RŪDOLFS BLAUMANIS

KĀ VECAIS ZEMĪTIS PAŠU NELABO REDZĒJIS

JAUNGADA STĀSTIŅŠ

Zemīšu Marija bija visa lielā pagasta slavenākā meita. Tas pat skauģam bij jāatzīst. Jo viņa bija ne tikai vien bagāta - Danderu mājas vienīgā mantiniece, - bet turklāt arī skaista, gudra, laipna un godīga.
Un tomēr viņa jau bija pilnus divdesmit trīs gadus veca un nebij vēl iemantojuse jauko tiesību nēsāt aubi. Varēt jau nu gan bij varējuse, bet nebij gribējuse. Visus preceniekus, to starpā pašu pagasta un ārļaužu bagātākos saimniekus, viņa atraidīja ar tādu cietību, ka dažā galvā sacēlās domas, Marija gribot palikt neprecējusies. Bet Marijas prāts nestāvēja vis uz neprecēšanos. Viņas domas bij precēt Vītolu Pēteri - Vītolu Pēteri, kas nekas nebij un kam nekas nebij, tas ir, viņš bija tikai vienkāršs kalps ar vecu, bezspēcīgu māti un jaunu, vēl bezspēcīgāku brāli. Var arī vēl minēt, ka viņam bij glīts ģīmis un ļoti laba slava.
Viņš kopā ar Mariju vienu vasaru bij gājis ganos, vēlāk gadu bij dienējis pie Zemīša par puisi un, Jurģos iziedams, līdz ar savu algu Marijas sirdi aiznesis līdzi. Algu tas bij sūri, grūti pelnījis, sirdi tāpat paņēmis un, lai nevienam nebūtu tiesības viņu tādēļ saukt par zagli, savu sirdi pie Marijas atstājis.
Kad svešām acīm šitā siržu samīšana arī palika slēpta, Zemīša acīm - Zemītene savas jau uz mūžu bij slēguse - tā vis nepalika. Lai Dievs pasargā! Viņa meita iemīlējusēs vienkāršā kalpa cilvēkā, vazaņķī - nedod tu tētīt - ubagā!... Jā, ubagā, jo par tādu vecais Pēteri turēja, tādēļ ka tas uz labu slavu nelika ne mazākā svara un viņam par glītu ģīmi nebija ne vājākā jēdziena. Tai lietai ar Vītolu vajadzēja darīt galu. Un vecais Zemīts ķērās pie darba. Papriekšu ar labu, jo viņš sirsnīgi mīlēja savu bērnu, bet tad ar jaunu, jo viņa veltīgās pūles to sāka kaitināt un tēvišķo mīlestību nospiest. Bet, kas palika cieta kā akmens, tā bija Marija.
Nei uguns, ūdens mūs var šķirt,
Nei ļauni cilvēki... -
viņa kādā dienā uz tēva garajiem pātariem droši atbildēja. «Liec jel manai sirdei miera, tēt. Es jau saprotu, tavas domas ir labas. Tu gribētu mani ar lielmani saprecināt, un tad tev būtu meitasvīrs, ar ko tu vari lepoties. Bet es, tēt, neņemšu vīru, ar ko vari lepoties, bet iešu pie tāda, kas man patīk. Kādēļ tad man precēt bagātu, kad man pašai diezgan mantas! Es aplaimošu nabaga puisi!»
«Tā, gribētu redzēt, kur tu to mantu priekš viņa aplaimošanas ņemsi!» tēvs rūca. «Vai es tevis katrā acumirklī nevaru pataisīt par nabadzi, ko? Vai nevaru?»
«Tētiņ, kam nu šitā atkal jokojies!» Marija sacīja glaimodama un satvēra tēva roku, un gribēja to glaudīt.
«Ar to tu nekā nepanāksi,» tēvs iesaucās, roku atraudams, bet mazāk dusmīgs nekā papriekšu. «Ja tu to Vītolu pret manu gribu ņemsi, tad redzēsi, vai jokoju vai ne.»
«Bet es jau nekad neesmu teikuse, ka Pēteri bez tavas atļaujas precēšu, es gaidīšu, kamēr tu -»
«Mirsi!» tēvs, atkal sadusmojies, meitu pārtrauca.
«Branga meita, kas tēva nāves gaida.»
