RŪDOLFS BLAUMANIS

BRĪNUMA ZĀLĪTE

Vidzemē - kurā apgabalā, draudzē un pagastā, tas lai paliek stāstītāja noslēpums - reiz bij un ir arī vēl tagad liels kalns. Kas uz šī kalna vecvecajos laikos stāvējis, par to vairs nekas nekur un nekādā grāmatā nav lasāms, bet vecos laikos tur bijis liels mežs, kas tur tik ilgi zaļojis, kamēr lielskungs mežu kalna virsū licis pacirst un tur uztaisīt zemnieku mājas. Pie ēku celšanas kopā ar citiem kārtniekiem strādājis arī kāds puisis, kas caur savu attapību un saviem jokiem, kuri priekš tiem laikiem bijuši nedzirdēti droši, lielskunga labpatikšanu tik drīzi un tādā mērā iemantojis, ka tas viņu jaunajās mājās ielicis par saimnieku, puišam atļaudams tās nosaukt pēc savas patikšanas. Jaunais saimnieks, vārdā Brencis, mājas nosaucis par Viļņiem un dzīvojis tajās tādu laiciņu kā vilnis zem egles. Tad viņu lielskungs pavēstījis uz muižu un sacījis: «Brenci, tev jāprecas,» - un licis ķēkšai ienākt, un pavēlējis abiem iet uz mācītāju. Brencis pakasījis ausi - tas ir, ļaudis tā stāsta, ka viņš tā darījis, es par to negalvoju, - atvadījies no lielskunga un aizgājis ar ķēkšu uz mācītāju, un taisījis kāzas. Bet nu dzīve vairs nebijuse kā viļņam zem egles. Jaunā saimniece bijuse gan strādīga, bet nikna - tik nikna, ka Brencis jau gribējis aizbēgt, kad saimniecei piedzimis dēls. Puikas dēļ nu Brencis palicis Viļņos un nešis savu krustu ar pacietību. Atdabūjis pat savu agrāko jautrību atpakaļ un izdarījis vēl sirmā vecumā lielu joku. Kāds šis joks bijis, to tikai Dievs vairs zina, kas drīzi pēc tam saimnieku aizsaucis pie sevis. Pēc: vīra nāves saimniece arī ilgi vairs nedzīvojuse, steigusēs, kā ļaudis toreiz smējušies, večam līst kapā pakaļ, labi iekoptas mājas atstādama dēlam. Par šo dēlu un par visiem citiem Brenča pēcnācējiem zināmas tikai šādas lietas: visus viņus saukuši par Brenčiem, visiem viņiem bijušas sievas ar vismaz vienu nelabu īpašību, visi viņi bijuši cilvēki ar jautru dabu un savā dzīvē vismaz vienu reizi izdarījuši kaut ko sevišķu, par ko ļaudīm gadiem pieticis ko runāt, un visi viņi dēliem atstājuši labi iekoptas mājas. Tādi, lūk, bijuši Viļņos saimnieki līdz pēdējam Viļņam, šī mazā stāstiņa varoņam. No izskata viņš līdzinājās, kā visas pagasta vecenes, kurām bij pār par septiņdesmit, svēti vienā mutē apgalvoja, gluži tēvam un tēvatēvam. Viņam bij stalts augums, skaista seja, kupli mati un acis, kurās spirdzēja tēvutēvu jautrība. Šī jautrība parādījās jau darbos, puikam skolā ejot, un skolotājs zvērēja, Jānis būšot īsts Vilnis. Es saku - Jānis, jo viņa tēvam Brenča vārds nepavisam nebij paticis, un tas tādēļ, neievērodams vecveco ierašu, dēlu bij licis kristīt Jāņa vārdā. Bet ar laiku izrādījās, ka šis vārds nebij vienīgā zīme, caur ko jaunākais Vilnis izšķīrās no saviem vectēviem. Pēdējiem allažiņ v e c ā k i bij izmeklējuši sievas, kuras dēli bez pretrunām - gluži kā pirmais Brencis - bij apprecējuši un tad visā pacietībā savu krustu nesuši. Jānis no mūža biedrenes, kādu viņam vecāki bij nodomājuši ieprecēt, negribēja i ne dzirdēt. Izcēlās -par to liels karš. Nekā. Dēls kā negribēja, tā negribēja ņemt Zaplīzi - meitu, velns, galu zināja, tur no Kurzemes robežām. Šī svarīgā ķilda nebūt vēl nebij nobeigta, kad tēvs saslima un nomira, un māte, pēc īstu Viļņu saimnieču ierašas, drīzi vien viņam kapā gāja pakaļ, Jāņam vienam atstādama kā pusmuižu uzkoptos Viļņus.
Bija gan māja tie Viļņi, kādu otru tik drīzi vis nevarēja atrast! Ap jauno, no akmeņiem būvēto dzīvojamo ēku stiepās liels augļu koku un ogu dārzs, ap citām ēkām un gar ceļu stāvēja ozoli, kļavas, gobas un oši, un iekšā un ārā viss bij tādā kārtībā, ka prieks bij redzēt. Šo kārtību Jānis pēc vecāku nāves ar visiem spēkiem centās uzturēt, cēlās rītā agri augšā un gāja vakarā pēdējais gulēt, bet - kas bija, kas nebija, negāja Viļņos vairs tā kā senāk. Govis aizrāva pienu, barokņu cūkas vairs negribēja nobaroties, aitas vairs nedeva tik daudz vilnas kā senāk, i pat vistām ar dēšanu vairs negribēja veikties. Turpretim kalpoņu aitas ļumēt ļumēja aiz treknuma, un vilnas tām auga - cērp, ja gribi, sešas reizes pa gadu!... Paunu žīdu Viļņos apgriezās vai katru dienu pa vienam, un stelles saimes istabā stāvēja gandrīz cauru gadu: meitas auda vienā aušanā, gluži kā fabrikā. Un, jo vairāk tās strādāja, jo brangākas tās kļuva - Viļņu meitām, kā ļaudis smējās, veselība vaigus plēsa pušu.
