RŪDOLFS BLAUMANIS

ĪSTĀ LĪGAVIŅA

Līgo laiva uz ūdeņa,
Uz arāja meitiņām.
Arājam bij skaistas meitas
Zēģelīšu audējiņ's.
Viena vērpa, otra auda,
Trešā raksta zīdautiņ.
Dod, māmiņi, to meitiņu,
Kura raksta zīdautiņ.
Ja nedosi tās meitiņas,
Es nomiršu žēlabās...

«Māt,» vecais Kļaviņš sacīja, «māt, būtu gan laiks, ka mūsu Ješka precētos.»
Vecais Kļaviņš bij Kļavkalnu mājas saimnieks, turīgs vīrs, kas tuvu un tālu, pie zemniekiem un kungiem stāvēja labā slavā. Svētdienišķā mierā viņš līdz ar sievu sēdēja istabas durvju priekšā zem kuplajiem kļaviem, kuru ēnas ap viņiem abiem patīkamu dzestrumu izplatīja.
Saimniece, gara, ne visai branga sieva, mīlīgām, zilām acīm, pie šiem vīra vārdiem izbrīnojusies pacēla galvu.
«Ješka un precēties,» viņa lēnām atbildēja, «cik ilgi atpakaļ tad vēl ir, ka viņš bij mācībā!»
«Tu arvienu domā,» saimnieks iesaucās, «ka tādēļ, ka viņš tagad mūsu vienīgais bērns, viņam nekad no tevis nebūs šķirties. Bet tam tā nebūs palikt. Ļaudīm nebūs domāt, ka mans Ješka nevar dabūt sievas tādēļ, ka viņu priekš zaldātiem par nederīgu izbrāķēja, vai saproti?»
Citādi tik mierīgā sieva atbildēja drusku kaitināta:
«Nezinu, ko tu gribi, tēv. Vai Ješka kaut kā nedara pareizi, jeb vai viņš tev kaut kur ir par šķērsli? Vai tu viņu kādreiz esi redzējis piedzērušu, jeb vai viņš kādreiz krogā ir lamājies vai kāvies? No mūsu Ješkas neviens nekāda ļauna nevar teikt.»
«Tā jau ir tā lieta,» vecais Kļaviņš dusmīgi iesaucās, «ka viņš nekur nepieduras, turklāt viņam tāds balts ģīmis kā-kā- »
«Kā kungam,» sieva sacīja.
«Tāds balts ģīmis kā piena piks,» saimnieks nobeidza. «Esmu viņam jau vairāk reižu teicis, lai viņš notrin ģīmi ar cūkas taukumu un lai tad saulē gozējas, un viņš arī ir klausījis - zināms, viņš jau arvienu klausa, - bet tas viņam nav neko palīdzējis. Balts bija, balts palika! Un tāds pienapuika grib būt vecā Kļaviņa vienīgais dēls?...» Viņš pīpēja, ka dūmi vien juka.
«Es nezinu, ko tu gribi,» māte tagad, patiesi sadusmota, iesaucās. «Vai tā Ješkas vaina, ka tas vairāk mātē nekā tēvā atsities? Vai tā viņa vaina, ka tavs mīļais dēls Mārtiņš nomira? Jeb vai tā viņa vaina, ka viņa krūtis priekš zaldātiem bij par šaurām? Vai varbūt Ješka, kurš vairāk un smalkāk sajūt nekā citi, tādēļ mazāk strādā jeb vai viņš zirgiem kādreiz auzas nelaikā pabēris, labību nevienādi nosējis vai citu kādu muļķību izdarījis?...» Uz viņas vaigiem tagad parādījās divi sarkani plankumi.
Saimnieks pagrieza galvu sāņus, un, lai nemanot pie sevis varētu nosmieties, viņš urbinājās ap savu pīpi.
«Tas nu paliek viens kas tiesa,» viņš tad runāja dziļā balsī, «mūsu Ješka ir zābaks, un tas man nebūt nav pa prātam. Kad tas neko nepalīdz - viņa ģīmi ar speķi ieziest, lūkosim caur saprecināšanu viņu pārvērst krietnā, ņiprā puikā, tādā,» viņš nosmīnēja blēdīgi, «kāds es savos jaunības gados biju.»
«Nu, nu,» māte sacīja, bet sargājās šiem vārdiem vēl ko piedēt klāt.
«Rītu,» saimnieks turpināja, atkal stipri pīpēdams, «aizjūgsim melni un brauksim līgaviņas lūkoties. Neesam jau nu piespiesti tādas ņemt, kura mums ceļā gadās, varam apdomāties un, kad mums kur nepatīk, varam braukt tālāk.»
«Uz kurieni tad tu esi nodomājis braukt, tēv? Man tak arī tas jāzina.»
«Visupirms,» saimnieks noteikti atbildēja, «brauksim uz Mežmaļu Lapiņu, tur ir divas, tad uz Aveniem - Avenam ir septiņas, gluži kā kādam mācītājam, tad uz Bizuļiem, tur ir tik viena vienīga, bet tā esot labi izdevusies, nesot, ja vajadzīgs, divus pūrus rudzu uz muguras kā kāds tēviņš.»
«Bet es nezinu, vai tas Ješkam jel maz patiks,» saimniece iemeta starpā.
«Ješkam?» vecais Kļaviņš izbrīnojies izsaucās. «Kas tad tam tur ko patikt? Domāju, ka viņam tas var būt viena alga, kad viņš tik dabū sievu, un to es viņam gan izgādāšu.»
«Un tad tālāk?» māte vaicāja.
«Saprotama lieta, ka brauksim arī uz Trauklaižiem. Trauklaiži prot vislabāk saimniekot, to nevar noliegt. Tur nenokrīt ne drusciņa no galda, ja tās kāds nepiekopj un nepaceļ, un tā ir gudri, tā man patīk.»
«Ļaudis saka,» sieva atteica, «ka tam, kas ejot līgaviņas lūkoties, labi esot jāuzmana, kā uzdomātā meita sieru griežot. Kura viens, divi nazi iegrūž sierā un nogriež biezu klampu, tā nemūžam nebūšot taupīga saimniece; bet kura atkal tikai tādu plānu tēnīti vien nogriež, tai ir skopības velns sirdī. Tikai tā, kura nedz par daudz, nedz par maz nenogriež, tikai tā būs reiz laba sieva.»
«Man no savas puses,» vecais Kļaviņš atbildēja, «skopības velnam nekas nav pretī, mums vajaga vedeklas, kura mantu satura kopā, un Ješkam vajaga sievas, kura to tiesu cietāka, cik viņš gļēvs.»
«No Jaunzemju Šīroniem tu jau vēl nemaz neesi runājis, tie tak arī pieder pie mūsu pazīstamiem.»
«Tie ir ārvalsts ļaudis,» saimnieks atbildēja, «ar tiem man nav nekādas darīšanas.»
«Ārvalsts? Viņi tak dzīvo mūsu pagastā, Jaunzemji tak pieder pie mūsu pagasta.»
«Jaunzemji gan, bet ne Šīroni, tie ir ienācēji.»
«Un kas par to? Ar Šīroniem mans tēvs un mana māte bij labi pazīstami, var būt, ka tiem arī ir meita, kuru tie grib tautās laist, - es jau nezinu, neesmu tur bijusi. Saka, Šīroni esot ļoti bagāti.»
«Jā,» vecais Kļaviņš atbildēja, «zirgu un govi labprāt no Jaunzemjiem uz Kļavkalniem atvestu, lai gan tiem tādas barības, ar kādu tie apraduši, nevaru mest priekšā, bet tāds lopiņš ir prātīgs, un, kur viņš redz, ka tā lieta citādi neiet, viņš apmierinās. Bet vedeklas, no bagātas sugas vestas, ir lielmanīgas un paliek lielmanīgas. Viņas ik dienas grib sēdēt pie pilnām bļodām, nevaicādamas, kā pie tām lai tiek, un no tādas vedeklas Dievs lai mani pasargā.»
«Bet, tēv, kad mūsu Ješka atvestu sievu no Jaunzemjiem līdz ar pilnām bļodām, tad mums tak par tām nemaz nebūtu jāgādā.»
«Vai tu tā domā?» vīrs asā balsī atbildēja. «It kā kad pasaulē dēlu nemaz nebūtu un tēvs allaž vecākajam lielākās daļas neatgrūstu, lai nauda un manta paliek kopā! Es gribu brangu vedeklu, kura labu grasi naudas dabū līdz, īstu zemnieka meitu, kura prot vērpt un aust un kurai lopi mīl.»
«Bet laipnai un dievbijīgai viņai tak arī vajaga būt, vai ne, tēv?» sieva dzīvi iejautājās.
Atkal vecais pīpei izvilināja kuplus dūmus.
«Es jau nu cūkas maisā nepirkšu,» viņš sacīja pēc brīža...
«Kā domā,» sieva atkal iesāka, «vai neapstaigāsim vēl drusciņ savus laukus? Tas tak ir svētdienas darbs, un saule vēl augstu pie debesīm. Man gribētos redzēt, vai jau rudzi nesāk ziedēt, laiks jau gan būtu.»
Vecajam Kļaviņam tas bija pa prātam, viņš piecēlās smagi. Plaši un cieti viņš stāvēja savos biezajos zābakos, ciets un sīksts kā zarains ozols. Pelēkās diedziņu audekla bikses, vadmalas svārki un veste ar raibo kakla lakatiņu zem tās viņam deva glītu, cienīgu izskatu. Brūni sarkanajā, brangajā ģīmī bij manāms stingrums, kas likās sakot: «Šis ir vecais Kļaviņš, kas viņa mājā dzīvo, tam jāklausa un savs uzdevums ātri un krietni jāizpilda.» Bet gudrās, pelēkās actiņas, lai gan tām bij asi skatieni, liecināja no labsirdības. Sieva pie viņa sāniem izskatījās kā gari noaugusi puķe, kura neilgi atpakaļ pārziedējusi. Gari un slaidi tā karājas pie kāta un palokās, kad vējš aizpūš garām.
«Skaties, kas par jaukiem ziediņiem,» sieva sacīja uz vīru, kad tie aiz mājas kādam ežmaļam gāja garām, «kā tie visi griežas pret sauli un tauriņi lido ap tiem.»
«Nu, lai nu tie lido vien,» Kļaviņš atbildēja, «tie arī ir tādi radījumi, bez kuriem pasaulē varētu iztikt, nedara nekāda laba, un vēlāk tiem nav ko ēst.»
«Nu, viņi tak vienā vietā, otrā kaut ko savai vajadzībai dabū. Pasaule ir liela, tur katrs savu daļiņu var atrast.»
«Tā, tā,» vīrs izgrūda nievājoši, «par bitēm un vēl, vēl par skudrām es nekā nesaku, visi citi tādi spārnaiņi manis dēļ bijuši nebijuši pasaulē.»
«Katram kustonīšam, tēv, ir savas labās un ļaunās īpašības, tāpat kā cilvēkam. Nevajaga visu vienā maisā bāzt, kam kaut kas īpats piemīt, tam lai tas arī paliek.»
«Ar to tu gan laikam zīmējies uz tavu pienapicīgo Ješku,» saimnieks atbildēja kaitināts. «Gribētu zināt, kas par sevišķām īpašībām tam piemīt? Vai viņš ir tāds puika, uz kuru var palaisties un no kura var domāt, ka, ja būs kāds krietns darbs izdarāms, viņš būs pirmais, kas pie tā ķersies? Tāds puika man patiktu, bet tāds jau mūsu Ješka nekad nebūs. Tas jau nu velti.»
Sieva negribēja sacelt naida caur pretī runāšanu, viņai arī bāršanās nebūt nepatika, tādēļ tā sacīja, vīru gribēdama vest uz citām domām, un pārbraucīja mīksti ar roku pār garajiem liniem, kas celiņa kreisajā pusē auga un bij noliekušies uz to:
«Mūsu agrīnie lini šogad būs skaisti, tēv.»
Patiesi, lini bij skaisti! Kā zila jūra tie viļņoja, it kā kad gabaliņš zilo debesu būtu nolaidies zemē, gribēdams to apbalvot šiem dārgajiem augiem. Abi vecie palika stāvot un skatījās visapkārt. Labības un āboliņu lauku vidū kalnā aiz viņiem stāvēja Kļavkalni. Pa labai un pa kreisai rokai tālumā bij redzami kaimiņu māju jumti, bet viņu priekšā, tur aiz mežiņa, aiz lielajām dzimtskunga pļavām, aiz Ogres uz sarkanā māla krasta, spīdēja Jaunzemju dzīvojamās ēkas baltais šindeļu jumts...
Vecais Kļaviņš pacēla galvu, paošņāja un noņurdēja:
«Bet tad ta garda smaka!»
«Jā, esam pašā ziedu laikā,» saimniece atteica.
«Jā,» vecais apstiprināja un tad pēkšņi pielika: «Kas tad tur zem tā ozola sēd? Nudie, tas jau ir mūsu Ješka.»
