RŪDOLFS BLAUMANIS

LAIMES KLĒPĪ

«Jā,» vecais Lausks atbildēja, un viņa balss noskanēja pa baznīcu tik sausi, it kā tā ilgu laiku aizkrāsnē būtu kaltuse.
Mācītājs griezās pie Ievas.
Kamēr viņš svaidītā balsi atkārtoja jautāšanas vārdus skuķei kājas sāka tirpt. Vēl bija laiks... Vēl viņa varēja atsacīties, un viss, kas bij noticis, aiz viņas tad nogrimtu kā priekš pusnakts sapņots sapnis... Lausks ar savu pliko, spīdošo galvu, viņa abas mājas, Ievas nākamais dzīvoklis ar brūni krāsoto grīdu un gaišajiem logiem, jaunie atsperu rati ar brango melni, kuros viņa nupat vēl pie kroga ar slepenu prieku bij noskatījusēs, - visu, visu viņa vēl no sevis varēja atstumt nost un dzīvot tālāk patumšās saimes istabas kaktā, kur māte aiz svešu bērnu trokšņa ir mierīgi nebij varējuse nomirt un kur krēslam rūmes bij, bet ratiņam vairs nebij. Un nākamgad varbūt atkal būs jāiet pie tāda saimnieka, kam laidars līgosies vienā sīvā, un tajā būs jābrien garo vasaru un rudeni... Un māsai tāpat būs jābrien un abām jādzīvo, kamēr kāds puisis gadīsies, varbūt glīts un godīgs, varbūt arī dzērājs...
«Tad atbildi un saki «jā»,» nobeidza mācītājs.
«Jā,» Ieva sacīja skaidri un skaļi, tā ka pat ērģeļu plēšu minējs viņu sadzirdēja. Un tad viņai palika tā viegli ap sirdi, tā, it kā viņa pār stāvu kalnu būtu pārkāpuse. Tirpums izzuda no kājām un, kad mācītājs viņu abas rokas savienoja un vecais brūtes roku mazliet spieda, viņa tam atbildēja ar tādu pašu spiedienu. Bij jau viņas pašas griba bijuse, ka viņa tagad še stāvēja. Neviens viņu nebij pierunājis, pate viņa bij gribējuse kļūt par lielu saimnieci un par vecā atraitņa vienīgo mantinieci. Jo cik ilgi gan viņa dzīslainā, vēsā roka savos pirkstos vairs varēja turēt mājas atslēgas?
Pāris altāra priekšā noslīga ceļos, un Ievas sirdī ieplūda gaišs miers. Viņas brīvā roka piedūrās pie viņas gaišpelēkajiem svārkiem, un viņa sajuta dārgā auduma mīkstumu un smalkumu. V i ņ š tādu drēbi bij uzgribējis, ne viņa. Tāpat to garo plīvuru, kas nostiepās līdz pat zemei. Un nezin ko vēl viņš viņai nebūtu nopircis, ja viņa tikai būtu pieļāvuse. Tik labs viņš bij pret viņu.
Un Ieva no jauna apņēmās tikpat laba būt pret veco vīru un to īso laiciņu, kas viņam vēl bij piešķirts dzīvot, izlikties tik laimīga, it kā tā skaistāko jaunekli būtu apprecējuse.
Kaunīgi nolaistām acīm viņa atstāja altāri. Bet, kad ērģelnieka izvadīšanas maršs arvien skaļāk sāka līgot un kad piepeši gaviles kā plata, varena straume no augšas sāka gāzties lejā, Ieva pacēla galvu un pameta acis uz labo un kreiso pusi. Un ar šiem pāris mirkļiem viņa uzķēra tik daudz apbrīnošanas un tik daudz skaudības ka viņa galvas vairs nenolaida. Smaidīdama un ar tvīkstošiem vaigiem viņa izgāja no baznīcas. Bet ārā viņai tā bij, it kā viņai vēl kāds uzliktu kroni uz viņas miršu vainaga, jo viņa dzirdēja paskaļi izteiktos vārdus: «Nudie, un šis arī tik vecs vēl nemaz neizskatās!»
Seši mūzikanti saņēma mājās garo kāznieku un panāksnieku rindu un spēlēja arī, kamēr viesi sēdēja pie kafejas un uzkožamiem. Brūte izskatījās kā uzplaukuse roze. Mājas puiši staigāja apkārt ar alus krūzēm un glāzēm un skubināja uz iebaudīšanu. Drīz pirmais vēsums, kas sākumā arvien valda viesībās, kurās saradušies dažādi, viens otram nepazīstami cilvēki, bij nozudis. Sākās jautri danči.
