JĀNIS PURAPUĶE

Ķibele aiz ķibeles

Divi slimnieki

I
VĪRS

Vakars; otrās šķiras dzelzceļa vagons.
Braucēji un nastu nesēji spaidās šaurajās durvīs un vēl šaurākajos koridoros. Visas vietas patlaban ieņemtas. Pie pašām durvīm guļ divi kungi, vieni paši divus solus aizņemdami.
Pa logiem iespiežas vakara krēsla un sajaucas ar vājo gāzes gaismu vagonā. Lampas jau pie laika iededzinātas.
Pirmais zvans...
Elsdami, pūzdami un vaidēdami vagonā iebrūk bars nosebojušos braucēju. Kungi un dāmas steidzas un jaucas cits caur citu.
«Lūdzu, vai šī vieta brīva?»
«Nē?»
«Nesēj, lūdzu, esat tik laipni...»
Nesējs stāv pie viena no gulētāju soliem un lietpratēja acīm uzlūko kungus, solu un tukšos plauktus augšā.
«Še būs...» viņš grib sacīt, bet nesamā īpašnieki jau nozuduši nākamajā vagonā. Dusmīgi nesējs sagrābj no jauna savas nastas un, atsizdamies drīz pret vienu, drīz pret otru sēdekli, spiežas uz priekšu kā pārdrošs laivinieks ledus pilnā upē.
Gulētāji pamirkšķina apmierināti acis.
Otrais zvans...
Nu vairs nebūs no jauniem ceļotājiem ko bīties. Tik vēlu retu kāds nokavējas. Ceļinieki sāk iekārtoties pamatīgāki, pēc iespējas ērtāki. Somas nobīda vairāk pie malas, liekos drēbju gabalus šur tur nokar vai saritina uz sēdekļa - pagalvjam jeb tikai atspaidam. Abi gulētāji izstiepjas omulīgāki. Viens no tiem paskatās pulkstenī, otrs atpleš avīzi.
Piepeši vagona priekštelpā atskan savāda kņada. Dzirdama šļūkāšana, grūstīšanās, elsošana un stenēšana. Šaurajās durvīs parādās konduktors. Viņš kāpj lēnām uz priekšu un ir sagriezies sāniski, it kā citādi nevarētu pa durvīm ielīst. Viņam seko, uz pleca atspiedies, kāds kungs, otrā pusē stipri pabalstīts un saturēts no paresnas kundzes. Kungs tiek pa pusei nests, pa pusei tas mēģina pats ar saviem spēkiem uz priekšu kulties. Bet viņa kājas svaidās pa grīdu bez jēgas un satura. Izskatās, ka tās būtu pie rumpja lieki piekārtas un tiktu aiz diedziņa raustītas, lai kustētos.
Konduktors apstājas pie pirmā gulētāja.
«Še būs telpas diezgan,» viņš nosaka.
Kūtri un negribīgi gulētājs nolaiž kājas no sola un pieceļas sēdus. Pretī gulētājs dara to pašu. Atvestais kungs nokrīt uz svabadā sola gala kā akmenis, bet sola atsperas uzmet to kā bumbu gaisā - un kājas uzslienas gandrīz augstāk par galvu. Nelaimīgais ir slims, no slimības galīgi sagrauzts un izžāvēts. Par velti viņš to pūlas paslēpt, mēģina nosēsties un izturēties apzinīgi un cienīgi. Katra kustēšanās atstāj nevarības un žēluma iespaidu.
«Kur mūsu somas, Annā?» slimais prasa stingri, bet balss tam aizraujas, elpa ir strauja un īsa. Kakla dobuliņš zem žoda ātri, bet dziļi ieraujas un paceļas, ieraujas un paceļas.
«Viktors nes...» kundze atbild laipni un ātri noliecas pie slimnieka, «cik lai dodu konduktoram?»
«Divdesmit!»
«Un nesējam?»