Jānis šais brīnumos nolūkojās labu laiku ar mierīgu prātu, viņa jautrā daba viņam par tiem neļāva dusmoties. Bet, kad viens gads pagāja, neatnesis nekādas ievērojamas peļņas, un otrs gads atnesa vēl mazāk, tad viņš tak pēdīgi kļuva domīgs. Vai viņam tiešām bij jāņem saimniece? Vai viņš nevarēja izbēgt no krusta, ko visi saimnieki līdz šim Viļņos bij nesuši? Vai viņam it kā pēc nedeldējama lāsta, kas pie katras cilts no jauna piepildās, bij jāapprecē sieva ar kaut kādu nelabu īpašību, kura tikai pēc kāzām vien vēl nāca gaismā? Nē, neviens viņu uz to nespieda. Saimniecība tikai prasīja saimnieces, labi, viņš tai tādu gribēja dot. Bet, pirms viņš tikai s a i m n i e c i vien ieveda Viļņos, viņš taču varēja apskatīties pēc s i e v a s, var būt, ka viņam laimējas uziet patiesi krietnu meitu. Tādu viņš labprāt gribēja precēt!
Un viņš sāka meklēt.
Katru pazīstamu meitu no tām sešdesmit mājām, pusmājām un pusmuižām, kas pagastā atradās, viņš smalki pēc rindas domās sev palaida garām un tad - tikko nesabijās. Ak tu žēlīgais tētiņ, kāds briesmīgs brāķis viss nevalkāja meitas vārdu! Tādas tad bij tās zeltenītes un liepu meitas, par kurām dzejnieki tik jauki dziedāja!... Jānis reiz bij lasījis pasaku par ķēniņu, kas uz tirgus iejājis kādai sievai podu vezumā un zirgam visus traukus licis samīdīt: šāds podu vezums viņam tikās esam viss pagasts: pie kura trauka pieklauvēja ar pirkstu, tas dārdēja... Bet pēdīgi viņš tomēr domāja atradis pāris māju, kurās ziedēja pa rozei, cienīgas, ka pēc tām derēja izstiept roku.
Bij jāapskatās!
Kādā svētdienā Jānis aizgāja uz baznīcu un uzkāpa tornī. No turienēs, zināms, viņš uzdomātās meitās nevarēja nolūkoties to viņš arī negribēja - gribēja, kā zvaniķim sacīja, reiz visā tuvumā noklausīties zvana skaņās. Tādi untumi, lūk, reizēm uznāk tiem, kas kaujas ar domām par precēšanos!
Kad bij laiks, zvaniķis sāka zvanīt, un Jānis klausījās. Piepeši viņš iesaucās, lai zvanot stiprāk, nevarot vairs nemaz lāgā sadzirdēt.
Uz to zvaniķis atbildēja, - stiprāk nedrīkstot, citādi zvans pārplīsīšot. Nu Jānis atkal sacīja, lai šis stiprāk runājot, nevarot nedz zvana skaņu, nedz šā valodas sadzirdēt. Tā viņi sarunājās mazu brīdi, līdz pēdīgi Jānis, nepacietīgs kļuvis, nokāpa lejā.
Pie baznīcas viņu satika pazīstams saimnieka dēls, kas viņu sveicināja un jautāja, kā ejot.
Jānis izvilka pulksteni no ķešas, paskatījās tajā un atbildēja:
«Pusviens.»
«Kā labi iet, es prasu!» pazīstamais iesaucās.
«Ak tā,» Jānis atteica. «Kā tad, pa rasu, pa rasu.»
«Kas par rasu!» kaimiņš kliedza. «Pagāns, tev laikam ausis aizkritušas!»
Un tiešām, tā bija. Caur pēdējiem vārdiem uz Jāni darīti uzmanīgi, vairāk pazīstamu puišu apstājās ap viņu un sāka ar to runāt. Bet Jānis visiem deva tik greizas atbildes, ka drīzi vien neviens vairs nevarēja šaubīties, ka Jānis piepeši kļuvis gandrīz pavisam kurls. Arī zvaniķis pēdīgi pienāca un stāstīja, kas baznīcas tornī bij noticis. Nu lieta bij skaidra: Jāņam no neparastā trokšņa ausis bij aizkritušas. Saimnieka dēls, kam pie kroga bij zirgs, uzņēmās Jāni tūliņ novest pie ārsta, kas netālu no baznīcas dzīvoja. Šis ārsts nu gan bij diezgan paklīdis savā amatā un dzīvoja tikai no tā sauktiem ārkārtīgiem slimības atgadījumiem, bet ko bij darīt, - var būt, ka viņš pie ātruma tak vēl kaut cik varēja palīdzēt! Tātad Jānis likās arī uz viņu aizšķūtēties.
Ārsts visu iztaujāja galu no gala, apskatīja Jāņa ausis, lika tam izkārt mēli un iebāza vienā un otrā ausī pirkstu, jo citu instrumentu viņam priekš tam laikam nebij. Tad viņš sacīja, lai slimnieks mierīgi ejot uz māju, dzirdēt viņš lāgā vairs nekad nedzirdēšot, ausis esot pārplīsušas un šim nākoties divi rubļi...
Jānis pateicās, samaksāja un aizbrauca. Bet ārsta spriedums izpaudās pa visu pagastu, tāpat arī ziņa, ka Jānis vēl pie trim četriem ārstiem bijis un ka visi apstiprinājuši pirmā vārdus.
