RŪDOLFS BLAUMANIS

KĀPĒC, KĀPĒC?

Viņa kristītais vārds bij Gusts, viņas - Mada. Viņš stāvēja kādus pakāpienus augstāk uz sadzīves kāptuvēm nekā viņa, proti, viņš bij bagāta saimnieka vienīgais dēls, viņa - šā saimnieka dienestniece. Mada bij tikai septiņus gadus vecāka par Gustu, vismaz otrtik glīta un droši sešreiz tik gudra nekā viņš. Sevišķi labi viņai veicās rēķināšana, un tātad nebij nekāds brīnums, ka Mada, ap Jurģiem iestājusies pie Gusta tēva dienestā, jau pēc nedēļas laika jo smalki bij aprēķinājuse, ka tai vienīgi labums vien no tā varēja atlēkt, ja viņa astoņpadsmit gadu vecajā zeņķī sacēla pirmās mīlestības karstās liesmas, un tādēļ viņa ne tikai vien labprāt atļāva, ka tas paslepšus viņai spieda roku un skūpstīja viņas muti, bet viņa a r ī spieda Gustam roku un skūpstīja viņu tikpat paslēpšus kā viņš viņu... Tā tas gāja no aprīļa mēneša beigām labu laiku, tad notika kaut kas, caur ko šī jaukā būšana dabūja piepešu galu.
Proti, kādā jaukā dienā skaistajai Madai, govis slaucot, uznāca ģībonis, pie kam viņa izlēja piecus (saimniece gan sacīja septiņus) stopus skaista piena iz slaucinieka. Saimniece bij ārkārtīgi taupīga un ļoti spēcīga sieva, kas ģīboni nepazina un nebūt nevarēja ieredzēt, ka viņas meitas paģība, it sevišķi vēl pie tik viegla un patīkama darba, kāds ir govju slaukšana.
«Kad tādas lietas notiek pie darba, kuru meita, tā sakot, sapņodama var padarīt, kādas tad nenotiek pie grūtāka?» viņa vaicāja. «Un, kad viņa tik neuzmanīgi apietas ar zemnieku mājās visdārgāko šķidrumu, kas tad nenotiek ar putru, ar govju un cūku dzirdāmo? Nu zinu, aiz ko lopi , tik liesi...» Nē, bija gaiši redzams, meita bij par vāju; un neuzmanīgu priekš zemnieku darbiem un bij jāatlaiž. Tūlīt - jo, ko saimniece darīja, to viņa darīja drīzi. Madai tika gada alga līdz pēdējai kapeikai izmaksāta, un saimnieks, kas citādi savus zirgus ļoti taupīja un žēloja, bij tik laipns un piedāvāja Madai zirgu priekš lādes un gultas aizvešanas, piezīmēdams, ka, jo tālāk šīs mantas būtu vedamas, jo patīkamāk tas viņam būtu. Mada uzņēma atstādināšanu no dienesta bez redzama sirds nemiera un sataisījās aiziet. Turpretim jo nesavaldāmāks bij Gusts, dabūjis zināt, ko vecāki nosprieduši. Tas nevarot un nevarot notikt, ka Mada topot aizdzīta, viņš viņu mīlējot, mīlējot to kā savu dzīvību, un viņi esot solījušies un apņēmušies precēties. Uz to tēvs atbildēja, ka tas viss esot blēņas, un māte piemetināja, ka Gusts arī ir bez Madas varot precēties, bērza galā aiz istabas karājoties skaistu skaistās brūtes.
«Tu ar savām brūtēm, māt, nāc drusciņ par vēlu,» dēls uz to spītīgi atbildēja.
«Un tu ar savām domām uz precēšanos drusciņ par agru, pienapuika,» tēvs iesaucās. «Tas meitietis atstās mūsu māju.»
«Labi, bet, kad Madai jāiet, tad es arī iešu.»
«Ko?» tēvs kliedza. «Tu gribi šim meitietim iet līdz? Nu tad es gan zināšu, kas darāms, lai tevi no tādām blēņām atturētu. Vēl tu stāvi manā varā, un, nudie, jānudie, ja tu izdarīsi kādu muļķību, tad es tev tā došu, ka tu trīs nedēļas krēslā nesēdēsi. Saproti?»
