JĀNIS PURAPUĶE

Ķibele aiz ķibeles

JŪRMALAS ZVIRBULIS

Jūlija mēnesis iesākās ar visjaukāko laiku, bet turpinājās ar īstiem negaisiem: lietus lija, zibins mirdzināja, un pērkons rūca it neganti. Protams, ka šādā laikā arī diezgan bieži nelaimes atgadījās, kuras uzkrāva gribot negribot Pērkoņtēvam. Gadījās pat vēl nedzirdēti piedzīvojumi, proti: pērkons bija arī iespēris kādas avīzes slejās un it brīnišķi - nočiepis veselas divas dvēseles, kuras, avīzei par lielām izbailēm, vēl šodien dzīvo.
Šādā laikā nu es biju iedomājies apciemot jūrmalu - diezgan vāji aprēķināts: mazgāties jau varēja katrā vietā, izvelcies - un lietus tevi nomazgās. Tā gan! Bet maks? Jā, kaut arī no tā maz vien ko var nomazgāt, tad - nu, reizi taču jāredz, kā pasaulē ļaudis dzīvo, jāredz, kā siļķes un butes peld pa jūru un... un... pārējos labumus jau katrs sevim var iedomāties, kad ievēro, ka jūrmalā visas jaunkundzes vēl nav slimas, kaut arī stipri klibas: latviets vai vāciets, a?
Tātad es braucu.
Rīgā nozvanīja trešo reizi. Lokomotīve sāka aizsmakušā balsī svilpot - nabadzīte, laikam par vairāk bija iebaudījuse -, konduktori pagaidīja, kamēr vilciens sāk iet, sasita tad papēžus kopā, un braucēji varēja pabrīnoties, kā šie kungi viegli uzrausās uz vagonu pakāpēm.
Vagons, kurā es sēdēju, bija cilvēkiem kā bāztin piebāzts un pietvīcis kā pirts krāsns. Nabagākie ļautiņi tādēļ tad arī pacēla galvas pret griestiem un elsa - tā klusām, kaunīgi, bet bagātie atšāva lūpas krietni tālu nost un tad - zāģēja kā dēļus: ef-ta, ef-ta, ef-ta... Ziņkārīgi paskatījos uz dāmām, kā jel šīs gan taisa; nu re: vecās atgāzušas galvas atpakaļ, paplētušas muti, piemigušas acis un tad tik: uf-uf-uf... bet jaunās vēcina mutautiņus un taisa tā sīki, ātri: eh-eh-eh... kāds varbūt caur smiņķes podu būtu tā apburts, ka nevarētu vairs izšķirt, vai dāma veca vai jauna, tad tikai lai noklausās, kā viņa elso, vai «uf-uf» vai «eh-eh», un tūdaliņ viņa acis taps atvērtas.
Tas nu viss bija ļoti patīkami un jauki, tikai diemžēl manim jūtas uzmācās, kādas katrs reizi būs sajutis, kad apskatās biezā ļaužu mudžeklī, kurā bez sevis neatrod neviena pazīstama. Te tu nu sēdi cilvēku starpā - un tomēr esi tik vientulis kā Jonass zivs vēderā. Skatījos pa logu. Panīkušas priedītes, sīki krūmiņi, dumbrājs un baltas smilkšu kāpas ierobežoja manu ceļu uz jūrmalu. Vilciens pieturēja pie pirmās stacijas - garš perons, stacijas priekšnieks ar sarkanu cepuri, tie paši svešie cilvēki - un vairāk nekā! Tas pats bija pie otrās, trešās un visām citām stacijām. Ak Dievs, cik tāds brauciens garlaicīgs! Kaut jel vismaz stacijas priekšniekiem nebūtu vienādas cepures; bet tā - tu brauci un domā, ka sēdi arvienu vēl tanī pašā stacijā - atkal sarkana cepure!
Pēdīgi! Mans mērķis ir atsniegts. Es izkāpu un steidzos uz priekšu, lai redzētu, kā izņems manu čemodānu no mantu ratiem. Protiet, čemodāns nav mans tas ir aizņemts un piekravāts it smags, tā ka mazās atslēdziņas ģeņģītes tikko paspēj saturēt viņa pilno vēderu, tādēļ - prātīgi! Bet, iekam es paguvu pa ļaužu drūzmu aizspieties, - otrais zvans - mans Dievs, ko es redzu! Mans dārgais čemodāns lido kā spalva pa gaisu, lai tad kraukšķēdams nolaistos uz cieto perona grīdu. Asins manim sašāvās ģīmī - nevis aiz dusmām, bet aiz kauna. Ja nu ģeņģītes nebūtu izturējušas? Tad - tad - visa stacija būtu pajukuse no skolēnu burtnīcām, kuras biju iekravājis tīri vienkārši aiz lepnības: sak, lai jau čemodāns izliekas tāds svarīgāks kā visiem bagātiem kungiem. Bet pie tā arī nevarēju noturēties nepasmējies, jo tāds spēks kā manam čemodāna sviedējam bija kas jocīgs. Bet paldies Dievam! Viss bija izgājis tīri gludi.
Vilciens aiztuntuļoja savu ceļu, un es paliku stāvot. Un nu? Jā, nu bija labs padoms dārgs. Apskatījos visapkārt, vai nevarētu ieraudzīt kādu degunu, kas izrādītu patikšanu priekš manis izost vajadzīgo, un uzdūros uz maza, pakliba vecīša. Pēc izskata viņš bija latviets: pelēks apģērbs, stilbu zābaki kājās un nodzeltējuse platmale galvā. Viņa ģīmis bija sārts, patīkams un nodibināja uzticību.
«Labdien, tēvain!» es viņu sveicināju.
«Labdien, jaunskungs!»
«Vai jūs manim nevarētut teikt, kur es te varētu dabūt mazu istabiņu ar vajadzīgo uzturu?»
«Vai, jaunskungs, - kādēļ tad gan nē!»
«Tad esiet tik labi; bet tādu palētāku,» es piemetināju, bet paklusu, tādēļ ka arī citi bija ap mums saspiedušies.
Vecais pagrūda veco platmali uz kreiso ausi, domīgi izņēma māzera pīpīti no zobiem, nospļāvās tā sīciņi un «anštendīgi», nevis kā prasts zemnieks - bija noredzams, ka vīrelis kaut ko zin no godīgas uzvešanās, - un, pakasījis galvu, sacīja:
«Es tiešām, jaunskungs, nezinu...»
«Nu, vai tad te neviena istabiņa vairs nav dabūjama?»
«Dabūjama, dabūjama, Dievs sarg', kā nu ne! Manim pašam bija, bet nu jau ir izīrēta, nav vairs.»
«Bet varbūt pie kāda cita zināsiet?»
«Tā nu ir... manam znotam bija, bet nu jau arī izīrēta. Tā īsti priekš jums būtu bijuse... tagad pats guļ siena šķūnī.» Vecīts atkal nospļāvās.
