paņēmis vai gājis laukā peles ķert.»
Grīns pasmaidīja žēli un nenozīmīgi. Saimnieks aiz gāja tālāk, lēni čāpodams un svārstīdamies.
Kādu dienu Grīnietei bij viešņa, veca meita no kaimiņiem. Abas sievietes ilgi čuksturējās un bubināja Grīniete pat izcepa pannu gaļas un uztaisīja tēju. Tad abas ar viešņu sēdās pie galda un mielojās.
Puika bija palīdis gultā zem deķa un klausījās. Bet par ko sievietes runāja, to viņš nesaprata. Viņam ar par to bij maza bēda, viņš domāja, kā drīzāki varētu tikt pie galda un pieēsties. Taču viešņai bij daudz, ko stāstīt, un viņa nemaz netaisījās projām.
«Ak, kaut viņa nu ietu!» mazais atkārtoja pie sevis katrreiz, kad viešņa iesmējās.
Pēdīgi viešņa piecēlās.
«Jā, jā, māsiņ, tā iet. Nelaimīga mīlestība ir visa nelaime,» viņa nosacīja un grūti nopūtās.
Grīniete arī nopūtās un nokratīja galvu.
Tad abas sievietes sabučojās un izgāja no istabas. Puika izšāvās kā bulta no gultas un tūdaļ bij ar nagiem bļodā.
Māte atgriezās istabā. Viņa bij pie laba prāta, pat pasmējās, redzēdama, cik sirsnīgi zēns kož gaļas šķēli.
«Ēd nu, ēd,» viņa piebilda laipni un pastūma gaļas šķīvi mazajam tuvāki.
Caur tādu retu mātes laipnību iedrošināts, puika saņēmās parunāties.
«Memm, kas tā ir tāda - mīlestība?»
Acumirklī mātes vaigs savilkās bargās krunkās.
«Nu, kas tad vēl tev nebūs jāzin! Kad tev ir, ko ēst, ko vēl vairāk gribi? Kad iesi skolā, dabūsi visu zināt.»
«Skolā - tā, tā!» puika nodomāja pie sevis un ēda gaļu.
Rudenī Grīnu nodeva skolā.
«Bet viņš jau nekā neprot!» skolotājs brīnējās, puiku pārklaušinājis.
«Kur nu mums, skolas kungs, vaļa bērnus mācīt: kaujamies ar darbiem kā pliki pa nātrām; bet viņam jau galva viegla, gan pie jums iemācīsies!»

* * *

«...Dievs sacīja uz Kainu: kur ir tavs brālis Ābels? -Kains atbildēja: vai man būs savu brāli sargāt? - Bet Dievs sacīja: ko tu esi darījis? Tava brāļa asinis brēc no zemes uz mani...»
Skolotājs Graudiņš, jau vecīts ar baltu, trīcošu galviņu un laipnām acīm, brītiņu noskatās savos mazajos audzēkņos. Tie sēd kā sastinguši, un bailes atspoguļojas viņu nenocietējušajos ģīmīšos. Tikai kāds palsmatains puika uz pēdējā sola ir atspiedis galviņu kreisajā rokā un, liekas, snauž.
«Grīn!» skolotājs to uzsauc.
Puisēns neveikli sakustas, atpleš miegainās actiņas un pieceļas.
«Grīn, ko Dievs sacīja uz Kainu?»
Puisēns paglūn caur pieri uz saviem biedriem, nokar spītīgi galvu un klus.
«Mīļais bērns, vajaga uzmanīt un ne gulēt! Kas skolā nemācās, tam būs jāmācās dzīvē; bet dzīves skola ir ļoti sūra, ļoti, ļoti. Ja tev, bērns, miegs nāk, pastāvi vien kājās, gan pāries.»
Skolotājs uzņem no jauna savu stāstu par Kainu, bet Grīns stāv kājās. Galva tam nokārusies un acis pa pusei piemiegtas. Skolotāja vārdi tam skan ausīs kā no lielas tālienes. Viņš dzird tikai skaņas, bet vārdus nesaprot. Viņam acīm parādās pīpe - Zilgalvīša pīpe ar misiņa vāciņu. Tā tagad droši vien guļamā istabā zem biedra gultas maisiņa. Ja viņam būtu tāda pīpe, viņš varētu tikpat lepni pīpēt kā Bričku tēvs. Ieņemtu pīpes kātiņu starp rādītāja un vidus pirkstu, mazo pirkstiņu atliektu uz augšu... Tā izskatās ļoti pievilcīgi. Un dūmus viņš arī mēģinātu norīt tāpat kā Bričku tēvs. Laikam vajaga būt sevišķam baudījumam dūmus tā garšīgi norīt un tad izpūst pa muti un pa degunu, ka viņi mutuļiem vien nāk laukā kā pa skursteni...
Grīns pat pasmaida.
«Grīn, kas nokāva savu brāli?» piepeši atskan skolotāja balss.
Grīns pamostas, paver acis un paglūn uz saviem biedriem.
«Kains... Kains...» tie čukst viņam priekšā.
Vai viņš nedzird jeb nevar no saviem sapņiem pa mosties? Viņš gan pakustina lūpas, bet nekā neatbild.
«Nu, Grīn?»
«Zilgalvīts!» negaidot atskan atbilde, un nevaldāmi smiekli nodimd klasē.
Grīns paskatās kā izbijies apkārt: ko viņi smejas?
«Tu laikam gan sapņo,» skolotājs nosaka bārgi.
Bet puisēns nokar no jauna galvu, piever acis - un žēli, nenozīmīgi smaidi vijas ap viņa bālajām lūpā.
«Pusdienas laikā stāvēsi pie sienas!»
Stunda turpinās, bet Grīns domā par pīpīti un Bričku tēvu... Nē, viņam arī vajaga tādas pīpītes!
Pienāca pusdiena.
Citi skolnieki gavilēdami dodas no klases laukā, bet Grīns nostājas kaktā. Kādi no viņa biedriem pieskrien tam klāt, parausta aiz piedurknes un uzprasa: «Grīn, vai Zilgalvīts nokāva savu brāli?»
Puika pabola tumši savas acis.
«Vai tik tas nebūs bijis Kains?»
Tad klase paliek tukša. Troksnis atskan blakusistabas. Tur tagad citi skolnieki notura pusdienas maltīti. Kāds laikam būs skolas krāsnītē iesācis cept gaļu, jo gaļas smarža iespiežas klasē. Grīns arī labprāt ēstu, bet viņš nedrīkst no kaktu iziet laukā. Neviļus viņam piešaujas pilnas acis asaru. Naidīgiem skatiem viņš paskatās uz skolas sienām un nodomā, ka, ja skolas nebūtu, tad viņš būtu brīvs un varētu iet ēst. Zināms!... Bet varbūt, ka Zilgalvīts ir tagad guļamā istabā? Viņš izņems no maisiņa apakšas pīpīti, aizskries aiz skolas kūtiņas nopīpēties un nobāzīs tad pīpīti kur citur...
Te klasē iedrāžas kā auka pats pīpītes īpašnieks. Viņš nāk taisni uz Grīnu.
«Tu, smuli!» viņš to uzrunā nikni. «Kā tu drīkstēji sacīt, ka es esot savu brāli nositis? Vai tu zini, ka es tev iekraušu pa purnu? Tu - Kains!»
Pār Grīna lūpām pārvelkas atkal žēlie, nenozīmīgie smaidi, bet viņš strauji nobāl un ieķer roku kabatā.