«Ak tētiņ, tā jau nemaz negribēju teikt. Gribēju sacīt: gaidīšu, kamēr tu dosi savu atļauju.»
«Uz tādām blēņām necerē,» Zemīts cieti atbildēja. «Tu zini, Sieriņam tevi esmu apsolījis un savu vārdu turēšu!»
«Nu tad, kad no tevis nekā nevar cerēt, tad cerēšu uz Dieva palīdzību,» meita sacīja raudulīgā balsī un aizsedza ar priekšautu acis.
«Dievam gar tavu precēšanos nav nekādas daļas,» vecais sapīcis izgrūda.
«Kam tad? Vai velnam?» Marija atsedza ģīmi un skatījās izbrīnējusēs tēvā.
«Kam? Velnam?» šis ātri iesaucās. «Vai es tā teicu pļāpa, ko?» Un žigli viņš izsteidzās no istabas ārā, durvis aiz sevis tā aizsizdams, ka logam rūtis nodārdēja.
Šitādas un tamlīdzīgas sabāršanās atkārtojās šad un tad, bet nedz tēvs caur tām ko panāca, nedz meita. Marija tādēļ lūkoja izvairīties no šādām nepatīkamām sarunām, jo viņa atzina, ka tās bij kaitīgas, jo tai ikreiz neizdevās palikt mierīgai un viņas piktums tēvu padarīja vēl stūrgalvīgāku. Marija apņēmās cerēt un paciesties, un gaidīt. Viņa jau vēl bija tik jauna, tāpat Pēteris! Vai nu tie apprecēsies gadu agrāk vai vēlāk, tas tak nebija ne no kāda svara. Bet gaidīšana prasa daudz pacietības, un tiem, kas samīlējušies, kā zināms, tās nav visai daudz. Pēc pusotra gada Marija ar savu pacietību bija galā.
«Nu gan vairs nezinu, ko iesākt, ko ne,» viņa gaudās uz Pēteri, satikdamās ar to kādā svētdienas pēcpusdienā. Satikšanās, saprotams, notika, tēvam nezinot, pa lielākai daļai Danderu smēdē, kuras īrnieks bija Pētera skolas biedris un draugs. «Kas lai notiek, kad mums vēl pusotra gada, varbūt arī vēl ilgāk jāgaida! Es to vairs nevaru izturēt, un, ja tēvs drīzi nedos savas atļaujas, tad precēsimies bez tās. Diezgan ilgi esmu bijuse viņa paklausīgā meita.»
«Jā, bet, kad mēs bez viņa atļaujas precēsimies, kas tad būs ar Danderiem?» Pēteris raizīgi jautāja. Jo, lai gan tas savu Mariju karsti mīlēja, tad tomēr viņš labprāt vēl kādu gadu gribēja gaidīt, ja caur to tikai nezuda cerība reiz tikt par Danderu saimnieku.
«Kas mums par Danderiem bēdas!» Marija atbildēja. «Vai mēs nevaram strādāt? Vai tavas vai manas rokas līdz šim bez darba gulējušas klēpī? Vai Danderos vien maize?»
«Ir jau nu i citur ar,» Pēteris atteica, aiz ausi kasīdams, «bet kalpu maize. Un tā nav saldena, tici man, sirsniņ.»
«Pēteram taisnība,» kalējs Matīss runāja starpā, «nevajaga pārsteigties. Tik labas mājas zaudēt, kādas Danderi, tas nava joks. Un jums viņas putēs, ja veča gribai pretosieties. Tēvs ir stūrgalvis.»
«Bet ko tad lai darām,» Marija iesaucās, «cik ilgi tad lai gaidām!»
«Darāt tā, ka vilks paēdis un kaza dzīva,» kalējs atbildēja. «Ar lūgšanām jūs nekā nepanākat pie veča -labi, tad mēģināt to darīt citādā vīzē, par piemēru ar viltu.»
«Ar viltu?» Pēteris un Marija vienā mutē iesaucās.
«Nu jā, ar viltu. It īpaši tev, Marij, to ieteicu. Jūs, sievietes, tak esot čūskai rada.»
Marija papurināja galvu.
«No sieviešiem,» viņa teica, «tēvs neliksies pievilties. Viņš nav vis tik lēti piemānāms, kā tu varbūt domā.»