«Es jums piemaksāšu, ja manim atradīsiet derīgu dzīvokli.»
«Es jums atradīšu, atradīšu - ko nu par to! Ja es neatradīšu, tad neviens jums neatradīs, es jau te dzīvoju divpadsmit gadu, pazīstu vietu labi. Pateicieties Dievam, jaunskungs, ka pie manis griezušies.»
«Tas manim patīk dzirdēt; bet tad iesim!» es skubināju.
«Iesim, iesim... jā, jāiet vien būs,» vecīts sacīja kā domās un paskatījās mīļi uz bufeti. Uz ielas vecos vēlreiz apstājās, iespieda rādītāja pirkstu pierē un domāja.
«Jā,» viņš sacīja pēc brītiņa, «pagaidiet manis te, es tūliņ būšu atpakaļ. Domāju, ka būs rokā, ja nē, tad iesim tālāk.»
Un tiešām - jau trešā vietā vecis bija uzgājis, ko es vēlējos. Es apskatīju piedāvāto telpu un tūdaļ to salīgu.
«Manim ir laime, jaunskungs... nē, ko nu mantu, bet jums ir laime. Kā nu laimes nebūs cilvēkam, kas lūdz Dievu!» viņš piemetināja īsi un lepni, bet es tomēr neizpratu, uz ko viņa pēdējie vardi zīmējās, vai uz viņu pašu vai uz mani, «Jā, jā... viņi ir labi un bagāti ļaudis (t. i., mani turpmākie saimnieki) - par to jums nav ko bēdāt. Uzturu jūs dabūsiet labu... lieliem kungiem jau nav kauns tādu ēst, pieminiet manus vārdus! Manim ir laime... jūs esiet laimīgs cilvēks, ka pie manis griezāties.»
Tādēļ ka istabiņa varēja nākt tikai vēl pēc kādas pusstundas kārtībā, tad es kopā ar savu laipno vecīti atgriezos uz staciju.
Nosēdāmies pie kāda tukša galdiņa, un es paprasīju pāris pudeļu alus.
Dzerot alu, kurš vecam, kā godīgi pelnīts, gāja it labi pie sirds, es viņam piedāvāju arī vienu no saviem papirosiem.
Vecis iekūpināja un domīgi grozīja galvu.
«Nu, vai papiross slikts?» iejautājos.
«Nē, nē, ko nu no tā! Re, kā tas lēni deg, tas visādā kā viens no vislabākajiem... es jau tūliņ domāju. pie mums tie nekur nedabūn tādus, tie izdeg kā salmi... Šos laikam ķeizars arī smēķē?» viņš tad piepeši iejautājās.
Es izbrīnējos un uzskatīju veci pētošām acīm. Manim likās, ka aiz gludā ģīmja krietna porcija šķelmības slēpās.
«Kādēļ jūs tā domājiet?» es viņu jautāju.
«Nu,» viņš teica pilnu muti un nogriezās uz otru pusi, «esmu dzirdējis, ka ķeizaram esot divas pakas: viena cigāru, otra papirosu - tie būs šitie paši... Bet, jaunskungs, jūs esiet laimīgi, ka pie manis griezušies, - kortelis jums ir labs... manim jūs variet uzticēties: vai jūs te kādās darīšanās, vai?»
Es atteicu, ka vēl galīgi par savām darīšanām nekā nezinu un tādēļ arī neko nevaru noteikt.
«Nu ja, ja,» viņš noņurdēja un tad piesauca kādu no saviem biedriem, lai pacienātu viņu ar manu alu, pie kā nepiemirsa palielīties.
«Tā, redz,» viņš sacīja, «tu brauc fūrmaņos, un lai tevim Dieviņš palīdz, bet arī es nestāvu mierā, «šeftējos» vienādi... nu dzer no manas puses.»

Kaut gan neesmu sevišķi liels jautrību un sapulču mīļotājs, tad tomēr manim jāliecina, ka pirmā diena jūrmalā priekš manis bija gatavs cietums. Cilvēku, zināms, pilni visu ceļu celiņi, bet visi sveši, nav neviena, ar ko vārdiņu parunāt, kam uzsmaidīt. Lai kā nebūt paīsinātu laiku, apmeklēju vakara koncertu, izrīkotu no Š. kapeles.
Maksa nebija augsta un baudījums labs, tādēļ koncerta dārzs ātri pildījās cilvēkiem. Es nosēdos pie kāda maza galdiņa un sāku noskatīties raibajā cilvēku mudžeklī. Tu mans Dievs! Kādi un kādas te gan nebija redzami; nē, ne tikvien redzami, bet ožami, taustāmi un dzirdami! Lūk, tur iet slaiks, sirms vecis, drusciņ salīcis, bet ugunīgu, ņipru skatienu. Galvā viņam cepure, kas norāda, ka tās valkātājs pieder pie dzelzceļa ērgļiem, pie tiem, no kuriem zemākie ierēdņi mēdz noslēpties aiz pirmā labākā pakša vai, ja tas nebūtu panākams, vismaz lūko iegrūst kabatā kūpošu papirosu vai cigāra galu, kamēr ar otru roku mierīgi atdod varenajam godu. Te, zināms, neviens viņu nesveicina, neviens neievēro: ļaužu straume plūst viņam garām, jautri čalodama, un ne rets elkons iegrūžas cienības pilnajos sānos. Vecis saīdzis nolaižas uz kāda krēsla, un viņa ģīmis ir ciets, salts un naida pilns. Viņam blakām mazas meitiņas nosēstas; viņas skatās viņa sīvajā ģīmī un dreb... Tur nāk viens kuļaks - tirgonis- ef-ta, ef-ta! - ar vēderu kā lielajai bungai. Tur virsū blakām resnai zelta ķēdei vesela krātuve dažādu zelta krāmu kuļājas. Ģīmis resns, uzburbis. Viņš izspļauj lielu vīkšķi iz mutes, un tieva siekalu stīdziņa iekarājas bārzdā kā zīda pavediens. Viņš lepni pamāj sulainim, un šis drīzi pazūd, lai atgrieztos ar krietnu porciju sekta. Aiz viņa iet anglis, resns un garš. Viņam mugurā gari svārki - vai līdz papēžiem. Ģīmis tukls un sarkans. Viņš iet vientulis un neskatās ne pa kreisi, nedz labi. Ģīmis paliek allaž mierīgs un nemaz nekustas - tīri kā no akmeņa kalts. Liekas pat ka acis negrozās un acu plakstiņi nemirkšķ. Tā viņš aizlīgo - gatavs malkas bluķis. Šurp un turp dažādi skolēni skraida, daži pat ļoti pīpē un dzer. Tad nomirdz taisni izstieptu oficieru figūras ar labi koptajām ūsām un bārzdām. Viņiem acis pierē jo veikli grozās, un neviens skuķis lai nemēģina izbēgt viņu pētošiem skatieniem! Vēl kņazi, grāfi un citas augstības tur pastaigājas, kurus grūti izšķirt no ikdienišķiem cilvēkiem, ja neievēro viņu cienības pilno vienkāršību un mīlīgo, pakluso sarunu.
