JĀNIS PURAPUĶE

Ķibele aiz ķibeles

SALAUZTĀ VISTAS KĀJA

Piciņš un Buciņš bija labākie draugi, kādi jebkad pasaulē bijuši. Kas vienam bij, tas bij arī otram, un, kā vienam trūka, tā trūka arī otram. Abi viņi nodarbojās ar zemkopību, abi bija krietni turīgi, abi valdīja vienu māju - un abi dzīvoja vienā istabā. Manta, kas gan bija katram sava, tika no abiem uzskatīta par kopīgu. Ja vienam vajadzēja kur braukt, tad viņš nemaz neskatījās, kā zirgu paņēma, bet iejūdza to, kurš gadījās tuvāk pie rokas. Iejūdzot iznāca arī kaimiņš un, redzēdams, ka viņa zirgs top jūgts, noglaudīja to un sacīja: «Redz, kā melnais met spalvu, pagāns, pag, es iešu dabūšu susekli, nosukāsim, citādi tev drēbes apnesīs ar spalvu.» Un, zirgu nosukājis, tas palīdzēja loku uzcelt un somastauklu savilkt. Abi jau bija iebraukuši laulības ostā un svētīti: Piciņš ar lielu, miesās spēcīgu meitu un Buciņš ar mazu, vāju dēlu. Tēvu draudzība saistīja arī abas ģimenes draudzības saitēs. Kad Piciņiene bija izvārījuse kāpostus ar gaļu un Buciņiene biezu putru ar sviestu, tad notika, ka abas ģimenes nosēdās pie viena galda, kas bija nolikts istabas vidū, un ēda, kas nu kuram patika: vai nu kāpostus ar sviestu, vai biezu putru ar gaļu. Tādējādi, saprotams, dzīve abām ģimenēm bija bez kādiem rūgtumiem un raizēm. Viņas bija pilnīgi laimīgas un lielākas laimes nevēlējās. Bet - ko es saku! - Piciņš un Buciņš, ievērodami savu jauno ļaužu kopīgo labo satiksmi, gribēja abas ģimenes vēl tuvāk saistīt vienu pie otras caur to, ka jaunajam Buciņam bija jāprec jaunā Piciņiene. Caur to tad notika, ka mājas uz priekšdienām pārgāja viena paša rokās, palika par vienu pašu īpašumu un tomēr piederēja abām ģimenēm. Ak, un cik laimīgi bija abi veči, kad tie svētdienās pēc pusdienas lasīja «Baltijas Vēstnesī» kādu mīlestības stāstu! Abiem bija brilles uz acīm, viens avīzi turēja kreisajā pusē, otrs labajā; kad Piciņš klepoja vai izšņauca degunu, tad lasīja Buciņš, turpretī, kad Buciņš klepoja vai izšņauca degunu, lasīja Piciņš. Mīlestības stāstu izlasījuši, abi reizē nolika brilles uz galda, skatījās viens otram, laimīgi smaidīdami, acīs un tad griezās pie bērniem, kas pa to starpu bija atsēdušies uz gultas malas un abi glaudīja vienu kaķi, pie kam bieži skatījās viens otram acīs un, paši nezinādami, par ko, smējās tik sirsnīgi un arī tik nevainīgi kā par lielāko joku.
«Nu, Piciņ! Redz - vai mums nav mīlestības stāsts pašiem mājās?»
«Kā nu nē, Buciņ! Ir jau, ir.»
«Reče - kam tad mums lasīt par citiem un vēl maksāt par to naudu?»
«Nu tādēļ, lai arī par citu laimi paprīcātos.»
«Tā nu gan ir, Piciņ.»
Abi jaunie jutās caur tādām tēvu sarunām ļoti sakustināti, nodūra galviņas un nosarka. Mātes, kas nodarbojās pie krāsns, viena vārīdama, otra pakurdama uguntiņu, dzirdēdamas tēvu sarunu, turpināja šādi:
«Nudie', māsiņ, ir gan Dieviņš pats tos vienu priekš otra izredzējis. Kas vienam nav, tas otram ir.»
«Ai, māsiņ, kas nu Dieviņu gudrībā pārspēs! Tavs Mārčels tāds sīciņš, redzams, nav tik daudz tā spēka kā izmaņas un saprātības, mana Marele tāda drukna, ar lielāku spēku apdāvināta, tēvā vairāk atdzimuse, - nu, redz, un-n-e abi kopā iztaisa vienu dūšīgu pāri, kas vai kalnus var pārskatīt.»
«Kā tad, māsiņ, kā tad!»
«Bet kad tad taisīsim kāzas?»
«Nu, uz rudeni jau būs jārauga.»
«Bet vaizi, māsiņ, ko?»
«Nu?»
«Tad taisīsim tādas kāzas, kādas te tuvienē nebūs redzētas.»
«Protams, māsiņ, protams! Es audīšu vadmalu, tu pusvilnainu; es kaušu vērsi, aitas un teļus, tu cūkas; es cepšu saldskābu maizi, tu pīrāgus. Tēvi lai gādā par dzeramo!»
«Ko nu par šito, to jau izdarīsim kā nieku! Vai, māsiņ! Kausu! Kausu! Putra iet ugunī!»
Saruna apstājās, jo vāroties putras katls bija piekūsis un putra gāja pāri.