«Bet pamēģināt taču var. Ja viņš neiet, neiet cilpā, vai jūs tādēļ ko zaudējat?»
«Itin nekā,» Pēteris sacīja.
«Bet vai tad tev kāds puslīdz gudrs padoms ir prātā?» Marija jautāja.
«Nē, bet mums jau laika diezgan to izdomāt. Kad jūs nākamā svētdienā - vai nu kad - atkal atnāksiet šurp, tad runāsim par šito lietu tāļāk. Bet pa tam lauzīsim krietni savas galvas, ko lai gudru izdomātu.»
Marija un Pēteris šos vārdus atzina par ļoti prātīgiem, un, apņēmušies kaut ko «gudru izdomāto, visi trīs šķīrās.

* * *

«Nu, ko tad nu labu stāstīsiet?» kalējs jautāja mūsu pārim, kas noteiktā svētdienā, krēslai metoties, atkal ieradās smēdē. «Sēstaties!»
«Tik gudrs biju vakar, tik gudrs esmu šodien, es nekā nezinu,» Pēteris atbildēja, nosēzdamies Marijai līdzās. «Mani visu laiku mocīja sapnis, rādīdams man naudu, kas aiz smēdes zem akmens guļot. Ja tur patiesi nauda gulētu, tad jau nu būtu labi, bet ej nu sazini, ko tas nozīmē.»
Kalējs iesmējās. «Nu, un tu, Marij, par ko tad tu esi sapņojuse?» viņš jautāja.
«Es? Par neko. Visas šitās naktis tikko ar mokām varēju aizmigt, kur tad nu bij laiks, ko sapņot! Bet domāt jau nu arī nekā neesmu izdomājuse.»
«Nu, tad jau laikam pēc mana padoma būs jādara,» kalējs runāja. «Tavs tēvs, Marij, mēdz stāstīt, ka šis ne cita nekā nebīstoties kā tikai no trakiem suņiem un spokiem. Kā būtu, ka mēs pašu nelabo ņemtum palīgā?...» Un Matīss sīki sāka izstāstīt savu nodomu.
Pēc pusstundas laika visi trīs šķīrās. Marijas un Pētera vaigi spīdēja cerības pilnā spožumā.

* * *

Līdz šim neviens cilvēks nebij zinājis, kad kalējam Matīsam bij, dzimšanas diena. Jo, lai gan viņš jau septiņus gadus Zemīša smēdē dzīvoja, tad tomēr tas šito dienu vēl nekad nebija svinējis. Tāpēc jo vairāk pārsteidza Danderu sieviešu vēsts, ko kāds puisis īsi priekš ziemas svētkiem pārnesa no smēdes uz istabu. Viņš stāstīja, ka redzējis Matīsa istabiņā uz plaukta stāvam veselu cukura galvu un dzeltenos un sarkanos papīros ietītas pudeles. Prasījis, ko kalējs ar šitām jaukām mantām darīšot. - «Gribu šogad savu dzimšanas dienu pa godam nosvētīt,» kalējs atbildējis...
Savu dzimšanas dienu svētīt, lai nu viens cilvēks paklausās!...Tas nu atkal no kalēja bija melots. Vai no stāstītāja Andža. Jo tie abi bija ļoti «štukoti» cilvēki... Ja sniegs nebūtu bijis tik dziļš, tad Annulei būtu jāaizskrien uz smēdi un pa logu jāpaglūn, vai uz plaukta patiesi stāv cukurs ar pudelēm vai ne. Bet, ja arī, - vai tad Matīsam tādēļ patiesi dzimšanas dienu vajadzēja svētīt? Vai pirkumi nevarēja būt sagādāti precībām vai pat kāzām!... Jā, jā, - pirkumi būs sagādāti kāzām!...
Un nu Danderu sievieši sāka lauzīt galvas, kura gan būšot kalēja izredzētā.
Gan Andžs visām šīm spriedelēšanām lūkoja stāties pretī, bet ko nu viens nabaga vīrietis pret veselu pūli sieviešu var izdarīt! Viņam bij jāapklus.