Bet, zināms, daudz dzīvāka šī bilde top, ja visam tam pievieno dāmas - šīs jūrmalas puķes, kas aug un izdodas pat šinī baltajā smiltiņā. Daža ir zaļa un gluda kā vīģes koka lapa, cita dzeltena kā vecs sviests, cita rozā, lillā, brūna, violeta, debeszila, balta, melna, ar vārdu sakot, visādās krāsās, kādas tik cilvēks spēj iedomāties. Tad daždažādās cepures, taljes, mugurgali un - Dievs, piedod grēkus! -tie smiekli, koķetērijas!... Viss tas čum, mudž, skan - tinas, vijas un satinas. Redz, kur iet divas «guvernantes». Viņas jau par lielu gabalu var pazīt no trakulīgajiem apģērbiem un no franču gārdzināšanas. Vienai ir pangsnē uz deguna, krokodiļu hūte galvā un abām vienādi augsti deguni. Čadīgi viņas mirkšķina uz visām pusēm un, liekas, baidās, ka kāds nepieķertos viņām pie elkoņa, bet - neviens neķeras. Pie kāda maza galdiņa barons ar divām izstīdzējušām jaunavām sēd applucis un pasniedz ķelnerim pēdējo piecnieku...
«Vai šī vieta brīva?» kāds uzrunāja mani vācu valodā.
Par atbildi pametu ar galvu, un manim blakām vesela famīlija ar mazu puisēnu nometās. Liktens vai nodoms iegrozīja, ka puisēns nāca manim blakām, un tūdaļ es noģidu saldo famīlijas laimi, kura baudāma tiem cilvēkiem, kas apdāvināti ar šādu patīkamu drašķi.
Vispirms mazais knauķis lūkoja iekāpt manim klēpī, pie kā nosmērēja ar savām čāpiņām manas jauns bikses; tad viņš dižājās, svārstījās un pēdīgi - iesāka runāt. Es negribēju ticēt savām ausīm: puika runāja latviski! Neviļus es uzskatīju mazo pļāpu mīlīgām acīm - un manim metās ap sirdi tik viegli un tik labi.
Bet mana laime drīzi beidzās. Tēvs uzskatīja mani bargām acīm un vācu valodā noliedza viņam runāt. Kad mazais tomēr nemitējās, tad māte nāca palīgā. Viņa pāris reižu iebukņīja nerātņam sānos un piekodināja runāt prātīgāki. Mazais sāka buldurēt vāciski. Un kā pate māte runāja? Na, tādai valodai šimbrīžam gramatika vēl nav sastādīta. Sirds manim it sāpīgi savilkās un acīs asara iezagās...
Otrā dienā garlaikojos tāpat kā pagājušā un, apvilcies jaunos svārkus un jaunās bikses, ko tādi vīreļi kā es drīkst sevim atvēlēt tik augstās svētku dienās, izgāju pastaigāties. Bet brīnums! Vai tad tiem cilvēkiem nebija nemaz acu pierē? Viņi neviens mani neievēroja vairāk kā kuru citu. Es dusmās gandrīz vai neiejautājos: vai tad jums patiesi visiem jaunas biksas kājās? Ar tām pašām errastībām es iebraucu Rīgā un nopirku vienu pāri dzeltenu drēbes kurpju ar gumijas zolēm par 105 kap. un apmierināts atgriezos atpakaļ. Tagad tai lietai vajadzēja iet! Un, redzi, tikko pirmo reizi parādījos uz ielas, jau vesels bars ziņkārīgu manim skrēja pakaļ. Es apmierināts smaidīju; bet, kad pūlis vairojās un viens otrs sāka mani izprašņāt par savādo kurpju labumu un stiprumu, tad tomēr manim metās neomulīgi ap dūšu un es lūkoju ziņkārīgajiem izbēgt. Manim pat likās, ka viņi būtu gatavi kādā nostūrī mani spiest pie zemes, lai varētu paost brangās kurpes. Lai šādai nelaimei varētu griezt ceļu, es meklēju kādu vientuļu vietiņu. Ātriem soļiem es steidzos pa plašo ielu uz priekšu - arvienu tāļāk un tāļāk. Bet ielai, likās, nemaz nebija gala. Arvienu vēl abās pusēs glīti krāsotas sētas, aiz kurām slēpjas gluži zaļumos ietītas vasaras mājas - baltiem, sarkani iekantētiem priekškariem, grantētiem celiņiem, zāli apsētiem laukumiem un zaļumniekiem dažādos uzvalkos. Visur cilvēki kustas: tur iet nosmulējuse ķēkša ar kurvīti uz rokās; tur sētas puisis aizsteidzas ar spaini ūdens vai nastu malkas; aiz viņiem nāk daži viesi, jautri smiedami un gūģodami; tad marožņiks brauc un izsauc savu «marooo-žina!». Citā ielas stūrī nažu slīpētājs ņurkst utt. Pēdīgi taču iekūlos nabadzīgajās priedītēs un - biju viens.
Atlaidos sūnā un viegli uzelpoju. Laiks bija mierīgs, un saule karsti spieda. Patīkamā gurdenumā es aizvēru acis un padevos snaudam.
«Pīp, pīp! - Pīp, pīp!» atskanēja manim gluži tuvu pie auss, un es apskatījos.
Necik soļu no manis uz zara, gluži sarāvies, mazs zvirbulēns tupēja un pīkstēja.
«Nabaga kukainīt, tevim laikam gribas ēst?» es iejautājos it kā pie sevis. Bet biju gluži pārsteigts, kad zvirbuls manim atbildēja gluži skaidrā latviešu valodā:
«Zināms! Vai tad jūs esiet redzējuši kādu, kas neēd?»
«Redzējis, protams, tādu neesmu, bet nenojēdzu, kā šādā bagātā vietā bads kādu varētu mocīt.»
Zvirbuls nolieca galviņu, apskatīja savu labo kājiņu un tad, piemiedzis vienu actiņu, sacīja:
«Jūs gan laikam še vēl esiet svešnieki?»
«Tas es esmu.»
«Nu, tad arī nebrīnos, ka jūs tā variet domāt.»
«Vai tad tevim tiešām te tik slikti iet?» es jautāju.
«Ļoti, ļoti slikti,» viņš atbildēja, un manim šķita, ka viņa acīs asaras parādījās. «Bet kā tad tu te iekūlies?»
«Ai, kungs, tas ir bēdīgs stāsts!»
«Mīļais zvirbulīt, esi tik labs un pastāsti manim to.»
«Ja kungs nopirktu manim vienu kliņģeri, tad - tad gandrīzi.»
«Labi, labi, to es darīšu, bet nu stāsti!»
«Jūs taču mani nepiekrāpsiet?»
«Lai Dievs pasarg'!»
