RŪDOLFS BLAUMANIS

SALNA PAVASARĪ

ZIEDI

Augšā - zilas debesis, zibošas mākoņu aitiņas un cīruļu nebeidzama trallināšana; lejā - spilgti zaļumi, balti ziedi, smarša daždažādā, naigas rokas un gaviles sirdis. Naigas rokas, gaviles sirdīs: nezinu vai pie visiem. Bet pie Vanagu Andra gan laikam tā bija. Jo lai gan saule tikai brokastlaiku vien vēl rādīja, tad tomēr lielais tīrums, lēzens paaugstinājums pļavas vidū, jau gandrīz līdz pusei bij uzarts, un puiša pietvīkušais ģīmis un kūpošais zirdziņš liecināja, ka šis darbs nebija noticis bez pūlēm. Nodzinis vagu līdz kuplam ievu krūmam, kas uz ežmaļa ziedos līgojās, viņš pieturēja pelēci, pacēla arklu, iegrūda lemešus sparīgi zemē un gāja un nolaidās krūma pavēnī. Tik spēcīga bija saldenrūgtā smarša, ka tā Andram izlikās gandrīz vai nepatīkama. Viņš izvilka nazi, nogrieza zemu, kuplu zariņu un aizvēlās ar to no krūma drusku nost. Tad viņš noņēma cepuri, sāka jautri dungot un vija ziedus ap cepures loku.
«Raidaidaida!» Nopušķotā cepure uzskrēja gaisā, nokrita pļavas spilgtajā zaļumā, un puisis smējās. «Muļķiskā cepure, tur tu guli un nezini, vai cīruļi dzied vai rudens aukas gaudo! Tralā, lalā, lulī! Tavu jauku laiciņu! Tavu jauku laiciņu - sirds vai kaut aiz prieka...» Andrs atlaidās garšļauku, aizvēra acis, smīnēja un gulēja tā labu brīdi. Saulīte smīnēja pretim un skūpstīja puiša ziedošos vaigus, un susināja viņa valgo, balto pieri.
Pēdīgi viņš atkal pacēla galvu, atspieda to rokā un skatījās uz kalnu, aiz kura mājas skursteņa gals bija redzams. Plāns dūmu stabiņš rādīja, ka brokastis būs kaut kas silts. «Kas to gan nesis uz leju? Viņa? Ak debestiņ, liec, lai viņa nāk un nevis Annule vai vecā Līze!» Un puisis skatījās noņēmies uz kalnu un ieraudzīja tur pēc minūtu sešu septiņu ilgas gaidīšanas gaišrozā lakatiņu, tumšrozā jaku, baltu priekšautu un pelēkus brunčus. Viņa smaids tapa vēl jautrāks, un viņa acis pavadīja skuķi no kalna lejā, pār pļavu un nenovērsās no viņas, kad tā balto aizsaini nolika ievu krūmu ēnā.
«Nāc nu ēst,» viņa aicināja, stāvēja un svaidīja ģīmi ar ziedu ķemiem. «Ā, ā, kas par spēcīgu... lai neizdziest, Andr. Ir putriņa ar gaļu. Un kar'peļi.»
«Nes šur,» Andrs sacīja laipnā ķircinātāja balsī.
«Ujā, sliņķi! Vai nu i piecelties vairs nevīžosi. Vai tad saulē labāk nekā šite?»
«Man tik tuvu tā smaka par stipru,» puisis atbildēja, un meitene paņēma brokastu un nolika to Andram līdzās. Viņš tvēra pēc viņas rokas, bet veikli viņa izvairījās un aizlēca ar mazu lēcienu no viņa nost.
«Blēdi!»
Puisis pasmējās gardi, atraisīja aizsaini un sāka ēst.
«Vai tu pate neēdīsi?»
«Paēdu jau mājā.»
«Ak tā... Bet varēji tak vēl kādu kumosiņu... reizē ar mani. Esi tak jau atkal tādu gabaliņu gājuse.»
«Nē, nē.»
«Te ir tāds smuks liesumiņš. Tas skatās tā laipni uz tavu pusi. Par to tu gan vari apžēloties.»
«Lai nu paliek. Ēd vien pats.»
«Nu tad ej paņem manu cepuri.»
«Kur tad šī ir?... Ak tur! Vai kādam putnam esi pakaļ sviedis? Un appuškota! Tu tak sakies, tev tā smaka esot par stipru.»
«No visa krūma, bet ne no viena zieda... Par daudz: tad viņa ir rūgta. No viena zariņa: patīkama. Tas tāpat kā ar tevi!»
«Kas? Ko - kā ar mani?»
«Redz, kad tā par daudz... par daudz ar mani lepojies, tad tu man esi rūgta, bet, kad tā drusciņ, tad tu man varen patīc.»
«Hm! Es šim patīkot... Še tava cepure.»
Viņa svieda to un svieda tik veikli, ka tā Andram taisni uzkrita uz galvas.
«Nu, kā tas bij?»
Andrs sagrozīja cepuri pareizi un tad pamāja, lai skuķis nosēstos.