Uz zaļa pakalnīša stāvēja liels, nosūnojis ozols. Milzīgi akmeņi, kādus satricinātie jūras ūdeņi pirmlaikos bij atnesuši, pa pusei zemē nogrimuši, gulēja ap to, un uz viena no šiem akmeņiem sēdēja Kļaviņu Ješka, vecā Kļaviņa dēls. Viņš bij galvu atspiedis rokā, likās tā, kā kad tas skatītos Ogres sarkanajā krastā, aiz kura saule nupat taisījās nozust, zaļās pļavas sarkanu blāzmu pārklādama. Dziļi domās viņš gan laikam bij nogrimis, jo viņš nesadzirdēja abu veco soļu, kuri taču nebij visai klusi; un tikai tad, kad tie bija gluži tuvu pienākuši un tēvs viņam ne visai laipni uzsauca: «Vai tu jau atkal kā zaķis ar vaļējām acīm guli?» - Ješka uzlēca stāvu un stāvēja satrūcies vecāku priekšā.
Vecais Kļaviņš uzlūkoja jauno nelaipniem skatieniem.
«Labi, ka mēs tevi še sastopam,» viņš sacīja pavēlošā balsī, «rītu brauksim līgavas lūkoties, var būt, ka tu tad vairāk saņemsies un tapsi jautrāks, kad tev būs sieva.»
Ješka skatījās tēvā kā dulls.
«Bet kādēļ tad, tēt?» viņš pēdīgi stomījās; savā sirdī viņš varbūt domāja: «Kam vēl tik spēcīgs tēvs, tam vēl nevajaga precēties.»
«Ne tādēļ,» vecais Kļaviņš ierūca, «ka es jau būtu nodomājis līst aizkrāsnē, tik tālu mēs vēl neesam, nē, tev vai nu kaut kur jāiet iegātņos, vai atkal par sievas naudu jānopērk kāda māja, un es tad arī vēl no savas puses ko dadošu klāt.»
Ješka bēdīgi nokāra galvu, bet māte vīram piedūra pie sāniem. «Liec tak nu viņam miera,» viņa sacīja ne bez dusmām, jo lai gan viņa visās citās lietās vīram bij paklausīga, tiklīdz kā viņš Ješku aizkāra, viņa tam pretojās.
«Nē, neliec vis,» vīrs uzbārās. «Viņam tas jāzina un pēc tā jāturas.»
«Vai tēv, man nu gan vēl tagad negribas precēties,» Ješka stomījās.
«Vai tev gribas vai negribas, par to tu nemaz netopi jautāts,» tēvs tagad dusmīgi iesaucās. «Tu iesēdīsies vāģos un brauksi man līdz, par citu es gan gādāšu.» Un uz tām pašām pēdām viņš apgriezās, satvēra sievu aiz elkoņa un vilka to sev līdz. Brītiņu tā paklausīja un sekoja vīram, bet tad viņai iežēlojās dēla, kurš kā uz mutes sists pie ozola bij palicis stāvot.
«Ej nu tu vien savu ceļu, tēv,» viņa sacīja, «gan es tevi panākšu, es tak tā bērna savās bēdās tur zem ozola viena paša nevaru atstāt.»
Saimnieks iesmējās zobgalīgi.
«Ta tad brangi,» viņš bārās. «Viņa runā no bēdām, kad tēvs dēlam grib sievu ņemt.» Bet māte jau bij ceļā uz ozolu, un tātad viņš viens pats lēnām tipāja tālāk, tik stipri pīpēdams, ka dūmi vien juka.
Ješka atkal sēdēja uz akmens un skatījās uz vakariem.
«Ješkiņ dēliņ,» māte sacīja, viņam viegli roku uzlikdama uz pleca, «kāpēc tu izliecies tik apstulbis, kad tēvs ar tevi runā? Viņš jau nemaz nezina, kāds tu īsti esi. Tici man, ja viņš ar tevi arī tā parupji apietas, viņš tomēr paliek tavs tēvs un grib tavu labu... Vai tad tev pavisu visam negribas precēties, ka tu viņa priekšā stāvi kā no laivas izsviests un viņam cita nekā nezini atbildēt kā:
«Vai, tēv, man nu gan vēl tagad negribas precēties!»»
«Memmiņ, tu jau vēl pie manis esi,» Ješka atbildēja un skatījās ar mīlestību mātē. «Bez tam es vēl nekad par precēšanos neesmu iedomājis.»
«Bet ir tak jauki būt tādai jaunai sieviņai par vīru, Ješkiņ. Tev tik šitāda laime īsti jāiedomājas, un tad vai tev negribētos pašam savu māju? Tu tak visu mūžu nevari būt tēva pirmais puisis.»
«Memmiņ, man ļoti patīk, kad tu man ko pavēli, un mājas, - mājas man nepatīk nevienas tā kā mūsu pašu.»
«Tas viss nekā nelīdz, dēls, ko tēvs grib, tas bērnam jādara. Iesim nu uz māju un sameklēsim svētdienas drēbes, jo ar nātnām biksēm un veciem svārkiem tevis tak nevaru laist sievas meklēt.»
Ješka noglaudīja viegli savu veco svārku piedurkni, kurus māte pati bij vērpusi un audusi.
«Tu, zināms, ar visu esi mierā,» māte sacīja un satvēra dēla roku, jo tā gribēja, lai tas tūliņ nākot līdzi.
Pirms aiziešanas Ješka vēlreiz paskatījās tālajā Ogres krastā, aiz kura saule tagad bij nozudusi. Visas vakara puses debesis tagad kvēloja jaukā sārtumā. Ješkam patika vietiņa zem vecā ozola. Kā jūras uzskats sirdī modina ilgošanos, no kuras nevar zināt, vai tā nozīmē prieku: vai bēdas, tā Ješkam likās, kā kad zaļais pļavu laukums viņa dvēseli vilktu un vilktu pie sevis, vilinātu projām no tēva mājas uz kaut ko nezināmu, uz kaut ko jauku un tomēr bēdīgu... Bet tagad viņam mātei bij jāiet līdz.
Ilgi viņš nokavējās stallī pie zirgiem. Tur stāvēja melnis, ko viņš pats bij izaudzējis. Ķēve bij nosprāgusi, un kumeļš bijis tik vājš, ka to bij gribējuši nogalināt. Bet Ješkam viņa bij iežēlojies, viņš bij uzņēmies vājo lopiņu kopt un barot un bij turējis vārdu. Nekad cits viņa kumeļam nebij pasniedzis nedz barības, nedz ko dzert. Pie šitā zirga viņš nu tagad stāvēja un nostūma viņam krēpes no pieres un glāstīja tam gludo kaklu. Un zirgs Ješkā skatījās tik gudri un mīļi, ka puisis viņam aplika rokas ap kaklu un tikko, tikko nesāka raudāt. Pret tēva prātu, to viņš zināja, nekas nebij izdarāms, jo tēva prāts Ješkam līdz šim tā bij bijis jāizpilda kā Dieva prāts.
Viņam no staļļa iznākot pie debesīm mīlīgi un skaisti mirdzēja vakara zvaigzne. Ješka pacēla uz jauko zvaigzni savas acis, it kā mierināšanas no tās gaidīdams, bet likās, kā kad zvaigzne par viņu un viņa bēdām smaidītu... Klusi un domīgi Ješka iegāja istabā, kur meita nupat kā vakariņas uzlika uz galda. Ne vārdiņa nerunājis, viņš paēda un aizgāja gulēt.
Otrā rītā Ješku uzmodināja gailis ar savu skaļo dziedāšanu. Ješka bij nemierīgi gulējis. Viņš nokratīja ātri miegu un apģērbās. Nu atkal iesākās dienas darbi, vieglie un grūtie. Ak nē, šodien jau viņam bij jābrauc līgaviņas nolūkoties... Daudz daudz mīļāk nekā ar tēvu braucis sievas meklēt, viņš sava meļņa vietā būtu iejūdzies arklā un to vilcis pār papuvi. Viņš iekūla zirgiem miltus un tad nomazgājās. Skaidrais, vēsais ūdens viņu padarīja mudrāku; cieti viņš sakoda zobus. Tas, kas viņam šodien bij jāizdara, viņam likās esot tik grūts un nepatīkams, ka viņam nemaz vairs istabā negribējās iet atpakaļ. Dārzā aiz ābelēm burbuļoja upīte. Tur viņu māte atrada, kad tā viņu meklēja, gribēdama tam iedot siera gabaliņu, ko uzkost, lai dēla dzeguze neaizkūkotu.
«Vai tev nu nav jau labāk ap sirdi?» viņa jautāja. «Diena iesākās jauki, cīruļi dzied un slavē savu radītāju, un no Ogres puses nāk salda siena smarša.»
Ješka purināja galvu. Viņš neprata mākslas - izteikt vārdos, ko tas sajuta, proti, ka vismīļāk viņš sevi būtu licies aiznesties no upītes viļņiem, tālu tālu, līdz turienei, kur neviens cilvēks viņa vairs nebūtu varējis mocīt ar sievas meklēšanu un precēšanos, un tādēļ viņš cieta klusu.
«Domā tik vienumēr, dēls,» māte turpināja, «ka vecāku svētība bērniem uzbūvē mājas. Kur bērns tēva un mātes prātam dara pretī, precējas, kā Ēzavs to darīja, un apbēdina viņus, tur labs nevar iznākt. Bet, kur bērns paklausa tēva pavēli un bausli cienī, un mātes vārdus tura godā, tur viss ņem labu galu, tur nāk priecīgas dienas, eņģeļi debesīs šādiem cilvēkiem palīdz sēt un pļaut.»
Ješka noslaucīja ar roku savas valgās acis.
«Man tas gluži pa prātam,» māte atkal iesāka, «ka tu no šejienes aizej un kādu māju uzņem. Tad tēvs nāks pie atzīšanās, ka tu kam deri. Saņemies, dēls, galva jau tādēļ nebūs jāzaudē, jeb vai tu domā, ka būs, Ješkiņ?»
Pēdējos vārdus māte izrunāja jokojošā balsī, un kā rīta saules spīdums smaids pārskrēja pār viņas ģīmi.
«Tu vari smieties,» Ješka atbildēja klusām un gandrīz dusmīgi. «Tev nav jābrauc sievas meklēt.»
«Tas nu gan man nav jādara, bet nedomā, ka man ir vienaldzīgi, kādu sievu tu dabū. Bērna laime vai nelaime māti aizķer div- un trīskārtīgi... Nu saņemies un parādi tēvam, ko tu vari un kas tu esi. Nenāci tā kaunīgi-bailīgi istabā; tas tēvam nepatīk. Cepuri uz vienas auss, pīpi mutē, ķuļķē, ka dūmi vien jūk, - tad viņš atplētīs acis! Es jau zinu, dēliņ, ka tu nemaz tāds tūļa neesi, tu tik izliecies tik lēnīgs, tādēļ ka tu savā sirdī esi pazemīgs... Tev nav tādas dabas kā citiem. Lielīties un izrādīties tu nekad neesi gribējis, un bez tam tava sirds ir tik mīksta, tik mīksta... Tādēļ neņem Bizuļa meitas, dēliņ! Viņa kraun divi pūri rudzu uz muguras un iegrūž, ja vajadzīgs, pati ar savu roku cūkai dunci rīklē, bet tas nav, kas tev ir derīgs. Smalka, izveicīga meita tev jāņem, kura turklāt stipra un prot saimniekot. Gan tu ar laiku viņu arī mīlēsi, kad būsi ar viņu iedzīvojies.»
«Ak māt, kad man jāprecējas, tad man viena alga, kādu paņemu,» tagad Ješka sāpīgi iesaucās, bet viņa darīja tā, kā kad to nebūtu dzirdējusi, un viņš tai sekoja uz istabu. Brīdi vēlāk puisis izveda zirgu no staļļa un sāka jūgt. Kad zirgs bij aizjūgts, vecais Kļaviņš jaunu pīpi rokā iznāca no istabas, viņam pakaļ Ješka; māte pavadīja dēlu līdz vāģiem. Kā viņa to no sāniem gandrīz paslepšus uzlūkoja, viņa tikko neiztrūkās par Ješkas skaistumu. Garš un slaiks no auguma, viņš ar savu šķīsto, smalko ģīmi, kuru saule nebij varējusi nodedzināt, mātes acīm izskatījās kā eņģelis. Gaiši sprogaini mati apņēma viņa mīlīgos vaibstus, tumši pelēkais vadmalas uzvalks viņam stāvēja kā lietin uzliets.
Ješkam bij jānosēstas tēvam blakus, lai gan viņš to labprāt nedarīja, puisis padeva grožus, rīta vējš pūta, gailis dziedāja, un tā viņi abi aizbrauca. Roku virs acīm turēdama, māte tiem noskatījās pakaļ.
«Dievs kungs, debesu tēvs!» viņa nopūtās. «Svētī tu jel šo braucienu!» Un tad viņa gāja pie darba, to kā arvienu klusi un čakli padarīdama.
Ceļā vecais Kļaviņš ar Ješku daudz nerunāja. Tikai šad un tad tēvs parādīja ar pātagas kātu uz vienu vai otru tīrumu ceļa malā, norūkdams: «Ta tad neglīti nosēts,» - vai: «To tīrumu nemākuļi aruši.» Tomēr zeme visapkārt bij izstrādāta kā dārzs, un prieks bij noskatīties rudzu, miežu, auzu un linu laukos.