«Nu tad...» viņš nopurinājās, apskatīja abas kājiņas un, nogludinājis pāris spalviņu, iesāka:

I

«Mani vecāki dzīvo Rīgā pie lielajiem spīķeriem, blakām krāmu tirgum. Tur kādā pažobelē divdesmit ceturtā maija mēneša dienā es pirmo reizi ieraudzīju pasauli. Es biju toreiz vēl ļoti vāja un maza, pie tā vēl gluži kaila, kā jau no olas. Actiņas manim kaunējās no gaismas, un tādēļ tās pirmajās dienās nemaz nedrīkstēju atvērt. Kad māte aizskrēja meklēt barību, tad es drebēju no aukstuma, kaut gan saulīte diezgan silti spīdēja. Pēc vienas nedēļas es jau biju gluži žirgta un jautri čaloju pa ligzdu kopā ar citām māsām un brāļiem. Manim vēl bija divas māsas un trīs brāļi. Brīžiem māte atlaidās, tad tēvs un pienesa mums vismīkstākos un resnākos graudus. Jāpiemin, ka mans tēvs bija par spīķera uzraugu un mana māte turpat par apkopēju. Viņiem vietas bija labas, un viņus varēja saukt par bagātiem, kaut gan viņi braši dzīvoja un labi ēda. Īsti izšķērdīgi mans tēvs dzīvoja. Pāris reižu es pat nomanīju, ka viņš bija «iešvunkojies», un tad - to joku! - viņš plosījās ar māti kā dulls.
Pēc viena mēneša es jau biju pieauguse.»
«Tātad tu esi zvirbulene?» es iejautājos.
Mans zvirbuls nokaunējās un nosmējās tā klusi pie sevis.
«Kā tad, mīļie, kā tad. Ai, es toreiz biju skaista. Kad pirmo reizi mēs izgājām uz ielas pastaigāties, pa priekšu tēvs, lepni mezdams soļus, tad māte un mēs, bērni, tad manim visi jaunie zeņķi skrēja pakaļ, ne tikvien zvirbuļu sugas, bet pat cilvēku bērni. Es, zināms, apzinādamās savu pārsvaru pār citiem tautas brāļiem, biju lepna un pratu ķircināt puikas. Vislielākie joki bija ar mūsu spīķera kunga puiku. Reiz viņš bija atnācis tēvam līdz uz spīķeri. Es rotaļājos spīķera priekšā ar kaimiņu spīķera uzrauga dēlu, skaistu zvirbulēnu. Tad viņš mani ieraudzīja un tūdaļ bija nodomājis mani sagūstīt. Galvā viņam bija balta cepure ar dzeltenu širmi. Un re! Viņš, noņēmis cepuri, tuvojās manim. Es pieplaku pie ielas bruģa un gaidu šmauks! -viņš met manim ar cepuri, bet es vuč! - pāris soļus tālāk. Šis manim pakaļ - es atkal tālāk. Tā mēs dauzījāmies, kamēr nokļuvām cūku laukumā, kurš bija apklāts smirdošiem dubļiem. Es uzmetos uz kāda sprunguļa un gaidu, kas nu būs. Jā, gluži pareizi! Puika brien manim pakaļ, lēni un apdomīgi celdams kājas. Nu, nupat viņš būs manim klāt, es jau ietrīcējos, sak, kad arī, maita, nenoķer. Bet kur nu! Kā šis lēni stiepj savu cepurīti manim virsū, tā es spudukš! -projām, un puika guļ ar visu cepurīti smirdošajos dubļos. To smieklu! Piecēlies viņš manim noraidīja dažus akmeņus pakaļ, bet tie neķēra.
Precinieku manim tolaik arī netrūka. Visi apgabala zvirbuļi kāroja pēc manas... manas... kājas, bet es negribēju vis kaut kuram knauķim uzticēt savu laimi. Vecāki mani ļoti spieda, lai es ejot pie kaimiņu spīķernieka dēla, kurš pēc manis jau divas reizas precēja, bet es atmetu galvu un negāju. Te kādu dienu, kur cēlies, kur ne, mūsu starpā svešs zvirbuls nolaižas. Viņš bija skaisti pelēks un slaikāks un staltāks par visiem zvirbuļiem uz mūsu ielas. Tas būs kāds princis, es nodomāju pie sevis un noskatījos uz viņu ar lielāko ziņkārību. Te - spuks! -viņš manim klāt, nolaiž spārnus un taisa zemu kniksi. Es tāpat pretī. Pie tā mūsu acis sadūrās, un es zināju, kam tapt par sievu; viņam vai nevienam citam!
Vakarā paziņoju vecākiem savu apņēmumos. Tēvs bija ļoti nikns, viņš kratīja spārnus un neganti čiepstēja. «Tā?» viņš brēca. «Tu gribi katram pirmajam vazaņķim, pasaules klaidoņam kaklā kārties! Na! Tur manim arī vēl kāds vārds runājams. Tik tiešām, ka esmu godīgs zvirbuls,» - pie tā viņš lēca soli uz priekšu un griezās riņķī, «tam nebūs notikt! Vai tu, stulbā, nemaz nezini, kā mūsu citiem radiem iet, ko kāds gudrs balodis aizviļināja uz - nu, rau, kā to zemi sauc? - vienalga, uz to tāļo zemi? Viņš teica, ka tie tur knābāšot vislabākos graudus un gardumus no zelta šķīvjiem un dzeršot rasotu ūdeni no dimanta biķeriem; jā, to viņš teica! Nu, un kas tad bija? Parau še! Veco vārnu dēls, jaunais vārnēns - stalts, stiprs zeņķis ar purnu kā no dzelzs -, jau izstiepis savas kājas un izspirinājis dvēseli - lai Dievs mielo viņa dvēseli! Tagad kraukļi viņu knābā. Arī dzīvos jau knābājot vanagi un kraukļi... Tādi, lūk, tie dimanta biķeri! Paldies Dievam! Pie mums vēl godīgs zvirbulis var ēst maizi un ir pārticis, tādēļ - lai zvirbuls vairs neesmu, ja tevim atļautu pie vazaņķa iet! Kas tad, saki, kaimiņa dēlam vainas, par ko tad nevari pie tā iet? Būsi ligzdā - viņš jau uzmeklējis ligzdu kādā strazdu būrī -, ēdīsi baltos kviešus un dzīvosi kā lielmāte.»
Bet es domāju pie sevis: lai nu vecais pātaro, lai, bet es darīšu, kā pate gribēšu.
Otrā dienā atkal satikos ar svešo zvirbuli - un mēs slēdzām mīlestību. Es viņam izteicu, ko tēvs domā, un viņš mani apmierināja saldiem vārdiem. Pie tā viņš pastāstīja, ka viņš esot jūrmalas zvirbuļu grāfa dēls un es tapšot par grāfeni, ja tikšot par šā sievu. Vēl manim bija drusciņ šaubīšanās, bet augstais tituls mani pavisam apreibināja - mēs aizbēgām. Ak, es daudzkārt esmu apraudājuse to brīdi!»
