RŪDOLFS BLAUMANIS

VĪNDEDZĒS DRĪZI BŪS KĀZAS

«Vindedzēs drīzi būs kāzas! Vīndedzēs drīzi būs kāzas!» mazā, četrus gadus vecā Mārīte jautrā balstiņā stāsta savam lellim, to lielā cibas vākā sēdinādama. «Vai tu dzirdi ar? Vīndedzēs drīzi būs kāzas!»
Bet lellis lūkojas vienaldzīgi ar savām stīvajām acīm zilajā gaisā, kas pār Vīndedzēm un viņu lielo pagalmu izstiepjas. Izņemot Mārīti, kas pagalma vidū kavējas, un lielu runci, kas netāļu no viņas laiski saulē gozējas, Vīndedzēs neviens cits dzīvs radījums nav manāms, un tiešām varētu domāt, ka māja atstāta šo divu uzraudzībā, ja istabā, kuras durvis līdz kājai stāv vaļā, šad un tad mazs troksnis nebūtu dzirdams. Šo troksni saceļ saimniece, plāceni krāsnī šaudama un gatavu atkal vilkdama ārā, jo šodien ir sestdiena un saime visa uz pļavas, kur pēdējais siens jāsakopj un jāsabāž šķūnī. Lai gan viņai pilnas rokas darba, tad tā tomēr neaizmirst ik pa minūtei pagalmā paskatīties, ko Mārīte dara. Kaceniete bērnu atstājuse mājā, lai tas viņu nekavētu pie siena sakopšanas.
Pēdējos kukulīšus no krāsns izvilkuse un uz saimes galda salikuse, saimniece nolauž no jau atdzisuša kukulīša labu gabalu, iziet ar to ārā un tuvojas Mārītei, kas tagad leļļa galvā pa cauro pakausi bāž zāli.
«Vai kūkas arī gribas, Mārīt?» saimniece vaicā un rāda bērnam mīksto, balto plāceņa gabalu.
Bērns nosviež lelli, pieceļas un izstiepj abas rociņas.
«Gribas gan.»
«Es tev tūliņ došu kūku, tikai pasaki vēlreiz, kas Vīndedzēs drīzi būs?»
«Vīndedzēs drīzi būs kāzas!» mazā pļāpiņa atkārto, ķepuro aiz prieka ar kājām un ņirbina pirkstus pēc «kukas».
Saimniece nolaižas zemē pie bērna un paņem to klēpi.
«Kas tā teica?» viņa jautā, pareizi noprazdama, ka bērns šos bez sajēgas izrunātos vārdus kaut kādam noklausījies. «Vai tā teica māte vai tēvs?»
«Māte,» bērns atbild un runā patiesību, jo viņš tiešām šos vārdus no mātes mutes dzirdējis.
«Un ko māte vēl teica?»
«Nekā... Do nu kuku...»
«Tūliņ, tikai pasaki, ko māte vēl teica.»
«Viņa teica daudz daudz,» bērns atbild, noģizdams, ka vārdi «nekā» saimniecei nav pa prātam.
«Nu, redzi nu... Vai māte arī teica, k a m Vīndedzēs būs kāzas?»
«Nē,» meitens atbild un smīn šķelmīgi, jo viņš domā, ka saimniece ar viņu jokojas. Saimniece atkal, skatīdamās šķelmīgajā ģīmītī, domā to pašu no bērna.
«Ej nu - stāsti nu vien, Mārīt, ko māte sacīja,» viņa runā. «Kam būs kāzas? Es tev arī iedošu graudiņu cukura, ja man to pateiksi.»
Cukurs ir saldens, kāzas laikam arī saldenas. Mārītei gribas cukura, saimniecei laikam gribas kāzu. Un mazā prātniece apķeras viņai ap kaklu un iečukst tai noslēpumaini ausī: «T e v būs kāzas!»
Laimīgi Vīndedziete iesmejas.
«Man!» viņa izsaucas un noskūpsta mazo. «Man! Ej taču!... Un kam vēl?»
Mārīte iepleš acis. Vai viņai vēl jāatbild? Vai tad tā kuka šoreiz tik grūti jānopelna?... Viņa nezina, ko atbildēt.
«Nu, kam vēl būs kāzas?» ziņkārīgā saimniece bez žēlastības taujā tālāk.
Bērns saviebj lūpiņas un skatās nepacietīgi apkārt. «Kam vēl būs kāzas?...» Te viņš acis uzmet kaķam.