«Jā,» Gusts sacīja un, uzmetis acis sienai, pie kuras karājās tēva plinte, izgāja bāls kā līķis no istabas, kur šī saruna bij notikuse.
Tēvs saprata šo skatienu. Viņš piegāja pie sienas, paņēma plinti un ieslēdza to savā skapī.
Made viena pate aizbrauca.
Viņa to darīja mierīgā garā, jo Gusts viņai bij zvērējis palikt viņai uzticams, lai notiktu kas notikdams. Viņš tai arī vēl no savas puses bij devis drusku naudas, un tātad skaistā Mada, kā jau teikts, aizbrauca mierīgā garā. Viņa bija nodomājuse doties uz pilsētu, bet šaubītās iesākumā, kurp doties, vai uz Jēkabmiestu, kur viņai kāda radiniece dzīvoja, vai uz Rīgu, kur viņai neviena pazīstama nebij. Bet. izdzirduse, ka Jēkabmiestā esot daudz sentēva Jēkaba pēcnācēju un maz kristīgas ticības, viņa apņēmās doties uz Rīgu.
Rīgā nokļuvuse, viņa priekš sevis noīrēja mazu jumta istabiņu Maskavas ārpilsētā un dzīvoja tur labu laiku, ne ar vienu nesatikdamās. Ir allaž ļoti prātīgi un ieteicami pilsētās, kuras, kā Rīga, top lielpilsētas, kādu laiku nomaļus noskatīties viņas dzīves strāvā, pirms var iedrošināties tajā doties. Ja tā nedara, tad drīzi var iekļūt pilsētas ļaužu ļaunprātības un niķu valgos. Bet reizēm arī cilvēks, neskatoties uz visu apdomību, šai ļaunprātībai krīt par upuri, kā mēs to tūdaļ pie Madas redzēsim. Proti, kādā rītā agri viņu no miega iztraucēja briesmīgs troksnis. Apdomīgi aiz kādas ziedošas pelargonijas paslēpusēs, Mada skatījās caur lodziņu ārā un redzēja kādā kaimiņu sētā pulku traki uzbudinātu sieviešu, kuri stāvēja ap mazu muskuli. Šis muskulis no visām pusēm ziņkārīgi tapa aplūkots, un vārdi: bērns, izlikts, gorodovojs, policija - bez sakara atsitās Madas ausīs. Uzreiz sieva, kura ik rītus apkaimi apgādāja ar pienu, pacēla roku un rādīja taisni uz Madas lodziņu.
Mada atrāvās nost no lodziņa un aizslēdza savas durvis. Nebija pagājušas divas minūtes, kad izrādījās, cik vajadzīgs vai arī cik nevajadzīgs šis darbs bij bijis. Jo ar lietu troksni piecas sievas devās uz Madu pa trepēm augšā, un astoņas dūres reizē bungoja pret ne visai stiprām durvīm.
«Atdariet, mēs zin, ka jūs ir mājā, saimniece mums to pateica,» kāda mazgātāja sacīja jaukajā Rīgas latviešu valodā. «Laidiet iekšā, citād mēs ies uz policej.»
Mada atdarīja durvis, un piecas sievas iegāzās istabiņā.
«Ko jūs esat izdarījuse?» mazgātāja kliedza, dūres rādīdama. «Vai jums arī Dievs ir iekš sirds, jūs - jūs - jūs -! Jūs ienāk no zemēm kā godīga meita uz pilsēt un izdar te tādas šiktes.»
Līdz nāvei nobijusēs, Mada vaicāja, kādas «šiktes» tad šī izdarījuse?
«Ak to jūs gan vēl nezin? Tas man gan jums vēl jāsak, ko? Jūs grib liegties? Neliedzieties, jo tas bērns ir iekš to brūno lakatiņu ietīts, kuru es pie jums redzēju. Pat caurums vienā stūrī, kuru jūs neilgi atpakaļ redzēju aizlāpījam, ir te. Skatāties pate.»
To teikuse, viņa nobīdīja pie malas tauku āboļu pārdevēju, divas kalsnējas apkalpotājas, un rādīja krīta bālajai Madai sievu, kurai bij uz rokām brūnā lakatā ietīts bērns.