Mana laipnā stāstītāja izvilka ar kāju vienu asaru no acs. Pēc brītiņa viņa turpināja:
«Atskrējām šurp un pirmās dienās dzīvojām ļoti laimīgi; bet tad mums sāka gribēties ēst un vajadzēja jau arī gādāt savas ligzdas. Tas satrieca mūsu laimi. Ēšana bija ļoti knapa, jo jūrmalniekiem patiesi maizīte ļoti sīciņa. Viņi gan iesēj, bet labībiņa turpat dīgst, turpat izput. Un dārza saknes jau mēs, kā zināsiet, neēdam. Paskraidījām pa priedēm, pa zaļumnieku mājām - viss tīrs un tukšs, ka ni graudiņa - ni un ni! Pat - ko domājiet! -krietna muša nebija atrodama.»
Es kā šaubīdamies papurināju galvu, bet viņa turpināja:
«Pēdīgi uzgājām vienā priedē vecu vāveres perēkli un kā nu varēdami te ierīkojāmies. Netāļu no mums bija kāda zemnieku māja, turp mēs devāmies pēc pārtikas. Godīgā kārtā, zināms, nebija nekas iegūstams, tādēļ mācījāmies zagt. Ai, to kaunu! Mēs grāfi - un zagt! Bet ko lai dara, dzīvība taču kaut kādi jāvelk. Pa tam es izdēju ļoti glītas oliņas un likos perēt. No šā saldā mātes pienākuma es cerēju ļoti daudz un vīlos. Mans vīrs mani gandrīz neapgādāja nemaz, un nu es īsti tik vēl sāku sajust visu dzīves rūgtumu. Pienāca pat brīdis, kur es aiz bada tikko, tikko spēju atstāt ligzdu. Savu vīru neredzēju gandrīz nemaz, un manim briesmīgas domas iešāvās galvā. Bet par to, kungs, rītā - tagad steigšos pie saviem mazajiem knipīšiem, izsalkuši jau viņi būs tā kā tā. Ardievu! Rītā ap šo laiku esiet atkal te un paņemiet līdzi apsolīto kliņģeri!»
Es apsolījos svēti izpildīt solījumos un līdzcietīgi noskatījos, kā mana draudzene gurdeni aizlaidās.
«Cik daudz dzīves rūgtumu un patiesības šā vienkāršā zvirbuļa stāstā!» es nodomāju un devos atpakaļ uz savu dzīvokli.
Otrā dienā ar diviem kliņģeriem kabatā ierados atkal zināmajā vietā. Mana zvirbuļa vēl nebija, tādēļ nosēdos un sāku pārdomāt par cilvēka dzīves gaitu. Kas gan ir cilvēks? Viņš ir tik vājš un nespēcīgs radījums - kā kaut kurš cits vismazākais tārpiņš. Viņš iet, pūlas, cerē un rīkojas, līdz kādā dienā viņa vairs nav. Un, kad viņš reizi no šīs pasaules noslaucīts, tad viņš priekš tās ir pazudis. Vēl tie paši, kas vakar stāvēja pie viņa kapa un varbūt raudāja, jau šodien līksmojas, smej un priecājas tālāk, it kā nebūtu nekas noticis. Tas pats krusts - un kaut tas arī būtu marmora vai granīta piemineklis - pēc kādiem gadiem nenozīmēs vairs nekā. Tur nekādi zelta uzraksti nevar līdzēt, tur nevar līdzēt nekādi slaveni darbi. Gan vēl pirmos gadsimteņus viens otrs apstāsies pie šiem iznīcīgajiem goda parādījumiem, varbūt drusciņ arī apdomāsies, bet jau nākošā acumirklī viss atkal būs kluss un aizmirsts. Kā jūrā viļņi sasitas pār slīkoņa galvu un atkal vairs cits nekas nav redzams kā tikai ūdens, tumšais ūdens, tā dzīvē cilvēku mudžeklis veļas pār aizgājēju tāļāk un tāļāk! Nāk laiks, nāk varoņi, un vecie arvienu vairāk pazūd iz mūsu redzes aploka, līdz viņi gluži ir aizmirsti. Kur ir tie varenie, slavenie vīri, kas gadus tūkstošus atpakaļ aizņēma visu cilvēku domas un prātus? Cik ir vēl tādu, kas par viņiem domā, kas zin par viņiem ko stāstīt? Un tomēr cilvēki dzenas uz priekšu - kur? To viņi paši nezin. Zināms, tāda dzīšanās nebūtu slikta, tā pat būtu ļoti laba, ja tā nebūtu patīga. Cilvēkam vajaga dzīties - tas ir viņa pienākums -, bet nevis dzīties, lai viņa miesa barotos, lai viņš tiktu dievināts, lai viņam vienam būtu labi, nē! Cilvēkiem vajadzētu dzīties, lai visiem būtu labi. Bagātnieki dzenas arvienu vēl pēc bagātības un omulīgas dzīves, kamēr nabadziņš rūgtos vaiga sviedros dzenas pēc kumosa maizes. Bagātais apkrāvies zeltu un dažādām iznīcīgām lietām, kamēr nabadziņš savās lupatās ir tāds pats cilvēks.
Un kurš gan no šiem abiem ir vairāk cienījams? To ļoti labi var redzēt pie peldēšanās jūrā. Kad lepnās drēbes ir nomestas un viens un tas pats ūdens visus apskalo, ai, cik tad viss ir vienādi! Un tā visi ir vienādi Dieva priekšā. Kādēļ tad gan varenie pūlas nospiest vājākos un dzīvot uz viņu rēķina? Kādēļ tad mūsu sirdī skaudība rodas par to, kas otram ir un ko otrs var? Kādēļ tu, varenais, kaunies ar savu brāli, nabadziņu, iet roku rokā, ēst pie viena galda? Un kādēļ tu, latvieti, kaunies sava tēva un mātes, savas tautas, savas valodas bagātnieku starpā? Un kādēļ tu, lepnā, bagātā skaistule, kaunies sava nabagā mīļākā?
«Labrīt, kungs! Bet tad jūs arī variet domāt, es jau še gaidu labu brīdi.»
Es pacēlu acis un ieraudzīju savu mīļo zvirbulīti. Ātri es izvilku abus kliņģerus un tos sadrupināju, bet mans biedrs tos neuzknāba.
«Lai nu stāv,» viņš mierīgi sacīja, «manim šodien bija laime - esmu pate pieēduse, ir maziņie ir apklusināti.»
«Nu?» es ziņkārīgi iejautājos.