Brūtgans brūtei pieveda klāt pagasta skolotāju un jokojās, tas danču istabā esot viņa vietnieks. Tad pienāca skrīvera palīgs, viņam sekoja, drošāki palikdami, citi jauni ļaudis, tā ka Ieva gandrīz nemaz nedabūja sēdēt. Beigās viņai tuvojās slaiks jauneklis ar tumšiem matiem, no kuriem šķipsna bij pielipuse pie bālās, valgās pieres. Viņš bij Ievai rada un nesen nobeidzis kurpnieka mācekļa gadus. Viņš palocījās mēmi un nedroši un stiepa viņai savas platās rokas pretim. Ieva piecēlās un dancoja, un juta, ka viņš viņas roku cietāk turēja nekā tie citi. Vienreiz riņķī aplaiduse, viņa apstājās.
«Esmu piekususe,» viņa sacīja.
«Tu danco daudz,» viņš pielika apstiprinādams un palaida Ievu vaļā. «Atpūties ar. Vēl jau viss vakars priekšā.» Viņš palocījās neveikli un aizgāja.
Ieva nosēdās un noskatījās viņam pakaļ. Šis puika... Nekad viņš no viņas nebij ņēmis naudas nedz par jauna apava taisīšanu, nedz par veca lāpīšanu. Tādēļ arī māsa bij uzgribējuse, lai viņu lūdzot panākšņos. Un viņš priekš šīm dzīrēm bij licis sev uztaisīt jaunu, slikti piegulošu uzvalku.
Pēc laba brīža jaunais kurpnieks atkal ienāca danču istabā. Ieraudzījis Ievu turpat sēdam, viņš tai no jauna piegāja klāt. Vieta pie viņas sāniem bij tukša, un viņš tajā nosēdās. Viņa dvaša smaršoja kā vīns, kad viņš, pret Ievu pieliecies, sacīja: «Mēs nupat ar tavu veco iedzērām uz tavām veselībām.»
Jaunais puisis to izrunāja viegli un nevainīgi, bet Ievu šie vārdi aizskāra kā cirtiens. Viņa nesacīja nekā.
Brītiņu pasēdējis, kurpnieks noliecās vēl dziļāk, uzlika tā saudzīgi savu silto roku uz Ievas rokas, lūkoja viņai ieskatīties acīs un vaicāja mīkstās, bēdīgās skaņās: «Nu, kā nu tev ir?»
Ieva sakustējās tā, ka jaunekļa roka noslīdēja no viņas rokas. Viņa sajuta viņa balsī kaut ko neatļaujamu, un viņai uz lūpām jau gulēja cieta, atraidoša atbilde. Bet, ātri apķerdamās, viņa to apspieda, pasmaidīja un atbildēja jautri:
«Kā nu lai ir! Labi - labi ir! Vai atkal nedancosim?»
Viņi dancoja un šoreiz ilgāk nekā pirmiņ. Un jauneklis negribot cietāk piekļāvās pie Ievas krūts.
«Beidzamo reizi ar tevi!» Ieva nodomāja, kad kurpnieks viņu bij palaidis vaļā un izgāja otrā istabā.
Viņa bij sakaitināta. Viņa bij mierīga un laimīga, un te nāca šis puika ar savām neveiklajām rokām...
Istaba, kurā viņa iegāja, bij pilna papirosu un cigāru dūmu. Ap galdiem sēdēja vienīgi vai nu padzīvojuši, vai pavisam veci vīrieši, trieca, dzēra un spēlēja stukulku. Ievai durvis atverot, Lausks, ar muguru pret logu atgāzies, patlaban smējās pilnā kaklā, tā ka tā no viņa ģīmja nekā vairāk nevarēja izšķirt kā netīri dzeltenu ādu, kura nejaukā čunčurā bij savilkusēs ap lielu, melnu caurumu. Ātri viņa atkal izgāja pa otrām durvīm ārā.
