JĀNIS PURAPUĶE

Ķibele aiz ķibeles

I

Turziņa kungs sarosījās, atpogāja svārkus un vesti un tad noklepojies iesāka:
«Biju divdesmit pirmajā gadā, kad izstājos iz ģimnāzijas, pilns dedzīgas mīlestības, kuru meklēju kaut kādi izlietot. Biju daudz lasījis par mīlestību un samīlējušamies ļautiņiem, un manim tas ļoti patika, tādēļ kārojos arī pats reiz to piedzīvot. Biju izskraidījis visas kaimiņu mājas, noskatījies katram skuķim pakaļ, bet apmierināšanu nebiju mantojis. Tamdēļ nav vis nekāds brīnums, ka no prieka palēcos gaisā, kad kādu sestdienu, laikrakstu saņemot, tanī atradu sludinājumu par otrā dienā nodomāto zaļumu svētku izrīkojumu uz X salas. Jūs tak ziniet šo salu? Pašā Daugavas vidū, jaukā vietā ar brīnum košu klajumiņu ap pašu vidu. Labi! Šis sludinājums darīja uz mani lielu iespaidu, viņš deva manām smadzenēm papilnam darba. Es pārdomāju, kā rītā ģērbties, kuras bikses un kurus svārkus uzvilkties, kā izturēties svētku vietā, kā runāt, kā klanīties un ko īsti teikt, ja ieraudzīšu kādu skaistu jaunkundzi. Pamazām pat sāku tēlot, kādai šai skaistajai jaunkundzei vajadzētu izskatīties. Es izdabūju: smalku, apaļu ģīmīti, ne par daudz sārtu, slaiku degoniņu, bet ne līku vai uzlauztu, tumšas, ugunīgi mirdzošas acis un garus matus, Tādām domām un tēlojumiem nolikos arī gultā, bet nevarēju iemigt. Grozījos ilgi no vieniem sāniem uz otriem, kāvos paretam ar mušām un odiem un svīdu spītīgi. Galā nezinu, kā biju iemidzis, bet to gan atminu, kā manas smadzenes, pat aizmigušam esot, perināja ko slavenu un lielisku. Es sapņoju. Atrados zaļumu svētkos. Te spēlēja un deja tikai eņģeļi, bez manis nebija neviena mirstīga un arī neviena vīrieša. Manim patika ļoti viens eņģelis tumšām acīm, gariem matiem un smuku, apaļu ģīmīti. Viņš mani paņēma diet, un es piespiedos jo cieši viņam klāt. Tad - es iebrēcos un uztrūkos, jo eņģelis bija pārvērties par briesmīgi nejauku raganu ar retiem, retiem zobiem, kurus tas klabināja kā stiprā salā...
Es izlēcu no gultas. Saule jau stāvēja krietni augsti pie debesu velves, un pulkstenis rādīja patlaban devīto stundu. Nožāvājies, izstaipījies sāku kā nejauši kaut ko atcerēties. Zināms, pirmais bija tas - pārliecināties, vai patiesi biju par zaļumu balli tikai sapņojis vai sapņam bija sakars ar patiesību. Panākums bij apmierinošs. Te manim piepeši iešāvās prātā, ka man ir arī sapņu grāmatiņa un pēc tās būtu jāizdibina, ko gan mans sapnis nozīmē. Sapņa izstāstīšana skanēja: «Tevim draud lielas nepatikšanas un paspēle.» Toreiz iesviedu brango sapņu gudrenieku kaktā, bet vēlāki izrādījās, ka viņš nebij vis melojis.
Pulkstenis nāca divi, kad biju gluži uz ceļa kājām. Galva lepojās tīri jaunā gardibenē, kājas ar misiņa podziņām tērptās vasaras kurpēs, rokas bij paslēptas brūnos glazē cimdiņos, vienā rokā smuks spieķis, pie krūtīm tikko uzplaukuse roze, un viss mans apģērbs, kas pastāvēja no smalka pilsētnieku vasaras buksķina, smaržoja pēc «Ananijas» un «Saviras», protiet, es biju to stipri svaidījis ar dažādiem no dāmām jo vairāk mīļotiem šķidrumiem. Tāds, kāds nu es biju, devos uz ne visai tālo X salu. Laiks bija todien tikpat nepaciešami karsts kā tagad, tomēr to nemaz nejutu. Biju atkal nogrimis sapņos, un kājas mekāniski