«Redziet,» viņš sacīja, «es sēdēju tur tanī priedē, kas ceļmalā stāv, un bēdīgs domāju par grūto likteni. Tad divas nabaga vecenītes ar smagiem kurvjiem pienāca. Viņas bija stipri salīkušas, nosvīdušas un aizkusušas. Lai drusciņ atņemtu elpu, viņas atsēdās pie priedes, nolikušas kurvjus aiz muguras. «Nu, kā tevim iet?» viena iejautājās. - «Ak, ko nu, māsiņ! Vai mūsu dzīve nezināma? Velc dzīvību kā pa adatas aci.» «Pie kā tad tagad dieni?» - «Tur, pie tiem bagātiem kungiem iz P.» - «Tad taču tevim vajadzētu labi iet?» - «Labi iet...» vecene iesmējās aizsmakušā balsī, «kādu labumu tu gan, nabaga cilvēciņ, vari gaidīt? Iznāk tā vāja dienišķa maizīte - un tā pate ar zobiem. Dabūju algas rubuli par mēnesi - un viņi teic, tā jau esot liela alga. Kad viņi notērē desmit un divdesmit rubļus par dienu, tad tas vēl nekas, un par maniem sūriem, grūtiem pūliņiem rubulis par mēnesi esot daudz. Kā tu zini, mājās manim puisēns guļ slims jau otru mēnesi, un naudas gan nav ne graša, ko dakteram maksāt, ne ko zāles pirkt. Reizi gribēju aiznest atlikas no viņu pusdienas galda savam slimniekam, bet cienmāte to pamanīja un tikko manim neizplēsa acis. Zagļus - viņa teica - šī nevarot ieredzēt. Izrāva manim atliekas no rokām un turpat pameta lielajam sunim. Žēlīgais Dievs! Suns tādu bagātnieku acīs ir vairāk vērts nekā mēs, nabaga zemes tārpiņi.» «Ko nu, mīļā,» otrā vecene atbildēja, «tā jau iet šinī grēku pasaulē. Bagātie baņķieri sarausuši, diezin, no visiem nabadziņiem sviedrus - ēd un līksmojas, kamēr mēs mirstam badā.» - «Ko tur, mās, redzams, tā jau Dieviņš nolicis. Bet nu iesim, lai kungi nedusmojas! Palīdz manim, mīļā, uzcelt to putraimu kuli, ir neganti smaga.»
Kamēr vecenes pūlējās uzcelt putraimu kuli uz pleciem,» mans zvirbulis stāstīja jautri, «tikām tai aizsienamais bija atrisinājies - un putraimi izbira pa zemi. Lūk, tā bija mana laime.»
«No viena nelaimes otrs barojas,» es piemetināju, «bet nu stāsti tālāk par sevi.»
Zvirbulis nospurinājās un tad iesāka:
«Es jau jums teicu, ka redzēju savu vīru jo dienas jo mazāk, un tādēļ manim iešāvās galvā, ka viņš varētu būt manim neuzticīgs. Kādu rītu, kad viņš atkal aizskrēja, es devos klusu viņam pakaļ. Viņš skrēja taisni uz jūrmalu. Pie kādas lepnas zaļumu mājas viņš iemetās priedē un sāka stipri čiepstēt. Es paslēpos tuvākajā kastaņu kokā un uzmanīju. Nebija ilgi jāgaida, kad resna zvirbuļu mātīte atlaidās un sāka dižoties. Mans vīrs nolaidās pie viņas, un abi salika knābjus kopā - viņi bučojās. Manim sagriezās zils un zaļš gar acīm, un es zaudēju gluži samaņu. Kad es atjēdzos, viņi bija pazudu! Es devos mājās un, skūpstīdama savus mazos cālīšus, gauži, gauži raudāju. Ai, mani mazie cālīši!... Vakarā vīrs gluži nokusis pārnāca. Es neteicu ne vārda. Nakti pārgulējis, viņš otrā rītā atkal aizlaidās. Es, kaut gan labi zināju, kurp viņš devās, tomēr ievaicājos, uz kurieni viņš nodomājis skriet. «Manim krūts sāp,» viņš īgni atbildēja, «tādēļ skriešu jūrā pamazgāties, kas zin, pāries.» - «Skrien, skrien,» es atbildēju, «tikai nepaliec par ilgu, tas tavai veselībai var būt vēl kaitīgs.» - «Ko tu, bāba, zini!» viņš atrūca un aizskrēja. Bet tā bija arī viņa pēdīgā reize. Tā ap pusdienu, to pašu dienu, es izdzirdēju tuvumā šāvienu un ziņkārīgi aizskrēju lūkoties, kas noticis. Ai, kaut labāk to nebūtu redzējuse! Pie kāda krūma viņš un viņa gulēja - nošauti. Divi puikas ar bisi stāvēja turpat klāt. Mani bērniņi, mani nabaga bērniņi!... Bet nu - ardievu, kungs! Manim jāsteidzas uz ligzdu, lai mazie nesāk trakot. Paldies par barību, gan es to uzlasīšu. Ja jums vaļas, atnāciet rīt atkal, es jums vēl ko pastāstīšu. Ardievu!»
Zvirbulīts aizskrēja, un es atgriezos savā dzīvoklī.
«Nu, šodien es jums nestāstīšu vis par sevi,» mans zvirbuls sacīja trešajā dienā, kad atkal biju ieradies vecajā vietā, «bet no saviem piedzīvojumiem še.»
«Tie manim arī patiks dzirdēt,» es atbildēju un ierīkojos uz klausīšanos.
«Pirmajā laikā, kamēr vē1 nebiju te tik labi pazīstama, es šad un tad mēdzu apskraidīt apkārtējās zaļumnieku mājas. Daudzās vietās neko sevišķu neatradu, bet dažās taču ko, kas manim līdz šim bija pilnīgi nezināms. Tā, piemēram, pie kāda loga noskatījos, kā viena jaunkundze - jau labi padzīvojuse - no rīta sevim uzlika smukumu.»
«Šmiņķi?» es vaicāju.
«To es nezinu,» zvirbulis vientiesīgi atbildēja, «es tikai zinu, ka tā jaunkundze, kad piecēlās, bija īsti dzeltena kā vasku svecīte un pavisam nesmuka, bet, kad viņa no kādiem podiņiem kaut ko uzlika saviem vaigiem, tapa gluži balta un sārta. Saposusēs viņa izvilka mazu maciņu no galda atvilktnes un sāka skaitīt. Tur bija divi papīra rubuļa gabali un trīs sudraba naudas gabali.»
«Vai tad tu arī pazīsti naudu?» es ievaicājos.
«Kā ne, to es iemācījos Rīgā no ielas zeņķiem. Viņi, kad viņiem bija izdevies kaut kur nospert vai noblēdīt naudu, paslēpās aiz spīķeriem to izskaitīt. Tur es iemācījos pazīt rubuļu un trīs rubuļu gabalus. Pirmie ir rūsaini, otriem viena puse zaļa. Naudu izskaitījuse, jaunkundzes ģīmis pieņēma ļoti bēdīgu izskatu un sacīja: «Ak Dievs, ak Dievs! Pēdīgā nauda būs drīzi pagalam - un no vīra vēl ne vēsts!» Es pasmējos par jaunkundzes sērām un aizlaidos uz citu māju. Tur bagātnieki dzīvoja. Pats kungs bija vecs, nesmuks un resns, bet sieviņa jauna un ļoti skaista. Viņi patlaban ēda brokastu, kad es nometos kādā zarā.
