RŪDOLFS BLAUMANIS

STĀSTS PAR CŪKU, KURA RUNĀJUSE

Ap 1870. gada lielā kara laiku kādā mūsu zemītes nostūrī, kur izglītības gaišums zemnieku prātus vēl nebij apspīdējis, sensenā māņticība un pesteļi kristītai ticībai par spīti vēl stāvēja kuplākos ziedos.
Bagātais Koklapu saimnieks šo zemnieku starpā nebij nekāds izņēmums. Viņš zināja tikpat maz par vāciešu slavu kā par franču nelaimi, un, kamēr princis Fridrihs Kārlis, Bazēns un miljoniem citu domāja par kaujām un ap Mecas cietoksni izlēja cilvēku asinis, tamēr Koklaps domāja par kaušanu, pastellēja mičojamās micas, skaloja un pildīja mucas un ložņāja ap savu cūkkūti. Gada kārta, kurā kauja plosījās ap Mecu, zemniekam, nu saprotams gan, ir ļoti nederīga priekš kaušanas, jo tad karstums vēl nav mazinājies, cūkas vēl nav treknas un abas rokas tam pilnas ar citiem darbiem. Tādēļ tad arī šai laikā neviens nekā nekauj, un Koklaps to arī nebūtu darījis, ja apstākļi viņu uz to nebūtu spieduši. Jo, proti, visstiprākiem pūšļošanas vārdiem un baušļiem par spīti izrādījās par vajadzīgu viņa meitu Edu sadot kopā ar kaimiņu dēlu Sprici Vimbu. Pāra vecāki, zināms, jau sen savā starpā bij nosprieduši, ka viņiem jāprecējas, lai reiz abu māju zemes gabali taptu savienoti, bet nu šī savienošana uznāca drusku pēkšņi. Pa burzu, kas caur to izcēlās, Koklaps tikai pirms četrām dienām vien vēl bij iedomājis savu lielāko cūku dzīrēm ielikt aizgaldā un drusku uzbarot. Un tagad viņš stāvēja pie tecilas, kuru mazs zēns ar visu spēku grieza, un tecināja tutenu, lai ar to nākamā rītā cūkai atņemtu dzīvību.
«Griez!» Koklaps kliedza, jo viņš bij lielās dusmās. Rudzi tika sēti, lini mērkti, vēlīnie kvieši pļauti, un nekur viņš pats nevarēja būt klāt! Šis tikai tagad atkal būs izdevīgs gads! Kaimiņš Bambans noskaudīs rudzus, kviešus ēdīs žurkas, un lini - tie nomirks mārkā sarkani kā gunsgrēks, jo tie tēviņi, tie puiši, izdara visu gluži vienkārši, neievērodami nekādas skolas. Zināms, kas tiem bēdas, ja put, put, - tā jau nav viņu manta!
«Griez!» saimnieks vēlreiz uzkliedza, ģīmī sarkans kā vēzis, un darīja tā, it kā gribētu zēnam durt.
«Saimniek!» puika iesaucās un būtu droši vien aizbēdzis, ja viņa mātei par viņa piepalīdzību pie kaušanas Koklaps nebūtu apsolījis zarnu ceturto daļu līdz ar plaušām un aknām.
Tātad viņš saņēmās un grieza tecilu, ka ūdens no silītes zem tās šāvās gaisā, un saimnieks un zēns tik uzmanīgi turpināja savu darbu, ka nedz viens, nedz otrs nepamanīja svešā vīrieša, kas pa ceļu ienāca pagalmā.
Tikai tad. kad tas bij pienācis gluži tuvu klāt un sveicināja, Koklaps pacēla acis un redzēja savā priekšā pilsētiski ģērbušos vīrieti ar ādas ceļa kuli pie sāniem un lielu, satītu lakatu pār pleciem.
Bet viņš neatņēma sveicinājuma.
«Nu?» viņš sacīja, ar kreisās rokas resno īkšķi tutena asumu rūpīgi izlūkodams. «Kupčs?»
«Nē.»
«Tā. Nav ar man lopu, ko pārdot. Ejiet te tāpat vien caur. Jeb vai jūs no manis ko gribiet, kungs?»