Un tomēr Andžam bij taisnība. Jo kādas dienas vēlāk kalējs ieradās Danderos un lūdza saimniekam, lai šis viņam atļaujot savu dzimšanas dienu svētīt Danderos. Taišņi Jaungada vakarā šis kļūšot divdesmit piecus gadus vecs un tādēļ, ka nezinot, vai otrus divdesmit piecus nodzīvošot vai ne, un arī tāpēc, ka pēdējā laikā darbs gājis labi no rokas, šis reiz savu dzimšanas dienu jautri gribot pavadīt. Viens pats jau nu nevarot būt jautrs, un priekš viesiem smēde esot par mazu. Tādēļ lai atļaujot atnākt uz Danderiem. Šis jau negribot izrīkot nekādu balli, negribot arī ielūgt nekādu viesu, izdzeršot visi kopā glāzi labas grokas - un ar to būšot darīts...
Saimnieks, kam glāze labas grokas nebūt neriebās, neapdomājās ilgi, ko uz šitādi lūgumu atbildēt, bet atteica kalējam, lai nākot ar žēlīgu Dievu, tādam nodomam šim nekas neesot pretī.

* * *

Tik jautri kā šogad Danderos Jaungada vakarā vēl nekad nebija gājis. Saimnieks kalēju bija uzlūdzis uz vakariņām, un, pēdējās noturot, Matīss bij attaisījis vaļā vienu no zināmām, papīrā ietītām pudelēm. Tās saturs drīzi vien izplatīja vispārīgu omulību.
Kad galds bija nokopts un pie malas nolikts, Andžs izņēma savas harmoņikas iz maza sienas skapīša un uzspēlēja «krietnu maršu», kā to saimnieks pavēlēja. Tad spēlēja dančus, un nu sākās dancošana.
Atpūtas brīžam iestājoties, Zemīts, kas nomaļš sēdēja, uzreiz iesaucās:
«Diezgan tagad tādas lēkāšanas! Andž, uzraun kazaku!»
Andžs paklausīja.
«Nu, kas dancos kazaku?» vecais jautāja, istabas vidū iestādamies. «Made, mēs agrāk abi kopā brangi dancojām, vai kājas vēl klausa?... Nē?... Blēņas! Esmu tikpat vecs kā tu, bet kazaku dancoju kā puika. Vai gribi redzēt?»
Un, pirms vēl kāds varēja izteikt jā vai nē, Zemīts ar lielu izveicību sāka dancot.
«Jau iesilis,» Marija čukstēja, kalējam ātri garām aizslīdēdama un saimniekistabā pazuzdama. Te viņš ātri uzrāva spičku un atstūma pulksteņa rādītājus gandrīz ap veselu stundu atpakaļ. Tad tā atkal steidzās atpakaļ saimes istabā.
Saimnieks patlaban laida savu pēdējo ratu pār istabu un tad, dziļi atņemdams elpu, atkrita krēslā.
«Nudien, tas bij brangi,» kalējs sacīja un piegāja ar pilnu glāzi pie Zemīša. «Lai tavas kājas vēl ilgi pastāv tik veiklas!»
Viņš pielika glāzi pie lūpām, pielēja to tad atkal pilnu un sniedza to vecajam.
«Vai nav tiesa,» šis sacīja lielīgi, glāzi tukšodams, «ne ikkatrs to man var darīt pakaļ, ko?»
«Neviens gan,» kalējs runāja. «Nu vēl uz otras kājas.»
Viņš pildīja atkal glāzi...
Tagad kāds lika priekšā laimes liet. Bet priekšlikums izrādījās par neizpildāmu tādēļ, ka trūka svina.
«Nu tad lūkosim citādi dabūt zināt, kas ar mums uz priekšu notiks,» Andžs sacīja, harmoņikas nolikdams pie malas. «Salasāt cepures!... Ješka, Matīs, Pēter, Juri! Dodat savas šurp!»
Andžs cepures rindā uzlika uz galda un tad zem tām pabāza, citiem neredzot: zem vienas maizi, zem otras atslēgu, zem trešās gredzenu utt., pie tam katras lietas lēti saprotamo nozīmi izskaidrodams.
Nu visiem pēc rindas bij jānāk pie galda un viena cepure jāpaceļ: ko tad zem cepures atrada, tas viņam nākamgad bija gaidāms.