Iesākumā apkārtējie kaimiņi bija diezgan zaimojuši Piciņu ar Buciņu, zināms, aiz skaudības, un bija lūkojuši abus sarīdīt, iestāstīdami Buciņam, kurš bija pēc dabas ātrāks par Piciņu, ka Piciņš to mācot nost, jo tas no mājas ieņemot vairāk nekā šis. Uz to Buciņš bija atbildējis: «Un kas jums tur par daļu? Nebāžat savus degunus svešos caurumos!» Ar to lieta nobeidzās. Zināms, galu galā Buciņa izturēšanās pret kaimiņiem rīdītājiem nāca zināma arī Piciņam. Piciņš par to apkampa savu draugu Buciņu, nobučoja to un sacīja aizgrābts: «Ķiķī!» Jaunā ģimene, redzēdama tēvu bučošanos, arī iesila un - nobučojās tā gari un šmīkstoši. Jauno darbošanos redzēja mātes un, prieka pārņemtas, sāka papriekšu acis slaucīt, tad bučoties. Pēc šā pacildinošā atgadījuma Piciņš ņēma savas druknās meitas un Buciņš atkal sava sīciņā dēla roku, saveda abus jaunos, nokaunējušos ļautiņus kopā un saspieda viņu rokas vienu otrā. To padarījuši, abi gribēja runas turēt un tādēļ runāja reizē, lai nevienam nebūtu ar savu runu jāgaida. Bija dzirdami šādi vārdi bez jebkāda sakara:
«Bērni! - ai, bērni! - nedomājiet - jūs, smurguļi! - nebūs - kā teikt - māte - esiet godīgi pie Dieva labās rokas - nav vis cepts - ko dari brūtgānam pieder - tev nebūs citam - viņš ir tavs - dzirdiet, smurguļi! - pasauli - neapgāniet kas ko vērts! - nepilda bauslību - kā teikts - tev būs - kauties - aplam - bērni! -ai, bērni!!»
Bērni bija no runas, no kuras neviens nekā nesaprata, tā aizgrābti, ka raudāja rūgti. Mātēm arī bira asaras pār vaigiem, un arī tās gribēja runāt, bet vīri teica: «Turat mutes!» Tādēļ tās pacēla rokas, it kā gribētu Dievu lūgt, un brēca bez mitēšanās: «Ak, tētiņi, ak, tētiņi!»
Pēc visas šās kņadas mātes uzmeta uz pleciem lakatus un aizskrēja katra uz savu kaimiņu pastāstīt par šās dienas mājas notikumiem. Stāstos tā viena, kā otra nespēja diezgan nolielīt savu istabas kaimiņu: «Kas tas par zelta cilvēku! Lūk, tādus kaut Dieviņš visus būtu radījis! Cik viņš labsirdīgs un strādīgs, to gan nevaru izstāstīt! Iet caurām dienām ne ēdis, ne dzēris un strādā kā lācis. Tas tik ir cilvēks! Un tādi viņi visi: tāds pats vecais, tāds jaunais, tāda pate arī vecene. Un kā mēs satiekam - nu, to tik vajadzētu redzēt! Līdz šai baltai dienai viens no otra neesam ne jauna vārdiņa dzirdējuši. Bet uz kāzām jau nu, mīļie, taisāties gan - kādas jau nu būs, būs, bet, domāju, par kaunu jau nebūs. Ardievu, māsiņ!» - Un tā tā dziesma skanēja no abām pusēm, kamēr jaunie mājās putru vārīja.

Laimīgs tas, kuru liktenis uzskata laipni ar abām acīm, bet vai tam, kuru tas sāk vajāt.
Piciņš un Buciņš bija likteņa luteklīši, un viņš tos glaudīja smaidīdams. Un kā nu gan lai neglauda! Piciņš bija no kolonistu «gatungas» jeb «zurtas», stiprs, garš tēviņš varen platu muti un pastīvu mēli. Viņš bija dzīvojis ilgus gadus starp lejaskurzemniekiem un iemācījies it teicami latviski. Taisnība gan, viņš mīļoja arvienu «i» vietā izrunāt «ie», pa piemēru, ziergs, ciervs, sierds, zierņi u. c., «o» vietā teikt «u», kā kurķis, kunjaks, «ne» vietā saukt «ni» un «u» vietā teikt «o», kā orķis, borzma, dort, korvis u. c. Tad viņš arī mīļoja svarīgos acumirkļos izlietāt vārdu «ķiķi!». Buciņš turpretī runāja apdomīgi, plecus paraustīdams un lūpu uz kreiso pusi sagriezdams. No auguma viņš bija zems, plecīgs un, caurmērā ņemot, apdāvināts ar labu apķērību.
Nākošu sestdien, tā bija norunāts Piciņa un Buciņa ģimeņu starpā, jāved jaunais pāris cienīgtēvam priekšā stādīt, lai tad pēdējais baznīcā laimīgo atgadījumu pasludina visai draudzei. Uz šo svarīgo dienu nu rīkojās ar savādu rūpību. Piciņiene bija atnesuse no kaimiņiem, slepeni, zināms, ļoti smuku, raibu vistiņu, kuru gribēja dāvināt jaunajam pārim, kad būs atbraukuši no cienīgtēva. Līdz tam laikam viņa nodomāja vistiņu izmitināt gubenī. Bet vai tad nu tāda vista ir kā kāds prātīgs radījums! Ņēmies, pagāns, un izlīdis no gubeņa laukā, ievilcies Buciņienes sīpolos, kur peras pēc sirds patikšanas.