«Jā - es - tiesa gan - man - gribēju no jums lūgt naktsmāju, saimnieks. Esmu tā aiz biezas galvas no lielceļ noklīdis, apmaldījos, vakars ir klāt un atnesīs laikam lietu,» svešais runāja, nedrošs tapis caur saimnieka strupo nelaipnību.
Koklaps noskatījās pienācējā no galvas līdz kājām, braukāja arvien vēl ar īkšķi pa tutena zobiem un rādīja tad ar šo nāvināšanas daiktu uz istabas durvīm.
Svešā mirkļi pagriezās uz to pusi.
«Ko jūs tur redziet? Virs durvīm, es domāju,» saimnieks jautāja.
«Nekā.»
«Es arī nekā. Mana māja nav nekāds krogs. Vanderzeļļi še nedabū naktsmājas.»
«Bet, mīļais saimnieks, es lūdzu! Jūs redziet, vakars - lietus - šis vidus man pilnīg svešs - es arī nekā negrib par velti,» svešais stomījās.
«Ā - nekā par velti?... Vai protiet cūkas kaut?»
«Nē.»
«Linus mērkt?»
«Kas tas ir par darbu?»
«Rudzus sēt?»
«Nē.»
«Miežus pļaut?»
«Nē. Bet es protu - -»
«Zagt, kas tik man krīt nagos!» Koklaps bļāva, šoreiz tapdams zils kā plūme. «Jā, to es zinu! Zinu, kur mans kapara stopiņš galu ņēma! Šitāds tēviņš kā tu to man aiznesa. Un nu tu nāc un domā, tev arī pie manis laimēsies! Skaties! Kur tad tu jau esi saodis, ka savai meitai ieprecinu iegātni un taisu kāzas?»
«Bet, mīļais saimnieks, no tā nekā nezinu.»
«Un nāc tomēr izspiegot, kur gaļu kāršu, kur viesu zirgus siešu! Smalki deguni jums ir, tas man jāsaka. Bet es arī vis neesmu vakarējais. Es jūs, kundziņus, pazīstu. Prom, laukā no mana pagalma, pirms uznāk tumsa!»
Viegls sārtums sakāpa svešā vaigos, bet, paskatījies lietus debesī, kas nāca tuvāk un tuvāk, viņš savaldījās un sacīja:
«Tu maldies, saimnieks, ja domā, ka esmu kaut kāds blēdis vai zaglis. Man zagt nevajag. Skaties šurp!» Un viņš piegāja pie zēna, piedūra pirkstus pie viņa deguna - un spīdošs sudraba rublis nokrita zemē. Viņš satvēra otrreiz, satvēra trešreiz puikas degunu, un atkal un atkal līdzīgi naudas gabali noripoja mazajam pie kājām. Svešais salasīja tos rokā, paskandināja tos tajā un skatījās tad smīnēdams Koklapā.
Kā sālsstabā pārvērsts, šis brīdi stāvēja svešā priekšā.
Bet tad viņš atkal atjēdzās.
«Ā - tad tāds tu esi!» viņš kliedza pērkoņa balsī, atkāpās un aizvilka gaisā svešajam krustu priekšā. «Ak tās sugas!... Ber nedomā, ka man no tevis bailes. Nekā tu man nevari padarīt, jo es arī neesmu vis vakarējais! Nekā tu man nevari padarīt, ja ar tevi neielaižos, tādēļ projām, projām no manas mājas, es vēlreiz saku!»
Svešais, kas no savas burvestības laikam pavisam otrādas sekas bij sagaidījis, palika vēl acumirkli šaubīdamies stāvam un pagriezās tad uz iešanu, jo ātrais Koklaps taisījās viņam brukt virsū.
«Nu tad parād man vismazāk ceļu uz tuvākām kaimiņu mājām,» tas vēl sacīja.
Bet arī šī niecīgā laipnība viņam tapa liegta, un tātad viņš uz labu laimi sāka soļot pa ceļu, kas aiztecēja uz to pusi no kuras viņš nebija nācis...
