RŪDOLFS BLAUMANIS

SPIJĒNOS

II

Ko Anna tik noteikti Jāņam bij pareģojusi, proti, ka šo manta augšot kā mauriņš pēc pavasara lietus, tas tik ātri vis negribēja piepildīties. Anna gan bij ļoti apķērīga, taupīga saimniece, Jānis prātīgs, gādīgs saimnieks, bet ko tas viss līdzēja, vieta bij maza un gadi ne visai ienesīgi. Tātad gads pēc gada aizritēja, un parāds palika nemazināts. Dažu rudeni, dažu pavasari Silabriedis pat teica Dievu, kad ar muižu nepalika parādā.
Ar mājas kopšanu un labošanu arī stāvēja diezgan vāji. Šur tur cauros jumtus aizdakstīt - to Silabriedis iespēja un uzcītīgi arī izdarīja, bet celt jaunas ēkas - to viņš nespēja, un tomēr jaunu ēku ļoti vajadzēja. Cik veca un bailīga dzīvojamā ēka, par piemēru, neizskatījās! Pakaļā siena bij stipri izvēlusies uz āru, priekšā zem siju galiem bij paliktas stutes, un sienu baļķes, cik ķirpju izgrauztas, satrupējušas tās nebij!... Bet ne tikai ēkas vien prasīja labojošas rokas. Arī Kalna Spijēnu laukiem tā bija vajadzīga, it īpaši vienai pļavai uz Lejas Spijēnu robežas. Šī pļava bij diezgan liela, pa daļai ciņaina, pa daļai purvīgsnēja. Uz cinīm auga brūkleņu un melneņu mētras un sūna, purviņos dzelzszāle, ko lopi nebūt necienī. Otrpus robežai bij Lejas Spijēnam pļava. Agrāk tā nebij no Silabrieža pļavas ne par matu izšķīrusies - bet tagad! Kas tur tagad auga par tauku, brangu zāli!... Slaucējs bij licis norakt cinis, pļavu nogrāvot un mākslīgi nomēslot. Viņš varbūt par visu to bij izdevis kādus simts rubļus vai vairāk, bet to tiesu zemes gabals tagad atkal vismazāk divi tik bij vērts nekā agrāk...
«Ak naudiņa, naudiņa, kur tu kavējies, ka nenāc man palīgā!» Silabriedis nopūtās, acis pārlaidis pār savu nupat aprakstīto pļavas gabalu, un nolaidās slābans blakus vasaras puišam krūmmalē zemē.
Abi bij kasuši sienu un taisījās tagad ēst launagu.
«Jā - kad mums būtu tā naudiņa, kas gul jūras dibenā, tad mums tagad vis nevajadzētu karstā saulē liet sviedru,» puisis runāja, sarkano ģīmi baltajā krekla piedurknē noslaucīdams, «tad mēs vis nepirktum Rīgas pils, bet dzīvotum zaļi!»
«Ak nē, zaļas dzīves nemaz nevēlos. Kad man tik daudz naudas būtu, ka varētu šito pļavu uzlabot, tad man pietiktu. Skaties: vai nav jāraud, kad manu pļavu salīdzina ar Slaucēju? Tur ir zāle kā mežs, še tikai tāda, kas tikko krīt pār izkapti un neatlīdzina pie viņas savākšanas patērētā laika!... Un kas tur vainīgs? Naudas trūkums.»
«Ko lai dara,» puisis atteica, «vajadzēt jau nu vajadzēja gan šitās pļavas uzlabot, par skādi nebūtu.»
Viņi sāka ēst. Bet, maz kumosu baudījis, saimnieks savāza nazi, novirzījās drusku tālāk no puiša nost un sāka pīpēt. Viņš bij saīdzis, viņam trūka citkārt jautrā prāta. Nepatīkamas domas tam jaucās pa galvu. «Es netieku un netieku uz priekšu,» viņš sevī ņurdēja, «lai cīnos kā gribēdams. Cik lēnām sakrājas viens rublis, un cik ātri tas nav izdots! Cik daudz rubļu man vēl nevajadzēs, kamēr ar visiem parādu devējiem būšu līdzīgs, kamēr tas, ko krāju, man un ne svešiem ļaudīm piederēs!...»