Tas notika taisni tā ap pusdienas laiku. Citām reizām, pusdienu paēduši, abi kaimiņi ar savām ģimenēm atdusējās, bet šodien tas bija citādi. Viens nodarbojās piedarbā ar ratu sakārtošanu, otrs klēti viksēja iejūgu. Piciņiene gatavoja kādu mākslīgu rausi ar sīpoliem, un abi jaunie dārzā zem ābeles izsacīja vieni otram jau vai desmitreiz savu karsto mīlestību.
«Ak, mans saldais Mārčiņ!»
«Ak, mana saldā Marele!»
«Kā es tevi mīlēju!»
«Tev teikt pat nespēju!»
«Vai dosi man mutīti?»
«Cik gribi, ņemi tikai!»
«Tu, manu Mārčiņ, bez tevis nevarētu dzīvot!»
«To es tevim ticu, mans labais - labais - labais nu? Kas?»
«Mans labais eņģelīt!»
«Jā, redz, kā uzminēji!»
«Vai zin ko, Marel?»
«Nu, ko?»
«Tu tak to zini!»
«Nu, saki!»
«Es tevi mīlēju.»
«Ak tu, palaidnis! To jau sen zināju, un es tevi arī mīlēju.»
Abi apkampās.
Buciņiene gāja pēc sīpoliem. Piciņiene meklēja vistu. Piepeši Buciņiene ierauga savos sīpolos ko raibu...
«Ak Dievs, kādi tie sīpoli! Kāds velns tad tos tā izrakņājis?» viņa iesaucās un ķēra pēc kāda mieta gabala.
«Tiš, tiš-tiš-tiš-ti-i-š, vanadze!»
«Kagaka-ka-ka-ka-ka!»
«Tiš, maita! Visus sīpolus izplēsuse, pļurza! Kad tevi vanags norītu!»
«Kagaka-ka-ka!»
Švirrrkššš! - mieta gals šāvās pārdrošajam zvēram virsū, tā ka pēdējais, pāra reizes kūleņus apmetis un arvien vēl «kagā, kagā, kagā, kagā-kakakā!» bļaudams, nopluskāja sētmalē un te nokrita.
To visu bija noskatījusēs Piciņiene. Viņai sirdī tā kā ar tutenu kāds iedūra. Drebēdama, bet ne vārda neteikdama, tā piesteidzās pie smukās, raibās vistiņas. Vistiņa gribēja bēgt, bet vairs nespēja, jo viena kājiņa vilkās pa zemi...
«Kāds velns tad tādu nešķīstu putnu te atstiepis!» Buciņiene ņurdēja, savus sīpolus apskatīdama.
Vārdi bij runāti diezgan dikti un sasniedza arī Piciņienes ausis, kura bija pa tam cāli noķēruse un atraduse, ka raibajam putniņam kājiņa trijās vietās pušu. Ak, kā viņš žēli čiepstēja!... Tas mazais, labais putniņš!
«Tā tik ir slepkavīga mātīte!» Piciņiene spieda arī reiz vaļā. «Velns esot cāli atnesis - klausies nu! Pašu, tādu vilkamāti, ir sātans atrāvis!»
Buciņiene satrūkās. Viņai ne prātā nebij nācis, ka cālis varētu piederēt kaimiņienei, tai tak nebij nekādu noslēpumu - un cāli tā tak vēl mazāk būtu slēpuse. «Drīzāk,» tā domāja, «cālis būs kādas kalpu sievas.» Tādēļ Piciņienes vārdi to pilnīgi pārsteidza. Drusciņ apdomājusēs, tā iesaucās, kulakus kratīdama:
«Ak tu - tu-u, šņarrrgle! Kā tu, bāba, drīksti teikt, ka mani velns atrāvis, ko? Vai zini, kur par tādiem vārdiem vari nokļūt? Ko?»
«Ej nu, ej, razbainiece! Jau sāk cāļus sist zemē, kas zin, drīz ķersies pie citiem! Tu esi gatava velna bāba!»
«Es gatava razbainiece, velna bāba? Es - es? Bet nu pagaidi, es tev gan rādīšu, ubadze!»
«Kāda es ubadze? Kāda es ubadze? Vai tu redz' šito (rāda knipi), ko? Lūk, tas tu esi un tik tev ir! Ko tu par citiem bēdā, kam visa kā diezgan? Pielūko, ka ziem` atkal nenāc pie mūsu galda ēst!»
«Ak tu Dieviņ! Vai tev tik vien tās gudrības bij, ko? Es ejot pie šo galda ēst - tad ta' glupa mātīte! Pašai nav tik daudz, kā savu lielo maisu vīru un resno meitu ko piestampāt, nāk pie mums - vēl lielās! Ko nu lielies, ubagu saite!»
«Mans vīrs liels, mana meita resna? Ak tu, varza tāda! Kas tad tev par vīru? Tīrais sprūdzenītis, dēls kā ķipītis. Vēl izdomājuši ļaudīs iekulties - grib manu meitu precēt... ak tu badakāši! Kad nu būtu krietni ļaudis - lai nu arī, bet pie šitādiem rīklesrāvējiem, cāļu slepkavām - savu meitu - nekad un nekad!»
