RŪDOLFS BLAUMANIS

NAUDA ZEĶĒS

Krāsns stūri iespraustais skals, ap kuru Taurēnu sievieši sēdēja un vērpa, kūpēja dikti un dega tumši. Ratiņu spoles griezās ātri un pildīja lielo saimes istabu ar vienmuļīgo, jauko troksni, kurā klausoties tik viegli var aizlaisties miegā. Bērni un vīrieši tad arī jau gulēja maigi un mierīgi savās gultās, tikai viens vienīgs no pēdējiem, jauns puisis, vēl bij kājās un vija pastalu auklas.
«Skals dzisīs,» viņš sacīja, ugunī skatīdamies, kuras liesmiņa pamazām metās mazāka. «Ilz, iespraud viņu slīpāk!»
Bet Ilze aiz ratiņa trokšņa nedzirdēja viņa vārdu un vērpa mierīgi tāļāk. Viņš piekāra kāsīšus pie vadža, piegāja pie krāsns stūra, izņēma skalu iz melnā roba un nodrikšināja ogles pie kula. Viņš drikšināja ilgi, un pa to laiku istabā valdīja gandrīz pilnīga tumsa.
«Ko tu tur nu, Jāni, dari par blēņām!» kāda sieva iesaucās un izrāva puišam pēkšņi skalu no rokas. «Tāda uguns puiša nevajaga.»
Tai pašā acumirklī skals atkal iedegās un sieva redzēja, ka Jānis ātri savu roku atrāva atpakaļ, ko bij pielicis pie Ilzes vaiga. Sajucis viņš atkal uzsāka vīt, bet Ilze piecēlās un piegāja pie gultas, kas ar lakatiem bij aizsegta. Viņa atsedza tos un vaicāja laipnā balsī:
«Nu, kā klājas, māmiņ?»
«Tāpat, meitiņ, kā visu dienu - nejūtu nekādu sāpju, tikai spēka vien nemaz nav. Dod man drusciņ dzert.»
Meita paņēma māla krūzīti no tuvējā loga plaukta un pielika to pie mātes lūpām. Slimā dzēra.
«Tā, tā, meitiņ, - redz, redz - nu mēle atkal drusku valga - bija jau gluži sausa - bet par ko tas skals tik tumši deg? Dod man savu roku - lūk, tā - man tā tumši vien ir ap acīm.»
Meita uzsēdās uz gultas malas, mātes izdilušo roku savās abās saņemdama.
«Nāc vēl tuvāk.»
Meita noliecās pār slimnieci.
«Laikam drīz būs jāmirst.»
«Nerunā nu par miršanu, gan jau atkal izveseļosies - dakteris jau arī to teica.»
Ārsts nu gan pavisam citu ko bija teicis. Trīs nedēļas atpakaļ, mātei saslimstot, Ilze saimniekam bija lūguse zirgu un ārstu atveduse. Šis slimnieci bija apskatījis, mierinājis un teicis, lai nemaz nebaidoties, šis došot zāles, no kurām viņa drīz vien atkal tikšot pie spēka. Bet ceļā uz māju viņš Ilzei bij sacījis, lai sagatavojoties uz nenovēršamo: māte miršot. Māte to laikam gan arī pate sajuta, jo kādā dienā, izredzējuse tādu brīdi, kad ar Ilzi bij viena pate istabā, viņa bij izvilkuse no pagalvja apakšas divas smagas zeķes un tās iedevuse Ilzei.
«Tas ir tavs mantojums, viss mans krājums,» viņa pie tam bij sacījuse. «Ņem to, tikpat laikam drīzi būs jāmirst.» Un tad viņa klusā balsī Ilzei vēlreiz bij pārstāstījuse savu dzīves gājumu, lai meita no tā mācītos, kā jādzīvo... Bagāta tēva meita viņa bij likusēs no skaista plukatas apmānīties, kas viņu bez mīlestības, tikai viņas bagātības dēļ bija precējis. Māju un mantu šis cilvēks bij apdzēris, un no visas pārpilnības Ilzes māte savam bērnam ar lielām pūlēm tikai trīssimts sudraba rubļu bija varējuse aiztaupīt. Šo naudu viņa, nevienam nezinot, pie sevis bij glabājuse. «Līdz šim,» tā māte bija nobeiguse runāt, «līdz šim tev vēl neviena precenieka nav bijis. Bet, kad pasaule izdzirstu, ka tev nauda, tad jau nu to netrūktu. Un redz, meit, to starpā varētu arī kāds gadīties - un kā nu negadītos, - kas gan tev patiktu, bet kam tu nepatiktu, kam tikai tava naudiņa patiktu. Tādu paņēmuse par vīru, tu ieskrietu tādā pašā nelaimē, kādā es savā laikā. Tādēļ, meit, klausies manos vārdos, nestāsti nevienam, cik tev naudas. Ja tad tevi kāds ņems, tad viņš to darīs patikšanas dēļ un gan tad naudu atradīs.»