«Piecpadsmit.»
Kundze brītiņu taustās un meklējas, tad izvelk no drēbju krokām mazu maciņu.
«Annā!»
Viņa pagriežas pret slimo.
«Kur mūsu somas?»
«Tūliņ, tūliņ!» kundze atbild ātri un izsteidzas vagona priekštelpā, kurpu arī izgājis palīdzīgais konduktors.
Slimnieks norauj cepuri no galvas, bet steidzīgi atkal uzbāž to atpakaļ. Kaulainie pirksti raustās un trīc. Viņš ar tiem noberž ģīmi un acis, it kā gribētu miegu aizdzīt, un pie tam it gaiši parādās roku šaušalīgais vājums. Spožs, plats zelta gredzens, varbūt pēdējā sievas dāvana uz Ziemsvētkiem, blakām otram, šaurākam, šļūkājas pa pirkstu kā pa četrkantainu, nodrāztu koka tapiņu. Zem roku dzeltenās ādas redzams katrs kauliņš.
Atkal vārgulis norauj cepuri no galvas un saspiež to cieti pirkstos. Redzams, viņam ir karsti, nelabi. Galvaskauss liels, kails un dzelteni bāls. Retas sviedru lāses mirdz kā rasa virs tā. Pakausī manāms pāris kušķīšu iesirmas vilnas.
Nesējs ienes somas un aizsaiņus. Dažus no tiem mēģina uzcelt plauktā virs slimā galvas, bet paunas ir par lielām. Nelien tās arī zem sola, tātad jāatstāj turpat celiņā un pie sola zemē. No tā top aizkrustota svabada kustēšanās vagonā. Durvīs stāv kundze ar groziņiem un kārbiņām, aiz viņas redzams jauns cilvēks nenoskūtu ģīmi.
«Annā!»
«Ko tu vēlies?»
«Nāc sēdi!»
«Bet mūsu lietas?»
«Lai tās stāv!»
Slimais noliecas pie lielas ādas somas, kura tam guļ pie kājām, un uzliek tai roku.
«Tā tās nevar palikt, viņas jāpievieto labāki. Viktor, iznes šo somu priekštelpā, tur tā nebūs pa kājām.» Kundze iespiež nesējam naudu saujā, tas aiziet.
Jaunais cilvēks iz priekštelpas ienāk vagonā un grib kādu no somām stiept laukā. Kundze lūkojas puisī valgani zilajām acīm, un viss viņas piemīlīgais, sārtais ģīmis ir pilns laipnības un smaidu.
«Lai stāv!» slimnieks iesaucas nepacietīgi. Viktors izslīd klusi pa durvīm.
Trešais zvans. Īss svilpiens. Vagons drusku paraustās, tad gludi rit uz priekšu.
Kundze smagi nosēstas slimajam pretī un grūti nopūšas. Puspazagšus viņa pamet acis uz vaļējām durvīm, kurās manāma Viktora cepures mala, tad nodarbojas gar krūšu podziņām.
«Annā!»
«Ko tu vēlies?»
«Kur mans mutautiņš?»
Kundze pieceļas un iebāž roku aiz slimnieka kažoka, no kurienes izvelk mutautiņu. Gaiss acumirklī pieplūst ar stipru «Ķelnes ūdeņa» smaržu. Slimnieks norauj cepuri no galvas, pārbrauc ar mutautiņu ātri pār pieri un ģīmi, tad atslīgst kā nedzīvs sēdeklī. Uz āru izspiestās acis pārvelkas iedzelteniem acu plakstiņiem, lūpas kustas, rokas dreb, krūtis cilājas tikko manāmi, bet ātri...
Kundze glauda savas pilnās krūtis, un sārtās lūpas smaida, Viktora galva pabāžas pa durvīm un nozūd.