Pa tam Buciņiene bij tuvojusies Piciņienei un grūda tai knipi padegunē, arvienu saukdama:
«Še tev! Še tev! Lūk, še, lūk, še, ko tu dabū! Tas tev par tavu lielo muti, kas virinās kā stadalas vārti!»
Ne vārda neteikdama, Piciņiene krita Buciņienei pinkās...
Tai pašā acumirklī tuvojās saniknotajiem gariem Piciņš ar Buciņu. Abi uzskatījās mēmi uz savām sievām, kas zobiem un nagiem cīnījās uz dzīvību un nāvi. Buciņš sakarsa un nikni devās savai sievai virsū, lai te atrautu no Piciņienes. Bet te tam aizmetās kāja, un žvakš! - tas nokrita gar zemi, diezin kā Piciņieni līdzi noraudams. Redzēdams sievu krītam, Piciņš gribēja te saturēt, bet nogāzās pats līdzi un taisni Buciņam virsū.
«Tad ir lācis!» Buciņš stenēdams iebrēcās un grūda kolonistam ar dūri ribās.
«Ka tevi velns!» Piciņš ievaidējās. «Sper tavu speršanu, ka tu galu dabūtu sperdams, pagāns tāds!»
«Vadzi! Nelamājies, jeb es tev tādu iekraušu, ka tu vai...»
«Ak tu, zierga gaļa! Ka es tev reizi dūšu pa nāsiem, tad mirjons uz vietas būsi! Proti?»
«Nu, ķēms tāds!» Buciņš iesaucās un krāva reizi tik spēcīgi Piciņam sānos, ka tas kā salmu kūlis aizvēlās projām. Buciņš uzlēca kājās un izsaucās nicinošā balsī:
«Redz nu, mirjon!... Tāds barjoklis - aizvēlās kā salmiņš!»
Piciņš arī uzsprāga kājās un devās pret pretnieku:
«Tu, mūžīgais krjoplis! Ka tevi grābšu savūs nagūs, tad pa pierkstu galim izspīdīšu dvēseli laukā!»
«Va velnu, cik lielīgs!»
«Nemurkšķ' vairs ni vārda, citādi aizkurķēšu muti kā... kā...»
«Nu palūko, barjokli!»
«Na, te būs tev...»
Tai pašā acumirklī piesteidzās Marele pie tēva un to saturēja kā dzelzis.
Abi samīlējušies ļautiņi bij skatījušies kā ugunsgrēkā uz visu troksni; bet Marele redzēja, ka var iznākt vēl nopietnāka kaušanās, tā piesteidzās pie tēva to apmierināt:
«Laid, tēt, lai paliek! Ar tādu knipi tak tev nav vērts iesākt.»
«Murmulis viņš ir!»
«Kā, mans tēvs esot knipis? Knipis - tu teici? Vai tu zini, kas tu esi? -Lielā govs!» jaunais brūtgāns iesaucās uz savas brūtes.
«Nu, nu, knipīt, netrako! Redzi šo!...» brūte atbildēja, kulaku rādīdama, kas izskatījās pēc kalēja lielā āmura.
«Ir gan tev rīks!» brūtgāns apbrīnoja. «To tu galu galā varēsi vēl uz izstādi aizsūtīt.»
«Varēšu vai nevarēšu, tev padomu neprasīšu.»
«Cik jau neesi prasījuse!»
«Lielīties jau māki!»
«Viss labs, ko cilvēks māk.»
«Ko nu ar tādu runāt! Nāc, tēt, iesim!»
«Iesim, bet lai viņš tik pīsargās, ka nisaberžu tam kaulus!»
Pamazām sāka režģis atritināties. Abas vecenes, viena ar zilu aci, otra ar pusbizi, neteica ne vārda, tikai raudāja, locīdamās un pie zemes krizdamas. Piciņš aizgāja uz lauka, un viņa meita iegāja gubenī raudāt. Buciņš-sen. ielīda gultā, un Buciņš-jun. vārtījās zem ābeles un arī raudāja. Te viņš pārdomāja visus jaukos brīžus, ko tik laimīgi ar Mareli pavadījis, un nu - viss izjucis, iziris, auksts un salts. Sirds gribēja tam no žēlabām pušu sprāgt, bet viņš apdomājās, ka, ja to atļautu, tad būtu pašam jāmirst, un tādēļ saturējās. Tikai asaras ritēja aumaļām pār bālajiem vaigiem...

Kur nu bija palicis labais liktenis? Kādēļ viņš vairs neglaudīja savus mīlulīšus? Jau vairāk dienas bij pagājušas, bet tomēr viss bija tikpat bēdīgi kā nelaimes dienā. Galds no istabas vidus bija pazudis, mantas visas piekoptas stingri savā kaktā, un starp Piciņu un Buciņu ģimenēm netika neviens vārdiņš mainīts. Vakaros vai pusdienā, kad visi saradās istabā, bij tik kluss kā dievnamā pa uzsaukšanas laiku. Ja Piciņi sēdēja uz šo pusi, tad Buciņi aizgriezās uz otru pusi; ja Buciņi ēda zirņu putru, tad Piciņi, kaut tiem arī zirņu putra vārīta, ēda siļķi ar pupām. Kad Piciņi skatījās pa logu, tad Buciņi lūkojās pagultē, bet, kad viņi griezās pret pagulti, tad šie skatījās pa logu, un tā tas turpinājās visās vietās un lietās. Tikai jaunie grūti nopūtās, paskatījās pazagšus viens uz otru, kad domājās viens no otra neievēroti, un nobirdināja pa asarai. Abiem radās sirdī neizsakāma ilgošanās, žēlums un rūgtums, bet tomēr, kad netīšu abu acis satikās, tie tūdaļ ģīmjus savieba spītīgi un ļauni.