Kamēr tā tie citi kavējās un smējās, tamēr kalējs bij gādājis par vārošu ūdeni, un, kad nu arī Annule ar Ješku bij dabūjuši zināt, ka tiem jaunais gads piešķiršot žagarus, viņš noņēma cepures no galda un to vietā tur uzlika tikpat daudz glāžu. Bij laiks taisīt groku.
Drīzi vien visi Danderu vīrieši sēdēja ap galdu.
Kalējs nosēdās Zemīšam līdzās.
«Jā,» viņš pēc brīža uzsāka, «jauki jau nu gan ir zināt nākamās lietas. Bet šitāda cepuru pacelšana tak vairāk nekas nav kā jokošanās. Ja man būtu dūša, tad gan zinātu, ko darītu.»
«Tad tu laikam ap pusnakti uz istabas mēslu gubas gribētu stāvēt,» kāda meita runāja. «Es tev saku, tur nekas neiznāk. Divas reizes tā stāvēju, bet abas reizes nekā nedzirdēju.»
«Nē,» kalējs atteica, «uz mēsliem nestāvētu. Bet labprāt gan reiz skatītos spieģelī.»
«Spieģelī? Kas ir ar spieģeli?» vairāk balsis reizē jautāja.
«Jūs to nezināt? Tā jau veca, pazīstama lieta,» kalējs mierīgi atbildēja un pielika glāzi pie lūpām. «Jāpaņem spieģelis un jāskatās tajā ap pusnakti starp pulksten divpadsmitiem un vienu tukšā kambarī. Spieģelī tad parādoties tā cilvēka ģīmis, ar kuru nākošā gadā jāsaprecējas... Bet parādīšanās, ko tur dabūjot redzēt, neesot cits nekas kā pats nelabais ar nākamā brūtgana vai brūtes seju.»
«Lai Dievs pasarga!» kāds iesaucās un nospļāvās.
«Kā,» Marija tagad sacīja zobojošā balsī, «vai tev patiesi līdz šim tikai dūšas trūcis šo joku izdarīt? Nu tad gan tevis nevajadzēja saukt par Matīsu, bet par Jānīti garaustiņu. Nudie!»
«Sauc mani, kā tev tīk,» Matīss tikpat zobojoši atbildēja, «ne ikkatram ir tāda dūša kā tev! Tu vardes ar pliku roku nevīžo aizskārt un aiz bailēm no mazas pelītes leci līdz griestiem, tu patiesi ap pusnakti viena pate sēdētu tukšā kambarī!» Viņš uzsāka pilnā kaklā smieties.
«Kas tur ko smieties?» Zemīts asi jautāja, savu sakarsušo ģīmi kalējam piegriezdams. «Kas tur ko smieties, es prasu, ko? Ak tā! Tu netici, ka Marija nav bailīga? Mana meita Marija?... Nu tad saki man, - vai tā ir bailība vai drošība, kad Marija vakarā viena pate uzkāpj uz klētsaugšas un man no turienes nones āboļus, meža āboļus, kas manā zārkā tiek uzglabāti?»
«Un, kad viņa tos āboļus iz tava nākamā k a p a būtu iznesuse, ir tad pie tā palieku: tavai meitai nava tik daudz kuražas, ka viņa to burvestību ar spieģeli varētu izmēģināt, jā!» kalējs, kas tagad arī likās būt iekarsis, izsaucās.
«Tā, vai tu tā domā?»
«Jā, tā domāju gan!»
Saimnieks piecēlās un tuvojās kalējam.
«Vai tu īsti tā domā?» viņš jautāja.
«Nevienu drusciņ citādāki... Kas ir, derēsim, saimniek!» Kalējs arī piecēlās un stiepa pie pēdējiem vārdiem Zemīšam roku pretī. Šis roku atgrūda nost.
«Es nederu!» viņš strupi sacīja. «Marij!»
«Jā, tēt!»
«Apmet sev kaut ko ap pleciem, ej paņem spieģeli un lukturi un parādi kalējam, ka man taisnība. Tu pirtī vari skatīties... Jā?»
«Zināms, tēt, ja tu to gribi. Bet pirts šovakar bij ļoti sūra Made bij slikti kurinājuse.»
«Taisnība, - tad ej uz drēbju klēti, - nē, tur būs par daudz salts, ej labāk uz riju.»