izpildīja savu pienākumu. Ceļš gāja garām vecām kapenēm. Te kapeņu vientuļie koki skaļi nošalcās un kādas vientuļas lapiņas čaukstēdamas nokrita zemē. Es pacēlu galvu, satrūkos un nodrebēju... «I-i - - - i-ha, ha, ha!» tanī pašā acumirklī likās man kāds ausī iekliedzot tādā spiedzošā, smalkā un nejēdzīgā balsī, ka es uz vietas sastingu un ausīs stipri džinkstēja. Žigli apsviedos atpakaļ, bet visur bija tukšs un kluss; nebija neviena dzīva radība manāma. Man sirds sāka ātrāk pukstēt un kājas ātrāki jokot. Kā tas bija noticis, to pats nemāku jums teikt, bet vēlāki es skrēju pilnos rikšos, it kā būtu kādam zirgu nozadzis vai ķēkšai ko no pannas izspēris. Tfu! Un to visu es izdarīju gaišā dienas laikā, kur cilvēki uz manis noskatījušies kā uz kādu prātā jukušu vai tiešām šaubīgu cilvēku. Es tos turpretī nemaz neredzēju. Galā tikai atjēdzos, kad redzēju savā priekšā Daugavu, krogu un celtuvi. Laiva, appušķota ar karogiem un vaiņagiem, patlaban atstāja no steka, kad es tur klāt piesteidzos. Bija tikai pussoļa starpības. Nu, žigli! -domāju pats pie sevis, un viens drošs lēciens - plunkš! - es biju līdz muguras galam ūdenī ar visām smukajām kurpītēm, smaržainajām drēbēm un glazē cimdiem. «Nolāpīts!» bija vienīgais, ko spēju izteikt. Dāmas un kungi, kas atradās laivā un manim toreiz izskatījās līdzīgi kādai lielai mērkaķu saimei, gavilēja un smējās kā ārprātīgi. Un es? Vai lai palieku muti izplētis ūdenī? Hm, bridu laivai pakaļ, pieķēros tai pie malas un rāpos iekšā, pie tam savus cimdus saplēsdams un skaisto apģērbu vietvietām ar darvu nosmērēdams. Manā sirdī vārījās nevaldāmas dusmas, kauns un atriebšanās kārība. Laivā ierāpies, es uzsēdos, ne vārdiņa teikdams, uz laivas lentera, kas bija ierīkots priekš lopu pāri celšanas, un sāku ar savādu prieku savas kājas vicināt un šūpot. No biksēm šļāca ūdens kā no ugunssprices un nolaistīja krietnu daļu no maniem smalkajiem zaimotājiem, neizņemot arī jaunkundzītes zilajās, zaļajās, raibajās, sarkanajās, baltajās un melnajās kleitiņās. Manim saviebās lūpas uz smiešanos, redzot viņu garos ģīmjus un niknos skatus. Te negaidot, nemanot izcēlās atklāts dumpis pret mani, un, iekams es paspēju iegaumēt, brāc! -pārvēlos pār lenteri. Varbūt es būtu galu dabūjis, ja briesmīgi liels tēviņš, kas mani tādās briesmās iegrūda, nebūtu piespiedis manas kājas pie lentera.
Tātad pagaidām es karājos vēl starp ūdeni un debesi. Gods Dievam! Mala arī bija patlaban klāt, un lielais velns mani uzcēla tīri sadulušu uz laivas. Streipuļodams nokāpu līdz ar citiem uz salas. Bet ko nu iesākt? Tāds nonievāts līdz pašiem goda dzijumiem, samircis līdz kreklam es nevarēju cilvēkiem līst acīs. Tak bija jālūko kaut kādi piekopties. Tādā nolūkā uzmeklēju kādus attāļus, vientuļus krūmus un apmetu savu ļēģeri. No ļaudīm man nebij ko bīties - tie tik tālu uz šo galu nenāca; tādēļ es ar it mierīgu vaigu un rūpīgu skatu izģērbu, laipni glaudīdams, savu apakšējo miesas apģērbu un uzkāru to krūmā - saulītei priekš žāvēšanas. Pats uzmeklēju citu krūmu un nostiepos tā pavēnī atdusēties un pārdomāt briesmīgos piedzīvojumus. Pa tam saulīte spīdēja tik mīlīgi un silti, Daugava čukstēja un šņāca tik burvīgi, ka neviļus mani acuvāki aizvērās ciet un es iesnaudu...»