Piciņš un Buciņš bij arvienu saskābuši un sarūguši, staigāja apkārt kā mēnešsērdzīgi un nevarēja nekur miera atrast. Viens no otra tie bēga pa lielu gabalu un sargājās no satikšanās. Viņu ģīmji bij nopietni, dusmīgi, domu pilni un smadzenēs perinājās dievs zin kas! Abas vecenes turpretī, viena otrai garām iedamas, spēcīgi šņāca un diezin ko zem deguna noņurdēja. Viņām arī tik vēl bij tā prieka, kad aizgāja uz kaimiņiem, kur varēja savu žulti izgāzt pār agrākiem draugiem, tos nosaukdamas par «visnekrietnākiem, vissliktākiem, neģēlīgākiem, nesmukākiem un slinkākiem cilvēkiem», kas tā kā tā drīzumā izputēšot. Kad kaimiņi prasīja, kas tad ar kāzām būšot, tad dabūja par atbildi, ka tā tik tāda izplukšķēta valoda, ko ļaunas mēles izpaudušas.
Apkārtējie kaimiņi gandrīz negribēja savām ausīm ticēt un tādēļ gaidīja ar jo lielu ziņkārību, kā lieta beigsies. Un diemžēl viņiem arī nebij ilgi jāgaida uz lietas turpinājumu, jo Piciņš bij Buciņu apsūdzējis pie pagasta tiesas dēļ skādes atlīdzināšanas par salauzto vistas kāju. Nākošu piektdien bij jāierodas abiem prāvniekiem līdz ar savām sievām pie pagasttiesas.
Pagasttiesa uzskatīja Piciņa sūdzību tīri par niecīgu un domāja, ka drīz ar to tikšot galā, abus prāvniekus samierinot. Bet, kad tiesas dienā bijušos draugus sauca priekšā, lieta izskatījās gluži citāda.
«Piciņ, par ko jūs sūdzat Buciņu?» tiesas priekšsēdētājs jautāja.
«Vai es?»
«Nuja, jūs!»
«Es gribēju cīnīgai, žēlīgai tīsai prīkšā celt par to slepkavību, kas notikuse vienpadsmitā augusta mēneša dienā, pulksten divpadsmitos un trīspadsmit minūtēs pusdīnā, no tā krjopļa Buciņa sīvas pī manas vistas, kas no manas sīvas bij atnesta prīkš manas meitas dāvanām uz kāzu gūdu. Lūk, tas krjopļa dēls, arī tāds pats...»
«Nelamājies, stāsti godīgi!» tiesas priekšsēdētājs skarbi iesaucās.
«...ķervels, gribēja manu meitu precēt. Bet, kā nu es tagad pēdējā laikā noraudzījis, tad lieta vis nivar īt, jo...»
«Stāsti par lietu, nedauzies gar malām! Mums nav vaļas te klausīties tavos precības stāstos.»
«Nu, tad lai stāsta mana sīva, tā labāki zin.»
«Lūgtu, cienīga tiesa, es jums izstāstīšu, kā tā lieta īsti bij. Es aizgāju uz kaimiņu Pricieni - tā ir manas mātes māsas meita, lūk, šitā paša zaldāta Priča sieva, kas pērnruden pārnāca no zaldātiem, tāds maktīgs cilvēks, lielām ūsām. Priciene tīri dzied vien, kad tādu vīru dabūjuse. Ar Pricieni izrunājusies, aizgāju uz dārzu apskatīties, kā viņiem kāposti aug. Nu, jāsaka, ka viņiem ir smukāki kāposti nekā mums...»
«Kas tad tev par kāpostiem prasa, stāsti par vistu!» priekšsēdētājs uzbrēca diezgan nikni.
«Nuja, cienīga tiesa, nāks jau par vistiņu arī, nebīstaties, ka nenāks, būs jau, būs! Nu, turpat pie Pricienes to cāli nopirku. Ak, kas tā bij par skaistu vistiņu!»
«Tad ta' skaista - raiba kā dzenis!» Buciņiene iemeta starpā.
«Nu, vai tu ar zini, kas skaists? Tu tikai proti dzīvām radībām kājas nolauzt, matos krist un bizes noplūkt - jā, kātad! Redz, kas šī par tādu - smuka neesot! Pate gan domājas smuka būt!»
«Nu, nu, švarnica! Sāc tik atkal putrot!»
«Lūdzu, cienīga tiesa, to uzņemiet pratakulē, jo dzirdat, ka tā murkše mani sauc par švarnicu. Paprasāt viņai - kas tas ir par vārdu?... Tur vairāk nekas kā tik tūliņ cietumā!»
«Dzirdat, dzirdat, kā viņa sauc mani par murkšķi! Lūdzu, cienīga tiesa, to uzrakstīt uz pratakula.»