Jaunais Vilnis savu nelaimi nesa ar tādu pacietību, ar kādu laikam viņa vectēvi Brenči bij nesuši savu laulības krustu. Nekad viņš nesūrojās, nekad viņš nesadusmojās un nekļuva nepacietīgs, pat ja dienestniekiem viņam kaut kas trim četriem lāgiem bij jāiekliedz ausī. Istabas logu rūtis dārdēja, kad saime ar Jāni runāja, tās dārdēja, kad Jānis runāja ar saimi, jo tā jau veca lieta pie kurliem un puskurliem: tie domā, ka tie runā, un nezina, ka viņi kliedz.
Kad tas tā labu laiku bij gājis un Jānis vairāk reižu kalpones pieķēris, ka tās žīdam sviestu un miltus gribēja iegrūst vezumā, viņš kādā svētdienā rūpīgi saģērbās un lika aizjūgt zirgu. Nu vairs ilgāk nevarēja izturēt, nu bij jābrauc sievas, meklēt!
Pirmās mājās, kurās viņš iegriezās, bij saimniece visā apkaimē izdaudzināta par ļoti strādīgu. Šī slava bij pārgājuse arī uz viņas abām meitām, no kurām Jāņam jaunākā sen jau tā drusku bij iepatikusēs.
Zirgu piesējis, viņš iegāja istabā, kur taisni tikai šo meitu vien līdz ar māti atrada, citi visi bij izgājuši uz lauka. Lai gan saruna diezin kā neveicās, tad tomēr Jānis netaisījās nedz braukt projām, nedz stāstīt savu vajadzību, tā ka māte, pret Jāni pilnā kaklā žēlodamās par sauso laiku, pēdīgi paklusu iemeta starpā:
«Nez kā nu īsti šur atbraucis?»
«Nez,» meita tādā pašā balsī atbildēja.
«Būs vai uz tevis braucis, vai,» māte turpināja.
«Ej nu!» meita iesaucās. «Vai tu tā domā?»
«Nudie. Būtu jāuztaisa tēja. Aizteci, meit, uz aku, dēlieši šorīt visu tīro ūdeni izdzēruši.»
«Es gan neiešu,» meita atbildēja. «Ej vien pate, es tikām ar viņu runāšu... Nevajaga jau arī nemaz iet. Lai dzer pienu!»
«Piena jau nu diezgan mājā būs izdzēries... Ej nu, ej!»
«Un tējas?» meita tiepās. «Vai tās viņam laikam mājā trūkst? Varbūt vēl labāka par mūsu... Es jau nu neiešu.»
«Nu tad lai arī paliek,» māte runāja. «Ej tad arī atnes pienu no piena kambara, es pa tam aiziešu uz pagrabu pēc sviesta.»
«Ir ar tur diviem ko nest!» meita iesaucās. «Ta tad jauki izskatīsies, kad viesi atstāsim vienu. Atnes tu vien to pienu arī.»
«Slinkā ļudne,» māte meitai uzsauca un piecēlās. «Vai tu domā, ka, to Vilni mielojot, m a n atlēks kāds labums! Ak tu kungs Dievs, kaut jel nu tas cilvēks būtu tik muļķis un noņēmis man to krustu no kakla!»
To teikuse, saimniece piecēlās un izgāja no istabas.
Jānis, kas pa šo laiciņu bij noskatījies glīti nokārtotā grāmatu plauktā, tagad apgriezās un iejautājās:
«Kas ir akla?»
«Mīlestība,» meita jokodamās kliedza un tad piebilda: «Māte sacīja, šī labāk ietu pie kurla nekā pie akla.»
«Un tu?» Jānis kliedza pretim.
«Nu ļaudis jau saka, es esot gluži mātē atsitusēs, tad jau nu laikam tai lietā arī domāšu tā kā viņa.»
«Nepareiza ziņa,» Jānis kliedza. «Taisnība gan. Ļaudīm nevar ticēt.»
«Lai Dievs nedod,» meita nopūtās. «Ir gan par tiesi kurls.» Un tā, ka visa istaba noskanēja, viņa kliedza: «Es arī labāk pie kurla nekā pie akla ietu.»
«Ak lietu,» Jānis runāja. «Jā, es arī gaidu lietu. Bet nerunā tik stipri, es gluži labi dzirdu... Un nu man arī jāsāk braukt.»
«Braukt?... Paliec tak vēl kādu brītiņu,» meita vedināja. «Vai negribēsi varbūt kādu kumosu iekost?»
«Kamašā iekost,» Jānis sacīja un smējās. «Nē, to neļaušu. Man pātaga palika saimes istabā. Gan ar to atgaiņāšos.»
«Māte tev gribēja dot ēst!» meita izmisuse kliedza.
«Ko nu par plēšanu, - nebīsties,» Jānis atbildēja un sniedza meitai roku.
«Brauc ratā,» meita nepacietīgi noņurdēja, atvadījās no puiša, un šis aizbrauca, mātei pagalmā padevis ardievu.
Otrās mājās, kurās Jānis iebrauca, dzīvoja saimnieciņš ar četriem bērniem, trim meitām un vienu dēlu. Par dēlu runāja, ka no tā ar laiku iznākšot labs saimnieks, par meitām neviens nekā nezināja stāstīt - zīme, ka tās laikam bij krietnas. Ap māju un istabā Jānis nepamanīja nedz pārāk lielas kārtības, nedz pārāk lielas nekārtības, viss te laikam gāja pa tā saukto zelta vidus ceļu. Tā kā Jānis ar šo saimnieku nebij tik pazīstams, ka pie viņa bez iemesla varētu braukt ciemoties, tad viņš meloja, ka esot dzirdējis, ka nāburgam esot zirgs pārdodams. Saprotama lieta, ka nāburgam zirga nebij ko pārdot bet valoda bij iesākta un tika diezgan veikli turpināta. Meitas, kas visas trīs bij mājā, runāja ļoti prātīgi, un Jāņam arvienu vairāk sirds iesila priekš vecākās, glītas, nopietnas meitenes. Tie citi to arī drīz vien pamanīja, jo, kad Jānis jau otru lāgu vecākajai bij pievirzījies tuvāk, jaunākā māsa, kas Jāņam aiz muguras sēdēja, iečukstējās:
«Nudie, man tā vien liekas, ka Vilnis zirga pirkt pie mums nemaz nav atbraucis.»