«Tu taču šodien brauksi uz Rīgu?» viņa vaicāja vīriņu un mīlīgi aplika savu roku ap viņa kaklu.
«Zināms, sirsniņ, zināms. Manim visādā ziņā tur jātiek,» viņš mīļi atbildēja.
«Nebrauc labāk!»
«Kādēļ ne?»
«Es bez tevis nemaz nevaru iztikt. Kad tevis nav mājā, manim diena tik gara, ka nezinu pavisam, ko iesākt.»
«Es tevim atvedīšu ko palasīties.»
«Tas viss manim neko nelīdz.»
«Jā, bet es nevaru citādi, manim jābrauc.»
«Tad es ar negribu tevi kavēt. Brauc, sirsniņ, un domā pie savas Helēnas!»
Ar sirsnīgu bučiņu abi atvadījās, un vīrs naigiem soļiem aizgāja uz staciju. Tikko viņš bija aiz vārtiem pazudis, kad dienestmeita iesteidzās ar mazu vēstulīti. Cetorksni stundas vēlāki pie jaunās kundzes stalts jaunskungs ieradās. Kundze viņu saņēma, debešķīgi smaidīdama, un nākošā acumirklī viņa gulēja pie jaunā vīrieša krūts. To redzēdama, es iedomājos sava vīra un manim metās ļoti, ļoti grūti ap sirdi. Bet te mājai ātri soļi tuvojās, un, pirms jaunie ko atģidās, viņu priekšā cienīgās vīrs stāvēja. Viņš bija nokavējis vilcienu un tādēļ atgriezies atpakaļ. Pie pārsteidzošā skata viņa ģīmis kļuva bāls un zils, acis zvēroja kā plēsīgam zvēram un roka, kura turēja spieķi, savilkās dūrē. Spējš kliedziens noskanēja pa visu dārzu, un jaunā kundze saļima pie mīļākā kājām. Resnais vīrs rupji iesmējās... No tā laika es vairs nelaižos nekad pie zaļumniekiem. Bet arī savās nabadzīgās priedēs neesmu glābta no tamlīdzīgiem skatiem. - Kādu dienu es ievēroju ļoti staltu meitiņu pastaigājamies pa priedēm. Viņas vaidziņi bija sārti un actiņas sapņaini zilas. Pie baltās kleites, kas daiļi pieglaudās pie cēlajām krūtīm, pusplaucis rožu zieds lepojās. Viņa staigāja, domīgi nokāruse galvu, un brīžiem ieskatījās kādā grāmatā. Ko gan jaunava meklēja, par ko viņa sapņoja? Laikam viņas nevainīgajā sirsniņā pavasara jūtas bija pamodušās. Es domīgi pakratīju galvu un aizlaidos pagādāt saviem maziņajiem barību. Tā viņa staigāja katru dienu. Te kādu dienu stalts jaunskungs to pašu ceļu staigāja. Viņš bija ģērbies pelēkās vasaras drēbēs, brilli uz taisnā deguna un vieglu spieķīti rokā. Viņš ātri tuvojās jaunavai, bet tad piepeši atdūrās kā uz mieta. Viņa acis bija kā piekaltas pie staltā radījuma un sārtums pārklāja vaigus. Jaunava satrūkās, un grāmata viņai izslīdēja iz rokām. Jaunskungs ātri noliecās to pacelt. To paceldams, viņš drusciņ ieskatījās tanī un izsaucās:
«Jaunkundze, jūs esiet dzejniece?»
Jaunava piesarka, un varēja skaidri nomanīt, ka viņa bija ļoti sajukuse.
«Pateicos,» viņa vēsi sacīja un gribēja iet, bet jaunskungs viņai nostājās priekšā un sacīja:
«Piedodat manu pārdrošību, bet es esmu no jūsu daiļuma tā aizņemts, ka tiešām nevaru citādi kā vispadevīgi lūgt pēc jūsu godājamā vārda. Es esmu barons T.»
Jaunava uzskatīja jauno cilvēku, zobojoši smīnēdama, un atteica:
«T. kungs, es esmu pilsone. Ar to, ceru, jums pietiks - un jūs ieskatīsiet, ka esiet pārsteigušies.
«Nebūt nē, daiļā dievene, šķiru starpības pie manis neko neiztaisa.»
«Tā? Tas būtu pirmais gadījums dzīvē. Romānos un stāstos, zināms, par to rakstīts ļoti daudz, un tādas būšanas tur nāk ļoti bieži priekšā, bet tās ir vienīgi tikai rakstnieku iedomības murgi. Tādēļ, cienījamais T. kungs, - ardievu!»
«Un jūs manim nesacīsiet sava vārda?»
Jaunava spītīgi atmeta galvu un aizgāja.
«Un tomēr es to izdabūšu!» T. sakarsis sacīja.
Dienu pēc tā tanī pašā vietā T. kungs atkal ieradās, bet staltā jaunkundze vairs nenāca. Par to es, zināms, ļoti priecājos. Arī tāļākās divās dienās viņa nerādījās, kaut gan glaunais kungs ar rožu pušķi rokā ložņāja vai cauru dienu apkārt. Tas skuķis ir prātīgs, es nodomāju un mēdīdama čukstēju no visa spēka T. kungam pakaļ. Bet mans prieks bija pāragrs.
Bija jauka svētdiena, pirmā pēc tā nīkoņa, kas mums bija šinī mēnesī. Visi kungi un dāmas, tā sakot, birtin izbira uz ielu. Starp citiem jau par lielu gabalu ieraudzīju stalto jaunkundzi. Viņa, kā agrāki, bija ģērbusies savā baltajā kleitē ar sarkanu rozi pie krūtīm. Tu mans Dievs, cik viņa bija skaista! Viņa gāja lēni un apdomīgi, bet piepeši sarāvās un - nosarka. Viņas priekšā T. kungs stāvēja un viņu sveicināja. Jaunava gribēja steigties viņam garām, bet viņš, noprazdams viņas nodomu, nostājās viņai blakām un gāja viņai līdzi. Es viņus pavadīju.
«Apžēlojieties,» viņš čukstēja, «un nedzeniet mani projām. Jūs nemaz nevariet iedomāties tās mokas, ko es šinīs dienās esmu izcietis. Es esmu izstaigājis visus stūrīšus un kaktiņus, cerēdams jūs vēl reizi redzēt, un katru reizi sagrauzts pārgāju mājā.»
Es manīju, ka meitene sāka austies, kaut gan neatbildēja ne vārda.
«Ak, jaunkundze, runājiet, sakiet jel vienu vienīgu vārdiņu!»
Viņa apstājās un skatījās viņam stingri acīs, bet tad nodūra daiļo galviņu ar zeltainajiem matiem un kaut ko zīmēja smiltīs ar smalkās kājiņas purnu.
