RŪDOLFS BLAUMANIS

ZIRGS, TRĪS GOVIS UN SIMTS RUBĻU

Viņu sauca par Pupulakstu Reini, un viņš bija panīkuša saimnieka dēls. Tā kā tēvs nejaudāja un nejaudāja izkulties no parādiem, kungs arī ne mazākā mazumiņa neatlaida, tad tas pēdīgi nelūkoja vairs krāt un taupīt, bet notērēja visu, kas ienāca. Tā labajām dienām ātri pienāca gals. Mājas pārgāja cita rokās, bet abiem Pupulakstiem bij jāiet par kalpiem, ja tie zobus negribēja kārt vadzi. Tā bij grūta dzīve, kas tagad priekš abiem iesākās. Viņi sajuta, ka starpība starp saimnieku un kalpu, starp saimnieka dēlu un kalpa dēlu tak lielāka, nekā tā izliekas.
Pret raizēm par šādi pārvērtušos dzīvi tēvs sāka lietot līdzekli, kuru Reinis nevarēja atzīt par pareizu, proti, tas sāka dzert. Lai gan Reinis bij jaunākais, tad viņš tomēr bij saprātīgākais no abiem. Viņš domāja: «Ko lai man dzeršana līdz? Ko caur to panākšu?... Dzērājs netiek bagāts, lai gan paruna saka: jo dzer, jo bagāts, bet tas gan var tikt pie mantas, kas krāj.» Un viņš apņēmās arī caur šo līdzekli - tas jau arī bija vienīgais - atkal pamaziņām rāpties uz augšu. No tiem desmit rubļiem algas, ko tas dabūja pirmajā gadā, viņš jau piecus nolika pie malas un gribēja, lai tēvs darot tāpat ar savu atlikušo algu. Bet šis nekā no tā negribēja dzirdēt, bet salēja visu jau ar nerimstošu slāpšanu slimojošā rīklē. Pabalsta no mātes puses Reinis nevarēja gaidīt, viņa bij slimīga un drīzi arī nomira. Tātad Reinis turpināja viens pats grūto krāšanas darbu. Divdesmit gadus vecs, viņš jau bija sarausis prāvu summu, proti, simts desmit rubļus. Vēl vajadzēja divisimts astoņdesmit rubļu, tad viņš varēja tikt par saimnieku, jo ar četrsimts rubļiem viņš cerēja uzņemt mazu vietiņu vai pusmāju, Te viņu nelaime grūda, ka tas iestājās kāda saimnieka dienestā, kuram māsa izpildīja saimnieces vietu.
Šitai māsai bij meita, un šo meitu sauca par Natāliju Amāliju Rozāliju Bedrīti, viņas mātei bij vārds Aža Bedrīte, bet viņas tēvam - Jeannot Mhatthiencque. Jeannot Mhatthiencque savā jaunības nevainībā bij saucies par Jāni Matiņu un ganījis cūkas. Pārvēršanās bij notikuse ap to pašu laiku, kad Matiņš pagasta skrīvera amatu bij uzņēmis kādā Augškurzemes vai Lejasvidzemes pagastā, lāgā to nezinu, tas arī ir viena alga.
Saimniece bij ļoti krietna māte, kas prata par to gādāt, lai meitiņa nesajustu trūkuma, kas cēlās caur to, ka tai pasaules priekšā nebij tēva. Cik neizsakāmi viņa savu vienīgo lolojumu mīlēja, var noģist jau no tā, ka viņa, kad bērns bij jākristī, pa kalendri meklēja veselas trīs dienas pēc trim skaistākajiem sieviešu priekšvārdiem, iekam tā sadabūja kopā Natāliju, Rozāliju, Amāliju.
Arī, kad mazajai Natālei - tā, lūk, ļaudis sauca viņas mīlulīti, neievērodami viņas pretošanos pret šādu sabojāšanu, - arī, kad Natālei bij jāliek pakas, Aža parādīja, cik liela viņas mīlestība pret bērnu bija. Viņa labāk aizmaksāja soda naudu nekā no bezjūtīgā ārsta lika sagraizīt Natāles nevainīgās rociņas. Ka Natāle vēlāk sasirga ar pakām, to nelaimi, nu zināms, māte nevarēja novērst, lai gan viņa pret to izlietoja visuvisādus līdzekļus. Nedz apsvēpēšana ar egļu sveķiem un paegļiem, nedz maza kulītiņa ar «drīveldreķi», kas Natālei bij jānēsā pakrūtē, - nekas, itin nekas Natāles neizsargāja no saslimšanas!
