RŪDOLFS BLAUMANIS

NEZĀLE

Viņu īsti vajadzēja nosaukt par Mozu, jo viņu izvilka iz ūdeņa, gan ne iz Nīlupes un ne Vāraus meita, bet līdzcietīga veca māmuliņa iz pa pusei aizaugušas dzelmes, kura bija meža vidū. Bet, kad minētā māmuliņa rūpējās tikai par savu sēņu un ogu īsto nosaukumu, kuras lasīt bija viņas amats, tad viņa izglābto cilvēka bērnu, neizsacīdama nekādus vēlējumos par viņa nākamo vārdu, nodeva tuvākajo zemnieku māju saimniekam, pie kura mazo, pusmirušo pasaules pilsoni, kad viņš bija nomazgāts, «notes kristībā» nosauca par Jāni. Tad par šo meža māmuliņas savādo atradumu ziņoja pagasta valdei, kura no savas puses šo atgadījumu pēc pienākuma atkal paziņoja bruģu tiesai. Pēdējā atrastā bērna māti stingri lika meklēt, bet meklējums palika bez sekmēm. Tādēļ minētā pagasta valde savā sapulcē - paklausīdama pienākumam, ne pašas dzinekļam - nosprieda atrasto bērnu uz pagasta rēķina uzaudzināt. Vanagu māju saimnieks, tas pats, pie kura bērnu kristīja, izteicās, ka šo žēlsirdības darbu pret pienākošu atlīdzinājumu uzņemšoties, un pagasta valde šo augstsirdīgo piedāvājumu pieņēma bez debatēm.
Seši un pus gadus Vanagu saimnieks līdz ar savu sievu un saviem vairāk bērniem ar nenogurstošu pacietību izpildīja šo kristīga cilvēka pienākumu pie bārenīša, kuram nebija ne tēva, ne mātes, - tad pagasta vecākais nosacīja Jānīti par pieaugušu, un tas nu iesāka ēst paša pelnīto maizi. Viņš tapa par Vanagu saimnieka cūku ganu. Tas arī bij žēlastības darbs, ka Vanags viņu paturēja, jo kurš cits gan būtu pieņēmis mazo zēnu, kura nesavaldāmība un nerātnība bija tapuse par parunu? - Vanags gan bija darījis, ko vien iespēja, lai bērnam iepotētu kristīgus tikumus, viņa sieva rīkstes nebij taupījuse, - kā zināms, šīs zāles Vidzemes mežos aug savā vaļā un tādēļ lēti dabūjamas, - un Vanagu bērni tam allaž bij rādījuši labas priekšzīmes; bet ko tas viss līdzēja pie bērna, kam morāliska nepilnība iedzimuse! No kura cita avota tās jaunās īpašības gan varēja nākt, kas pie Jānīša pamazām parādījās?... Vanaga bērni nemeloja. Kādēļ Jānītis meloja? Kādēļ viņš tik stūrgalvīgi liedza savu vainu, kad mazais Bērtuls tēvam sūdzēja, ka Jānītis iesitis ķēķa lodziņu, iebāzis kaķi darvas traukā vai zirgam no astes izplūcis sarus?...Viņa bērni nezaga. Kādēļ Jānītis to darīja? Kur āboļi bij palikuši, kurus viņš klētī priekš ziemas bij gribējis glabāt?... Viņa bērni bij pieklājīgi, rāmi un godīgi. Kādēļ Jānītis tāds nebij? Kur tās garās skrambas cēlās, kuras gandrīz vienmēr, brīžam gareniski, brīžam šķērsām, viņa seju darīja nejauku, kamēr Bērtulīša, Anužiņas, Reinīša, Madītes un Miķelīša vaigi un degums nekad nebij saskrambāti?... Jā, Vanagu saimniekam bij taisnība, sakot, ka ābols no ābeles tālu neesot kritis.
Divpadsmit gadus vecs Jānis tapa par lopu ganu, bet viņš neganīja vis Vanagu saimnieka lopus, jo tas viņu pie sevis ilgāki nepaturēja, tādēļ ka tad viņam to vajadzētu sūtīt skolā. Un kur viņš, nabags vīrs, to lai iespētu? Soda naudu maksāt arī nebija patīkama lieta, kā viņš to jau zināja no piedzīvojumiem.
