RŪDOLFS BLAUMANIS

SPIJĒNOS

V

Gads pēc gada aiztecēja, Spijēniem nekādu ievērojamu pārgrozījumu neatnesdams, Silabriedis palika vecāks, Liene ar Juri izauga lieli, tāpat Slaucēju Ernests. Sēta, ko Lejas Spijēns bij uzcēlis, gan arvienu vēl pastāvēja, bet tā nekavēja viņa dēla satikšanos ar Silabrieža bērniem. Silabriedis, no apstākļiem spiests, bij nodevis Lieni pie Slaucēja dienestā. Atskatoties no Slaucēja sievas niknuma, Lienei gāja Lejas Spijēnos gluži labi, jo tai nebij jāķeras pie visiem darbiem, kas zemnieku mājas darāmi, bet tikai bij jāapdien slimā saimniece un jāstrādā viegli mājas darbi. Pēdējo vieglums tad arī bij iemesls, kādēļ Kalna Spijēniete Lienes nedeva citur, bet uz Lejas Spijēniem.
Slaucējs sēdēja savā «kontorā». Viņš nebija viens, tam pretī pie galda sēdēja vīrs zaļi aprostā mežnieku uzvalkā un saules apdedzinātu ģīmi.
«Kā jau jums ienākdams sacīju, man kaut kas ir uz sirds,» svešais runāja un izlēja pēdīgo lāsi vīna iz kādas pudeles sev priekšā stāvošā glāzē, «vai mūsu runā nevar noklausīties?»
«Nebūt ne, runājat droši, ko vien gribat,» Slaucējs atbildēja.
«Lieta ir šī: mūsu barons grib atkal vienu gabalu meža pārdot. Vai jūs viņa negribētat pirkt?»
«Mm! Kāpēc gan ne! Vai viņš liels?»
«Ir tāds vērtīgs gabals - ne liels, ne mazs.»
«Cik dārgs?»
Viesis nosmējās. «Cik dārgs?» tas atkārtoja... «Nu - četri tūkstoši.»
«Kur tas mežs atrodas?» Slaucējs vaicāja. «Aprakstiet man to, pazīstu mūsu barona mežus tikpat labi kā jūs, mežkungs būdami.»
Mežkungs aprakstīja pārdodamo mežu.
«A-ā, nu zinu,» Slaucējs runāja. «Cik man no agrākas apskatīšanas atmiņā, tad, par tiem kokiem četri tūkstoši maksādams, neviens laktā nelēks. Es tik daudz nedošu.»
«Un kas tad būtu jūsu cena?» mežkungs dīvaini svarīgi jautāja.
«Ko tur varu solīt! Kad mežs uz četri tūkstoši taksēts, tad barons viņa tak lētāk neatlaidīs.»
«Bet viņš vēl nemaz nav taksēts! Cilvēka bērns, ko jūs no taksēšanas runājat!»
«Ā, tā - esmu pārklausījies, tā cita lieta. Un cik augsti viņš tad t i k s taksēts?»
«Ja jūs cieti apsolāties būt viņa pircējs, - uz divi tūkstoši septiņi simti...»
Slaucējs nosarka. «Vai tas vēl nebūs par augstu?» viņš jautāja balsī, no kuras varēja manīt, ka sirds tam ātrāk sāka pukstēt.
«Nē,» mežkungs atteica, glāzi atstumdams pie malas, «priekš sava b r ā ļ a zemākas taksēšanas nevarētu izdarīt. Lai gan barons šai lietā nepraša, tad tomēr tas nav arī gluži akls.»
«Ir nu gan tiesa,» Slaucējs apliecināja un tad pēc maza brītiņa paklusā balsī pielika: «Un cik liela būs peļņa?»
«Tūkstoš un trīs simti, - vismazāk,» mežkungs vienaldzīgi atteica. «Tūkstoš jums, trīs simti man...»
