RŪDOLFS BLAUMANIS

BĒRTUĻA PIRKSTS

XVI

Laiks aiziet ātri, laimīgiem tas skrietin aizskrien. Cik ilgi atpakaļ bija, ka no Sausnorām bij aizbraukuse gara rinda laulībnieku uz baznīcu, un nu pa to pašu ceļu jau brauca kristībnieki! Cik ilgi atpakaļ bija, kad altāra priekšā divi cilvēki uz visu mūžu bij tikuši savienoti, un nu tai pašā vietā mazu brēkuli uzņēma kristīgās draudzes skaitā! Cik ilgi atpakaļ bija, kad baznīcas kroga viesu istabiņā bij tikušas noturētas jautras kāzu rumules, un nu tur ēda un dzēra jautras kristību rumules! Kā toreiz, tā arī tagad aiz galda, goda vietā uz mazā ādas pārvilktā dīvāna, sēdēja Jēkabs un Ieva, un, kā toreiz, tā arī tagad tie izskatījās kā cilvēki, kuri izdibinājuši laimes noslēpumu.
Uz galda stāvēja plāceņu nasta, siers, sviests, alus un brandvīns. Kamēr Jēkabs kūmus paskubināja tak jel drošāk ēst un vairāk dzert, Ieva pārmaiņām ar mazo Ievu uz rokām šūpoja un žužināja mazo puisīti, kas no tā acumirkļa, kad bij ticis nosaukts par Pēteri, neauklēts vairs nemaz negribēja rimt.
«Krustdēls dara gluži tāpat, kā reiz viņa krusttēvs darīja,» Sausnors runāja, kas arī sēdēja kūmu pulkā. «Pēteris piedzima Sausnorās, un es biju baznīcā, kad to kristīja. Un es atminos, gluži labi ka viņš priekš kristīšanas bija ļoti mierīgs un pēc tās dikti kliedza.»
«Tā jau saka, ka krustdēli krusttēvos atsitoties,» mazā Ieva pieminēja. «Tad jau šitais mazais Pičiņš laikam arī atsitīsies lielajā Pēterī.»
«Lai Dievs dod,» Sausnors sacīja. «Jēkab, dzersim uz šitām cerībām! Lai izaug tavs dēls par tikpat krietnu cilvēku kā tu un viņa krusttēvs!»
Glāzes visapkārt saskanēja kopā un tika iztukšotas.
«Tas bij labs laimes vēlējums,» Ieva sacīja. «Paldies, krusttētiņ.»
«Jā, tas patiesi bij labs laimes vēlējums,» kāds kūms apstiprināja, kam galva jau drusciņ bij iesiluse, «tik labs, ka tas ar alu un šņapstu nemaz nesader kopā... Īsteno krusttēv...ej atnes vīnu.»
«Jā, jā, vīnu, vīnu,» kādas divas krustmātes iesaucās, un Pēteris piecēlās un gribēja iet stoikas istabā.
«Pēter!» Sausnors sauca.
«Jā, krusttēv.»
«No manas puses arī vienu,» Sausnors Pēteram paklusu sacīja ausī.
«Labi, labi, krusttēv...» Pēteris izgāja stoikas istabā.
Še viņš savu vēlēšanos Zariņam tikko bij pateicis, kad ne visai kārtīgi un tīrīgi ģērbies vīrs, kas pie stoikas tāpat sausā sēdēja, piepeši pagriezās uz Pēteri un, laipni smīnēdams, viņam sniedza roku. Tas bija Bērtulis.
«Nu, nu, vai tik lieliski dzerat kristības? Vīnu? Hm, zināms, pirmais bērns, pirmais krustdēls. tad jau tā lieta citādi nevar iet, zināms... Labdien, Pēter!»
«Labdien,» Pēteris dzestri atbildēja, izstiepto roku neaiztikdams.
«Un cik lepni tu šodien esi noģērbies,» Bērtulis turpināja. «Gluži kā kungs. Jā, jā - vai nedzersim kādu pudeli alus?»
«Nē,» Pēteris īsi atbildēja, paņēma pudeles, kuras krodzenieks tam uz stoikas nolika priekšā, un iegāja viesu istabiņā atpakaļ. Bet viņš vēl nebij paguvis nosēsties, kad durvis no jauna atvērās, Bērtulis tajās parādījās un drošiem soļiem ienāca.
Visu acis piegriezās ienācējam, un piepešs klusums iestājās istabiņā.
«Ko tad tas te grib?» vairāk balsu čukstēja un viena iesaucās pusdikti: «Ta tad nekaunīgs!»
Bet Bērtulis šo vispārīgo izbrīnēšanos nemaz nelikās manot, mierīgi viņš piegāja pie Jēkaba, sniedza viņam roku un sacīja:
«Neņemsi tak par ļaunu, kad tev vēlēšu laimes uz mantenieka piedzimšanu. Atļausi man uz viņa veselībām kopā ar tevi izdzert glāzīti alus.» Un, pirms kāds to varēja kavēt, Bērtulis bij iesēdies Pētera vietā. «Vai ne?» viņš turpināja. «Tagad nu gan neesam sagājušies, bet, kad to lietu īsti apskatām, tad mums nav nekāda iemesla, kādēļ viens otram lai paliekam sveši. Ko man tava sieva reiz padarīja, to sen esmu aizmirsis, un tā mums nudie nav iemesla naidam. Vai ne?... Ā, cik daudz siera no mājas esat paņēmuši līdz!»