Bet pie sava jaunā saimnieka Jānis ilgi neizturēja. Tas no Vanaga bija dabūjis zināt, kāda gara bērns šis zēns esot, un tādēļ pret viņu tajā ziņā arī pienācīgi izturējās. Jurģos Jāņam bija jauns saimnieks, un atkal pēc gada viņam bij no jauna jāmaina dzīves vieta. Par bagātu un taupīgu atzītais Krikums - aprunātāji viņu dēvēja par skopu - šoreiz ar zēnu gribēja izmēģināties. Ļoti lētā alga, par kādu Jānis bij dabūjams, viņu uz to pavedināja. Bez tam viņš jau dažu stūrgalvi caur savu stingrumu bij padarījis prātīgu, vai tad tas pie Jāņa neizdotos?

* * *

Tikko divi nedēļas no Jurģu dienas bija pagājušas, tad Krikums katram, kas to gribēja dzirdēt, apgalvoja, ka viņš vēl nekad savā mūžā tik slinku, stūrgalvīgu un rupju zēnu neesot redzējis, kāds Jānis. Tas zēns citam nekam nederot kā tikai sava maizes devēja kaitināšanai līdi nāvei. Šām viņa domām viņa priekšzīmīgā sieva pilnīgi piekrita, kaut gan citādi viņu domas nevienojās. Pie citām labām īpašībām un tikumiem viņai bija brīnišķa gaišredzība, un tādēļ viņa redzēja daudz lietas, kas citiem vienkāršiem ļaudīm palika paslēptas. Tā, piemēram viņa ne ar mazām izbailēm bij ievērojuse, ka Jānis samērā ar viņa darbību par daudz ēda. Mans Dievs, kādēļ ganu zēnam vajaga daudz ēst! Pie darba, kas prasīja tik maz spēka, kā lopu ganīšana, cilvēks nekad nevar būt tā izsalcis, kāds Jānis vienmēr bij, un Krikuma māte tādēļ ieguva to pārliecību, ka šis zēns tādēļ tik daudz ēdot ka savu saimnieci caur to gribot kaitināt. Labajai Krikumienei tad ūdens radās mutē un asaras acīs, kad viņa redzēja, kādu pulku kartupeļu un sviesta paniņu - mīļo maizīti nemaz neievērojot - Jānis pie pusdienas maltītes sabāza savā mutē. Tik daudz gandrīz pat ne kalpi neēda kuriem bija jāar, jāpļauj siens un jāstrādā citi grūti darbi. Nebija noliedzams, ka Krikums lieliski bija pārskatījies tādu lielu ēdēju saderēdams par ganu. Viņi padarīto misēkli pa daļai gribēja atkal izlabot, Jāni šad un tad likdami pie lielkalpu darba. Bet vai zēns gribēja klausīt! «Esmu pie jums saderējis par ganu un nestrādāšu nekādus citus kā gana darbus,» viņš kā nikns suns rūca caur zobiem. Vai tā nebija atklāta stūrgalvība! Viņi gribēja zēnam darīt labu, gribēja viņu pamazām ieradināt ar grūtiem darbiem, lai viņš nākošā gadā varētu saderēties par pilnīgu kalpu, un pateicības vietā viņš pretojās tādam labam nodomam. Kam šādā atgadījumā pacietība lai nebeidzas? Krikumam tā beidzās, un lietas beigas bija tās, ka Jānis dabūja labu kārtu pēriena. Pēc Krikumienes izsacījuma, pēriens allaž bij īsti veselīgs un labdarīgs - vai viņa to runāja no saviem piedzīvojumiem, tas lai paliek neizpētīts. Bet pie Jāņa šis labdarīgais pienākums nerādījās, - viņš tapa vēl stūrgalvīgāks, nekā bijis, valkāja cepuri uz acīm uzspiestu, un viņa acis caur tās saplīsušo širmi raudzījās vēl spītīgāki nekā līdz šim. Kas te cits varēja līdzēt kā otra kārta pēriena! To viņam arī uzskaitīja.
Bet tad notika kaut kas neierasts, kaut kas nedzirdēts.