Ievā bij kaut kas pamodies, ko viņai vajadzēja apklusināt. Nezinādama, ko darīt, viņa devās uz klēti, kurai drēbju glabājamās puses durvis stāvēja vaļā. Klēts bij tukša. Viņu laikam vēdināja, jo tā bij ierīkota par guldāmo istabu. Uz balti noberztās grīdas dibenā pie sienas stāvēja jauna, spīdoša gulta ar augsti uzčubinātiem maisiem. Galvas spilveni bij iebāzti jaunos pārvelkamos, tāpat palagi bij biezi un jauni. Gultai bij uzklāta Ievas austa sega. Tā viņas lādē bij gulējuse salocīta, un nu uz gultas bij redzamas ielocījumu vietas. Kā krāsots bleķa gabals Ievai izlikās šī stīvā sega. Viņai iekrita prātā grāmatiņa, ko reiz kāds puisis bij atvedis no pilsētas. Tur bij bijuši uzzīmēti visādi senlaiku moku rīki un beņķi... Lūpas saspiezdama vienu uz otras, viņa izgāja no klēts. Pagalmā stāvēja viņas māsa Ilze, tā meklēja Ievu, jo skrīveris ar viņu gribēja dancot franksēzi. Bet Ieva savieba tikai ģīmi, apcirta roku Ilzei ap vidu un vilka viņu sev līdz no pagalma projām.
«Kas tev ir?» Ilze vaicāja.
Bet Ieva gāja vien tālāk pa dārzu starp garām ābeļu rindām un nokrita beigās aiz dārza uz ežmaļa. Ilze viņai līdzās nolaidās zemē.
«Kas tev ir?» viņa bažīgi atkārtoja.
«Klusu, klusu,» izgrūda Ieva, saspieda rokās deniņus un noslēpa ģīmi pie māsas krūts.
Saule pašulaik taisījās rietēt. Vakars bij silts un lēns. Pa retai bezdelīgai vēl lidoja augstu gaisā, un kaut kur kaimiņos sievieša balss, gari vilkdama, cūkas aicināja mājā.
Ilze apkampa Ievu un sāka raudāt. Viņas asaras krita uz Ievas matiem un kakla.
Piepeši arī Ieva nevaldāmi sāka šņukstēt.
«Ak Ilzīt, Ilzīt,» viņa vienu reizi par otru čukstēja, «kaut es to būtu zinājuse, kaut es to būtu zinājuse!»
Tā viņas sēdēja, viena otru apkampušas, viena otru glāstīdamas, kamēr nakts izdzēsa vakara kvēli un pļavā grieza uzsāka savu vientulības dziesmu.
«Iesim nu!» Ilze vedināja.
Bet Ieva nekustējās.
Pa tam viesi viens pakaļ otram klusām nozuda, uz saimniecības ēku augšām nolīzdami salmos vai sienā. Vedējmāte taujāja pēc brūtes un gribēja viņu vest guldīt. Beidzot viņas balss sāka skanēt pa visu pagalmu. Vai brūte esot aizbēguse, vai?
Ilze piecēlās. Gausi, kā puspamiruse Ieva viņai sekoja. Pagalmā viņa uz vedējmātes jautājumu, kur bijuse, nekā neatbildēja, bet gāja, mūzikantu jautra marša pavadīta, klusēdama uz klēti, kur Lausks pie sveces sēdēja un jau gaidīja. Pajokojušies ap guldāmo pāri, viesi atstāja klēti, vedējs aizslēdza durvis, mūzikanti uzspēlēja vēl vienu maršu un tad izklīda un apgulās.
Otrā rītā jauno pāri modināja pret brokastlaiku. Spēlmaņi nospēlēja meldiņu «Kā spoži spīd mans Jēzuliņš», un tūliņ pēc tam atskanēja briesmīgs troksnis, ko puiši ar pannām un trumuļiem sacēla. Tad vedējtēvs atslēdza klēti, un jaunlaulātie iznāca ārā. Ieva izskatījās tik bāla, it kā viņa ar nāvi būtu cīnījusēs. Nobučojuse Ilzi viņa tai iečukstēja ausī, lai dabūjot vīnu. Iedzēruse krietnu malku, viņa atkal atžirga un bij tikpat jautra kā vakar. Lausks izlikās kā no jauna piedzimis. Viņš jokoja daudz, dzēra un iznesās tik veikli, ka daži jau smējās, jaunais vīrs šodien beigās dancošot arī vēl. Bet tas nenotika vis.
Kad vakarā atkal pienāca gulēt iešanas laiks tad Ieva vairs neraudāja, bet iedzēra divas glāzes vīna. Un tā viņa darīja arī trešā kāzu vakarā.
Tad kūpēja skābi kāposti uz galdiem un notika šķiršanās. Visi apgalvoja, ka tik jautru kāzu sen neesot piedzīvojuši, un spieda sirsnīgi Lauskim un Ievai rokas, un aizbrauca pārliecībā, ka atstājot paka] kaut gan ļoti nevienādu, tad tomēr gluži laimīgu pāri.