Slaucēja vaigi dega kā ugunī. Brīdi viņš nespēja ne vārda izrunāt. Lai gan šis nebij pirmais tāds veikals, ko šis izdarīja, tad tomēr viņš nevarēja savaldīties, jo veikala slepenība un nepareizība kopā ar kairinošo apziņu atkal tik un tik daudz pelnīt viņu sakustināja vienumēr no jauna.
Pēdīgi Slaucējs piecēlās, piegāja pie meža kunga un sniedza tam roku.
«Pateicos sirsnīgi,» viņš runāja. «Barons cērp zemniekus kur un kā varēdams, mēs viņu. Tā tā lieta izlīdzinās...» Un tad, piegājis pie durvīm un attaisījis tās, viņš sauca: «Lien!»
Sauktā parādījās durvīs.
«Atnes vēl vienu pudeli vīna no pagrabiņa - še atslēga,» viņš pavēlēja.
«Jūsu meita?» meža kungs jautāja, kad Liene bij aizgājusi. «Ļoti glīts skuķis, kas par acīm, kas par sārtiem vaigiem!»
«Mana istabas meita,» Slaucējs atbildēja patīkamiem smaidiem, meitenei pa logu noskatīdamies pakaļ, «mana kaimiņa Silabrieža meita, man tikai ir viens vienīgs mantinieks - dēls.»
«Ā! Jums dēls, kaimiņam meita, tur var kas iznākt! Jūsu tagad šķirtie gruntsgabali kādā dienā var palikt par vienu, - atminaties manu vārdu, Slaucēja kungs!»
Slaucējs pasmējās mēdoši. «Jā,» viņš sacīja lielīgi, «abi Spijēni kādreiz gan var tikt savienoti vienos, bet pa citādu ceļu, nekā jūs to domājat.»
«Pa kādu, par piemēru?»
«Par piemēru, pa tādu: mans kaimiņš ir parādos līdz kaklam.»
«Ā!»
Slaucējs tagad piedāvāja viesim cigāru, un, kamēr abi vīri uzsāka pīpēt, Liene ienāca ar vīnu.
«Sakāt namamātei, ka vēlētos viņu apciemot,» meža kungs sacīja uz Lieni. «Atnesat man, lūdzu, ziņu, vai to varēšu.»
Liene izgāja un atkal pēc brīža ienāca ar vēsti, ka madāma priecāšoties cienījamo meža kungu redzēt pie sevis.
Kad vīna pudele «uz labām laimēm», kā meža kungs sacīja ar nozīmīgiem smaidiem, savu glāzi ar Slaucēja sasizdams kopā, bij iztukšota, saimnieks savu viesi ieveda pie «madāmas», pats atkal tūlīt istabu atstādams.
Madāma gulēja uz gultas. Kas jau iepriekš to nezināja, tas no viņas izskata nedabūja iespaida, ka viņa slima. Visa viņas miesa bija branga, vaigi drusku sārti, acis žirgtas, dzīvības pilnas. Arī viņas apģērbs nebija tāds, kādu mēdz atrast pie slimniekiem. Brūnā, vilnainā ar samtu aprostā kleitā, lepnu aubi galvā, lēznas samta rītakurpītes kājās - tā vārgule gulēja uz gultas mīkstajiem spilveniem. Meža kungam ienākot, saimniece steigšus aizklāja sev krūtis ar baltu lakatiņu. Slaucēja madāma pašulaik bij dzērusi kafeju - viņa to darīja sešas septiņas reizes pa dienu, - kad Liene bij ienākusi ar ziņu, meža kungs gribot šo apmeklēt. Negaidītā ziņa madāmu bij tā pārsteigusi, ka tai visa ar krējumu un olas dzeltenumu sataucētā kafeja bij izlijusi uz krūtīm. Citā reizē nevainīgā Liene par to bez žēlastības būtu dabūjusi bezgalīgu bārienu, jo madāmai bij ieradums par visu kas ap viņu notika, Lieni darīt atbildīgu, bet šoreiz priekš tā neatlika laika. Liene tikko paguva pagrūst kafejas tasi zem gultas (nevienam svešam nebij redzēt, ka Slaucēja madāma ēda, jo viņai likās, ka ēdošs slimnieks neizskatās pietiekoši slims, lai to varētu nožēlot - un Slaucēja madāma gribēja būt nožēlojama, - un tādēļ pastāvēja stingrs likums, ka vajadzīgā brīdī visai ēdmaņai, lai tā būtu kāda būdama, bij pazust zem gultas), es saku, Liene tikko paguva pagrūst tasi zem gultas, rokas spoguli - madāmas mīļāko laika kavēkli - nobāzt zem tās galvas spilvena, pomādas podiņu iebāzt kabatā un mazgājamai bļodai, aizvilkt kādu gultas aizsargu priekšā, kad meža kungs ienāca.