«Kā tad?» māte jautāja.
Meitene parādīja ar roku uz vecāko māsu.
«Nu kas tad būtu?» māte sacīja.
«Kāzas,» meitene atbildēja un smējās jautri. «Marij, tu tak viņu ņemtu?»
Vecākā māsa satvēra priekšauta stūri un darīja tā, it kā kad ar to noslaucītu lūpas. Bet pa tam viņa atbildēja:
«Par ko ne. Patikt jau nu gan viņš man lāgā nepatīk, bet kur tad nu mēs, nabadzītes, tos patīkamos ņemsim. Brāķēt drīkst tikai lielmaņu meitas.»
«Tās viņu tā kurluma dēļ laikam jau arī būs izbrāķējušas,» māte runāja.
«Par to kurlumu būtu nieks,» vecākā sacīja. «Kaut tik pats būtu labāk paticis.»
Pēc šiem vārdiem viņa nolaida priekšauta stūri un sāka atkal ar Jāni diktā balsī sarunāties. Bet šis meitai trešo lāgu vairs nevirzījās tuvāk, novēroja izdevīgu brīdi, kad varēja atvadīties, un brauca tāļāk.
Nokļuvis pie trešajām mājām, kur arī ziedēja roze, ko viņš turēja par tik vērtīgu, ka pēc tās derēja izstiept roku, Jānis šo rozi ieraudzīja puišu drēbju klētī kopā ar kādu citu puķi - drusku iezilējušu magoni - kādas lādes saturu pārcilājam. Abas meitas dikti smējās, un, kad Jānis, pie klētiņas piegājis, padeva labdienu un vaicāja pēc saimnieka, roze atbildēja:
«Tēva nav mājā, un māte aizgājuse uz ciemiem.»
«Ko?» Jānis sacīja, roku pielikdams pie auss.
«Saimnieka nav mājā,» magone bļāva. «Runā stiprāk, tas stapans jau nedzird.»
«Skāde... Nu tad jūs neļaunosaties, ka patriecos ar jums kādu brītiņu, kamēr zirgs atšaunas, esmu ātri braucis.»
Abas meitas apgalvoja, ka tās nebūt neļaunošoties, un roze vēl pielika, šai esot prieks, ka tēva neesot mājā, un tā tālāk tā tālāk, un sāka tik veikli sarunas pavedienu šķetināt, ka Jānis atzina, ka bij taisnība ļaudīm kas viņu bija iecienījuši par ļoti gudru un attapīgu un stāstīja, ka neviens viņu nevarot aizrunāt. Bet teikumi, ar kādiem abas puķes šo vārdu audumu klusām pašas priekš sevis izrotāja, bija tik bezkaunīgi, ka saruna pilnīgi nemaz nav atstāstāma. Lai tādēļ pietiek ar to, kad saku, ka tā bij ļoti jautra un vilkās labi ilgi un ka tad, kad Jānis pēdīgi no abām puķēm šķīrās, magone pilnīgi pārliecināta izsaucās:
«Ja tu ar to Vilni drīzi nedzersi kāzas, tad lai es pārvēršos par stenderi!»
Vāģos iesēdies, Jānis vēlreiz atvadīdamies pacēla cepuri, apgriezās tad uz otru pusi un nospļāvās.
Tad viņš palaida grožus šļaubāk: saule jau rādīja launaga laiku, un vēl bij pēdējās no uzdomātām mājām jāizciemojas.
Nozviegdamies zirgs tajās ierikšoja. Jānis to piesēja pie slitiņas, kas taisni šim nolūkam bij taisīta un kādas viņš citās šodien izbraukātās mājās nebij atradis, un pārlaida acis pār pagalmu. Zaļais mauriņš visapkārt bij tik gluds un vienāds, ka laikam pat ne kaķis pa to nebij bradājis. Celiņi uz klēti, stalli un lopu kūti bij tik tīri kā nupat izslaucīti, laidars tik spodrs, ka pa to varēja dancot. Skaidienā skaidas un žagari visi likās guļam pēc kārtas, un ir istaba darīja tādu iespaidu, kā kad viņa kūkumu savā pakaļgalā nebūtu vis uzmetuse aiz vecuma, bet pēc sevišķa noteikuma. Tiešām, Vējš bij kārtīgākais saimnieks visā pagastā!
Istabā iegājis, Jānis tur redzēja tādu pašu ievērojamu spodrumu kā ārā. Gultas stāvēja noteiktā rindā gar sienām un bij cēli uztaisītas, saimes ēdamais galds - balts kā sniegs - istabas vidū, krēsli, soliņi - ar vārdu sakot, katra lietiņa savā vietā.
Istaba bij tukša, tikai vienā gultā gulēja puisis, kas, durvīm iežverkstoties, galvu pacēla un ar lielām, brūnām acīm jautājoši uzlūkoja ienācēju.
«Labdien,» Jānis sveicināja.
«Labdien,» puisis atņēma.
«Vai saimnieks mājā?»
Puisis parādīja ar īkšķi uz saimnieka istabas durvīm, pateica īsi: «Vai nedzirdat?» -nožāvājās gari, pagrieza ģīmi uz sienu un gulēja tālāk.