Tā ap brokasta laiku tēvs ar dēlu nonāca Mežmaļos. Neierasts laiks priekš preciniekiem, bet nekas, negaidīti viesi allaž dabū drusku ieskatīties mājas būšanā, un to jau vecais Kļaviņš it sevišķi gribēja. Sētā iebraukuši viņi redzēja divas meitas ķēķa priekšā strādājam, viena berza piena traukus, otra skaloja tos. Abas bij brangas, skaistiem, sarkaniem vaigiem un gludi sasukātiem, dzeltāniem matiem. Viņas bij ļoti jautras, smējās un tērzēja, darba tādēļ neaizmirsdamas.
Vecais Kļaviņš piegrūda dēlam pie sāniem.
«Tās viņas ir,» viņš čukstēja, «abas Lapiņa meitas. Un viņas ir glītas, nudien, tas man patīk. Vaigi kā āboļi.»
Bet Ješka, nepatīkami aizķerts, novērsa ģīmi.
Tagad meitas pamanīja piebraukušos, apklusa un pazuda viena pakaļ otrai ķēķī.
Izdzirdis riteņu troksni, Lapiņš bij piegājis pie loga; nāburgus ieraudzīdams, viņš tūliņ izsteidzās ārā, padeva tiem labrītu, lūdza, lai nākot iekšā, un pielika, nāburgi īstā laikā esot atbraukuši, brokasts tūliņ būšot gatavs.
Kamēr nu Lapiņš atkal iegāja istabā un saimniece pa ķēķi rīkojās, tēvs ar dēlu pastaigājās pa sētu. Vecais Kļaviņš visu apskatīja cieši, un viņam daža lieta nepatika, ko viņš redzēja. Govju siles nebij lāgā izslaucītas, mēsli nebij kārtīgi atmesti, zirgiem bij negluda spalva un vāģi un zirgu lietas bez kārtības šur un tur sagrūstas. Kalpone ar noplīsušiem brunčiem un sapinkātiem matiem nupat vistām pameta barību, bet ne krušļus vai sīko labību, bet tīrus rudzus. Vecais Kļaviņš savilka pieri grumbās...
Ješka, kas zirgu bij piesējis, ielīda dārzā; vismīļāk viņš aiz lielajiem jāņogu ceriem būtu paslēpies, bet tas jau neizskatījās, tātad viņš darīja, it kā kad tas nolūkotos kokos. Mājā viņš ļoti cītīgi nodarbojās ar dārzkopību, un viņam likās, ka Mežmaļu dārzs nebūt lāgā nebij kopts. Visur nekārtība bij manāma.
Te uz reizi kaut kas atsitās pret viņa degunu, un, lai gan tā tikai bija usnes galviņa, - Ješkam sāpēja. Pirmajam sviedienam drīzi sekoja otrs un trešais, pēc tam atskanēja smiekli, tie nāca no ogu ceru otrās puses. Ješka nezināja, vai skatīties vai neskatīties, kas tur aiz ogājiem smējās. Nu, kur puisis ir bailīgs, tur meitas top drošas. Aiz ogājiem pacēlās divi apaļi, sārti meiteņu ģīmji, tie smējās, ko varēja.
«Ješka,» Lapiņa jaunākā meita sacīja, «ko tu tur študierē zem mūsu vecās ābeles?»
«Študierēju, ka tā nav lāgā apkopta,» Ješka vaļsirdīgi un drusku sajucis atbildēja.
«Bet ta tad tu esi rupjš, Ješka. Vai tev vēl gribas ušņu, Ješka?...»
Tā, lūk, meitas ar viņu jokojās un svieda viņam ar ušņu galviņām, tā ka tas nezināja, kur dēties, un tam gandrīz rokas bij jāliek ģīmjam priekšā. Asinis viņam karsti saskrēja sirdī, jo šitā svešām meitām būt par kavēkli un turklāt ar ušņu galvām tikt apmētātam - tas Ješkam nepatika. Par laimi saimniece sauca uz istabu - brokastis bij uz galda.
Vecais Kļaviņš ēda dūšīgi, bet pie sevis viņš nodomāja: «Kas par brokastu darba dienā, un viņi tak nevarēja zināt, ka tiem būs viesi, nu es vairs nebrīnos, ka kūtī un stallī viss nav kārtībā. Kur ik dienas ķēķī švirkst un kūp, tur drīzi zobi jākar vadzī. Man arī tā izliekas, kā kad ar Lapiņu ietu uz leju, un kur tās lietas šitā stāv, tur manam Ješkam nebūs iemaisīties.» Tātad viņš vēl pie galda iesāka runāt: šam esot smalkās vilnas šķēļa vajadzīgs, un šis esot dzirdējis, ka Lapiņam tāds esot pārdodams.
«Bija gan,» Lapiņš atbildēja, «bet es jau viņu vairāk nedēļu atpakaļ pārdevu. Brauc uz Aveniem, Avens jau arī tura smalkās vilnas aitas, varbūt ka tam atliks kāds šķēlis. Man tik vēl divas jērītes pārdodamas.»
«Ej tu ar visām savām jērītēm, kur gribi,» Ješka domāja, «esmu tās redzējis un zinu, kas tām par vilnu.»
Meitas viņam pa tam bij sakrāvušas visādus niekus uz šķīvja, tā ka kaunīgais puisis nezināja, ko darīt, ko ne. Tā kā viņa māte bij klusa, godīga sieva, viņam visa šitā būšana izlikās traka un bērnišķa, un viņš no sirds vēlējās, ka tas jau būtu projām. Šī vēlēšanās tad arī drīzi vien piepildījās, jo viņi tikko bij paēduši, kad vecais Kļaviņš sacīja:
«Man žēl, nāburgs, ka tev nav tāda šķēļa, kāda man vajaga. Kad tu kādreiz uz mūsu pusi brauc, nepiemirsti jel arī mūsu mājā iegriezties, lai mēs tev tavu laipnību varam atmaksāt. Zināms, mēs jau nu gan viesu tā nespējam uzņemt kā jūs.»
Tad tēvs un dēls atvadījās un abi atstāja istabu. Lapiņš, viņa sieva un abas meitas stāvēja pie durvīm un smējās, viesiem aizbraucot: tie bija jautri cilvēki, kas visu no jautrās puses uzlūkoja.
Vecais Kļaviņš ilgi nerunāja ne vārda, pēdīgi viņš sacīja: «Tā nevajaga dzīvot,» - un pēc brīža viņš pielika: «Un nu brauksim uz Aveniem. Avena meitām arī ir sarkani vaigi, un mēs varam izvēlēties, kuru gribam.»
«Viņam gan laikam daudz meitu?» Ješka nedroši ievaicājās.
«Gabal septiņas jau nu gan būs,» tēvs atteica. «Visvecākās un visjaunākās neņemsim, gan mums viena no vidējām derēs.»
Aveniem, kurus par pusmuižu saukt nebūt nebij kauns, bij varen lepni kviešu lauki. Viss še stāvēja labākā kārtībā. Dzīvojamā un citas ēkas, no akmeņiem uzbūvētas, liecināja no viņu īpašnieka bagātības un patika it sevišķi vecajam Kļaviņam.
«Tur ir labi arts un sēts,» viņš runāja, uz kviešu tīrumu rādīdams, kurš beidzās cieši pie staļļa pakaļas mūra; un kad tie bij iegriezušies sētā: «Te pūš cits vējš nekā Mežmaļos, katrai lietiņai te sava vietiņa. Nu, redzēsim!»
Viņi Avenu atrada koku skolā, kur tas ābelītes apkopa. Avens bij saimnieks, kas no puišu kārtas bij cēlies, vīrs ar cietu, brūnu, grumbainu ģīmi. Ilgas pūliņu un panākumu pilnas dzīves prieki un bēdas bij skaidri salasāmas zīmes uz viņa pieres atstājuši. Viņš bij ļoti vienkārši, bet ne nabadzīgi ģērbies.
Vecajam Kļaviņam pa tām starpām caur kviešu tīruma uzskatu un visu jauko kārtību mājas būšanā sirds no prieka bij sākusi lēcin lēkt. Viņš neapdomājās ilgi, bet piegāja ātri pie Avena:
«Allaž īsi, aši un skaidri, nāburgs,» viņš uzsāka, tam roku sniegdams. «Es un mana sieva šķietam laiku pienākušu, kur mūsu Ješkam jāprecējas, un tātad mēs jums negribējām braukt garām. Ja tev tā lieta ir pa prātam, apspriedīsim viņu drusku sīkāk.»
Kociņa nepalaizdams vaļā, ap kuru tas rīkojās, Avens uzbīdīja lielās brilles kārtīgi uz deguna un aplūkoja Ješku ar pazinēja skatieniem no galvas līdz kājām.
«Ir vēl krietni jauns,» viņš sausi atteica.
«Bet gudrs,» vecais Kļaviņš pielika, kas arī domāja: «Katram žīdam jālielī sava prece,» - «viņš nedzer,» tas turpināja, «un prot saimniekot. Turklāt viņš mans vienīgais bērns, un, kad arī es tagad māju pats paturu, viņam nekā netrūks.»
«Bet viņi būs nevienāds pāris,» Avens mierīgi atbildēja. «Bet jūs jau varat viņā noskatīties.»
Viņš pagriezās uz mājas pusi un sauca stiprā balsī:
«Līze lai nāk šurp!»
Kad balss bija noskanējusi, sētā bij dzirdama kustēšanās, un nebij ilgi jāgaida, tad dārzā ienāca meita, kura nelikās vairs jauna esot. Kad viņa tuvu bij pienākusi, abi Kļaviņi redzēja, ka meitai bij tāds ģīmis, kāds senlaikos Leai būs bijis, proti, ģīmis, kurā viss ačgārni likās stāvot. Sēras un pazemība šo ģīmi apklāja kā ar kādu ēnu. Nokaunējusies meita stāvēja vīriešu priekšā un satvēra, sev citādi nezinādama palīdzēties, priekšauta stūri.
«Nu?» tēvs sacīja, un viņa skaidrās acis pētoši skatījās tēvā un dēlā.
Ješka bij nolaidis acis, dziji, ļoti dziļi, un vecais Kļaviņš iekāsējās - labi dikti.
«Vai jūs viņu gribat vai negribat?» Avens īsi vaicāja, bet vecais Kļaviņš nebij tik ātri piedabūjams.
«Tāds ar tādu der kopā, nāburgs,» viņš cieti atteica, «mans dēls ir jauns, dod viņam vienu no tām jaunajām, tad viss ies pareizi.»
«Marš, projām, Līz,» tēvs pavēlēja meitai, kura pa tam Ješku pusbailīgiem, pusmīlīgiem skatieniem bij uzlūkojusi. Viņa tūliņ paklausīja un iziedama nolīkās un izrāva pāri nezāļu, kas zemei, kurai tik daudz kociņu bij jāuztur, atvilka spēku.
Avens turpināja savu darbu.
«Kādēļ tad tu man to vecāko vien gribi dot un citas ne?» vecais Kļaviņš tagad pielabinošā balsī runāja. «Tev tak ir meitu kā mācītājam.»
«Tādā kārtā, kādā viņas pasaulē ienākušas,» Avens atbildēja, «tādā kārtā viņām arī būs iziet pie vīra. Es jums saku, pirms Līze nebūs izprecēta, tikām manām citām meitām arī neļaušu precēties.»
«Vai šitas nodoms nepārgrozāms?» vecais Kļaviņš jautāja.
«Viņa ir krietna meita,» Avens atbildēja, «viņa to pelna, ka tēvs par viņu gādā... Es viņai došu lielāku pūru nekā viņas māsām,» viņš pēc brīža turpināja, «jo vienkārt viņa ir tā vecākā un tad viņai ir tā nelaime ar to ģīmi. Bet par to gan varu galvot, ka tas, kas viņu paņems, dzīvos laimīgi. Viņa ir krietna meita, tik jāaprod ar viņas ģīmi.»
Vecais Kļaviņš kratīja galvu, viņš domāja, ka viņa sieva no šitāda ģīmja sabītos.
«Var būt, ka tu vēl apdomāsies,» viņš atkal lēnām uzsāka, «priecātos par to, un tu zini, kur vecais Kļaviņš ir atrodams.»
«Ko esmu teicis, pie tā palieku,» Avens atbildēja.
«Nu, tad sāksim atkal iet,» vecais Kļaviņš runāja, uz dēlu pagriezies. «Neņem par jaunu, nāburgs, bet, tā kā tu gribi, tā es nevaru. Ardievu, Avenu tēv!»
«Ardievu, Kļavkalnu tēv!»
Tēvs un dēls soļoja viens pakaļ otram šķērsu pār lielo pagalmu. Pie putnu kūtiņas stāvēja Līze un iebēra putniem kaut ko silītē. Vistas, zosis un pīles spiedās ap savu barotāju, gārdza, ķērca, gagināja un kvarkšķēja, ka bij jādomā, ka meitai ausis aizkritīs. Bet šī skatījās it laimīga savos mīluļos, palīdzēja vājākajiem un nestiprākajiem tikt pie barības, atgainīja par daudz drošos no sevis nost un runāja ar tiem kā ar cilvēkiem. Tātad arī viņai savs prieks bij pasaulē.
«Uz Jaunzemjiem ne,» vecais Kļaviņš pavēlēja, kad tie vāģos sēdēja un Ješka bij sācis zirgu griezt. «Tagad brauksim uz Bizuļu Lūsi, tam nu gan ir tik viena vienīga, bet tā atsver divas.»