Ilze raudādama bija saņēmuse dārgās zeķes un māti tādiem pašiem vārdiem mierinājuse kā nupat, un viņas labo roku glaudījuse. Bet toreiz roka nebija bijuse tik izdiluse kā tagad. Nebij bijuse arī tik dzestra. Un, jo ilgāki Ilze to savās rokās turēja, jo aukstāka tā likās topam. Piepeši Ilzei drebuļi pārskrēja pār miesu.
«Jāni, atnes uguni!» viņa iesaucās lielās bailēs. «Drīzi!»
Te skals nodzisa, un istabā piepeši valdīja melna tumsa. Ratiņi apstājās, vairāk balšu iesaucās: «Kas nu?»
Un kā atbilde iz kakta skanēja Ilzes trīcošā balss, kas sacīja: «Māte laikam nomiruse.»
Jānis ātri uzrāva spičku un aizdedzināja skalu. Ar troksni sievieši atgrūda ratiņus pie malas un piecēlās. Jānis piegāja ar skalu pie gultas - jā, tur gulēja Ilzes māte, aizmiguse mūžīgā miegā.
Svētdienā pēc Ilzes mātes bērēm Jānis aizsauca Ilzi uz puišu klēti.
«Nu mums jāsarēķinās,» viņš sacīja. Proti, tādēļ ka Ilzei nebija neviena radenieka, Jānis ar Taurēna atļauju bij bijis tas izdarītājs pie Ilzes mātes bērēm.

* * *

«Sarēķināsimies ar,» Ilze atteica, un tad Jānis tai visu galu no gala rāva priekšā, un viss bij kārtībā, un Ilzei vēl atlika divi rubļi no Jāņam priekš bērēm iedotās naudas.
«Paldies, paldies, Jānīt, par visiem taviem pūliņiem,» meita sacīja, naudu lādē ieslēgdama, «nudie visi bērenieki tevi lielīja, cik labi tu visu izdarījis, gluži kā priekš savas mātes un nevis kā priekš svešnieces.»
«Vai tad nu viņa priekš manis arī bij kā svešniece?» Jānis atbildēja. «Lāpīja man vienādiņ cauros kreklus, zeķes arī.» Viņš nopūtās. «Kas tagad lāpīs?»
«Gan jau nu gadīsies lāpītāja,» Ilze atteica, un labu brīdi klusums valdīja klētiņā.
«Šitā lāde nu arī tava,» Jānis atkal uzsāka, uz lādes vāku, pie kuras viņš bij atspiedies, ar plaukstu uzsizdams, «nu tev divas.»
«Jā, nu man divas.»
«Bagāta meita.»
Ilze pasmīnēja.
«Bagāta? Kas tur nu gan daudz tai mātes lādē! Pāris deķu, pāris audekla gabalu, strīpaiņi, zila un sarkana cepurīte, jostas, tas viss!»
«Nu, nu? Un pašā dibinā?»
«Kas tur lai ir?»
«Naudas zeķe!»
«Naudas zeķe?»
«Nu jā - tev māte bez drēbēm arī kādu kapeiku naudas būs atstājuse.»
Ilze cieta acumirkli klusu. Tad viņa atbildēja. «Nava vis.»
«Ej nu, ej! Nu tu mānies!»
«Es mānos? Vai tad tev māte kādreiz teikuse, ka viņai ir nauda, ko man atstāt?»
«To nu gan ne, bet visa pasaule jau runā, ka tavai mātei nauda esot bijuse. Var jau būt, ka cilvēki tikai tā melš vien, bet tu nu man gan varēji parādīt to uzticību un man pastāstīt taisnību. Neiešu jau nekā izpļāpāt. Tu jau mani gan zini, kāds vienādiņ pret tevi esmu bijis. Vari man uzticēt.»
Jānis apklusa, skatījās gandrīz bailīgi jautājoši Ilzes ģīmī un bungoja lēnām ar pirkstiem uz Ilzes mātes lādes.
Jāņam runājot Ilzes vaigi bij kļuvuši karsti. Kādēļ gan Jānis tik dedzīgi jautāja, cik viņai naudas? Viņai iekrita prātā, ka tas jau agrāk šad un tad ar līkumu bij lūkojis izzināt viņu naudas apstākļus. Tas nenotika bez nodoma! Ilzei iekrita prātā mātes padoms.
Un viņa sacīja: «Neej nu cilvēku valodās klausīties, vai tad nu māte tiem savu naudu deva skaitīt! Viņa man nav vairāk kā tikai desmit sudraba rubļu atstājuse.»
«Desmit - sudraba - rubļu,» Jānis lēnām atkārtoja, it kā pie katra vārda apdomādamies, un nodūra galvu. «Desmit rubļu - tas ļoti maz.»