Viņa acis atkal klīda pār neauglīgo pļavu, un ilgi viņš tur, domās nogrimis, sēdēja. Pēdīgi viņš piecēlās. «Tukšas vēlēšanās, vēlēšanās pēc naudas!» viņš domāja, pīpi iebāzdams kabatā. «Ar tām nekā nepanākšu. Bet ar pļavu lūkošu tikt ir bez naudas galā. Norakšu pats cinis, izrakšu pats grāvus. Jāstrādā tikai vairāk nekā līdz šim: jāguļ mazāk dienvidus, jāiesāk rītos agrāk, jānobeidz vakaros vēlāk. Ik gadus uzlabošu vienu gabalu un trīs četros gados darbs būs pabeigts.»
Viņš paņēma grābekli un piebiedrojās puisim, kas viens pats gandrīz gabanu jau bij salicis. Drīzi arī atnāca no mājas Anna, ko kāda vajadzība turp bij aizvedusi, un visi trīs kasa uzcītīgi, līdz saule norietēja.
Mieru apmetušiem, puisis saņēma abus zirgus, kas nokastā pļavā ganījās, un aizveda tos uz māju. Lēnām viņam sekoja saimnieks ar saimnieci.
«Kas tev kait, Jāni?» Anna vaicāja, kad abi gabaliņu klusēdami bij soļojuši uz priekšu. «Tu šodien nemaz neesi tāds kā citad. Tev ir kas uz sirds.»
«Nu kas tad? Man nekas nav uz sirds!» vīrs pastrupi atteica.
«Redzi, no tavas atbildes noģiedu, ka tev ir kas uz sirds. Vai tu man, savai sievai, to gribi slēpt?»
«Kas tur nu ko slēpt - tu jau pati redzi: mums neiet tā, kā gribam un domājam.»
«Pacieties...»
«Pacieties, pacieties!... To vārdu tu nu man jau septiņus gadus skandini priekšā, cik ilgi tad vēl lai uz labākiem laikiem gaidu! Vai šo septiņu gadu laikā mūsu parādam jau nevajadzēja būt nolīdzinātam! Jā!... Un vai tas noticis? Nē. Un es tak neesmu neviena graša nevietā izdevis! Kad māte slimoja, tad taču bij mans pienākums vest dakteri un pirkt viņai zāles, bērniem nevaram likt ciest bada, māsai pūra daļa bij jāizmaksā, saimniecība arī prasa vairāk izdošanu, lielāka palikusi, - tā, lūk, nevari tikt pie naudas; ja gribi, mirsti!»
«Nesirdies,» Anna mierināja un satvēra vīra cieto roku. «ar laiku ies labāk.»
«Ar laiku ies labāk... pacieties... cerēsim visu labu...» Jānim plūda rūgti vārdi pār lūpām. «Ak tu debešķīga pacietība! Ann, vai tad tev nekad neapskrien sirds, redzot mūsu kaimiņa laimi?... Tam izaug rudzi, tam mieži, tam nododas lini, tam laime koku pirkšanā un pārdošanā, tam laime loterijā... Un mums? Nekur... Nudie, vārdiem taisnība: kam ir, tam tiks dots, un, kam nav, no tā tiks ņemts!»
«Jāni!... Vai mums netiek dots, kad strādājam! Negrēko!»
«Jā, kad strādājam, kad sūri, grūti - kad vergiem līdzīgi strādājam!»
«Es to daru labprāt. Sviedros vaigā mums būs ēst maizi.»
«Bet vai lai tas nemūžam nemitējas? Vai lai mums nekad nenāk atpūšanās brīdis?»
«Jānīt,» Anna runāja laipnā pārmešanā un spieda diktāki vīra roku, «reiz tu bijājies, ka es nožēlošot, ka neesot palikusi par Lejas Spijēnieti, un ko tu pats tagad dari? Vīriņ, vai tu nožēlo, ka esi apņēmis nabagu meitu par sievu?»