«Vai drīkstu cerēt, ka jūs mani ciestu savā tuvumā?» T. uzmācās no jauna.
«Vai jūs esiet bagāti?» viņa piepeši iejautājās.
T. kungs samulsa. Viņš stostījās un grābājās pēc vārdiem, bet nevarēja nekādus sadabūt.
«Bagātība manās acīs nav nekas,» viņš sacīja izvairīdamies, «un ceru, ka jūs arī tikai mantai nedāvināsiet savu mīlestību.»
«Kas zin!» viņa nopietni atbildēja.
«Nu tad - pavēliet par visu, kas manim ir! Ko jūs vēlieties: vai zirgu, drēbes vai kādu rotu?»
«Es? Es nevēlos nekā no tādām lietām, es vēlos tikai patiesu un uzticīgu sirdi.»
«To jūs atradīsiet pie manis, uz to variet paļauties!»
«Ak, vīrieši ir ļoti viltīgi un bīstami! Viņiem jau sieviets nav nekas, viņi ar to spēlējas kā ar kādu nevērtīgu lietiņu. Un, kad to ir apnikuši, tad viņi tās nomet pie malas, lai ķertos pie jaunām.»
Es aiz prieka būtu sasituse plaukstas, ja manim būtu bijušas rokas kā cilvēkiem. Tas tikai bija skuķis, un tā bija atbilde!
«Jūs iedomājaties vīriešus par daudz tumšās krāsās,» viņš lūkoja attaisnoties.
«Nebūt nē,» viņa cieši sacīja, «es zinu daudz piemērus.»
«Nu jūs taču negribēsiet pie šiem piemēriem arī mani pieskaitīt?»
«Iepriekšīgi es nevaru taisīt nekāda izņēmuma.»
«Nu, tad pārbaudiet mani!»
Viņa mīļi smaidīja:
«Labi, lūkosim!»
«Tad manim arī būs tiesība zināt jūsu saldo vārdu.»
«Mans vārds nemaz nav patīkams.»
«Taču, taču!»
«Mani sauc Līzi V.,» jaunava atbildēja un stipri nosarka.
«Sirsnīgi pateicos jums, Līziņas jaunkundze,» T. kungs sacīja un stiepa viņai savu roku pretī.
Līziņa apdomīgi ielika tanī savus slaidos pirkstiņus. Bet, iekam viņa tos spēja atvilkt, nadzīgais kavaliers jau bija tur virsū uzspiedis dedzīgu bučiņu.
Meitene nodrebēja pie visas miesas.
Tā ir beigta, es domāju pie sevis un, žēli čiepstēdama, aizlaidos projām.
Tālākās dienās jaunie pazīstamie allaž ieradās norunātā laikā, un drīz es nomanīju, ka Līziņa mīļo T.'u. Un kā arī nē! Viņš bija pret viņu tik laipns, tik uzmanīgs kā reti kāds brūtgāns. Katru dienu viņš viņai atnesa tās jaukākās rozes, saldumus un ko vien tik var iedomāties. Līziņa gan vēl bija stingri atturīga, tomēr, kas dziļāki būtu ieskatījies viņas laimes pilnajās actiņās, kas būtu ievērojis viņas saldos smaidus, kādiem viņa apbēra savu cienītāju, tam bij jāsaka, ka skuķis iemīlējies līdz trakumam. Tā visa nedēļa pagāja. Sestdien atkal abi sēdēja pie priedes un sarunājās.
«Mīļā Līziņ,» viņš saldi sacīja un apņēma ar roku viņas slaiko stāvu, «manim rītā uz pāris dienām jāaizceļo.»
«Kā?! Uz kurieni tad?»
«Tikai uz Rīgu. Es būšu drīzi atpakaļ. Bet, pirms mēs šķiramies, pat tanī īsajā laikā manim būs grūti bez tevis - es gribētu zināt, vai tu varētu mani drusku mīlēt.»
«Priekš kam tāds jautājums? Tu zini, ka es esmu tava draudzene.»
«Ak jā, bet ar draudzību vien es neesmu mierā, mana sirds kāro pēc pretmīlestības. Kaut tu jel drusku varētu mani tā mīlēt kā es tevi!»
To teicis, T. nometās ceļos, saņēma Līziņas roku un lūdzoši skatījās viņai acīs. Meitiņa cīnījās ar sevi.
«Nu, manu saldo eņģelīt?»
«Jā, es - esmu - tava,» jaunava čukstēja aizraudamās un šņukstēdama noslīga pie T.' a krūtīm...
Viegli iekarota!
Šķiroties T. sacīja:
«Rītā agri, pirms aizbraukšu, atstāšu te, zem šā akmeņa, tevim vēstulīti.»
Līziņa pateicās un smaidīja laimīgi.
Tiešām otrā rītā agri T. nolika vēstuli apzīmētā vietā. Ap pulksten desmitiem Līziņa jau ieradās un spieda vēstuli pie krūtīm un lūpām. Nabadzīte! Viņa skūpstīja čūsku.
Vēstule skanēja:
«Dārgā Līziņa!

Šonakt es nemaz negulēju. Visu nakti es pavadīju cīņā pats ar sevi. Ak, kaut jel būtu Tevim klausījis, kaut jel Tu būtu spēcīgāka bijuse! Tavs skaistums mani aizgrāba, un es nebiju vairs kungs par sevi manim vajadzēja Tevi iegūt! Tagad tikai es noģiedu, ko pret Tevi esmu noziedzies, un esmu gatavs savai dzīvei vai darīt galu. Tevim bija taisnība, ka šķiru starpība mūsu savienošanos ir par šķēršļi; bet bez tā esmu arī nabags un manim daudz parādu. Manim jāiet bojā, ja nespēju nomaksāt parādus, un vienīgais līdzeklis glābties ir - paņemt bagātu sievu. Mani vecāki tādu jau manim izmeklējuši, un rīt es ar viņu kļūšu savienots. Piedod manim un topi laimīga ar citu! Še klāt pielieku savu pēdīgo naudu, 25 rubļus, izlieto tos, kā Tevim patīk.
Barons T.»

Nabaga meitiņa, izlasījuse šo briesmīgo vēstuli, kā bez spēka saļuma pie priedes. Īss sapnis! Tad viņa piecēlās un, ārprātīgi iesmiedamās, aizskrēja. No tās dienas viņu vairs neesmu redzējuse. Atkal viena skaista roze nomaitāta! Un nu - ardievu, kungs! Mēs arī šķirsimies, citādi - kas zin, kas ar mums notiek.»
Es izsacīju laipnajam zvirbuļam savas karstākās pateicības un domīgs soļoju mājās. Tad rau, kāda ir dzīve jūrmalā! Dubļi, skaidri dubļi vien!
Es labāki palieku, kur esmu, un dziedu:

Par mantu maz ko bēdāju,
Gan būšu pārticis...

Iespiests no grāmatas Purapuķe J. Humoreskas un stāsti. R., 1891.