«Cik tad viņai bij atstāt!» Ilze sadusmota gribēja iesaukties, bet viņa savaldījās un gaidīja, vai Jānis vēl kā neteiks. Bet tas cieta klusu un lūkojās zemē.
«Nabaga iebūvieša atraitne jau nekādas mantas nevar sakrāt,» Ilze sacīja.
«Tiesa, tiesa, bet agrāk viņa bij liela saimniece, un es domāju - cerēju - -»
Neizrunājis Jānis apklusa un lūkojās atkal zemē. Tad viņš, galvas nepacēlis, pēc brītiņa izgāja no klētiņas.
«Viņš cerēja, ka māte man atstās lielu pūru!» Ilze nodomāja. «Tāds viltnieks!... Ak, viņš manis nekad nav mīlējis!» Un, žēlabu pārņemta, tā atspiedās pret lādi, kuras dibinā gulēja divas ar sudraba gabaliem piebāztas zeķes, un raudāja rūgtas asaras.

* * *

Bagātā Lieldāldera sieva reiz bij teikuse, ka Jānis esot ļoti glīts puika. Jānis aiz pateicības par šitādu uzlielīšanu viņai bij aizlaidis zinu, ka šis sakot, Lieldālderiete esot ļoti neglīta sieva. Pēc Lieldāldera bērēm - bagāto saimnieku apglabāja nedēļu vēlāki nekā Ilzes māti - Jānis atkal dabūja zināt, ka tā vienā nedēļā divas reizes visā istabā esot teikuse. Jānis esot pagasta skaistākais puisis. Nu Jāņam bij lēta reize Lieldālderietei ziņu aizlaist atpakaļ, ka viņa pagasta visnesmukākā atraitne, bet viņš tā nedarīja. Viņš vaicāja, vai tikai Andžs - Lieldālderietes puisis, kas Jāņam savas saimnieces vārdus bij atstāstījis - nemānoties vien, un, kad tas atbildēja, kāds labums gan šim no tādiem māņiem varot atlēkt, Jānis kļuva domīgs.
Nākošā svētdienā baznīcā iegājis, viņš nekāpa vis augšbaznīcā, kā to līdz šim bij darījis, bet pārlaida acis pār sieviešu pusi un nostājās pret to krēslu, kurā Lieldālderiete sēdēja.
Pēc dievvārdiem Jānis iznāca reizē ar Lieldālderieti no baznīcas un sveicināja to ārā. Bagātā atraitne ļoti laipni atņēma sveicinājumu un vaicāja, kā labi ejot.
Ejot labi Jānis atbildēja.
Viņš nostājās netāļu no Lieldālderietes, kura skatījās garām ejošos baznīcēnos. Tā kā viņa vairāk nekā nesacīja, šim arī nekas neiekrita prātā, par ko ar Lieldālderieti būtu varējis runāt, Jānis pacēla cepuri, sveicināja un aizgāja.
Kādā citā svētdienā, kad Lieldālderiete viena pate bij atbraukuse uz baznīcu, Jānis viņai atraisīja zirgu no slitas un palīdzēja tikt kamanās. Divas nedēļas vēlāk viņam gadījās šo uzmanību atkārtot. Šoreiz saimniece viņam par to sniedza roku un sacīja, ja Jānis gribot, lai braucot kādu gabaliņu līdz. Kādēļ ne? Jānis iesēdās kamanās un brauca laipnajai atraitnei vienu versti līdz. Viņa to arī vēl tālāk būtu paveduse, bet viņu ceļi tikai vienu versti vien gāja kopā, tad Jāņam bij jānogriežas. Atvadīdamās saimniece Jāņam sacīja, lai tak šis kādu reizi arī nākot uz Lieldālderiem, laikam jau vēl nekad tur neesot bijis. Šiem tagad Andžs esot izbrūvējis labu alu, lai atnākot vai nākošā svētdienā.
«Redzēs, kā iznāks, jāaiziet jau būs,» Jānis atteica un deva saimniecei roku...
Šai nedēļai aiztekot, Jānis bij manāmi klusāks nekā senāk.
«Nezin kas tam Jāņam noticis, kas ne,» Ede, Taurēnu otrā dienestniece, sacīja uz Ilzi, «viņš uzreiz palicis tāds bēdīgs un domīgs. Ni vairs ar mums tā joko, ni knakstās kā agrāk.»
«Viņš bēdājas un domā, kur ņemt bagātu sievu,» Ilze asi atbildēja.
Viņa nejaudāja, kādu patiesību tā ar šiem vārdiem bija izrunājuse.
Sestdienas vakarā Jānis pirtī pērās kā traks un, kad citi zobodamies piezīmēja, šis jau ādu pārsitīšot, viņš smējās un sacīja, palaidņiem jau tā arī vajagot dot par ādu, ka tā pārplīstot, - atbilde, kas palika no visiem nesaprasta.