«Nē, nē, nē!» Jānis ātri, gandrīz pikti atteica. «Ann, kā tu tā vari jautāt!»
Klusēdami abi soļoja tāļāk. Drīzi parādījās mājas. Zili dūmi kāpa iz dzīvojamās ēkas skursteņa stāvu uz augšu, bezdelīgas un čurkstes lidoja ap viņas nosūnojušo jumtu, un mazajos logos atspīdēja vāji vakara blāzmas sārtums.
Grābekļus nolikuši, Jānis un Anna iegāja istabā. Priecīgi tiem tecēja pretī Lienīte un Jurītis, viņu bērni. Puisēnu, mazāko, paņēmis klēpī, meiteni pie rokas, tēvs iegāja saimniekistabiņā. Kamēr bērni savām gaišajām balstiņām šo to jautāja un stāstīja, vecā Jāņa māte ienesa vakariņas. Kādiem jokojoši laipniem vārdiem bērnus uzaicinājusi baudīt putru, tā atkal izgāja. Viņa ēda saimes istabā kopā ar puisi. Tas nenotika tādēļ, ka dēls savu māti varbūt būtu atstūmis, tā viņš nedarīja, bet aiz telpas trūkuma. Istabiņa bij ļoti maza, un galdiņš arī bij mazs. Reizēm jau arī visi kopā ēda saimes istabā.
Nerimstoši tērzēdami, bērni naigi palīdzēja tukšot bļodu. Viņu žirgtās acis kā dimanti zibēja patumsā. Jautri tēvs viņos nolūkojās, saīgums iz viņa vaibstiem bij izzudis. Paēdis viņš izpildīja Jurīša gribu un učāja to uz kājas, un ļāva pēc tam viņam uz sava ceļagala jāt. Visu dzīves grūtumu, visu nogurumu viņš bij aizmirsis savu bērnu klātbūtnē.
Klusā priekā Anna to redzēja. Rokas salikusi klēpī, laimīgiem smaidiem pārklātu ģīmi viņa skatījās vīrā. Nevilšus šis pacēla acis no Jurīša, un viņu skatieni sastapās. Jānis nosarka. Viņš saprata, ko Annas vaibsti izteica. Jurīti nolaidis zemē, viņš piegāja pie sievas un satvēra tās rokas.
«Anniņ,» viņš sacīja aizkustināts, «mēs ar visu trūkumu tomēr esam laimīgi!»
«Vai tu to atzīsti?» Anna čukstēja. «Paldies Dievam! Esam veseli, bērni arīdzan spirgti, un bada taču vēl neesam cietuši.»
«Tev taisnība,» Jānis atteica, «tu esi pieticīgāka par mani.»
«Lūko tu arī būt pieticīgs. Īstā laime ir pieticība.»
«Lūkošu, lūkošu...»
Viņš apklusa, jo piepeši suns ārā sāka riet. Bērni iztecēja ziņkārīgi saimes istabā. Anna skatījās pa logu sētā.
Pēc brītiņa ienāca Jāņa māte istabiņā.
«Man pirmīt aizmirsās tev, dēls, pasacīt, ka šodien pēc pusdienas vecais Grobiņš še bija. Nu viņš atkal nāk šurp,» viņa sacīja.
«Grobiņš!» Jānis pietrūcies iesaucās. «Ko tad tas tik vēlu vakarā no mums gribēs!»
Vecs zemnieks ienāca istabiņā. Labvakaru padevis, tas nosēdās Annas pasniegtā krēslā.
«Neesmu jau tāli nācis,» viņš sacīja.
«Bet, kā mēs nupat dzirdam, tad tu jau otru reizi šodien mērījis ceļu no jūsu mājām līdz šejienei, tas priekš vecām kājām diezgan,» Anna runāja. «Žēl, ka tu pirmiņ nedz Jāņa, nedz manis neesi atradis mājā.»
«Kas nu par to, meit, siena laikā jau tā iet,» vecais teica, lēnām rokas berzēdams. «Nebūtu arī otru reizi nācis, kad nebūtu tik liela vajadzība.»