«Inčam arī būs kāzas,» viņa saka un rāda ar nopietnu ģīmi uz runci, kas, piecēlies sēdu, mazgā balto priekšu.
Lai gan saimniecei šī atbilde nepatīk, tad tai tomēr jāpasmejas.
«Cilvēkiem vien jau ir kāzas,» viņa izskaidro. «Saki, - vai tētam vai Jāņam, vai Juram būs kāzas?»
«Juram būs kāzas, Juram būs kāzas,» mazā iesaucas, Jura vārdu dzirdēdama. Juris pret viņu ir ļoti labs, viņš to labprāt učā, nes viņai ogas, dod viņai medu. Medus ir saldens, Juram arī vajaga kaut kā saldena.
«Nu tu esi laba,» saimniece jautri iesaucās, paceļ bērnu gaisā un tad to nosēdina zālē. «Še nu kuka, ēd nu kuku.»
«Kur cukurs?» Mārīte prasa.
«Tūliņ, tūliņ dabūsi.» saimniece ieiet istabā un izņem no skapja graudu cukura un glāzi. Glāzē viņa ielej pienu un iznes to līdz ar cukuru bērnam pagalmā. «Tā, ēd nu launagu.»
Viņa pate arī vēl nav launagu ēduse. Viņas istabā uz galda neaiztikta stāv tase ar skaistu, dzeltenu, nupat taisītu sviestu, stāv smalkais plācenis, stāv krūze ar saldenu pienu - bet viņai negribas ēst, prieks visu izsalkumu aizdzinis... «Vīndedzēs drīzi būs kāzas!...» Tātad saime šos vārdus jau tik bieži daudzina, ka pat nepraša bērns tos paturējis galvā. Nu jā, nav jau par to arī ko brīnoties, Vīndedziete nekad nav slēpuse, ka viņai Juris patīk, un Juris - nu, tas jau saimnieci katrā izdevīgā brīdī nes vai uz rokām. Būtu arī ērmoti, ja viņš to nedarītu. Būtu tiešām ļoti ērmoti, ja izdienējis zaldāts, kam kapeikas nav pie dvēseles, liegtos nākt pie Vīndedzietes iegātņos un kļūt par visā apkaimē slavenas mājas saimnieku. Tikai ērmoti, kādēļ Juris viņu vēl nav uzrunājis. Drīzi būs gads apkārt, kamēr viņš pārnācis no zaldātiem un pie Vīndedzietes iestājies dienestā, bet vēl arvienu viņš nav atradis izdevīga brīža saimniecei ievaicāties: «Vai neprecēsimies?...» Bet tāds jau viņš ir - par daudz godīgs. Tāds jau viņš bij, pirmo lāgu Vīndedzēs dzīvodams. Nepiedūra pie meitām ne pirksta. Nu jā, labi jau ir, kad puiši ir godīgi, labi ir, kad Juris neknakstās ap mājas kalponēm vai pat ap pašu Līžuku, saimnieces vienīgo meitu, tikai no bildināšanas viņam nevajadzēja kaunēties. Jeb vai viņš varbūt gaida, lai Vīndedziete to dara viņa vietā? Tas jau vecuvecais, paradums, ka saimnieces uzrunā tos puišus, kurus tā grib ņemt iegātņos, un nevis puiši saimnieces. Nudie, Juris to gaida arī no Vīndedzietes, it sevišķi varbūt vēl tādēļ, ka viņa drusku vecāka par puisi. Zināms, zināms, tā ir! Ā - kādēļ tas Vīndedzietei agrāk nebij ienācis prātā, nu jau viņi sen būtu varējuši būt vīrs un sieva!
«Bildināšu viņu vēl šodien, bildināšu viņu pirmā vietā, kur viņu vienu sastapšu!» -tā saimniece domā, un pie tam viņas sirds top tik viegla un priecīga, kāda tā ilgi nav bijuse.
Ātri viņa noliecas zemē pie bērna, kas, cukuru apēdis, jautri iesmejas un abas rociņas sniedz saimniecei pretim, un sauc: «Up!»
«Up!» saka saimniece, paņem bērnu aiz padusēm, paceļ to augsti gaisā, griežas ar viņu apkārt un smejas, un gavilē: «Vīndedzēs drīzi būs kāzas!»