Ješkam tā bij ap sirdi, kā kad viņš nupat no lielām briesmām būtu izglābies, kā kad no vilka būtu izbēdzis un nu tam uz lāča būtu jākrīt - viņš nopūtās slepeni...
Viņi nu atkal brauca gar ziedošiem āboliņa laukiem, pa mežiem, gar pļavām un pēdīgi nonāca Bizuļos.
«Lai nu gan Bizuļi nav nedz tik liela, nedz tik laba vieta kā Aveni,» vecais Kļaviņš runāja, «tad tomēr ar tiem var pārtikt. Viņi ir labi uzkopti un nebūs jādala uz daudz daļām, bet kritīs vienai vienīgai. Saņemies, sapurinies, Ješka, tā ka tu Bizuļa meitas priekšā pēc kā izskaties, tā ir tāda, tā neņems snauškas...»
Tēvs ar dēlu izkāpa no vāģiem, un Ješka piesēja zirgu. Tā kā pa tām starpām bij pienācis launaga laiks, vecajam Kļaviņam sāka gribēties ēst. Ješka, zināms, kaudamies ar izbailēm, ka dabūs brūti, par ēšanu ne domāt neiedomāja.
Sētā valdīja neierasts klusums, jo visi, kas vien tik varēja grābekli pacilāt, laikam bij pie siena. Brītiņu pagalmā pakavējušies, abi līgavas meklētāji sāka iet uz istabu. Celītis veda kādai mazai ēkai garām, kuras durvis tikai līdz pusei vien bij aizvērtas. Pie durvīm pienākuši, viņi piena kambarī - par tādu vecā Kļaviņa pazinēja acs mazo ēku atzina - izdzirda dīvainu troksni. Pliukš, plaukš, pliukš, plaukš - tā skanēja aiz durvīm un pa starpām vēl kas, kas kā raudāšana izklausījās. Vecais Kļaviņš, kuram allaž labāk patikās skatīties nekā klausīties, ātri durvis atgrūda vaļā, viņš tak gribēja zināt, ko tas troksnis nozīmēja, un, vai redzi, - piena kambarī bij Bizuļu Trīne, meita, tepat tik liela kā Ješka, bet vareniem pleciem un locekļiem, īsts milzu tēls, no kura varēja domāt, ka tas piederēja pie spēcīgā Lāčplēša dzimuma. Viņas priekšā, kā cālītis no vanaga glābdamies, rokas priekš gīmja turēdama, bija saplakusi meitene, bet tomēr viņa dabūja brangākās pļaukas pa vienu un pa otru ausi un šņukstēja, ka bēda bij ko klausīties. Uz sola stāvēja sviesta spainis, kuram vāks bij noņemts.
«Tu jau esi vairāk jāuzlūko nekā tas runcis, tu kārumlaiža, tu!» Trīne bārās. «Kad tas no Dieva un cilvēkiem nekaunas, bet zog, kur var, tad jādomā, tas ir lops, tas nezina nekā, bet tu, tu, - še tev vēl viena, tad tev otrā reizē būs bail iet pie sviesta spaiņa un taisīt sviesta rikas!»
Viņa no meitas pliķēšanas tā bij aizņemta, ka nemaz nemanīja, ka durvis bija atvērušās; bet meita iekliedzās dikti un, vecajam Kļaviņam uzkūkusies aizlīzdama garām, izsteidzās ārā. Nu arī Trīne ieraudzīja ienācējus, nogludināja matus, kuri tai bij sašļukuši uz karstās pieres, un sacīja smiedamās: «Tai es brangi sadevu, tā otrreiz vairs negribēs. Nevar gan vairs nemaz izturēt ar to saimi, kāda tā tagad palikusi.»
«Tu viņu proti labi rāt,» vecais Kļaviņš sacīja, Ješkam šaušalām pār kauliem pārskrienot.
«Bijām pie siena,» Trīne izskaidroja, «un tai sliņķei mums bij jāaiznes launags. Atsūtīju viņu šurp uz māju, bet pati arī no pakaļas viņai aizsteidzos līdz, jo biju jau sen nodomājusi viņu reiz pie nedarbiem ķert. Un tas man šoreiz arī izdevās, atradu viņu ap sviesta spaini ņagājoties. Nu, es viņu krietni sapļaukāju. Lai nedomā, ka tai vairs būs tāda brīvestība kā manas mātes laikā, kad tā vēl bij dzīva.»
Vecais Kļaviņš noskatījās ar labpatikšanu meitas spēka pilnajā stāvā, līdz puspleciem plikajās, spēcīgajās rokās, ziedošos vaigos un biezajās, melnajās bizēs. Zināms, virs deguna vienā laidā saaugušās uzacis, kā arī vīrišķie vaibsti ģīmjam deva stingru izskatu, tomēr Bizuļu Trīne vecajam Kļaviņam it sevišķi patika.
«Tā ir gluži tāda, kādas Ješkam vajaga,» viņš domāja, «ko viņš nevar, to viņa varēs...» - «Grībēju ar tēvu runāt, meit,» viņš sacīja, «vai nebūtu tik laba un neatsauktu viņu uz māju, vakars vairs nav tālu, un mums vēl labs gabals, ko braukt.»
«Kad tu ar mani runā, Kļavkalnu tēv, tad tas tikpat daudz, kā kad tu ar manu tēvu runātu,» Trīne atbildēja, sviesta spaiņam atkal vāku uzlikdama, «viņš tak bez manis nekā nedara.»
«Tā?» vecais Kļaviņš jokojošā balsī sacīja. «Tad jau laikam būs gan tiesa, ka tu nes divi pūri rudzu uz muguras un turklāt ar lielāku veiklumu nekā dažs labs puisietis?»
«Skāde, ka kāda maisa man nav pie rokas,» Trīne atteica, «tad tev tūliņ parādītu, ko varu celt un nest.»
«Tas ir labi,» vecais Kļaviņš atbildēja, «esi dūšīga meita. Tāda man patīk. Man tak būs ar tēvu jārunā, lieta ir steidzama.»
«Lai nu paliek vien ir nerunāts,» Trīne sacīja, pie tam rādīdama savus baltos zobus. «Tā tur,» un viņa rādīja uz Ješku, kurš vismīļāk zemē būtu nogrimis, «tā tur tikpat neņemšu. Tas man par daudz bailīgs, un turklāt viņš izskatās tāds bāls kā mēness. Tam puisiešam, kuru es ņemšu par vīru, vajaga četru pūru rudzu nest uz muguras, un, ja viņš pie tam tuš un sten, tad viņš tomēr priekš manis par sliktu.»
«Ar to tu gan laikam gribi teikt, ka tev jau brūtgans zināms,» vecais Kļaviņš saskaities atbildēja, jo nu jau diena gāja vakarā un vēl nekas nebij panākts; turklāt viņš Trīni labprāt būtu ņēmis par vedeklu, tādēļ ka viņa bij tik dūšīga.
«Var gan būt,» Trīne vaļsirdīgi atbildēja, «bet, pēc manām domām, par to nevienam nav bēda. Lai to dabūtu zināt, jums nevajadzēja no Kļavkalniem šurpu braukt, turklāt vēl pašā siena laikā.»
Vecais Kļaviņš viņu atstāja, kur tā stāvēja, viņš bij gluži saskaities un iekāpa pūzdams un tusdams savos vāģos.
«Ka Trīne mūs šitā atraidīja, pie tā tu vien esi vainīgs,» viņš bārās, kad viņi no Bizuļu sētas bij izbraukuši ārā. «Meitai jau pietiek, ka viņa tik tavā ģīmī ieskatās. Tagad mums tikai Trauklaiži vien vairs atliek, bet uz turieni tevis neņemšu līdz. Man bail, ka mums atkal neizdosies, kad tu būsi klāt. Tagad brauksim tur līdz tai ielejai, tad tu izkāpsi un aiziesi uz Jaunzemjiem, tiem esot brangs melnis, tāds pats kā mūsu. To tu apskati un ierunā, bet galīgi nenopirc, jo es pats viņu arī vēl papriekšu gribu redzēt. Tātad mūsu braukums un dienas nodiedelējums nebūs jel gluži veltīgs.»
Ješka šo uzdevumu saņēma ar prieku.
«Paldies Dievam, ka nu vairs nebūs tos baltos un sarkanos meitiešu vaigos jāskatās,» viņš domāja, apturēja zirgu un izkāpa no vāģiem. Ar nedrošu «uz redzēšanos, tēt!» viņš šķīrās no vecā Kļaviņa un sāka iet uz Jaunzemjiem.
Saule vēl stāvēja diezgan augsti pie debesim un sildīja saviem mīlīgajiem stariem tuvieni un tālieni, Ješka dzirdēja zālē siseņus sisinot un augstu gaisā cīruļus savas jautrās dziesmiņas dziedot. Viņam allaž tā patīkami apmetās ap sirdi brīvajā vientulībā; viss, ko viņš tur redzēja, uz viņu runāja slepenā, brīnišķā valodā. Viņš pazina visas tās puķītes, visus tos ziediņus un zālītes, kas ceļa malā vizēja un šūpojās, visus tos taurenīšus un kukainīšus, kuri ap tiem lidoja un kāpelēja, un, redzoties Dieva jaukajā dabā sevi atkal vienu pašu, viņam novēlās kā akmens no sirds. Zināms gan, no pašām mazām dienām viņš bij bijis savādāks nekā citi, bet kas gan to varēja teikt, ka viņš bij sliktāks par citiem? Kad viņš kā bagātu, augstas kārtas ļaužu bērns būtu piedzimis, viņš būtu sarakstījis stāstus, gleznojis bildes, taisījis dzejoļus vai citu kādu mākslu kopis; bet, tā kā viņš tikai kā zemnieku dēls bij nācis pasaulē, viņš dzīvoja klusu pats priekš sevis, un, kāds viņš īsti bij, to neviens nezināja, izņemot māti, jo šie abi bij kā divi koki iz vienas saknes, kā divas liesmas uz viena pavarda.
Kad Ješka kādu laiku bij gājis, viņš nonāca pie Ogres un, tās ūdeņiem sekodams, pie dzimtskunga pļavām. No šām pļavām daži gabali bij piedalīti tuvīniem un tālīniem saimniekiem, kuriem pašiem pļavu pie mājas nebij diezgan, un uz šiem pļavu gabaliem Ješka redzēja uzcītīgi strādājam. Šur un tur stāvēja glīti apkasītas siena gabanas, spēcinoša smarša pildīja gaisu.
Piepeši Ješka izdzirda līgojam:

Auklē baltu, dēlu māt;
Manu miežu arājiņu.
Balta guļ tava sagša
Mana pūra dibenā - -

Te līgotāja apklusa, jo Ješkas soļi viņu iztraucēja. Kādam kārklu ceram garām aizgājis, puisis ieraudzīja savā priekšā meiteni parastā zemnieku sieviešu uzvalkā.
Viņa bij skaista kā nupat izplaukusi roze, viņas zilās acis lūkojās kaunīgi un arī šķelmīgi pienācējā. Ješkam tā likās, kā kad visas pasaules mīlīgums šai ģīmī būtu savienots.
Mazu brīdi viņi tā stāvēja viens pret otru, meitene, grābekli rokā turēdama, ar kuru tā nupat bij kasusi sienu un pie tam jautri dziedājusi, tad Ješka it kā neviļot pacēla sveicinādams cepuri. Viņš viņai negribēja aiziet garām, viņas nebildinājis, un tādēļ viņš teica: «Dievs palīdz! Kādēļ tu te tā viena pati strādā, tu jau tak šitā siena viena nevari sakast.»
Viņa nolaida acis, šīs laipnās un tomēr tik spīdošās, zilās acis. «Zvaigznēm līdzīgas acis,» Ješka par tām bij domājis.
«Kad saimnieks pavēl, tad jāstrādā vien ir,» viņa atbildēja, «vai darbs padarāms vai ne, par to netop prasīts.»
Ješkam šie vārdi bij kā dūriens sirdī. Tātad šī skaistā meitene bij kalpone, varbūt kāda iebūvieša bērns, kāda nabaga kalpa vīra auklējums. Bet tādēļ viņa Ješkam nelikās esot mazāk skaista un mīlīga, jā, bija gluži tā, kā kad viņa sirds tiktu locīta no līdzcietības pret viņu un ka meitene tādēļ viņam jo vairāk patiktu.
«Pie kā tu dzīvo?» viņš jautāja.
«Pie Jaunzemju Šīrona,» viņa ātri atbildēja.
«Tas gadās labi,» viņš izsaucās, «taišņi uz Jaunzemjiem es gribu iet viena zirga ierunāt, kurš ar manu melni kopā derot.»
«Un no kurienes tad tu esi?»
«No Kļavkalniem, - vecā Kļaviņa dēls,» viņš nosarkdams pielika.
«Un es esmu Zirnīšu Marija. Bet kā tev vārds?»
«Ješka.»
«Kļaviņu Ješka,» viņa klusu pie sevis atkārtoja un skatījās slepeni un bēdīgi viņā, viņa smalkajā un tomēr vīrišķajā ģīmī, kāda tā savā laikā vēl nebij redzējusi, un tad viņa dikti un sirsnīgi sāka smieties.