Šis ceļš visupirms noveda no kalna lejā, tur atradās liela pļava ar siena šķūni. Ēkas durvis bij izceltas, un gājējs varēja redzēt, ka drusku siena bij ievākts. Pārējais vēl stāvēja tāpat gubās uz pļavas. Steigšanās ar kāzām laikam arī šito darbu bij pārtraukuse un apturējuse.
Uzmetis rūpju pilnu mirkli debešiem, kuri ar katru minūti tapa tumšāki un draudošāki, svešais tuvojās šķūņam. Labāku guļas vietu par kaut kādu kūtsaugšu ar drusku salmiem vai siena viņš jau arī nupat atstātās mājās nebūtu dabūjis. Viņš ievēla izcelto slieksni durvīs, nosēdās tajās, atslēdza savu somiņu un izņēma iz tās olu. Atlupinājis čaulu abos galos vaļā un pārliecinājies caur ostīšanu par viņas frišumu, viņš to izzīda un nometa čaulu zemē. Tad viņš uzēda gabaliņu rupjas maizes, ko par laimi svārku kabatā atrada, un iedzēra malku šņabja iz mazas, plakanas pudeles. Pēdīgi, izpīpējis pāri papirosu, viņš ietinās savā lakatā un apgūlās šķūņa dibenā.
Bet Koklaps agrāk nedevās pie miera, pirms ar ogli uz topu un zirgu kūts durvīm nebij uzvilcis jaunus lietuvēnu krustus un vēl daždažādi savu māju un mantu aizsargājis pret noburšanu.
Nākošais rīts tikko bij atausis, kad saimnieks atkal jau bij kājās un, zēna un kāda puiša pavadīts, devās uz cūkkūti, kur cūka briesmīgi trokšņoja, jo tā vakar vakarā bij atstāta nebarota.
Sarūdzis nelabi pavadītās nakts dēļ, jo bargs pērkons un sapņi par milzīgiem deguniem; iz kuriem sudraba rubļi bij biruši, Koklapam nebij ļāvuši mierīgi gulēt; saīdzis par cūkas caur ausīm ejošo kviekšanu, viņš durvis ar sparu atgrūda vaļā un pacēla cirvi, lai kustoni, ja tas dotos ārā, ar apreibinošu belzējienu nospertu gar zemi.
Bet durvis atsitās sienā un atlēca no tās atpakaļ, saimnieku nogrūzdamas pie malas, tā ka šis netrāpīja cūkas, kura tiešām tai pašā acumirklī no kūts drāzās laukā. Puisis un zēns tūliņ gan bēglei gula virsū, puisis to satvēra aiz auss zēns aiz citas, daudz mazāk cienīgas miesas daļas, - bet ar dusmīgu uh-uh šī atsvabinājās no saviem slepkavām un aizskrēja ar vareniem lēcieniem projām.
Nu iesākās trakiska dzenāšana.
Izsalkušais, tikai četras dienas aizgaldā noturētais, sabaidītais četrkājainis skrēja kā stulbs pa laidaru apkārt, izlauzās caur vārtiem un noslēpās Koklapa skaistajās, gatavās kaņepēs. Kad tās krustām šķērsām bija nomīdītas, cūka devās pāri pār kāpostu dārzu pusnopļautā kviešu laukā iekšā un no turienes pēdīgi pa kalnu lejā uz pļavu.
Sviedros plūzdams, gandrīz melns aiz dusmām, šad un tad satricinādams gaisu ar briesmīgākiem lāstiem un tutenu vicinādams, ko, pats nezinādams, kā, ar cirvi bija pārmainījis, saimnieks cūkai loba pakaļ un līdz ar viņu garā virknē visa viņa saime, kuru elliskais troksnis bija sasaucis kopā un kas godīgi bija palīdzējuse kviešu lauku pārvērst par klājienu.
Arī pļavā cūka vēl izskraidījās no labās uz kreiso, no kreisās uz labo pusi un miedza tad uz šķūni. Nabaga bēgle pēdīgi taču bija nokausēta un gribēja ēkā meklēt glābiņu. Bet, tikko tā ar priekškājām pār slieksni bija pārlēkuse, kad Koklaps, kas ar viltu bija noslēpies aiz kādas siena gubas, no paslēptnes izslējās laukā, cūkai uzgāzās virsū un nesamanīgās dusmās tai vairāk reižu savu tutenu līdz spalai iegrūda kaklā.