Pašas par sevi ņemtas, paku rētas nu gan nav ļaunas, un uz vīrieša ģīmja tās nenozīmē tikpat kā nekā. Lieta turpretim otrāda, ja viņas parādās uz sievietes «cipurbleķa» - kā mana krustmāte saka. Tur tās nozīmē nelaimi. Jo bieži vien notiek, ka pakainas m e i t a s paliek meitas visu mūžu vai apprecē atraitni ar trim, četriem un vairāk bērniem.
Arī Bedrītes Aža bij piedzīvojuse divus šitādus atgadījumus un tādēļ ne bez iemesla baidījās, ka trešo piedzīvošot pie savas meitas. Viņa tādēļ saņēma visus spēkus, lai novērstu draudošās briesmas. Būdama sieva, kas pazīst cilvēkus, viņa visupirms grieza vērību uz to, lai Natāle - saprotams, tad, kad tā jau bija pieauguse - labi izskatītos. Bet labs izskats, kā katrs zin, atkarājās no trim apstākļiem: no glīta ģīmja un auguma, glīta apģērba un no tīrības.
Par savu augumu Natāle, paldies Dievam, nevarēja sūroties, bet ģīmis tai jau nu nebija jauks un, saprotams, arī vairs nevarēja tikt pārvērsts par jauku; māte tāpēc nopūlējās, lai tas kļūtu brangs un sārts, jo viņa zināja, ka šādi ģīmji arī atrod cienītājus. Tā kā viņa bij pārvaldniece par visiem zemnieku saimniecības kārumiem, tad tai šāds darbs nenācās grūti.
Grūtāki jau nācās tikt pie glīta apģērba «basta» un vilnainiem lakatiem. Jo, ko māte ar meitu kopā pelnīja, ar to nebūt nebij diezgan priekš Natāles vajadzībām. Bet arī šai lietā Bedrītes Aža zināja līdzēties. Tā iekūlās tuvā draudzībā ar tā saukto «klibo» žīdu, kas labprāt pēc pirmlaiku tirgošanās kārtas iemainīja preci pret preci. Dažs labs naža galiņš sviesta, daža laba saujiņa auzu un rudzu miltu, daža olektiņa, daža vistu oliņa ieslīdēja žīda rokās. Par to nu atkal Bedrītes Ažas drēbju lādē ieradās dažs gabals «kleitu drēbes», daža olekts «spiču», dažs neīsts rotas gabals. Un Natāle visām šīm skaistajām lietām nelika necilātām stāvēt lādē, bet greznojās ar tām, un, jo vairāk acu viņu apbrīnoja, jo vairāk tai tas patika. «To viņai tēvs atkal sūtījis,» māte izdevīgā brīdī iečukstēja ausī vienai vai otrai draudzenei, kas par Natāles «štāti» brīnējās, «tam atkal labi gājis, un tad viņš arī mūs neaizmirst...»
Runājot par pēdējo līdzekli kas dod labu izskatu, par tīrību, tad katrs zina, ka to lēti var iegūt ar ziepju gabaliņu un ūdens lāsīti. Bet Natāle jau no mazotnes no ūdens bēgtin bēga, tā ka mātei, meitu spodrinot, bij jāķeras vēl pie kāda cita līdzekļa, kas bērzu galos aug lielā vairumā.