Mirkli uzmetis puiša resnajam, sarkanajam kaklam, Jānis paspēra pāris soļus uz priekšu un klausījās bridi. Jā, tiešām, Vējš pilnā kaklā lasīja bībelē. Tāds bija viņa ieradums. Viņš pilnā kaklā rīkoja saimi, viņš pilnā kaklā runāja ar mācītāju un lielkungu, viņš pilnā kaklā lūdza Dievu. Kādēļ ne? Ja Dievam tā nebūtu paticis, tad jau viņš diktas balss nemaz nebūtu devis.
Jānis klausījās un klausījās un gaidīja, lai saimnieks pātarus beidz, jo viņš to negribēja traucēt. Bet tomēr, nevarēdams sagaidīt gala, viņš iegāja saimnieka istabā.
Saimnieks neatņēma sveicinājuma, bet lasīja mierīgi tāļāk. Viņš lasīšanu nemēdza noraut nodaļas vidū, tas nebij kārtīgi, un tādēļ Jāņam bij jāgaida, kamēr viņš pirmās Makabeju grāmatas vienpadsmitās nodaļas visus septiņdesmit četrus pantus bij izlasījis. Proti, Makabeju grāmatas Vējam bij tās mīļākās, jo tajās tik jauki varēja palasīties par kariem un kautiņiem starp jūdiem un pagāniem! Šie notikumi saimniekam atgādināja viņa paša grūtos cīniņus ar nekārtīgo saimi un pasauli un deva tam spēku un prieku uz tāļāku karošanu.
Pēdīgi tie trīs tūkstoši pagānu bij nokauti, Jonatāns atgriezies uz Jeruzālemi atpakaļ, un Vējš, roku ātri pakustinādams bībeli aizsita cieti.
«Labdien,» viņš sacīja strupi, ne laipni, nedz nelaipni. «Nu, kā nu skrien?... Sēdi!»
Jānis atbildēja ko neko, apsēdās un jautāja, vai no saimniekiem šis vien esot mājā.
«Nē,» Vējš kliedza visā galvā, jo viņš domāja, ka viņa ikdienišķā balss priekš Jāņa vēl neesot stipra diezgan. «Alīde arī... Sūrojās visu dienu ar galvu... Būs laikam klētī... Gribēji ar viņu tikties?»
«J-ā,» Jānis atbildēja, drusku sajucis caur veča strupo izturēšanos.
«Nu tad iesim!» Vējš sacīja, ielika bībeli skapī un atstāja istabu.
Alīde, Vēja vienīgā mantiniece, sēdēja klētī un tamborēja.
«Vej še viesis!» tēvs kliedza, klētī iegājis. «Nu, ej uztaisi kapiju - man gribas dzert... Viesis ar dzers!...»
Meita piecēlās un sasveicinājās ar Jāni.
«Un nečiepsti, ar viņu runādama,» Vējš no jauna kliedza. «Zini, viņš tikpat kā kurls.»
Alīde nosarka maģenīt un aizgāja.
Jāņa acis viņu pavadīja, kamēr tā istabā nozuda...
«Ak tu tavu patīkamu skuķi,» viņš tad pie sevis nodomāja. «Cik lokani viņa gāja, cik glīti viņa bij ģērbusēs, cik dienīgi viņai baltais priekšautiņš stāvēja, cik modīgā džerkstē viņa matus uz pakauša bij sadžerkstējuse, ar kādu patīkamu, vienkāršu daiļumu viņa pat roku bij pratuse sniegt!» Un šī roka - nē, šī rociņa kā balta dūjiņa, tik mīksta tā bij gulējuse viņa rokā! Zināms, šis mīkstums un baltums nu gan liecināja, ka Alīde vienkāršus darbus nestrādāja, bet neviens jau arī tādu negaidīja no Vēja meitas, un Jāņa sievai tā arī nevajadzēja. Smalkus rokas darbus: ar mašīnu šūt un it īpaši nepieciešami vajadzīgo tamborēšanu viņa prata kā reti kāda cita, bij jau divus gadus pilsētā pie šneiderienes bijuse mācīties.
Un vai šim skuķam eņģeļa izskatā varēja būt citāda sirds nekā eņģeļa? Vai zem šāda tēva uzraudzības tajā cits kas varēja ieviesties nekā tikumi? Tie mita tur, par to nebij ko šaubīties, par to liecināja arī visa meitenes klusā pagātne. Vai tā kādreiz bij spēlējuse teātrī kā citas saimnieku meitas? Nē! Vai tā apmeklēja zaļumu balles? Nē! Vai to kādreiz redzēja krogā vai kroga priekšā stāvam uz puišiem rādāmies? Nē! Vai bij kādreiz dzirdēts, ka Alīde pateikuse uz saimi ļaunu vārdu, par uzbāzīgiem paunu žīdiem un rupjiem lopu kupčiem nemaz nerunājot? Nē un atkal nē!
Un Jānis savā sirdī nozvērējās šo meiteni iegūt par dzīves biedreni vai visu mūžu palikt neprecējies.
Kamēr Alīde kafeju vārīja, tikām tēvs pa klēti brangi izkliedzās par nekārtību, kas tagad pasaulē un sevišķi viņu pagastā valdot, un, kad viss turpat uz maza galdiņa dzeršanai bij sarīkots, tad Jānis atkal no jauna varēja apbrīnot meitenes veiklumu un garšu. Viss notika tik ātri, visi trauki tā spīdēja un laistījās un stāvēja tik patīkamā kārtībā uz galdiņa, ka puišam, kam līdz šim nemaz nebij gribējies dzert, tagad pēc kafejas slāpin slāpa.
«Griez maizi!» Vējš tagad Jāņam uzkliedza, uz saldskābas maizes kukulīti rādīdams. «Ēd!... Bet neiegriez vien pirkstā... Mani naži nav vis tādi kā citu!»