Ilze palika vēl kādas dienas pie Ievas un palīdzēja lielisko dzīru atliekas nokopt un mājai atkal atdot darbdienas kārtību. Tad arī viņa sataisījās uz aiziešanu. Ieva viņai gabaliņu pagāja līdzi. Atvadīdamās jaunā saimniece Ilzei iedeva visu naudu, ko kāznieki, vecu ieradumu kopdami, viņai bij sametuši. Ilze gribēja pateikties, bet Ieva viņu apkampa un sāka šņukstēt.
«Mās, mās!» viņa pēdīgi izsaucās. «Kādēļ tu man tuteni neiegrūdi sirdī, kad tev pirmoreiz par Lausku stāstīju!»
Raudādama Ilze aizgāja.
Bet ar jautru meldiņu uz lūpām Ieva atgriezās atpakaļ. Ja jau nu viņa bij uzņēmusēs izlikties laimīga, tad lai šie kumēdiņi arī notika tālāk. Viņa apslēpa savas bēdas sirds dibenā un saimniekoja pa māju, ka prieks bij redzēt. Ar divkārtīgu uzmanību viņa iztapa Lauska vājībām un ievēroja viņa vajadzības. Viņai tas nenācās grūti; jo viņa pie darba no mazotnes bij pieraduse, bij uzcītīga, attapīga, un Lausks ar laiku viņai arī vairs neizlikās tik nepanesami riebīgs kā sākumā. Bez tam vecais vīrs bij prātīgs un viņa daba laba. Redzēdams sevi tā cienījam, viņš nezināja, kā Ievai atmaksāt «viņas mīlestību», kā viņš mēdza sacīt. Viņš pirka viņai dārgus lakatus un visādu citādu rotu un atdeva pēdīgi visu savu skaidro naudu Ievas rokās. Bet Ieva nerotājās. Viņa gan rādīja saimei un draudzenēm, ko vīrs tai dāvināja, bet ļāva visam greznumam skapjos un kumodē sagulēties un novecot. Priekš kā viņa lai rotājas? Taču ne priekš veca plikgalvja!... Un draudzenes un citas saimnieces viņu vēl vairāk apbrīnoja, ja tā ar kokvilnas lakatiņu ap galvu parādījās uz lauka. Jo viņas jau zināja, ka Ieva varēja iet vienā zīdā, bet ka viņa tikai pate no laba prāta to nedarīja. Šī vienkāršība bagātības pilnībā Ievu varen pacēla ļaužu acis, un viņa to noprata un centās savu slavu vairot.
Tā pagāja divi gadi.
Lausks pa šo laiku, pateicoties rūpīgai kopšanai un mierīgai dzīvei, spēkā neko nebij palicis vājāks, drīzāk varbūt vēl atspirdzis. Ievas laimi zīles pat ārpagastos jau bij izpaudušas. Ikkatrs viņu turēja par priekšzīmīgu namamāti, un daža laba nabaga meitene nopūtās: «Ak, kaut man arī būtu tāda dzīve kā Lauskienei! Vai es sliktāka par viņu!»
Bet neviens nezināja, cik reižu Ieva klusā naktī bij rokas pacēluse uz augšu un izmisumā vaidējuse: «Dievs, atpestī mani! Ņem viņu projām no maniem sāniem, vai liec man nomirt!»
Bet Lausks nemira. Arī Ievas veselība bij laba, kaut gan viņas vaigos rozes neziedēja un ap viņas lūpām bij ieradušās divas smalkas, dziļas grumbas.
Pagāja atkal divi gadi. Vecais saimnieks jutās tik spirgts kā jauneklis. Vismaz tā viņš pats apgalvoja.
Piektajā laulības gadā ap Jurģiem pie Lauska ienāca jauns puisis, vārdā Jānis. Viņš bij liels, skaists cilvēks ar platiem pleciem, zilām, mīļām acīm un gaišiem matiem. Viņam bij māte, kura pie lauku darbiem vairs nespēja iet, bet, savu maizi ēzdama, vērpa pakulas vai šo to lāpīja un adīja.
Iesākumā Ieva Jāni maz ievēroja. Lausks bij vēl diezgan spēcīgs puišus pats izrīkot pie darba, un viņa nejaucās vecā darīšanās. Bet meites viņai par Jāni sāka stāstīt. Cik viņš esot labs! Kā viņš savu māti apkopjot! Tas esot gluži brīnums!