Pēc pāra minūtēm cūka bij beigta un gulēja uz sliekšņa tāpat kā Koklaps to bija notvēris: ar priekškājām šķūnī, ar pakaļkājām ārā.
«Tā tik bij jakts!» kāds izsaucās no pārējiem gūstītājiem, kas arī visi pa tām starpām pie šķūņa bija salasījušies. «Nudie, tādas traces vēl savā laikā nebiju piedzīvojis!»
«Jā,» kāds cits piebilda un slaucīja sviedrus, «kas to būtu domājis, ka šitādam zvēram tik žiglas kājas. Labi, ka tas beigts.»
«Skāde tikai par tām asinīm,» kāda taupīga vecene runāja. «Nu kāzām nebūs putraimu desu.»
«Nekā nevajaga nožēlot, māt,» otra gudri piezīmēja. «Viss notiek ar ziņu. Nezin vai kāds skauģis cūkai nebij ietaisījis, ka viņa tā trakoja. To nevar zināt... Nu ar tām nelabām asinīm arī viss jaunums būs projām.»
«Tā ir,» tagad saimnieks ar spēcīgu balsi iejaucās sarunā un visai apmierināts iesita cūkai ar tutena asmeni pa muguru. «Apburta viņa bijuse. Vakar vakarā par viņu nemaz neiedomāju. To izdarījis svešais acu apmānītājs.»
«Še pie šķūņa laikam arī kāds būdzījies,» kāds puisis tagad atkal sacīja. «Te guļ pussamīta ola.»
«Ā!» saimnieks iesaucās, čaulu ieraudzīdams. «To tas velna Bambans vai arī tas svešais vazaņķis še nolicis. Manu sienu tas gribējis noburt. Bet nu tev, draugs, neies lāgā. Es olu iebāzīšu rumbā.»
Un viņš pacēla čaulu, lai mājā piepildītu savus draudus.
Proti, ja olu iebāza vecā ratu rumbā, rumbu ar sērmūkļa puļķiem aizdzina cieti un to nogremdēja purvā, tad nešļava vairs nevarēja kaitēt, bet pašam nēsātājam bij jāmirst, ja Koklaps tam nedeva dzert.
«Uz māju un ar vāģiem šurp!» saimnieks tagad pavēlēja, un visi pagriezās uz iešanu.
Bet te notika kaut kas neticams, kas visu kājas sastindzināja un visu dzīslās asinis vai apturēja staigāt.
Cūka iesāka runāt.
Lēnām un dobji iz asiņainās galvas šādi vārdi dunēdami nāca ārā:
«Vai, vai, vai saimnieks!... Tava meita tikai tad drīkst taisīt kāzas... kad manu gaļu v i e n s v i e n ī g s vīrietis apēdīs... Viens vienīgs vīrietis....Vai, vai, vai saimnieks... citad nelaime nāks pār tevi... ar tādu ātrumu...kāds manām kājām bija.»
Bāls kā mironis Koklaps skatījās cūkā. «Vai jūs arī dzirdiet?» viņš gribēja vaicāt, bet pār viņa lūpām nenāca ne balsiens. Ar mēmu muti viņš tur stāvēja.
Bet cūka pa otro lāgu iesāka runāt un sacīja tos pašus vārdus. Tikai tagad tie likās nākam iz vēdera.
Un vēl arvien Koklaps mēms stāvēja šķūņa priekšā, un vēl arvien viņa saime ne locekļa nejaudāja kustināt.
Bet cūka pa trešu lāgu uzsāka runāt un sacīja atkal tos pašus vārdus, kuri tagad nāca iz tās miesas daļas, kas ārā gulēja. Tad trešo reizi iestājās īsts svinīgs klusums, kuru arī trešo reizi neviens neiedrošinājās pārtraukt.