«Par ko tu smejies?» Ješka vaicāja. «Vai par manu vārdu?»
«Jā, smejos, ka mēs abi esam maziņi: tu Kļaviņš, es Zirnīts.»
«Maziņi gan, it īpaši es,» Ješka atteica, roku virs galvas paceldams, it kā tas gribētu savu augumu mērīt. «Nezin cik lielam man tad nevajadzētu būt, kad mani par Kļavu sauktu.»
«Cik es zinu, tad tu esi vienīgs dēls,» Marija atkal uzsāka, «vecāki tevi laikam gan ļoti mīlē?»
«Māte nu gan mani ļoti mīlē, bet tēvs - -»
«Nu, tēvs?»
«Tas manis lāgā vis neieredz.»
«Neieredz? Kādēļ gan tā?»
«Tādēļ, ka manis nenoņēma zaldātos, mani izbrāķēja par nespēcīgu. Bez tam -» Ješka stomījās, viņam gandrīz bij kauns to izrunāt, - «bez tam es vēl nekad neesmu bijis piedzēries un kāvies es arī vēl ne ar vienu neesmu.»
«Tā, tā,» meitene sacīja, pacēla acis un skatījās no jauna Ješkas ģīmī.
Pēdīgi viņa atkal iesāka strādāt; viņa taču nedrīkstēja laika ar tērzēšanu pavadīt.
«Ja tu neņem par ļaunu, es tev palīdzēšu kādu gabanu sakraut,» Ješka runāja. «Var būt, ka tad tavs saimnieks man zirgu par kādu rubli lētāk atlaidīs,» viņš jokoja.
Viņa pasmīnēja, pamāja ar galvu un parādīja Ješkam otru grābekli, kuru tas paņēma, un tā tad viņi kasa čaukstošo sienu un lika to gabanā. Bija viegls, patīkams darbs. Mazs vakara vējiņš pūta, saule tecēja uz leju, gaiss palika vēsāks. Ješka jutās tik laimīgs kā vēl nekad. Viņš apstājās, atspiedās uz sava grābekļa un skatījās viņā, un viņa, to pamanīdama, uzsmaidīja tam jauki un laimīgi. Te uz reizi no Ješkas acīm novēlās kā migla, un viņš sajuta un atzina, ka v i ņ a tā bij bijusi, pēc kuras viņš, zem vecā ozola sēdēdams un tālumā uz Ogres sarkano krastu skatīdamies, tik neizsakāmi bij ilgojies.
«Es vēl nekad tādas meitas neesmu redzējis, kāda tu esi,» Ješka sacīja, kad brīdi bij cietis klusu.
«Vai patiesi?» viņa atbildēja puspriecīgi un pusbailīgi. «Nu tas nu ar nav nekas liels.»
«Ir gan, mīļā. Tas nebūs vis tā nejauši gadījies, ka tevi šodien sastopu ceļā, negribu tev slēpt, ka šodien jau no paša rīta līdz šim laikam ar līgaviņas meklēšanu esmu nodarbojies.»
Atkal viņa smējās tik skaļi un tik sirsnīgi, ka Ješkam asinis sakāpa vaigos.
«Līgaviņas meklēšanu! Un kur tad tavs zirgs un vāģi palikuši? Tu tak kājām nebūsi gājis kā kāds ubags? Un kur tavs līdzbraucējs?»
«Mēs braucām abi ar tēvu,» Ješka puskaunīgi atbildēja, «bet viņš mani atlaida, sacīja, es tikai to lietu samaitājot vien; un taisnība jau nu ir, mēs pie visām mums pazīstamām saimnieku meitām esam bijuši, bet ne ar vienu neesam tikuši skaidrībā, un katru reizi, kad sākām atkal braukt tālāk, man novēlās kā akmens no sirds, jo to tu gan vari domāt, ka man no visām viņām neviena nepatīk.»
Viņa smējās un negribēja nemaz rimt smieties.
«Jēkab, esi tik labs un izstāsti man, kā tev šodien gājis!»
Ješka nelikās ilgi lūgties, viņam tikai bij bail, ka viņa neteiktu, lai tas ietu projām, un tādēļ viņš sāka stāstīt savus šās dienas piedzīvojumus ar visiem sīkumiem. Saprotama lieta, ka viņš ar Mežmaļu Lapiņiem iesāka.
«Tavs tēvs ir prātīgs vīrs,» Marija sacīja, kad viņš par Mežmaļiem bij izstāstījis, «viņi vairāk izdod, nekā tie ieņem un nekā viņu abu meitu sārtie vaigi var nopelnīt.»
Tad viņš stāstīja par Aveniem; pa tam notikums Bizuļos Marijā sacēla tādus smieklus, ka viņai tikko grābeklis neizkrita no rokas.
«Jēkab, es nevaru divu pūru rudzu nest uz muguras,» viņa piepeši gluži vaļsirdīgi sacīja un tad apklusa un palika tik sarkana kā sarkana roze.
«Tas arī nemaz nav vajadzīgs,» Ješka izsaucās un satvēra viņas roku. «Tādu, kāda tu esi, tādu es tevi gribu vai nāvi!»
Nu Marija drusku satrūkās.
«Bet, Jēkab, kādēļ?»
«Tādēļ, ka tādas, kāda tu esi, tādas nav nevienas otras!»
«Bet neviens tak meitas tik spēji neuzrunā, Jēkab.»
«Es to daru, sirsniņ! Esmu godīgs un taisns cilvēks, neesmu vēl nevienas meitas mīlējis, vēl neviena man nav patikusi, bet tādēļ man arī tā pirmā jāprecē, kura man patīk.»
«Jēkab, brāl, tu pārsteidzies, nerunā tā, vēlāk tev par to būs žēl, jo esmu ļoti nabags meitens, neesmu vēl ir ne tik iepelnījusi, ka sev stāvskapi varētu nopirkt. Skaties tak citos saimnieku dēlos, kādas lielmaņu meitas tie ņem!»
«Lai viņi ņem vien,» Ješka droši un lepni atbildēja. «Vienumēr man ir bijis jādzird, es neesot tāds kā tie citi, nu es arī reiz no tiesas parādīšu, ka neesmu tāds kā tie citi, un noņemšu tevi tavam saimniekam no pļavas vidus. Dievs pats man tevi licis uziet.»
«Vai, kas tu par iedomīgu cilvēku! Tu jau mani tā gribi nolauzt kā rozi no krūma.»
«To es arī gribu,» Ješka atbildēja un noskūpstīja sirsnīgi Mariju, pirms tā paguva viņam to liegt.
«Bet, Ješka, to tak tu nedrīksti, ej tu!»
«Drīkstu, drīkstu, es jau šodien esmu izgājis līgaviņas noskatīties un nu to esmu atradis.»
«Bet tu jau manis vēl nemaz nepazīsti, nezini, kāda es esmu.»
«Nu, kad būsim saprecējušies, tad gan iepazīsimies, tā pazīšanās pirms saprecēšanās - tā tak nieki vien ir. Mežmaļu, Avena un Bizuļa meitas es arī nepazinu, un tomēr tēvs gribēja, lai ar tām saderinātos.»
«Ko gan tavs tēvs par to teiks?»
«Tas,» Ješka sacīja uzspiezdams, «tas vienumēr tik daudz ir teicis, ka nu tas reiz var ciest klusu. Viņš allaž baras, es nemaz neprotot pastāvēt uz sava prāta, un tiešām, līdz šai baltai dienai to arī neesmu darījis, bet nu gan pie tā palikšu - gaisā vai maisā!»
«Tu tak savam tēvam nepretosies?»
«Ja viņš mums ne]aus precēties, tad iešu pie citiem par kalpu, ar šām savām rokām priekš tevis pelnīšu maizi, un es tev apsolu, ka tev nekā netrūks.»
«Neesi nu bērns, Ješka,» Marija sacīja, un viņas acis pieskrēja pilnas asaru. To redzēdams, Ješka palika vēl drošāks un piesolīja viņai vēl dedzīgākiem vārdiem savu mīlestību.
«Nu labi, labi,» Marija pēdīgi sacīja. «Bet še tīri tā uz siena pļavas nevaru apņemties pie tevis iet. Es gan esmu tik nabaga meitens vien, bez tēva, bez mātes, bet tomēr protu godu. Man vēl ir viena krustmāte, pie tās tu vari iet, un tai tu vari manis prasīt, ja tu to no tiesas domā, bet es zinu, rītu tev jau citādi būs ap dūšu, tu neuzdrošināsies savam tēvam ar tādu nodomu nākt priekš acīm. Es tevis arī negribu saistīt, ņemdama tavu uzrunu par pilnu, nē, tev būs brīvam būt kā vējam. Bet, ja tu esi uzticams un pastāvīgs, tad nāc pēc nedēļas laika uz Jaunzemjiem, tad es būšu apdomājusies, ko darīt, ko ne, - bet - tu nenāksi, tev tā būs, kā kad tu sienā būtu iemidzis un noredzējis ērmotu sapni. Uzmodies tu manis vairs neredzēsi un tā, ko mēs abi runājuši, tā tu vairs neatminēsies. Ej nu vien tagad. Citi siena kasēji tur tālāk jau sāk uz mums skatīties.»
«Ļauj man pēc trim dienām atkal atnākt, Marij! Veselu nedēļu, to neizturēšu gaidīt!»
«Nu labi, manis dēļ nāci arī pēc trim dienām, bet iepriekš tev nevienam cilvēkam nekā nav brīv teikt.»
«Un, kad tēvs mani gribēs saprecināt ar Trauklaižu Madi, ko tad? Viņš šovakar vēl gribēja nobraukt uz Trauklaižiem.»
«Uz Trauklaižiem arī vēl! No tiem nedzird nekā laba. Ko tu domā, viņi saimei nedodot lāgas ēšanas, un neilgi atpakaļ viņiem pat suns, ko tie bijuši piesējuši važos, nosprādzis badā. Trauklaiži rauš mantu kaudzē kur un kā varēdami.»
«Bet kad nu manam tēvam šitāda raušana sevišķi patīk?...»
«Ej nu tagad projām, citādi ņemšu grābekli palīgā,» Marija atteica.
«Ņem vien viņu, ņem!»
Viņš gribēja vēl ilgāk palikt pie viņas, bet, kad redzēja, ka viņai tas patiesi nepatika, viņš atvadījās un aizgāja, laimīgi smiedamies. Uz grābekļa atspiedusies, Marija viņam noskatījās pakaļ.
«To melni tu vari dabūt,» viņa tam nosauca pakaļ, «viņš ir bez kādas vainas.»

Ješkas māte visu dienu uzcītīgi bija strādājusi, un, ar darbiem kaunoties, viņai vīrs ar dēlu pavisam bij izgājuši iz prāta. Tikai kad vakara blāzma atspīdēja padebešos, viņa pacēla galvu un klausījās, vai tie vēl nebrauca.
«Bet tie paliek ilgi uz lauka,» viņa pie sevis runāja, «viņiem būs nācies grūti atrast īsto brūti!»
Bet palika vēlu un vēlāk, un no tēva un dēla arvienu vēl nebij ne vēsts.
«Kad viņiem līdz tumšai naktei bijis jānopūlējas ar brūtes meklēšanu, tad tie pārnāks noguruši mājā,» māte no jauna pie sevis runāja, «un tad viņiem arī vajaga krietnu vakariņu; tiklīdz kā viņš nogurst, vecais Kļaviņš saīgst.» Tātad viņa iesāka sagatavot labas vakariņas, tā ka patīkami tvaiki pa skursteni kāpa uz augšu. Un, kā viņa tur stāvēja pavarda priekšā un liesmas spīdums viņas ģīmi nokrāsoja sārtu, viņas gara acīm stājās priekšā visu visādas mīlīgas un patīkamas bildes. Viņa redzēja savu Ješku, kā tas puskaunīgu, puslaimīgu ģīmi viņai pieveda skaistu, mīlīgu vedekliņu, viņa dzirdēja priecīgu kāzu troksni. Viņas dēla mājā iet savādāk nekā citās mājās. Tur nedzird bāršanās, tur nemājo naids; vīrs ar sievu, sirsnīgā mīlestībā savienoti, uzaudzina bērnus - - -
Te noplīkšķēja pātaga istabas priekšā, puisis ar lukturi izsteidzās ārā. Lēniem soļiem vecais Kļaviņš iegāja istabā, kur māte ar vakara maltīti jau papriekšu bij iesteigusies.
«Nu, tēv, ko esat izdarījuši?» viņa jautāja, vīra cepuri un svārkus pakārdama pie sienas.
Vecais Kļaviņš izsvelpa kādu jautru meldiņu, kuru bij uzsācis, līdz galam un tad atbildēja:
«Esmu Trauklaižu Madi sarunājis. Un labu grasi naudas tā dabūs līdz, nemaz nebiju domājis, ka tie tik daudz būtu varējuši iekrāt! Bez tam viņa ir dūšīgs meitens, ne tik stipra kā Bizuļu Trīne, bet naskāka un prot taupīt un krāt. Madi ņemdams, Ješka nevilsies, to es tev saku ja viņš nevarēs, viņa vilks vezumu viena pati, tā ir ellīgs meitens, nudien!»