Nu arī Ieva Jānī sāka noskatīties un redzēja, ka meitām bij taisnība. Ar mīlestību, kas sirdi varēja aizkustināt, lielais puisis apkalpoja vecenīti, panesa viņas mazos untumus un uztaisīja viņai pat vietu, ja viņa reizēm pate to aiz nespēka nejaudāja.
«Tev gan tava vecā māte ļoti mīļa?» Ieva kādreiz pret Jāni ieminējās.
Jānis nolaida acis un apjuka. Viņa vienkāršais prāts šo jautājumu nezināja pareizi iztulkot un uzņēma to kā mazu piezobojumu. Puiši jau vispār pret savām mātēm tik mīksti nemēdza izturēties. Varbūt saimniece domāja, ka viņam tā neklājas.
«Viņa ir slima un veca,» viņš atbildēja, it kā attaisnodamies. «Diezi cik ilgi vēl pie manis būs.» Un tad viņš pēc brītiņa pielika: «Jums jau arī jūsu vecais ļoti mīļš.»
«Tiesa gan, tiesa gan,» Ieva atbildēja, laipni pasmīnēdama. «Mums abiem jābīstas, ka šodien vai rītu jāšķiras.»
Tad viņa novērsās un sakoda zobus. Ak tu negribētais pārsmiekls! Viņš savu māmiņu salīdzināja ar viņas veci!
No šīs reizes Ieva Jāņa mātei gandrīz katru dienu ielēja bļodiņā no saimes siltā ēdiena un, ja pate priekš sevis un Lauska kaut ko sevišķi taisīja, tad arī vecās nepiemirsa. Ieva labprāt pakavējās viņas kaktā un klausījās, kad tā ar runīgu muti par savu Jāni stāstīja. Dēlam bij mātes seja, un, skatoties vecītē, Ieva redzēja puiša mīļās, zilās acis.
Nemiers nāca pār Ievu, un viņa naktīs lāgā negulēja. Viņa nobālēja vēl vairāk, tā ka saimnieks par viņas izskatu sāka rūpēties un vaicāt, vai Ievai kaut kas nekaitot. Viņa par daudz strādājot, lai taču vairāk palaižoties uz rokasmeitu.
Ieva nodrebēja. Uz rokasmeitu palaisties! No darba atrauties, kas taču bij viņas vienīgais patvērums pret visvisādām domām! Un viņa atbildēja, ka jūtoties pilnīgi vesela, un strādāja vēl vairāk kā līdz šim - no agra rīta līdz vēlam vakaram.
Bet miers neradās viņas sirdī.
Viņa gāja baznīcā, bet miers tomēr neradās viņas sirdī.
Un arvien grūtāk viņai izdevās apslēpt savas ciešanas.
Tā pienāca siena laiks.
Jānis bij izveicīgs un uzmanīgs cilvēks, bet, kā tas atgadījās, kā ne, - reiz mājā, izkapti asinot, viņš sev dziļi iegrieza pirkstā. Asinis stipri tecēja, un māte, atrazdamās dēla tuvumā, sāka kliegt.
Ieva izskrēja no istabas, un, Jāni ieraudzīdama ar asinīm, viņa gluži vai sastinga. Viņa ieskrēja atpakaļ, paķēra baltas lupatas un smalku cukuru, ko zemnieki labprāt ber uz ievainojumiem, un devās pār pagalmu pie Jāņa. Drebošiem pirkstiem viņa aizsēja brūci un aprima iekšēji tikai tad, kad puisis vairākkārt apgalvoja, ka sāpju gandrīz nemaz nejūtot. Un saviem vārdiem it kā par apstiprinājumu viņš uzsmaidīja Ievai un sacīja mīkstā balsī: «Paldies, saimniec, paldies.»
Naktī pēc šī niecīgā notikuma Ieva gandrīz nemaz neaizmiga. Viņai likās, kā kad tā arvienu vēl sajustu Jāņa siltās asinis pie savām rokām. Viņa trina tās pie palaga, uzlika tās uz segas, vārtījās pa gultu un raudāja.
«Ko darīt - ko darīt!...»
Kad diena bij ataususe un Ieva piecēlās, viņa izskatījās nopietna kā cilvēks, kas kaut ko negrozāmi apņēmies. Mierīgi viņa strādāja dienas darbu, bet nepārsēja Jāņa pirkstu, kad puisis to lūdza, bet lika to izdarīt savai rokasmeitai. Viņai vakar no asiņu uzskata esot palikuse nelaba sirds, viņa atvainojās.