Bet visai šai mātes gādībai par spīti neviens bāleliņš neieradās, kas būtu gribējis Natāli vest tautās. Jo bij izpaustas valodas, ka Natāle esot neticami slinka, un daži balmutes vēl piezīmēja, ka viņa turklāt esot tāda muļķe, kas savu roku desmit pirkstu neprotot saskaitīt. Nu jā, tas ir tāds pārspīlēts teikums, no kura nevar zināt, kā lai to iztulko. Ja ļaudis būtu teikuši, ka Natāle ar savu roku desmit pirkstiem desmit neprot uzrakstīt, tad tā būtu cita lieta, jo māksla dzirdamās valodas skaņas pārvērst redzamās rakstu zīmēs viņai, diemžēl, tiešām bij palikuse sveša. Bet savus desmit pirkstus viņa gan būs pratuse saskaitīt. Bet viena alga: taisnība bij, ka jaunekļi atturējās pieklauvēt pie Natāles sirdsdurtiņām. Tur nu gan reiz bija bijis tāds juceklis ar kādu vēl nepieaugušu puišeli, bet no tās lietas pēdīgi tak nekas nebij iznācis, jo puikas māte savam dēliņam bij izdzinuse domas uz precēšanos ar jau minēto līdzekli, kuru šai reizē bij ņēmuse no kādas vecas izperas pirtī.
Bet pa tam Natāle nemanot bij piedzīvojuse sava mūža divdesmit ceturto gadu. Brangs skaits - divdesmit četri... Vēl tikai seši kāpšļi, un tad ceļš atkal vedīs uz leju!... Māte jau bij apradinājusēs ar domām, ka Natāle kļūšot par vecu meitu. Arī Natāles cerības stāvēja «uz nulles».
Te Pupulakstu Reinis ienāca mājā par puisi.
Glīts jauneklis, vairāk par simts rubļu liela kapitāla īpašnieks, sātīgs, vesels, strādīgs un turklāt no nekādiem piedzīvojumiem nemācīts, - sirsniņ, ko tu vairāk vēlies! Mātes panīkušās cerības sazēla kā mauriņš pēc silta pavasara lietus! Tagad tikai vajadzēja saņemties, tagad vajadzēja būt gudrai! Un tūliņ dienā pēc Jurģiem Aža piegrieza meitu pie malas un uzrunāja to šādi:
«Bet nu tikai esi ņipra,» viņa teica, visu savu barguma mazumiņu likdama balsī, «esi mudīga un rādi Reiņam ko tu vari... Tas ir itin kā priekš tevis radīts, ja tu būsi gudra, tad dabūsi viņu par vīru... Tad nu saņemies!... Kad jūs kopā strādājiet, tad dari tā, kā kad tev būtu četras rokas un četras kājas, un, kad citi par piekusumu sūrojas, tad tev jāsmejas un jāvaicā, kas piekušana ir, vai dzirdi, un lai tu pate vai uz kājām vairs nevarētu nostāvēt!... Un esi laipna pret viņu kā saulīte un uzmanīga. Uzmanība nav vis: vaļā muti un klausīties, ko viņš runā, lai gan tev arī uz viņa runu vairāk jāklausās nekā uz kāda cita, nē, uzmanība ir viņu apkalpot... Ja viņš varbūt saka: «Man gribas dzert,» - tad tev jātek un jāatnes dzēriens; ja saka: «Nezinu, kur manas pastalas,» -tad tev viņas naigi jāuzmeklē un viņam jāpasniedz; ja viņš sūrojas: «Man trūkst pogu svārkiem kreklam,» tad tev tās jāpiešūn (es tev parādīšu, kā tas jādara). Un tā kā tu saturi savu mēli! Runāšana ienes godu, bet runāšana arī ienes kaunu, un dažu nosoda viņa paša mute. Tev runāšana ienesīs negodu, tādēļ neterkši daudz, tad Reinis tevi turēs par gudru!»... Jā, vajadzīgā brīdī Bedrītes Ažai ir Zīraka gudrības vārdi bij pie rokas.
Un Natāle atkratīja no sevis slinko vienaldzību un kļuva žirgta. Divējādas domas viņu uz to pamudināja: vienas, ka viņa glīto, sārto Reini dabūs par vīru, un otras, ka pēc kāzām jau atkal varēs turpināt parasto, kūtro dzīvi.