«Tā ir tava bērņa!» ābolu pārdevēja izsaucās un rādīja ar majestātisku mājienu uz bērnu, un sāka rāties, ka lodziņa rūtis un viņas vaigi drebēja. Tādējādi parādījuse savas morāliskās dusmas, viņa apklusa, un nu runāja bērna nesēja, dreboša baptistiene, kurai Daugavas ūdens aukstums vēl no pārkristīšanas laikiem likās guļot kaulos:
«Jā, jā, mīļā, jūs esat lielu grēku padarījuse. Es esmu deviņus bērnus dzemdējuse, pieci no tiem ir miruši un četri dzīvi, bet neviena no tiem neesmu izlikuse. Jūs esat ļoti apgrēkojusēs.» Divas lielas asaras noritēja pār viņas vaigiem, un viņa nolika bērnu uz Madas gultas.
«Ja jūs to bērnu bez kādām pretrunām paturat, tad mēs nesauks policeju,» tagad sacīja piena pārdevēja. «Es lūdzu tās citas sievas, lai viņas cieš klusu, un viņas to grib darīt, ja jūs to bērnu patur. Es domāj, ka jūs būs prātīga. Un no šodien man gan jums būs vesels stops piena jānes?» viņa veikalnieces balsī pielika. «Jā?... Labi, uznesīšu jums tūliņ to pienu augšā...»
Viņa izbīdīja āboļu pārdevēju, baptistieni un abas kalsnējās apkalpotājas, kuras visu šo laiku bij stāvējušas kā mēmas, pa durvīm laukā, un tad pate nokāpa pa trepēm lejā. Mada līdz šim bij bijuse viena no viņas labākajām «kundēm». Tā nekad nebij par to žēlojusēs, ka piens esot ūdeņains, lai gan dienu no dienas notika brīnums, ka piena pārdevēja 16 stopu savos skārda traukos ielēja un 24 stopi iz tiem atkal izlēja. Tādēļ tad viņa arī reiz Madai varēja darīt pa prātam un to izsargāt no nepatīkamas sastapšanās ar policiju, jo vairāk tādēļ, ka Mada no šās dienas no viņas sāka ņemt pusstopa vietā veselu stopu piena.
Kad Mada bij palikuse viena, tā sevi jautāja: ko darīta? Vai viņai bij bērnu paturēt vai taisīt troksni? Pirmā acumirklī viņa bij bijuse tik pārsteigta un no draudiem ar policiju tik sabijusēs, ka viņai nemaz nebij iekritis prāta izskaidrot tām piecām sievām, ka viņa lakatu izputinājuse un kāda cita sieva to dabūjuse un nelietīgi valkājuse. Šis izskaidrojums nepieciešami bij bijis vajadzīgs, bet, tā kā Mada īstā brīdī nebij runājuse, viņa to arī vairs vēlāk ne gribēja darīt, nosēdās pie galda un rakstīja Gustam, cik nepatīkamā stāvoklī viņa iekļuvuse. Gusts viņai atbildēja, ka joks, ko Mada par tām piecām sievām izdomājuse, viņam neesot gluži saprotams bet ka viņas ziņojuma kodols viņu ļoti iepriecinājis. Lai tikai Mada bērnu labi kopjot, tagad šim būšot divkārtējs prieks Madu apmeklēt. Šis viņai arī izdevīgā brīdī sūtīšot naudu.