«Klusu! Atbildiet, ko es jums prasīšu; un citādi turat muti,» priekšsēdētājs atkal uzbrēca, «saki tu, Piciņien, - par ko tu sūdzi Buciņus?»
«Nu, redzat, cienīga tiesa, kā tur nu var cilvēks klusu ciest, kad - riktīgi tā kā zvēri! -ņem rungu rokā un pārsit ar to cāļam kāju. Lai Dievs nedod, kā pie mums tagad iet!»
«Nu, Buciņien, vai tu pārsiti cāļam kāju?»
«Nē, augstā, žēlīgā tiesa, kā nu es tādu grēku darbu darītu! To jau šī pati mēlgale ir jums samelojuse - un vairāk neko.»
«Nu, vai tad tu nesviedi manam cāļam ar mietu? Ko?»
«Es tik tāpat, cienīga tiesa, tādu mazu kociņu metu kaņepēs, zvirbuļiem, bet par vistu nezinu nenieka. Ja nu vista tiešām būs dārzā bijuse, tad gan laikam būs pate pārlauzuse to kāju, pār sētu lēkdama. Viņa jau tāda glupa bija, vai nu kā prātīga vista!»
«Vai tu to vistu redzēji?»
«Vai es? Nē, kas man daļas gar viņas vistām!»
«Nu, kā tad tu zini, ka viņa bij glupa?»
«To es nomanu pēc Piciņienes stāstiem.»
«Kā tad tu zināji, kā pirmāk teici, ka tā vista raiba kā dzenis?»
«To es zinu no tam, ka Piciņiene visu raibu sauc par smuku.»
«Piciņien, vai tas tiesa, ko Buciņiene saka?»
«Man patīk gan raibas vistas labāk par citām.»
«Vai vēl kāds redzēja, ka Buciņiene tavai vistai pārsita kāju?»
«Kā ne, mēs visi redzējām.»
«Kādi visi?»
«Nu, es.»
«Vai citi neviens?»
«Nē, citi vēl nebij atnākuši.»
«Nu, tad labāk saderat mieru; par tādu nieka lietu jums nav vērts sūdzēties. Lai Buciņš maksā Piciņam...»
«Jā, tad gan!» Piciņš iesaucās.
«Neparko ne!» Buciņš iebrēcās.
«...lai Buciņš maksā Piciņam trīsdesmit kapeikas par salauzto vistas kāju un Piciņš Buciņam trīsdesmit kapeikas par nokavēto dienu - un tad variet būt mierā.»
«Nē, cienīga tiesa, es neesmu ar to mierā!»
«Es ar ne! Es apelierēju!»
«Nu, tad manis dēļ ejat, kur gribat, sūdzēt. Mēs jūsu lietu vairs tālāk neievērosim, jo tā ir par daudz niecīga un bez kādiem pierādījumiem. Varat iet mājās!»
«Bet, lūdzu, protokola norakstus.»
«Nedabūsiet nekādus!»
«Labi, labi, gan jau zināsim, pie augstākas tiesas ko darīt.»
No tiesas istabas izgājušiem, Buciņiene teica uz Piciņienes:
«Eka nekā nedabūji! Ar visu lielo sūdzēšanu nieka ieguvi!»
«Nepriecājies vis, māsiņ, gan tu vēl dabūsi!» Piciņiene atkliedza.
«Redzēsim!»

Vesels gads jau pagājis pēc minētās tiesas dienas, un tomēr salauztā vistas kāja vēl nav aizmirsta. Piciņš žēlojās par pagasta tiesu pie draudzes tiesas, tādēļ ka viņa lietu neiztiesājuse, kā vajadzējis. Draudzes tiesa deva pavēli pagasta tiesai lietu vēlreiz ņemt iztiesāšanā. Abi prāvnieki tika no jauna saukti priekšā, un Piciņiene teica uz Buciņieni: «Edz, kā tu dabūsi!» Pagasta tiesa izklaušināja otrreiz vainīgos un deva šādu spriedumu:
«Dēļ salauztās vistas kājas trūkstošu pierādījumu dēļ Buciņiene tiek attaisnota; bet lamāšanās dēļ viņai, t. i., Buciņienei, jānosēd divdesmit četras stundas cietumā, tāpat viņas vīram Jāņam Buciņam...»
Kad priekšsēdētājs bija līdz šai vietai spriedumu pasludinājis, tad tika pārtraukts caur Piciņa gavilēm. Abi Piciņi tikko no prieka neapkampa Buciņus, un Buciņi bij pavisam mēmi no bailēm. Priekšsēdētājs turpināja:
«Bet, tā kā izrādījies, ka Piciņiene un Piciņš arī ir lamājušies un rupji bijuši pie tiesās, tad arī viņiem tiek nospriests katram divdesmit četru stundu cietuma.»
Buciņi iesmējās tik skaļi un svabadi, Piciņi turpretī stāvēja atvērtām mutēm kā sāls stabi. Abas puses pret spriedumu pieteica nemieru.