Jānis nodomāja, ka esot saprotama lieta, ka arī Vēja naži esot labākā kārtībā nekā citu, grieza maizi un ēda, un dzēra.
Arī Alīde ēda, dzēra un - runāja. Viņas valoda tecēja kā upīte, un viņa prata par Rīgu, par Vērmaņa dārzu un citiem jaukumiem tik patīkami stāstīt, kā Jānis vēl nekad nebij dzirdējis.
Kafeju padzēris, tēvs piecēlās un atstāja, nekā neteicis, abus jaunos vienus. Jāņam tas bij pa prātam. Nu viņš drošāk varēja iesākt runāt.
Bet bij varbūt piecas minūtes aiztecējušas, kad piepeši klētsdurvīs parādījās puisis, ko Jānis pirmīt istabā bij redzējis guļam. Viņš nebij liels, bet ļoti spēcīgs, ar brangu ģīmi, lielām, platām krūtīm un varenām gūžām.
Viņš iegāja klētī un sāka aizdurvē grābstīties ap sienu, kur visuvisādi valgi karājās.
«Nu, vai t' nebūsat reiz padzēruši?» viņš pa tam klusām un ātri vaicāja. «Nu, vai es tev šorīt neteicu, ka mans sapnis nozīmē, ka tev drīz būs precinieki?»
Alīde, kura graudiņu cukura bij gribējuse mest kafejā, nometa, šos vārdus dzirdēdama, cukuru zemē, nolīkās pie zemes, graudiņa meklēdama, un atbildēja:
«Vēl jau nu par precēšanos ne vārdiņa nav runājis.»
«Bet ja runā? Vai iesi?»
«Smiekli... Zināms.»
«Ak tu... un es?»
«Nāksi no Jurģiem uz Viļņiem par puisi.»
Šis iesmējās.
«Cits jau neatliks... Bet tagad gribētu vēl drusku aiziet uz krogu. Vai tev nauda?»
«Tavu rūtaino svārku kreisajā ķešā.»
«Paldies... Bet, ja vēlāku palieku - kā būs - -?»
«Gulēšu šonakt atkal tepat,» Alīde čukstēja, pacēla cukura graudiņu un iemeta to kafejā, Jāņam rādīdama nevainīgāko smaidu.
Puisis paņēma jaunus apaušus un nozuda ar tiem. Brīdi Alīde un Jānis klusēdami dzēra tālāk.
«Jūsu puisis?» pēdējais tad vienaldzīgi ievaicājās.
«Jā,» Alīde vienaldzīgi atbildēja.
«Spēcīgs cilvēks. Laikam arī ļoti strādīgs?»
Alīde atmeta ar roku.
«Tāds pats miets kā visi citi: kā dzen, tā lien.»
«Ak nakt un dien?» Jānis brīnējās. «Tik uzcītīgi kalpi reti atronami.»
Alīde sacīja, ka Jānis neesot pareizi dzirdējis, un Jānis atbildēja, tas varot gan būt. Citus cilvēkus mīlestība padarot aklus, šo tā pataisot vēl kurlāku, nekā tas jau esot.
Ko tad gan šis mīlējot? - Alīde jautāja.
Nu Alīdi, - Jānis atbildēja, - mīlējot viņu un vēloties viņu precēt.
Uz Alīdes vaigiem parādījās sārtums, un viņa atbildēja, ka šai Jānis ļoti labi patīkot un ka viņai arī patiktu Viļņos būt par saimnieci.
«Skāde!» Jānis iesaucās.
«Kādēļ?»
«Tādēļ, ka jūs nevarat nākt uz Vilņiem.»
«Bet es jau saku, ka varu,» Alīde kliedza.
«Es arī cienīju mīlestības varu,» Jānis kliedza pretim, «un cienīju jūsu liegšanos.»
«Bet es jau nebūt neliedzos!» Alīde brēca.
«Nē, nē, kā nu es to varu ņemt par ļaunu!» Jānis sacīja.
«Es jūs gribu ņemt!» Alīde brēca, gluži sarkana ģīmi apmezdamās. «Dzirdiet jel!»
Bet nekā! Abi jaunie kā nevarēja, tā nevarēja viens otru vairs saprast, un, tā kā Alīdei neiekrita prātā papīri un zīmuli ņemt palīgā, tad viņai Jāņam jāļauj vien bij aizbraukt ar nepareizo pārliecību sirdī, ka viņai jau cits brūtgans.
Šī pārliecība priekš Jāna laikam bij ļoti rūgta, jo, vāģos iekāpis, viņš zirgam krietni sadeva ar pātagu, tā ka labi koptais, ātrais lopiņš aizgāja kā auka. Kā vāģi, telderu telderiem pa meža ceļu skriedami, neapgāzās, tā brīnuma nemāku izskaidrot, tikai to zinu, ka tad; kad zirgs uzlēca uz lielceļa, viss vēl bij pietiekošā kārtībā.
Bet nu nāca nelaime.
Lielceļa malā, iepretim mazai mājiņai, gulēja liels, pelēks akmens, kuram Jānis jau simtu reižu laimīgi bij pabraucis garām. Bet šoreiz šis akmens viņam jeb, pareizāk sakot, viņa vāģiem kļuva par piedauzīšanas akmeni. Proti, tie tik spēcīgi atsitās pret to, palēca labi augstu gaisā un tad mājiņas priekšā apgāzās, Jāni pasviezdami labu gabaliņu projām.
Zirgs apstājās, un Jānis uzlēca stāvu un atgāza ar vienu vienīgu grūdienu vāģus atpakaļ uz riteņiem. Bet visi četri vairs nedūrās pie zemes, jo viena ass pavisam bij saliekta.
«Tik vien tās nelaimes!» Jānis noņurdēja un uzmeta grožus zirgam uz muguras, gribēdams mājiņā iet iekšā.