Izpildīdama sava brūtgana vēlēšanos, Mada tad arī bērnu pēc iespējas kopa, un, tā kā priekš sekmīgas miesas attīstīšanās vispirms vajadzīgs tīrs un spirgts gaiss, tad Mada bērnu bieži nēsāja pa ielām, uz Vērmaņa dārzu un uz citām vietām, kur ļaudis, mūzikai spēlējot, rij putekļus un dzer alu vai citu kādu dzērienu. Tā kā Mada, uz Vērmaņa dārzu ejot, vienmēr gāja tikai pa vienu pašu ceļu, viņa ar laiku iepazinās ar kādu glītu, laipnīgu dvorņiku, kurš Madu, tai garām ejot, sevišķi jauki sveicināja. Reiz arī atgadījās - gluži nemeklēts - izdevīgs brīdis Madai palikt stāvot un uzsākt sarunu ar šo patīkamo cilvēku. Te nu Mada dabūja zināt, ka arī viņš, lai gan jau ilgāku laiku atpakaļ bij ienācis no zemēm, tāpat kā viņa, stāvēja vientuļš lielajā pilsētā. Kādā citā reizē, pēc tam, kad viņi jau labi bij iepazinušies viens ar otru, Mada jokodama piedūra pirkstu pie viņa saplīsušās piedurknes, piemetinādama, šis gan laikam pats lāpot savas drēbes... Nē, puisis atbildēja, to šis neprotot, un brīnējās par saplīsumu, kuru nemaz neesot pamanījis. Šī saruna beidzās ar to, ka Mada apsolījās nākošā dienā svārkus paņemt līdz - izlabošanai. Glītais dvorņiks tad pats tiem atkal gribēja aiziet pakaļ. Mada ar to bij mierā un uzdeva viņam savu adresi.
Savā istabiņā nokļuvuse, Mada atspirdzināto bērnu iesēdināja gultā un sāka lāpīt svārkus. Bet bērns tapa nemierīgs un sāka kliegt. Mada to gribēja apmierināt un dziedāja. Nekā. Bērns kliedza tāļāk. Te Madu pārņēma pēkšņas dusmas.
«Vai tu būsi klusu!» viņa iesaucās. «Vai gan tevi lai vienmēr uz rokām nēsāju? Vai man ir svārkiem ielāpa neļausi uzklāt?»
Bērns atbildēja uz šiem jautājumiem ar stiprāku kliegšanu.
«Ka tevi vella māte!...» Mada izsaucās, nosvieda darbu pie malas, piegāja pie gultas un sakratīja nelaipni bērnu. «Klusu, varde!»
Bērns ieplēta sabijies actiņas un apklusa... Bet vella māte, kura ir neaicināta labprāt cilvēkus parauj, nelikās šā uzaicinājuma divreiz teikties... Pēc piecām dienām bērns bija beigts...
Mada izmisa... viņa ļoti bijās no līķiem un negribēja savā istabiņā ne kājas iecelt, kamēr bērna līķis tur gulēja. Te nu izrādījās, cik svētīga dažreiz iepazīšanās ar glītu dvorņiku var būt. Saviem svārkiem atnācis pakaļ, viņš redzēja Madas vaimanas un tūliņ bij gatavs viņai palīdzēt vārdiem un darbiem. Viņš ne tikai vien apgādāja mazu, skaistu zārciņu, bet piedāvāja viņai arī savu dzīvokli, lai viņa tur pa to laiku uzturētos, kamēr līķis vēl nebij aizvests uz kapsētu. Istabiņa bija gan maza, bet «būdiņā ar atrod rūmi» un tā joprojām... Lai ļaunām mēlēm nebūtu iemesla priekš jaunām valodām, tad Madai bij sacīt, ka viņa esot glītā puiša pusmāsa.
Ar lielām pateicībām Mada pieņēma priekšlikumu.
Pēc bērēm Mada atkal atgriezās savā vecā dzīvokli atpakaļ. Bet viņai tur viss bij tik neomulīgs, pat šausmīgs, ka viņa istabiņu ilgāki nevarēja apdzīvot. Viņa saņēma savas lietas un aizveda tās pie sava pazīstamā, pie kura viņa tik ilgi gribēja palikt, līdz bij noīrējuse citu derīgu korteli. Bet glītais dvorņiks teica, ka viņai nemaz nevajagot meklēt cita korteļa, šī varot, ja šai pie viņa neesot par maz rūmes, pie tā palikt, cik ilgi gribot. Naudu, ko šī caur to aiztaupot, šī varot itin labi citiem mērķiem izlietot, un, tā kā tai pie viņa nepavisam nebij par maz rūmes, tad viņa palika tur.