Neilgi pēc tam, kad Jāņa pirksts bij sadzijis, Ieva sacēla lielisku troksni pēc puskukuļa maizes, kuru viņa sacīja esam nozudušu. Tā kā maizes gabals neatradās un neatradās, tad Ieva izmeta pret Līzi, ļoti pļāpīgu kalponi, nezin vai tikai kukulis Jāņa mātes kaktā neesot nozudis. Vēl tai pašā dienā Jānis ar sasarkušu ģīmi iegāja pie saimnieka un vaicāja, vai saimniece tiešām tā esot runājuse un viņa māti turot par zagli.
«Par zagli es viņu neturu,» Ieva atbildēja, «bet brīnums ir, kur tā maize varēja palikt.»
Ar šiem vārdiem pietika. Jānis atsacīja un aizgāja arī tūlīt citas vietas meklēt.
«Vajadzēja viņu salabināt,» Lausks sacīja. «Tāds krietns cilvēks, un viņa māte jau nu tās maizes nav zaguse.»
«Zināms, ka nav. Bet, kad viņš tik ātrs, - lai iet arī!»
«Ja tu tā gribi, manis dēļ,» Lausks noteica un nesacīja vairs ne vārda palikšanai par labu, kad Jānis pagalmā iebrauca ar svešu zirgu un mantas sāka likt vezumā.
Pie sarēķināšanās, kuru Ieva izdarīja, viņa puišam visu gada algu uzlika uz galda.
«Lai neiznāk veltīga tiesāšanās,» viņa piebilda.
«Es nemaz netiesāšos,» Jānis atteica, izskaitīja naudu un atlika to uz galda atpakaļ. «Tik daudz man nenākas.»
«Ņem nu vien. Mana ātruma dēļ tu aizej, tad jau man piekrīt ciest to skādi.»
«Nē, neņemšu,» puisis cieti atbildēja.
Ieva paņēma naudu un pāršķīra to uz pusēm.
«Kad ne, ne, - pietiec tad ar pusi vien.»
Jāņam nenācās ir vēl ne trešās daļas, un viņš tādēļ no jauna vilcinājās naudu saņemt. Bet beidzot viņš to taču satvēra un klusēdams iebāza makā.
Tad viņš atvadījās.
Ieva viņam sniedza roku un spieda to sirsnīgi.
«Ardievu, Jāni, ardievu! Staigā laimīgs!»
Un tad puisis kopā ar māti aizbrauca.
Lai gan mājā tikai viens kakts palika tukšs, tomēr Ievai tā bij, it kā visa saime būtu aizgājuse projām. Neizsakāms žēlums viņu sagrāba. Nekas viņai vairs nepatika. Darbs uz plašām, zāļainām pļavām, saimniekošana mājā, visa lielā manta, Lauska apkopšana - viss viņai līdz kaklam bij apnicis. Te par laimi viņu apmeklēja Ilze. Viņa bij apprecējusēs un valdīja kopā ar vīru zem pusgraudnieku vārda Lauska otras mājas, kuras tas no nelabā galā mirušiem znota un meitas bij mantojis. Ilze bij paņēmuse līdz savu pirmdzimto, četrus gadus vecu, mundru zēnu, kas ar savu jautrību izklīdināja Ievas grūtsirdību. Nelaimīgā saimniece puisīti tā iemīļoja, ka vairs nemaz negribēja laist projām. Bet mazais neparko viens pats pie viņas negribēja palikt. Tātad Ilze bērnu atkal aizveda, un Ieva iestiga agrākā grūtsirdībā. Viņas dvēselē bij sāpīgi aizkustināta jauna stīga. Kādēļ viņai arī nepiederēja tāds mazs baltgalvītis kā Ilzei? Vai ap viņu nekad neskraidīs jautrs bērnu pulciņš?... Nē, nekad, nekad...
Kā apmulsuse viņa staigāja apkārt. Vai viņas vecais mūžīgi gribēja dzīvot? Viņš viņu bij pievīlis... Viņa atminējās tā neskaidri, ka viņš, viņu uzrunādams, bij sacījis, ka tikai pāris gadiņus viens vairs gribot dzīvot. Kaut ko tamlīdzīgu viņš bij teicis. Un nu - par ko viņš nemira? Vai Ievai pašai nāve bij jāatsauc?... Un ar ienaidu, kurš būtu nonāvējis, ja tam būtu bijis nāvētāja spēks, viņa nolūkojās astoņdesmit gadus vecā vīrā, kā tas no klēts uz stalli, no staļļa uz istabu ar stingriem solīšiem tekāja. Tas izskatījās vēl tāds, kā kad viņš vismazāk savu simto gadu gribētu piedzīvot!