Bet te jau no mājiņas viņam iznāca pretim plecīgs jauns vīrs.
«Vai zināt, es arī jūs līdz šim turēju par apdomīgāku, nekā tiešām esat,» vīrs sacīja pusjokojošā, puspārmetošā balsī. «Tavu traku lēkšanu! No kā tad jūs bēgat - jeb vai kam dzenaties pakaļ?»
«Daru abus darbus reizē. Bēgu no nelaimes un dzenos laimei pakaļ,» Jānis spītīgi atbildēja. «Bet, ja jums, kalēj, labs prāts un Dievs sirdī, tad saklaudziniet man še to asi. Ar tādu tāļāk nevaru braukt.»
Kalējs apskatīja skādi un tad sacīja: jāpalīdz esot, bet darbs neesot tik ātri padarāms, lai tādēļ Vilnis pa tam ieejot un apskatoties viņa zālē.
Bet saskābis Jānis atbildēja, šis labāk palīdzēšot kalējam cik varēdams, lai skāde drīzāk tiktu izlabota.
«Labi,» kalējs atteica un sāka pa smēdi, rīkoties.
Pēc brīža atvērās durvis, kas no smēdes veda kalēja «zālē», un pa tām iznāca jauna, ļoti glīta sieviete, sveicināja, pasmēla ar baltu māla krūzīti ūdeni no spaiņa, kas smēdes kaktā stāvēja, un iegāja atkal istabā.
«Vai tā bij jūsu sieviņa?» Jānis vaicāja.
«Māsa,» kalējs atbildēja un pasmējās. «Redziet, tā izšķiraties jūs, lielmaņi, no mums, mazmaņiem: es pazīstu kā savus piecus pirkstus jūsu kalpus, jūsu zirgus, pat jūsu Kranci, un jūs i tā nezināt, vai esmu precējies.»
«Jūs jau arī mūsu vidū vēl neesat necik ilgu laiku,» Jānis atvainojās, «bez tam: ko esmu nokavējis, to tūliņ varu panākt, iešu iepazīšos ar jūsu famīliju.»
Viņš iegāja dzīvojamā istabiņā. Bet, nepatīkami pārsteigts, viņš pie durvīm palika stāvam. Bez kalēja māsas istabiņā vēl bij mazs, gadus sešus vecs meitens. «Kam šis bērns piederēja?»
Jānis apsēdās un sāka runāt. Viņš ievilināja bērnu sev klēpī un sāka tam par šo un to stāstīt un jautāt, meitenes atbildes likdams no kalēja māsas dikti atkārtot. Pēdīgi viņš vaicāja, kur bērnam esot tēvs un māte.
«Debesīs,» meitenīte sacīja.
«Un kur tev brālis?» Jānis vaicāja tāļāk.
«Ārā.»
«Un māsa?»
Bērns rādīja uz kalēja māsu.
«Kā viņu sauc?»
«Par Ilzi.»
«Un tevi?»
«Par Līzīti.»
Jānis nu zināja diezgan. Brīdi viņš meiteni vēl paauklēja un palaida viņu tad vaļā. Tai pašā acumirkli kalējs ienāca ar ziņu, ka vāģi esot salāpīti.
«Tas nabaga cilvēks jau gandrīz pavisam kurls,» Ilze klusā un līdzcietīgā balsī sacīja. «Juri, vai viņam nebūtu jāiestāsta - -»
«Nieki!» kalējs iesaucās un pielika, uz Jāni pagriezies: «Viendien te uzklīda tāda pagāna kāršu licēja, žīdiete, kura mums kā lietus debess tikām mācās virsū, kamēr bij jāļauj izlikt kārtis. Izlikuse priekš mums, tā par to pašu maksu teicās izmuldēties vēl priekš kāda radenieka, un tad Ilze prasīja, lai pastāstot, vai jūsu ausis kļūšot veselas.»
«Bet jūsu māsa jau manis līdz šim nemaz nepazina!» Jānis iesaucās. «Kā tad viņai varēja ienākt prātā -?»
«Viņa jūs pazina gan - viņa jau ir mazmaniete,» kalējs atbildēja un smīnēja.
Ilze nosarka, un Jāņam vaigi pietvīka.
«Un ko tad tā žīdiete sacīja?» viņš jautāja.
«Jūs caur kādu sieviņu atkal tikšot pie labas dzirdēšanas,» kalējs stāstīja tālāk. «Še Ilze nu domā, ka tā sieviņa cita neviena nevarot būt kā izdaudzinātā gulētāja un tādēļ jums uz to, pēc Ilzes domām, joku dēļ būtu jāaizbrauc.»
Jānis papurināja galvu.
«Tā man nevar palīdzēt,» viņš sacīja. «Man tikai viena vienīga zālīte, kā dakteri teica, varot palīdzēt, un tās es nevaru atrast.»
«Vai tad nav zināms, kādā vietā viņa aug?» Ilze ievaicājās.
«Ir gan. Bet es tādas vietas vēl neesmu atradis.»
«Ak meklējiet jel, gan atradīsiet!» Ilze dzīvi izsaucās.
«Meklēšu, meklēšu,» Jānis atbildēja, paskatījās Ilzē un piecēlās. Pāris vārdus vēl parunājis, viņš atvadījās un aizbrauca. Lēniem soļiem zirgs iegāja mājā.
Kādas dienas vēlāk Jāņam misējās arot: viņš nolauza zviedru arklam griežamo. Līdz šim viņš vienmēr puisi uz kalēju bij sūtījis, tagad viņš aizgāja pats. Kamēr kalējs griežamo lāpīja, Jānis iegāja istabiņā, bet atrada tur tikai mazo Līzīti vienu pašu. Viņš bērnu atkal paņēma klēpī, pajokojās ar to un ievaicājās tad piepeši:
«Ilze tevi gan laikam ik dienas sit, Līzīt?»