Uz mātes nupat vēl tik spīdošā ģīmja nolaidās it kā tumša ēna. No visām meitām, uz kurām tēvs bija teicies braukt, viņa Trauklaižu Mades vismazāk sev par vedeklu bij vēlējusies un tādēļ, ka Trauklaiži vistāļāk no Kļavkalniem bij, par viņiem arī vismazāk iedomājusi.
«Vai tad viņa Ješkam arī patīk?» viņa pēdīgi nedroši vaicāja. Bet vecais Kļaviņš paskatījās pār plecu stingri un nievājoši mātē.
«Es viņu uz Trauklaižiem nemaz neņēmu līdz, bet aizsūtīju uz Jaunzemjiem, tādēļ ka viņš kur vien bijām, visu ar savu balto ģīmi samaitāja. Bet Made ir prātīgs meitens; tā viņu ņems, viņa neredzējusi, tik tādēļ, lai viņas manta caur Ješkas mantu vairotos un otrādi. Es tev saku, tas tik ir meitens! Es domāju, naudas dēļ tā pat no baznīcas torņa nolēktu zemē, turklāt viņai ir pāris acu galvā, tās zib vien un izsmatrī visus kaktus, un redz ir to, kas aiz akmeņu mūriem notiek.»
«Ak tu žēlīgs tēvs!» māte nopūtās.
«Nu, vai jau tev atkal kaut kas nav pa prātam?» vecais Kļaviņš sajucis ievaicājās. «Vai mūsu braukums tā nav izdevies, ka visi varam būt mierā? Vai tev jau atkal jāvaid? Nu es zinu, no kā tam Ješkam tāds sagrozīts prāts, paldies Dievam, ka viņam drīzi būs sieva, kas to pratīs pa pareizo ceļu vadīt.»
Kad vecais šitā sāka runāt, tad nebij labi, ka viņam daudz ko atbildēja; māte tādēļ arī nekā nesacīja, tik noslaucīja paslepšus priekšauta stūrī acis un ienesa vakariņas. Spēcīgais ēdiens, no kura viņš krietni vien ēda, apmierināja veco Kļaviņu.
«Brīnums, ka tas Ješka vēl nenāk mājā,» viņš runāja, «naktī tak melnu zirgu nevar apskatīt.» Pēc veca ieraduma viņš uzvilka sienas pulkstenu un devās pie miera. Bet māte nevarēja izturēt istabā, viņai bij tik grūti ap sirdi, viņa nosēdās uz sola zem kļaviem, un tik gaiši spīdēja mēness, ka viņa koku lapu ēnas uz zemes redzēja tricot un kustot. Kādā nāburgu mājā vēl rēja suns, pēdīgi arī tas apklusa, un māte sēdēja un gaidīja Ješkas.
Visas mīlīgās bildes bij pazudušas, kuras viņai, ķēķī ēšanu taisot, bij stājušās priekšā.
«Vai tad tam allažiņ tā jānotiek,» viņa domāja, «ka tur, kur cilvēks priekus gaida, izceļas bēdas un raizes. Es jau labprāt arī panestu sirdsēstus un iztiktu ar niknu vedeklu, kad tik Ješkam vien nebūtu nelaime jācieš. Tēvs jau gan labi domā, bet tomēr nezina, kas tam puikam der. Tagad tā lieta vairs nav atdarāma, lai nāk kas nākdams.»
Kamēr viņa vēl tā pie sevis sūrojās, suns aizrējās un Ješka ienāca pagalmā. Mēneša gaismā viņš izskatījās vēl garāks un slaikāks nekā citad.
«Māt, vai tu vēl neesi gulēt gājusi?» viņš sacīja.
«Tu esi ilgi palicis uz lauka,» viņa atteica, «tev tagad gribēsies ēst, ne?»
Viņš papurināja galvu.
«Mēs visur labi tikām mieloti,» viņš atbildēja.
«Vai tu jau zini,» māte runāja saspiestā balsī, «ka tēvs Trauklaižu Madi sarunājis? Ak Ješkiņ dēliņ, ka tik viņa tev pa prātam, ka tik tu ar viņu būtu mierā!»
«Tā, Trauklaižu Madi?»
Ješka šos vārdus izrunāja tādā savādā un vienaldzīgā balsī, kā kad viņam gar to notikumu nebūtu ne mazākā dalība. Māte vairs nevarēja ilgāk saturēties, tā iesāka gauži raudāt.
«Māt, kas tad nu?» viņš izbrīnojies ievaicājās. «Gan jau nu kaut kādi tikšu pie sievas. Neesi nu par mūsu šās dienas braukumu tik noskumusi!»
«Ješkiņ dēliņ, tev Trauklaižu Made nevar nekādi būt pa prātam! Dēliņ, es arī mīlēju taupību un baros, kad kādu drusciņu nomet zemē un min kājām. Bet starp taupību un taupību ir viena liela šķiršana. Taupība var būt savienota ar dievbijāšanu, un tā var būt savienota ar bezdievību, kā nu kuru reizi, un pie Trauklaižiem nav dievbijāšanas. Pie tiem nepastāv nedz meita, nedz puisis, un savu veco suni, kas tiem astoņus vai deviņus gadus uzticīgi klausījis un māju sargājis, viņi važu galā nomērdējuši, un iz tādas mājas, dēls, tu lai ņemot sievu!... Es to nevaru izturēt, man tas ķeras pie sirds, un tomēr nezinu, ko lai daru, jo, ko tēvs reiz nodomājis darīt, to viņš arī izdara, lai iet šā vai tā. Tev viņa būs jāņem, dēls, un jālūko ar viņu kā nekā iztikt.»
Ne bez dziļām nopūtām viņa šitā runāja, šad un tad valodu apturēdama un šņukstēdama. Bet Ješkas ģīmī no bēdām nebij ne vēsts, laimīgi smaidi vijās ap viņa lūpām, tikai māte to neredzēja, jo mēness aizlīda aiz padebešiem.
«Māmiņ,» viņš runāja, brīdi apdomājies, «nebēdājies, lai nāk kas nākdams. Tu jau vienumēr esi teikusi, neviens stobriņš tīrumā neaugot pats no sevis. Vēl jau ar Madi neesmu baznīcā. Var būt, ka vēl ar pavisam citu stāšos pie altāra.»
«Ak dēls, nerunā nu tā, pret tēva gribu tu nekā nevari izdarīt.»
«Māmiņ mīļā, ej nu tagad mierīgi gulēt, tas neko nelīdz, ka tu še ārā rasā stāvi.»
«Vai tad tu pats arī mierīgi iesi gulēt?»
«Mierīgi? Es? Mana sirds pukstēt pukst, vismīļāk es kāptu melnam mugurā un lēktu - lēktu uz Jaunzemju pļavām, ka dimdētu vien, tik karsti pa manām dzīslām asinis rit.»
«Tu gan laikam vīnu esi dzēris, Ješka! Zināms, Jaunzemji tevi būs sadzirdījuši ar vīnu, nezinādami, ka tu ar to neesi apradis.»
Ješka iesmējās priecīgi.
«Dzēru gan,» Ješka atbildēja, «stipru un ļoti saldenu vīnu.»
«Aiz to,» viņa runāja, arvienu vēl noskumusi, «nu tak es zinu, kur tev šovakar tik savāds un drošs prāts cēlies; tas nepastāvēs, mīļais dēls, tas izzudīs kā rīta migla, un vēlāk tev būs paģires.»
«Redzēsim, vai tā būs, un nu ar labu nakti, māmiņ, esmu no tālās braukšanas piekusis.»
«To es ticu, tu nabaga puika, un nu pēdīgi vēl pēc tādas izdauzīšanās ar bēdīgu prātu jāiet gulēt.»
Kad māte pašulaik taisījās nogulties, viņa Ješku blakus istabā izdzirda klusā balsī dziedam. Viņa piegāja pie durvīm, pavēra tās mazdrusciņ un skatījās, un klausījās. Pie vaļēja loga stāvēja Ješka, skatījās mēnesī un dungoja:

Auklē baltu, dēlu māt,
Manu miežu arājiņu.
Balta guļ tava sagša
Mana pūra dibenā.

«Kur gan viņš to dziesmu ņēmis?» viņa domāja. «No manis viņš tās nav mācījies. Bet dzēris gan viņš ir, paldies Dievam, ka nav vairāk noreibis.»

Nākošās dienās bij daudz darba, siens uz divām vietām tika pļauts un kaltēts - pie mājas un pie dzimtkunga pļavām. Vecais Kļaviņš bij tik nevaļīgs, ka viņš ar Ješku par Trauklaižu Madi nemaz nepaguva runāt; vajadzīgs, pēc viņa domām, tas nu arī nebij, jo lieta jau bij kārtībā, ko tur vairāk par viņu runāt?
Ješka darīja divu cilvēku darbus. No rīta agri līdz vēlam vakaram viņa krekls uz muguras bij tik slapjš, kā ūdenī mērcēts, un viņa neredzēja citādi apsēžoties, ja pa ēšanas laiku. Pēdīgi trešās dienas vakarā siens pie mājas bij samests kaudzē, otrā rītā bij jāsteidzas uz kunga pļavām. Ceturtais rīts ausa, bet bij tik skaidrs un karsts, ka vecais Kļaviņš būtu derējis, ka diena nepaies bez pērkoņa. Zirgi ātrumā tika aizjūgti, saimnieks ielēca vāģos un aizbrauca pats pirmais projām.
«Kur Ješka?» vecais Kļaviņš vaicāja, kad visa saime pļavā bij sabraukusi. Ješkas nebij uz pļavas.
«Kur Ješka?» puiši un meitas cits citu jautāja, līdz pēdīgi kāds puika sacīja:
«Ješka palika mājā ģērbjoties, viņš teicās uz Jaunzemjiem iet.»
«Tam tas melnis, kā redzams, neliek miera,» saimnieks runāja. «Bet ko viņš gan domā, uz Jaunzemjiem skriedams, kur mums tik daudz siena, ko ārdīt, kast un kaudzē mest? Un turklāt vēl nevar zināt, vai nebūs lietus; man liekas, ka būs.» Vecais Kļaviņš sāka uzcītīgi strādāt, bet, redzēdams, ka darbs tā nesokas, kā kad Ješka bij klāt, viņš saīga un sāka ar saimi rāties, ka visa pamale skanēja un trīcēja.
Bet Ješka nebēdāja nedz par tēva dusmām, nedz par siena savākšanu, nedz par lielajiem, spīdošiem mākoņiem, kuri pie apvārsnes parādījās. Jautru prātu viņš devās pa ceļu projām, viņš Zirnīšu Marijai bij apsolījis pēc trim dienām atkal pie tās ierasties, un viņš savu vārdu negribēja pārkāpt.
Pēc krietna gājiena viņš nonāca pie kunga pļavām. Kas par spožumu tuvu un tālu, kas par smaršu, izplūstošu no zāles un puķēm, kas par gavilošām cīruļu dziesmām debess zilumos! Visapkārt, cik tālu Ješkas acis vien sniedzās, strādnieki bij pilnā darbā. Citi pļāva, citi ārdīja sienu, citi to jauca no gubām, izkaptis šņāca un skanēja, baltie grābekļu kāti mirdzēja saulē, un meitas saviem raibajiem galvu lakatiņiem izskatījās kā puķes tumšajā zaļumā, tik šitām puķēm bij skaļas balsis, kuras tērzēdamas, smiedamās un jokodamās gandrīz cīruļu dziesmas pārspēja. Ješkam tā bij ap sirdi, it kā kad viņš pasauli vēl nekad tik jauku nebūtu redzējis. Apdomīgi viņš aizlīda Kļavkalnu pļavas gabalam garām, viņš negribēja, ka tēvs viņu ieraudzīja. Gar Ogres malu iedams un Jaunzemju pļavām tuvodamies, viņš uzmanīgi noskatījās Jaunzemju strādniekos, vai varbūt to starpā arī nebūs viņa Marija. Bet tās nebij, viņa jau Ješkam bij teikusi, lai tas uz pašiem Jaunzemjiem atnākot. Viņš pārgāja pār Ogri un priecājās, ka tam bij iemesls Jaunzemjos iegriezties - proti, meļņa dēļ. Pirmo reizi viņš, tumsai apmetoties, Jaunzemjos bij ienācis, bij, lai varētu tēvam aiznest ziņu, ātri pēc meļņa aptaujājies un nebij nekā daudz no pašas mājas ievērojis un apskatījies, šodien viņš skaisto zemnieku māju redzēja saules spožumā, un viņš domāja, ka Jaunzemji gan esot jauka vieta.
Ješka vēl savā laikā tik skaistu puķu nebij redzējis kā to, kas stāvēja Jaunzemju istabas priekšā apaļās un garenās dobēs. Visās krāsās rotādamās, tās viņam smaidīja pretī, bija gluži tā, kā kad tās gribētu teikt: «Nāc vien droši, mīļo preciniek, priekš tevis un tavas līgaviņas mēs še stāvam tik skaistos ziedos...» Viņš jutās gluži kā apburts, akas izteka burbuļoja aiz ķēķa stūra zem cerīnu cera, bezdelīgas čirkstēja uz jumtiem, citur visur valdīja klusums. Kam tik vien bij kājas un rokas, tas bij uz siena pļavas. Bet Ješka palaidās uz Marijas vārda. Aizturētu elpu viņš iegāja istabā.