Viņa vairs negāja pamazītēm, lēnītēm, kā uz mīkstčaulām, bet bij mudra kā stirna un naska kā bitīte. Bet, taisnību sakot, šīs un vēl dažas citas teicamas īpašības viņai tikai tad iemita, kad Reinis viņu redzēja, tā kā dimants tikai tad staro, kad viņš stāv gaismā; tiklīdz kā puisis viņai pagrieza muguru, viņa pārvērtās par to pašu lēno un tūļīgo Natāli, kas tā bij bijuse.
Man sajāja precenieki,
Es gulēju aizkrāsnē.
Slēpj, māmiņi, manu godu,
Teic man rozes ravējam...
viņa gan par sevi varēja dziedāt. Cik reižu viņa negulēja «aizkrāsnē», kad Reinis viņu domājās «rozes ravējam!»
Bet iesākumā viņš nelika nekādas vērības uz to, ko Natāle darīja. Viņam bij vienalga, vai tā ravēja rozes vai plūca nātres. Bet, kad māte ar meitu viņu pastāvīgi apkrāva ar uzmanībām un viņam jau katru vēlēšanos nolasīja no acīm un, pirms Reinis to bij izrunājis jau bij piepildījušas, tad viņš pie sevis nodomāja ka Natāle ar visām paku rētām esot gluži branga un ka viņa arī nemaz neesot tāda muļķe, kā ļaudis teica. Bet viņā iemīlēties, viņu precēt - tas Reiņam ir sapnī nenāca prātā.
«Silts ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu,» Aža sacīja, sevi un Natāli mierinādama, kad viņu pūliņiem negribēja rasties nekādas sekmes. «Nezaudēsim pacietības...»
Un tiešām, parunai bij taisnība, labs nāca ar gaidīšanu. Neapnikušas Reini apkalpodamas un viņam dienestu pēc iespējas atvieglinādamas, abas sievietes pēdīgi panāca, ko vēlējās: puiša domas vairāk un vairāk piegriezās Natālei, viņš sāka ar viņu bieži pajokoties un dziedāja kopā ar viņu divbalsīgi tautas dziesmas, jo Natālei bij patīkama balss. Bez tam Reinis, no baznīcas nākdams, viņai vairāk reižu atnesa saldumus no bodes un pēdējā tirgū viņai dāvāja lielu pēpērkoku ar cukura uzrakstu: «Minna».
Bedrītes Aža tādēļ nu šķita laiku esam pienākušu, kur bij jāizspēlē galvenā trumpa. Viņa jau sen bij noģiduse, uz ko Reinis dzinās, un saņēma kādā dienā vēstuli. Kas viņai bij rakstījis? Saprotams, Jeannot Mhatthiencque, jo viņa ar citu nesarakstījās. Gādīgais tēvs rakstīja, ka esot dzirdējis, Natāle esot brūte, un šis tādēļ steidzoties paziņot mātei, ka no savas puses Natālei pūrā gribot dot zirgu vai astoņdesmit rubļu, trīs govis vai deviņdesmit rubļu un simts rubļu skaidrā naudā. Lai nu Aža rakstot, ko Natāle labāk vēloties - skaidru naudu vien vai zirgu un govis?
«Mīļais, labais tēvs! Kas gan viņam tādu nepareizu ziņu bij aiznesis! Natāle brūte! Dieviņ tētiņ, kādas muļķības tie ļaudis reizēm neizmuld! Muļķības, pie kurām ne vārdiņa nav patiesības!...» Ažu sapiktoja šāda muldēšana, un viņa savām dusmām par šitādām nepareizām valodām lika sprukt vaļā pret kādu kalpa sievu taisni tādā acumirklī, kad Reini zināja esam sāņistabā un visu dzirdam. Viņa sodīja nelāga puišus, kas laikam izpauduši šo vēsti, gribēdami Natālei celt neslavu, runāja par savas meitas tikumu un neaizmirsa pieminēt tēva apsolīto pūra daļu: zirgu, treju govju un simtu rubļu.
Izbrīnējies Reinis klausījās! Tāds pūrs!... Un tas taču vēl nebija viss, ko Natāle dabūs līdz! No mātes puses tak jau arī kaut kas bij gaidāms! Zināms, - sieva, kas visos gabalos bij tik dūšīga, meitai tukšām rokām neļaus iet tautās. Par to jau liecināja rota, kas Natālei bij un kuras dēļ to daža saimnieka meita apskauda.