«Tu - Kains!» Zilgalvīts to parausta pie svārkiem. Ja Zilgalvīša nebūtu, tad es varētu paņemt viņa pīpīti, viņam iešaujas galvā, un tanī pašā acumirklī viņš žigli paceļ roku - un saliekts nazis džinkstēdams nodrāžas uz Zilgalvīša galvas.
Trāpītais noveļas kā salmu kūlis uz grīdas. Sārta asiņu strāva ar strūklu uzšaujas augšā un nošļāc Grīna svārkus.
Grīns rāmi nopurinās, iebāž nazi bikšu kabatā un tad stāv tikpat mierīgi savā vietā, kā jau stāvējis. Kas viņam par bēdu, ka Zilgalvīts tā lokās pa grīdas virsu!
Ieskrien citi skolnieki un, ieraudzījuši asinis un Zilgalvīti gar zemi lokāmies, kliegdami brēkdami izskrien no klases laukā.
Ierodas skolotājs. Viņš stipri uzbudināts, un rokas tam trīc kā drudzī.
«Kas to ir darījis?» viņš prasa svešā balsī. Skolēni visi skatās uz Grīnu.
«Vai tu, Grīn?»
Grīns neatbild.
«Tūdaļ tu aiziesi uz mājām un atsauksi savu tēvu! Tā jau slepkavība, slepkavība vārda pilnā ziņā.» Skolotājs paceļ ievainoto no grīdas un nosēdina to m beņķa. Bet tas nav spējīgs nosēdēt, citiem skolniekiem viņš jāpietura. Asinis plūst arvienu vēl aumuļām.
Tiek atnests no akas auksts ūdens. Kāds no vecākajiem skolniekiem ņemas ievainojumu mazgāt.
Bet Grīns stāv savā vietā.
«Grīn, vai tu dzirdēji, ko es tevim teicu?» skolotājs atjauno pavēli.
«Man tēva nav,» Grīns atbild tumši.
«Kas? Tev arī tēva nav?» skolotājs iebrēcas, dusmas gluži aizmirsdamies. «Kur tad viņš palicis?»
Apkārt stāvošie slepeni saskatās.
«Viņam tēva nav bijis,» kāds mazs puisēns paskaidro priecīgi.
«Lai tad nāk māte, bet tagad - laukā, laukā no skolas!»
Grīns atkāpjas lēni no sienas, ļunganiem soļiem noiet pie savas vietas, paņem grāmatas un citus piederumus, tad atstāj klasi.
Aiz durvīm atskan saucieni:
«Kains! Kains! Kains!»
Bet Kains ieiet ēdamā istabā, atslēdz klusu savu maizes šķirstiņu, atvāž nelaimīgo nazi, nogriež rieceni maizes un garšīgi ēd. Uz māju viņš tā kā tā neies, kamdēļ viņam steigties!
Viņam pakaļ ir ieskrējuši daži skolnieki.
«Kain, taisies, ka tiec, no skolas projām!» viņi to kaitina. Grīns viņus neliekas dzirdot. Nejauši tam iešaujas prātā, ka nu būtu laiks paņemt Zilgalvīša pīpi. Viņš gan tik drīz pēc tās nemeklēs.
Grīns nomet steidzīgi maizes rieceni šķirstiņā, aizsit vāku cieti un steidzas uz guļamo istabu. Bet tanī pat acumirklī tur tiek ienests ievainotais. Viņš vēl dzird, ka skolotājs pavēl kādam skolniekam padot ziņu Zilgalvīša vecākiem, lai tie braucot dēlam pakaļ.
«Tātad rītu viņa skolā nebūs. Labi - rītā pīpīte būs mana,» Grīns nospriež pie sevis, ieiet guļamā istabā, izņem no savas gultas pagalvja nodriskātu kažociņu, apvelk to mugurā un - aiziet.
Izkļuvis no skolas nama uz ceļa, viņš apstājas un atskatās atpakaļ. Neviens viņa neuzlūko. Tas viņu apmierina. Ar labo roku viņš pagroza cepuri uz galvas, pakasa pakausi un tad nogriežas pa kādu kāju celīti uz meža pusi. Uz mājām viņš neies, ko lai viņš gan mātei saka, bet rītā viņš būs skolā tā kā tā. Nu, gan jau redzēs... Nakti tas pārgulēs krogā vai arī stadalā, kas viņam par bēdu! Ko tad ar viņu izdarīs? Nu, viņu sitīs. Labi, lai viņi sit, lai viņi to nosit, viņam viena alga. Zilgalvīšam caura galva... Ko viņš bāzās virsū! Ko meklēja, to dabūja!
Līdz vakaram Grīns noblandījas gar mežmalu, meklē pa krūmiem sausus zarus, kur uguni un sildās, bet vakarā ierodas no skolas četri verstes attāļajā krogā.
Viņš iet cauri priekškrogam un apstājas pie šeņķa istabas durvīm. Tās ir pusviru. Ziņkārīgi viņš apskata visapkārt, bet šeņķa istabā tikai divi cilvēki: pats krodzenieks un kāds ubags ar kruķi. Krodzenieks sēd, galvu piešķiebis un acis piemidzis, kamēr ubags kāri dzer šņabi un piekož siļķi. Piepeši Grīnam arī iegribas siļķes. Viņš pieiet pie letes, nostājas pāri soļus no ubaga un sāk skatīties, kā tas ēd.
Neviļus ubags pagriež galvu uz viņa pusi un uzlūko to miglainām acīm.
«Puika, ko tu glūni?» viņš tam uzprasa skarbi.
«Nekā,» Grīns atbild klusu.
«Vai tev gribas ēst? Še, ēd!» ubags tam pasniedz gabalu siļķes, kuru Grīns kāri saķer un sāk ēst.
«Kā dēls esi?»
«Mātes dēls.»
Ubags gārdi smejas:
«Parau', parau', kāds!... Mātes dēls - kad tu izputētu, kas par mēli! Bet kā tad tavu tēvu sauc? Laikam jau nu vis no debesīm nebūsi, kaut arī mātes dēls.»
«Nezinu,» puika atbild negribīgi.
«Nezini? Sava tēva nezini? Tad ta' brīnumi!»
«Man tēva nemaz nav.»
Ubags smejas pilnā kaklā un pastīvīgi atkārto:
«Tēva nav, tēva nav! Lūk, kur brīnumi! Kas to būtu domājis - viņam tēva nav! A-ha, ha, ha, ha!»
Puika ir dabūto siļķes gabalu apēdis, un nabags pasniedz tam otru.
«Vai tik tavs tēvs nav no tā sauktajiem kaunīgajiem, ko? Nezini?» viņš prasa pēc brītiņa. «Tā jau gan būs,» tas grūti nopūšas. «Grūta dzīve tādiem nabaga bērniņiem. Viņiem jācieš vecāku grēku dēļ, viņu lāsts jānes uz savas nevainīgās muguras. Otrs tos nicina, katrs viens izsmej - par ko? Ko tad nevainīgie tārpiņi noziegušies?»
Ubags noglauda Grīna galviņu, tad piestumj viņam glāzīti šņabja:
«Dzer, dēliņ, tiks sirsniņa drošāka!»
Brītiņu Grīns stomās.
«Dzer vien, dzer, šņabis ir laba lieta.»
Grīns paglūn uz krodzenieku, pasmīn un iedzer.
«Vai bij labs?»
«Labs.»
«Un kā tad, dēls, tavu māti sauc?»
«Karlīne.»
«Ak Karlīne? Un uzvārdā?»
«Grīniete.»