«Še gan manam tēvam vislabāk patiktu,» tās domas Ješkam pēkšņi nejauši iešāvās galvā un izzuda atkal tikpat ātri. Saimes istabā sēdēja ļoti veca māmiņa un lāpīja maisus. Ješka sveicināja un vaicāja, vai šis ar Mariju varētot tikties.
«Tā ir dārzā un izstiepj balinājamos audeklus,» vecenīte atbildēja un rādija ar roku, uz kuru pusi Ješkam bij jāiet. Ješka atkal izgāja no istabas, iegāja dārzā aiz istabas, kur tas starp jaunām ābelītēm sieviešu stāvu redzēja lokāmies.
«Tā viņa ir,» Ješka domāja, viņa sirds sāka ātrāk pukstēt, un viņš steidzās uz priekšu. Jā, tā viņa bija! Viņa bij ceļos nometusies un piesprauda ar maziem kāsīšiem audekla malās ievērtos cilpiņus pie zemes. Kad Ješka bij pienācis, viņa pacēla acis un sacīja:
«Tātad tu par tiesu esi atnācis, Ješka?»
Ješka, kuram Marija dienu un nakti nebij izgājusi no prāta, tagad, savu līgaviņu dzīvām miesām redzēdams savā priekšā stāvot, nespēja ne vārda izrunāt, galva tam sāka iet riņķī. Viņai bij tās pašas drēbes mugurā, kas toreiz, bet, lai gan tās izskatījās drusku nabadzīgas, Ješkam tās izlikās ļoti glītas, it sevišķi galvas lakats, zem kura viņas zilās acis zibēja laimē un priekā. Nevarēdams ne vārdiņa izrunāt, viņš tai sniedza abas rokas pretī, un, kad viņa tam savu roku neliedza, Ješka viņu piecēla un aplika savu kreiso roku ap viņas kaklu.
«Te nu es esmu,» Ješka čukstēja.
«Jā, to gan redzu, ka esi atnācis.»
«Un nu esmu tavs brūtgans,» un pie šiem vārdiem Ješka noskūpstīja Mariju vairāk reižu, un viņa tam to neliedza.
«Tātad tu mani patiesi gribi ņemt?» Marija sacīja un nopūtās. «Un nu tev manis dēļ daudz būs jācieš. Nāc iesim tur aiz tā cerīnu krūma un tad tur aprunāsimies.»
Netālu no akas iztekas, siržu lapaino cerīnu krūma apēnots, stāvēja sols, uz tā Ješka ar Mariju nosēdās. Viņš turēja viņas roku savā, viņu mīļi uzlūkodams.
«Man papriekšu bij jāzina, vai tu pie manis nāksi vai ne,» viņš sacīja, «un tad tik vēl ar tēvu varu runāt. Viņš nu gan priekš manis Trauklaižu Madi izmeklējis un sarunājis - bet kas man par to bēdas! Man par itin neko nav bēdas, kad tik tu man piederi, es tā acumirkļa gandrīz nemaz nevaru sagaidīt, kad tēvam teikšu, ka tevi ņemšu un nevienu citu.»
«Bet kad tēvs tevi aizdzen?»
«Lai viņš dzen, ja grib, es tur nekā nevaru darīt. Ir jau diezgan tādu, kas naudas dēļ precē, bet man ir savāda daba, tā grib kaut ko savādu, un - un tas savādais tu esi, sirsniņ!... Lai Trauklaižu Made sēstas uz trim naudas maisiem un lai tu viņai stāvi līdzās, pienenīti rokā, tad tomēr tu man esi kā kāda ķēniņa meita, bet Trauklaižu Made ir tikai - Trauklaižu Made!» - Uzmanīgi Marija klausījās Ješkas vārdos, lepns prieks spīdēja viņas zilajās acīs.
«Bet nu ir diezgan,» viņa sacīja, kad viņi vēl kādu laiku mīlestības vārdus un bučiņas bij mainījuši, «man tak arī vēl jāiet uz sienu un tev uz māju un jāpastāsta tēvam un mātei, ko tu nodomājis. Kad es ar vecākiem ierunājies, tad atkal atnāci un izstāsti, kā tev gājis, bet nestāsti līdz tam laikam nevienam, ka esmu tava brūte, citādi man neies labi.»
«Kādēļ?»
«Nu ej nu vien tagad un neprasi, gan to vēlāk dabūsi zināt.»
Ješka vismīļāk Mariju tūliņ būtu sev vedis līdz un uz māti, bet to jau nu nevarēja, un tātad viņam vienam pašam bij jāaiziet no Jaunzemjiem.
Kad viņš no pagalma bij izgājis, viņš Mariju ļoti jautri dzirdēja līgojot:

Auklē baltu, dēlu māt,
Manu miežu arājiņu.
Balta guļ tava sagša
Mana pūra dibenā.

Ješka apstājās un klausījās. Kad līgošana bij apkIususi, viņš gāja tālāk...
Diena pa tam bij palikuse arvienu karstāka, ne vēsmiņa nebij manāma. Spīdošie padebešu kluči pie apvārsnes vairs nebij tik spodri, bet tērpās zilgani pelēkās krāsās, siseņi zālē dikti sisināja. Ješka, kurš šās dabas zīmes labi prata tulkot, paātrināja savus soļus, bet nokļuva tomēr tik vēl ap pusdienas laiku pie kunga pļavām. Cilvēki, kuriem viņam bij jāiet garām, strādāja vienos sviedros, kūpēdami zirgi smagās gabanas rikšos vilka uz kaudžu vietām, kur pa diviem, pa trim vīriešiem smaržīgo sienu sāka mest kaudzēs.
Te uz reizi liels un smags piliens nokrita uz Ješkas degošā vaiga, pelēks šķidrauts aizstiepās zilajām debesim priekšā. Uz kāda pakalnīša, netālu no Ogres malas, stāvēja liels kunga siena šķūnis. Durvis tam bij izceltas, jo nupat kā sāka tajā gabanas vest iekšā. Acis apžilbinošs zibens tagad pāršķēla tumšos mākoņus, vareni norībēja pērkons, lietus sāka kā ar spaiņiem gāzt. Uz pļavām sacēlās lieliska kustēšanās, no visām pusēm cilvēki steidzās uz šķūni, zemākās vietas pārplūda un līdzinājās maziem ezeriņiem, grāvjos cēlās ūdens, zem visiem tiltiņiem šņāca, šļāca, burbuļoja un čurkstēja. Ātri šķūnis pildījās ļaudīm, it kā kad ūdens plūdi būtu uznākuši un šķūnis būtu bijis glābošais Noasa šķirsts. Sievas, kuras brunčus par galvām pārsegušas, šķūnī ieskrēja, ķērca, vīri bārās, puiši un meitas smējās. Visi tuvīnie un tālīnie nāburgi, kuriem pļavu gabali bija nodalīti no kunga pļavām, saradās šķūnī, bet bij arī bijis vajadzīgs glābties, jo gaisos sacēlās nedzirdēta rūkoņa un šņākoņa: auka kauca un svelpa, zibeņi gluži balti stiepās zemē, un slapjā zeme kūpēja - zeme un debesis likās jūkot un savienojoties.
Ješka, kurš ar pāra spēcīgiem lēcieniem šķūni sasniedza, tur atdūrās paresnā, brašā vīrā ar zili strīpotām pakulu biksēm.
«Tēv,» viņš izbrīnojies sacīja, «kur tu te?»
«Es? Kas nu par mani, bet kur tu te ieradies?» vecais Kļaviņš sajucis atbildēja.
«Biju Jaunzemos, tēt.»
«Nu, vēlāk tam gājienam arī vēl laika bij diezgan: kamēr tu, nekā neteicis, aizbižo, tikām, vej še, salīst mūsu labākais siens.» Un saīdzis viņš nodarbojās gar savu pīpi, kura līdz ar viņa sienu bij salijusi. Ješka satvēra tēvu aiz krekla piedurknes un ievilka to kaktā.
«Tēt,» viņš runāja klusā, bet noteiktā balsī, «kad nu tev tā lieta reiz jāzin, jāzin, - meļņa dēļ Jaunzemjos nebiju.»
«Nu un kādēļ tad?»
«Vienas meitas dēļ, tēt.»
Vecais Kļaviņš iesmējās.
«To tu iestāstīsi kādam citam, ne man.»
«Un es viņu gribu precēt, tēt...»
Tēvs viņu uzlūkoja stingriem skatieniem.
«Man liekas, tu sāci tagad muldēt,» viņš sacīja.
«Viņa ir bāraine,» Ješka droši turpināja, «un ir Jaunzemos pie Šīroniem par meitu, es vēl savā mūžā tādas neesmu redzējis, kāda viņa ir, un es viņu esmu sarunājis, un es viņu ņemšu, jo tā man ir mīļāka nekā mana dzīvība.»
Vecais Kļaviņš skatījās dēlā kā pusdulls.
«Ješka, vai tu esi traks palicis, vai?...» viņš pēdīgi auksti sacīja.
«Es tevi no sirds lūdzu, tēt,» dēls atkal uzsāka, «neliedz man viņas precēt, jo tas tomēr nekā nelīdzēs. Es negribu Trauklaižu Mades, es nevienas negribu kā tik šitās vien. No mazām dienām tev esmu bijis paklausīgs dēls, es arī tagad tevis negribētu sakaitināt, bet šai lietā manai gribai jānotiek.»
Nu vecais Kļaviņš atkāpās soli atpakaļ, ģīmis tam tapa sarkans kā ugunsgrēks.
«Ješka,» viņš tikko varēja izdvest, «Ješka, man liekas, tu esi piedzēries.»
«Ja tu mīlestību turi par vienu dzērienu, tad gan būšu sadzēries, tur nekā nevar darīt.»
«Un tomēr tur tiks kas darīts,» vecais spēcīgi atbildēja, «kalpa vīra meitas tu man neievedīsi mājā par vedeklu, to es tev saku. Viens no diviem: vai nu tu to meitieti atstāj, vai no manis nesagaidi ne plika graša! Tas ir kā āmen baznīcā; nu tu to zini un vari darīt, kā tev patīk.»
Ješka cieta klusu, viņš pacēla galvu un skatījās lietū; bij gluži tā, kā kad viņš gribētu doties laukā, bet pelēkais, tekošais priekškars arvienu vēl šķīra pasauli no šķūņa. Arvienu vairāk cilvēku ieradās glābošā telpā, vecais Kļaviņš varēja skatīties kur skatīdamies, visapkārt bij pazīstami ģīmji. Te bij Mežmaļu Lapiņš ar sievu un abām meitām, kuras bez mitēšanās smējās un pļāpāja, tur Avens, saulē nodedzis un vīrišķs. Bet kas vecā Kļaviņa dusmas lieliski pavairoja: ienāca arī lielā Bizuļu Trīne, vēl lielāka zemnieku puiša pavadīta, un proti, tas bija tas pats, kas četrus pūrus rudzu uz muguras nesa un turklāt vēl smējās; visiem šiem bij Ogres malā pļavas vai, kā jau teikts, no kunga pļavām nodalīti gabali. Viss šķūnis tagad bij pilns, vecais Kļaviņš ar dēlu drūzmā tika izšķirti, kas viņiem arī bij gluži pa prātam. Vispēdīgi, kad ārā jau sāka mesties gaišāks un lietus stāties, viegli kā cielava šķūnī vēl viena meita ietecēja, kura līdz šim sāņus zem kokiem bij stāvējuse. Ješka redzēja, ka tā bija viņa Marija, bet, tādēļ ka tā laikam no ļaudīm kaunējās, viņa Ješkam pamāja ar acīm, lai nenākot pie šās klāt, un pazuda drīzi cilvēku pūlī.
Te piepeši saule iespīdēja pa durvīm šķūnī, lai gan aiz tā lietus vēl mirgāja, un daži jau no tā runāja, esot jāsāk iet, kad tie, kuri durvīm stāvēja vistuvāk, tikpat piepeši nelabi iekliedzās un ar joni spiedās uz šķūņa iekšieni, tā ka acumirklī vispārīga lieliska spiešanās un kliegšana izcēlās. Kas tad nu, Dieva kunga dēļ, bij noticis, ka tie cilvēki, kuri nupat vēl tik jautri bij pļāpājuši un smējušies, tik lieliski izbijās? Dažas sievas jau paģība, bet arī vīriem drebēja ceļi un nošļuka rokas bez spēka gar sāniem.
Kas to ar miesīgām acīm nav redzējis, tas no apraksta vien tā skata briesmīgumu nevar nojēgt.
Saules gaišajiem stariem nejauki apspīdēts, šķūņa durvis stāvēja viens no lielās sugas suņiem, kuri, jau veseli būdami, daudz stiprāki par vienkāršiem ganu suņiem, bet šitas, to uz pirmo acumirkli varēja redzēt, bij traks, neglābjami traks... Arī gluži muļķam vajadzēja noskārst no lopa neskaidrajām, sarkanajām acīm, iekritušajām paslēpenēm, sašļukušajiem krustiem, kājstarpī iemiegtās astes un iz vaļējās mutes tekošām slienām, ka še parādījās nāve visubriesmīgākajā izskatā. Likās, ka suns bij tai stāvoklī, kurā ar trakumu saslimuši radījumi kā akli gāžas visam virsū, kas dzīvs, bez žēlastības kozdami un nāvēdami.