Atgadījās, ka pagasta tiesa nākošajā dienā noturēja savu ierasto sēdējumu, un Jānis, saimniekam neko nesacīdams, gāja uz pagasta namu un apsūdzēja Krikumu par patvarību. Nabaga neapdomīgais zēn! Pagasta tiesas priekšsēdētājs bija Krikuma svainis, un tas atvēra platas acis, kad Jānis savu sūdzību nesa priekšā. Tad viņš atvēra savu gudro muti un garākā runā, kurā iepina daudz nozīmīgu bībeles pantiņu, pamācīja Jāni, tai iet uz mājām un ir paklausīgs. Bet, kad viņš redzēja, ka viņa tēvišķā un labi domātā pamācība uz Jāni nedarīja nekāda iespaida, viņš savu balsi pārvērta un asiem vārdiem izbāra Jāņa nepieklājīgo izturēšanos, atgādināja viņam visus viņa netikumus un pēdīgi teica, ka Jānis to varot atzīt par savu laimi, ka tik godīgi cilvēki kā Krikumi viņu pieņēmuši par ganu. Jānis mierīgi noklausījās, līdz pagasta tiesas priekšsēdētājs beidza runāt, un tad īsi un rupji vaicāja:
«Vai pie jums nekādas taisnības nevar dabūt, ko?»
Vispārīga kustība tiesnešu starpā; tiesas priekšsēdētājs, kurš vairāk drīkstēja darīt nekā citi tiesneši, ar dūri sita uz galda, ka tas brīkšķēja vien.
«Pie joda, taisies, ka tiec uz māju, muļķa zēn!» viņš sašutis brēca. «Citādi tev būs jāiepazīstas ar Biezumnieku!»
«Oho! Es tevi jau sen pazīstu, tu -»
«Puika!» Biezumnieks brēca un piecēlās visā cienībā no tiesas galda, tā ka viņa krēsls ar lielu troksni nogāzās gar zemi.
«Nāc vien šurpu!» Jānis izsaucās, izstiepdams dūri pret Biezumnieku, un, iekam kāds viņu spēja kavēt, viņš no tiesas istabas bij izgājis...
Kad Krikumienei par šo notikumu ziņoja, tad viņa teica, ka viņas mati no brīnumiem ceļoties stāvu par tādu nekrietnā zēna bezkaunību. Viņas brāļam, kurš piederēja pie pagasta cienīgākās famīlijas, četru tiesnešu un skrīvera klātbūtnē rādīt dūri, - tādu noziegumu vajadzēja bargi sodīt. Ka Jāni par to nepakāra, bet tikai visā klusībā krietni nopēra, par to viņam bija jāpateicas Krikuma labsirdībai.
Bet gaišmataino Līzi, kas Jānim palīdzēja lopus ganīt, Krikumiene mīlīgāki un ciešāki nekā citās reizēs pamācīja, lai Jānim vairs nekad neļauj aiziet no lopiem, kā viņa nesen bij darījuse; viņš caur tādu vazāšanos nomaldīšoties uz neceļiem, viņam projām esot, kāds vilks varot atnākt utt. - Bet Krikumam viņa teica, ka meiteni arī vajadzējis nopērt. Bet ko lai dara? Ar Līzi vajadzēja apieties «kā ar jēlu olu», jo viņa bij ļoti vārīga un par katru nieku sūdzēja mātei. Ai, un šās mātes mēle bija asāka nekā abējās pusēs griezīgs zobens!

* * *

Līze, slaiki noauguse meitene, kuras sejā bij dziļas baku rētas, bija vienīgā cilvēcīgā būtne, kura Jāni varēja ciest. Spēcīgais, sārtais zēns ar brūnajiem, sajukušajiem matiem, spītīgi mirdzošajām acīm šai nabagai nekošai meitenei ar salmu krāsainajiem, plānajiem matiem jau pašā pirmā dienā bija paticis. Arī pret viņu Jānis iesākot bija bijis rupjš, kāds viņš bija pret katru, bet, kad viņa visu pacieta, un tad, kad viņš tai par daudz pāri darīja, tikai rūgti noraudājās, tad viņš pamazām pārgrozījās, un pēdīgi viņa nelaipnība gluži mitējās. Priekš šādas pārgrozības sekošais atgadījums daudz palīdzēja.
Sējamā laikā dažreiz Līzei, dažreiz Jānim vienam bija jāgana lopi. Tad notika. ka divas govis, Jānim nemanot, bija nošķīrušās no citiem lopiem un iegājušas rudzu laukā, kur tās padarīja diezgan lielu skādi. Kad Krikums šo skādi manīja, viņš bija ļoti sašutis un vaicāja, caur kā palaidnību tas noticis. Pirms Jānis varēja apdomāties, ko atbildēt, Līze teica:
«Es esmu vainīga. Kādā rītā biju aizmigusēs, un tad govis bij iegājušas rudzos.»
«Tu slinkā, miedzīgā, palaidnīgā meitene!» saimnieks sašutis brēca; bet gudrā Krikumiene viņu mierināja.