Silabriedim nu krita vaicāt, kāda vajadzība tad viņu atvedusi šurp, bet viņš nesacīja nekā. It kā sažņaugtu rīkli viņš stāvēja, pie durvju stenderes piespiedies, un gaidīja veco izrunājam savas vēlēšanās.
Brīdi visiem klusējušiem, Grobiņš atkal iesāka runāt. Viņš vaicāja, vai kaimiņi arī zinot, ka šā meita esot brūte. Ekur tas Rozenberģis, kas trīs gadus atpakaļ no Sniķeriem esot aizgājis uz Jeisku, tagad esot atnācis uz Vidzemi sievu ņemt. Esot uzskatījis šā Ievu, un Ieva arī labprāt esot gājēja. Tātad izgadoties gluži nevaļas laikā gluži negaidītas kāzas. Kāzu gan nekādu lielu nebūšot, meita negribot, sakot, lai dodot labāk to tiesu lielāku pūru. Gudrāki tas jau nu arī esot šinīs neizdevīgos gados. Bet, tā kā nu šis, tēvs, naudas nekur citur tagad nevarot raut - izmeklējies diezgan esot, - tad lūdzot kaimiņu, lai atdodot tos divsimts rubļus, ko šis Jāņa tēvam priekš mājas iepirkšanas aizdevis... Rozenbergis vēl ciemošoties divas nedēļas šai vidū, tātad Silabriedim atliekot laika sadabūt naudu veselas divi nedēļas...
Silabriedis stāvēja kā sālsstabā pārvērsts. Ko viņš bij sagaidījis to viņš bij dzirdējis. Parāds tika atpakaļ prasīts, parāds, kas no tēva bij mantots un kura Jānis no četri simtiem bij pamazinājis uz divi. Šie divi simti Jāņam tagad bij jāatdod, taišņi tagad, kur klēts tukša un druva vēl zaļa...
Pēdīgi Jānis saņēmās. «Grobiņa tēv, vai tu domā, ka tava nauda nestāv droši?» viņš jautāja.
«Ko nu, dēls, par drošību drošības dēļ nav ko runāt. bet tu jau dzirdi ka man naudas vajaga.»
«Bet kur lai tik daudz naudas uz tik ātru roku ņemu?»
Grobiņš raustīja plecus.
«Tā tava darīšana. Sūroties tu nevari, ka diezgan ilgi naudas neesmu gaidījis. Apdomā vien.»
«Ir jau tiesa, bet kur naudu lai raunu?»
«Gan dabūsi. Tik godīgam cilvēkam kā tev gan gadīsies aizdevēji. Pieklauvē pie sava tuvākā kaimiņa, pie Lejas Spijēna durvīm. Tas naudu aizdod...»
Silabriedis sarāvās.
«Vai tu pats nevarētu no viņa aizņemties?» viņš sacīja.
Vecais nosmīnēja.
«Nē, dēls, to nedarīšu. Tev pašam jāatzīst, ka būtu greizi no otra aizņemties, kamēr pašam parādnieki.»
Silabriedis cieta acumirkli klusu.
«Došu tev vienu procentu vairāk bet atstāj man to naudu vēl vienu gadu,» viņš pēdīgi lūdzās.
«Vai tu mani turi par augļotāju!» Grobiņš puslīdzi pikti iesaucās un piecēlās. «Kad uz augstu procentu ņemšanu būtu izgājis, tad šās dienas vis nebūtu gaidījis!... Ceru droši, ka pēc noteiktā laika dabūšu savu naudu.»
Vēl kādus vārdus ar Annu mainījis, kura visu laiku kā mēma bija stāvējusi, vecais atvadījās un aizgāja.
«Tas bezsirdis!» Jānis iesaucās un atkrita kādā krēslā. «Viņš nodomājis mūs iegrūst nelaimē. Un šo cilvēku visi sauc par goda vīru. Ekur goda vīrs!»