* * *

«Up!» Kaceniete saka, paceļ klēpi siena, nes un noliek to uz lapām. Tad viņa atpūzdamās apstājas, slauka sviedrus no pieres un skatās citos siena kasītājos. Sieva pasmīn. Visi citi kasītāji, pa pāriem izdalījušies, strādā noņēmušies, tikai Jura un Līžuka vien nekur neredz, un viņu līdz pusei saliktā siena guba birzes malā stāv kā stāvējuse jau vai veselu pusstundu.
«Vai tie abi šodien vairs nemaz no birzes nelīdīs ārā,» viņa runā uz vīru, kas pienācis arī savu siena klēpi uzliek uz lapām. «Ja Vīndedzēs drīzi nebūs kāzu -»
«Tad te drīzi būs cits kāds godiņš,» vīrs pārtrauc sievu, piespiež nolikto sienu ar grābekli cietāki pie lapām un iet, un kasa mierīgi tālāk.
Bet birzītē stāv divi notvīkuši cilvēki, kas tikmēr skūpstījušies, tikmēr skatījušies viens otram acīs, kamēr tie aizmirsuši pussalikto siena gubu un visu pasauli - izņemot Vīndedzieti. Par šo viņi dzīvi sarunājas un pēdīgi sāk tiepties.
«Viņa neatļaus,» Juris saka.
«Viņa atļaus,» Līžuks apgalvo.
«Viņa neatļaus, nudie neatļaus,» Juris atkārto. «Vēl viņnedēļ viņa teica, šī jau tevis citam nedošot kā saimniekam, un svētdien dzirdēju, ka viņa ar Sīlēnu klētī runāja, tu esot par daudz agri izlaista mācībā un no preciniekiem nemaz nevarēšot atkauties; bet, lai tie tikai nākot vien, agrāk kā pēc diviem gadiem tevis nelaidīšot un nelaidīšot projām.»
«Tikai pēc diviem gadiem vien vēl!» Līžuks izsaucas un iesmejas. «Juri, tu lāgā nebūsi dzirdējis. Noklausījos, ko māte ar Sīlēnu svētdien istabā runāja. Viņa teica, ka Vīndedzēs laikam drīzi būšot kāzas, un prasīja; kura govs būtu kaujama. Kam tad nu citam tās kāzas gribēs taisīt kā man - kā mums abiem.»
«Ā - un ja nu viņa būtu runājuse par savas pašas kāzām? Diezgan jauna un priša vēl ir, un Sīlēns arī par velti ik svētdienas šurp nesnāj - saimniecību sakās pārraugot, bet saimniecē raugās.»
«Vai tu domā, ka māte ar Sīlēnu saprecēsies?» Līžuks vaicā un skatās drusku pārsteigta puisī. «Juri, tā jau būtu mūsu lielākā laime! Māte aizies uz Sīlēniem par saimnieci un atdos mums Vīndedzes... Kā tad mums vēl trūks!...»
«Tad jau nu mums gan nekā vairs netrūktu,» puisis apgalvo, smīn sapratīgi un bada ar grābekļa kātu sūnas.
«Nu, un ko tad nu vēl gaidi, ka nerunā!» meitene baras. «Nudie gan, Juri, ja tu drīzi ar māti nerunāsi, tad es to darīšu pate. Kauns gan ir, kad apdomā, ka tādam puisim, kas turku karu izkarojis, nav tik daudz dūšas - no mātes izprasīt meitu.»
«Ko nu par dūšu runāt,» Juris saka un saslienas stāvu, liels kā lērums. «Dūša man ir kā miets. Es tikai ar savu runāšanu negribu «blamierēties» - tas ir viss.»
«Blamierēsies jau gan,» Līžuks zobojas. «Juri, Juri, vai tad tu reiz nenopratīsi, ko tas nozīmē, ka māte pret tevi tik laba? Vai tu tiešām domā, ka viņa bez iemesla tevi kur varēdama liek pie vieglāka darba un kur varēdama tev dod labāku ēšanu? Ak, viņa laikam gan vienādiņ teiktu: «Līžuk, iebāz nu vairāk siera ķešā, lai Juram arī tiek, paņem nu plāceņa tā līdz, ka Juram arī vari dot,» - ja viņa ar tevi negribētu tikt rados.»
«Jā, mīļā, tā tu domā. Tu katru nieka lietiņu iztulko mums par labu. Es tā nevaru. Man vienādiņ stāv prātā, kas es esmu: pliks, izdienējis zaldāts. Es domāju, ka māte pret mani tikai tādēļ tik laba, ka viņa redz, kāds es strādnieks. Otra tāda viņa Vīndedzēs laikam gan nebūs piedzīvojuse.»