«Nē, viņa manis nemaz nesit,» Līzīte atbildēja.
«Bet baras. Viņa tevi laikam gan arvienu sabar.»
«Bar gan. Tad, kad esmu nevaldīga.»
«Un brāli viņa laikam arī bar?»
«Nē,» meitene noteikti atbildēja un papurināja galviņu, «brāli viņa nekad nebar.»
«Tā... Vai jūs abas guļat vienā gultā?»
«Jā.»
«Tas ir smuki... Tad jūs gan reizē ejat gulēt un reizē ceļaties kājās?» Jānis pratināja tāļāk.
«Gulēt ejam reizē, kājās ceļos viena pate - es ilgi guļu,» bērns atbildēja un pielika: «Bet par ko tu tik daudz prasi?»
«Es gribu zināt, vai tu labi proti atbildēt,» Jānis izskaidroja un izvilka no ķešas krietnu graudu cukura.
«Māki jau gan. Še tev arī par to kukulis...»
Pēc šīs reizes Jāņam ceļš uz smēdi, kā smējās, bij ierauts. Bija kas, nebija ko kalt: Jānis aizgāja. uz smēdi un satikās, saprotams, tad arī ar Ilzi. Te kādā dienā, atkal apciemojot smēdi, viņš to atrada tukšu. Ogles ēzē bij izdzisušas. Mazā Līzīte kavējās ap brāļa šur tur izkaisītiem darba rīkiem.
«Kur Juris?» Jānis prasīja.
«Istabā.»
«Un Ilze?»
«Arī istabā.»
Meitene pienāca pie Jāņa klāt un pačukstēja noslēpumaini:
«Viņa raud.»
«Ej nu, ej! Par ko tad?»
«Es nezinu.»
«Vai te šodien bij daudz viesu?» Jānis vaicāja.
«Nupat bij viens un aizgāja.»
«Vai tas ko sacīja ar?»
«Viņš sacīja, tu precēšoties un lai Juris viņam sakaļot jaunus vāģus.»
«Ā!» Jānis iesaucās un iegāja istabiņā.
Kalējs stāvēja pie loga un skatījās ārā, Ilze sēdēja gultā un aizsedza, Jāņam ienākot, ātri ģīmi.
«Labdien!» Jānis sveicināja.
«Labdien!» tikai kalējs strupi atņēma.
«Kāda sērga tad jums abiem uznākuse?» Jānis, vienā un otrā paskatījies, jautri ievaicājās un apsēdās.
Kalējs apgriezās.
«Nupat pie manis bij Vējš,» viņš atbildēja un lūkojās, uzacis nikni sarāvis, nozīmīgi Jānī.
«Ak un tas jums atnesa lietu!» Jānis jokojās tādā pašā jautrā balsī.
«Nē,» kalējs atcirta pretim, «viņš mums atnesa ziņu, ka viņa Alīde drīz dzeršot kāzas.»
«Tā! Un par to jums abiem jānoskumst? Vai Alīdi apskaužat? Vai jums arī tā kā negribētos kāzu?»
«Tas tak par daudz!» kalējs iesaucās un uzsita ar roku uz loga plaukta. «Jūs nākat gandrīz ik pārdienām uz smēdi, sagrozāt manai nabaga māsai galvu un esat jau citas brūtgans! Vai tas nav neglīti! Un tad jūs vēl smejaties par manām errastībām un Ilzes žēlabām!... Zināms, mēs jau nu jums to nemaz nebūtu rādījuši, ja mums būtu bijis laiks saņemties. Bet nupat vien vēl jau visu dabūjām zināt.»
«Tad jau esmu ienācis īstā brīdī,» Jānis smējās, jo kalēja dusmīgie vārdi nedarīja nekāda iespaida uz viņu. «Nav vajadzīgs, ka saņematies. Man nemaz nav ienācis prātā ar jums jokoties. No Alīdes nekā nezinu. Viss, ko zinu, ir tas, ka ar Ilzi drīzi dzeršu kāzas.»
Abas rokas atspiedis pret loga plauktu, kalējs skatījās runātājā.
Jānis brītiņu nopriecājās par pārsteigumu, kas uz viņa ģīmja bij lasāms.
«Ko nu stāvi,» viņš tad sacīja. «Vai pratīsies un atstāsi mūs vienus! Jeb vai gribi dzirdēt, kā Ilzi uzrunāju?»
To nu kalējs negribēja vis. Lēniem soļiem, it kā šaubīdamies, kas īsti būtu darāms, viņš atstāja istabiņu. Jānis piegāja pie Ilzes, kas visu šo laiku nebij zinājuse, kur dēties, ko darīt, nosēdās viņai līdzās un satvēra viņas roku. Un tad viņš ar viņu runāja un vaicāja, vai viņš šai patīkot. Viņam nepietika ar to, ka kalējs viņas mīlestību bij izstāstījis, viņam šī mūžam saldā apliecība bij jādzird arī no Ilzes mutes.
Bet atbildes vietā Ilze notvīkdama tikai viegli pamāja ar galvu.
«Nu saki jel!» Jānis lūdzās. «Runā!»
«Es nevaru!» Ilze pie sevis nočukstēja. «Kā lai kliedzu, ka viņu mīlēju.»
«Bet es jau dzirdu!» Jānis sacīja un smējās laimīgi. «Tu nupat teici: «Kā lai kliedzu, ka viņu mīlēju!»»
«Tu dzirdi?» Ilze iesaucās, pēkšņi uzlēkdama stāvu. «Tu dzirdi?... Kungs Dievs - tad tā brīnuma zālīte - tu viņu esi atradis?»
«Jā,» puisis atbildēja. «Esmu atradis.»
«Kur tad, kur tad?» Ilze ātri vaicāja.
«Tavā sirdī.»