Otrā dienā Jānis aizgāja uz Lieldālderiem.
Saimes istabā trīs puiši sēdēja pie galda un spēlēja uz savu trumpu. Visi trīs Jāņa pazīstami, viņi ar to draudzīgi sasveicinājās, un viens tūliņ piezīmēja, lai sēstoties tam blakus un spēlējot līdz, četriem allaž ejot «modīgāk» nekā trim vien...
Varot jau nu gan spēlēt, Jānis atteica, bet papriekšu esot drusku jāapsildās.
Tad visi četri uzsāka spēlēt.
Jānis bij domājis, ka viņa atnākšana uz Lieldālderiem tikšot sevišķi ievērota un ka puiši jautāšot, pēc kā šis nācis. Priekš šī jautājuma viņš tad arī jau ceļā bija sagatavojis vajadzīgo atbildi, bet, kā likās, velti, jo neviens netaisījās uz tādu taujāšanu. Visi trīs laikam domāja, ka Jānis uz tiem nācis paciemoties, kā jau tas draudzīgu puišu starpā mēdz notikt.
«Vai saimniece mājā?» Jānis, reiz kārtis izdodams, vienaldzīgi jautāja. Viņam saimnieku gals likās esam kluss un tukšs.
«Mājā, mājā,» viens puisis atbildēja un otrs pielika: «Laikam gaida viesu. Vakar ālējās ar istabas tīrīšanu un uzkopšanu; šorīt pate tā mazgājās, kā kad visu nedēļu būtu bijuse kult.»
Jānis aizlika savu plato roku vaigam priekšā, lai runātāji neredzētu, ka tas notvīka.
Ap pusdienas laiku saimniece iznāca no savas istabas un vēlēja ēst pusdienu. Jāni ieraudzījuse, tā likās esam pārsteigta, atņēma labdienu un iesaucās: «Kāds vējš tad tevi šurp atpūtis!» Tad viņa atkal iegāja savā istabā.
Pēc brīža durvīs no jauna atvērās, saimniece parādījās tajās un sacīja: «Ciemiņ, vai neienāksi arī drusku dziļāk!» Atbildes nenogaidījuse, viņa pazuda - durvis palika pusviru.
Jānis nobeidza iesākto partiju un tad piecēlās. «Jāiet ir, kad sauc.»
Izbrīnējušies puiši viņam noskatījās pakaļ.
«Ko tad tā no viņa grib?» pirmais sacīja.
«Vai tad viņa priekš Jāņa istabu un sevi būs spodrinājuse?» otrais prasīja.
«Nav liels, nav liels,» trešais piemetināja, «pagāns, diezgan glīts cilvēks, lai katru jaunu meitu satracinātu, nevis vēl tādu pavecu ķeseli kā mūsu saimnieci.»
Saimnieces istabā galdiņš bij klāts, un uz tā stāvēja plācens, sviests un medus. Vienā pusē galdiņam sēdēja Lieldālderiete, otrā pusē bij tukšs krēsls. Uz šo krēslu saimniece rādīja un sacīja: «Sēsties.»
Jānis nosēdās.
«Un ēd pusdienu,» viņa laipni pielika, Jāņa pusē stāvošo medus bļodiņu tam vēl tuvāki piebīdīdama klāt.
Jānis pacēla lielo roku un atbraucīja pierē iešļukušās matu sprogas atpakaļ; viņa platās krūtis vareni sacēlās un saplaka, tas skatījās nedroši istabā apkārt un sacīja: «Vai pulkstens jau tik daudz?»
«Jā, jau pusdivi, laiks ēst, bet liekas, ka tev vēl negribas. Vai varbūt kāda čarciņa - man tur skapī -» saimniece gribēja piecelties.
«Nē, nē, lai paliek!» Jānis iesaucās. «Es nedzeru.» Un, uz galda gulošo nazi satverdams un tā galu lēnām uz galda sizdams, viņš runāja: «Saimniec, nevaru ēst, pirms neesmu izrunājies. Man tev kas jāsaka. Man liekas, ka tu uz mani turi labu prātu... Smuka tu neesi, laba tu esi. Tu zini mani, es zinu tevi. Ja tu mani gribi precēt, es tevi gribu ņemt... Saki, - ko domā?»
Tā! Izrunāti bij vārdi, kas viņa sirdi veselu nedēļu smagāk nekā akmens bij spieduši.
Viņš nolika nazi uz galda, atspieda galvu rokā, tā ka tā arī acis apsedza, un atkal tam krūtis lieliski sacēlās un saplaka.
Drusku pārsteigta saimniece skatījās skaistajā puisi, kas tagad meitenei līdzīgi bij nosarcis.
«Ko es domāju?» viņa priecīgi iesaucās. «Ak, ko es tur nu citu varu domāt kā to: tādu puisi kā tevi es gan ņemtu par vīru!»