Nejēdzīgas domas pamodās Ievā. Vecais bij jānozāļo. Ja viņš piepeši nomirs, kas gan meklēs pakaļ, kādā nāvē tas aizgājis! Vai viņam mirstamā stunda sen nebij klāt? Vai viņi nebij tik saticīgi dzīvojuši, ka jauni apvainojumi nemaz nevarēja izcelties? Un, ja tie arī izceltos, ja tiktu pierādīts, - vai tad viņa arī nevarēja mirt? Ko viņai šitāda dzīve līdzēja?
Tā Ievas dvēsele iegrima arvien lielākā tumsā. Viņa sāka sūroties par miega trūkumu un pēdīgi dzīrās braukt uz dakteri pēc zālēm. Zirgs jau bij aizjūgts, kad kāds ar joni iebrauca pagalmā un paziņoja Ievai, Ilze mirstot nost, lai braucot atvadīties. Kā spēcīgs sitiens ūdenī izjauc burbuļus, kas no dubļainā dibena sakāpuši uz virsu, tā nelaimes vēsts piepeši izklīdināja Ievas nejaukās domas. Viņa iesēdās ratos un aizsteidzās uz māsu.
Bija patiesība, Ilze nāvīgi bij saslimuse. Bet mirt viņa nenomira. Ar lielāko rūpību no Ievas kopta, viņa pārcieta bīstamo izšķiršanas brīdi un sāka tad pamazām atspirgt. Pēc kādām nedēļām viņa jau gultu varēja atstāt.
Ieva neatminējās sen tik maigi gulējuse kā pēc šī priecīgā atgadījuma. Piecēlusēs viņa jutās tik viegla un jauna kā meitene. Viņa vēl kādu laiciņu palika pie māsas, un, kad viņa beidzot brauca uz māju, tad viņai izlikās, it kā viņa no tās nevis vairāk nedēļu, bet vairāk gadu būtu bijuse projām. Viņa ilgajās pēc savas saimniecības un iebrauca ar gluži paceltām jūtām pagalmā. Lausks bij zinājis viņas pārbraukšanu un bij ap durvīm licis aplikt ozollapu viju un istabās piekārt vaiņadziņus. Šis negaidītais zaļais sveicinājums Ievu dikti sakustināja, un viņa večam mīļi spieda roku. Bet ak! Ko tas viss līdzēja - vecs un neglīts viņš tomēr bij un palika...
Ar jaunu sparu Ieva nodevās saimniecībai. Darbs, darbs bij viņas glābiņš pret visādām domām, to viņa atzina. Viņa strādāja līdzīgi kalponei un uzturējās tādā kārtā labu laiku pie mierīga prāta. Bet lēnām lēnām uz viņu atkal nolaidās pelēkais grūtsirdības plīvurs... «Priekš kā es eju? Kam taupu? Kam tas viss paliks?» viņa sevi rūgti vaicāja. Viņa bij pārliecināta, ka Lausks vēl tik ilgi dzīvos, ka viņai vairs neatliks laika otrreiz precēties. Īgnums pret veco viņā atkal pamodās.
Apnikuse liekuļošanu, vienaldzīga kļuvuse pret ļaužu valodām, viņa savu jūtu vairs tā neslēpa kā agrāk. Lauskam šad un tad bij jādzird pa nelaipnam vārdam. Bet viņš to neņēma ļaunā. Viņš redzēja, kā Ieva gāja un pūlējās, un viņš zināja, ka tam, kam pilnas rokas darba, nav vaļas savus vārdus katru reizi rūpīgi nosvērt. Viņš redzēja, ka manta krājās, un tas viņam darīja prieku. Diezgan jau nu, zināms, viņam bij ir bez Ievas iešanas, bet veciem ļaudīm vispār nu reiz prāts vedas uz taupīšanu, un, ja viņi paši to vairs nespēj, tad redz vismaz labprāt citus pēc viņu patikšanas rīkojamies.
Tādēļ Lausks arī cieta klusu, kad Ieva viņam ar ēšanu tik smalki neiztapa kā agrāk. Viņam jau, paldies Dievam, vēl viss gāja pie sirds. Kādēļ tad ar to cepšanu un vārīšanu tik daudz nopūlēties!
Bet ar laiku arī saime sāka manīt, ka ēšana palika citāda. Iemesls bij tas, ka Ieva bij sākuse skopot. Pastāvīgi nodarbojoties ar krāšanu, taupīšanu un kopā vākšanu, viņai pēdīgi bij palicis par ieradumu visu, kas tai piederēja un nāca rokās, nolikt, glabāt, taupīt, vairot un atkal vairot, bez mērķa, bez iemesla...