«Nu parau' Grīniete! Tad mēs vēl vai radi būsim. Es tavu māti labi pazīstu - krodzeniek, mēriņu! - agrāki vienās mājās dzīvojām. Ai, viņa bij ugunīgs skuķis, puiši nāca pīnēm vien! Arī tavu tēvu pazinu. Kas tas bij par cilvēku! Ne dzērājs, ne palaidnis. Bij pat naudu iekrājies - apkārtnē slavenākais kalējs! Kad skuķi viņu pamanīja, jau par pusversti dižojās. Tu, puis, esi vairāk mātē atsities, nav ne tēva auguma, ne iznešanās. Ko tad tagad dari? Laikam gan skolā eji, mācies grāmatā.»
«Skolā,» Grīns atbild strupi.
«Un māte tevi mīļo?»
«Sit.»
«Nabaga zēns!» Ubaga balss ir jūsmīgas līdzcietības pilna. Grīna actiņas pieplūst asarām. Vēl neviens ar viņu nav tik laipni runājis.
«Tad skolā tev gan tīri labi patīk?»
«Nē.»
«Nē? Vai grūti iet?»
«Viņi mani lamā par Kainu.»
«Ak tā, par Kainu tevi lamā? Laikam esi brangs sitējs?»
Puika pasmaida, bet nekā neatbild.
Ubags uzskata viņu no sāniem un tad pastumj atkal šņabja glāzīti:
«Dzer vien, dēls, dzer! Šņabis dod siltumu, un tev vēl šovakar jātiek skolā.»
Grīns paglūn no jauna uz krodzenieku, bet tas liekas būt aizsnaudies.
Ubags nomana, ka puikam ir kaut kas uz sirds, un tādēļ viņš pasteidzas piemetināt:
«Ārā salts un tumšs, uz skolu var aiziet arī rītrītā. Vari nakti tepat pārlaist - krogs silts.»
Krogā ienāk kādi ceļinieki. Ubags nomaksā tēriņu, tad saņem puiku pie rokas un izved to priekškrogā. Te viņš vienā kaktā uz lāvas jau nolicis savas kules un rāpjas arī pats augšā.
«Jā,» viņš saka, mēli klakšķinādams, «te tikpat kā debesis. Kāp tik augšā un liecies man blakām, rūmes te diezgan - gulēsim kā lielikungi.»
Priekškrogā ir tumšs. Maza, netīra sienas lampiņa kūp un izplata vāju, dzeltenu gaismu. Ubags žāvājas, un puika piespiežas nedroši pie sienas.
«Nu, vai nav laba dzīve ubagam? Ko? Kas viņam kait? Viņš pats savs kungs, iet, kur grib, un dara, ko grib. Bet tev, lūk, jāiet uz skolu, lai tevi lamai un per.» Ubags smejas. «Es tavā vietā būtu sen aizbēdzis.»
«Tad man māte nedotu ēst,» puika atbild bēdīgi.
«Un kas tad man dod ēst? Ubags ir svēts cilvēks, viņš skaita lūgšanas, bet, kad ļaudis tam nekā negrib dot, tad viņš paņem pats. Uz sētas izžauts drēbes gabals, cālis, vista - viss ubagam noder.»
Ubaga runa Grīnam patīk, un viņa actiņas sāk savādi spīdēt.
«Jā, jā,» ubags turpina, «es būtu pakūris viņiem uguni zem papēžiem un aizlaidies projām.»
«Uz kurieni tad lai eju?»
«Uz kurieni? Katrs ceļš ir labs.»
Pārvarēts no savādas uzticības, Grīns ņemas izstāstīt savus šās dienas piedzīvojumus. Gadījumu, kur tas iedauzījis Zilgalvīšam pauri, viņš stāsta savādi aizgrābtā balsī.
Ubags klausās un purina galvu.
«Tas bija pareizi,» viņš nosaka atzinīgi, «Zilgalvīts to bij pelnījis. Bet man tevis tiešām žēl. Nabaga vārgulīt, rītā viņi tev ādiņu ģērēs tā kā tā. Labākais ir, ka tu uz skolu nemaz vairs neej. Nāc man līdzi, es tevi aizvedīšu uz Rīgu, un tu dienās vēl vari palikt par lielu vīru. Man tur arī kāds labs pazīstams, viņš ļoti mīļo tādus zēnus kā tu, un viņš tev labprāt palīdzēs.»
«Man bailes.»
«No kā? Kad nonāksim pilsētā, tad sūtīsim tavai mātei ziņu un pieprasīsim, lai viņa tev izgādā uzturēšanās zīmi no pagasta valdes. Ko bīties nav ne druskas, ko tev gan var darīt?»
Grīns top domīgs.
«Tad tik redzēsi, kas būs par dzīvi! Dzīvosim tīri kā muižnieki: dien' ubagosim, vakaros dzīrosim.»
«Kad jūs gribat, esmu ar mieru.»
«Muļķis, kas tad man ko gribēt? Vai man tevis, tāda sēnalas, vajadzīgs? Būsi tikai par slogu. Es runāju tevis labad, tādēļ ka man tevis žēl.»
«Labi, iešu jums līdzi.»
«Tad neaizmirsti no rīta agri aiziet uz skolu - paņemt maizi un savas lietas. Nebūs jau arī nelaime, kad steidzoties tev kāda sveša lieta paņemsies līdzi, - ceļā visu pārdosim. Es tevi ap pusdienu sagaidīšu Vistu krogā, no šejienes taču mēs abi kopā nevaram iet, tas uzkristu. Vai tu zini, kur ir Vistu krogs? Verstes astoņas no šejienes, šķērsu iekšā.»
«Vistu krogu zinu. Mēs reizi ar māti braucām garām, kad viņa veda uz Vistu dzirnavām vilnu kārst.»
«Tālab nu. Tātad paliek norunāts! Un nu liec mani mierā, man nāk miegs, citādi dabūsi ar kruķi pa muguru!»
Ubags nožāvājas, izstiepjas uz lāvas un sāk šņākt, bet Grīns aizver acis un domā - par pīpīti, skolu un bēgšanu.
No šeņķa istabas atskan dobjas, sajukušas balsis, ārā sprauslā zirgi. Liesma mazajā lampiņā pie sienas reizēm uzšaujas uz augšu, tad saraujas, it kā taisītos izdzist... Grīnu pārņem nogurums, galva sāp. Viņš paskatās miegainām acīm uz ubagu un redz, ka tas ir atkāris galvu atpakaļ, atvēris neglīti muti un krāc. Neviļus viņam uzmācas bailes un riebums pret svešo cilvēku, viņš gribētu bēgt, rāpties no lāvas zemē, bet locekļi ir kā svina pielieti, tos nevar pakustināt. Viņš nokar galvu, un miegs, ciets un veselīgs, aizslēdz tam acis.
Ir vēl ļoti agrs, kad ubags pamostas. Gailis tikko pirmo reizi nodziedājis, un zvaigznes pie debesīm nav bālākas tapušas. Lampiņa pie sienas ir izdzisusi, un priekškrogā valda smacinoša tumsība. Ubags taustās ar rokām apkārt, it kā gribētu pārliecināties, kur tas atrodas, un uzķer Grīna kāju. Skaļi lādēdams, viņš to atgrūž nost un saķer kruķi.
«No kura laika tad parasts citiem virsū krauties?» viņš sirdās aizsmakušā balsī, bet viņam ir bailes, ka kājas īpašnieks tam nedod pa seksti. Grīnu viņš jau ir gluži aizmirsis.
Puika uztrūkstas un acumirklī nekā nesajēdz. Tikai pamazām viņš sāk atcerēties savu stāvokli un klusu aizbildinās:
«Jūs paši man likāt še gulēt.»
«Ak tā, tu esi, knauķi?» Smags grūdiens ar kruķi seko vārdiem.