Un tad Lieldālderiete iesāka gardi un laimīgi smieties un sniedzās galdam pāri, satvēra Jāņa roku, kurā tas galvu bij atspiedis, un noņēma to viegli no viņa acīm.
«Neesi nu tik kaunīgs! Ko tur nu vairs - nu jau viss kārtībā!... Bet cik asa tava roka, mīlīt! Tagad tā kļūs mīksta kā kungam. Lieldālderiešam tāda darba nevajaga strādāt, kas rokas pataisa asas!...» Un samīlējusēs atraitne rotājās ar aso roku, spieda un glaudīja to labu brīdi, līdz Jānis pacēla acis un skatījās Lieldālderietē. Tas bija tāds savāds mirklis - bez asarām un tomēr tāds valgs, - saimniece palaida Jāņa roku vaļā un sacīja:
«Tagad ēd!»
Kad Jānis pusēdā iejautājās, vai nevarot no lielītā alus dabūt nodzerties, tad Lieldālderiete nosarka un sacīja:
«Alus!... Ko tur nu savu brūtganu vairs lai apmeloju! Mums alus nemaz nava. Es tik tā ar tevi mānījos vien, lai tu drīzāk atnāc šurp.»

* * *

Visa pasaule brīnojās par Jāņa nedzirdēto laimi. Visa pasaule viņu apskauda, un katrs neprecējies puisis vēlējās būt viņa vietā. Tātad jādomā, ka tās laikam bij prieka asaras, ko viņš savā kāzu naktī raudāja, izgājis Lieldālderiešu pagalmā, kamēr istabā sveces mirdzēja, glāzes skanēja, mūzikanti spēlēja un skaļas balsis uzsauca augstu laimi «jaunajam pārim»...

* * *

Jānis bij trīsdesmit astoņi gadi vecs, kad viņa sieva sava mūža sešdesmit otrā gadā nomira. Astoņpadsmit gadu viņi bij sadzīvojuši mierīgā laulībā, un pa to laiku Jāņam patiesi rokas bij kļuvušas mīkstas. Rokas mīkstas, bet piere krunkaina. Savu ziedu laiku tas bij pavadījis pie novītušas sievas sāniem. Bet neviens nebij dzirdējis viņu par to žēlojamies «Visa laba kopā jau pat ķēniņi un ķeizari nedabū baudīt, ko tad nu vēl tāds vienkāršs zemnieks kā es!» viņš mēdza sacīt, kad viens vai otrs no viņa draugiem - tiem pašiem, kas papriekšu viņa laimi bij apbrīnojuši - viņam jautāja, kā šis ar tik vecu sievu tik mierīgi un pieticīgi kopā varot dzīvot? «Bez manas gribas viņa jau manis nevarēja apprecēt, un caur viņu esmu ticis pie bagātības un visāda laba, ko citādi nemūžam nebūtu sasniedzis. Vai tad nu par to lai iesāku trakot, ka esmu panācis, ko gribējis? Diezgan liels ir to pļunduru skaits, kas, iegājuši pie vecīgām sievām iegātņos, tā dara, kā kad tiem pēc kāzām vien vēl acis par savu sievu nesmukumu un vecumu būtu atdarījušās. Nu tie āksti ir nelaimīgi, nu tie sāk ālēties un pasaulei rādīt, kā tie svešu mantu, priekš kuras sakrāšanas tie pirkstu nav pacēluši, prot saliet rīklēs. Es šo muļķu skaitu negribu pavairot!...» Lūk, tik prātīgi Jānis zināja runāt, un tik prātīgi viņš savā laulībā arī prata dzīvot, izņemot pirmo gadu, kad arī viņš šad un tad sadzēries pārnāca mājā.
Kad sieva bij nomiruse, viņš neraudāja, bet viņš arī nepriecājās. Tā līdz pēdējam galam viņu ar tādu pašu mīlestību bij mīlējuse kā astoņpadsmit gadus atpakaļ, reti kad ar viņu sabārusēs, un medus bļodiņu, kā pirmo reiz viņu mielodama, tā arī uz priekšu vienmēr viņa pusē uz galdiņa nolikuse. Pat uz nāves cisām viņa vēl par Jāņa labklāšanos bij rūpējusēs. «Jānīt,» viņa kādā dienā bij teikuse, «kad būšu nomiruse, tad tev atkal jāprecējas. Bet neprecē par daudz jaunu. Ņem tādu, kura tavam vecumam piekrīt. Nebūs tik daudz jābīstas, ka tu viņai neapnīc...»
Šie vārdi, kas liecināja no tā, ka Lieldālderietei pie visas viņas laimes bij bijušas savas slepenas raizes, Jāņam katru reizi iekrita prātā, kad viņš par vienu vai otru meitu pārdomāja, vai to nederētu precēt. Jo precēties viņam jau nu vēlreiz bij jāprecas, vīram, no kura kuplajiem matiem laiks vēl neviena nebij balinājis, atraitnim bez neviena bērna, ar tik lielu saimniecību!