Piepeši vesels bars elles garu šķūnī likās esam palaists vaļā. Jo uzreiz vienā kaktā dzeguze sāka kūkot, tad otrā lakstīgala pogāt, tad trešā kaktā suns sāka kaukt un riet, tad tā bij, it kā aiz šķūņa kāds zāģētu, un galu galā šķūni pildīja tāda rūkoņa kā bišu stropu.
Šādā troksnī klausoties, ļaudīm mati sacēlās stāvu. Pēdīgi bailīgākais pārmeta krustu un sāka mukt projām. Nu arī citi atjēdzās un nebij vairs turami. Trakos lēcienos tie saskrēja kalnā augšā - Koklaps, no jauna zils, melns, tāpat visiem līdz - un nonāca mājā, kā zivis sausā pēc elpas čāpstinādami.
Kad pirmais ārprātam līdzīgais uztraukums bija pārgājis un ļaudis pēc zemnieku paraduma viens otram atkal un atkal bija stāstījuši, ko nupat kopā bija piedzīvojuši un turklāt iztēlojuši savas jūtas, kādas tiem tai un kādas atkal tai acumirklī bija bijušas, izcēlās jautājums: kas nu būtu darāms? Skaidrībā visi bija tikai par vienu lietu: ja nenotika pēc cūkas vārdiem, tad Koklaps bij pazudis vīrs un māja drīzi drīzi izmirs kā mēra laikos. Arī olas nedrīkstēja bāzt rumbā, bet tā bija godīgi jāierok zemē, lai varenā acu apmānītāja vēl vairāk nesakaitinātu - padarīt viņam taču nekā nevarēja.
Bet kas gan to gaļu lai ēda?
Saltas skuras jau, tikai par to iedomājot, pārgāja pa kauliem.
Jeb vai Eda lai palika neizprecēta?
Tas arī vairs nedrīkstēja notikt.
Te saimniece pacēla savu balsi un sacīja, šī gan zinātu padomu, bet tas nekā nepalīdzētu, ja nupat piedzīvotais brīnums taptu izpausts. Vai visi mājas ļaudis cietīšot klusu?
Tas esot jādara, kad šis pavēlot, Koklaps sacīja un laida apkārt mirkļus, kuri katrai mutei izvilināja dziļākās klusu ciešanas apsolījumu. Lai tad nu saimniece runājot.
Visiem esot zināms, Koklapiene sacīja, ka tas Ādams Roga muižas purvos rokot grāvjus un kas par tēviņu tas esot. Lāpstu tas sev licis kaldināt kā puspūravietu, un maizes tas ik dienas apēdot pa veselam kukuļam un tomēr, kā pats viņai stāstījis, vēl nekad neesot bijis pilnīgi paēdis. Tas būtu vīrietis, kas to cūku visīsākā laikā aptērētu, ja viņš nekā nedabūtu zināt. Tam būtu jāiet pakaļ.
«Jā, bet ko tad lai viņam saka, kādēļ viņam tādu labumu dara?» kāds ievaicājās.
«Derība,» saimnieks īsi piebilda. «Pasaule mani sauc par tiepīgu cilvēku, labi, esmu noderējis, ka Roga to cūku triju nedēļu laikā apēdīs.»
Un pēc tam, kad Spričam bij aizlaista ziņa, ka kāzas atliktas uz vēlāku laiku, cūka ar trīcēšanu un drebēšanu pārvesta mājā, sacirsta gabalos un sasālīta, Koklaps atveda Rogu no muižas purviem un lika to pie saviem cūkas gaļas podiem.
Roga bija tiešām rudzu cilvēks ar glītu labsirdīga puikas ģīmi. Plāni mati, gaiši kā lini, apklāja viņa galvu, un tāda pat plāna ūsiņa rotāja viņa virslūpu. Bez mazākās šaubīšanās viņš saņēma pasaku par derību un stājās priecīgā prātā pie sava pienākuma izpildīšanas.
Kā izrādījās, tad saimniece nebij pārspīlējuse par viņa ēstgribu runādama. un Koklaps katrā citā laikā par to būtu iztrūcinājies un būtu to mēģinājis apturēt un aprobežot ar saviem spēcīgākajiem «vārdiem». Bet nu viņš par to tikai priecājās vien un gādāja, ka Ādamam vismazāk trīs reizes dienā gan vārīta, gan cepta, gan silta, gan salta nolādētā gaļa pilnās bļodās tapa celta priekšā.