Puika aizkaucas suņa balsī, un ubags lādas jo piktāki:
«Kaut tu sapelētu, pagāns! Na, kas ir, vai beigsi drīz kaukt? Sakauksi vēl ļaudis kājās.»
Tad iestājas atkal klusums, un reizēm tik dzirdama puikas šņukstēšana. Laikam kruķa grūdiens būs bijis ļoti sāpīgs, par niekiem Grīns vis neraud.
Mazpamazām tumsība sāk izklīst. Pelēka gaisma nolaižas pār zemi, un kroga logi top gaišāki un gaišāki.
Ubags no jauna iemidzis un šņāc kā zāģu dzirnavas. Grīns uzmanīgi norāpjas no lāvas, uzmauc cepuri dziļāki uz acīm un dodas uz skolu.
Gaiss ir valgani vēss. Viņš ķeras puikam pie kauliem, bet tas sagrozās, savelkas ciešāki savā kažociņā un pusteciņus dodas uz priekšu.
Skolnieki ir patlaban sacēlušies, nomazgājušies un sagājuši klasē mācīties. Guļamās istabas ir tukšas. Grīns var nepamanīts tanīs iezagties. Tomēr viņš uzmanīgi apklausās un apskatās, vai kāds to neredz. Bet tuvumā nejūt nevienas dzīvas dvēseles. Kaut kur izčīkstas durvis, tad atkal viss paliek klusu.
Guļamā istabiņā Grīns uzrauj zēvelskaliņu, apskatās vēlreiz uzmanīgi apkārt un tad steidzas pie Zilgalvīša gultas. Ar ātru ķērienu viņš izrauj maisiņu uz augšu - un pīpīte ir tur. Žigli viņš to paslēpj kabatā, iemet degošo zēvelskaliņu gultā un, ne atpakaļ nepaskatīdamies, atstāj istabu.
Pēc tam viņš ieiet ēdamā istabā, uzmeklē savu šķirstiņu un steidzīgi to iztukšo. Maizi un citas lietas tas sagrūž garā kulē, pārsviež to pār pleciem un dodas projām nevis pa ceļu, bet taisni pār lauku uz mežmalu.
Nokļuvis tur, viņš atskatās atpakaļ. Vēl gan nav tīri gaišs, bet mājas, kokus un dažādus priekšmetus jau var izšķirt. No skolas jumta veļas biezi dūmu mutuļi stāvus gaisā. Ap Grīna lūpām vijas žēlais, nenozīmīgais smaids.
«Kad skolas nebūs, nevienam nebūs tur jāmokās,» viņš nodomā pie sevis, nosēstas aiz kuplas egles, izvelk no kabatas pīpīti, attaisa tās misiņa vāciņu vaļā, aiztaisa to atkal cieti un iesprauž kātiņu zobos. Pēc tam viņš pīpīti rūpīgi noglabā kabatā, attaisa savu maizes kuli un sāk ieturēt brokastu. Pa tam sarkana blāzma izplūst no skolas nama un pārlej lauku, kokus un visu apkārtni it kā ar asinīm...
Pusdienā Grīns ierodas Vistu krogā, kur atrod jau ubagu priekšā.

Sestdienas vakars. Rīgas fabrikās darbi jau nobeigti. Strādnieki, algu saņēmuši, bariem vien steidzas iz fabrikas laukā un tad izklīst uz visām pusēm. Daži dodas uz saviem dzīvokļiem, bet lielākā daļa uz dzertuvēm, lai patērētu dabūto algu.
Dzertuve «Pie raibā tauriņa» ir pašas fabrikas tuvumā, tā tad arī no strādniekiem visbiežāki tiek apmeklēta. Arī šovakar daudzi strādnieki dodas turpu. Ir trīs palielas istabas smagiem koka galdiem un krēsliem, nokvēpušām sienām, izmītu, netīru grīdu un piesmakušu gaisu, kurās strādnieki salasās. Visgarām ož pēc tabakas un skābiem kāpostiem.
Kad pirmais strādnieku pulciņš še ierodas, visas trīs istabas ir gandrīz tukšas. Tikai pirmajā istabā kādā kaktā - ieejas durvīm pretī - sēd ubags ar zēnu. Viņam priekšā ir mēriņš šņabja un trīs skābēti gurķi. Aiz letes stāv pats dzertuves īpašnieks, slaiks, resns vīrietis sarkaniem matiem un uztūkušu ģīmi. Viņš pa reizei nožāvojas un kūtri nodarbojas gar lampas cilindra tīrīšanu.
«Hē, saimniek, brandvīnu!» uzsauc ienākušie strādnieki un nosēstas pie galdiem.
Ubags pētī ienācējus uzmanīgām acīm un papurina errīgi galvu. Saīdzis viņš izdzer pēdējo šņabi un piekož gurķi.
Pa tam dzertuves istabas ātri pildās. Saceļas troksnis: krēsli tiek stumdīti, atskan skaļas balsis un smiekli, bet ubags skatās un skatās.
Dzertuvniekam ieradušies palīgā četri spēcīgi zeņķi. Viņi nadzīgi tekalē starp galdiem un iznēsā dzērienus un ēdienus.
«Lūk, kā dzīvo!» ubags griežas pie puikas.
Puikas acis priecīgi iemirdzas, bet viņš nekā nesaka. Viņam liekas, ka tas būtu iekūlies kādā burvju valstī.
«Vai tev ir vēl nauda?» ubags uzprasa pēc brītiņa.
«Es jums visu salasīto atdevu.»
Ubags bārgi nospļaujas un norūc:
«Tu esi muļķis.»
Te dzertuves durvīs parādās slaiks vīrietis. Viņa drēbes ir glītākas kā citiem strādniekiem, uzvešanās stalta un cienības pilna, kas ar viņa jautro ģīmi, iesirmo bārdu un matiem ļoti brangi saskan.
Ubags sakustas.
Ienācējs pamāj dzertuvniekam draudzīgi ar galvu un pazūd dibenistabā.
«Vai tu viņu redzēji?» ubags uzprasa puikam steidzīgi.
«Ko tad?»
«Slaiko kungu, kurš nupat ienāca.»
«Redzēju.»
«Kā tev viņš patīk?»
«Nezinu.»
«Tas ir viņš, par kuru tev stāstīju. Varbūt, ka viņš uzņemsies par tevi gādāt. Pagaidi te, es iešu ar viņu parunāties.»
Ubags pieceļas no galdiņa un, manīgi klibodams caur galdu starpām, dodas svešajam pakaļ.
Slaikais vīrietis ir nosēdies dibenistabā pie atsevišķa galdiņa un gaida apkalpotāju ar pastellēto dzērienu un uzkožamajiem. Viņš bungo ir pirkstiem pa galdu un liekas kaut ko pārdomājam. Te viņš dabū vieglu sitienu uz pleca un strauji pametas sāņus.
«Nu tad sveiki, Šaurais! Vai veco Lākturi arī vēl pazīstat?» Ubaga bāli dzeltenais ģīmis savilcies saldos smaidos.
Pār svešā ģīmi pārvelkas kā ēna. Redzams, traucētājs tam nav nemaz patīkams.
«Ā, Lākturis!» viņš stiepj gari. «No kādas pekles tad tu?»
«No mājām, mīļie, no mājām!» ubags ņirgājas.
«Nebiju zinājis, ka tev arī mājas gadījušās. Vai var vēlēt laimi?»
«He, hē! Man uz laukiem daudz māju: kurā sētā ieeju, tur mājas.»
«Un tagad laikam mēģināsi iegūt pilsētā kādu māju?»