Apklusuši bij jautājumi: «Kam es krāju?» Aprimis bij Ievas karstais izmisums. Ne t a s viņu vairs bez gaismas no gultas dzina ārā, bez gaismas ļāva doties pie miera, bet akla, slimīga mantas kārība.
Bet pa tam Lausks bij sadzīvojis savu astoņdesmit sesto mūža gadu. Viņa miesa bij pilnīgi izdēdējuse, un viņa āda spīdēja dzelteni-pelēkā krāsā. Bet «mirt viņš vēl nemirs», sacīja ļaudis. Ieva bij pārvērtusēs par tuklu, bālu māti un izskatījās tā, it kā viņa nevienai puķītei nevarētu paiet garām, tās ar kāju nenominuse.
Viens no viņas mīļākiem darbiem bij ravēšana. Plūkt, plūkt, izplūkt un atkal un atkal izplūkt un likt kaudzē - tas viņai patika...
Tā viņa reiz dārzā sēdēja starp jaunu biešu dobēm. Blāķis virzas, klinģerīšu un kumelīšu bij viņai aiz muguras. Patlaban viņa izrāva jaunu usni, bet līdz ar to iznāca biete. Gribēdama viņu atkal iestādīt atpakaļ, Ieva iegrūda kreisās rokas pirkstus zemē un ievainoja vidus pirkstu ar stikla gabaliņu, kas dobē bij atradies. Notecēja divas tumšas asins piles pār delnu, un, šais pilēs skatoties, Ievai iekrita prātā izkapts, citas asinis un divas zilas, mīļas acis.
«Paldies, saimniec, paldies...»
Ieva nogrima domās.
Atkal uzsākdama ravēt, viņa ievainojumu bij aizmirsuse un neievēroja to arī pa visu dienas cēlienu. Bet naktī viņa pamodās un sajuta pirkstā sāpes. Nākamā dienā tās pieņēmās, pirksts bij uzpampis un izskatījās tumšzils. Ieva viņam apsēja ceļmalītes, bet sāpes nerima un palika uz nakti gluži nepanesamas.
Otrā rītā Lausks gribēja, lai braucot uz ārstu vai lai to atvedot uz māju. Bet, vai nu bīdamās no izdošanām, vai runādama patiesību, Ieva apgalvoja, ka sāpes mazinoties. Bet pret vakaru viņa vairs nevarēja izturēt un sacīja, lai vedot dakteri. Pēc vairāk stundām ārsts atbrauca. Pirkstu un roku apskatījis, viņš savieba ģīmi un sacīja, ka neesot labi. Taukā, labi mēslotā zemē arvien atronoties daudz pūstošu vielu un asinīm kaitīgu dīgļu, kuri tās viegli spējot saģiftēt. Tāda saģiftēšana, diemžēl, pie Ievas rokas esot notikuse. Rokai esot piemeties brants, un tā līdz locītavai esot jānoņem. Lai saimniece steidzoties uz kaimiņu draudzes slimnīcu, šis tādas griešanas nedz te, nedz pie sevis mājās nevarot uzņemties izdarīt.
«Dodiet zāles, daktera kungs!» Ieva sacīja. «Es rokas neļaušu nogriezt.»
Ārsts vēlreiz izskaidroja, ka tas nepieciešami un steidzami esot jādara un lūdza, lai neviena acumirkļa nekavējoties doties ceļā. Zāles te nekādas vairs nelīdzēšot.
Bet stūrgalvīgi Ieva palika pie pirmiem vārdiem, ka rokas neparko neļaušot noņemt, un ārsts aizbrauca, apsolīdams atsūtīt ko neko priekš sāpju mazināšanas.
Dažas dienas vēlāk Ieva gulēja zārkā.
Vecais Lausks mirka vienās asarās.
«Kam nu tev jau vajadzēja mirt!» viņš samisis gaudās. «Vai es tavā vietā nevarēju aiziet! Ko nu viens še darīšu, ko iesākšu!... Ak, tu pret mani biji tik laba, tik laba... Tu mani mīļoji daudz vairāk nekā mana pirmā... Dusi nu, dusi saldi... Es jau tev arī drīz iešu pakaļ... Es tev uztaisīšu lielas bēres... jā, tās es tev uztaisīšu...»
Un viņš noliecās pār zārku, un viņa izkaltušās lūpas noskūpstīja Ievas mēmo muti.