Tā tas gāja apmēram kādu nedēļu. Tad milža vēders vienmuļīgā ēdiena likās būt apnicis: bļodas tik ātri vairs neiztukšojās.
Bet Koklaps nebija vis vakarējais. Tas zināja padomu. Viņš atrāva vaļā mucu gardā kāzu alus un pataisīja iz kāzu spirta spēcīgu šņabi ar zālītēm. Šie līdzekļi palīdzēja. Agrākā ēstgriba atkal ieradās, un nabaga rokpelnis, pēc savām domām, tagad dzīvoja kā Dieva ausī.
Bet šāda dzīve nepalika bez manāmām sekām.
Puiša miesas kaulainās, cietās formas pamazām nozuda, pieņemdamas patīkamu apaļumu, viņa rokas tapa mīkstas un baltas un viņa platie pleci vēl platāki, tā ka viņš tikai ar mokām svārkus varēja dabūt mugurā. Un, kad viņš kādā dienā nejauši - jo viņš nebūt nebij lieki lepns - ieskatījās Edas spogulītī, tad viņš sevis vairs nemaz lāgā negribēja pazīt: tik brangs, tik sārts, tik glīts viņa vaigs bij tapis.
Bet līdz ar redzamo ārējo pie viņa notika arī iekšēja pārvēršanās.
Līdz šim viņš bij bijis kluss, nedrošs un neveikls puisis, kas par citu neko nebija domājis kā par purviem un grāvjiem, par ēšanu un gulēšanu. Priekš cita viņam arī nebij atlicis laika. Bet nu viņš tapa drošāks un drošāks un dzīvāks un sāka prātot. Uz istabas tagad tikai maz vairs pazīstamām pusdurvīm atspiedies, savu ķuļķīti omulīgi kūpinādams, vai atkal uz ežmaļa nolaidies un noskatīdamies pļāvējos, viņš apsvēra un pārdomāja svarīgākās lietas... «Hm... Debesu tēvs tak laikam gan ir vareni gudrs, ka viņš cilvēkus tādus radījis, kādi tie ir. Viņš tos tā radījis, -ka tie katrā acumirklī var baudīt kādu prieku - ja to labi apdomā. Kad tu, cilvēks, ēd, tad mute un vēders priecājas, kad tu runā, tad tas mēlei kad tu klausies un dzirdi, tad tas ausij par patikšanu. Un, kad tu skaties un redzi, tad acs var priecāties... Acs ir citāda nekā vēders. Vēders ir piepildāms, acs nav. Kas acij patīk, tai viņa nevar un nevar diezgan noskatīties... Platos, garos, taisnos grāvjos, kuros starp melnām malām ūdens vienlīdzīgi vizēdams slīd uz priekšu, tajos acs diezgan nevar noskatīties un smukās meitās arī ne... Jā - smukās meitās arī ne...» Cik ērmoti, ka viņš to jau senāk nebij ievērojis. Viņš taču jau ilgi pazina Līzi, Ievu un Lieni, Koklapa kalpones, un Edu, viņa meitu, bet līdz šim tās viņa acīm nebija darījušas nekāda prieka. Un nu - nu viņš savus mirkļus no tām labprāt nemaz nebūtu vērsis nost un būtu nezin ko devis, ja it īpaši tai Edā vai divdesmit četras stundas no vietas netraucēti varētu nolūkoties. Bet tā tikai arī bij meita! Kā liepa ziedu laikā! Un kas par spēkiem viņai bij, un ko visu tā varēja nest! Ar trim spaiņiem tā gāja uz aku pēc ūdens un nāca atpakaļ - tik viegli kā cielava. Tiešām, maz bij tādu vīriešu, kas viņai varēja tikt līdz - vismazāk to paspēja tas Spricis Vimba, viņas brūtgans!
Un Ādams ēda, dzēra un slinkoja, un noskatījās Edā. Un viņa tam patika jo dienas jo vairāk.