«Kā nu gadīsies, īsti tādā nolūkā neesmu vis nācis - gribēju reizi apskatīties, kā maniem draugiem klājas.»
«Tev gan viņu daudz?»
«Tikpat jau pa kādam, piemēram, Šaurais...»
«Nu, to tu labāki varēji atstāt neapmeklētu.»
«Ej, ej! Vai tad jau tik lepni?» ubags blēdīgi nopūšas. «Mēdz sacīt, ka nepateicība esot pasaules alga, - nu tā arī rādās. Es sagādāju cilvēkam priecīgu pārsteigumu, bet viņš mani raida projām.»
«Paldies Dievam, tavus pārsteigumus pazīstam: laikam vajaga atkal naudas?»
«Nu, drusku naudas nekad nevar kaitēt.»
«Tā domāju. Diemžēl šoreiz tu esi stipri pārrēķinājies, ja esi cerējis no manis ko izplēst.»
Ubags viltīgi smīn.
«Taču, taču, jo es jums atvedu d ē l u.»
Šaurais uzsprāgst kājās.
«Ko tu muldi, vecais!» viņš iesaucas draudīgi.
«Un labasdienas no vīra mātes. Viņai klājoties tagad diezgan brangi, tikai nevarot jūs vien aizmirst.»
«Tu esi lielākais nelietis, kādu tikai pazīstu!»
«Dēls, paldievs Dievam, nekas! Gluži atsities tēva puika kā krams, dienās no tā iznāks lietaskoks.»
Ubaga vārdi modina Šaurajā pašapziņu, tēva lepnību. Viņam labprāt gribētos paša acīm redzēt, kāds viņa dēls izskatās.
«Vai tu nopietni runā?» viņš prasa rāmāki.
«Nopietni, nopietni, mīļie!»
«Un puika...»
«Ir še. Sēd priekšistabā un gaida tēvu.»
«Kā? Tu zēnam būtu par mani ko stāstījis?»
«Ne vārdiņa; tik muļķis Lākturs arī nav. Stāstīju, ka man še kāds labs pazīstams, kurš bērnus labprāt ieredz un varbūt izgādās viņam pilsētā kādu darbu.»
«Hm... Apskatīties to tēviņu varam, joki kakla nelauž. Tik nedomā, ka tādēļ tu jau no manis dabūsi kādu algu. Sūcis tu mani esi diezgan.»
Šaurais pasauc apkalpotāju un pavēl tam pasūtītos dzērienus un uzkožamos aiznest uz priekšistabu.
Grīns sēd viens pats pie galdiņa un bažīgi lūkojas apkārt. Viņam uzmācas domas, ka ubags to varētu atstāt te vienu pašu un pats aizšmaukties projām, lai nebūtu jāmaksā tēriņš. Tā viņš dažu labu reizi jau bij izdarījis. Bet, ieraugot ubagu aurā pavadībā, viņš apmierinās.
Šaurais ir manāmi uzbudināts. Velti viņš mēģināja sevi mierināt ar teikumu: «Kas manim gar puiku par daļu - paskatīšos, aiziešu.» Kaut kādas savādas jūtas to nomāk. Tā nav līdzcietība nav žēlums, nav arī bailes - ir kaut kas neparasts, neomulīgs.
«Nu, mazais,» ubags uzrunā puiku ļoti glaimi, «vai tev nav garš laiks? Lūk, te es atvedu tev kādu draugu - aurā kungs! Viņš bērnus ļoti mīļo. Tad piecelies un apsveicini viņu!»
Puika muļķīgi pasmīn, bet paliek sēdot.
«Vai tu manim nemaz roku negribi dot?» Šaurais to uzrunā sajucis un sniedz puikam roku.
Grīns kavēdamies ieliek tanī savējo.
«Nu tā!» Šaurais nosaka laipni, bet pie tam jūt, ka kauna sārtums tam sakāpis ģīmī. Viņam izliekas, ka puikam vajadzētu par viņa muļķību smieties.
Ieviešas nemīlīgs klusums. Grīns skatās svešajā, bet tas nedrīkst ne acu pacelt.
Pēdīgi viņš taču saņemas puiku uzrunāt.
«Nu tu arī reizi pilsētā?» viņš uzsāk.
«Šodien atnācām,» Grīns atbild vientiesīgi.
«Vai re, kādi jūs dūšīgi!»
«Dūšīgi!..» ubags apstiprina.
Šaurais palūkojas zēnā, bet viņam tas pagalam nepatīk. Puikas ģīmī atspoguļojas nenoteikta vienaldzība un muļķība.
«Un kā tad pilsētā labi patīk?» viņš jautā tālāk, lai nebūtu jāstāv klusu.
«Labi.»
«Vai tu varbūt nedzertu limonādi? Laikam gan nekad vēl to nebūsi dzēris?»
Grīns papurina galvu.
«Mēs dzeram visu: dzeram alu, dzeram arī šņabi,» ubags pasteidzas piebilst.
Šaurā ģīmis aptumšojas. Viņš sajūt sirdī nepatīkamu dūrienu. Vai tas neapzinīgais instinkts, kas tam liek sajust līdzcietību ar savām asinīm, vai aizskarta patmīlība par neatzītā dēla tikumīgo noklīšanu?
«Bērniem neklājas reibinošus dzērienus baudīt,» viņš nosaka asi.
Ubags ļauni ņirgājas. Uz Grīna lūpām parādās žēlie, nenozīmīgie smaidi. Šauro tie aizķer kā sāpīgs sitiens. Pikti viņš pasauc apkalpotāju un pavēl tam atnest puspudeles limonādes.
«Vai esi arī skolu apmeklējis?» viņš tad jautā puiku.
Grīns lūkojas, kā palīdzību meklēdams, uz ubagu. Tas saprot viņu un atbild viņa vietā:
«Kā nē, gājām skolā, gājām. Būtu varbūt vēl tagad tur, ja skola nebūtu nodegusi.» Pie tam ubags tā savādi nosmejas.
Šaurais uzskata viņu vaicājoši, bet tas ielej sevim šņabi un izdzer.
«Jūsu skola nodega?»
«Jā, nodega,» Grīns atbild priecīgi, «nodega kā nieks.»
«Vai tev patīk skolā iet?»
«Priekš skolas viņš par vecu,» ubags iešaujas starpā, «viņam labāki amatā mācīties.»
«Amats ir laba lieta, tur Lākturam taisnība,» Šaurais piekrīt ar uzsvaru. «Skolas - skolas mums maz ko līdzētu, ja nebūtu darbenieku. Vai ne, mazais?»
Bet mazais tikai muļķīgi pasmaida. Turpretī limonāde tam liekas it labi patīkot. Viņš izdzer kāri pasniegto glāzi un atņem pēc tam dziļi elpu.
«Tas ir smeķīgs!»
Mežonīgā kāre, ar kādu puika limonādi dzer, un viņa piezīme Šaurajam nepavisam nepatīk. Savu neatzīto dēlu viņš būtu vēlējies daudz citādu. Viņš jūtas it kā apvainots. Tam gribētos to tādu redzēt, par kuru tas ar lepnību varētu sacīt: lūk, tas ir mans dēls! Un neviļus viņam iezogas galvā domas, kā būtu, ja nodotu puiku pie krietni meistara.
«Man šoreiz nav ilgāki vaļas,» viņš saka, pagriezies pret ubagu, un pieceļas, «kur tad jūs uzturaties?»
Ubags savelk skābu ģīmi. Viņš bij cerējis uz krietnām magaričām un jautru padzīvi, bet nu izrādījās, ka viņš ir savās cerībās vīlies. Viņam tādēļ uznāk atriebšanās kāre, gribas Šaurajam pateikt ko nebūt nepatīkamu.
