RŪDOLFS BLAUMANIS

BĒRTUĻA PIRKSTS

XII

Sausnorās gulēja dienvidu.
Lielā kļava pavēnī snauda pāris puišu, pusdikti krākdami. Meitas un sievas atdusējās istabā, kuras durvis stāvēja plaši vaļā. Arī puišu klētiņas durvis bij vaļā, bet še negulēja, bet strādāja. Muguru atgriezuse pret lādi, kuras sienas visādām dīvainām puķēm bij rotātas, Ieva sēdēja uz zema, garena benķīša un šuva.
Viņa. galvu bij pacēluse, kreisās rokas pirksti turēja adatu pret gaismu, kamēr labās pirksti adatas acī vēra diegu, kad durvīs parādījās vīrieša stāvs un ienāca klusām klētiņā.
Ieva paskatījās ienācējā.
«Tu vēl neguli, Pēter?» viņa sacīja, rokas nolaizdama klēpī. «Tu brīnums! Vai tad tu nemaz vairs negribi iet dienvidū? Cik dienu jau nu nebūs, kamēr tu šitā staiguļo apkārt? Vai tev kāds miegu nozadzis ko?»
«Varbūt,» puisis atbildēja, nosēdās uz mazas lādītes un apņēma ar savām cietajām, saulē nodegušajām rokām ceļagalu. «Bet tu jau arī neguli.»
«Es? Ko nu par mani! Veciem cilvēkiem jau tā nenāk miegs kā jauniem.»
«Veciem cilvēkiem. Ekur vecene!»
«Tak krietni vecāka par tevi.»
«Nu cik tad?»
«Cik vecs tad tu esi?»
«Nupat kā iegāju divdesmit pirmā gadā.»
«Un es drīzi būšu divdesmit pieci gadi veca. Redzi, salīdzinoties ar tevi, drīkstētu gan saukties par vecu.»
Pēteris purināja galvu.
«Nedrīksti vis,» tas sacīja. «Tu jau nemaz neizskaties vecāka par mani.»
«Ej nu, ej, tas varbūt tik tev tā izliekas.»
«Kādēļ tad lai man tā izliekas?»
«Tādēļ -» meita stomījās - «tādēļ, ka tu mani ik dienas redzi. Cilvēki, kas kopā dzīvo, tā aprod viens ar otra ģīmi, ka pēcgalā vairs nevar pareizi nosacīt nedz viņu vecumu, nedz viņu smukumu. Un mēs ilgi kopā esam dzīvojuši.»
Viņa uzsāka šūt, un Pēteris brīdi glāstīja savu ceļagalu.
«Jā,» viņš tad sacīja, «mēs pie krusttēva ilgi kopā esam sadzīvojuši.»
«Krusttēvs ir labs saimnieks.»
«Un mēs laikam labi dienestnieki.»
«Laikam gan. Bet ej nu tagad dienvidū, Pēter.»
«Gan jau aiziešu... Mēs pa šo garo laiku labi esam iepazinušies,» Pēteris runāja.
«Nu tak jau, tak jau.»
«Esam arvienu ļoti saticīgi dzīvojuši.»
«Kā tad - bet nu gan tev jāiet dienvidū, Pēter.»
«Gan jau aiziešu... Ieviņ, laid man tur uz tā benķīša tev nosēsties līdzās.»
«Sēdi vien turpat, kad tu uz benķīša sēdēsi, tad nevarēšu šūt.»
«Šūsi citā reizē,» Pēteris sacīja, piecēlās un nosēdās uz benķīša.
«Sargies, ieduršu ar adatu,» Ieva sacīja un šuva tālāk.
«Nu nu, nu nu, vai nu jau tik neuzmanīga būsi!»
«Sargies, duršu,» Ieva brīdināja.
Pēteris satvēra Ievas roku. «Nu, vai nu arī vēl dursi?»
«Jā, kad tu tā dari, tad vairs nevaru šūt, bet laid nu manu roku vaļā, tūliņ būšu gatava, un tad palūkosim, vai aproces nav par īsām.»
Pēteris palaida roku vaļā un aptaustīja audeklu. «Tas būs ļoti smalks krekls,» viņš sacīja. «Kam tu to šūn, tas jau puisieša krekls.»
«Tā,» Ieva runāja, pavedienu noraudama un jautājuma neievērodama. «Un nu dod šurp roku.»
Pēteris uzlika kreiso uz Ievas krēpja.
Ieva apņēma locītavas vietā krekla piedurknes aproci un aizpogāja to.
«Gluži kā nomērīta,» viņa teica un gribēja aproci atkal atpogāt. Bet pogas caurums bij mazs un vēl neiestaipījies, un viņa pogāja un pogāja ar abu roku pirkstiem un nevarēja aproces atpogāt. «Netrīsini tak nu tās rokas tā!» viņa sacīja.