«Kungs Dievs,» Made aizkrāsnē iekliedzās, «uz riju! Tur jau vecais Pūrmanis pakārās!»
«Klusi!» saimnieks vecenei uzbrēca. «Kas tev par to prasa, vecā grezele!... Vai iesi uz riju, meit?»
«Kādēļ ne? Bet cik ilgi tad lai tur sēdu?»
«Līdz es tevi saucu.»
Marija aplikās lakatu, iegāja kambarī pēc luktura un spoguļa un tad, dīvainu mirkli kalējam uzmezdama, izgāja no istabas.
«Nu?» vecais Zemīts jautāja un skatījās lepni visapkārt. «Kam nu ir taisnība?»
Viņš atkal nosēdās pie galda un iedzēra krietnu malku no savas glāzes.
Arī kalējs apsēdās, bet nedzēra. Kā apkaunējies tas nodūra galvu un rakstīja, pirkstu iz glāzes izlijušā slapjumā mērcēdams, mazus klinģerīšus uz galda. Citi vīrieši, nezinādami, ko runāt, ko darīt, skatījās kalēja zīmējumos. Vispārīgs klusums iestājās.
Te saimniekistabā, kuras durvis Marija bij atstājuse pusviru, gluži skaidri pulkstenu dzirdēja sitam.
Divpadsmit.
Vecā Made savā kaktā dzirdami nopūtās. Tad viss atkal apklusa. Puiši pie galda saskatījās, sievieši iečukstēja viena otrai kaut ko ausīs. Likās, kā kad nepatīkamas jūtas uzreiz visus būtu pārņēmušas.
«Lai Dieviņš dod, ka viss labi iziet,» piepeši vecā Made pusbalsī, it kā uz sevi runāja, «bet šitādi joki un lielīšanās nav labi. Nē, nē... Jaungada naktī... Manas māsas pameita, kas pie Vārnas muižas kungiem dienēja, caur šitādu buršanos nomira. Esot lielkungu zālē arī Jaungada naktī spieģelī skatījusēs un sev aiz muguras vīru uz melna zārka ieraudzījuse jājam. Tai pašā gadā nomiruse... Nē, nē.»
«Vīrs uz zārka!» maza meitene kādā gultā iesaucās. «Mem, man bail, nāc apsedz mani.»
Smiekli izcēlās par šo saucienu, bet tūlīt apklusa, tādēļ ka saimnieks ar kalēju nesmējās līdzi. Pirmais skatījās, pieri krunkās savilcis, savā glāzē, pēdējais grozījās savā sēdeklī uz vienu un otru pusi.
«Lai tevi, kas tad nu ar mums noticis, ka neviens vairs negrib ni dzert, ni runāt!» Andžs iesaucās, savu glāzi paceldams. «Tā tā lieta neiet! Uz tavām veselībām, Matīs!»
«Paldies!» kalējs pateicās, savu glāzi piesizdams pie Andža glāzes. Viņš nolika glāzi atkal uz galda.
«Nu, kāpēc tad tu nedzer?»
«Nesmeķē.»
«Ko?... Un kādēļ tad ne?»
«Tādēļ ka - ka - tādēļ ka - - nu jā, tādēļ ka Madei taisnība.»
«Madei? Kas par taisnību?» saimnieks ātri iesaucās.
«Viņai taisnība, ka Jaungada naktī joki nava labi... Es nezinu, kur mans prāts pirmiņ bija... Jaungada nakts tāpat kā Jāņa, Andra un vēl dažas citas naktis, svēta nakts. Jaungada naktī dažas savādas lietas notikušas... Nesaprotu,- kā par Mariju varēju iesākt strīdēties un kā viņa tik ātri bij gatava iet. Kamēr viņa istabu atstājuse, man uznācis tāds ērmots nemiers... Kad viņai rijā kaut kas notiktu - kad viņai tur kas notiktu - -»
Viņš uzlēca stāvu un nemierīgi pa istabu sāka soļot uz priekšu un atpakaļ.
«Nebūs labi, nudie nebūs labi - jānudie!» Made, sadrošināta caur to, ka viņai radās domu biedris, tagad pilnā kaklā sāka dievoties. «Marīte rijā var sabīties! No kā visa nevar sabīties tādā vietā, kur cilvēks pakāries, kur vecais Pūrmanis pakāries! Vai, vai!»