«Viņš tas patiesi ir,» Anna sacīja, piegājusi pie vīra un tad uzlikdama roku uz pleca. «Tu pats to esi teicis un atkal teiksi, kad tavas dusmas būs pārgājušas. Nav pareizi dusmoties. Viņa nauda tik ilgi pie mums stāvējusi, ka nedrīkstam piktoties, ka mums tā tik ātrā vīzē jāatdod. Mēs arī būtum nepateicīgi, ja nelūkotum noteiktā laikā naudu atdod, jo esmu pārliecināta, ka tikai patiesa vajadzība viņu spiež no mums to atprasīt... Ir jau arī gluži pareizi, ko viņš teica: tik godīgam cilvēkam kā tev nenāksies grūti naudu citur kur aizņemties, parāds arī, salīdzinot ar mūsu mājas vērtību, nav liels.»
Jānis atzina, ka Annai taisnība, un apmierinājās.
«Vai tu gribi, lai uz Slaucēju eju?» viņš jautāja.
«Nē, nē,» Anna ātri un dedzīgi atbildēja. «To negribu. Man Slaucējs tā nāk priekšā kā kāds zirneklis, kas tīklā tup un mušas gaida. Slaucējs netura arī uz mums laba prāta. No tā laika, kur viņu atraidīju un tu mani paņēmi, viņš mūsu naidnieks. Vai viņš nāca uz mūsu bērnu kristībām vai mūs ielūdza uz sava dēla? Un viņa jaunākais darbs - tas arī neliecina no draudzīga prāta uz mums: šķīris mūsu dārzus caur dēļu sētu! Gandrīzi lūk, mūsu bērni ar šā Ernestu satiekas un sadraudzējas!... Nē, nē, uz to cilvēku gan neej.»
«Taisnību sakot, man viņš arī nepatīk, bet no kā tad lai to naudu aizņemos?»
«Aizbrauksi rītā uz Antēna krusttēvu. Ja vien viņš varēs, tas tevis tukšā nelaidīs projām.»
Nākošā rītā agri Silabriedis aizbrauca uz Antēniem, bet atbrauca ap pusdienas laiku bez kapeikas mājā. Antēns bij uz to svētāko nodievojies, ka esot no naudas tukšs «kā izšauta plinte».
Aprunājies ar Annu, Jānis aizbrauca uz citurieni. Bet arī veltīgi. Divas dienas pie tuvīniem un tālīniem radiem un draugiem bez sekmēm noklamstījies, viņš grūtu sirdi vakarā nokļuva mājā.
«Nu gan vairs nekurp nebraukšu,» viņš sacīja uz Annu, kad par saviem nepanākumiem bij nostāstījis, «iešu uz Slaucēju, lai sviežas kā sviezdamies.»
Anna nopūtās. «Ej arī, - īsti ņemot, ko tak viņš mums var padarīt, kad tam kārtīgi procentus maksājam.»
Silabriedis otrā rītā ap brokasta laiku aizgāja uz Lejas Spijēniem.
Nebija tālu ko iet, tikai no kalna lejā. Daždažādu brangu saimniecības ēku virknes vidū pacēlās Slaucēja dzīvoklis. Tas bija gluži citāds nekā Silabrieža - pils pret būdu! Ēkas sienas bij akmeņu mūra, logi lielām rūtīm un eļļas krāsu krāsotiem rāmjiem, katram logam divi glīti slēģi. Saimnieku galā jeb, labāk sakot, «kungu» galā atradās maza veranda, tās priekšā jauki uzkopts puķu dārzs. Tālāk bij redzams liels augļu koku dārzs.
Tagadējais Lejas Spijēnu īpašnieks iesākumā bij bijis pliks puika. Stāstīja, ka viņa vecāki to gribējuši likt izmācīt par skroderi. Bet Slaucējam šis amats nepaticis, viņš iestājies kādā muižā par puisi un palicis tur pēdīgi par strožu. Šai vietā viņš nu bij rīkojies tik apdomīgi un gudri, ka pēc kādiem pieciem sešiem gadiem varēja iepirkt mazu māju. To ar krietnu peļņu pārdevis, viņš iepirka Lejas Spijēnus par ļoti lētu cenu. Zem Slaucēja vadības nolaistā māja acīm redzot gāja uz priekšu; drīzi Slaucēja lauki un pļavas bij labākie visā apgabalā. Viņa saimniekošana bij priekšzīmīga uzcītības un kārtības ziņā. Cik brangi nobarotas govis stāvēja viņa kūtīs, cik apaļi, spīdoši zirgi viņa stallī! Ūdens pile tiem nestāvēja uz muguras! Un cik tīrs viss bija! Sētā nekas negulēja aplam nosviests, tur neredzēja ne skaidas gabaliņa, ne mēsla galiņa. Uz katru ēku veda celiņš, glīti ar bruģi nokaisīts...