Bet kuru, kuru no visām viņam pazīstamām meitām bij ņemt? «To jaunāko, to skaistāko!» viņa sirds sauca un pukstēja ātrāk. «Turies pie nomirējas vārdiem,» prāts sirdei runāja pretim. Jānis izšķīra šo strīdu caur zālamonisku spriedumu. «Neņemšu jaunas, bet neglītas arī ne,» viņš nodomāja.
Jā, bet kur dzīvo glītas, padzīvojušas meitas?
Lieldālderietis noskatījās garā visās viņam zināmās «vecās meitās» un neatrada nevienas, uz kuru tam prāts būtu iesilis. Brāķis palika brāķis - vai nu tām ar laiku bij gandējies glītums, vai vaiņagiem zīles nobirušas - citām bij pat abas klipas kopā!
Te viņam Ilze ienāca atmiņā. Ilze - kur tā tagad bija? Kas ar to bij noticis? Jānis ar nodomu viņu agrākos laikos bij lūkojis aizmirst, un tas viņam arī bij izdevies. Viņš aptaujājās pēc tās, kur un kā tā tagad dzīvoja, un dabūja zināt, ka Ilze dzīvojot Vilkos, tas ir, kādās kaimiņu pagasta mājās, un ka viņa ar laiku kļuvuse par «vecu meitu». Jāņam apmetās tā savādi ap sirdi. Vai tas nebija likteņa mājiens? «Kā būtu, Jāni, kad tu viņai lūkotu atņemt šo nepatīkamo vārdu - kas zin, caur ko viņa pie tā tikuse!... Kādēļ ne, ja viņa tik nav kļuvuse par daudz neglīta un veca!»
Kādā dienā Jānis nodzina bārdu, saģērbās svētdienas drēbēs un lika brangāko zirgu aizjūgt un zvanu piesiet pie ilkss.
Tad viņš aizbrauca.
Ilz, Ilz, vai tu suņam arī esi devuse ēst, lai viņš tava precenieka nerej?...
Ilze stāvēja pagalmā un skaloja drēbes, kad Jānis Vilkos iebrauca. Suns rēja, un Ilze to apsauca.
«Tā bij viņas balss, bērīt,» Jānis runāja, zirgu piesiedams, «balss daudz nava pārvērtusēs, redzēsim, ko būs darījis ģīmis.»
Viņš tuvojās Ilzei un sacīja mierīgi:
«Dievs palīdz!»
«Paldies, paldies,» Ilze atņēma sveicinājumu tikpat mierīgi, pacēla drusku galvu un tad turpināja naigi savu darbu.
«Jauna jau nu vairs nava,» Jānis pie sevis sprieda, «bet pārtikt var. Man vairāk grumbu pierē nekā viņai.» Ar vienaldzīgi pētošiem mirkļiem viņš lūkojās Ilzes ģīmī, viņa sirds ne par sitienu nepukstēja ātrāk. Un viņš Ilzi reiz tak tik karsti bij mīlējis!
«Ko nu tur tik steidzīgi mazgā?» viņš vaicāja, pie baļļas apstādamies.
«Savus brūtes palagus,» Ilze atbildēja un skaloja tāļāk.
Savus brūtes palagus! Laimīgie vārdi! Nejauši tie viņai bij uzsprukuši uz mēles, kādēļ tos bij atturēt neizrunātus! Vieni vārdi, kas otri - par jokiem jautāts, par jokiem atbildēts!
Bet Jāņam šie vārdi bij kā kukulis. Viņš pats vēl nebij zinājis, kā ar Ilzi uzsākt runu par precēšanos, un nu tā gandrīz ar pirmo vārdu viņu uzveda uz ceļa.
«Savus brūtes palagus!» viņš atkārtoja. «Tā, tā, tas jau gadās gluži labi, es nupat apbraukāju apkārt, saimnieces meklēdams. Tad jau nu laikam būšu iebraucis īstajā vietā, - ar pūru gatava esi, nācēja būsi?»
«Būšu, būšu!»
«Būsi - labi! Un kad brauksim uz mācītāju?»
«Jo drīzāki, jo labāki; šodien vēl neesmu sirma, nez kāda rītu būšu!» Viņa skurināja nogriezto dvieli, lai tas atritinātos, iesvieda to blakus baļļai stāvošā vannā pie citiem izgrieztiem drēbju gabaliem un smējās.
«Kur saimnieks?» Jānis jautāja.
«Istabā.»
«Tā! Nu tad izgriez vien arī vēl tās citas drēbes, iešu tikām ar viņu parunāties. Un tad nāc istabā.»
Jānis iegāja istabā.
«Gribētu zināt, pēc kā gan Lieldālderietis šurp atbraucis?» Ilze nodomāja un nopūtās. Veci laiki tai nāca prātā.