Nu tik īsti iesākās tiesāšanās. Piciņš brauca uz Rīgu pie advokāta, Buciņš arī brauca. Piciņu advokāts nepieņēma, Buciņu arī ne. Abi galā griezās pie maluapikātiem, «privāttiesu-lietu-pratējiem», rīklesrāvējiem, kas strādā bez diploma un rauj maksu bez takses. Šie putni tūdaļ saņēma vistas kājas procesi un, zināms, arī krietnu sauju naudiņas, jo tā esot vajadzīga priekš štempelmarkām un citiem papīriem. Nu kā tad! Un kas nu, Dieviņ žēlīgais, ies tādā svarīgā lietā naudu taupīt! Naudiņa gāzās gubām rebiniekiem rokās, un procese gulēja vairāk nekā gāja uz priekšu. Bet bij jau, zināms, jāpaciešas, kamēr vistas kāja izgāja zemākas tiesas cauri, jo, kā advokātu lielkungi bij izskaidrojuši, tāda svarīga lieta varot vinnēt tikai pie oberhoftiesas jeb kriminālpalātas. Nu, lai arī būtu tā, kad tik vinnē!
Tā pagāja gads vienās rūpēs un raizēs, naudas izdošanā un braukšanā. Piciņa un Buciņa saimniecība ne tikvien sāka slīdēt uz leju, bet abi kaimiņi ar briesmām pamanīja, ka naudas krājums, ko ar sviedriem vaigā bija miera laikos sakrājuši, diezin kur palicis, kur ne, tā sakot, izsvīdis.
Lai gan sirds nosāp par tik grūti pelnītiem grašiem, tomēr tas būtu vēl panesams, ja viens un otrs jau nebūtu ieķēruši kaimiņu makos. Un šie mazticīgie kaimiņi! Viņi ne tikvien rādīja abiem draudošus vaibstus, bet bija vēl pie tam tik nekaunīgi abus prāvniekus nicināt un saukāt ar palamām: Piciņu par «salauzto vistas kāju» un Buciņu par «veselo vistas kāju». Ak Dievs! Vai tad tie teļapēteri nemaz nejuta, ka te stāvēja viss ģimenes gods uz svariem? Bet pagaidāt tik jūs, kad mēs vinnēsim savu prāvu!...
Pa to starpu abas jaunās Piciņu un Buciņu atvases bija briesmīgi pārvērtušās. Tagad tie vairs nerādīja vis kā iesākumā spītīgus ģīmjus viens otram, bet saskatījās ar asarainām acīm, ar nožēlošanu un ilgošanos sirdī. Cik reizes tie naktī nesvaidījās no vieniem sāniem uz otriem un cik reizes nenopūtās: «Ak, Kungs, kad tu mūs atpestīsi?»
Vecais Buciņš turpretim pastāvīgi lūdza: «Čorts būtu norāvis Piciņa vistu un, gandrīz jāsaka, manu veceni līdz ar viņas sīpoliem!» Piciņš atkal teica: «Pats nelabais jau manu sīvu dīdīja izgādāt sevīm tādu nišķīstu putnu. Vai viņu nivarēja pūce nūspert jeb vanadze aiznest?»
Tomēr jāsaka patiesība. Kaut gan abas ģimenes bija reiz sanaidojušās un tiesājās, tad tomēr no jauna neplēsās. Pa lielākai daļai notiek, ka, ja vienas mājas ļaudis sākuši reiz plūkties, tie plūcas gandrīz ik dienas un pēc pirmās prāvas nāk daudz citas pakaļ. Un kur nu mājas dzīvē negadās priekš tam iemesla! Vai nu viena lops ieiet otra sējumā, jeb caur pārskatīšanos pašam gadās piedurties pie otra īpašuma. Pie Piciņiem un Buciņiem tā nebij. Taisnība, viņi nerunāja viens ar otru, viņi arī nebārās, ja viena lops bij otram skādi padarījis, bet noskatījās ar žēlumu uz saviem bērniem, kas jo dienas jo vairāk noliesēja un panīka.
Apkārtējie kaimiņi bij daudzreiz lūkojuši nemierīgos un tomēr mierkārīgos samierināt, bet tas tiem nebij izdevies. Vienīgi sīva galvas papurināšana bij viņu atbilde uz kaimiņu padomiem. Te tik liktenis spēja ko darīt, ne cilvēki. Un liktenis to arī darīja.
Beidzot! Taču reiz!
Piciņš ar Buciņu dabūja ziņu no pagasta tiesas, ka tiem jānākot klausīties hoftiesas nolēmumu, kas pagasttiesai caur draudzes tiesu piesūtīts dēļ izpildīšanas.
Kā daba atmostas uz jaunu dzīvi un rosību pēc ilga sausuma, atveldzēta caur spirdzinošu lietutiņu, tā arī atspirga Piciņa un Buciņa sirdis pēc tik daudz rūpēm un raizēm. Viņu ģīmji noskaidrojās nevainīgā priekā, un kā gaišs saules stars pārlaidās pār abējo dzīvi. Viņi vairs nebēga viens no otra, bet uzskatīja viens otru ar bērnišķīgu nožēlošanu.
«Nabaga zēn,» Buciņš ņurdēja, uz Piciņu noskatīdamies, «tas tevi kreņķēs! Vai tu gan to biji paredzējis, ka «pracesēs» es esmu bīstams pretinieks?! Un tagad, pēc tik daudz tēriņiem, tev būs vēl nospriests naudas sods un kādas nedēļas cietuma, kā mans apikāts stāstīja, - nē, to tu nepārcietīsi! Lai Dieviņš tev dod spēku visu mierīgi panest!»