«Nāc nu, esi tik laba.»
Meitene nolaidās uz ežmaļa, bet ne gluži tuvu pie Andra un skatījās viņā ar šķelmīgiem mirkļiem.
«Nu es sēdu. Nu, kas nu būs? Kāpēc tu savu cepuri tā esi nopuškojis?»
«Kāpēc?...» Puisis apklusa uz brīdi un tad sacīja drošā balsī: «Tāpēc, ka pie Lienes iešu precībās.»
«Precībās? Pie Lienes? Pie kuras Lienes?»
«Pie tās pašas, kas tur ežmalā sēd.»
«Ujā, brāl! Vai šitā!» skuķis iesaucās, ļoti gari vilkdams. «Skat, kur drošība! Bet, ja nu tu izkrīti caur, brāl, - ko tad, brāl?»
«Par ko tad lai izkrītu? Vai tu domā, ka viņai nepatiktu?»
«Kas nu par nepatikšanu, bet... bet... bet...»
«Nu, kas? Citi, labāki precinieki?» Andrs drusku drebošā balsī viņu pārtrauca.
«Ak, ko nu par citiem! Tu jau zini, ka precinieki ir gan. Bet tie... ko nu!... Bet viņai vēl negribas. Esot vēl tik jauna, pūrs arī vēl neietaisīts, guldāmais deķis neausts...»
«Es būšu mierā i ar vecu zirgu segu, lai tik nāk vien.»
«Tu! To es ticu! Nezin ar ko visu tu nebūtu mierā. Bet tā tās lietas neiet. Visam vajaga savas ziņas.»
«Ak ziņas! Ej nu, Lien, tu mani ar savu ziņu vēl padarīsi traku! Nu, saki nu, - kādēļ tu pie manis nevari nākt?»
«Nesāc nu atkal gaudot. Tad es tūliņ bēgšu projām. Skaties, kas par jaukumu visapkārt, un šitādā laikā tu par precēšanos vari domāt!»
«Bet taisni šitai laikā... kur tu, cilvēks, arī acu nepagriez, tur tev... ak, š'tādās dienās tu man no prāta nemaz neizej. Mīļo Lienīt, saki nu «jā». Saki nu «jā».»
«Vai t' esi jau paēdis?»
«Es lūdzu, lai tu «jā» saki.»
«Un es prasu: vai tu esi paēdis? Iešu projām.»
«Pag, pag, pag, es jau vēl ēdu,» Andrs iesaucās un sāka atkal ēst tikai tādēļ, lai Liene vēl kādu brītiņu viņa tuvumā uzkavētos. «Laikam tevi saimnieks uzrunājis?» viņš drusku nospiestā balsī piebilda.
«Uzrunājis jau ir,» Liene atteica. «Bet pie tā pakainā ķēma... hm... to ne, to vien ne.»
«Bet viņš krietns un pārticis cilvēks!» puisis turpināja, - gribēdams zināt, ko viņa vēl teiks par viņa līdzcensi.
«Krietns un pārticis? Krietns un pārticis cilvēks! Ja es pie katra krietna un pārtikuša cilvēka būtu solījusēs iet, tad tagad jau važas no gredzeniem varētu kalt. Krietns un pārticis - blēņas!»
«Nu tad jau tev beigās tikpat nekas cits neatliks kā ar mani iet pie mācītāja,» Andrs sacīja, savāza nazi, nobraucīja smukās ūsas un uzlēca stāvu.
Tai pašā acumirklī arī Liene no ežas uzrāvās augšā.
Droši smaidīdams, Andrs viņai tuvojās.
Liene virzījās uz krūmu.
«Ko tu nāc!» viņa iesaucās. «Nenāc nu! Tas jau nu tā nebūs. Aptīšu sev galvu ar priekšautu.» Un viņa aizsteidzās aiz krūma, kur Andrs viņu panāca un apkampa.
«Andr!» Liene nelaipni izsaucās. «Mutes jau nu nedabūsi!» Viņa ietina galvu priekšautā, bet viņš to atrāva nost un nobučoja meiteni vairāk reižu no vietas. Nu viņa vairs neturējās pretim, un, kad Andrs viņu no jauna mīļi vaicāja, vai nākšot pie viņa, tad Liene klusām atbildēja: «Ak, ko nu tik daudz prasi, tu jau gan zini, ka pie cita neviena neiešu!» Bet, atkal vajā palaista, viņa tomēr iesaucās: «Ak tu sumpurns!» -paķēra tukšo bļodiņu un drānu un aizsteidzās pa pļavu uz māju.
Pārpalikušo, prāvo maizes riecienu zirdziņam atdodams, Andrs Lieni atkal ar acīm pavadīja, kamēr pelēkie brunči, tumšrozā jaka un beigās gaišrozā lakatiņš aiz kalna bij nozuduši.
Tad viņš, it kā locekļus izstaipīdams, izplēta rokas... Ā!... To dzīvi! To laimi!... To jauko laiciņu... To laimi! To laimi!...
«Mana puķe!»
Un svilpodams viņš atkal uzsāka art.