«Nebrēc jel! Caur to tu neko vairs nelabosi!» viņa teica un tad, uz meitenes pusi pagriezusēs, turpināja:
«Nebaidies vis, bērns; tas ikkatram var atgadīties. Tava māte pļaujamā laikā skādi atstrādās pie labības pļaušanas.»
Ar to lieta bija nobeigta.
«Kādēļ tu vainu ņēmi uz sevi?» Jānis vaicāja, kad viņš ar Līzi bija viens. «Man to skādi vajadzēja atlīdzināt.»
«Jā, tu!» skuķe atbildēja. «Tev trīskārt būtu bijis jāatlīdzina un pie tam jādzird sprediķis, kas būtu bijis garāks nekā tas, ko baznīckungs saka no kanceles.»
«Par Krikuma sprediķi neko nebēdāju.» Jānis teica. «Man viena alga, vai Krancis rej, vai viņš runā!»
«Bet viņš tev būtu darījis netaisnību! Vai viņš tev ticētu, ka govis pret tavu gribu nobradājušas rudzus? Nekad! Un es nevaru paciest, ka tevi teic sliktāku, nekā tu esi!»
Jāņa pateicīgs acu uzmetiens Līzei bija par algu par šiem vārdiem. No šā acumirkļa starp abiem draudzība bija nodibināta, kas vienmēr tapa ciešāka un sirsnīgāka.

* * *

Pavasara pagāja, vasara pienāca. Lauki pārvērtās zaļi, sarkanās zemenes mirdzēja krūmos un grāvju malās, visur bija redzama dzīvību izelpojoša pilnība. Laiks bija jauks; šad un tad uznāca atspirdzošs lietus un atnesa pārmaiņu vienmulīgajās saules dienās.
Jānis un Līze laimīgi ganīja ganāmo pulku. Viņi daudz nerunāja, bet bieži sēdēja kopā - viņa, zeķes vai cimdus adīdama, viņš, karotes vai citu ko taisīdams; brūnais Krancis pa tam snauda pie viņu kājām. Līzei visvairāk patika priekšpusdienas. Kamēr govis un aitas rasainā zālē ganījās, Līze un Jānis viens pa otram varēja pagulēties. Kad Jānis gulēja, viņš galvu mēdza nolikt uz skuķes ceļiem vai viņas klēpī. Tad viņa varēja ieskatīties tā mīļā sejā. Viņa daudzreiz domāja par to, cik mierīgs viņš izskatījās guļot un cik niknis viņš varēja tapt, nomodā būdams. Ai, kāpēc viņa to neiespēja pārvērst, pārlabot!
Dažreiz, kad viņš, mierīgi elpodams un galvu atliecis, gulēja, viņai radās vēlēšanās viņu noskūpstīt; tad viņa lēni noliecās pie viņa, aizskāra viņa sārtās lūpas ar savējām, - viņam nevajadzēja manīt, ko viņa darīja. Bet viņš to tomēr manīja, un reizi, kad tā viņu atkal bija skūpstījuse, viņš atvēra acis un uzskatīja skuķi ar laimīgu smaidu.
«Skūpsti mani vēl reizi, Līze,» viņš teica.
Tad notika neizdevīgais gājums pie pagasta tiesas, uz kuru Līze viņu bija pierunājuse, un tad notika jau pieminētā nelaime.
Bija lietaina diena, kura daudziem nepatika, tādēļ ka tajā bija tuvējais lielākais tirgus. Uz lielceļa bija dubļi, lauku ceļi caur ļaužu šurpu un turpu braukāšanu ļoti izbraukti. Jānis viens pats ganīja lopus, tādēļ ka māte Līzi bij aizveduse uz tirgu. Viņš sēdēja ceļa malā un saīdzis skatījās uz neskaidra ūdeņa peļķēm, kurās lietus pilieni lēni, plīkšēdami iekrita. Tad kādi vāģi brauca. Jānis vienaldzīgi pacēla acis. Braucējs bija Biezumnieks, pagasta tiesas priekšsēdētājs, kurš brauca no tirgus uz māju. Tas likās būt par daudz dzēris, jo viņš nežēlīgi sita gurdenam zirgam, kurš apstājās Jāna tuvumā pie kāda tiltiņa. Bet, kad Biezumnieks bez mitēšanās nabaga lopiņam cirta ar pātagu, tad tas uzreiz iešķībi lēca pār tiltiņu; viens ritenis pie tam pārslīdēja pār tiltiņa galu, vāģi kādu acumirkli gorījās un tad no tiltiņa iegāzās grāvī, kurš līdz pusei bij ūdeņa pilns.