Bet, kad atkal kādā dienā meita viņa priekšā uz galda bij nolikuse gaļas bļodu, viņš savu apkalpotāju satvēra aiz rokas.
«Ko nu?» Eda iejautājās un skatījās milzī.
Šis satverto roku palaida vaļā.
«Nekas, nekas,» viņš sajucis nomurmināja.
«Nekas?... Par ko tu mani aiztiki?»
Puisis saņēmās. Viņš pacēla acis un skatījās brīdi brašajā un pilnīgajā meitas stāvā. Viņa sirds ātrāk sāka pukstēt.
«Es tevī labprāt vienumēr skatītos,» viņš tagad sacīja. «Tu man patīc. Man gribas tevi turēt aiz rokas, lai tu paliec manā tuvumā.»
Eda nosarka.
«Kā tu runā,» viņa noteica.
Puisis nopūtās.
«Tu esi tāda meita, kādas vēl savā laikā neesmu redzējis,» viņš tad atkal turpināja. «Tu nu drīzi dzersi kāzas.»
«Jā...»
«Drīzi... Cik ērmoti... Man būs tevis žēl. Bet jādzer vien ir.»
«Jā,» Eda īsi atteica un izgāja ārā.
Un Ādams ēda, dzēra un slinkoja, un noskatījās Edā. Piepeši viņš to kādā dienā atkal satvēra aiz rokas.
«Vai viņš tev patīk?»
«Kas tad?»
«Ak nu - tavs brūtgans.»
«Tas?... Jā, tas... Esam jau no mazām dienām pazīstami, vecāki viņu gribēja, viņš atnāca vienumēr pie mums un bija tāds drošs un trakulīgs. Neviens nekā nesacīja, un es - es domāju, jāņem vien jau būs un nu - -»
«Vai viņš tev patīk?» Ādams viņu pārtrauca.
«Es nezinu.»
«Ā, tu man to negribi sacīt. Saki jel!»
Īss klusums iestājās.
«Viņš ir tik sīciņš, nespēcīgs un neglīts pret tevi,» Eda tad čukstēja.- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Pēc šīs sarunas Ādama ēstgriba bija kā rautin aizrauta, un nedz alus, nedz šņabis ar vērmelēm un rūgtām purva pupulakstu lapām to atkal varēja ietaisīt. Aiz errastībām par šādu pārāk nepatīkamu gadījumu Koklaps tikko netapa slims un izlaida savas dusmas pa vecam ieradumam pie saimes. Jā, reiz viņš kādu puisi gluži bez iemesla pat sasita. Bet sods par šādu netaisnību viņu arī sasniedza gandrīz uz pēdām. Proti, puisis aizgāja pie Ādama un izstāstīja viņam sīki un smalki, kādēļ šo turot «tā kā sprinci».
Ādams atplēta acis un sēdēja tad pusstundu, no vietas nekustēdamies, pie galda pilnas bļodas priekšā un atstutēja galvu rokā. Jo tā viņš vislabāk varēja domāt. Tad viņš uzmeklēja Koklapu.
«Lupata!» viņš tam uzkliedza. «Es nu zinu tavu derību. Reinis man to izstāstīja. Ā, tagad tu man esi rokā! Viens no diviem: vai nu tu man dod savu meitu par sievu, vai es vairs ne kumosa neēdu no tās sasodītās gaļas! Savu dvēseli uz elli ar to būtu varējis aizēst! Bet Edas dēļ es to darīšu. Man viņa patīk, tā ka bez viņas vairs nevaru dzīvot.»
Citā reizē Koklaps pēc šādiem vārdiem būtu sasaucis savus puišus, licis Ādamu sasiet, ielikt vāģos, aizvest uz muižas purviem un viņu tur kā mēslu vezumu izgāzt. Bet tagad viņš tikai pārmaiņām nobālēja un nosarka un sasita rokas kopā.
«Cilvēks! Apdomā jel! Vai tev nemaz nav jēgas? Vai tad tu nezini, ka tas Spricis - ka Eda - -»
«Visu zinu!» Ādams viņu pārtrauca. «Par neko, par itin neko nebēdāju. Tava meita - viņa man patīk, vai tu man viņu dosi vai nedosi?»