Pa logu redzēdams, ka Jānis piebrauca, Vilks savai tautās laižamai meitai bij uzsaucis, ka Lieldālderietis iebraucis sētā, lai Ieva ātri uzvelkot labākus brunčus un lai gultu galvu spilveņiem pārvelkot tīrus pārvelkamos, un lai tos uzliekot virs deķiem.
Sasveicinājušies abi saimnieki laiciņu runāja par šo un par to, kas jau nu zemnieku runas tādās reizēs mēdz būt, līdz pēdīgi Jānis iejautājās, vai Vilks arī zinot, ar kādu jaunu nodomu šis esot šurp atbraucis.
Kā lai to gan zinot, Vilks atbildēja un smējās blēdīgi.
«Esmu atbraucis jums noņemt meitu.»
Tā, tā - vej, vej, cik ērmotīgi - aiz to izgājušo nakti sapni Vilkam vilks aiznesa jēru... Jā, jā, ko lai dara, ko lai tur dara!
Vai nevarot viņu tagad iesaukt saimnieka istabā, nezin kur paliekot, nu jau tak drēbes būšot izgriezuse un izkāruse - viesis runāja.
Drēbes izkāruse? Lieldālderietis būšot pārskatījies. Viņa neesot bijuse drēbju kārt, bet esot tepat otrā istabā un tamborējot. «leviņ meit, nāc šurp!» Vilks sauca.
Nosarkusi, acis nolaiduse, Ieva ienāca.
«Lūdzu, jaunkundzīt, esat tik laba un pasaucat Ilzi, kas otrā istabā tamborējot,» Lieldālderietis laipni sacīja.
«Ilzi?» Vilks iesaucās. «Jā, tā - Ilzi - pareizi, ej, meit, iesauc viņu. Viņa tagad laikam kūtī pie govīm...»
Ieva izgāja, un pēc laba brīža Ilze ienāca.
«Ieva man sacīja, lai es pie jums ienākot,» viņa runāja drusku nokaunējusēs un palika pie durvīm stāvot.
«Jā, es tevi Vilku tēvam kā savu brūti gribēju rādīt,» Jānis sacīja. «Un nu izsaki arī ar to pašu reizi gala vārdu, kad brauksim uz mācītāju?»
Ilze skatījās gan Lieldālderietī, gan Vilkā.
«Nudie es nu nemaz nesaprotu, kas tā par runāšanu,» viņa sacīja.
«Nu, tu tak pirmiņ apsolījies uz manām mājām nākt par saimnieci, kas tad tur vairāk ko saprast?» Jānis runāja un sāka smieties. «Nebūsi tak par šo īso laiku citādi apdomājusēs?»
«Jā, vai tad tu pirmiņ par tiesu runāji?» Ilze jautāja, un viņas balss manāmi nodrebēja.
«Zināms, viss, ko runāju, bij par tiesu runāts.»
«Tad lai paliek arī tas, ko es pirmiņ runāju, par tiesu runāts!»
Vilks, atstādams Jāni un Ilzi vienus, izgāja otrā istabā, kur Ieva jau atkal uzcītīgi tamborēja. Tur tas nospļāvās...

* * *

Pēc neilga laika Jānis ar Ilzi dzēra kāzas, un, kad pa istabām spēlmaņi spēlēja un viesi līksmojās, tad Lieldālderiešu sētā neviens neraudāja prieka asaru...
Un, kad dzīru troksnis bij apklusis un Lieldālderiešos viss atkal uzsāka, iet savu veco gaitu, tad jaunais vīrs paņēma savu jauno sievu aiz rokas un veda to pa māju apkārt, un rādija tai cik daudz mantas viņai tagad piederēja. Viņš rādīja Ilzei stalli kurā stāvēja pieci brangi zirgi un viens kumeļš, rādīja tai kūtis, kurās bij divdesmit govju, četri teļi un pulks aitu, viņš rādīja tai klēti, kur labība pa brodiņu kāpa laukā, un tad smīnēdams jautāja:
«Nu, kā tev ir ap sirdi, sieviņ, kad iedomā, ka priekš mēneša laika vēl biji nabaga kalponīte un tagad esi bagāta saimniece?»
Tad Ilze atsmīnēja pretim un satvēra Jāņa roku, un sacīja:
«Nu tu man izrādīji manu mantu, nāc, tagad tev rādīšu tavu!» Un viņa vīru veda drēbju klētī un atslēdza savu lādi. Viņa iz tās izņēma palagu, kreklu, dvieļu, cimdu, zeķu nezināmu galu un pēdīgi no paša dibina izcēla divas pilni piebāztas diegu zeķes.
«Kas tas?» Jānis pārsteigts iesaucās.