Meitene iekustas nepacietīgi un atmet ar roku.
«Tātād tu negribi runāt!» viņa pusdusmīgi izsaucas. «Labi. Tad es šovakar vēl mātei visu izstāstīšu. Ta tad būs kauns - izkarojies turku karā un nevīžo no mātes izprasīt meitu!»
Un viņa satver pie eglītes pieslieto grābekli un taisās birzi atstāt.
Bet Juris viņai aizstājas ceļā.
«Pagaidi nu, pagaidi,» viņš saka un smejas par meitenes dusmām. «Kad jau nu tu tā gribi, gribi, lai māte mani rīt aizdzen no Vīndedzēm, - to varam ātri panākt. Es jau tev teicu, dūšas man netrūkst: iešu un izrunāšos uz pēdām ar māti.»
Meitenei uzmetis jautru mirkli, puisis atstāj birzīti un soļo lēnām pussaliktai gubai garām, pāri pļavai uz māju.

* * *

Juris nava skaists puisis. Caur ko viņš mātes un meitas labpatikšanu iemantojis, tas ir viņa spēcīgais, kara dienestā norūdījies augums, viņa krietnā, vīrišķā daba un viņa lielā apdomība vārdos un darbos.
Ceļā uz māju puisis gudro, ar kādiem vārdiem saimniecei atklāt savu nodomu.
Nokļuvis pie Vīndedžu rijas stūra, Juris ierauga pagalmā saimnieci un dzird, kā viņa, ar bērnu riņķī griezdamās, iesaucas. Saimniece ierauga puisi, notvīkst kā brūklene, nolaiž bērnu ātri zemē un nozūd istabā...
«Vai nu viņa domā par sevi un Sīlēnu, vai par Līžuku un mani, bet par precēšanos viņa domā,» Juris pie sevis prāto, pienāk pie istabas un ieiet ķēķī. Nākot ticis tā drusku siltāk ap dūšu: jāiedzer malks ūdeņa.
Pa tam saimniece stāv savā istabā spoguļa priekšā. Tiešām viņa neizskatās daudz vecāka par Juri. Ģīmis viņai sarkani balts kā jaunai meitai, acis žirgtas, piere - - jā, nu tur ir trīs mazas krunciņas. to Juris nemaz nepamanīs. Cik labi, ka viņš atnācis uz māju. Gluži kā atsaukts... Bet kur tad viņš kavējas?...
Saimniece gaida, gaida, iziet ārā un sauc: «Juri!»
«Jā,» Juris atbild ķēķī un iznāk ārā. Puisis «ar dūšu kā miets» izskatās mazliet nedrošs.
«Nu, kā tad nu atnāci uz māju?» saimniece laipni vaicā.
«Nu tāpat vien, drusciņ nodzerties - slāpa,» Juris atbild.
Saimniece uzklausās. Drusciņ nodzerties... kas tā par runāšanu, vai tad aka pļavas malā jau izsusējuse?... Nudie, kad tikai Juram tas pats nav iešāvies prātā, kas viņai... Zinādams viņu vienu mājā, tas atnācis un nu laikam gribēs - -
Saimniece neizdomā līdz galam, bet pamet ar roku un saka:
«Ak tā. Nu ko tad tu pa ķēķi ložņā! Nāc istabā, nodzersies piena un nosmeķēsies mīkstā plāceņa - launaga jau laikam neesi ēdis?»
«Nē,» puisis atbild un kļūst atkal drošāks: viņš notrāpījis īsto brīdi - saimniece ir labā prātā.
Viņi ieiet saimnieces istabā, un saimniece Juram liek nosēsties pie galdiņa un nosēstas pate viņam pretim.
«Tā,» viņa saka un skatās puisim acīs. «Es arī vēl neesmu launaga ēduse. Tagad ēdīsim abi reizē.»
Juris pārlaiž acis pār istabu. Cik glīti tajā viss izskatās, cik jauki būtu, ja viņš te varētu dzīvot...
«Nu,» saimniece skubina puisi uz ēšanu un stumj piena trauku viņam tuvāk.
«Nu ir laiks sākt runāt,» Juris domā un sāk - ēst... «Velns, tavu sasodītu būšanu, tas pirmais vārds negrib un negrib nākt pār lūpām.»