No negaidītā kritiena pārsteigts, Biezumnieks kādas sekundes palika grāvī; tad viņš izrāpās ārā, ar pātagas kātu dubļus nobīdīdams no saviem virssvārkiem, un, kā palīga meklēdams, skatījās apkārt.
«Ā-a,» viņš ar stīvu mēli teica, kad ieraudzīja Jāni, «nāc man palīgā, zēn! Šodien sasodīti slikts laiks. Nu pagaidi vien, lops, es tevi mācīšu - nu ko tu tur stāvi, kusties taču, zēn! Nāc!»
«Kusties pats - manis dēļ sašķīsti,» Jānis atbildēja un rokas lēni salika uz muguras, un izplēta kājas.
«Nāc šurp, es tev saku!» Biezumnieks brēca, no dusmām nosarcis. «Ko tāda niķošanās lai nozīmē? He!»
«Brēc, cik tu vari,» Jānis nicinādams atbildēja. «bet, kad pie tam pārplīsti, tad saku, ka es tevis nesašūšu, jo neesmu skroderis.»
«Smurguli!» Biezumnieks rūca. «Turi muti! Šurpu pie manis!»
«Turi pats muti, netaisnais tiesas vīrs!»
«K-a-s?»
Biezumnieks bij zēnam pieskrējis tik ātri, cik viņa nestingrās kājas atvēlēja, un uzskatīja viņu ar satvīkušajām acīm.
«Nu?» Jānis vaicāja. «Vai tu domā, ka es piedzērušu cilvēku neesmu redzējis? Fui, kā tu smirdi - brandvīna muca!»
Kā ugunsliesma piepeši šķilās gar Jāņa acīm, durstošas sāpes radās viņa galvā, viņš to abām rokām satvēra, streipuļoja un ar asiņainu ģīmi pakrita.
Biezumnieks mierīgi atjūdza zirgu un, caur dubļiem brizdams, to aizveda uz mājām.

* * *

Dienas un nedēļas pagāja, skumīgas dienas un nedēļas. Jānis ilgi gulēja slims, un, kad viņš atkal varēja iet pie darba, tad viņam bija tikai viena acs. Biezumnieks otru aci tam bij izsitis.
Līze, kura pa savu brīvo laiku Jāni ar lielāko rūpību kopa, bija par to ļoti nelaimīga. Viņai izlikās, itin kā pate vienu aci būtu zaudējuse. Viņai katru reizi pārgāja šaušalas, kad zem košajām uzacīm uzskatīja tukšo bedri! Pusaklam visu mūžu nodzīvot - ai, cik bēdīgi un briesmīgi! Un senāk tik košā seja, cik nejauka tā tagad izskatījās!
Jānis nesūdzējās un ar Līzi nekad nerunāja par notikumu, bet viņa klusuciešana tai sacīja vairāk, nekā vārdi iespēja sacīt.
Reizi, kad viņi kā senāk uz ganībām blakus sēdēja un skuķe slepeni vienu savu aci brītiņu ar roku bija turējuse apsegtu, viņa piepeši ļoti sašutuse iebrēcās:
«Sātans, negantais nositamais cilvēks! Jāni, Jāni, vai tu to tā atlaidīsi? Cik ilgi tu stomīsies viņam atriebties? Jeb lai es tavā vietā to daru? Ko tu gribi: vai lai es viņam izplēšu acis iz pieres jeb lai viņu nokauju? Jā, es viņu ar šām rokām varu nožņaugt, tā - un tā -»
Un pie tam viņa rādīja briesmīgas zīmes.
«Nē,» Jānis teica, «tev viņam nekas nav jādara, jo viņš tev arī neko nav darījis, gan es viņam atriebšu, pagaidi tikai.»
«Ko tu viņam padarīsi?» skuķe taujāja.
«To tev tagad nesacīšu.»
Un Līze gaidīja.
Bet pa tam Krikumiene nenogura, kaimiņiem un draudzenēm stāstīdama, cik taisnīgi Dievs darījis, bezdievīgo zēnu sodīdams ar acs zaudējumu.
Rudens pienāca. Koku lapas, pārvērtušās sarkanas, brūnas un dzeltenas. lidinājās kā putni koku zaros vējā. Lauki tapa tukši, siens no pļavām jau sen bija savests šķūņos vai samests kaudzēs, naktssalnas ieradās. Lopus vairs nevarēja izlaist ganos.
