JĀNIS PURAPUĶE

Ķibele aiz ķibeles

V

Iznācis uz svētku vietas, bailīgi uzmeklējos kādu klusāku kaktiņu un nometos tur atpūsties. Manas acis pa tam kavējās ap dancotājiem, kas vēl arvienu griezās riņķī. Patlaban arī izlīda bālais mēnestiņš no mākoņiem, un viņa bālais vaigs kaisīja sudrabu uz zaļajām koku lapiņām. Es viņu neieredzēju, jo viņš man izlikās par daudz zobojoši draudzīgs, laikam tādēļ, ka mani vaigi no Annas tēva rokas bija piebrieduši tikpat apaļi kā viņš. Sākās uguņošana, tapa laistas raķetes uz Daugavas labā krasta, no kura salas līdzenumu varēja brangi pārskatīt un uz kura atradās vecu vilkaču mājokļa drupas. Lūk, atkal pacēlās viena raķete - un viss krasts krāsojās kauna sārtumā.
Man blakām nosēdās kāda dāma. Es pametu acis uz viņu - tā bija brīnum skaista.
«Ak, cik tie kungi lepni, nemaz neņem dāmas diet!» viņa runāja kā priekš sevis.
Es ieskatījos, tā bija - Anna.
«Piedodiet, Turziņa kungs, bet es nevarēju doties mājās, pirms neesmu jūs nolūguse, no jums dabūjuse piedošanu. Mans tēvs ir labs, brangs vīrs, bet pārāk ātrs, sevišķi, kad kādu glāzīti iebaudījis. Rītā viņš savu uzbrukumu nožēlos un jūs pielūgs. Bet piedodiet jau tagad - man un viņam!»
Anna tā lūgdamā balsī runāja un sniedza man savu roku pretim.
Es sakampu viņas mīļo, mazo rociņu un spiedu to atkal pie lūpām, aizmirsdams pirmējo nelaimi.
Mēness kā brīnīdamies uz mums noskatījās - mēs bijām izlīguši un saderinājušies.
Ko lai daudz vēl stāstu? Pēc kādām nedējām, kad Annas tēvs bija pārliecinājies, ka es tiešām esmu sava tēva dēls, es pie viņa nobraucu un izlūdzos Annas roku, ko arī dabūju. Rudeni svinējām kāzas, un tā beidzās manas ķibeles.»

Iespiests no grāmatas: Purapuķe J. Humoreskas un stāsti. R., 1891.