Rokas virs baltā lakatiņa dievbijīgi salikusi, slimniece apsveicināja viesi pavāju balsi.
Meža kungs nosēdās pie gultas norādītā krēslā un izsacīja savu prieku par madāmas labo izskatīšanos. Viņš bij baidījies viņu atrast daudz slimāku.
«To man ikkatrs saka,» slimā atbildēja, «ikkatrs, kas manas slimības tuvāki nepazīst. Mans izskats viļ. Jo brangāka izskatos, jo slimāka esmu... Man, redzat, ir ūdens kaite - wassersuchte.»
«Tā?» meža kungs sacīja. «Tā, tā! Taisnību sakot; no tā vēl nekā nebiju dzirdējis. Visa pasaule līdz šim no tā vien runāja, ka jums slimība esot kājās.»
«Tas arī ir taisnībā. Bet vai tādai vārgulei kā man tikai viena slimība? Ak tu tētīt, ko visu jau neesmu izbaudījusi!...»
Un nu saimniece sāka klāt vaļā savas slimības vēsturi, pie tam attīstīdama tik apbrīnojamas runāšanas dāvanas, ka meža kungs nevarēja apspiest nožēlošanas, ka šī sieva nebija advokāts... Kad pēc pilnīgas ceturtdaļstundas madāma pēdīgi apklusa, tad viņas viesis zināja, ka tā gandrīzi visās plašāki pazīstamās slimībās savā laikā bij sirgusi.
Meža kungs, šai stāstā noklausījies, nezināja, ko teikt, ko neteikt. Bīdamies, ka nav jāsāk skaļi smieties, viņš kodīja mēli un cieta klusu. Arī saimniece nerunāja brītiņu nekā un tad sauca Lienes: «Ienes man ūdeni, ko dzert, bet ne visai aukstu... Redzat, meža kungs... Tiklīdz kādu vārdiņu parunāju, tiklīdz esmu slima... Mute sausa kā daglis... Iekšķīgs karstums!...»
Kamēr saimniece dzēra, Liene turēja apakštasi, uz kuras ūdens glāzi bij ienesusi. Nevilšus viņa pagrieza acis uz meža kungu, kas noņēmies viņā skatījās. Liene nosarka, nodūra ātri acis uz zemi un iznesa dzeramo trauku atkal laukā.
«Ļoti glīts meitēns,» meža kungs sacīja, baiļodamies, ka madāma, atveldzējusi mēli, nesāk turpināt savas slimības kroniku.
«Jā,» saimniece atteica stiepti, «glīts gan, bet - slinks. Jūs nemaz nevarat iedomāties, cik maz šis meitietis grib kustēties.»
«Brīnums... Pēc tā viņa gan nemaz neizskatās. Bet viss jau nav zelts, kas spīd,» meža kungs runāja.
«Jā... Tāpat visi nav veseli, kas veseli izskatās, - ņemat piemēru pie manis... Meža kungs, vai jūs ticat, sapņiem?»
«Kā tā?»