Juris ēd un dzer, un arī saimniece drusku mānās apkārt ap plāceni un sviestu.
«Vai šodien beigsiet?» viņa vaicā.
«Beigsim,» puisis atbild un ēd.
«Nemaz nezinu, ko lai tagad iesākam,» saimniece turpina valodu. «Rudzi vēl nav gatavi, un visi citi darbi padarīti. Tā mums vēl nevienu gadu nav veicies. Ir Sīlēns brīnās.»
«Nu vajaga pa to laiku, līdz rudzi pļaujami, krietni izballēties,» Juris saka, paceļ krūzīti un dzer, galvu atgāzis, lai saimniece nemanītu, ka viņš notvīkst.
«Ko tad nu bez iemesla ballēsies,» saimniece runā puiša notvīkšanu pamanīdama. «Ja nu uznāktu kāds gods vai... tad nu... bet tāpat vien...»
«Godam drīzi iemeslu var dabūt, ja grib vien,» Juris runā, kam piepeši iekrīt prātā papriekšu aptaujāties, kā saimniece domā par savu saprecēšanos ar Sīlēnu. «Runā jau, ka tu gribot precēties, un cilvēkiem laikam būs taisnība, jo tu pirmiņ pagalmā par velti nedziedāji, ka Vīndedzēs drīzi būšot kāzas.»
Saimniece atzvilst krēslā drusku atpakaļ un iesmejas īsi un jautri.
«Nē,» viņa atbild, «par velti gan tā nedziedāju. Es drīzi precēšos. Bet no tevis jau runā to pašu: tu jau arī drīzi taisīšot kāzas.»
«Vai nudie?» Juris ātri un priecīgi iejautājas. «Ak tu laime, laime: Līžukam taisnība, viņa viņu ņems par znotu!»
«Nudie, jānudie,» saimniece jokodamās dievojas un tad piebilst šķelmīgi: «Tikai nezinu, ar ko. Dzīvo jau gan laikam tava līgava aiz deviņu kungu robežām!»
«Ko nu aiz deviņu kungu robežām meklēsi, kad tepat Vīndedzēs smuku smukā zied kā roze,» Juris atbild. «Nē gan, saimniec, to gan nekad nedomāju ka ar mani būsi mierā. Sen sen jau būtu runājis, ja nebūtu bijies, ka pēc pirmā vārda par to lietu man šausi vai par ausi.»
«Ak tu dieviņ!» Vīndedziete iesaucas un smejas. «Vai tad tu vista laiku biji akls? Vai neredzēji, kā pret tevi izturējos? Gribēju jau pēdīgi vai pate ar tevi sākt runāt. Bet nu gan nekavēsimies ar kāzām.»
«Varētu tās jau pēc divām nedēļām taisīt man jau nu tas ātrums nav nepatīkams, bet ap to laiku būs rudzi gatavi.»
«Ak - lai izbirst pēdējā vārpa tīrumā, vai mums par to jābēdā!» laimīgā saimniece izsaucas. «Pēc divām nedēļām dzersim kāzas - četras dienas no vietas!»
«Nu, manis dēļ arī. Bet, kad jau, tad jau: dzerat jūs tad arī savas.»
«Ko?»
«Dzerat jūs tad arī savas.»
«Nu, mēs jau tad savas dzersim.»
«Ak tā, es domāju, tu runāji par mūsu kāzām.»
«Nu jā, par mūsu.»
«Tas ir, par jūsu.»
«Par mūsu - tev nu jūk valoda,» saimniece saka un smīn.
«Nē, nē, nu mēs viens otra nesaprotam,» puisis atbild. «Tu gribi, lai es ar Līžuku pēc divām nedēļām dzeru kāzas. Labi. Bet kad tad tu savas dzersi ar Sīlēnu?»
«Ar Sīlēnu?» saimniece iesaucās. «Es ar Sīlēnu?...»
Puisis skatās saimniecē un priecājas, ka tā tik pārsteigta.
«Tu laikam gan domāji, ka nezinu, ko tu apprecēsi,» viņš runā. «Ā - es diezgan jūsos esmu noskatījies un noklausījies. Bet, sievasmāt, tu jau negriez plāceni, bet pirkstā... Un skaties, tur nāk Sīlēns. Vai ne, es viņam tak tūliņ drīkstu pastāstīt, ka Vīndedzēs drīzi diviem pāriem būs kāzas?»