«Nauda. Neesmu vis tik nabaga, kā tu domā,» Ilze atbildēja, un laime un lepnums, ka viņa arī kaut ko varēja rādīt, pārklāja viņas ģīmi. «Un tā vēl nav visa, pie mācītāja vēl divi simti, palūdzu viņam, lai tos ieliek bankā.»
Jānis brīnējās un purināja galvu. «Ilz, kur tu tik daudz naudas varēji sakrāt?»
«Neesmu arī visas pate sakrājuse, nauda zeķēs man no mātes.»
«Ej nu, ej! Atminos, ka tu man reiz teici, ka māte tev tik desmit sudraba rubļu atstājuse.»
«Toreiz tevi tik tā mānīju vien, vīriņ, māte man atstāja trīssimts rubļu...»
«Ak!» Jānis iesaucās un aizvila pret lādi.
Sabijusēs Ilze saķēra vīru aiz rokas.
«Kas tev?» viņa vaicāja.
Tikai pēc laba brīža Jānis viņai atbildēja.
«Ilz,» viņš sacīja žēli. «llz, ko tu ar saviem meliem esi izdarījuse!... Toreiz, pēc tavas mātes nāves, mans nodoms bij tevi precēt. Es tevi mīlēju, un man likās, ka tu mani arī mīlēji. Bet vai tad tu nezināji, ka man bij jāiet zaldātos? Toreiz vēl saimnieku kontraki atsvabināja no karadienesta. Ja nu tu man taisnību būtu stāstījuse, tad būtu saprecējušies un uzņēmuši kādu mājiņu. Ar šādu nolūku taujāju, vai tev ir nauda. Bet, kad tu man sacīji, ka tev nekā neesot, ka tu manis nevarot glābt no zaldātiem, tad ar rūgtu prātu apņēmos tevi atstāt. Man nevajadzēja sievas vien, bet arī glābējas no zaldātu dienesta, un tādu es atradu Lieldālderietē...»
Viņš smago zeķi Ilzei sniedza atpakaļ, kas bāliem vaigiem to saņēma. Viņa atsēdās uz audekla baķa, aizsēja zeķi, salika rokas klēpi un lūkojās labu laiku domīgi zemē.
«Un tu man nevarēji teikt, ar kādu nolūku tu pēc mana mantojuma taujā?» viņa pēdīgi klusi jautāja. «Tad tev būtu citādāk atbildējuse.»
«Bet, mīļā, tu tak zināji, ka man jāiet zaldātos, un vai es to varēju domāt, ka pēc tik mīļas lūgšanas, kā es tevi lūdzu, lai tu man uzticies, - vai es varēju domāt, ka tu man nestāstīsi taisnības!»
Ilze piecēlās un piegriezās lādei.
«Es muļķe,» viņa čukstēja, un, pēkšņām dusmām un žēlabām pārņemta, viņa pacēla naudu un cirta to lādē, tā ka zeķe pārplīsa un rubļi skanēdami apklāja lādes dibinu. «Nelāgas nauda, es tevi noslīcināšu, es tevi aprakšu!» Un Ilze aizklāja vaigu ar priekšautu un raudāja.
Jānis pasmīnēja. Tādi, lūk, ir tie sievieši, nu viņai vajaga kaut kā, lai varētu izlaist dusmas par savu muļķību.
«Sieviņ, vai tad nu nedzīvā nauda pie tā vainīga, kas noticis?» viņš apmierinošā balsī runāja.
«Jā, zināms,» Ilze atbildēja, «kad man viņas nebūtu bijis, tad nebūtu varējuse melot un tad tagad arī nebūtu tik nelaimīga par saviem meliem.» Un asaras no jauna tai sāka plūst iz acīm.
«Lai izraudās,» Jānis domāja, nolīkās lādē un salasīja izkaisīto naudu, to salikdams mutes lakatiņā. Kad pēdējais gabals tajā bij ielikts, Ilzei asaras arī bij nostājušās.
«Tā,» viņš sacīja un žvadzināja sudraba gabalus lakatiņā, «tos mēs nedz slīcināsim, nedz apraksim, nedz pakārsim - tos mēs Rīgā ieliksim bankā, tur tie nesīs augļus. Diezgan ilgi tāpat brīvā gulējuši lādes dibinā.»
«Varēja jau arī uz priekšu turpat gulēt,» Ilze domīgi runāja, «priekš kā tad nu gan lai to vairojam?»
«Nu, es domāju, tu nebūsi uz priekšu slinkāka par tavu naudu, sieviņ,» Jānis sacīja un smīnēja.
Te sieva nosarka līdz ausīm, iesita vīram viegli pa muti un smējās. Un viņas smiekli Jāņam piepeši atgādināja Zāru un tos trīs eņģeļus, un viņš skaļi smējās līdz. Un no šiem smiekliem abu sirdīs atmodās vecā mīlestība, kas astoņpadsmit gadus bij bijuse aprakta zem sadzīves gružām.