Tad kādā naktī uguns liesmas iztraucēja no miega Biezumnieku iedzīvotājus. Biezumnieka lielais siena šķūnis, kurā gandrīz viss viņa siena krājums bija salikts, stāvēja liesmās. No glābšanas nebija nekā ko domāt. Vienīgais, ko vēl varēja darīt, bija tas - atsargāt, lai uguns nepārietu uz citām māju ēkām, jo vējš nesa uz turieni lielas degošas siena plēves. Biezumnieks dusmās šņāca. Bij skaidri noprotams, ka šķūni negantnieka rokas aizdedzinājušas. Kas šo jauno darbu gan bij padarījis? Nācās grūti uz kādu domāt, jo tiesas priekšsēdētājs, tiesu spriežot, samanto daudz ienaidnieku...
Nākošā dienā Krikuma kalps; kurš bij bijis dzirnavās, pārnesa pagājušā naktī notikušās nelaimes vēsti.
«Pagājušā naktī Biezumnieka lielais siena šķūnis nodedzis,» viņš teica, pie pusdienas galda piesēzdamies, ap kuru visa cita saime jau bij sapulcējusēs un ēda. Krikumiene, kura ar sāpēm bija redzējuse astoņpadsmit kumosus pazūdot Jāņa mutē, ievēroja, ka zēns sarāvās, nosarka un kartupeļam ļāva nokrist zemē.
«Ak Dievs,» kāda kalpone teica, «pagājušā naktī! Kā tad tas nācis? Aiz neuzmanības? Var būt, ka čigāni vainīgi!»
«Čigāni?» kalps atbildēja. «Kādēļ tad tie lai aizdedzina siena šķūni? To kāds būs padarījis, kas Biezumniekam gribēja atriebties, to es saku, un tā katrs runā.»
«Tev taisnība, Andž,» saimniece apstiprināja, ar priekšauta stūri savas asaras no acīm izslaucīdama; «manam brāļam tik daudz ienaidnieku - arī mūsu mājā viens tāds. Vai nav tiesa, Jāni,» viņa teica, uz pēdējā pusi pagriezdamās, «tu gan laikam no sirds priecājies par Biezumnieka nelaimi?»
«Nu, raudāt par to tiešām neraudāšu, to jūs gan varat domāt, saimniec,» Jānis apsmiedams atbildēja. «Priekš tam man par maz acu pierē, - Līze, nāc pagriez man teceli!» Pēc šiem vārdiem viņš aiztaisīja savu nazi, paņēma cepuri un izgāja ārā.
«Pagaidi, ēku dedzinātājs,» saimniece bubināja.
«Kā tu ar šo izkapti vari pļaut, Jāni?» skuķe vaicāja, kad viņa ilgi klusuciezdama teceli bij griezuse. «Tā jau īsa kā nazis.»
«Kāda zāle; tāda izkapts, man atāla vietā arī jāpļauj sniegs,» Jānis atbildēja. «Nāc vēlāk ar nesamiem palagiem uz pļavu zāli iesiet - man tev kaut kas jāsaka.»
«Es to jau zinu,» Līze domāja.
Jānis aizgāja.
Drīzi pēc tam Biezumnieks atbrauca savai māsai pavēstīt par notikušo ugunsgrēku un lietu pārrunāt. Krikumiene tūliņ viņu ieveda saimnieku istabā un aizslēdza durvis.
«Es jau zinu, kādēļ atnāci,» viņa satricināta teica. «Tavs šķūnis pagājušā naktī aizdedzināts, un mūsu Jānis ir tas ļaundaris.»
Biezumnieks iztrūkās.
«Tā ir,» māsa, galvu palocīdama, teica un stāstīja, kas pie pusdienas galda noticis. «Tu pats viņu varētu pārklausīt,» viņa turpināja, «viņš; tagad viens pats lejā pļavā, nav vēl pamatīgi izdomājis melus un, uz taviem vaicājumiem atbildot, varbūt sajuktu un pārrunātos.»
«Jā, bet vai tad kāds arī pamanījis, ka viņš izgājušā naktī nebij mājā?» Biezumnieks iemeta starpā. «Tā ir visgalvenākā lieta.»
«Dievam žēl, nē; bet tāpat pret viņu liecina tas, ka viņš līdz šai dienai, kaut gan jau auksts laiks, vēl arvienu gulēja uz zirgu staļļa.»
Pēc tālākas apspriešanās Biezumnieks steidzās uz pļavu. Viņš pilnīgi bij pārliecinājies, ka Jānis un neviens cits viņa šķūni aizdedzinājis.