Reinis domāja... prātoja šā, prātoja tā... Natāle nebija glīta, viņš viņas nemīlēja, bet viņš ar to bij apradis un viņu gluži labi varēja ieredzēt. Kad viņš Natāli precētu?... Tad viņš citu gadu varēja kļūt par saimnieku, varbūt par Klavainēnu saimnieku, jo no tagadējā runāja, ka tas drīzi izputēšot. Klavainēni bija vieta, gluži kā priekš Reiņa radīta...
Māte ar meitu manīja, ka Reinis sevī ar kaut ko nodarbojas, viņas arī zināja, kas tas bij. Domas, ka tagad tuvojas brīdis, kas viņas vēlēšanos laikam piepildīs, Natālē radīja savādas jūtas, kas līdzinājās samīlēšanai un viņu tā pārvērta, kā to dara mēreni dzerts vīns. Vaigi tai ziedēja dedzīgākā sārtumā nekā agrāk, acis spulgoja, iešana kļuva dabiski žirkla, tā ka Natāle šai laikā dažreiz gluži labi izskatījās. Arī Reiņam viņa tagad vairāk patika, it īpaši, kad tas viņu uzlūkoja no tālienes. Meitas staltais augums tad rādījās visā savā brangumā, kamēr ģīmī paku rētas gandrīz nemaz nebij manāmas. Reinis tad arī no šī laika atmeta ieradumu Natāli uzlūkot tuvumā un caur to bojāt labo iespaidu, ko meita, no tālienes uzskatīta, viņā atstāja.
Reinis domu domas bij izdomājis un pēdīgi sevī nospriedis Natāli precēt.
Gan viņu pārņēma savādas, grūtas, gandrīz sāpīgas jūtas, bet viņš tās apspieda, sev sacīdams, ka neesot pirmais, kas bez mīlestības precē, un ka pāri, kurus mīlestība savieno, arī vienmēr nav tie laimīgākie. «Bez tam,» viņš domāja, «tādu krietnu meitu kā Natāli drīzi vien mīlēšu. Pateicība, ka viņa man piepalīdzējuse izrāpties no grūtās kalpu kārtas un kļūt par saimnieku, būs sēkliņa, no kuras mīlestības puķīte izaugs!...»
Bet viņš tomēr vēl vilcinājās spert izšķirošo soli. Bet, kad nekas nenotika, kas viņa nodomam būtu runājis pretim, un kad viņam pat jau sapnī pāri reižu parādījās zirgs, trīs govis un no simtu rubļu gabala varavīksnes krāsām apspīdētais Natāles ģīmis, tad viņš meitu kādā vakarā jautāja, vai šī gribot nākt viņam par sievu. Natāle atbildēja ar «jā», un Bedrītes Aža raudāja.
Kāzas svinēja pret Reiņa gribu «lieliski», tas ir, visa viņa gada alga par tām tika izdota. Viņa ierunas ka nauda jātaupa vietas pieņemšanai, sievasmāte atspēkoja, izskaidrodama, ka viņas radi droši vien pusi no izdotās summas sametīšot sietā, ja tikai tiem īsi priekš mešanas galvas iesildīšot ar groku, un otru pusi šī no sava krājumiņa atlīdzināšot.
Bet panāksnieki ar visām iesildītām galvām sietā vairāk nesameta kā tikai četrpadsmit rubļu - neīstu trijrubļu gabalu līdz ieskaitot, kura ieviešanās sietā vai nu ar metēja iesildīto galvu, vai ar viņa krāpīgo prātu bij izskaidrojama. Jā, ir brūtes pāris aiz kāzu galda nav drošs no pievilšanas!