Slimnieka pirksti mēģina atpogāt kažoku. Kundze paliecas uz priekšu un palīdz. Kažoks tiek atsists plaši atpakaļ, un redzams nāk viss izdilušais kunga stāvs. Liekas, ka šis stāvs būtu rupji, rupji no koka iztēsts, savārstīts un apģērbts melnā uzvalkā ar pelēku, no vilnas austu sildītāju virs vestes. Kungs lūko uzelpot vieglāki, bet elpa aizraujas. Strauji viņš ceļ vienu gāju pār otru. Abas kājas patvaļīgi uzšaujas gaisā, viena atsitas ar troksni pret grīdu, otra - pret kundzes mīksto cisku.
Kundze paliec viegli galvu uz priekšu un lūkojas uz durvīm.
«Annā?»
«Jā!»
«Vai tu neesi samērcējusi kājas?»
«Nē.»
«Vai tev nebij vēsi, ar ormani braucot?»
«Nē.»
«Tu somas saskaitīji?»
«Jā.»
«Ir vienpadsmit?»
«Visas.»
«Es labprāt pīpotu.»
«Viktor!»
Jauneklis ar neskūto ģīmi ienāk pa durvīm un nostājas pie loga kungiem pretī. Visa viņa izturēšanās ir gļēva un gurdena.
«Papirosus!» kundze skatās puisī un smaida. Viktors izvelk iz kabatas sudraba papirosu etviju, atver un sniedz ar kreiso roku to kungam pretī.
Kungs paņem papirosu.
«Še netiek pīpēts!» piepeši pīpēšanas kāro pārtrauc blakussēdētāja balss.
«Ak tā... pardon!» slimais noliek sakaunējies papirosu etvijā atpakaļ.
Viktors pazūd aiz durvīm. Kundze nopūšas un pieceļas.
«Kur tu iesi?» slimais vaicā nemierīgs.
«Apskatīties somas.»
«Sēdi! Sēdi!»
«Vai mums ilgi būs jābrauc?» kundze jautā nosēdusies.
Kungs izvelk zelta pulksteni un paskatās.
«Tikai ceturtdaļu stundas.»
«Kā tik mēs izkļūsim iz vagona?»
«Vai konduktors nepalīdzēs?»
«Viņš solījās; cik viņam dot?»
«Divdesmit.»
«Bet šīs somas vajadzētu jau agrāki iznest priekšiņā! Viktor!» Kundze grib piecelties.
«Lai stāv!» slimnieks uzbrēc sirdīgi un ķerstās ar pirkstiem gaisā.
Viktors klusu parādās durvīs, paskatās uz kungu, tad uz kundzi un tikpat klusu izlien laukā.
Slimnieks norauj cepuri.
Patlaban ienāk konduktors.
«Lūdzu, biļetes! Lūdzu, biļetes!»
Sabijies kungs atkal uzgrūž cepuri galvā un, šaudīdams nedabīgi rokas šurpu turpu, ķer kabatās. No vienas viņš izvelk divas biļetes.
Konduktors izkniebj biļetēm caurumus un aiziet. Tūdaļ slimais norauj cepuri no galvas un nosviež to uz lielās somas, bet tad sagrābj no jauna un dziļi iekrampē viņā savus pirkstus.
«Annā!»
«Jā?»
«Še ir karsts.»
«Vai tu nevēlies, lai vagona durvis atstāju vaļā?»
«Ak vagona durvis!» slimnieks nostenas un bailīgi paskatās uz citiem ceļiniekiem.
No tiem neviens nekā nesaka. Varbūt viņi durvju atvēršanai nepretosies, bet varbūt arī pretosies.
Slimnieks norauti nopūšas, tad sāk kratīt no sevis dārgo kažoku. Kundze omulīgi atlaižas sēdeklī, glauda pilnās krūtis, nogludina kā nevilšus kādu krunku uz ciskas, un visgarām ir redzama viņas daiļā miesas pilnība. Liekas, sieviete priecājas par šo pilnību un, to aplūkodama, kavē sev laiku.