«Nu, dēliņ,» viņš bildināja zēnu, kurš sapļauto atālu sagramstīja vienā vietā, «tu strādā ļoti uzcītīgi, - vai pagājušā naktī labi gulēji? Labrīt!»
«Labrīt! Pateicos, ļoti labi gulēju, un jūs?» Jānis atbildēja, cenzdamies runāt Biezumnieka balsī un savu darbu turpinādams.
Biezumnieks tapa tumši sārts. Bet viņš savaldījās un mierīgi teica:
«Man bij nelāga nakts, mans lielais siena šķūnis nodedza.» Tad, Jāņam piepeši gluži tuvu pieiedams un savas rokas tam ap pleciem apņemdams, un viņu kā dzelzs krampjos turēdams, viņš čukstošā balsī piezīmēja: «Un tu, zēn, to esi padarījis!»
Kādu acumirkli izlikās, it kā Jānis zem šāda apvainojuma smaguma gribētu sašļukt, bet tad viņš saņēmās un, stingri noturēdamies, rupji un dikti teica:
«Biezumniek, kā tu tā vari domāt? Vai tu esi pustraks vai pilnīgi traks?»
«Puika,» Biezumnieks brēca, kurš vairs nevarēja savaldīties, «puika, izteic - vai es tevi saberzīšu!» Un viņš puiku stipri purināja.
«Kad tu gribi, lai izsaku un vairāk neko, tad: jā, es to padarīju,» Jānis teica...
Biezumnieks izsauca kādu lāstu vārdu un atlaida Jāņa plecus. Bet tad viņš kā nikns zvērs tam uzklupa, sagrāba viņu pie rīkles un žņaudza to ar visu spēku. Tikai ar vislielākajām pūlēm Jāņam izdevās atrauties; viņš sašutis iekoda Biezumniekam pirkstā un ar dūri iesita tam pa ģīmi.
«Tārps!» Biezumnieks, zobus griezdams, brēca, no dusmām gluži pārņemts, sagrāba Jāni, kā spalvu kušķi pacēla viņu uz augšu un tad ar visu spēku laida tam nokrist zemē.
Pakluss, sāpīgs brēciens skanēja no puisēna lūpām, viņš ar abām rokām nespēcīgi mēģināja pacelties, bet atkrita paģībis. Tumšas asinis plūda no viņa muguras - viņš bij uzkritis uz izkapts, kuru neapdomīgi tā bij atstājis zemē, ka gals bij uz augšu, un izkapts gals bij iedūries viņa mugurā...
Biezumnieks, kā par stabu pārvērties, uzskatīja savu dusmu nedzīvo upuri ar platu muti un stīvām acīm; bet tad, no briesmīgām bailēm pārņemts, gandrīz nemaz nezinādams, ko darīja, viņš, kur tam vajadzēja gādāt palīdzību, bēdza uz tuvējo mežiņu.
Kad Līze pēdīgi atnāca un jau no tālienes redzēja Jāni nekustoši pie zemes guļot, viņa, nekā laba neparedzēdama, gāja ātrāki un kā ārprātīga klupa Jāņam blakus zemē. Bet nākošajā acumirklī viņa atkal uzlēca stāvus, norāva lakatiņu no savas galvas, skrēja ar to pie tuvākā grāvja, iemērcēja to aukstā, neskaidrā ūdenī; tad viņa steidzās atkal atpakaļ pie Jāņa un spieda tam slapjo lakatu uz pieres.
Pēc kādām minūtēm viņš atvēra gurdenās acis.
«Biezumnieks?» - tas bij vienīgais vārds, kuru Līze aizsmakušā balsī spēja izrunāt.
Jānis pamirkšķināja acis.
«Ak Dievs, ak Dievs! Kā tad viņš zināja, ka tu -»
«Es... to... viņam... pats... sacīju... lai viņu... kaitinātu... Bet es... šķūni... neaizdedzināju... Kāds... cits... bija... pasteidzies... man... papriekšu... es... to gribēju... darīt... Steidzies... pēc... palīdzības... ai...»

* * *

Pēc trim dienām Jānis bij nomiris. Uz māju nesot, viņš bij zaudējis valodu un samaņu. Divi reizes palīgā atsauktais ārsts neko nebij varējis līdzēt, un paruna, ar kuru Krikumiene klusībā bij mēģinājuse apmierināties, šoreiz nebij piepildījusēs: Nezāle bij nokaltuse.
Nākošā svētdienā Jāni paglabāja.