Kalējs apstājās un pārbraucīja ar roku pāri reižu pār pieri.
«Ir taisnība,» viņš runāja un griezās uz durvju pusi, «jā - tur cits nekas neatliek ko darīt. Es iešu!»
«Kas, kas - kur?» saimnieks jautāja.
«Marijai pakaļ,» kalējs atbildēja un satvēra durvju kliņķi.
«Ā!» Andžs iesaucās, un saimnieks kaut ko noņurdēja pie sevis, kas izklausījās gluži kā «paldies Dievam.»
«Bet,» kalējs turpināja brītiņu kliņķi rokā turējis, «bet vai man negribētu - kāds - nākt līdzi, man nudien vienam pašam -» Viņš, kaunīgi smīnēdams, apklusa.
«Bailes!... Urā, Matīs!» Andžs iesaucās smiedamies. «Ar tevi šovakar vairs nemaz neiet lāgā. Vai tev par daudz vai par maz siltuma galvā! ... Es iešu līdz!»
«Es ar, es ar!» tagad balsis runāja cita caur citu - visi Danderu vīrieši bij gatavi pavadīt Andžu.
«Ne, ne, tā ne,» kalējs runāja, durvīm aizstādamies priekšā, «es tikai vienu vienīgu varu ņemt līdzi. Kad mēs visi ietu, tad izceltos troksnis, kas Mariju iztraucēta, un es viņā, pirms to saucu mazdrusciņ vēl gribu nolūkoties, vai viņa patiesi spieģelī skatās jeb vai, galvu aptinusi, kādā kaktā snauž. Pa suta logu vai pa durvju šķirbām to ļoti brangi varēs redzēt... Saimniek, nāc tu līdz!»
«Es? Kāpēc es?»
«Nu, tas tak lēti saprotams,» kalējs atbildēja. «Mēs abi esam vainīgi, ka Marija uz riju gāja, mums abiem arī pienākas viņu atkal atvest uz istabu - vai nav tā?»
«Taisnība gan,» Andžs apstiprināja, «saimniek, tev jāiet mēs citi paliksim istabā.»
Saimnieks pacēlās. Taisnību sakot, viņš labprāt gāja, jo viņam par savu meitu bij patiesi ticis bail, lai gan to no viņa sasarkušā ģīmja nevarēja noskārst.
Kalējs atvēra durvis, abi izgāja ārā.
Pie debesīm stāvēja pusmēness izplatīdams pietiekošu krēslu, lai celiņu uz riju varētu redzēt. Sniegs bij mīksts, iešana pa to viegla un nedzirdama.
«Tātad mēs papriekšu Marijā drusciņ noskatīsimies, pirms viņu sauksim,» kalējs runāja.
«Jā, jā, jā,» saimnieks errīgi atteica, «noskatīsimies, kā viņa guļ...»
Rijas durvis bija cieti aiztaisītas, bet caur trim lielām šķirbām un vienu zara caurumu spīdēja uguns. Bez kāda troksnīša abi durvju priekšā nostājās un lūkojās rijā.
Nekustēdamās uz koka bluķa Marija sēdēja linu mašīnas priekšā. Pie pēdējās bij piesliets spogulis, kurā viņa skatījās. Tauka svece, izņemta no luktura, tikai vāja apgaismoja viņas vistuvāko apkārtni. Rijas aizgorē bija melnākā tumsa.
Te kaut kas zemē nobrākšķējās, it kā kad sauss zars salūztu.
«Nebrākšini jel,» Zemīts ņurdēja.
«Es! Tu jau pats tas biji,» kalējs tikpat klusi atbildēja.
Atkal abi skatījās rijā.
Uzreiz Zemīts satvēra kalēja roku kā stangām un iečukstēja viņam tikko dzirdami ausī:
«Vai tu redzi?...»
«Ko tad?... Neknieb nu tā saimniek!... Ko tad?»
«Tur... to... to... aiz Marijas... to spoku... to!» saimnieks tikko varēja izdvest aiz pārbīšanās. «Vai redzi?»
«Es? Es neredzu itin nekā, saimniek. Tu joko!»