Piepeši slimnieka roka atsitas pret tuvējo durvju stenderi. Atskan sauss, nepatīkams troksnis. Kundze paceļ galvu. Kungs ir kažoku nokratījis līdz elkoņiem, bet tālāki vairs nevar. Viņam trūkst spēka, tas ir aizkusis, ģīmis nedabīgi bāls, acis, liekas, izsprāgs no pieres...
Kundze paliecas uz priekšu, lai palīdzētu, bet slimnieks ļauni atgrūž to nost, raujas uz augšu - un kažoks nošļūk uz sēdekļa. Tam virsū sabrūk pats nesējs un acumirkli ir kā miris, tikai roku pirksti savādi raustās un kustas...
Kundze pieceļas un iziet vagona priekšiņā. Paiet labs brīdis. Vagonā ir kluss. Braucēji snauž, iemidzināti no riteņu vienmuļās rīboņas, šņākšanas un zuzēšanas. Reizēm gar logiem pamirdz liela gaisma, tad nolido garām vesela sauja sarkanu dzirksteļu. Tās ir izrāvušās no lokomotīves skursteņa.
Slimnieks atver plaši acis un skatās.
«Annā!»
Kundze ienāk vagonā.
«Vai mūsu somas ir visas kopā?»
«Jā, visas... tikai šīs te bij jāiznes priekšiņā. Viktor!» kundze pagriežas atpakaļ un sauc jauno cilvēku.
Viktors ienāk un nostājas pie lielākās somas.
«Iznes to priekšiņā,» kundze saka laipni.
«Lai stāv!» kungs uzbrēc sirdīgi, un kaulainā roka nokrīt uz somas.
«Bet drīz mums būs jāizkāpj - un vilciens pietura tikai divas minūtes,» kundze ierunājas sapīkusi.
«Lai stāv!» kungs iesaucas tiepīgi un ķepurojas ar kājām un rokām.
Viktors izšļūk priekšiņā.
Riteņi rūc, sliedes sīc un zuz, kaut kur kādā kaktā dzirdama čukstēšana. Kundze stāv pie loga un lūkojas tumšajā naktī.
«Annā!»
«Jā.»
«Sēdi!»
«Bet tūdaļ būs jāizkāpj.
Ak Dievs, kā mēs tiksim laukā?» Kundzes balsī dzirdamas nopietnas bažas.
«Sēdi! Sēdi!»
«Lūk... nupat, nupat būs stacija.» Kundze nemierīgi sakustas un steidzas pie slimā.
«Uzvelc jel kažoku!... Ak Dievs, nupat pieturēs, mēs netiksim laukā!» Viņa ķeras abām rokām pie kažoka, lai dabūtu to slimajam mugurā. «Un tās somas!»
«Mierā!» piepeši slimais ieķērcas tik nikni un sirdīgi, ka sieviete izbijusies atlec atpakaļ un iepleš izmisusi rokas:
«Ak Dievs, ak Dievs, kā mēs tiksim laukā!»
«Sēdi, vēl piecas minūtes.»
Kundze nosēstas, un viss viņas stāvs, liekas, grib teikt: lai nu notiek kas notikdams, es tur nevaru neko darīt.
Riteņu rūkšana, sliežu zuzēšana, kāda iesnauduša viemuļā šņākšana...
Piepeši skaļš svilpiens.
Kundze saraujas, it kā elektriska dzirkstele tai būtu izšāvusies cauri.
Slimnieks tāpat sēdēdams iešļūk kažokā.
«Viktor!» viņš uzsauc.
Parādās jaunais cilvēks.
«Iznes somas!»
Vilciens stājas. Pienāk konduktors. Kungs pieķeras abām rokām pie sēdekļa muguras, pieceļas lēni un cienīgi, tad virzās uz durvju pusi. Konduktors satura, bet kundze it kā baidās pie tā pieķerties.