«Dievs labi dara ko darīdams,» raudošā Krikumiene vairāk reizes teica saviem no kaimiņiem sanākušiem viesiem, kad tie Jāņa ātro nāvi pārrunāja. «Kas var zināt, kas no tā zēna vēlāk būtu iznācis... Es tikai vēlētos zināt, vai viņš pats tik nelaimīgi kritis, jeb vai varbūt skuķe - viņi abi bij tik nesavaldāmi - -»
Draudzes skolotājs pie kapa atkārtoja jau sen galvā iekaltu bēru runu un par savām pūlēm dabūja rubli, un brauca līdz uz bēru māju. Tur viesi dzēra kafeju un brandvīnu un ēda sivēna gaļu un .zirņus, un pēc tam jaunākie ļaudis pie harmonikas mūzikas drusku padancojās. Vēlu vakarā visi šķīrās.
Biezumnieks nebij atnācis uz bērēm, kaut gan arī viņš, kā Krikumienes tuvākais radinieks, bija ielūgts. Noskumuse saimniece izskaidroja saviem viesiem, ka viņas brālis caur ugunsgrēku stipri sabaidījies un neesot īsti vesels.
Līzi neviens nebij ievērojis. No kapsētas pārnākuse, viņa tūliņ bij uzsēdusies aizkrāsnē uz mūrīša un, pret visu vienaldzīga būdama, stīvām acīm skatījās uz zemi. Neviens viņu tur neredzēja, tikai viņas māte, kura arī bij atnākuse uz bērēm, šad un tad piegāja pie viņas, sacīdama kādus mīļus, mierinošus vārdus. Šai runīgajai sievai patiesi bij rūpes par savu bērnu, un, kad Līze liedzās pat pie vakariņām iet, tad māte iesāka raudāt.
«Meitiņ bērniņ, kas tev ir?» viņa bailīgi vaicāja. «Neskaties jel tik sveši uz visām pusēm, tu mani izbiedē, runā jel, izraudies, tu vēl nevienas asaras neesi izraudājuse, un es taču zinu, ka tu ar Jāni labi satiki un viņa nāve tev ķeras pie sirds. Bet nesēdi tā - tik mēma un auksta, ak Dievs, ak Dievs, nedari mani nelaimīgu! Tev strauja sirds. Bet apdomājies, tu esi mans vienīgais bērns, visa mana manta šajā pasaulē! Kad tu sev padarīsi kādu kaiti, tad es miršu žēlabās!»
Bet viņai nebij jāmirst žēlabās. Līze ne sev, nedz citiem nedarīja nekādas kaites. Viņa bij pārvērtusēs klusa un domīga, varēja brīžam stundām domīgi sēdēt bezdarbībā, bet citādi viņa bija palikuse, kāda bijuse. Kad viņa savu gadu pie Krikumiem bija nokalpojuse, tad viņa aizgāja pie vietējā mācītāja par kalponi, palika tur četrus gadus un tajā laikā no mācītāja kundzes iemācījās smalkus rokdarbus strādāt un ar šujmašīnu rīkoties. Kad viņa no mācītāja aizgāja, tad viņa ar māti pie kāda saimnieka nometās uz īri un nodarbojās ar sieviešu apģērbu izgatavošanu. Māte un meita tagad laimīgi dzīvoja kopā. Bet šī laime ilgi nepastāvēja. Jau pēc kāda gada māte saaukstējās, saslima un nomira. Līze izrīkoja mazas bēres, kurās salūdza vistuvākos radus, tad pamazām pārdeva visas savas lietas, izņēma pasi un teica, ka aiziešot uz Rīgu. Bet neviens no viņas pazīstamiem viņu ne tur, nedz citur vairs nav redzējis.
Bet kādu laiciņu pēc Līzes aiziešanas šāda briesmu ziņa izpaudās pa pagastu: «Biezumnieks nokauts!» Viņu atrada klētī, kur tas pa vasaru mēdza gulēt, gultā bez dzīvības. Nodiluse, īsa izkapts bij iedurta viņa sirdī...
Jāņa kaps, kurš katrā vasarā bij līdzinājies puķu dobei, pēc Līzes pazušanas pamazām panīka. Atraitnītes, neļķes un neaizmirsteles uz tā iznīka. Starp lielām nātrām vēl tikai kādas retas, zilas puķītes kā baidīdamās parādās, bet arī tās drīz iznīks, taps izskaustas, un uz sabrukušā kapa augs un kuplos tikai - nezāle.