«Bet, Ādamiņ mīļais, ko tad Spricis teiks, kad tu viņam to Edu noņemsi!»
«Ko tas siena āzis sacīs!» Goliāts smējās. «Lai lūko tik pīkstēt, tad es viņu!...» Un tas satvēra dumbro Koklagu, pacēla to augsti gaisā, sakratīja viņu dūšīgi un nolaida tad atkal zemē. «Tā, lūk!... Miltos viņu saberzīšu... smalkos...»
«Eh!» Koklaps stenēja, izlocītās rokas glaudīdams. «Bet pūrs. Eh, eh... lādi Spricis jau aizvedis.»
«Aizvedis? Viņš jau nāk iegātņos.»
«Tikai tā par jokiem, lai man kristu kāzu taisīšana. Spriča veči tagad nevar - -»
«Tikai tā par jokiem! Nu tad lai joki paliek joki, ņem mani par īsto iegātni! Es lādi atvedīšu atpakaļ.»
«Spricis nedos.»
«Tad es lādi atvedīšu šurp līdz ar visu Sprici!» Ādams kliedza. «Vai tas ņirva domā, ka Eda viņam par viņa draudzību kaut ko parādā? Labi, tad es to parādu ņemu uz savu galvu. Tiklīdz viņš precēsies, es to viņam atmaksāšu ar augļiem, ja viņš to vēlēsies!»
«Ādam, tu esi gatavs pagāns. Ak Dievs... neesmu vakarējais, bet tādas lietas... Vai tad tevi mana meita arī grib?»
«Viņa grib.»
«Vai tā? Nu tad vēl kādas dienas apdomāšos... Ak šī cūka, šī cūka... nelaime man jau sāk brucin virsū...»
Pagāja pāris dienu, kurās Koklaps apdomājās, Ādams neēda gaļas, un saimniece nezināja, kas notiks, un tādēļ uz kaimiņiem kādai vecai sievai aizsūtīja pakaļ, kas visādās dzīves nesapratnēs gan ar vārdiem, gan ar darbiem mācēja palīdzēt.
Pēdīgi Koklaps redzēja, ka bija paspēlējis un ka viņam jāpieļaujas, un tādēļ viņš pieļāvās arī.
Nu Ādams atkal sāka ēst gaļu un aizbrauca uz Sprici Vimbu Edas pūram pakaļ.
Spricis bja vieglprātīgs puisis un piederēja pie tās tāļu izplatītās vīriešu sugas, kurai mīlestība viņas dziļākā jēdzienā pilnīgi sveša. Viņam tālab viena meita bija gandrīz tikpat mīļa kā otra un Eda patīkamāka par citām - robežu dēļ. Kad nu Ādams viņam ļoti nopietnā kārtā atklāja iemeslu, kādēļ atbraucis, un turklāt savā izskaidrojumā iepina dažādus viegli saprotamus draudus, tad Spričam tika bail, jo viņš domāja, milzis sākot muldēt. Bet pārliecinājies, ka Ādams nebija nedz dzēris, nedz prātā jucis, viņš tikko varēja savaldīt smieklus par tādu aplamību.
«Ņem viņu, ņem viņu!» tas izsaucās. «Bet tā kā tu tikai man vēlāk nekā nepiemet!»
Spriča veči nu gan tik ātri nebija pierunājami izdot lādi, bet tomēr darīja to pēdīgi, kad tiem dēls slepeni bij apgalvojis, viņam esot drošākie pierādījumi, ka šis Bambana Līzei patīkot. Bambans taču esot tikpat bagāts kā Koklaps, - ja gribot, šis precēšot Līzi...
Tātad Ādams priecīgi aizbrauca ar lādi, apēda cūku atkal ar labāko ēstgribu līdz pēdējam kumosam un nodzēra pēc kāda laiciņa kāzas.
Jā, viņam agri bija jāiesāk taupīt, jo šis dzīres bija gan pirmās, bet nepalika pēdējās viņa laimīgā, svētītā laulībā.