RŪDOLFS BLAUMANIS

ANDARA LŪGŠANA

Tāltālā zemē pirmos laikos dzīvoja vīrs, vārdā Andars, kurš savas sātnes un savu labo darbu dēļ pie visas tautas stāvēja lielā godā. Un nepagāja neviena diena, kad viņš neapmeklēja slimus, neēdināja izsalkušus un nepriecināja noskumušus. Bet viņš redzēja, ka viņa roku palīdzība bija maza, bet vajadzība liela. Un viņš noskuma un novērsās no pasaules, un aizgāja uz tuksnesi, uzsākdams tur kādā alā vientuļa dzīvi. Viņš te gribēja izgudrot līdzekli, kā visus cilvēkus padarīt laimīgus. Un viņš lūdza Dievu un domāja ilgus gadus. Bet viņa pūliņi bija veltīgi. Cilvēki izsmēja viņa gudri izdomātos padomus, un citādi kā ar padomiem viņš viņiem vairs nevarēja palīdzēt. Un viņš dzīvoja tālāk savu svēto dzīvi, un viņa lūgšanas kāpa pret debesīm un smaršoja kā pavasaris smaršo.
Un tas Kungs ievēroja viņu un nokāpa pie Andara veca, skrandās tērpta vīra izskatā, jo viņš vientuli gribēja pārbaudīt. Andars viņu laipni uzņēma savā alā un pārvarēja trīs grūtus pārbaudījumus kā svēts vīrs.
Tad sacīja tas kungs:
«Tu esi žēlastību atradis debesīs, Andar. Izsaki vienu lūgšanu, es viņu paklausīšu.»
Un Andars pazina to kungu, nokrita ceļos un pacēla rokas.
«Tu zini, ko es kāroju. Es meklēju cilvēku laimi. Dod cilvēkiem laimi!»
«Viņiem ir, kā viņiem vajaga,» atbildēja tas kungs. «Izlūdzies ko citu.»
«Kungs, dod cilvēkiem, kā viņiem vēl nava, dod viņiem laimi!»
Un tas kungs vēlreiz sacīja uz Andaru:
«Viņiem ir, kā tiem vajaga. Izlūdzies ko citu.»
Tad nokrita Andars ar pieri pie zemes, raudāja un lūdzās:
«Kungs, kungs, nedusmojies par manu drošību. Dod cilvēkiem laimi! Viņiem slāpst pēc laimes.»
Tas kungs atbildēja:
«Tava lūgšana bija piepildīta, iekam viņa tavās smadzenēs bija dzimuse,» - un aizgāja no Andara.
Bet par kādu laiku vientulis gāja cilvēku laimi raudzīt. Un viņš izbrīnējās, visu tāpat atrazdams kā agrāk. Viņš nekur neredzēja tā, ko viņš par īstu laimi turēja. Dusmīgi viņš atgriezās atpakaļ savā alā. Vai Dievs līdzinājās laicīgam radījumam. ka tas kaut ko apsolīja un nepildīja? Un Andars nometās zemē un dauzīja galvu pie klints, un kliedza:
«Kungs! Dod cilvēkiem laimi!»
Un tas kungs atkal nonāca pie Andara un sacīja uz viņu: «Ko tu kliedz! Laime ir pie cilvēkiem.» Un viņš aizskāra Andaru un nostādīja viņu daudz ļaužu vidū, un Andars redzēja, ka laime bija cilvēku starpā, bet ka viņi tās tikai nespēja atzīt. Un viņi grozījās un mina viņai un viens otram uz kājām, un skatījās atpakaļ, un domāja viņu priekšā esam, un skrēja kā bērni turp, kur kaut kas raibs pamirdzēja. Un daži rādīja ar izstieptiem pirkstiem un sauca: «Tur, tur!» - un deva padomus, tāpat kā Andars bija darījis. Bet neviens viņu padomos lāgā neklausījās - un viņi paši arī ne. Un Andaram gandrīz bija jāsmejas, ka viņi tik daudz durvju vēra un virāja pēc laimes, kas taču viņiem bija priekšā un pakaļā.
Un Andars lūdzās:
«Kungs, atdari viņu acis un prātus.»
Tas kungs atbildēja:
«Pie ikkatra tas notiks savā laikā.»
«Vai man tagad vienmēr būs laimes skaidra atzīšana?» vaicāja Andars.
«Jā. Un visu lietu atzīšana.»
«Kungs, es esmu svētlaimīgs.»
«Tu to saki. Skaties atpakaļ.»
Andars paskatījās atpakaļ un redzēja savu alu un alā savas miesas, pīšļos sakritušas.
«Es esmu miris?»
«Tu esi pie manis - iekš manis. Cilvēka liktens ir aiz laimes laimi meklēt. Gars vien viņu var redzēt skaidrībā un dus viņas atzīšanā mūžīgi.»