«Kur tad lai mēs bez naudas uzturamies? Mēs iesim zagt, ko citu!»
Šaurais saraujas.
«Nu jā, vajadzība spiež... neko darīt,» ubags beigās piemetina it kā atvainodamies.
«Tu vari iet, kur gribi, bet puika paliks pie manis,» Šaurais nosaka bargi.
«Oho! Īsti tā nu gan nebūs! Es šo laiku esmu par puiku gādājis, gribu arī, lai tas man par to atkalpo.»
Brītiņu Šaurais stāv kā apstulbis. Labprāt viņam gribētos sacīt uz abiem: ejat ratā! Bet kaut kas viņu nu tā attura.
«Naktsmāju es jums izgādāšu, nākat!» viņš saka saīdzis.
«Bet mums te vēl mazs rēķinums,» ubags ieminas.
«Arī to es aizmaksāšu.»
Ubags vairs nepretojas, kaut gan nelabprāt šķiras no šejienes. Tūļodamies viņš pieceļas, pamāj puikam ar galvu un tad seko Šaurajam.
Ērmoti viņi izskatās, šie trīs savādie cilvēki! Šauri inteliģentajam stāvam nav ne mazākās saskaņas ar klibo, kankaraino ubagu un gļēvo puiku. Bet vai tad dabā arī neatgadās tamlīdzīgi piemēri? Jūra izskalo blakām dārgai pērlei smirdošas gļotas un puvekļus. Kādēļ tad lai dzīves jūra rīkotos savādi?
Šaurais iet pa priekšu un ubags ar puiku nopakaļus. Viņi domā katrs savas domas un nerunā ne vārda.
Grīns salīdzina skolas dzīvi ar tagadējo, un tam liekas, ka viņš būtu pieaudzis par diezin kādu varoni. No viņa agrākajiem skolas biedriem droši vien rets kāds būs bijis pilsētā un limonādi jau vēl retāki kāds būs dzēris.
Turpretī ubags gudro, kā vislabāki varētu Šauro piespiest atpirkties no zināmām nepatikšanām. Savā laikā viņš bij Šaurajam bijis par liecenieku Grīnietes sūdzībā dēļ pavešanas. Tolaik viņi bij visi dzīvojuši vienās mājās, Kārkliņš - ar palamu Lākturs - kā skroders un Šaurais kā kalējs. Viņi gan bij labi satikuši, tomēr draudzības viņu starpā nebij bijis. Tāda tik bij iesākusies ar Grīnietes prāvu, kurā Lākturs par divdesmit pieciem rubļiem bij visu vainu uzņēmies uz sevis. Diemžēl godīgajam lieceniekam toreiz bij izdevies šķībi: tiesa viņam bij piespriedusi puikas uzturam katru gadu maksāt zināmus nodokļus. Tas bija piķis. Lākturs solījās atklāt visu patiesību, ja Šaurais neņemtos šos nodokļus viņam katru gadu kārtīgi iemaksāt. Lai glābtu vismaz savu godu, Šaurais to arī darīja, bet Lākturs naudu paturēja pats. Viņš atmeta savu amatu, palika par ubagu un tādā kārtā izvairījās no atmaksas Grīnietei. Tagad nu puika bija četrpadsmit gadus vecs, un Lākturs, tamlīdz arī Šaurais no tāļākas maksas Grīnietei bij atsvabināti, jo pēc sprieduma maksāšana vilkās tikai tik ilgam, līdz puika nebūtu atsniedzis vienpadsmit gadus vecumu. Bet ubags bij pārāk ieradis ar šaurā pabalstu un gudroja, kādā vīzē to atjaunot. Ka Šaurais bij fabrikā vecākais meisters, pelnīja lielu algu un no visiem pazīstamiem tika ļoti cienīts, to ubags zināja it labi un uz šo apstākli visvairāk rēķināja. Bez tam šaurais bij apprecējies. Ja nu viņš kādā izdevīgā brīdī noiet ar puiku pie aurā sievas un stāda Grīnu par viņas padēlu priekšā, tad katrā ziņā vajadzētu iznākt raibam skatam.
Un Šaurais bijās taisni no tā paša. Ka ubags puiku nav gluži bez nolūka pilsētā atvedis, no tā viņš bij pārliecināts. Tagad nu bij jautājums, kā vislabāki no nepatīkamajiem viesiem atkratīties. Ar puiku bij lieta vienkārša: viņš to nodos kādā darbnīcā - un būs miers. Bet ko lai iesāk ar ubagu? Vienīgais varbūt būtu - sagādāt viņam darbu, no kā pārtikt. Būtu jāmēģina.
Ir patecējuši jau vairāk gadi.
Grīns ir pieaudzis par slaiku jaunekli un strādā kā vecākais māceklis kādā lielākā atslēdznieku darbnīcā. Darbā gan drusku pakūtrs un vienaldzīgs, bet totiesu ļoti kluss un padevīgs, kādēļ tiek ļoti labi ieredzēts tiklab no pašas darbnīcas īpašnieka, kā arī no citiem mācekļiem.
Sākumā viņš bij daudz cietis savas gļēvulības un neveiklības labad, bet kurnējis par to viņš vēl nebij nekad. Viņu varēja sist, stumdīt un grūstīt - viņš pat neaizkunkstējās, arī nekad nelamājās. Viņš bij ar to ieradis un ieskatīja tādu apiešanos par neizbēgamu vajadzību. Viņa vienīgais prieks bij bijis brīvos vakarus pavadīt kopā ar Lākturi pa dzertuvēm un netiklības vietām, bet arī tas viņam beigās bij apnicis. Tādas dzīves pirmā burvība ātri pārgāja, un viņas vietu ieņēma nospiedoša vienaldzība. Visa pasaule viņam izlikās kā nevajadzīga mašīna un cilvēki kā šīs mašīnas locekļi. Ja reizi šī mašīna apstātos, tad nevienam nekāds zaudējums neceltos, bet darbīgie locekļi tiktu pie miera.
Kādā dienā viņš satiek uz ielas bēreniekus. Uz vienkāršas «rospuskas» ir uzlikts nekrāsots zārks, un trīs ubadziņi to pavada. Grīns apstājas un ilgi noskatās zārkam pakaļ.
Grīns dzīvo ar Lākturi vienā dzīvoklī. Lākturs ar Šaurā palīdzību ir atvēris mazu drēbju bodīti priekš strādniekiem un no veikala ienākumiem pārtiek. Pie tam vēl pienāk klāt naudas pabalsts, kuru Grīns dabū no šaurā «par krietnu uzvešanos» un kuru jauneklis nodod Lākturam. Par to tad pēdējais to vadā pa dažādām izpriecāšanās vietām.
Pāri reizes Šaurais ir paņēmis jaunekli līdzi uz teātri, bet te viņš nav juties omulīgs. Kā citkārt laikos skola tā te viņš gan ir dzirdējis aktieru balsis, bet vārdus nav sapratis. Turpretī mūzika viņam ir izlikusies pavisam smieklīga. Pēc viņa domām, tā ir ērmota blēņošanās. Daudz labāki viņam patikušas raibās kulises, bet ne ilgi. Beigās viņš arvienu ir žāvājies un taisījies snaust.
«Nu, kā tev patika?» Šaurais bij jautājis pēc izrādes beigām.
«Kam tādu vajaga?» Grīns bij atbildējis īgni.
Ievērodams tādu vienaldzību, Šaurais ir licis jaunekli mierā un atstājis to pilnīgi Lāktura ziņā.