Blakus zemkopībai Slaucējs arī vēl nodarbojās ar mežu un koku tirgošanu, nodevās arī - lai gan reti - ar naudas veikaliem un nekaunējās ņemt desmit, divpadsmit un pat vairāk rubļu no simta. -
Ar savādām nepatīkamām jūtām, kuru viņš nevarēja un nevarēja nospiest, Silabriedis uzkāpa tiem divi pakāpieniem, kas veda Slaucēja «kontorā». Proti, ar šādu lepnu vārdu viņš bij kristījis vienu no savām istabām. Pie durvīm stāvēja pēc pilsētas ierašas šilts, kurā vienkāršiem druku burtiem bij iegravēts vārds «P ē t e r S l a u c e i».
Bez pieklauvēšanas Silabriedis atvēra durvis un iegāja istabā. Slaucējs bij mājā. Tas sēdēja pītā atzveltnes krēslā un lasīja kādu avīzi. Viņa bārdas apaugušais ģīmis izrādīja cietību, gudrību un augstprātību. Pats viņš likās būt vidēja auguma, krietnu vēderu, kas liecināja, ka Slaucējs grūtu darbu nestrādāja.
Ienācējs sveicināja pazemīgi, un Slaucējs kaut ko atņurdēja pretī, ko Silabriedis nesaprata, un rādīja uz krēslu, lai sēstoties.
Viesis apsēdās. Divas trīs minūtes Slaucējs vēl turpināja lasīšanu, it kā kad tas vienumēr vēl viens pats būtu bijis istabā. Silabriedim pa šo laiku ienāca atmiņā, kā Anna Slaucēju bij nosaukusi, un viņš pie sevis noņurdēja: «Pāvs!...»
Pēdīgi Slaucējs avīzi lēnām salocīja un nolika. Tad tikpat lēnām izvilka iz kabatas sudraba cigāru etviju un izņēma iz tās cigāru. Etviju atstādams sev priekšā uz galda, viņš aizdedzināja cigāru. Pāris reizēm kuplus dūmus izlaidis gaisā, viņš pēdīgi sāka runāt.
«Ā,» viņš vienaldzīgi teica, «kaimiņš arī reiz manā mājā!... Brīnums.»
«Jūs - tu - tu jau arī nekad nerādies manā sētā,» Silabriedis, no tik aukstas saņemšanas sajucis, stomījās.
Slaucējs savilka pieri krunkās. Viņam nepatika, ka Silabriedis to pa vecam ieradumam sauca par «tu».
«Nav vaļas. Man nav tādas vaļas kā citiem, kam mazākas saimniecības. Tie var šur tur apkārt dauzīties - es tādu prieku nespēju baudīt.»
Tas bija cirtiens par draudzīgo vārdiņu «tu». Silabriedis nosarka līdz ausīm.
«Braukāšanas nedara ik reizes prieku,» viņš atbildēja, cepuri abām rokām briesmīgi burzīdams.
«Kā to lietu uzskata, kā to uzskata,» Slaucējs runāja un tad uzsauca blakus istabā vedošās durvis atdarošai meitai: «Kas ir?»
«Madāma jūs lūdz uz sevi,» meita sacīja.
«Saki, ka man nav vaļas.»
Meita pazuda.
«Tava sieva vēl arvienu slimo?» Silabriedis jautāja.