«Es jau nemaz netrīsinu,» Pēteris atbildēja un pārtrauca viņas pūles caur to, ka tas savu labo uzlika uz viņas abām rokām. «Ieviņ!»
«Vai brālīt, nekavē nu manis velti. Ņem nu roku nost, lai varu aproci atpogāt, dienvidus laiks būs drīzi pagalam, jāiet atgulties.»
«Gan jau aiziesim... Ieviņ, klausies, es tev ko teikšu.»
«Nu saki.»
«Tu man ļoti patīc.»
«Ej nu, ej!» Ieva pasmīnēja un nosarka.
«Tu man patīc, un es tevi ļoti mīlēju.»
Pēteris klusēja mazu brītiņu.
«Precēsimies,» viņš sacīja klusā, kaunīgā, lūdzošā balsī un lika savai rokai noslīdēt no viņas rokām.
Ieva lēnām atpogāja kreklu un uzsvieda to uz lādes vāka. Tad viņa satvēra Pētera roku, kas arvienu vēl gulēja uz viņas klēpja.
«Neprecēsimies vis, brālīt,» viņa atbildēja mīkstā, laipnā balsī, roku viegli spiezdama.
«Ko?»
«Neprecēsimies vis.»
«Nē? Kādēļ tu negribi?» viņš jautāja.
«Tādēļ, ka esmu priekš tevis par vecu.»
«Par vecu! Apprecējas par tevi daudz daudz vecākas meitas ar tikpat jauniem puišiem kā es.»
«Un top pašas nelaimīgas un padara savus vīrus nelaimīgus.»
«Ne ik reizes.»
«Gandrīz ik reizes. Jauns ar jaunu, vecs ar vecu - citādi neiet lāgā.»
«Bet tu tak nemaz vēl nevari pieskaitīties pie vecajām,» Pēteris runāja.
«Priekš t e v i s esmu par vecu. Priekš tevis būtu par vecu, i kad tik vienu gadu par tevi būtu vecāka.»
Pēteris atsvabināja savu roku no Ievas rokām un atspieda tajā galvu.
«Tu manis negribi,» viņš sacīja un nopūtās grūti, un tad klusēja brīdi.
Ieva piecēlās, pacēla lādes vāku un ielika gatavo kreklu lādē, un aizslēdza to. Pēteris lūkojās bēdīgi zemē.
Ieva piegāja pie viņa.
«Neizskaties nu tāds bēdīgs, kā kad tev nelaime būtu notikuse. Tu tak no nelaimes esi ticis vaļā,» viņa runāja uzjautrinošā balsī. «Pēc neilga laika tu, pašos ziedu gados stāvēdams, atrastos pie sakrupušas vecenes sāniem. Tad draugi tevi sāktu pārsmiet, ka esi savu vecomāti apprecējis. Un tad tu ietu krogā savas nepatikšanas slīcināt. Mājā pārnācis, tu no manis dzirdētu, ka tev brandvīna, un es no tevis, ka man zemes smaka klāt, un tad mēs abi sāktu ķildoties.»
«Pie mums vis tā nebūtu, kā tu saki,» Pēteris piebilda klusām un pussāpīgi.
«Kādēļ pie mums tā nebūtu?»
«Tādēļ, ka tevi mīlētu i tad, kad tu patiesi pārvērstos par sakrupušu veceni, kā tu saki.»
«Ak mīļais, kā tu tā vari teikt! Ikkatrs, kas precējas, šitā domā. Bet paskaties vien, kā tie nevienādie pāri dzīvo.»
Pēteris klusēja brīdi.
«Tu manis nemīlē, tas ir viss; runā, kā gribi,» viņš tad sacīja spītīgā balsī.
«Pēter!» Ieva iesaucās tik sirsnīgi un turklāt tik pārmetoši, ka Pēteris nodūra galvu. «Kā lai tev to parādu, ka man esi gan mīļš?» Viņa uzlika labo roku uz Pētera pleca un pielika kreiso pie viņa zoda, viņa galvu drusku paceldama uz augšu, paskatījās viņa nosarkušajā ģīmī, viņa skaistajās, šķīstajās acīs - noskūpstīja piepeši viņa lūpas un izgāja ātri no klētiņas.
Slaikais puisis atzvila kā bezspēcīgs pret skapi. Viņš sakoda zobus un aizknieba acis - viņš, kas nupat tikko nebij kļuvis par brūtganu, viņš nedrīkstēja raudāt.
Būtu tak drīkstējis. Pirmai mīlestībai katram brīv noraudāt pakaļ.