Ko nu palīdzēja visiem tiem bagātajiem saimniekiem, kuri še bij saskrējuši, ko nu tiem palīdzēja viņu zelts un sudrabs? Ko palīdzēja vecajam Kļaviņam, kas bagātu vedeklu bij gribējis, Trauklaižu Made? Auksti drebuļi viņam skrēja pār kauliem. Un Bizuļu Trīnei ar savu milzīgo brūtganu, ko nu tiem abiem Samsona dzimuma cilvēkiem palīdzēja viņu spēks? Bāli kā miroņi tie spiedās pie sienas.
Nu sievas sāka kliegt:
«Ak kungs Jēziņ... vai Dieviņ, viņš mums skries virsū! Vai die, vai die, glābiet, glābiet! Nu esam pagalam! Ak tu debesu tētīt, palīdzi, palīdzi!»
Un vecais debesu tētiņš dzirdēja kliegšanu, un, tā ka viņš visā šai ļaužu pūlī nezināja neviena cita kā tikai Kļaviņu Ješkas, kas būtu paklausīgs izpildīt viņa pavēli, viņš to sauca pie vārda, lai gan tikai Ješka vien šo sava augstākā kara kunga saucienu dzirdēja: «Labprātīgais, nāc priekšā - Ješka Kļaviņ, kur tu esi? Tu ar tām šaurajām krūtīm, tu, kas priekš zaldātiem biji nederīgs, tagad tu man deri!»
Ar spēcīgu lēcienu Ješka atšķīrās no ļaužu pūļa. Vecais Kļaviņš, pamanījis, ko dēls grib darīt, šķitās dabūjot uz vietas trieku, gribēja dēlam skriet pakaļ, bet tika saturēts cieti no kādiem nāburgiem, kuri domāja, ka ar viena cilvēka dzīvības upurēšanu pietiekot. Viss tas notika ātrāk, nekā tas izstāstāms.
Suns, redzēdams Ješku lielu un slaiku savā priekšā, atkāpās drusku atpakaļ, vēl vienu acumirkli, un viņš gāzās Ješkam krūtīs, bet šis, no neredzamas rokas spēcināts, ievēroja izdevīgu brīdi, aizlēca suņam garām, satvēra to aiz siksnas, kas tam bij ap kaklu, un nosvieda suni sāņus. Sajucis caur negaidīto uzbrukumu, suns streipuļoja, bet ai - Ješka, kam nekāda ieroča nebij klāt, tagad tomēr bij nāvei zobos. Suns saplaka uz lēkšanu, ta viena roka Ješkas rokai aizstiepās garām, te bija viņa Marija pie viņa nāves briesmās. Jā, mīlestība, kura nav ar naudu samaksājama un pirkama, tā viņam palīdzēja vislielāko briesmu brīdi, un, par ko neviens savās izbailēs nebij iedomājis, m ī l e s t ī b a to satvēra ar spēcīgu roku.
«Ješka, dašķes!...»
Dašķes bij pieslietas pie šķūņa āras sienas. Kas tās tur bij pieslējis, to neviens nav izdibinājis, un nav arī vajadzīgs izdibināt; kur tik daudz siena ko nokopt, tur galu galā dašķes nav nekāds brīnums, tomēr Ješka viņu nemūžam nebūtu varējis satvert, ja Marija tam nebūtu nākusi palīgā. Zibeņa ātrumā viņa tās satvēra un iespieda Ješkam rokā, un šis, dabūjis tik brangu ieroci, sajūt sevi deviņu vīru spēku, gāžas suņam taišņi virsū un iegrūž tam asos tērauda zarus krūtīs, tā ka suns saļumst un nobeidzas... Ješka stāvēja durvīs vesels un neaiztikts, bez mazākās zīmītes pie rokām vai pie ģīmja, viņš pats nezināja, kā viss bij noticis.
Nāves klusums bij valdījis šķūnī. Bet tagad, kur ļaudis savu glābēju redzēja izglābtu, tie sacēla varenu troksni, uzteikšanas un pateikšanas vārdi bira kā pupas, sievietes raudāja, un vecajam Kļaviņam pietrūka elpas, tik dikti tas bij sakustināts.
Ješka, ieraudzījis tēvu, piegāja pie tā un sacīja laipnā balsī:
«Apmierinies, tēt, man nekas nav noticis,» - bet tēvs atmeta ar roku, jo viņš vēl nejaudāja runāt.
Nu visi, kas vien tik varēja, spiedās uz durvīm suni redzēt, cits citam skatījās pār pleciem, pēdīgi kāds iesaucās:
«Tas jau ir Trauklaižu suns, viņi to nav lāgā barojuši, tāpat kā savu veco suni, un caur to viņš palicis traks, pārrāvis važus un aizskrējis; lūk, kāda nelaime caur cilvēku skopību var izcelties.»
Kāda cita balss ievaicājās:
«Vai tad viņi ir skopi?»
«Skopi kā velni pret lopiem un cilvēkiem. Vai tad nav zināms, kā tie savu veco tēvu turējuši? Devuši ēst no melnā govju ķipīša, gluži kā tai pasakā stāv.»
Vecajam Kļaviņam šie vārdi bij kā naža dūrieni sirdī, un viņā sacēlās tādas dusmas uz Trauklaižiem, it kā kad pats jau no melnā ķipīša būtu ēdis.
«Nu, pagaidāt tik,» viņš domāja.
Bet, tā kā viņam arvienu vēl bij nelabi ap sirdi, tad tika par vāģiem gādāts, ar kuriem Ješka viņu varētu aizvest uz māju. Bet, pirms viņš iekāpa vāģos, vecais Kļaviņš aplaida visapkārt acis.
«Kur tā meita palikusi?» viņš jautāja. «Es viņu gribu rādīt savai vecenei.» Marijai, kuras vaigi tvīka rožu sārtumā, bij jābrauc līdz. Kad zirgs sāka iet, visi vīrieši vicināja cepurēm un visi kliedza:
«Lai dzīvo Kļavkalnu Ješka! Kļaviņu Jēkabs lai dzīvo augsti!» Un, kad kāds iesāka dziedāt: «Lai dzīvo sveiks!» - tad visi trīs reizes nodziedāja: «Lai dzīvo sveiks!» -un pēdīgi vēl neskaitāmas reizes nokliedza: «Urā!»
Vecais Kļaviņš sēdēja vāģos gluži klusu un nekustējās, viņam bij ļoti jāsaņemas, citādi tam asaras būtu sākušas birt, un tas tak nedrīkstēja notikt. Bet ceļā uz māju viņš labi noskatījās Marijā, un nu viņš saprata, kādēļ Ješka viņam tik daudz bij pretojies: meita bij patiesi ļoti skaista un mīlīga... Kā nu viņi nonāca mājā un gaidošai mātei visu izstāstīja un kā šī meiteni spieda pie savām krūtīm un pie sevis domāja: «Tas ir tas ģīmis, par kuru tovakar ķēķī domāju, kad šie bij aizbraukuši brūtes meklēt, tādai mana Ješkas līgaviņai vajaga izskatīties,» - tas nav aprakstāms, tas pašam jāpiedzīvo, lai pietiek ar to, ka visi bij ļoti kustināti un šo acumirkļu nekad neaizmirsa. Pēdīgi viņi drusku aprima, un nu Marija ļoti lūdza, lai tak viņu atkal aizvedot uz Jaunzemjiem un Šīroniem sakot, ka Ješka šo precēšot, citādi tie viņai neticēšot. Tā kā visiem arvienu vēl tā svinīgi bij ap dūšu un diena tā kā tā «sapušierēta» (kā vecais Kļaviņš teica), tad tēvs lika aizjūgt, un viņi aizbrauca. Jaunzemjos iebraucot, varavīksne izstiepās taišņi pār tiem. Vecais Kļaviņš noskatījās mājās ar pazinēja skatieniem.
«Tēt, tev še patīk,» Ješka sacīja. Vecais pamāja ar galvu.
Šīrons un viņa sieva stāvēja durvju priekšā: vienkāršs, bet izskatīgs pāris.
Puķes pie istabas pēc lietus izskatījās divkārt skaistas, bezdelīgas lidoja apkārt un dziedāja, bet Šīrons, palīdzēdams vecajam Kļaviņam izkāpt no vāģiem, smējās, ka visus viņa zobus varēja redzēt, un Zirnīšu Marija arī smējās.
«Es jau visu zinu, nāburgs,» viņš sacīja, veco Kļaviņu vezdams uz istabu, «jūsu dēls ir zelta cilvēks, tādu puiku arī es labprāt sauktu par savu dēlu... Bet ko par to meitu! Neņemat par jaunu, nāburgs, bet jums par savu vedeklu vienā ziņā ir maldīgas domas. Viņu gan sauc Mariju, bet nevis Zirnīšu, bet Šīronu Mariju. Viņa ir mana meita, un, ja jums, nāburgs, tas pa prātam un jums, nāburgmāt, arīdzan, tad ļausim šiem mūsu vienīgajiem bērniem saprecēties. Ar izskaidrošanām es neielaižos, tās lai notiek mūsu sievu starpā.»
Bet, kad nu vecais Kļaviņš bez izskaidrošanas nebij ar mieru, Šīroniete, kura labprāt runāja un kurai vārdi jau bija deguši mēles galā, sāka stāstīt:
«Tas, lūk, bij tā. Viņa ir mūsu vienīgais bērns un ir labprāt allaž pēc sava prāta visu darījusi, un, uz ko viņa reizēm ietiepās, tam bij jānotiek, bet citādi viņa vienumēr bij paklausīgs meitens. Mēs nu gribējām, lai viņa drusku peināka paliek, un aizdevām uz Rīgu, lai mācās pār šņeiderieni. Un tur, Rīgā, viņai tās mamzeles iestāstījušas visādus niekus: «Tu esi bagāta mātes meita, tevis neviens neņems patikšanas, bet tik naudas dēļ vien,» - un saprotams, tas meitenam iet pie sirds. Par šņeiderieni viņai negribas mācīties, nepatīk sēdēt, ņemas reiz krietni pēc Jaunzemjiem sažēloties, iesēstas vagonā un ienāk kājām mājā. Es prasu: «Vai tu jau iemācījies šūt?» Bet viņa tik atmet ar roku, sāk pa māju saimniekot, ka prieks ko redzēt, un, kad siena laiks klāt, iet siena pļaut un kast un nestāv mājā, dari ko gribi. Bet šad un tad, kad tā ar mani iesāk runāt, viņa saka: «Māt, es neprecēšos. Ja mani kāds gribēs ņemt, tad viņš to gribēs manas naudas dēļ. Ja mani kāds gribēs, nezinādams, kas es esmu, pie tā es iešu...» Te nu laikam Dievs bij nolicis, ka Ješkam ar viņu uz kunga pļavas bij jāsatiekas, un, kā jau tas mēdz notikt, viņš viņai patīk, un viņa domā: «Pag, redzēšu, vai es kādam ir bez saviem naudas maisiem varēšu patikt?» - un izdodas par Zirnīšu Mariju - tā, lūk, sauc mūsu vienu kalponi. Nu un, ko domā, viņai laimējas, un Ješkam viņa patīk, un viņš viņu uzrunā. Marija saka «jā», un to citu jūs zināt, tik tā vēl nezināt, viņa mums visu tūliņ izstāstīja un lūdza, lai mēs šai palīdzot. Nu, mums jūsu dēls bij pa prātam, lai gan toreiz vēl nezinājām, kas viņš par vīru, tik tas mums, večiem, ļoti patika, ka viņš uz bagātību neskatījās, no tā mēs redzējām, ka viņam laba sirds un ka tur Dievs savas svētības neliegs...»
«Jā, tādu meitasvīru es ar lielāko prieku saņemu,» te Šīrons sievu pārtrauca, Ješkam spēcīgi roku kratīdams. «Mana sieva un es,» viņš tad turpināja, «jau sen esam vēlējušies uz Cēsītēm, kur manam sievasbrāļam pieder skaista māja, iet dzīvot, bet negribējās svešām rokām Jaunzemju atstāt. Tagad Marijai ar Ješku še jādzīvo, mēs, vecie, tapsim pilsētnieki... Ejat, bērni, ej, Marij, un izrādi savam brūtganam jūsu mājas jaukumus. Dievs lai jūs svētī!»
«Āmen,» abas mātes sacīja un slaucīja ar priekšautu stūriem acis...
Kad vakarā vēlu vecais Kļaviņš bij pārbraucis mājā un apgulies, viņš sacīja uz sievu:
«Vai zini, māt, mūsu Ješka atsver desmit zaldātu, viss pagasts tagad no viņa runās un viņa lielīs.»
«Es jau tev vienmēr esmu teikusi,» dievbijīgā un šai acumirklī ļoti laimīgā māte atbildēja, «viņš ir savādāks nekā citi vīrieši, bet viņš tādēļ nav sliktāks par citiem.»
«Sliktāks!... Lai Dievs man piedod to netaisnību, ko viņam esmu padarījis, viņš ir tas krietnākais puisis, esmu lepns uz savu dēlu, lai Dievs svētī manu Ješku!»
Jā, lai Dievs tevī svētī, Ješka, tevi un tavu skaisto līgaviņu!