Pirmās četras nedēļas pēc kāzām jaunais pāris pavadīja puslīdz patīkami. Jautri nodzīvoto kāzu atmiņas jaunie iespaidi, kas cēlās no kopdzīves savādības, cerība uz patīkamu nākotni Reiņa, senas vēlēšanās piepildīšanās Natāles sirdī - tas viss kopā sacēla jaunajā pāri jūtas, kas gandrīz līdzinājās laimei. Natālei nu nācās gādāt par šo jūtu uzturēšanu, krita pūlēties viņas stiprināt un vairot, un Reiņa laulība varbūt nemaz nebūtu kļuvuse tik nepanesama. Bet Natālei pavisam trūka siltāku jūtu. Mākslīgi radītais un caur mātes piebikstīšanām vienmēr uzpurinātais žirklums un ņiprums pamazītēm sāka zust, un Natāle drīzi vien atkal bija tas pats kūtrais sievietis, kas agrāk.
Iesākumā Reinis domāja, viņa sieva esot saslimuse, un sāka ap viņu pūlēties un raizēties. Tas nu Natāli tā apkaunēja ka tā atkal uz kādu laiciņu saņēmās. Bet pēdīgi tā taču atkal sašļuka, nekaunējās vairs no vīra, un nu šis izbijies atzina, cik stipri savas sievas dabā bij maldījies...
Bet pie notikušām lietām padoms par vēlu, un tātad arī Reinis lūkoja mierināties, sev sacīdams, ka saimniecei, īsti ņemot, jau nemaz nevajagot būt naskai; Natāle tagad bij kalpone, un tā jau pazīstama lieta ka visslinkākās kalpones visnaskākās saimnieces! Kaut tikai viņa Reiņa kreklus mazdrusciņ tīrākus būtu izvelējuse!...
Ap šo laiku kungs Klavainēnam atsacīja - mājas bij ar vaļu. Reinis kādā svētdienā vēlreiz aizgāja un apskatīja ēkas; nebija jau nu diezin kādas, bet pārtikt vēl varēja, kad pielāpīja. Kur tad nu visu labu kopā ņemsi?... Viņš nu savu nodomu darīja zināmu sievasmātei un sacīja lai Natāles tēvam rakstot, gribot solītos simts rubļus kā rokas naudu uz Klavainēniem muižā iemaksāt. Savas krāšanas kases zīmes šis tagad nevarot uz Rīgu sūtīt un pārvērst naudā, jo neviens nebraucot uz pilsētu, kam savu krājumu varot uzticēt.
Aža to apsolīja.
Bet aiztecēja viena nedēļa pēc otras, un Jeannot Mhatthieneque neatbildēja.
Reinis bažījās, ka vēstule varbūt ceļā izputējuse, un sacīja, lai Aža rakstot otru vēstuli. Bet arī šitā vēstule palika bez atbildes.
Viņš lika, lai sievasmāte rakstot trešo lāgu. Nu pēdīgi Jeannot Mhitthiencque atbildēja, ka šim acumirklī tik daudz neesot pie rokas, lai Natāle ciešoties un gaidot līdz pavasarim.
Šī vēsts Reiņam nāca ļoti negaidīta, nu viņam bij jālūko iedot rokas naudas vietā krāšanas lādes zīmes; bet naudas tā vai tā vēl vajadzēja, jo bij taču jāsāk gādāt priekš jaunās saimniecības, iepirkot dažu labu vajadzīgu lietu, - uz parādu jau neviens iesācējam nekā negrib dot.
«Bet ko tad viņš raksta par zirgu un tām govīm, kad tad tām varēs iet pakaļ?» Reinis vaicāja. «Pēc mana prāta, tas gluži aplam - ņemt tik dārgu zirgu iesākumā mums tāda nemaz nevajaga, varam pirkt par to cenu divus gluži brangus kleperus, - ko viņš raksta par to?»
«Viņš? Par to viņš neraksta itin nekā,» Aža atbildēja.
«Nekā?...» Reinis atplēta acis.
«Rādi man jel to vēstuli, ko tad viņš tur īsti raksta,» viņš teica.
Bedrītes Aža satrūkās. Nezinādama pirmā acumirkli, ko teikt, viņa darīja tā, kā kad Reiņa jautājuma nebūtu sapratuse.
«Nu, kur ir tā vēstule, dod viņu taču šurp!» znots nepacietīgi atkārtoja. «Man liekas, ka tur viss tā nav, kā tu stāsti.»