«Redzat, gribēju ar jums kā ar kādu mācītu cilvēku kaut ko pārrunāt. Kā tas var nākt, kad ikkatru reizi, kad savu māti redzu sapnī, man jāraud vai jāpaliek ļoti slimai? Arī izgājušo nakti -»
Meža kungs piecēlās un paskatījās ķešas pulkstenā.
«Ā -» viņš runāja, «neņemat par ļaunu, bet ilgāk nevienas minūtes nevaru palikt, biju gluži piemirsis, ka barons mani gaida.»
Uz to laipnāko atvadījies, meža kungs aizsteidzās projām. «Vai tā sieva traka?» viņš pie sevis noņurdēja. «Papriekš slimību stāsti, un nu sapņu stāsti! Lai man Dievs žēlīgs!...»
Nepatīkami aizķerta no viesa ātrās atvadīšanās, saimniece iesauca Lieni.
«Apkaunies ar,» viņa tai dusmīgi uzkliedza, «apkaunies ar svešos cilvēkos tik bezkaunīgi un droši skatīties, kā tu meža kungā skatījies! Ko tu gan domā? Vai es tevi še priekš apbrīnošanas esmu pieņēmusi? Kāpēc tu to balto priekšautu esi aizlikusies? Kas šodien par svētdienu?... Mani - kas nu tev bēdas par to! -mani tu aplej ar kafeju, tā ka man kā bērnam jāguļ gultā, bet pati tu uztaisies kā cielava! Ko lai tas nozīmē?»
«Bet es jūs nemaz neesmu aplējusi,» Liene taisnojās.
«Caur tevi tas notika, muļķe,» saimniece brēca, «tas viena alga, vai tava roka tur bij klāt vai ne... Likšu tev savu kleitu aizmaksāt!»
«Kas te nu atkal par dracāšanos?» Slaucējs, viesi aizvadījis un atkal istabā ienākdams, auksti jautāja.
«Kas te nu ir!» sieva skarbi atteica. «Baros ar Lieni par viņas neveiklību.»
Slaucējs jautājoši uzlūkoja Lieni.
«Madāma man atkal dara netaisnību,» šī sacīja un izstāstīja, kas noticis.
Saimnieks sarāva pieri krunkās.
«Lūdzama, laid jel reiz to nabaga Lieni mierā,» viņš auksti un cieti sacīja, «cik reižu man šis lūgums būs jāatkārto, sieviņ!»
«Ko... Vai tu mani jau sāci norāt manu dienastnieku priekšā?» saimniece iesaucās, gultā paceldamās sēdu. «Tas ir jauki! To man vēl tik bij piedzīvot! Nu jau tu sāci iet ar Lienu uz vienu roku!... Aiz tam šī tik cēla un cīrīga kā kodeļa!... Nu arī zinu kādēļ viņa stundīgi ar baltiem priekšautiem rotājas... Allallā, cik jauki!»
«Ko tu tur runā?» Slaucējs iebrēcās, soli pasperdams uz gultas pusi, zils no dusmām palikdams.
«Es saku, ka esmu nelaimīgākā sieva pasaulē!» saimniece kliedza, sāka raudāt un atsviedās gultā tik dikti atpakaļ, ka grīda notrīcēja un nelaimīgā tase zem gultas žēli notinkšķēja.
«Slinkais drabiņu maiss,» saimnieks, atkal savaldījies, noņurdēja caur zobiem un atstāja istabu... Cik šādu skatu viņš jau nebij palaidis un cik viņam tādu vēl nebūs jāpalaiž?...
Arī Liene izsteidzās laukā.
Viena palikusi, saimniece atkal pacēlās sēdu. «Mans sapnis piepildījies,» viņa žēli uz sevi runāja, «man jāraud - jāraud vienai pašai. Būtu jel Ernests ienācis.» Un, balsi drusku paceldama, tā sauca savu dēlu.
Bet Ernests nenāca.