RŪDOLFS BLAUMANIS

SPIJĒNOS

III

Rudenis bij atnācis. Balta sarma apklāja zemi, salti vēji pūta. Tumši, sniega pilni mākoņi rēgojās pa apvārsnes malām, šad un, tad arī jau nokrita kāda sniega pērsla zemē.
Silabriedis strādāja pļavas gabalā, kuru tas bij apņēmies uzlabot. Ar kapli un lāpstu viņš noārdīja cinis un nelīdzenumus un piebēra ar šādi sadabūtām zemēm purvainos iedobumus. Viņš strādāja tik uzcītīgi, ka, neskatoties uz visu auksto laiku, no viņa pieres tecēja sviedri, reti kad viņš uz mazu brīdi apstājās atņemt elpu, pie tam acu gandrīzi nemaz no darba nenovērsdams.
Tā viņš arī nemaz neredzēja, ka tam, pār Lejas Spijēnu pļavu nākdams, tuvojās kāds vīrieša tēls. Tikai kad šis jau gluži tuvu bij pienācis klāt, Silabriedis nejauši pacēla acis un ieraudzīja to.
Pienācējs bij Slaucējs.
«Jānāk tak reiz apskatīties, ko mans kaimiņš šeit dara,» viņš sacīja, dievpalīgu padevis, «redzu tevi uz šās vietas jau vairāk nekā nedēļu lokāmies... Ā, tu gribi savu pļavu uzlabot... Teicams nolūks, tam jau sen vajadzēja notikt... Bet, kā man šķiet, tad tu par daudz lēni eji uz priekšu, redzams, tev darba pūķa vis nava mājā...»
«Nē,» Silabriedis atbildēja, lāpstu iedurdams zemē un uz tās smagi atspiezdamies, «tā man nav. Rīgā veči izmiruši, kas tos pārdeva. Bet ceru ir bez pūķa palīdzības tikt galā.»
«Ies grūti, vilksies ilgi.»
«Ko lai dara! Kam nav naziņ, ēd ar nadziņ, - kam nav naudas, ko algot algādžus, tam jāstrādā pašam. Bet taisnība jau nu ir, darbs ilgi vilksies, vairāk gadu.»
Slaucējs purināja galvu un cieta brītiņu klusu. Tad sacīja: «Ar simtu, ja daudz, ar simts divdesmit rubļiem pļavu varētu brangi uzlabot.»
«Jā, bet kas tos man dos! Man jau naudas pūķa arī nava...» SiIabriedis pasmīnēja.
«Nu, tas jau nav vienīgais naudas avots, citi ar to arī var izlīdzēt - par piemēru es!»
«Tu?» Silabriedis izrunāja šo vārdu ļoti pārsteigts.
«Es. - Vai tu par to brīnies?»
«Nē, nē, par to gan ne, bet par to, ka tu man - es vismazāk to tā saprotu, ka tu man gribētu izlīdzēt - -»
«Gluži pareizi. Kad tev divi simti varēju aizdot. tad trešo arī varēšu... Ko domā?» Glūnoši skatieni iz Slaucēja acīm pavadīja šo jautājumu.
Silabriedis nosarka. «Ko domāju?» viņš atkārtoja un nemierīgi badīja ar lāpstu zemi.
«Ņemsi?»
Silabriedis cieta brītiņu klusu.
«Nē,» viņš pēdīgi cieti atteica, «neņemšu.»
Slaucēja ģīmis maģenīt saviebās.
«Manis dēļ ar, domāju tev kā kaimiņam palīdzēt,» viņš sacīja.
«Tavs piesolījums ir ļoti laipns,» Silabriedis it kā atvainodamies runāja, «es viņu arī ar prieku pieņemtu, bet mans apņēmumies ir tas - netaisīt vairāk parādu.»
«Kad šitāds apņēmumies tikai ik reizes būtu izvedams cauri, tad būtu labi. Tu jau no laika gala esi greizi rīkojies...»
«Kā tā?»
«Tev nevajadzēja sievas ņemt, kurai nekā nebija.»
«Bet es jau ar savu sievu dzīvoju saticīgi un laimīgi.»
Slaucējs savilka mēdoši muti. «To ticu... Nezināju, ka krunkas tavā ģīmī laimes mātes pirksts ievilcis... Tu laimīgs? Silabried, tad es arī esmu tāds!»
«Tu maldies,» Silabriedis runāja, «ja tu domā, ka tas, kas trūcīgos apstākļos dzīvo, nevarētu būt laimīgs. Laime neatkarājas, paldies Dievam, no ārīgiem apstākļiem vien. To neviens labāk nezina kā tu pats. Tu gan pie visas savas bagātības neesi laimīgs.»
«Jā,» Slaucējs, smagi atņemdams elpu, sacīja, «negribu liekuļot tā kā tu - neesmu laimīgs... Bet kas pie tā vainīgs? Kas tiklab pie tavas, kā pie manas nelaimes vainīgs? Neviens cits kā tu! Tu - tu!»
«Es?» Silabriedis no gluži tuvu viņam klāt pienākušā Slaucēja soli atkāpās atpakaļ.
Slaucējs pasmējās rūgti, mēdoši. «Viņam vēl brīnums!» tas sacīja. «Kas man nozaga Annas sirdi, ko, kas to darīja?... Atbildi tak!»
«Uz tādām pļāpām nav ko atbildēt,» Silabriedis saskaities atteica, «Anna tevis nemūžam nebūtu ņēmusi, ir kad viņa manis nekad nebūtu redzējusi, viņa to daudzreiz apgalvojusi.»
«Tā! Iestāsti to citiem, ne man!»