«Klusu!» saimnieks kalēju pārtrauca, un viņa rokas sāka drebēt. «Tas ir velns, jā - pats nelabais Vītola sejā... Skat, kā viņš tur stāv melnā mētelī! Nu ceļ lēnām roku uz augšu, nu - - Marij!»
Saimnieks pēdējo vārdu piepeši izkliedza ar tādu sparu, ka visa rija noskanēja un kalējs, kam varbūt tāds kliedziens nenāca negaidīts, sarāvās. Gandrīz tai pašā acumirklī otrs iekliedziens atskanēja rijā, svece nodzisa, spoguli dzirdēja krītam un saplīstam - durvis, ar sparu atgrūstas, atvērās, Marija no rijas izšāvās ārā, Zemīšam garām, uz istabu projām...
«Meitiņ! Marij! Meitiņ, nebēdz! Nebīsties, nebēdz, es jau tas biju, kas kliedza, pagaidi!» vecais meitai sauca pakaļ, pats arī sākdams lobt, ko kājas nesa...

* * *

Ko lai vairs daudz stāstu!... Marija un Pēteris sasniedza savu mērķi. Vecais Zemīts ilgāki negribēja turēties pretim meitas saprecēšanai ar tādu cilvēku, ko pats liktens viņai bij novēlējis. Zināms, gluži pareiza viņam tā būšana otrā rītā pēc izgulētām paģirām vis neizlikās. Viņš apmeklēja savu tuvīno kaimiņu Zvirgzdiņu, Vītola saimnieku, un sarunā ar to gluži nevainīgi iejautājās, kad Zvirgzdiņos Jaungada vakarā esot aizgājuši gulēt un vai Pēteris bijis mājā.
Zvirgzdiņš atbildēja, ka esot gan bijis mājā un ka saime, ieskaitot Pēteri, apgūlusēs pulksten pusvienā pēc pusnakts.
Vai Vītolam neesot melns mētelis, Zemīts tāļāk jautāja.
Nē, neesot.
Pēc šiem izskaidrojumiem Zemīts domāja, ka droši drīkstot ticēt, ka Jaungada naktī savā rijā redzējis spoku. Jo, vienkārt, Vītols jau nevarēja būt ap to pašu laiku divās vietās - Danderos rijā un Zvirgzdiņos gultā, otrkārt, spoks bija parādījies melnā mētelī un Vītolam tāda nebija, treškārt, Marija tai pašā acumirklī, kad tēvs viņas vārdu izkliedza (kā viņa pate vēlāk izteica) spogulī bij ieraudzījuse «tādu kā ģīmi», kas līdzinājies Vītola ģīmim. Bet kalējs nekā nebij redzējis. Kāpēc? Tāpēc, ka īstie spoki nav vis no visiem klātesošiem saredzami, bet tikai no tādiem, kam «vienādas asinis». Zemīts to labi zināja...
Bet, ja viņš tikpat labi būtu zinājis arī to ka Danderu pulksteņa rādītāji Jaungada naktī bij atstumti stundu atpakaļ, turpretim Zvirgzdiņu pulksteņi stundu uz priekšu, ka Vītols melnu mēteli bij aizņēmies priekš spokošanās un ka kalējs tikpat labi nelabo redzējis kā šis: -nezin ko tad gan gudrais vecis būtu teicis!
Pēc pusgada laimīgais pāris dzēra kāzas. Starp tiem kuras laimīgā brūte visbagātāki apveltīja, atradās arī vecā Made. Viņa dabūja lielu lakatu. Mutīgā vecenīte pate nezināja, par ko, un brūtei nevarēja beigt pateikties par tādu devību. Bet patiesībā pateicība nācās kalējam. Jo šis Marijai bij stāstījis, cik labi tā Jaungada vakarā ar savām runām bij veicinājuse kalēja nodomu saimniekā sacelt bailes.
Pēdējais jau ap kāzām nāca pie atzīšanas, ka ar Sieriņu būtu vīlies - šis jau pirmajā kāzu dienā līdz nesamaņai sadzērās - un ka Pēteris, pamatīgi aplūkots, nemaz nebija tik peļams, bet labs un krietns znots. Un šito savu spriedumu pārgrozīt vecajam Zemīšam nav bijis iemesla līdz šai baltai dienai, lai gan jau no Marijas kāzām divdesmit gadi ietecējuši mūžības jūrā.
Netici nu spokiem!