«Pie manis vēstules nav, - domāju, ka Natāle viņu pēdējā lasīja,» Aža stomījās, «kas tad tur citādi varētu būt, nekā es stāstu?»
«Natāle viņu pēdīgā lasīja,» Reinis atkārtoja. «Kas tad tā par muldēšanu, no kura laika tad Natāle, kas tikai ar mokām prot lasīt d r u k ā t u, uzreiz izmācījusēs lasīt r a k s t ī t u?»
«Kad esmu priekš tevis muldoņa, tad vari meklēt gudrāku cilvēku, ar ko sarunāties!» Aža pikti iesaucās un gribēja no kalpu klēts, kurā abi atradās, izsteigties ārā.
«Vēstuli!» Reinis piepeši uzkliedza, un nelabas aizdomas tam iešāvās galvā. «Tūliņ tu man viņu iedosi!» Un viņš atgrūda Ažu atpakaļ un satvēra tās roku kā ar maiglēm.
«Kungs Dievs, ko tu no manis gribi?» viņa pārbijusēs izsaucās un mēģināja atsvabināties. «Vai dieviņ, vai dieviņ - vēstules nav pie manis - jānudie nava, - man- man viņa izputējuse!»
«Mele, tu!» Reinis kliedza trakās dusmās. «Dod šurp to papīra vīkši, citādi tevi -!»
Aža saķēra ar brīvo roku savu kaklu, it kā gribēdama to sargāt, un stenēja aizsmakuse:
«Tak laid nu jel vaļā - tu jau man roku lauz pušu- vai dieviņ - es kliegšu - palīgā! -Stāstīšu tev taisnību - tikpat vairs nekas nelīdz - neesmu jau nekad nekādas vēstules no Natāles tēva dabūjuse.»
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Šis izskaidrojums sarāva visas saites, kas Reini saistīja pie savas sievas. Tie tagad dzīvo kā suns ar kaķi... Sāpes par iznīcinātiem dzīves nolūkiem tam sarūgtina katru stundu viņa dzīvē. Viņš ienīst savu sievu, ienīst savu sievasmāti, ienīdēs tās līdz kapa malai... Un, ja tam kādreiz sirds top mīkstāka, tad viņš zin līdzekli pret to. Viņš ieskatās savas sievas rētainajā, saulē apdegušā, tuklā un netīrā ģīmī, un viņa riebums pret to kļūst lielāks nekā agrāk....
Mazs tārpiņš, ietīts Natāles netīrajās jakās un panckās, brēc šūpulī pie viņa gultas, bet viņš neuzmet tam gandrīz ne mirkļa. Vai tad šis kašķainais, slikti barotais mazais radījums patiesi viņa bērns?... Reinis runā maz, bet vismazāk ar savu sievu. Tikai tad, kad tas piedzēries, viņš runā daudz ar viņu un sit viņu, - dauza savu ļempīgo sievu un žņaudz savu gudro sievasmāti, atprasīdams tai vēstuli par solīto zirgu, trim govīm un simts rubļiem...
Reinis dzer... citkārt priekšzīmīgais, godīgais, taupīgais Reinis, kas reiz bij teicis: «Ko līdz dzeršana?...» Viņa krāšanas lādes zīmes, pārvērstas brandvīnā, viņam un viņa tēvam jau ietecējušas rīklē, ar algu notiek tāpat. Kāpēc arī krāt... Ko v i ņ š neapdzer, to v i ņ a iegrūž žīdu kulēs par šādām tādām lupatām, ko tai māte vairs nevar sagādāt, tādēļ ka tā vairs nava saimniece...
Ap tirgiem, svētdienās, lielākās svētku dienās krodzeniekam vislielākā peļņa no abiem Pupulakstiem. Tad viņi, līdz nesamaņai piedzērušies, guļ uz soliem, galdiem vai arī uz plikas zemes... Bet nāk arī acumirkļi, kad Reinis vienatnē pārdomā savu likteni, kad viņa domas aizvirzās atpakaļ uz pagātni. Tad viņa sirdi iedegas nožēlošanas kvēle un uz viņa bālā, iekritušā vaiga guļ izmisuma ēna.