JĀNIS PURAPUĶE

Ķibele aiz ķibeles

ĶIBELE AIZ ĶIBELES

Bija karsta vasaras svētdiena, viena no tādām, kas iekrīt pavaļas laikā, kurā zemkopjus nespiež nekādi steidzami darbi. Veči tad, brangi izgulējušies, salasās pūlīšos, pārspriež pīpēdami un nospļaudamies par laiku, vai Dieviņš dos lietu vai sausumu un kas īsti būtu derīgāks. Viņi, tā sakot, ar lielāko vienaldzību nodarbojas gar debess lietām. Turpretī jaunekļi un jaunavas vai nu paķircinājas savā starpā, vai arī pavada laiku, dziedādami, tērzēdami un kārtis spēlēdami.
Laiks bija brīnum karsts. Pie debesīm nebij manāma ne ēna no vismazākā mākonīša, kas kaut uz acumirkli jautu atpūsties sakarsētai un izslāpušai zemei, pat ne vēsmiņa nebij jūtama. Koku lapiņas bij mēmas, tās ne drusciņ nepakustējās, puķītes bij noliekušas bēdīgi galviņas, un lapiņas slābeni karājās pie kātiņiem. Tikai saule, dienas karaliene, mirdzēja visā savā krāšņumā un pilnībā. Tāpat kā visa daba, tā arī cilvēki jutās paguruši un meklēja savu gurdenumu atveldzēt kuplu koku pavēnī. Viss labi, domās dažs labs pilsētnieks, bet arī šis prieks uz zemes savienots ar jo rūgtām vērmelēm. Te tu nu patlaban, dzidrajā gaisā skatīdamies, varbūt sapņo par savu mīļāko vai ko citu un esi nonācis pie tās vietas, kur tu stiepsi savas lūpas viņas rožu mutītei pretim, un uz reizi tu dabū salēkties, kas zin, vēl iesaucies «ni!» un redzi, ka liels dundurs bada ar savu smalko īlenu tavu miesu tik sparīgi, ka vai ģībiens metas.
Kāds jautrs biedru pulciņš bij nometies zem kuplas liepas mīkstā zālē un, nelūkojot uz karsto laiku, veda vēl jo karstākas debates par tagad tik bieži izrīkojamiem zaļumu svētkiem.
Vieni to aizstāvēja kā labu izglītības līdzekli, kas modinot sabiedrīgu dzīvi, nodauzot rupjības asos dzeloņus un iepotējot cilvēkā tikumību, otrie tos pēla par tikumības postītājiem, dzeršanas veicinātājiem un maku bendēm.
«Lūdzu, kungi, atvēliet arī manim kādu vārdiņu!» Turziņa kungs iesaucās, jau labu brīdi noklausījies biedru sarunā. «Pa daļai jums visiem taisnība. Zaļumu svētki atnes gan dažus labumus, bet arī savu mēru jaunuma - tā jau nu tas pasaulē reiz ierīkots! Tomēr, pirms neesiet nekā prātīgāka izgudrojuši, paliksim pie mūsu zaļumu svētkiem. Jo īsti brangi un ievēlami viņi ir mūsu neapprecētai paaudzei. Te tiem jo izdevīgs brīdis apskatīties, vai, lūk, nevar atrast sevim derīgu partiju. Bet, ka zaļumu svētkos var padzīvot dažbrīd ļoti omulīgi, par to es jums varu pastāstīt kādu no saviem piedzīvojumiem.»
«Stāsti, stāsti!» visi iesaucās kā vienā mutē.
«Labi, bet tikai ar to nolīgumu, ka manim piegrūdīsiet pie sāniem, ja redziet, ka mana sieviņa parādās, un, otrukārt, ka šo manu noslēpumu neizpļāpāsiet. Vai solāties?»
«Jā, jā!»