Tad nāca kāds gadījums, kuram bija šausmīgas sekas. Grīns bija sasniedzis divdesmit trīs gadus vecumu, bet vēl arvienu strādāja pirmajā darbnīcā, tikai ar to starpību, ka tagad dabūja krietnu algu.
Kādu dienu darbnīcā, kurā atradās tikai Grīns un četri jaunāki mācekļi, ierodas vazaņķis. Viņš nosēstas uz smēdes durvīm un iesāk stāstīt raibu raibos jokus, par kuriem mācekļi gārdi smejas. Nopļāpājis vai veselu stundu, vazaņķis galā pieceļas, pastaigājas pa smēdi, apbrīno vienu otru lietu un tad sataisās aiziet.
Šinī acumirklī kāds no mācekļiem iesāk lamāties: viņam pazudis kalts, ar kuru nupat vēl strādājis. Citi mācekļi nepiegriež biedra vārdiem nekādu vērību, jo tas jau bieži atgadās, ka viens vai otrs darba rīks iejūk daudzajos dzelžos. Bet vazaņķis metas pārāk steidzīgi no smēdes projām. Kalta meklētājs to pamana. Pāris lēcienos viņš vazaņķi jau panācis un sāk to pārkratīt. Vazaņķis lamājas un turas pretī. Citi mācekļi nāk biedriem palīgā un kaltu tiešām atron pie veiklā stāstītāja. Mācekļi stipri uzbudinās, stiepj vazaņķi gar zemi un sāk to dauzīt ar savām koka tupelēm. Dauzāmais nejauki iebrēcas. Grīns izskrien no smēdes. Viņš ir ļoti bāls, un acis tam savādi mirdz. Kalts guļ pie vazaņķa zemē. Ne vārda nesacījis, Grīns to sakampj un iegrūž vienam no mācekļiem vēderā. Tas satupstas un saķer abām rokām ievainoto vietu. Citi mācekļi ir stīvi no bailēm. Vazaņķis izlieto piepešo samulsumu un pazūd.
Pašulaik smēdē ierodas arī pats īpašnieks. Mācekļi tam steidzīgi izstāsta notikumu. Tiek aizsūtīts pēc ārsta un policijas.
Ārsts liek nodot ievainoto slimnīcā, bet policija sastāda par gadījumu protokolu. Tā kā ievainojums padarīts neprātīgās dusmās, aizstāvot kādu vājāku, un darbnīcas īpašnieks nodod par Grīnu vislabāko liecību, tad jauneklis gan netiek apcietināts, bet no vietas viņu atlaiž tomēr.
Par laimi, slimnīcā izrādās, ka mācekļa ievainojums nav bīstams, un pēc trim nedēļām viņš atgriežas izveseļojies pie darba, bet tiesa Grīnam piespriež vieglu cietuma sodu.
Izcietis cietuma sodu, Grīns atgriežas pie Lāktura, bet pēdējais ir īsti spurains.
«Un ko tu nu iesāksi?» viņš tam jautā.
«Nekā.»
«Kā nekā? Ko tad tu ēdīsi?»
«Priekš kā man ēst?»
Lākturs parausta plecus.
«No manis tu nekā negaidi,» viņš nosaka, «man pašam grūti iet.»
Grīns noliekas gultā un noguļ visu dienu.
Vakarā pie viņa no jauna ierodas Lākturs.
«Tu varēji aiziet pie šaurā un lūgt, lai viņš tev pagādā darbu,» viņš domā.
«Kas man ar Šauro par daļu!»
«Muļķības! Viņš taču arvienu par tevi gādājis.»
«Strādāt man negribas!» Uz Grīna lūpām parādās savādi smaidi.
«Ja tu negribi iet, tad es aiziešu,» Lākturs beigās nosaka, apģērbjas un aiziet.
Šauro viņš satiek pie «Raibā tauriņa», bet draugs ir piedzēries. Grīna gadījums viņam jau pazīstams.
«Ej ratā ar visu savu Grīnu, Šaurais brēc, ieraudzījis Lākturu, «ar noziedzniekiem negribu kulties!»
«Bet viņš taču ir tavs dēls,» Lākturs mēģina pretoties.
«Lai uzkaras!»
«Ja tā tās lietas, tad griezīšos pie tavas sievas, kas zin, tai būs žēlīgāka sirds.»
Lākturs ir pārrēķinājies, cerēdams ar šiem draudiem padarīt Šauro pieļāvīgāku. Tas pagalam saskaistas, sagrābj uzmācīgo pie apkakles un izsviež no dzertuves laukā.
Lākturs griež zobus.
«Pagaid', putniņ, gan es tev sasālīšu!» viņš draudē, pagriezies pret dzertuvi, un tad taisni dodas uz Šaurā dzīvokli.
Šaurā kundze ir tukla sieviete enerģiskiem ģīmja vaibstiem. Noklausījusies Lāktura nostāstā, viņa pagriežas strauji pret durvīm:
«Izejat!»
Lākturs vēl stomās.
«Tūlīt!»
Kundzes savādais rokas mājiens viņas vārdus tikai pastiprina. Acīmredzot nav vairs ko kavēties, un Lākturs nekavējas; bet dusmas tādēļ viņam nenorimst. «Nu labi,» viņš domā, «atdarīšu visu pie Grīna.»
Ar tādām domām viņš iegriežas kādā dzertuvē un paliek tur līdz pulksten divpadsmitiem naktī. Mājās pārnācis, viņš atrod Grīnu gluži mierīgi guļot un tādēļ viņu netraucē.
Otrā rītā Grīns gan pieceļas, bet istabu neatstāj. Lākturs slepeni smīn. «Redzēsim, cik ilgi viņš tā izturēs, bads taču to pie kaut kā piespiedīs,» viņš nodomā pie sevis un paliek cauru dienu veikalā.
Vakarā Grīns stāv pie loga un skatās uz ielu. Ielas laterņi jau ir iededzināti.
Lākturs ir aizslēdzis savu bodīti, ienāk istabā un nostājas Grīnam blakām.
«Nu, kā iet?» viņš jautā zobgalīgi.
Jauneklis nekā neatbild.
«Vai tev nevajaga naudas? Pasaule ir bagāta diezgan.»
«Pasaule!»
Gar logu paiet iedzēries kungs. Viņa mētels ir atsities vaļā - un pār vesti nokaras resna pulksteņa ķēde.
«Vai redzi, kas tam par pulksteņa ķēdi?» Lākturs jautā. «Tam droši vien ir vairāk, nekā vajadzīgs, un tev nav nekā.»
«Tu man dosi,» Grīns nosaka cieti.
«Es? Kādēļ tad es?»
«Tādēļ, ka tu paņēmi manu algu un visu naudu, ko no Šaurā dabūju.»
Lākturs smejas:
«Vai tu domā, ka es tevi par velti atvedu pilsētā, iepazīstināju ar auro un iemācīju dzīvot? Hi, hi, hi!»
«Un tomēr tu man dosi!»
«Neesmu muļķis, ka tevi, pieaugušu, darba spējīgu tēviņu, barotu. Kādēļ tu neprasi no Šaurā?»
«Un kāpēc lai no viņa prasu?»
«Kāpēc? Jāsmejas! Viņš taču ir tavs tēvs. Lops, vai tad tu vēl neesi noģidis, ka viņš ir tavs tēvs? Mūsu laikos par svešniekiem nemēdz tā rūpēties, kā viņš par tevi ir rūpējies. Un viņam tas ir jādara, vai tu dzirdi - jādara! Ej un prasi, lai viņš par tevi gādā!»
«Man tēva nav un arī nevajag,» Grīns atbild lepni.
