RŪDOLFS BLAUMANIS

SPIJĒNOS

IV

Meža ābele, vai no tēvutēva rokām stādīta vai no nejauši Kalna Spijēnu istabas galā izaugusi, ziedēja un apbēra saviem balti sārtajiem ziediem apsūnējušo mājas jumtu. Bezdelīgas un čurkstes lidoja ap savām ligzdām un pildīja gaisu ar patīkamu čirkstēšanu. Zemnieks labprāt ieredz šos putniņus un Ļauj tiem savā pajumtē taisīt perēkļus - jo, kur bezdelīgas mīt, tur mītot laime. Viņš stingri skatās uz to, ka neviena ligzda no nežēlīgas rokas netiek izpostīta.
Bet kas tas bija? Bailīgi un arvienu bailīgāki bezdelīgas sāka lidot ap Kalna Spijēniem. Viena ligzda izkrita zemē iz pajumtes, otra, treša - visas, no Silabrieža paša rokas izgrūstas... Nelīdzēja nekāda žēlastība, vecā māja nevarēja vairs ilgāk stāvēt, tā bija jānojauc. Grūtu sirdi šo darbu saimnieks uzsāka ar bezdelīgu perēkļu izārdīšanu. Tad noplēsa veco jumtu, tad norāva spāres, griestus un beidzot izjauca izpuvušo baļķu sienas.
Arī ābele no šā postīšanas darba tika aizķerta. Daži skaisti zari, kas mājai bij bijuši par tuvu un kavēja strādāšanu, tika nocirsti. Gavilēdami Lienīte un Jurītis tos novilka pie malas un noplūca tiem jaukos ziedus... Par ko pieauguši skumst, par to daudzreiz bērni priecājas.
Sētā izskatījās visai neomulīgi. Še gulēja blāķis aptēstu baļķu, tur kaudze akmeņu, tur smilšu. Pa ūķu ūķiem bij sabāztas istabas lietas, gultas, galdi soli, krēsli. Klētī pie kāda vadža pulkstens bij piekārts. Bet, it kā kad tas pārkravāšanu būtu ņēmis par jaunu, viņš negāja, bet stāvēja. Klētspriekšā, uz kūziņas atspiedusies, kūkoja Jāņa māte un dienu no dienas domīgi skatījās namdara un mūrnieka rīkošanās...
Tā pagāja vasara. Vēsākam laikam iestājoties, jaunā māja tika gatava, un Silabrieži uzsāka tajā dzīvot. Kā Jānis to bija izdomājis, tā viņa tur stāvēja kalna galā: no glīti aptēstām baļķēm, ar brangu salmu jumtu, divi saimnieku istabām, ērtu saimes istabu un ķēķi zem mājas. Mājas glītumu pavairoja dārziņš istabas priekšā, apņemts nelieliem zedenīšiem, un ap māju apdēstīti kociņi.
Un tomēr nedz Jānis, nedz Anna jaunajā mājā jutās laimīgāki nekā vecajā. Jaunu māju celdami, tie arī bij uzņēmuši jaunas raizes. Vecā ēka, lai būdama kāda būdama, bij piederējusi pašiem, jaunā bij ar otra naudu uzbūvēta.
Slaucējs Silabriedim atkal bij izpalīdzējis, tam aizdodams naudu...
Kad nākošā pavasarī sniegs nokusa, koki salapoja un kaimiņa dārzā ābelēm balti ziedi bira, tad Kalna Spijēnu istabas galā vecā ābele vēl stāvēja tāpat kailiem zariem kā ziemā. Ievainotais koks bij nokaltis. Un atkal no siltajām zemēm pārnākušās bezdelīgas vairs netaisīja ligzdu jaunās mājas pajumtē, nepildīja sētas ar savu priecīgo čirkstēšanu, bet meklēja sev citur perēkļu vietas. Vai viņas ko paredzēja?