Pa tam Gusts mājā strādāja un pūlējās cītīgi vien, tapa vīrišks un spēcīgs, un dažu labu bagātu saimnieku godīgās meitas nolūkojās viņā. Bet viņam vienīgi Mada stāvēja prātā, un, kad viņš par nākotni domāja, tad Mada viņam stāvēja kā vienīgais mērķis acu priekšā, kas vērts, ka to sasniedz. Viņš bieži rakstīja Madai un dabūja šad un tad no viņas īsas, bet puslīdz sirsnīgas atbildes. Par to, ka bērns nomiris, viņa nerakstīja nekā. Kāpēc? Nepatīkamu vēsti nekad diezgan vēlu nevar dabūt zināt.
Ar vecākiem Gusts nekad nerunāja par Madu. Un, tā kā viņš vēstules nosūtīja un saņēma, viņiem nezinot, kādas reizes enerģiski izteikto, bet tikpat enerģiski atraidīto vēlēšanos tēva vietā braukt uz Rīgu arī vairs neatkārtoja, tad viņi domāja, ka viņš meitu esot aizmirsis. Bet kā viņi izbrīnējās, kad Gusts kādā dienā viņiem sacīja, ka šis vairs ilgāk tā nevarot izturēt, viņam vajagot Madu atkal redzēt un tādēļ braukt uz Rīgu. Vecāki, manīdami, ka dēls izrunāja ilgi pārdomātu nodomu, tūdaļ viņam neatbildēja, bet aprunājās papriekš savā starpā vieni paši. Tad tēvs Gustam darīja zināmu viņu abu nospriedumu. Gusts varēja braukt, bet tad viņam vaira nebij brīv tēva mājā atgriezties atpakaļ. Vecāki negribēja nekā zināt no dēla, kas viņiem M a d u ieveda mājā par vedeklu. Tas bija viņu nepārgrozāmais nospriedums...
Gusts nebrauca uz pilsētu...
Vienu nedēļu viņš kā mēms staigāja pa māju apkārt, vienu nedēļu un vēl vienu mīlestība uz vecākiem ar mīlestību uz Madu cīnījās grūtā cīniņā. Kā šim cīniņam bij beigties?... Izsamišana locīja viņa sirdi, domājot atstāt māti un tēvu, un vietu, kur viņš divdesmit gadus bij sadzīvojis, un vairs neatgriezties atpakaļ - izsamišana viņu žņaudza, domājot atsacīties no laimes nodzīvot mūžu kopā ar mīlēto meitu un viņu atstāt grūtam liktenim... Neizsakāmas, nejaukas, smadzenes sagrauzošas dusmas pret nelokāmiem vecākiem viņā sāka plosīties un radīja viņā vēlēšanos viņiem tā darīt, kā tie viņam bij darījuši, viņu sirdis ievainot tikpat nāvīgi, kā viņi viņa bij ievainojuši. Un te viņa galvā radās domas, kas viņam apsolīja, ko viņš vēlējās: atpestīšanu no nepanesamā stāvokļa un atriebšanos pie vecākiem, kuri sava bērna laimi mina kājām. Reiz izcēlušās, šīs domas Gustu vairs neatstāja, bet auga un auga un tapa pēdīgi visuvarenas. Viņas bālo jaunekli nakts laikā noveda pie tuvējā ezera malas, viņas tam iespieda tēva bārdas nazi, iespieda viņam pēdīgi valgu rokā. Ar šo valgu Gusts kādā rītā pēc nomodā pavadītas nakts uzkāpa uz rijas augšu, lai no turienes atkal nokāptu tumsībā, no kura nekāds ceļš vairs neved atpakaļ...

Bet ap to pašu stundu pa Rīgas ielām kāda fūrmaņa droška drāzās uz kādu pilsētas iestādi. Gorodovojs sēdēja droškā un turēja, lai neizkristu no ratiem, ar abām rokām sievieti, ap kuras pleciem plivinājās brūns, lāpīts lakats. Viņš sievieti bij redzējis uz ielas saļimstot un bij to iecēlis ratos. Bet, kad tie tika pieturēti un gorodovojs ar vajadzīgo palīdzību iznāca no iestādes, tad divus cilvēciskus radījumus izcēla no droškas.
Divus. Nenotiek brīnumi ne tikai vien Rīgas piena pārdevējas skārda traukos, bet arī Rīgas fūrmaņa droškā...
Bet Gusts, kāpēc viņš bij pakāries? Kāpēc?