«Tici vai netici... Bet kas tev atkal tūlīt lika ņemt Lapiņu Ilzi? Tu tak gan zināji, ka tā, lai gan bagāta, tomēr arī ļoti lais-, tomēr priekš tevis nederēja. Vai tu negribēji ar to parādīt Annai, ka vari apprecēt pagasta visbagātāko meitu?»
Slaucējs kodīja lūpas, nekā neatbildēdams. «Lai nu paliek šitās lietas, atdarāms nekas vairs nava, runāsim no cita kā - vai ņemsi naudu?» viņš tad runāja.
«Sacīju jau tev -»
«Nu labi, tad klausies kādu citu priekšlikumu. Teiksim, pļavas pamatīga uzlabošana maksās pusotra simta rubļu. Simts piecdesmit rubļu dod par gadu deviņus rubļus procentu, kopā ar tiem procentiem, kas tev man jāmaksā, tas būtu divdesmit septiņi rubļi - ņem šo naudu kā nomas naudu un atlaid man šito pļavu.»
«Par tik lētu nomu?»
«Likšu pļavu nogrāvot, nomēslot, uzart un no jauna apsēt - visu par savu naudu. Tu man viņu izdosi uz sešiem gadiem -»
«Tad tu izdoto naudu ar augļiem būsi atdabūjis atpakaļ,» Silabriedis piemetināja, galvu purinādams.
«Nebūt ne.»
«Nē? Un vai tad tu gribi manis dēļ ko pamest?»
«Pamest arī nekā nepametīšu. Pēc mana aprēķina, tikšu tikai cauri.»
«Pārdomāšu to lietu,» Silabriedis sacīja.
«Priekšlikums ir labs.» Slaucējs turpināja. «Tev pašam nava kapitāla, ar ko pļavu tūlīt un pamatīgi uzlabot. Ko tu pats pie tās pastrādā, nav pietiekoši, un darbs turklāt vilksies par ilgi. Bet pēc sešiem gadiem tu dabūsi viņu tādu atpakaļ, kāda mana.»
«Piesolījums nav slikts,» Silabriedis domīgi runāja. «Bet, atklāti runājot, kas tevi uz to dzen?»
«Tu man neuztici,» Slaucējs runāja aizskārts. «Tu domā, ka tādēļ, ka vienas lietas dēļ uz tevi dusmojos un to tev bez liekuļošanas rādu, ka tādēļ pavisam ļaunu prātu uz tevi turu. Nē! Bet tu nemaldies, ja domā, ka ne laipnība pret tevi vien mani dzinusi šo priekšlikumu izrunāt. Esmu nodomājis uz nākamiem gadiem arī ar lopu tirgošanos nodarboties. Būs vajadzīgs daudz barības, un, tā kā mūsu pļavas saiet kopā, tad tava man ļoti būtu pa prātam.»
Silabriedim tur nekā nebij ko teikt pretī. Viņš sacījās par to lietu runāt ar savu sievu.
Bet Anna no pļavas iznomāšanas nekā negribēja dzirdēt. «Īsti ņemot, tu nemaz nedabū divdesmit septiņus rubļus nomas,» viņa sacīja, «bet tikai tik daudz, cik tev jāmaksā Slaucējam, un tas ir par maz.»
«Bet apdomā. sieviņ, cik maz siena mēs no tās pļavas, kāda viņa tagad ir, dabūjam. Liels, ja septiņas gubas. Slaucējs pirmajos gados nebūt nenopļaus no viņas par divpadsmit rubļiem siena.»
«Kad tu pārlabošanu tā turpināsi, kā iesācis, tad tev pļava drīzi arī vairāk ienesīs.»
«Un tomēr,» vīrs runāja, «kad visu brangi aprēķina, tad man iznāk peļņa. Kad naudu priekš pļavas uzlabošanas aizņemtos, tad man par to būtu jāmaksā procenti un pēdīgi, saprotams, nauda arī jāatdod. Slaucējs turpretī viņu man, jāsaka, dāvina, jo pēc nomu gadu notecēšanas dabūšu uz to labāko uzkoptu pļavu.»
«Gandrīz tā jau gan ir,» Anna atteica, brīdi domājusi.
«Bet kāpēc tad tu tai lietai esi pretī?»
«Neuztici Slaucējam. Viņš ir blēdīgs bezsirdis. Tev reiz jau sacīju, ka viņš man izliekas kā kāds zirneklis, kas tīklā sēd un gaida laupījuma. Sargies no Slaucēja tīkla.»
Jānis purināja galvu. «Tie ir aizspriedumi, mīļā,» viņš sacīja, «aizspriedumi, uz kuriem nevar likt nekāda svara. Kad Slaucējs būtu nodomājis mūs grūst nelaimē vai iegūt mūsu māju, tad viņš tik rupji pret mani vis neizturētos, kā viņš to mēdz. Viņš sev teiktu, ka viņa rupjība mani varētu atturēt viņam uzticēt, un tas būtu laipns pret mani.»
«Viņš ir tādēļ rupjš pret tevi, ka viņš tevi ienīst. Viņa ienaids reizēm pārspēj viņa gudrību un savaldīšanos, un tādos brīžos viņš izrunā, ko labāk būtu citā reizē paturējis pie sevis. Tādu izturēšanos tu sauc par atklātību. Sargies, tā ir viļoša atklātība... Bet dari, kā zini,» sieva pēc brītiņa pielika, «var jau arī būt, ka maldos.» -
Silabriedis noslēdza ar Slaucēju nomas kontraktu par pļavas uzlabošanu.