«Slimo ar Dieva palīgu. Slimo ar vienu iestiepienu. Guļ gultā un nevar paiet. Bet citādi tai, paldies Dievam, klājas labi...» Slaucējs runāja ar tik saprotamu zobošanos, ka Silabriedim pārskrēja salts pār kauliem. Viņš gan bij dzirdējis citus jokojamies par Slaucēja sievas dīvaino slimību, ka tā cits nekas neesot kā bezgalīgs, neizprotams slinkums, bet no viņas pašas vīra mutes viņas nicināšanu dzirdēt - tā Silabriedis nebij sagaidījis. Kur tas notika, cik lielai plaisai tur nevajadzēja būt starp vīru un sievu!...
«Jā, ko lai dara, visādas slimības cilvēkam uzkrīt, dažam šāda, dažam tāda,» Silabriedis runāja, nezinādams cita nekā ko teikt, «tad jau nu tava sieva laikam nemaz neiet saimniecībā un visas saimnieces darīšanas guļ tavās rokās?»
«Nejautā nu pēc tā, ko tu gandrīz labāki zini par mani!» Slaucējs rupji iesaucās. «Stāsti labāk, - kāda vajadzība tevi pie manis atvedusi?»
Viesis nobālēja. Kad Slaucējs šitā ar viņu runāja, tad uz naudas dabūšanu nebij ko cerēt. Bet mēģināt aizņemties taču vajadzēja.
«Nācu ar vienu lūgumu pie tevis.»
«Tā! Ar kādu tad?»
«Gribēju naudas...»
Slaucējs iesmējās.
«Taisnību sakot, tu neesi pelnījis, ka tev aizdodu,» viņš runāja. «Papriekšu tu izbraukā ellu ellēs un tad vien vēl nāc uz mani.»
«Kā - kā tu to zini?» Silabriedis sabijies jautāja.
«Ha, ha, ha, ha! Muļķis tas, kas to vien zina, kas viņa sētā notiek! Kāpēc tad nenāci tūlīt uz mani?»
«Es - es - man - - domāju, ka tu nedosi,» Silabriedis meloja.
«Labi, labi,» Slaucējs sacīja, laipns palikdams, «cik tad tev vajaga?»
«Divu simtu,» Silabriedis nedroši teica.
«Dabūsi tos.»
Silabriedis bij pārsteigts. Slaucējs viņam aizdeva naudu bez kādas apdomāšanās. «Cik lielus procentus tu gribēsi?» viņš vaicāja.
«Tev jādod septiņi par gadu.»
«Septiņi! Tas par daudz!» Silabriedis iesaucās. «Pa ieradumam taču maksā tikai piecus, ja daudz, sešus!»
«Manis dēļ dod arī sešus.»
«Laid par pieciem!»
«Ne par grasi mazāk par sešiem. Tie ļoti zemi procenti.»
Brīdi apdomājies, Silabriedis bija ar mieru. Priecādamies, ka uz tik ātru roku vaļā no raizēm, kur ņemt naudu, viņš Slaucējam izsacīja daudzkārtīgas pateicības.
«Ne par ko, ne par ko, Silabriedi!... Bet ko vēl gribēju sacīt: mums noraksta vajaga, no pagasta tiesas apstiprinātas parādu zīmes... Bez zīmes ne kapeikas neaizdodu nevienam - un lai tas būtu vai mans brālis!»
«Kārtības vajaga,» Silabriedis atteica, «lai notiek pēc tavas gribas!»
«Jā... Zīmes izrakstīšana var notikt katru dienu. Man tik daudz naudas katrā acumirklī pie rokas. Skaties še!...» Un Slaucējs piegāja pie skapja, izņēma iz tā paciņu simtrubļu gabalu, pasvārstīja to lielīgi rokā un atmeta to atkal it kā kaut ko nevērtīgu skapī atpakaļ.
Daudz vieglāku sirdi, nekā viņš bij atnācis, Silabriedis aizgāja no Slaucēja. Mājā pārnācis, viņš Annai izstāstīja cik labi tam kaimiņos izgājis.
Pie sava «kontora» loga stāvēja Slaucējs un skatījās naidu pilniem skatieniem Kalna Spijēnos...