Piciņš domāja: «Ai, skāde par to labo cilvēku! Lai gan viņš brīžim tāds pārsteidzīgs, tad tomēr laba dvēsele caurcaurim. Es tīri būtu ar mīru, kad tam nenūtiktu tas brīsmīgais sods, ko tam tīsa, pēc mana advokāta vārdim, būs pīsprīduse.»

Cienīgi, bet pie tam stipri uzbudināti Piciņš ar Buciņu stāvēja pagasttiesas priekšā. Skrīveris svētsvinīgu ģīmi pārkravāja dažus papīrus un, vienu no tiem izņēmis, pasniedza priekšsēdētājam. Pēdējais pārlaida pāri reizes acis pār papīru un pār prāvniekiem, tad iesāka paceltā balsī:
«No augstas Ķeizariskas hoftiesas ir X kreictiesas spriedums apstiprināts, pēc kura Piciņam ar sievu un Buciņam ar sievu jānosēd katram divdesmit četras stundas cietumā.»
Kas var aprakstīt nelaimīgo prāvnieku jūtas! Tur viņi stāvēja kā no laivas izsviesti, brāli un mēmi kā tēli.
Priekšsēdētājs pazvanīja. Tiesas sulainis ienāca.
«Noved šos cietumā uz divdesmit četrām stundām!» viņš pavēlēja.
«Tikai viens cietuma kambaris ir vēl tukšs, citi visi aizņemti.»
«Nu, tad sabāz viņus visus vienā!»
«Nāciet!» sulainis uzsauca, un kā kādas mašīnas visi četri nelaimīgie kustējās likumu izpildītājam pakaļ. Tikai tad, kad cietuma durvis aizvērās aiz Piciņiem un Buciņiem, Piciņš iesaucās sāpīgā balsī: «Ai, blēži!... Ai, netaisnība!... Ai, lupatas advokāti!»
«Nolādēti maku zagļi ir apikāti un vairāk nekas!» Buciņš iesaucās.
«Pilnīgi tiesa!» Piciņiene piemetināja.
«Tie viņi ir un tie mūžīgi paliks,» Buciņiene teica.
«Ak, un tās naudas summas, ko es savam sagrūdu!» Buciņš vaimanāja.
«Es jau arī krītnu būkšķi izgrūdu savējam,» Piciņš izskaidroja.
«Ak, vai nebūtu prātīgāki bijis to naudu bērniem atdot nekā iegrūst tādiem pasaules blēžiem! Tagad tak vismaz par bērniem būtu ko izpriecāties... nu parādu vien nebeigs maksāt,» Buciņiene teica.
«Tiesa, māsiņ, tiesa! Tak jau bērniņiem būtu! Bet ko tu nu izdarīsi, kad tie vīrieši tādi glupi, vai nu mēs gribējām sūdzēties, vai?...» Piciņiene atbildēja.
«Ko nu, mās, uz vīriem ēdies, jums jau tur ar sava daļa ir klāt! Tāpat mana vecene - kam nu vajadzēja sviest cāļam ar koku, bet, raug, tāda neizprašana!»
«Ko nu, Buciņ' tēt, par to ko runāt! Vai nu viņa tīši svieda - pagadījās tā pa rokai un iesviedās!»
«Īsti sakot, tad vainīga ir manējā. Kam šai vajadzēja nīka cāļa dēļ tādu trūksni celt?... Ni aiz šā, ni aiz tā!»
«Nē, Piciņ' tēv, viņa arī nav nemaz vainīga, tik tas tā izgadījās, kā jāsaka, bija nelaimes brīdis.»
«Zināms, māsiņ, pašas vairs neatminam, kā tas notika.»
«Zināms, ka neatminam. Tik žēl to bērnu, ka tiem tādu pārestību darījām. Cik dažu vakaru es noraudāju, tavu Mareli uzskatīdama, kā viņa izdilst... tāds brangs, mīļš skuķis!»
«Vai tu domā, māsiņ, ka es neraudājuse? Tāpat dažu labu vakaru ne ēst nesmēķēja aiz asarām, redzot, kā tavējs tāds bēdīgs un novārdzis... kas par jautru zēnu agrāk bij!»
Piepeši abas vecenes sāka šņukstēt, apkampās un bučojās. Arī večiem palika savādi ap dūšu, un tie arī apkampās.

Pa to starpu, kamēr vecie izdzēra cietumā savu vistas kājas biķeri, Marele pielika trepes pie kūts un lūkoja pa tām uzvelt siena deķi uz kūts virsus. Bet deķis bij par resnu un nelīda pa mazo caurumiņu. Pūloties to tomēr augšā dabūt, trepes sāka slīdēt un slīdēja arvien uz leju. «Glābiet, glābiet, vai!» Marele brēca bailēs, un deķis noritēja tai pa galvu zemē. Tai pašā acumirklī Mareli satvēra divas rokas - un viņa atradās Mārčeam pie krūts. Laimīgi smaidi pārlaidās pār pārbaudīto vaigiem, un salda bučiņa algoja drošo glābēju.

Galu laipnais lasītājs un daiļā lasītāja būs visādā ziņā uzminējuši. Mārčus un Marele tapa pāris, un Piciņš ar Buciņu nekad vairs nav naidojušies.

Iespiests no grāmatas: Purapuķe J. Humoreskas un stāsti. R., 1891.