«Vai re, cik tu esi lepns uz savu beztēva stāvokli - gluži kā uz kādu činu!»
«Dod man piecus rubļus!»
«Neesi traks! Es tev ne sarkana graša nedošu!»
«Tad paņemšu pats.»
«Vai tā? Nu tad, draugs, posies no mana dzīvokļa laukā!»
«Kādēļ?»
«Es tev saku: ej laukā! Ja ar labu neiesi - pasaukšu policiju.»
«Tad viņa arī atradīs tavā bodītē zagtās drēbes.»
Lākturam sāk mesties no jaunekļa bailes. Bet viņš tās negrib izrādīt; viņš lēkā pa istabu un smejas:
«Knauķis! Šis man draudēs! Kā suni esmu no ūdens izvilcis, hi, hi, hi!»
Pa ielu aizdzen baru vēršu. Nabaga lopiņi stipri novārguši. Ielas bruģis tiem spiež ievainotās kājas. Viņi klibo un tikko velkas uz priekšu. Dzinēji tos nežēlīgi per, bet lopiņiem tas vienalga, sāpes viņi vairs nesajūt.
«Tos rīt nokaus, un tur būs gārda gaļa. Brangs cepets ir taču laba lieta,» Lākturs kairina Grīna ēstgribu un klakšķina ar mēli.
Grīns tā savādi savelkas.
«Bet vai tev negribas, draugs, ēst?»
«Kad vajadzēs - dabūšu.»
«Laikam uz ielas.»
«Uz ielas.»
«Novēlu daudz laimes!»
Grīns pagriežas strauji pret Lākturi.
«Ņem cepuri, iesim!» viņš saka pavēlētāja balsī.
«Uz kurieni?»
«Uz dzertuvi. Es šodien pirkšu.»
Lāktura bailes pieņemas; bet, ja viņš tam neies līdzi, tad arī no mājas tā laukā nedabūs. No dzertuves viņš varēja viegli izbēgt, atnākt mājās un ieslēgties, tad Grīns var uz ielas gulēt. Varbūt viņš izdara kādu noziegumu, iekuļas policijas rokās, un tas būtu tas labākais.
«Labi; ja tu pirc - es eju,» viņš atbild vienaldzīgi.
Klusu viņi atstāj māju un dodas pa ielu projām. Pie pirmā ielas stūra Grīns nogriežas kādā vientuļā šķērsielā.
«Uz kurieni?» Lākturs jautā bažīgi.
«Nav tava daļa.»
Ceļā viņi satiek kādas sievietes un strādniekus. Tie steidzas no darba mājās. Grīns uz viņiem pat nepaskatās. Rāmi un nolaidīgi viņš soļo uz priekšu.
«Ja es kādam no tiem ko prasītu, viņi man nekā nedotu,» viņš nodomā pie sevis.
Iela top arvienu tukšāka un tumšāka. Retie un nespodrie ielu laterņi izplata tikai vāju gaismu. Mājas beidzas, un abās pusēs sākas augstas dēļu sētas.
«Drīz būsim pie mērķa,» Grīns saka tādā balsī, no kuras Lākturs nodreb.
Tāļumā atskan steidzīgi soļi. Kāds nāk tiem pretim. Grīns iebāž roku svārku kabatā, Lākturs paliek iepakaļ.
Pretī nācējs ir vēl jauns puika, laikam skolnieks. Varbūt viņš steidzas uz mājām pie tēva un mātes, varbūt arī - mācīties. Liekas, ka viņš pa šo ielu neiet pirmo reizi, jo viņš nebīstas, bet droši nāk Grīnam pretī.
Tad Grīns sastopas ar jaunekli krūti krūtīs. Grīna labā roka veikli nokustas, kaut kas aizčirkstas - un jauneklis smagi nogāžas uz ielas.
Grīns paslēpj nazi kabatā, noliecas pie pakritušā, aptausta tā kabatas un izvelk mazu naudas maciņu un sudraba pulksteni, tad it mierīgi soļo tālāk.
«Tu viņu nodūri?» Lākturs prasa drebēdams.
«Ej paprasi viņam!» Grīns atbild vienaldzīgi.
Pašā pilsētas nomalē viņi iegriežas netīrā dzertuvē. Nodriskāti tēviņi un nešķīstas sievietes pilda šo telpu. Visiem viņiem noziedzība ir iespiedusi savus zīmīgos rakstus ģīmi.
Grīns pieiet pie letes un pasniedz pulksteni:
«Cik?»
Dzertuvnieks uzmanīgi aplūko piedāvājamo priekšmetu; tad izņem no letes atvilktnes trīs rubļus un iedod Grīnam.
Pēdējais saņem naudu, pasūta ēdamo un dzeramo, tad nosēstas mierīgi pie galda.
Bet Lākturs dreb kā drudzī.
«Vai tev salst?» Grīns jautā nicīgi un žēli smaida. «Dzer, tad tu sasilsi!»

Aust rīts, kad Grīns ar Lākturi atgriežas mājās. Ceļā viņiem izgadās iet garām «Raibajam tauriņam». Kādas mājas vārtu priekšā guļ izstiepies cilvēks. Grīns paiet tam vienaldzīgi garām, bet Lākturs ieskatās gulētājam ģīmī.
«Tas ir Šaurais,» viņš saka, panācis Grīnu, «viņš ir briesmīgi piedzēries.»
Grīns apstājas.
«Pagaidi!» viņš pavēl Lākturam, bet pats dodas atpakaļ.
Par brītiņu viņš atnāk, mierīgi smaidīdams. Lākturs to uzskata izbijies un pamana, ka viņa roka ir asiņaina.
«Ko tu esi darījis?» Lākturs tikko spēj vēl prasīt.
«Aizsūtīju tēvu.»
«Ai, Kain! Kain! Tu esi savu tēvu nokāvis. Grēks grēku dzemdē!»
«Vai tas nav vienalga?»
Tanī pat acumirklī Lākturs sajūt saltu naža asmini savās krūtīs un bez dzīvības sabrūk zemē.
Grīns noliecas pie viņa, izvelk tam no kabatas māja; atslēgu un dodas tad ļunganiem soļiem tāļāk.
Otrā rītā viņu apcietina.

Pie tiesas Grīns par vainīgu neatzīstas. Taču pierādījumu ir par daudz, lai briesmīgo noziegumu noliegtu. Pārdotais pulkstens, pie viņa atrastais naudas maciņš, asinīm notraipītās drēbes un nazis, dzertuves īpašnieks, kādas sievietes un kārtības sargi, kas to redzējuši kopā ar Lākturi uz mājām ejot, - tie visi apliecina to, ko viņš noliedz. Sodam viņš nespēj izbēgt.
To atzīst arī aizstāvs, tādēļ viņš nemaz nenopūlas apsūdzēto no nozieguma atsvabināt, bet savā runā mēģina izskaidrot noziedzības cēloņus.
«...tamlīdzīgus noziegumus kā nupat iztiesājamais,» viņš saka, «cilvēkiem nav iespējams diezgan bārgi sodīt, un tomēr pats nozieguma izdarītājs pie tā varbūt vismazāk vainīgs nekā tie, kas viņu uz to pamudinājuši...»
Uz Grīna lūpām rotājas žēlie, nenozīmīgie smaidi un gar vaigiem norit divas rupjas asaras. Pēc aizstāvja runas viņš pieceļas un klusā, sagrauztā balsī saka:
«Esmu vainīgs.»
Spriedums skan: uz visu mūžu katorgā!

Iespiests no pirmpublicējuma (almanahā «Jaunā Raža», I, 1898)