Viesiem savā starpā sačukstoties, Ieva sēdēja un skatījās stīvām acīm Bērtulī. Bet uz Jēkaba pieres dzīslas sapampa, un, kad Bērtulis netaisījās celties kājās un iet projām, viņš sacīja aizturētās dusmās drebošā balsī:
«Pateicos par tavu laimes vēlējumu, bet ko dzert tev nekā nevaru dot. Un rūmes priekš tevis, kā tu redzi, te arī nav. Es tevi tādēļ lūdzu, esi tik labs un atstāj šo istabu.»
«Nu nu, nu nu,» Bērtulis atbildēja ar neiztraucējamu mieru un palika sēdam, «vai tad nu jau tik resns esmu, ka man še vairs nav rūmes? Un dzērienu, es redzu, jums vēl ir tik daudz, ka jūs nemaz nemanīsat, kad arī es no tiem kādu pilienu sev iepilināšu mutē.»
Bet te Pēteris spēcīgi Bērtuli satvēra aiz rokas un vilka to uz durvīm. Bez pretošanās Bērtulis viņam gāja līdz.
«Ej,» Pēteris sacīja klusu, bet pavēloši un atvēra durvis. «Ej un apdzer šo uz mana krustdēla laimēm.» Viņš Bērtuļam iespieda rokā kādus sudraba naudas gabaliņus un aizvēra durvis. Tad viņš pielēja glāzi ar vīnu un pasniedza to Ievai.
Ieva pateikdamās palocīja galvu.
«Uz krustdēla un krusttēva laimēm!» viņa sacīja un izdzēra glāzi līdz pusei. Un, pamādama, lai Pēteris pieliektos, viņa klusā balsī pielika, tā ka to tikai Pēteris varēja sadzirdēt: «Un lai krusttēvs drīzi ar kādu mazu Ieviņu kļūtu tikpat laimīgs kā es ar Jēkabu!»
«Paldies, paldies.» Pēteris pateicās un nosarka, pielēja glāzi no jauna un deva to tāļāk.
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Stoikas istabā izstumtais Bērtulis nemaz nelikās esam sašutis par tik noteiktu atraidīšanu no rumulēm. Paskatījies un atradis, ka viņam devīgais krusttēvs četrdesmit kapeiku bij iespiedis rokā, viņš smīnēdams tuvojās stoikai.
Pie stoikas sēdēja un stāvēja vairāk puišu. Bērtuļam pienākot, viens no tiem sacīja dikti uz citiem:
«Nu, vai neteicu, ka viņu no istabiņas trimtrallām izvadīs laukā! Bērtul, kāpēc tu pie kristībniekiem nepaliki ilgāk?»
«Ilgāk!» Bērtulis nievājoši atkārtoja. «Vai tad tur ir rūmes! Kūmām gandrīz jāstāv vienam uz otra, kur tad lai es vēl dējos! Vai mātei bērnu klēpī nosēdu?» Viņš nolaidās uz benķīša pie stoikas un pielika, galvu uz krodzenieku pagriezis:
«Korteli šņapsta un divas pudeles alus, Zariņ!»
Citkārt tik veiklais Zariņš ne kustēt nekustējās.
«Es prasu korteli šņapsta un divas pudeles alus, vai dzirdi?» Bērtulis atkārtoja.
«Nē,» krodzenieks sausi atteica. «Pirms tu manu aušu ar sudraba atslēgu nebūsi atslēdzis, tikmēr priekš tevis esmu kurls.»
Bērtulis savas četrdesmit kapeikas Zariņam iemeta rokā.
«Še! Vai tu domā, ka man nav naudas!» viņš lielījās.
Krodzenieks rūpīgi aplūkoja papriekšu vienu divdesmit kapeiku gabalu, tad otru, lika vienam naudas gabalam uz stoikas galda pāri reižu nokrist, tad otram un tad tik vēl tos iemeta kasē un nolika Bērtuļa priekšā prasīto alu un brandvīnu.
Bērtulis dzēra.
Piepeši tas sarāvās. Gar logu uz kroga durvīm aizgāja gara, kalsnēja sieva.
Ātri Bērtulis salēja vēl neizdzerto alu glāzē un iztukšoja to lieliem malkiem. Tad viņš pa stadola durvīm no istabas izsteidzās ārā.
Krodzenieks pasmējās īsi, noņēma tukšās pudeles no galda un skatījās uz otrām āras durvīm.
Pēc maz acumirkļiem tās atvērās, un stoikas istabā ienāca garā, kalsnējā sieva.
Pārlaiduse acis vispār istabai, viņa piegāja pie stoikas un sveicināja:
«Labdien, Zariņ!»
«Paldies, Mariņ!» krodzenieks atņēma.
«Vai mans virs Bērtulis arī še bij?»
«Bija gan.»
«Vai viņš dzēra ar?»
«Dzēra gan.»
«Ko tad viņš dzēra?»
«Ko nu dzēra, brandvīnu dzēra.»
«Brandvīnu! Ak tu pagāns... Par cik tad viņš dzēra?»
«Par desmit kapeikām!» krodzenieks meloja.
«Par desmit kapeikām! Dzer, ka tava rīkle zilām zēvelēm degtu!... Zariņ, še nauda - ielej man par divdesmit.»